10.nodaļa: epizodes

K.Popera slavenās grāmatas 1.sējumā 10.nodaļa saucas „Atvērta sabiedrība un tās ienaidnieki”. Kā zināms, 1.sējums iznāca 1945.gadā krietnu laiku pirms 2.sējuma, kurā analizēta Hēgeļa, Marksa filosofija. 2.sējums iznāca 1965.gadā.

*

Platona politiskā programma ir totalitārisma programma, kaut gan tajā ir iekļautas taisnīguma, gudrības, patiesības un skaistā idejas. Sastopama arī laimes ideja – katrs pilsonis ir laimīgs. Lai tas notiktu, tiek veidota ideāla valsts. Platona ieskatā laime iestājās tikai tad, kad katrs zina savu vietu sabiedrībā un valstī. Valdnieks ir laimīgs savā tronī, karavīri ir laimīgi armijā, vergi – verdzībā. Popers secina: totalitārisms senāk un vēlāk vienmēr atbilst sociālajam pieprasījumam.

*

Slēgta sabiedrība: maģiska cilšu un kolektīvisma caurstrāvota sabiedrība.

Atvērta sabiedrība: indivīdi ir spiesti pieņemt lēmumus; iespējama šķiru cīņa, jo pastāv atsevišķu indivīdu konkurence par augstākajām vietām sabiedrībā; Popers runā par trešo sabiedrības tipus –„abstraktu sabiedrību”, kurā indivīdi sadzīvo bez tiešiem kontaktiem; pāreju/revolūciju no slēgtas sabiedrības uz atvērtu sabiedrību sāka grieķi.

*

Minētā pāreja/revolūcija notika neapzināti. Cilts iekārta sāka sabrukt tad, kad pieauga iedzīvotāju skaits zemes īpašnieku šķirā. Vajadzēja veidot filiāles – pilsētvalstis. Tas radīja kolonijas, tirdzniecību, jūrniecību. Cilts sabiedrība kļuva ļoti raiba. Tas notika VI gs.p.m.ē. Radās jauna tipa sabiedriskā apziņa, kritiskā domāšana, politiskā analītika, velme saglabāt cilts iekārtu, kas veicināja sociālo spriedzi un opozīcijas rašanos. Radās tas, ko Popers nosauc par „civilizācijas spriegumu”. Viņš saka, ka šī spriedze ir arī tagad, jo katrs cenšas kaut ko panākt dzīvē, jo palielinās iedzīvotāju skaits un tādējādi arī konkurence. Popers saka: „Tā ir cena, kura mums ir jāmaksā par to, lai būtu cilvēki”.

*

Slēgtā sabiedrībā bija kastas. Bet pret to visi izturējās kā pret dabisku parādību – Dieva lēmumu, maģisku spēku parādību. Turpretī atvērta sabiedrība sākās ar šķiru rašanos un šķiru cīņas rašanos. Spartas vēsture ir cenšanās apturēt atvērtas sabiedrības rašanos.

*

Jūras satiksmes un tirdzniecības rašanās bija galvenais avots individuālās iniciatīvas un individuālās atbildības formēšanās procesā. Cilvēki sāka aptvert, ka viņi paši ar saviem spēkiem kaut ko var panākt dzīvē. Demokrātija radās reizē ar tirdzniecības, kuģniecības attīstību, kad cilts vadoņa gribas vietā sāka prevalēt vairākuma griba. Sparta (oligarhija) pret Atēnām (demos).

*

Popers interesanti raksta: Atēnas savu demokrātiju varēja nostiprināt ar imperiālistiskiem paņēmieniem, kuriem bija liberāls raksturs. Tā tiek runāts par „liberālo raksturu” tāpēc, ka Popera laikā liberālismu izprata savādāk nekā tagad neoliberālisma kroplību laikā.

*

Atvērtā sabiedrībā ieviešās egalitārās normas, bet ticības galvenais veids – humānisms; atvērtās sabiedrības veidošanās laikā dzīvojošie grieķu filosofi mācīja, ka cilvēciskie instinkti (valoda, paražas, likumi) nav maģisks veidojums ar maģisku tabū spēku, bet gan pašu cilvēku veidojums, par ko atbildīgi ir paši cilvēki.

*

Perikla runa bērēs apm. 50 gadus pirms Platona „Valsts” sagatavošanas ir paraugs jaunā laikmeta atmosfēras raksturojumā. Atēnās: egalitāra individuālisma tēzes, demokrāta tēzes, ka demokrātija nevar aprobežoties tikai ar lozungu „valda tauta”, bet vēl ir vajadzība ticība prātam un humānisms; nepieciešams arī patriotisms. Platons parodēja Perikla runu pēc apm. 50 gadiem. Pēc apm. 5-6 gadiem tika sagatavots pamflets „Atēnu politija” – visvecākais mums zināmais politikas teorijas traktāts (Popers). Galvenā ideja: demokrātijas pasaules un oligarhijas pasaules konfliktā nevar būt kompromisa.

*

Pirmo antidemokrātisko ideoloģiju radīja Heraklīts; viņš bija pirmais ienaidnieks atvērtai sabiedrībai. Ticība cilvēkam, egalitārisma taisnīgumam un cilvēka saprātam (atvērtas sab.atribūti) netika akceptēta tūlīt. To saprata Sokrāts, kurš atdeva dzīvību par šo jauno ticību, kaut gan viņš nebija Atēnu demokrātijas līderis, atvērtas sabiedrības teorētiķis, bet bija Atēnu kritiķis. Milzīga atšķirība, kā demokrātiju kritizē demokrāts (Sokrāts) jeb kā kritizē totalitārisma adepts. Sokrāta intelektuālisma pamatā ir cilvēciskā prāta egalitārā teorija kā universiāla izpratne par cilvēku; viņš cienīja intelektuālo kautrību, paškritiku; labāk ir būt netaisnības upurim nekā pašam būt netaisnīgam. Cilvēka individualitāte ir mērķis pats par sevi.

*

Protagors pirmais izvirza cilvēku visu interešu centrā. Taču pirmais bija Sokrāts, kurš aicināja cienīt sevi un citus cilvēkus. Sokrāts radīja dvēseles koncepciju, kas atsaucās uz eiropeisko civilizāciju. „Dvēsele”,- faktiski ir runa individualitātes koncepciju, dodot priekšroku morālajiem aspektiem, bet nevis metafiziskiem jautājumiem. Cilvēkā ir ne tikai ķermenis, bet arī tieksme pēc patiesības, taisnīguma, labsirdības, skaistā, labdabīgā. Cilvēkā ir prāts – intelekts. Cilvēks tiecās pēc intelektuālā godīguma. Sokrāta aicinājums „iepazīsti sevi” ir atgādinājums par cilvēku intelektuālo ierobežotību. Individuālisms, egalitārisms, ticība prātam, brīvības mīlestība bija jaunas parādības demokrātijas pirmajā laikā.

Atvērta sabiedrība: epizodes

K.Popers: buržuāziskajā iekārtā augstu tiek vērtēta brīvība un atbildība, ar prieku pieņemot iespēju atbildīgi domāt un rīkoties. Atvērtās sabiedrības galvenā ideja ir likuma vara; galvenie ir šādi principi: uzticība, godīgums, patiesība, taisnīgums. Civilizācijas mērķis vienmēr bija humānisms, saprātīgums, racionalitāte, vienlīdzība, atbildība. Svarīga loma bija nepieciešamībai cilvēkā attīstīt kritiskās spējas, izraujoties no pakļautības maģiskiem spēkiem, autoritātēm. Brīvības izraisītais šoks rada odiozu reakciju: velmi atgriezties pirmatnējā stāvoklī. Popera koncepcija/pieeja: kritiskais racionālisms.

*

Atēnas Perikls: ne visi ir spējīgi būt politiķi, bet visi var novērtēt politiķu darbību.

*

Hesioda vēstures koncepcija pesimistiska: cilvēce ir nolemta morālai un fiziskai degradācijai – izdzimšanai.

