otrdiena, 2015. gada 29. decembris

Jautājums


   Jautājums ir šāds: „Vai postcilvēkiem būs sava zinātne?”. Atbilde ir šāda: „Nevis būs, bet jau ir sava zinātne! Uz Latvijas postcilvēku grandiozo kontingentu tas attiecās pilnā mērā.”
   Citāts: „„Punctum” ir interneta žurnāls, kas veltīts literatūras un filosofijas aktualitātēm, vēsturei un savstarpējam dialogam. Kopš savas darbības sākuma – 2014. gada pavasara – žurnālā publicēti aptuveni 300 teksti, kurus veidojuši virkne pašmāju rakstnieku, kritiķu, tulkotāju, filosofu un citu humanitāro zinātņu pētnieku. „Punctum” aktīvi un analītiski sekojis līdzi literatūras un filosofijas notikumiem, kļūstot par kvalitatīvāko šo nozaru informācijas avotu interneta vidē. Tāpat žurnāls pievērsis uzmanību arī norisēm mākslā un sabiedrībā.

   Postcilvēku klātbūtni nav grūti konstatēt. Piemēram, šajā gadījumā pietiek ar to, ka interneta žurnāla autori nezina, ka filosofija nav zinātne un nav arī humanitārā zinātne („filosofu un citu humanitāro zinātņu pētnieku”). Postcilvēku portretā noteikti ietilpst arī slimīga pašpārliecinātība („kļūstot par kvalitatīvāko šo nozaru informācijas avotu interneta vidē”).

trešdiena, 2015. gada 23. decembris

Uvertīra


   Rietumeiropas un Austrumeiropas cilvēcisko padibeņu sinhronizācijai bija zināma priekšspēle, sagatavojot ģenētisko augsni cilvēcisko atkritumu perspektīvām sociāli politiskajos procesos. Daļēji priekšspēle bija kopīga, daļēji atšķirīga abām Eiropas mentālās kartes daļām. Kopīgais bija aristokrātijas iznīcināšana fiziskā veidā un politiskā veidā, kā tas bija Rietumeiropā t.s. buržuāzisko revolūciju rezultātā. Austrumeiropā aristokrātiju centās fiziski iznīcināt tajās zemēs, kurās tā bija vēsturiski izveidojusies.
   Atšķirīgais ir saistīts ar tautu vispārējo attīstību – civilizētības un kultūras attīstību. Rietumeiropā tautu vispārējā attīstība bija ilgusi gadu tūkstošiem. Austrumeiropas tautas pa lielākajai daļai ir jaunas tautas. Tās pieņēma kristietību apmēram 1000 gadus vēlāk nekā rietumeiropieši. Jauno tautu morālā un intelektuālā kapacitāte nevar būt tāda, kāda tā var būt senām tautām, ģenerējot plašu un dziļu inteliģences un intelektuāļu slāni, kas vienmēr ir attiecīgās tautas morālais un intelektuālais garants.

   Latviešu tauta izrādījās ļoti piemērota gan ģeopolitiskajai diktatūrai, gan „perestroikai”, spējot nodrošināt morālo un intelektuālo atbalstu, kā arī kadru neizsmeļamu kontingentu gan amerikāņiem, gan krievu komunistu odiozajai elitei. Latviešu vispārējās attīstības līmenis izrādījās adekvāts abiem procesiem. Valsts politiskā neatkarība un nacionālā suverenitāte, godīgums un taisnīgums, tiesiskums un cilvēciskums latviešiem izrādījās tukša skaņa. Noteikti tai latviešu daļai, kura sevi sauc par inteliģenci. Toties tukša skaņa nav ZBS kaislībām. Zagšanas, Blēdību un Stulbuma kaislībām.