*

Heraklīts atklāja, ka pasaulē viss mainās. Viņš dzīvoja pārejas laikmetā, kad grieķu dzimtas aristokrātijai uzbruka „demokrātija”; ja dzimtas aristokrātijas valdīšanas laikā katrs zināja savu vietu, tad „demokrātija” tādu kārtību izjauca; tas vēsturē bija pirmais masu cilvēku/sabiedrības uzbrukums.

*

Platona vēsturisko izmaiņu koncepcija: jebkura sociālā pārmaiņa ir pūšana, sabrukšana un izdzimšana.

*

Platons: sievietes ir cēlušās no gļēviem un blēdīgiem vīriešiem; Dievs radīja visaugstāko no dzīvniekiem – cilvēku; no cilvēkiem radās citi dzīvnieki un citas dzīvās radības; putni radās no nekaitīgiem, bet vieglprātīgiem vīriešiem; zivis radās no vislielākajiem muļķiem, kādi vien bija cilvēkos sastopami.

*

Platons: katra revolūcija ir valdošās šķiras (elites) nesaskaņas, izjaucot sociālo līdzsvaru; pirmā sabiedrības forma bija dieviem līdzīgu cilvēku, gudru cilvēku cariste-pilsēta-valsts; taču sākās cīņa, ko veicināja alkātība, mantkārība, egoisms; ideāla valsts ir timogrātija – valda cēli karavīri, kuri cīnās par godu un slavu; oligarhija – bagātu ģimeņu valdīšana; demokrātija – brīvības cariste, kas noved pie nelikumības; Platons radīja Spartas, ideālas valsts, mītu.

*

Platons: nemīlēja demokrātiju, kurā parasti valda nesaskaņas, izvirtuļi, skopuļi, nekauņas, mežoņi, savu kaprīzu vergi, kuri dzīvo vienīgi savas iekāres apmierināšanai, pieēdās kā lopi, kaunu sauc par muļķību, bet saprātīgumu sauc par vīrišķības trūkumu.

*

Platons necieta arī tirāniju; tirāns izmanto cilvēku uzticību, rada savu armiju un pēcāk visus sev pakļauj; tirānam ir vajadzīgs karš, kas apvieno ap viņu sabiedrību.

*

Popers: 1) dabas likumi (Saules, Mēness riņķošana u.c.); 2) normatīvie likumi (nosaka cilvēku uzvedību utt.). Vēl: 3) socioloģiskie likumi. Antifonts bija pirmais, kurš runāja, ka visi cilvēki ir vienādi – visi elpo gaisu ar degunu un muti. Platons un Aristotelis neatzina cilvēku bioloģisko un morālo vienlīdzību.

*

Platons: sabiedrība rodas cilvēka nepilnvērtības dēļ; indivīdi ir atkarīgi viens no otra, tāpēc veidojas sociālie kolektīvi un valsts; sociālo kolektīvu un valsts kvalitāte ir atkarīga no cilvēku noslieksmes degradēties, sabrukt, izdzimt, pagrimt; ideāla valsts ir totalitāra valsts, kurā valdošā šķira pati tiek stingri kontrolēta un tā stingri kontrolē „cilvēku ganāmpulku”; Platons egalitārismu atzina par ļoti bīstamu izpausmi.

*

Platona patiesības filosofija: 1) dabisko privilēģiju princips (visi nav vienādi dzimuši); 2) holisma un kolektīvisma princips (pretstatā vispārējiem individuālisma principiem);  3) katra indivīda pienākums saglabāt un stiprināt valsti (pretstatā principam, kad valsts aizsargā indivīdus).

*

Platona socioloģiskā intuīcija sacīja, ka individuālisms kā demokratizācijas forma ir bīstama lieta; individuālisms ir bīstama garīgā revolūcija, it kā atbrīvojot indivīdu. Platons ienīst indiduālo brīvību, kas grauj valsti, sociālo kolektīvu. Platons ir totalitārisma „Dievs”. Īpaši darbā „Valsts”. Platona radikālais kolektīvisms gūst virsroku. Mūsdienās (bet ne tikai mūsdienās) humānistiskā ētika aicina taisnīgumu izprast egalitāristiski un individuālistiski; Platons tādu pieeju neatbalstīja. Platona morāles kodekss ir kolektīvistiskā un plurālistiskā utilitārisma morāles kodekss. Morāles kritērijs – valsts intereses. Tikumība ir politiskā higiena. Tā ir totalitārisma ētika Popera ieskatā. Katra šķira paliek savā vietā valsts interesēs.

*

Morālais intelektuālisms:  labais (laba un pareiza rīcība) + gudrais (gudra rīcība); ja cilvēks zina, kā darīt, tad viss ir labi; ja nezina, kā darīt, tad rodas morālās kļūdas; Sokrātam par gudrību liecināja atziņa „Cik maz es zinu!”; Platons atļāva valdniekiem melot – „cariskie meli”; Popers saprata, ka totalitārisms vienmēr tiecas apmierināt reālu sociālo nepieciešamību, ko atbalsta tauta.

*

Popers: atvērtas sabiedrības elementi: atbildība (individuālā), konkurence starp indivīdiem; iedzīvotāju skaits nosacīja pāreju no slēgtas sabiedrības uz atvērtu sabiedrību – demokrātijas un individuālisma sabiedrību. [Uz kādu sabiedrību mēs pārejam savos demogrāfiskajos apstākļos?]

*

Cilvēku skaita pieaugums valdošajā šķirā radīja sociālo spriedzi; radās jauna šķira – tirgoņi; tirdzniecības komerciālā iniciatīva sekmēja individuālisma veidošanos, individuālās iniciatīvas lomas pieaugumu un individuālo neatkarību; radās velme gan sagraut, gan aizsargāt veco dzīves veidu – cilšu kopienas dzīves veidu; radās visas civilizācijas spriedze; [ mums ir jāsamierinās ar šo spriedzi, jo to veicina ne tikai cilvēku skaita pieaugums, bet arī zināšanu pieaugums, kas palīdz izdzīvot demogrāfiskajā kāpumā; spriedze ir cena par iespēju būt cilvēkiem;]

*

Morālā shizma (šķelšanās): sabiedrība sašķēlās izglītotajos un neizglītotajos; Aristotelis: ja profesionālis iesaistās amatieru vidē, tad profesionālis tiek diskvalificēts; Platonam jebkura izmaiņa ir pagrimums; jebkura parādība sākās visideālākajā formā un turpmākajā vēsturiskajā gaitā pakāpeniski degradējās – pagrimst, izdzimst. Tas attiecas arī uz cilvēku. Aristotelis pieļāva arī progresīvas izmaiņas.

Evolucionisms: epizodes

Pasaules zinātniskajā vidē sāk dominēt evolucionisma domāšanas stils. To var uzskatīt par racionālisma jaunu tipu.

*

Evolucionisms XIX gs. otrajā pusē sākās dabaszinātnēs, bet XX gs. arī tehniskajā un humanitārajā zinātniskajā izziņā, kļūstot kulturoloģisks faktors.

*

Evolucionisms kā attīstības koncepciju pamats, kā arī metodoloģiskā pieeja, bet galvenais – zinātniskā paradigma.

*

Evolucionisms un kulturoloģija: 1) pagātnes izpratne no evolūcijas viedokļa; 2) tagadnes un nākotnes izpratne no evolūcijas viedokļa.

*

Antroposfēras koevolūcijas izpratne – saistībā ar ģeosfēru, biosfēru, tehnosfēru, kosmosfēru un noosfēru.

*

XXI gs. dažādās zinātnēs izkaisītās zināšanas sāk koncentrēties vienā transzinātnē (kompleksā), radot jaunu pasaules zinātnisko kopainu. Mikro, makro, mega..- tāda sintezējošā paradigma ir evolucionisms (debesspolitika, sinerģētika, kulturoloģija).

*

Realitātes veidi: 1) dabiskās izcelsmes nedzīvā matērija; 2) dzīvā (biogēnā) matērija un tās augstākais produkts – cilvēks; 3) nedzīvā mākslīgās izcelsmes (tehnogēnā) matērija. Visas sistēmas ģenētiski saistītas; veidojas ģenētiski saistītas planetārās evolūcijas etapi.

*

Cilvēka līdera stāvoklis ir vēsturiski pārejošs; cilvēks ir līderis tikai kādu laiku; agrāk līderis bija daba, pēc tam cilvēks; nākotnē (pašlaik – daļēji) – mākslīgais prāts. Tas ir cilvēka apātijas, pagrimuma avots.

*

Planetārā izziņa kā mūsdienu izziņas problēma (planetārais evolucionisms); antroposocioģenēze planetārajā evolucionismā; antroposfēra kā planetāra sistēma; antroposfēras attīstības robežas; noosfēras rašanās.

Futuroloģiskas epizodes

Cilvēce kā dominējoša planetārā sistēma.

*

Tuvējais kosmoss.

*

Cilvēkā koncentrējās planetārās pārmaiņas.

*

Cilvēces civilizācija turpina evolucionēt, un veidojās kaut kas jauns. Kāda būs šī jaunā struktūra, specifika?

*

Cilvēka galvenā īpatnība ir bināritāte: divas galvenās struktūras – bioloģiskā (bio) un intelektuālā (noo). Starp abām struktūrām ir pretruna; šī pretruna ir mūsdienu galvenā pretruna.

*

Notiek apziņas planetarizācija.

*

Kapica: apziņa kā demogrāfijas specifika (demogrāfisko pāreju nosaka cilvēku apziņa).

*

Prāts var iziet no bioloģiskā satvara; mākslīgais intelekts – prāts iziet uz intersubjektīviem aparātiem (dators).

*

Tehnosfēras evolūcijas rezultātā mākslīgi tiek radītas intelektuālās parādības; tehnoģenēzes intelektuālais atzars – „gudras mašīnas” (dators), kas ietekmē sabiedrību, cilvēka apziņu (vizualizē apziņu).

*

Cilvēka psihofizioloģiskā ierobežotība: cilvēks nevar vadīt kosmisko raķeti reālā laikā.

*

Mākslīgais intelekts rada jaunu pakāpi planetārajā evolūcijā – nākotnes tehnotrono civilizāciju.

*

Radot jaunu tehniku, cilvēks pats sarežģī savu dzīvi – sabiedrības, atsevišķu indivīdu dzīvi.

*

Tehnika izspiež cilvēku no viņa esamības sfērām; vispirms tehnika izspieda cilvēku no ražošanas (rūpniecības), pēc tam no apkalpošanas (dators, sociālie tīkli), tagad arī no mākslas (video māksla).

*

Kosmoenerģētiskā apmaiņa, procesi, kosmosa pulsācija: Čiževskis, Gumiļevs.

*

Cilvēks it kā var pats izvēlēties savu ceļu; bet tā ir ilūzija, jo cilvēks ir pakļauts tādu kosmisko procesu ietekmei, kam ir objektīvs raksturs un par kuriem cilvēkam nav gandrīz nekādas detalizētas zināšanas.

*

Evolūcijai ir noteikts vektors; cilvēkam ir jāsāk piemēroties tam, bet nevis jāturpina tēlot planetāro procesu menedžeri.

*

Biosfēras izpratne; tehnosfēras izpratne: tehnoģenēzes intelektualizācija.

*

Tagad jārespektē šāds modelis: biosfēra – antroposfēra – tehnosfēra – noosfēra (mākslīgā prāta sfēra).

Postzinātne

   Sakarā ar to, ka pieaug anomālo fenomenu skaits fiziskajā kosmoloģijā, kvantu fizikā, evolūcijas bioloģijā, kvantu bioloģijā, apziņas pētniecībā, nākas runāt par postzinātnes veidošanos. Anomālās parādības nevar izskaidrot zinātnes paradigmas apstākļos. Postzinātnes aktualitāti veicina arī zinātniskās pasaules ainas izmaiņas – transdisciplināra skatījuma nepieciešamība. Esam nonākuši singularitātē; parastie aprēķini nav iespējami, jo daži fizikālie lielumi kļūst bezgalīgi.

Piemēri

   Kultūras determinisma piemēri var būt šādi. Iecietība ir atkarīga no kultūras tradīcijām tolerances jomā. Sociālais konsenss ir atkarīgs no kultūras. Biznesu ietekmē saziņas kultūra, proti, komunikācijas kultūra. Politikas „matērija” ir kultūra. Ekonomiskie „brīnumi” ir saistīti ar „tautas sirdi”. Tātad kultūras mentalitāti. Attīstību veicina nevis „ekonomiskā politika”, bet gan notikumu skaidrība un stabilitāte – nacionālā identitāte (kultūra), transkonstitucionālie noteikumi. Galvenais ir kultūras kapitāls. Mārketinga komunikācijā galvenā vērtība ir pircēja uzvedības kultūra – pircēja simboliskās, estētiskās u.c. intereses. Komercijas galvenais parametrs ir dzīves stils, bet nevis prece, pakalpojums. Tātad kultūras parametri. Mūsdienās mazinās piespiedu didaktiskie dzīves noteikumi; to vietā brīva izvēle. Brīvās izvēles pamatā ir kultūras motivācija. Taču minētais viedoklis ir nepareizs, jo „izvēles brīvība” tiek apzināti formēta noteiktā virzienā – patērēšanas stimulēšanā, ar ko nodarbojās neoliberālisms.

Antropoloģiskais pavērsiens

   Literatūrzinātnē tagad iztirzā t.s. antropoloģisko pavērsienu, kas esot sācies no 1995.gada, kad Konstances universitātē notika pasākums „The Anthropological Turn in Literary Studies” (НЛО, 123.nr). Jautājums ir šāds: uz kuru pusi pavērsiens. Iespējas divas: 1) filosofiskā antropoloģija un 2) kultūras antropoloģija. Literatūrzinātnieku interese par kultūru liecina, ka pavērsiens ir uz kultūras antropoloģijas pusi, pret literatūru izturoties kā pret kultūras produktu. Kultūras holistisko būtību jau atzina agrāk: kultūra kā „tekstu ansamblis” (Klifords Gircs); mīts apliecina kultūras holismu (R.Barts); epistēma apliecina kultūras holismu (M.Fuko); vispārējs kods apliecina kultūras holismu („Jaunā vēsture”).

Demokrātija

   Vissenākā, arhaiskākā, primitīvākā, barbariskākā politiskās organizācijas forma. Lēmumus pieņem kolektīvs: cilts, ģints, neliela tauta. Indivīds nav „izšķīlies” no kolektīva. Nepieciešams ir etnosa gars, jo neviens nav spējīgs atsevišķi pieņemt lēmumus. Visas sanāksmes sākās un beidzās ar rituāliem – dievu pielūgšanu. Vox populi – vox Dei (tautas acs – dieva acs). Kolektīva ekstāze. Demokrātija nekad neatzīst indivīdu vienlīdzību; vienmēr ir bijusi kāda grupa, kura tika izolēta no demokrātijas (vergi, sievietes, nepilsoņi). Senajā Grieķijā cilvēki no citas polises saucās „idiotes” – nepielaistie, nepilsoņi. Jo tuvāk mūsdienām, jo individuāli racionālāku raksturu iegūst politiskā organizācija; dievišķais saplūst ar indivīdu – tirānu. Atdzimšanas fani pielūdza Platonu – arhaisku mistiku; tāpēc Rietumeiropa atgriezās pie demokrātijas, kura kļuva par svētu fetišu; par demokrātiju kaut ko sliktu teikt ir nepolitkorekti.

Epizodes

Nīče: Labirinta cilvēks nekad nemeklē patiesību, bet vienmēr meklē Ariadni. Tātad norādījumu, kā jārisina problēma.

*

Izziņas liriķis.