Sinhronizācija


   „Perestroika” bijušajās padomju republikās un tajā skaitā Latvijā izvirzīja padibenes, kuras aizslaucīja godu, cieņu, taisnīgumu, tiesiskumu, izglītotību, garīgumu, zinātniskumu. „Perestroikas” stratēģisko plānu realizācijai bija vajadzīgi cilvēki bez principiem, cilvēki bez ideāliem, cilvēki ar patoloģisku mantkārību, cilvēki ar visdažādākā tipa nodevības gēnu – tautas, valsts suverenitātes nodevības gēnu. „Perestroikai” traucēja gudri un godīgi cilvēki, jo „perestroikas” patiesā jēga bija iracionāla un unikāli negodīga – valsts un tautas apzināta sagraušana, lai piepildītu savu vēderu un kabatas. „Perestroika” bij cilvēces vēsturē nesastapta nacionālā nodevība – iracionāli postmodernistiska nodevība. „Porestroikai” nebija vajadzīgs ne valstiskās suverenitātes gars, ne intelektuālās suverenitātes gars, ne morālās suverenitātes gars. „Perestroika” bija fundamentālistisks postmodernistisks terorisms, kuru realizēja izteikti amorālas padibenes.
   „Perestroikas” padibenes tipoloģiski sasaucās ar Rietumeiropas politiskajām padibenēm, kuras bija atlasījis, filtrējis un virzījis ģeokrātiskais valstiskums – ASV ģeopolitiskā diktatūra Rietumeiropā pēc II Pasaules kara. Šī diktatūra tāpat kā „perestroika” varēja balstīties vienīgi uz morālajām un intelektuālajām padibenēm, kuras bija ar mieru kalpot amerikāņu interesēm. Šī kalpošana balstījās uz nacionālo nodevību, savas tautas interešu neievērošanu, uzpērkamību ar naudu un amatiem. Amerikāņiem izdevās atlasīt katrā Rietumeiropas zemē tās padibenes, kuras bija elementāri piemērotas politiskajai divkosībai, meliem, iracionālām konstrukcijām. Rietumeiropā radās politiķu slānis ar melnu harismu – tautas un valsts nodevēju harismu, mantkārīgu un garīgi aprobežotu tipu harismu.
   Tāpēc var teikt, ka mūsdienu eiropeiskā dzīve pamatā ir atkarīga no ASV ģeopolitiskās diktatūras ģenerēto Rietumeiropas cilvēcisko padibeņu un PSRS krievu politiskās elites visbezjēdzīgākās grupas noorganizētās „perestroikas” ģenerēto cilvēcisko padibeņu vēsturiskās sinhronizācijas. Arī eiropeīdu rases nākotne ir atkarīga no šīs sinhronizācijas, kura nodrošina tipoloģiski ļoti līdzīgu morālo un intelektuālo atmosfēru visā subkontinentā.


otrdiena, 2015. gada 15. decembris

Jaunā reliģija


   Rietumu jaunā reliģija ir atmosfēras globālā sasilšana. Jaunās reliģijas pamatā ir atmosfēras globālās sasilšanas teorija. Atmosfēra sasilstot cilvēku darbības rezultātā. Lai to nepieļautu, jāiegulda nauda un jāveic dažādi ražošanas tehnoloģiskie pasākumi, lai apturētu atmosfēras sasilšanu. Valstu uzdevumus fiksē dokumentā, ko sauc par protokolu. Jaunākais dokuments – Parīzes protokols, ko pieņēma 2015.gada decembrī Parīzē daudzu valstu pārstāvju konferencē. Globālās sasilšanas teorija ir politiskais un morālais imperatīvs visai cilvēcei kā ilglaicīgas stratēģijas iegansts.
   Taču viss nav gājis gludi. Aukstās ziemas ASV un citur piespieda mainīt terminoloģiju. Tagad vairs nerunā par atmosfēras sasilšanu, bet par klimata izmaiņas problēmām.
   Saprotams, zinātnes spriedumi netiek ņemti vērā, operējot ar milzīgajām summām klimata izmaiņu problemātikas risināšanā.
   Planētu faktiski gaida nevis sasilšana, bet aukstums. Zinātnieki zina, ka XXI gs. 20.gados sāksies jauns Saules cikls – 25.cikls. Tas būs līdzīgs 23.ciklam, kas bija no XVI gs.beigām līdz XIX gs. sākumam. 23.ciklu sauc par mazo ledus laikmetu.
   Zinātne vēl zina par planētas pārkārtošanos, kas notiek reizi 12,4-13 tūkst. gados. Pārkārtošanās ilgst 250-300 gadus. Mēs pašlaik dzīvojam pārkārtošanās periodā.
   Taču zinātne nebūt visu var izskaidrot. Nav zināms, kāpēc aizvadītajos 30 gados ir bijušas daudzas zemestrīces; to skaits ir puse no visām zemestrīcēm pēdējos 1000 gados.
   Vēl nesen Kaspijas jūras ūdens līmeņa pazemināšanos izskaidroja kā cilvēka darbības rezultātu. Taču tas bija aplams izskaidrojums. Ūdens līmenis pazeminājās dabas pārmaiņu rezultātā. Pēc kāda laika līmenis atgriezās agrākajā pakāpē „pats no sevis”.


Iniciatīva


   „Prihvatizācija” ģenerēja cilvēkus, kuri ir ieinteresēti ekonomiskajās un finansu mahinācijās, monopolizācijā, korupcijā, valsts paternālismā, mazā un vidējā biznesa nepieļaušanā.
   Sociālisma lielākā nelaime bija cilvēka iniciatīvas apspiešana. Privātā iniciatīva tika pieļauta vienīgi valsts labā, bet nevis cilvēka paša labā. Valsts visu gribēja pati izlemt un cilvēkiem bija jāpakļaujās valsts lēmumiem.

   Austrumeiropā tagad kapitālismā privātā iniciatīva tiek apspiesta vēl vairāk nekā sociālismā. To dara ne tikai valsts, bet arī oligarhi, biznesmeņi-monopolisti. Valsts likteni nosaka tie, kuriem patiesībā valsts nemaz neinteresē. Viņiem interesē tikai sava labklājība.