*

Grāmata par Eiropas garīgo atmosfēru XIX gs. beigās un XX gs. sākumā: Peter Gay. The Cultivation of Hatred. London, 1993.

*

Indieši: tic karmai, reinkarnācijai, cilvēks ir starpnieks starp notikumiem uz Zemes un Kosmosu. Ķīnieši: netic reinkarnācijai, cilvēks tiek uzlūkots sociālā un morālā aspektā. Senie grieķi: Kosmoss kā dzīva būtne. Krievu kosmisms: Vernadskis, Cialkovskis, Fjodorovs.

*

Metakontakts: tehnoloģija, kas ļauj iegūt informāciju apziņas izmainīšanas laikā; apziņas izmainīšanas laikā iegūst informāciju no smalkiem enerģētiskajiem avotiem. Energoinformācijas fenomeni. Tos pēta Energoinformācijas laboratorija. Zemapziņā ieslēgto resursu izmantošana (no 90.g.vidus). Cilvēks spēj par iegūto informāciju mutiski pastāstīt vai uzrakstīt. Psihotehnika ļauj cilvēkam pašam izmainīt savu apziņu. Ar šo problemātiku nodarbojās slēgti militāri pētnieciskie institūti.

*

Mistisks paradokss: cilvēki paši izdomā likumus, kas uz viņiem atsaucās un no kuriem paši kļūst atkarīgi. Pasauli pārvalda nevis cilvēki, bet viņu idejas.

*

Taisnīguma likumsakarība: jo vairāk pazeminās dzīves līmenis, jo lielāka loma taisnīgumam; taisnīgumam ir 3 veidi: reliģiskais, nacionālais, komunistiskais. Sastopamas zemes, kuru iedzīvotāji neizjūt lielu cieņu pret taisnīgumu. Taisnīguma ideja ir pretrunā ar liberālismu. Tāpēc liberālā elite cīnās pret reliģisko un nacionālo taisnīgumu. Nacionālisms zaudē liberālismam. Par to liecina I un II Pasaules kara rezultāti. Karu sāka nacionālisma iedvesmoti. Taču pēc kara uzplauka liberālisms. Tagad nacionālisms grib trešo reizi cīnīties ar liberālismu. Rietumi nebaidās, jo nacionālistus var viegli uzrīdīt vienu otram. Liberālisma sabiedrotie ir finansisti, geji, ierēdņi, bohēma. Viens ir taisnīgums kristiānisma zemēs. Pavisam kas cits ir taisnīgums islama interpretācijā.

*

XIX gs. un XX gs. sākumā pasaulē valdīja Lielbritānija; enerģijas avots bija ogles – angļu liela bagātība, monopoliste. XX gs. iestājās naftas laikmets; I Pasaules karš bija karš starp ogļu laikmetu un naftas laikmetu. XXI gs. būs gāzes laikmets.

Ungāri

   Ungāri – ugru izcelsmes tauta. Dzīvoja uz austrumiem no Urāliem. Ungāru valoda ir vēsturiski kopīga ar hantu un nansi valodu. Hanti un nansi palika dzīvot taigā. Tie, kuri pameta taigu, nonāca hazāru un bulgāru valdīšanā. Ungāri, kuri apmetās pie Donavas 896.g. sastāvēja no 8 ciltīm, izveidoja konfederāciju, kurai bija divi valdnieki. Tagad ungāri šo procesu sauc „Dzimtenes iekarošanas laikmets līdz 896.gadam”. Ungāru karaliste no XI gs., kad pieņēma kristiānismu (katolicismu). Ungāri iekaroja valāhu zemes, asimilējās ar viņiem, pārņēma viņu tradīcijas. Latīņu valodā – „Ungari”. Ungāri paši sevi sauc par madjariem. Ungāriem ir daudzi subetnosi. Ēģiptes un Sudānas robežā dzīvo subetnoss „madjarabi”, kurus uz turieni deportēja turku sutāns Selims I 1517.gadā.

Attila

   Latīņu valodā huņņu vadoni dēvēja Attila. Viņš valdīja 19 gadus – 434.-453.g. Viņa pārvaldītie cilvēki piederēja dažādiem etnosiem. Bija daudzas mazas ciltis, kuras huņņi pakļāva, piespieda pamest savu zemi un migrēt kopā ar huņņiem. Par šīm mazajām ciltīm nekas nav zināms. Zināms ir tas, ka nepakļāvīgās ciltis huņņi iznīcināja. Atila mira 453.gadā, sāka valdīt viņa dēls Dengiziriha (Denzicis), kura galvu 469.gadā nogādāja Konstantinapolē. Tā bija huņņu karaļa galva. Huņņu impērija sabruka strauji. Huņņu ciltis sajaucās ar citām ciltīm, bet no VI gadsimta huņņi jau bija vienīgi stereotipisks simbols mežonībai un mežonīgu ordu uzbrukumam Rietumeiropai. Tiek uzskatīts, ka ungāru karaļu ģints sākums ir Atila. Huņņi ir cēlušies no Centrālās Āzijas tautas hynny. Tā dzīvoja no 220.g.p.m.ē. līdz II gs. Tātad apmēram 4 gadsimtus. Dzīvoja ziemeļos no Ķīnas – Mongolijā. Ķīnieši uzbūvēja Lielo Sienu, lai aizstāvētos pret hynny uzbrukumiem. Hynny valsts sabruka. Viena daļa devās uz Eiropu un sajaucās ar ugriem, radot jaunu tautu – huņņus.

Karte

   Eiropas kartē mūsu ēras sākumā Latvijas teritorijā nekas netiek iezīmēts. Tā tas ir arī tajās kartēs, kurās atspoguļota lielā tautu staigāšana. Prūšu zemēm iet cauri goti, kuri 150.-200.g. no Zviedrijas dodas uz dienvidiem, šķērsojot Ukrainu un nonākot līdz Melnai jūrai pie Krimas. 200.-400.g. goti sadalās divās daļās; ostgoti dodas uz Mazāziju, 453.-490.g. – uz Itāliju. Vestgoti dodas uz Grieķiju, Itāliju, Spāniju 415.-505.g. No Āzijas huņņi ienāk Rietumeiropā un 451.g. ir jau nonākuši līdz Gallijai (Francija). Huņņu atsevišķs spārns dodas uz Balkāniem. No Vācijas teritorijas vandāļi dodas cauri visai Rietumeiropai, Gibraltārā pārceļas uz Āfriku un no Āfrikas 429.-534.g. uzbruka Romai. No Vācijas teritorijas 370.g. langobardi dodas uz Itālijas ziemeļiem, kur nostiprinās 568.-774.g. No Vācijas 451.g. sakši dodas uz Angliju. 450.g. uz Angliju no Dānijas dodas angļi.

Tumšie gadsimti

   Eiropas vēsturē tumšie gadsimti bija VI-X gs. Par šo periodu vēsturnieki neko nezina. Tolaik vispār nebija vēsturnieki, kuri varēja atstāt savus darbus. Arhīvos saglabājušies ir vienīgi dokumenti par mantas dalīšanu, testamenti. Apmēram 1020 dokumenti. No šī perioda nav arī arhitektūras pieminekļi. Ēkas bija no koka. Mūsdienu vēsturniekus visbiežāk interesē tikai tas, vai bija verdzība jeb feodālā iekārta. Pilsētas bija, bet tās panīka. Vietējie valdnieki valdīja no savām lauku latifundijām. Tur glabāja savas dārglietas. Rietumeiropa bija Bizantijas perifērija, Bizantijas preču pircēja. VII-VIII gs. Romas pāvesti bija galvenokārt grieķi. Zinātnes pagrimums bija grandiozs. Garīgajā pasaulē bija populārs drakona tēls.

Aristotelis

   Platona skolnieks Aristotelis nemīlēja demokrātiju. Aristotelis dzīvoja impērijas laikā – Filipa un viņa dēla Aleksandra Lielā galmā. Aristoteļa ideālas valsts modelis sastāv no 3 elementiem: 1) Platona apjūsmotās aristokrātijas, 2) konsekventa un nosvērta feodālisma, 3) dažām demokrātiskuma idejām. Piemēram, visiem pilsoņiem ir jāpiedalās vēlēšanās. Tās kārtas pārstāvji, kuri strādā fizisko darbu, vēlēšanās nepiedalās. Valda zemes īpašnieki, kuru galvenā nodarbošanās ir medīšana un karošana. Naudu pelna priekš viņiem citi, - tie, kuri strādā.

Kopīgais komplekss

   Cilvēki ir dažādi. Ar dažādiem uzskatiem un vērtībām. Tas ir normāli, ka ir dažādi uzskati un dažādas vērtības. Tā ir organiski dabiska dažādība, un vajadzīga dažādība. Taču tajā pašā laikā cilvēkiem ir jābūt kaut kam tādam, kas viņus apvieno, ja viņi ir nolēmuši dzīvot kopā un kopīgi risināt dažādus uzdevumus. Kopīgais ir kaut kas vairāk par atsevišķo indivīdu dažādību. Kopīgais ir kaut kāds idejiskais komplekss, kas apvieno cilvēkus, kuri ir nolēmuši dzīvot kopā noteiktā teritorijā un ar noteiktiem kopīgiem uzdevumiem. Visbiežāk tie ir kopīgi politiskie, ekonomiskie, ideoloģiskie, garīgās dzīves kopīgie uzdevumi. Visbiežāk šie kopīgie uzdevumi ir saistīti ar savas valsts izveidošanu un attīstību. Visbiežāk tas notiek, cilvēkiem apvienojoties tautas formātā, lai visi kopīgi risinātu attiecīgos kopīgos uzdevumus. Kopīgie uzdevumi var būt dažādi. Tos nosaka dzīves prakses tematika. Tāpēc var jautāt „Kas pašlaik ietilpst Latvijas tautas aktuālajā kopīgajā idejiskajā kompleksā, lai dzīvē gūtu panākumus un vispār dzīvotu cilvēkam cienīgu dzīvi?”. Visticamākais šajā pašlaik aktuālajā kopīgajā idejiskajā kompleksā ietilpst vairāki uzdevumi. Tie ir šādi. (1) Nākas akceptēt politisko viedokli, ka PSRS sabrukums bija sākums jaunai dzīvei. Taču jaunā dzīve tika veidota uz pilnīgi nepieņemamiem politiskajiem un morālajiem pamatiem LPSR sabiedriskā kopīpašuma apsaimniekošanā. Radās krimināla politiskā kliķe, kas piesavinājās sabiedrisko kopīpašumu. Valsts politisko un morālo pamatu neadekvātumu katrs uztver ne tikai kā personisko traģēdiju, bet arī tautas un valsts traģēdiju. (2) Traģēdijas vaininieki ir jāizolē un jāsoda. Tas visiem ir jāakceptē kā obligāta nepieciešamība, lai turpmāk dzīvotu cilvēkam cienīgu dzīvi. (3) Latviešu kultūras matrica nav saistāma ar neoliberālismu un postmodernismu. Arī tas visiem ir jāakceptē kā obligāta nepieciešamība, lai dzīvotu garīgi pilnvērtīgu dzīvi.

Pasionaritāte

   Pasionaritāte ir cilvēkos savdabīgas „bioķīmiskās enerģijas” kāpums, kas izraisa upurēšanos augstu ideālu labā, nemitīgu tieksmi izmainīt (uzlabot) dzīves kārtību un dzīves apkārtējos apstākļus. Pasionaritātes pārņemtie indivīdi minēto darbību vērtē augstāk par savu dzīvību, citu cilvēku dzīvību, laimi, bagātību. Pasionaritāte nav saistīta ar morāli, - var radīt varoņdarbus, bet var radīt arī nelietības, haosu. Pasionaritāte nav saistīta arī ar vienaldzību. Pasionaritāte var būt sociāli vēsturiska parādība, kad ierobežotā areālā rodas liels skaits cilvēku ar specifisku aktivitāti. Tad pasionaritātes mērs ir šo cilvēku skaits. Pasionaritāte var būt arī mantota parādība, kad indivīdā ir iedzimta tieksme uz maksimālu atdevi. Indivīda pasionaritāte ir atkarīga no mutācijas, ko ietekmē kosmiskais starojums, Saules aktivitāte, par ko neko nevaram zināt. Mēdz būt pasionārie grūdieni. Laiku pa laikam var konstatēt cilvēku masu mutāciju, izraisot pasionaritātes grūdienus, kas var turpināties ne ilgāk par dažiem gadiem. 

Etniskā sistēma

   Etniskā sistēma ir 1) bioloģiski nosacīta sociālā kopība; 2) evolucionējoša sistēma; 3) hierarhiska sistēma. Etniskās sistēmas: etnoss (tauta); subetnoss („latgaļi”); superetnoss (eiropeīdi); konviksija – cilvēku grupa ar vienādu sadzīvi, vienu dzīves vietu, eksistē vairākas paaudzes; konsorcija – neliela cilvēku grupa, lai sasniegtu vienu mērķi (politiskie pulciņi, sektas, bandas).

Slāvi

   Slāvu vēsture Eiropā sākās VI gadsimtā. Slāvu vēstures sākuma fiksācija balstās uz arheologu sasniegumiem, noskaidrojot vissenāko slāvu kultūru. Iespējams, nākotnē arheoloģija konstatēs vēl senāku slāvu kultūru. Pagaidām vissenākā zināmā slāvu kultūra ir Прага-Кочак kultūra. Taču ar slāviem ir tāpat kā ar huņņiem. Par slāviem sauc dažādas etniskās grupas. Etniskās grupas varēja „pārslāvoties”, pārņemot slāvu dzīves veidu u.tml. Dažādie etnosi, kuri it kā piederēja slāviem, neieredzēja viens otru, karoja viens ar otru, tirgoja vergus. Slāvu vēsturē liela loma avāriem. Avāri bija ienācēji no Āzijas. Viņi izveidoja Avārijas kaganātu. Slāvi tika pakļauti, dzīvoja kopā ar avāriem. Avāru izzušana ir noslēpumaina. Uzskata, ka viņi izzuda asimilācijas rezultātā ar slāviem.

Romas bojāeja

   Romas impērijas bojāejas autori lielā mērā ir paši romieši. Viņi pieradināja Eiropas etnosus dzīvot tādā pašā dzīves līmenī kādā dzīvoja romieši. Viņi izplatīja savu civilizāciju, un barbaru etnosi gribēja tos pašus dzīves labumus, kādi bija romiešiem. Barbaru etnosi sāka ar spēku iegūt romiešu labumus. Arī šodienas Eiropā notikumi virzās tipoloģiski līdzīgi. Emigranti grib dzīvot tāpat kā eiropieši. Vēl tomēr nav sasniegta pakāpe, kad migranti ar spēku centīsies iegūt eiropiešu dzīves labumus. Turklāt Eiropai tagad var uzbrukt no divām pusēm – Dienvidiem (Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas) un no Austrumeiropas. Romas impērijas laikā romieši uzpirka vietējo etnosu līderus, lai viņi kontrolētu attiecīgo teritoriju. Šodien notiek tas pats. Tas attiecas uz t.s. eiropeisko politisko eliti. Romas impērijā tradicionālās barbaru ciltis tika transformētas. To tradicionālā dzīves kārtība izjuka II gs. beigās. Barbaru ciltīm transformācija bija katastrofa. Barbaru cilšu galvenais nodarbošanās veids kļuva karošana. Arī šodien ir sociālie slāņi, kuri prot tikai karot. Romas impērijā radās militarizēti etnosi. No vairākiem etnosiem konsolidējās tautas. Konsolidācijas pamatā bija etnosu vadonis, etnosu līderu grupa, kura tiecās pārvaldīt pēc iespējas lielāku teritoriju.

Migrācijas nianses

   Mēs sakām – lielā tautu staigāšana. Franči saka – ģermāņu ieplūšana. Lielā tautu staigāšana, īsāk – migrācija, izmainīja Eiropas etnisko seju, garīgo kultūru, politisko iedabu. Lielajā tautu staigāšanā piedalījās visdažādākie etnosi un bija visdažādākie migrācijas virzieni. Piemēram, mūsdienu Ukrainas teritorijā dzīvoja goti, kurus III gs. sakāva huņņi. Goti lūdza atļauju dzīvot Bizantijā, kura naidīgi izturējās pret gotiem. Vēlāk romieši kopā ar gotiem cīnījās pret huņņiem. Avāri kopā ar slāviem iekaroja Balkānus. Huņņu impērija sabruka pēc Atillas nāves. Sabruka tāpēc, ka impērija sastāvēja no dažādiem etnosiem, kuri uzsāka patstāvīgas „impērijas” formēšanu. Šodien ir vandāļi (etnosa nosaukums !!!), kuri posta pilsētu vitrīnas, dedzina mašīnas uz ielām. Daudzi nezina, ka par vandāļiem sauca atsevišķu etnosu. Kanāriju salās uz māju sienām ir uzraksti „Goti – vācieties prom!”. Par gotiem sauc spāņus. Poļu šļahta no XVI gs. sev iestāstīja, ka cēlusies no sarmātiem.

Klimatiskais optimisms un pesimisms

   Eiropā t.s. klimatiskais optimisms bija no apm. 27.g.p.m.ē. līdz apm. 400.gadam. Tā galvenā iezīme – silts, mīksts klimats. Šajā laikā radās Romas impērija. Tā apguva milzīgu teritoriju. Ziemeļeiropā palielinājās dzimstība, tāpēc goti, vandāļi u.c. II-III gs. sāka doties uz Dienvidiem, meklējot jaunas zemes. Vispirms nonāca Karpatos, Melnās jūras baseinā. Klimatiskajam optimismam sekoja klimatiskais pesimisms – Eiropā iestājās auksts laiks. Kulminācija tika sasniegta 535.-536.gadā. Klimatiskajam pesimismam atkal sekoja klimatiskais otimisms – X-XIII gs. Pieauga iedzīvotāju skaits. Zemkopju tautas ieņēma jaunu dzīves telpu (vācieši, slāvi).

Fāzes

   Ļeva Gumiļeva etnoģenēzes pasionārajā teorijā ir formulētas atsevišķas fāzes, kas izpaužās etnoģenēzes procesā. Visām fāzēm ir kopīgi nosacījumi, no kuriem ir atkarīgi notikumi attiecīgajā fāzē. Pieci nosacījumi: 1) etniskās sistēmas aktivitātes līmenis – migrācijas, demogrāfiskais, saimnieciskais, idejiski politiskais, militārais; 2) pasionāriju dominējošais tips – no velmes labi dzīvot līdz spējai upurēt sevi; 3) cilvēku uzvedības tips; 4) etniskās sistēmas iekšējā komplicētība; 5) etniskās sistēmas virzības virziens un spēja pretoties „slimībām”. Savukārt fāzes ir sešas: 1) pacelšanās (падьем) fāze – etniskās sistēmas pasionārās spriedzes pieaugums pasionārā grūdiena vai ģenētiskā dreifa rezultātā; 2) akmātiskā fāze – pasionārās spriedzes pārkāršanas fāze, etniskās sistēmas svārstībām sasniedzot pasionaritātes maksimālo robežu dotajā sistēmā; 3) lūzuma fāze – pasionaritātes strauja samazināšanās, ko pavada etniskās sistēmas sašķelšanās; 4) inerces fāze – pasionaritātes lēna pazemināšanās pēc lūzuma fāzes; 5) obskurācijas fāze – pasionaritātes izzušana, kas var noslēgties ar etniskās sistēmas sabrukumu vai etnosa pārvēršanos reliktā; 6) memoriālā fāze – etnosa stāvoklis pēc obskurācijas fāzes (atsevišķos segmentos var saglabāties kultūras tradīcijas).

Bioloģiskā piederība

   Rases pamatā ir fizioloģisko, fenotipisko un ģenētisko īpašību kopums. Rase ir ķermeniskā organisma fizioloģiskā identifikācija. „Dzeltenais” vienmēr paliek „dzeltenais”, ja arī viņš pats to neatzīst. Rases identifikācijā var izmantot antropometrisko pieeju (vizuālās atšķirības), kefalometriju (galvaskausu mērīšana), osteoskopiju (kaulu platuma un garuma izpēte), seroloģiju (asins seruma struktūra). Vienā rasē var būt modifikācijas – etniskās atšķirības bioloģiskajā ziņā (auguma konstitūcija, galvaskausa forma, acu, matu sejas krāsa, deguna forma u.c.). Etnosocioloģijā ir interesanta pieeja. Ja cilvēks sevi uzskata par latvieti, runā latviski, domā „latviski”, pieder latviešu kultūrai, tad viņa bioloģiskā un rases piederība nav svarīga. Viņš var līdzināties papuasam, aborigēnam, nēģerim, ķīniešu antropoloģiskajam tipam. Tiek uzskatīts, ka fizioloģiskajām, bioloģiskajām īpašībām nav nekā kopēja ar sociālajām īpašībām. Tāpēc gribas zināt, ko par to saka mūsdienu ģenētika. Piemēram, var jautāt, vai pastāv ģenētiski (bioloģiski) determinēts latviskais domāšanas veids? Vai mentalitāte ir bioloģiski nosacīta? Etnosam (ikdienā – tautai) piemīt bioloģiskā vienotība. To atzīst etnosocioloģija. Etnosa pārstāvji paaudzi pēc paaudzes ir bioloģiski līdzīgi. Taču vispār etnosocioloģiskā metodoloģiskā nepilnība pastāv. Visvairāk tas attiecas, ignorējot bioloģiskā un sociālā faktora koeksistenci. Mainoties bioloģiski, mainās arī sociāli. Sociālo problemātiku nevar pētīt atrauti no bioloģiskās evolūcijas – it kā bioloģiskais faktors neietekmētu sociālos procesus.

I.Šterna viedoklis

   Izcilā, bet latviešu tumsonīgajā sabiedrībā vāji pazīstamā vēsturnieka Indriķa Šterna abas grāmatas ir viens no visvērtīgākajiem ieguldījumiem mūsu pagātnes izpētē. Šeit tiek minēti vairāki interesanti un būtiski momenti no nodaļas „Senlatvija krusta kara priekšvakarā” un „Latviešu tautas veidošanās 14.un 15.gadsimtā”.

   Sociāli sīkākā vienība bija ģimene. Tālāk seko lielģimene – kopā dzīvo divas un trīs paaudzes. Senie latvieši lielģimeni sauca par saimi. Tajā bija apm. 30 cilvēki. Tālāk seko dzimta – ekonomiskā apvienība, asinsradniecība vai mīts par izcelšanos no kopīga senča. Dzimts teritorija bija ciems ar ciema novadu (laukiem, mežiem). Dzimtā varēja apvienoties apm. 25 lielģimenes. Dzimtu apvienība bija cilts: reāli kopīga vai mākslīgi pieņemta kopīga izcelsme, kopīga valoda, reliģija, tiesības un sociālā iekārta, vada cilts vecākais. Cilšu kopums veido tautu: valodas attīstība kopīga, paražas, garīgā kultūra, tiesības, teritorija. „Latviešu (Letten) pagānu zemes”,- tā iepazīstina Romas pāvestu Inocentu III 1203.g. ar Kaupo, lībju kunga, vizītes laikā Romā. Zemes sastāv no Semegallen, Selen, Letten, Kuren, Riezen, Liwen. Hronists Indriķis lieto latīņu vārdu „gens”, kas nozīmē pagānu tautas. Indriķis „gentes” apdzīvotās vietas sauc par „terra”: terra Semigallia, terra Lettia, terra Lyvonia, terra Selonia, terra Curonia. Latīņu „terra” – zeme. I.Šterns lieto „latgaļi jeb latvieši”. Viņš saka: „13.gs. vēl nevar runāt par latviešu tautu”. Viņš lieto jēdzienu „maztauta”, apzīmējot baltu un somugru ciltis. Indriķis savā hronikā etnonīmus „latvieši” un „latgaļi” lieto sinonīmiski. Tas, iespējams, tāpēc, ka lībieši sacīja „Lethi” vai „Lethigalli”. Latviešu tautas veidošanos nosacīja 3 faktori: migrācija, asimilācija un vienota vēsture. Galvaskausu pētījumi liecina, ka 10.-13.gs. starp maztautām pastāv antropoloģiskās atšķirības, bet 13.-17.gs. sāk izzust, kaut gan vēl lielā mērā saglabājās līdzās baltu elementiem senais somiskais (t.i., lībiskais) substrāts Kurzemē, Vidzemē. 15.gs. Vidzemes arhibīskapija tiek iedalīta latviešu daļā un lībiešu daļā; 18.gs. lībiskais novads jau pārlatviskots. Maztautu valodas bija krasi atšķirīgas – viens otru nesaprata. No 15.gs. maztautu etnonīmi izzūd. Oficiālajā vācu kancelejas valodā lieto „nevāci” vai „laucinieki” (lantlude). Lietoja arī vārdu „bauren” (zemnieki). 15.gs. beigās Livoniju vāci iedala igauņu daļā un latviešu daļā. 15.gs. beigās dokumentos parādās jēdziens „erffman” (dzimtcilvēks), kā arī „erff lude” (dzimtļaudis). 16.gs. tautas veidošanās process ir „izkristalizējies” – viena valoda. Vāci aizliedza kuršu valodu, lika pārņemt zemgaļu valodu. Tautas jēdziens viduslaikos neeksistēja.

Balti

   Ārpus mūsdienu Latvijas teritorijas balti asimilējās ar krivičiem, dregovičiem, radimičiem. Balti dzīvoja plašā teritorijā vieni paši līdz VIII gs., no IX gs. parādās slāvu cilšu klātbūtne. Slāvi ieceļoja baltu teritorijā. Baltu teritorija bija mūsdienu Baltkrievija, Smoļenskas novads, Brjanskas novads, Kalugas novads, Tulas novads, Orlas novads. Etnonīms „latvieši” ilgi neeksistēja un nebija konsolidācijas pamats. Tas pats attiecas uz etnonīmu „baltkrievi”. Jēdziens „Latvija” oficiāli nekad neeksistēja līdz XX gs. Etnoģenēzes procesos ļoti liela loma bija tādiem valstiskajiem veidojumiem kā Lietuvas lielkņaziste un Maskavas lielkņaziste. Īpaši tas attiecas uz baltkrievu un krievu etnosa veidošanos. Krievu valodas pamatā bija kriviču-dregoviču dialektu sintēze. Baltkrievu valodas fonētiskā sistēma veidojās XIV-XVI gs. Maskavas cīņa pret tatāru jūgu balstījās uz nacionālo ideju. Radās „moskovitu” etnoss. Krievijas ZA 1905.gadā ukraiņu valodu atzina kā patstāvīgu valodu; baltkrievu valodu neatzina. XIX gs. sākumā „Белой Русью” dēvēja daudz plašāku teritoriju nekā mūsdienu Baltkrievija.

Asimilācija

   Saskaņā ar Maskavas slavenā arheologa Valentīna Sedova koncepciju baltkrievu etnoģenēze ir asimilācijas rezultāts: vietējie balti + atnācēju slāvu ciltis. Slāvi devās uz baltu teritoriju 1.g.t.vidū, galvenokārt – VIII-X gs. Baltkrievu genofonda pētījumi 2005.- 2010.g. pierāda, ka baltkrievi ģenētiski vīriešu līnijā ir tālu no baltiem. Baltkrieviem ir lielāka radniecība ar poļiem, krieviem. Sieviešu līnijā ir šāda aina: ziemeļbaltkrievi atšķiras no dienvidbaltkrieviem; ziemeļbaltkrieviem nav baltu piemaisījums; bet vispār sieviešu līnijā ir baltu piemaisījums, kā arī slāvu piemaisījums. Antropoloģiskās iezīmes, asins grupu izplatība liecina, ka ir viens rases tips baltkrieviem, aukštaišiem, latviešiem, Brjanskas, Smoļenskas,Čerņigovas iedzīvotājiem.

Demogrāfiskais bumerangs

   Demogrāfija īpatni var atsaukties uz dažādiem procesiem. Piemēram: (1) jo lielāks cilvēku skaits, jo vājāka vispārējā cilvēciskā kvalitāte; (2) jo lielāks cilvēku skaits, jo zemākas kvalitātes cilvēki nonāk centrā, perifērijā nostumjot labākos; (3) jo lielāks cilvēku skaits, jo niecīgāka demokrātija; (4) jo lielāks cilvēku skaits, jo sliktāks cilvēciskais tips dominē kā laikmeta līderis.

N.Daņiļevska viedoklis

   Tautu kultūrvēsturisko tipu (civilizāciju) raksturo trīs atšķirības: 1) etnogrāfiskās, 2) augstākais morālais pienākums, kas nosaka virzību visai kultūrai, 3) vēsturiskās audzināšanas nosacījumi un atšķirības. Etnogrāfiskajās atšķirībās ietilpst arī fizioloģiskās atšķirības. Krieviem nepatīkamā formā vācu zinātnieks Ретциусс eiropiešus iedala 1) gargalvainos (dolichocephali) un 2) īsgalvainos (brachycephali,короткоголовые прямочелюстные). Īsgalvainie esot slāvi, lietuvieši, laplandieši, baski, albāņi, senie etruski. Augstu kultūras līmeni esot sasnieguši tikai gargalvainie. Eiropiešu tautām, romāņu-ģermāņu tautām visām ir viena kopīga īpašība – насильственность (Gewaltsamkeit). Šī īpašība balstās uz pārlieku attīstītu pašapziņu, individuālismu. Cilvēks sevi stāda augstāk par citiem cilvēkiem, un citiem ir viņam jāpakļaujās, jo citi nav viņam līdztiesīgi. Sava domāšanas veida uzspiešana citiem, citu pakļaušana kā nelīdzvērtīgos šim pašapziņas tipam neliekas agresija un netaisnība. Tā tam ir jābūt – citi nav tik attīstīti un viņiem ir jāpakļaujās. Tāda prāta ievirze, jūtu ievirze, gribas ievirze atsaucās uz politiku, sabiedrisko dzīvi utt., radot aristokrātiskumu, brīvības ierobežošanu, reliģisko neiecietību pret citu ticību. Romāņu-ģermāņu īpašības vispirms izpaudās reliģijā. Spāņu erētiķis Прискилман kopā ar 6 domubiedriem tika nogalināts Bordo 385.gadā. Kristiānisms nesatur neiecietību, naidu, agresivitāti. Tātad nevarēja tautās veicināt minētās izpausmes. Minētās izpausmes bija tautu mentalitātē, kas atsaucās uz reliģijas normu izpratni. Baznīcas dalīšanās bija Rietumu naida un hipertrofētās pašapziņas, tumsonības rezultāts. Naida izpausme bija koloniālisms. Naida izpausme bija arī pilsoniskās un politiskās brīvības iegūšana asiņainā veidā.

Emociju vara

   Zinātne ir pārliecināta, ka politiskie uzskati ir atkarīgi no bailīguma. Amerikāņi ir bailīgi, tāpēc atbalsta nāves sodu, iebrukumu Irakā un citur. Politiskie uzskati, saprotams, ir atkarīgi arī no saprātīguma. Taču liela loma ir psihikas visdziļākajiem slāņiem un organisma fizioloģiskajām īpašībām. Patriotisms ir atkarīgs no riebīguma jūtu pakāpes. Noskaidrota ir šāda reakcija. Kad uz datora ekrāna parādās kaut kas negaidīts, liberāļiem stiprāk kā konservatoriem iedarbojās smadzeņu daļa, kas atbild par novitātes uztveršanu. Psihologi un neirobiologi, pētot emociju iedabu, uzskata, ka daudzas morāli tikumiskās nostādnes ir radušās no pretīguma sajūtām. Pretīgums cilvēkiem traucē normāli komunicēt un rada dažādus aizspriedumus. Mēs paši zinām, ka daudzas morālās vērtības balstās nevis uz prātu, bet emocijām. Pirmā emocionālā reakcija parasti vispatiesāk raksturo mūsu attieksmi pret attiecīgo fenomenu.

Emociju kontrole

   2007.gadā tika publicēta informācija par ASV psihologu un neirobiologu kādu interesantu atklājumu. Zinātnieki atklāja smadzeņu daļu, kas ir emociju kontrolētāja. Ja šī smadzeņu daļa nedarbojās, tad cilvēki par visu spriež tikai ar prātu bez emocijām. Cilvēka psihes bioloģisko pamatu noskaidrošana mūsdienās ir reāli iespējama. Tajā skaitā ir noskaidrojami morāles un tikumības materiālie procesi smadzenēs. Agrāk uzskatīja, ka morāles un tikumības normas ir racionāls produkts – audzināšanas rezultāts. Tagad ir noskaidrots, ka arī emocionāls produkts.

Nianses

   Gēni nenosaka etniskumu, tautību, dzimto valodu un citas kultūras reālijas. Balti ir balti tāpēc, ka runā baltu valodās, bet nevis tāpēc, ka viņiem ir baltu gēni. Katra tauta ir cilšu mistrojums: konstatējamas dažādas ģenētiskās līnijas.

*

   Ebreju garīdzniekiem („koeniem”) ir Y-hromosoma, kuras aizsākums esot bībeliskā Ārona laikā. Tas tāpēc, ka viņi precējās savā starpā. Tā ir īpaša Y-hromosomas līnija: apmēram 60 000 no 13,4 miljoniem ebreju.

*

   Atsacīšanās no vecās etniskās pašapziņas, ja vairs nelieto veco valodu, bet lieto jauno valodu, notiek 3-4 paaudžu laikā. Tie it kā slāvi, kuri Vācijā tagad lieto vācu valodu, savu pašapziņu zaudēs pakāpeniski.

*

   Atklājumus par antropoģenēzi sniedz paleoantropoloģija, salīdzinošā ģenētika, evolūcijas psiholoģija. Darvins varēja izmantot tikai salīdzinošo anatomiju un embrioloģiju. Viņš teica: „Much light will be thrown on the origin of man and his history”.

*

   XX gs. dominēja priekšstats par šādu evolūcijas līniju (evolūcijas koku): australopiteki- Homo habilis-arhantropi-paleoantropi (neandertālieši)- neoantropi (Homo sapiens). XXI gs. viss izmainījās: atklāja hominīdu evolūcijas koka jaunus atzarus. Tagad var secināt: 1) evolūcija nebija vienas līnijas attīstība, bet daudzu līniju attīstība; 2) vienā teritorijā varēja vienlaicīgi dzīvot 3-4 hominīdu tipi; 3) pirms 30-40 tūkst. gadiem uz Zemes bija 4 tipi: (1) mūsdienu cilvēks, (2) neandertālietis, (3) reliktie erektusi Austrumāzijā, (4) pundurcilvēki Floresas salā. Zinātnei pašlaik (2015) ir zināmi 20 hominīdu tipi. Homo sapiens ir radies Austrumāfrikā pirms 160 000-200 000 gadiem. No Āfrikas Homo sapiens izgāja pirms 135-115 tūkst.gadiem. Tā bija pirmā iziešana no Āfrikas, kas neko nedeva. Otrā iziešana bija pirms 90-85 tūkst.gadiem.  Tai bija noteikts rezultāts – Homo sapiens palika dzīvot jaunajās teritorijās.

*

   Mūsu teritorijā neandertāliešu apbedījumi nav atrasti. Paleoģenētika ir noskaidrojusi, ka starp mūsdienu cilvēkiem nav neandertāliešu senči mātes līnijā.

*

   Aizvadītajos 2 miljonos gadu cilvēce bija vienota sistēma. Nebija izolētas populācijas, notika krustošanās. Krustojās neandertālieši ar cilvēkiem.

*

   Cilvēkiem ir viena emocija, kas nav dzīvniekiem. Proti, cilvēkiem ir riebums. Šī emocija radās sociālo attiecību rezultātā; to veicināja naids pret svešajiem (ksenofobija).

Dabiskā izlase

   Pamatoti var uzskatīt, ka aizvadītajos apmēram 100 gados cilvēki attīstītākajās valstīs nonāca apstākļos, kad nefunkcionē dabiskā izlase. Medicīna, antibiotikas, pārtikas programmas, dzīves materiālā līmeņa pieaugums ir galvenie faktori, sekmējot mirstības un arī dzimstības samazināšanos. Droši var teikt, ka attīstītākajās valstīs tagad vairs neeksistē dabiskā izlase. Tādējādi izdzīvošana un auglīgums pārstāja būt atkarīgs no cilvēku genotipa. Pieaug kaitīgo mutāciju apjoms. Cilvēkiem viss ir atkarīgs no genotipa: labsirdība, intelekts, laime ģimenē, politiskie uzskati, ķermeņa simetriskums. Taču patiesībā dabiskā izlase pastāv un vienmēr pastāvēs. Dabiskā izlase darbojās embrionu līmenī. Tomēr arī šajā līmenī ir iespējama apzināta iejaukšanās. Ekstrakorporālā apaugļošana: zigotai (apaugļotai olbaltumšūnai) mēģenē ir vairākas rezerves zigotas, no kurām var izvēlēties labāko un pārstādīt mātes dzemdē. Embrionu pētniecība, ģenētiskā analīze palīdzēs cīnīties pret kaitīgām mutācijām. 

Izdzimumi

   Zinātne saka, ka vāji kaitīgas mutācijas pašas par sevi nav kaitīgas. Tās ir kaitīgas lielās devās. Tādā gadījumā vāji kaitīgās mutācijas var pavājināt veselību, pazemināt imunitāti, intelektu, enerģiskumu, reakcijas ātrumu, auglību, dzīves ilgumu, seksualitāti. Katra jaunpiedzimušā genomā ir apmēram 10 jaunas vāji kaitīgas mutācijas, kas nebija viņa vecākiem. Dabiskā izlase ir nepieciešama, jo katrs indivīds manto arī no vecākiem vāji kaitīgās mutācijas. Ja nav dabiskā izlase, tad ir ģenētiskie izdzimumi. Tas ir zinātniski pierādīts fakts.

Evolūcija

   Ja aplūkojam evolūciju no australopiteka līdz Homo sapiens, tad var izdarīt zināmus secinājumus. Proti, cilvēki ir kļuvuši gudrāki, palielinājies smadzeņu apjoms. Taču var būt arī citi secinājumi, kas liecina par atgriešanos kromanjoliešu līmenī – pirmatnējā barbarisma līmenī. Neandertāliešiem smadzenes bija lielākas nekā cilvēkiem. Zinātne nezina tam izskaidrojumu. Zinātne nezina, kā gēni nosaka smadzeņu uzbūvi un funkcionēšanu. Neandertāliešu genoms ir iegūts. Tā pētīšana prasīs turpmākos 100 gadus. Cilvēks var vienlaicīgi operēt ar 7 objektiem, simboliem, idejām; pērtiķis – maksimāli ar četriem. Aizvadītajos 150 gados cilvēka evolūcijā mainījās augums, galvaskausa forma, smadzeņu apjoms un citi parametri. Cilvēka apģērbs radās apm. pirms 25 000 gadiem; plaši izplatīts kļuva pirms 7 000 gadiem. Par cilvēka izcelsmi no pērtiķiem liecina anatomija, fizioloģija, embrioloģija, bioķīmija, ģenētika, uzvedības īpatnības.