ceturtdiena, 2016. gada 27. oktobris

Ko darīt?



Atbildot uz politiskajiem filistriem sakramentālo jautājumu „Ko darīt?”, V.Rozanovs ieteica vasarā lasīt sēnes un ogas, bet ziemā dzert tēju ar ievārījumu. Atbildot uz minēto jautājumu nopietni, nākas ņemt vērā būtisku momentu. Ne tik svarīgi ir zināt, ko darīt. Vissvarīgākais ir zināt, kā dzīvot. Tiem cilvēkiem, kuri prot dzīvot, tāds jautājums („Ko darīt?”) neeksistē. Taču politisko filistru prātu ir grūti izmainīt. Politiskie filistri nekad nav apmierināti ar dzīvi – valsts politiku, ierēdņiem, birokrātiju utt. Politisko filistru reakcija mēdz būt dažāda. Iespējams autisms – noslēgšanās sevī, atsacīšanās komunicēt. Iespējama arī melanholija – grūtsirdība, nomāktība, skumjas. Taču politisko filistru reakcijas vispopulārākā forma ir cinisms un nihilisms.

Transcendentālais šarlatānisms un etniskais šarlatānisms


Kursīte enerģiski laiku pa laikam meņģējās ap to, ko viņa ar biedriem nosaukuši par „latviešu kultūras kanonu”. Viņi tajā ir aizmirsuši iekļaut latviešu jauno laiku šarlatānismu. Īpaši gribas pasvītrot – jauno laiku. Viens ir tad, kad šarlatānisma motīvi parādās neizglītotu arāju čivināšanā krogā vai ceļā uz mājām no kroga. Tagad arāji ir izglītoti. Analfabētisms latviešu populācijā jau sen likvidēts. Tāpēc pavisam kaut kas cits ir tad, kad šarlatānismu izrāda zinātņu doktori, profesori, akadēmiķi. Viņi ir sasmērējuši diva veida šarlatānismu: 1) transcendentālo šarlatānismu un 2) etnisko šarlatānismu. Abi veidi obligāti iekļaujami minētajā „kanonā”. Pirmā, transcendentālā šarlatānisma, spilgtākais paraugs ir Buiķis ar visām tik tikko nosauktajām akadēmiskajām regālijām. Viņš gaišo un zinātkāro latviešu tautu aplaimo ar murgošanu par savu iepriekšējo dzīvi un citām pārdabiskām bezjēdzībām. Kursīte ir spilgtākais paraugs etniskajam šarlatānismam. Arī viņai ir visas akadēmiskās regālijas. Viņa ir samuldējusi šausmīgas muļķības par latviešu folkloru un latviešu kultūru vispār.


Liberālista mentalitāte


   Mūsdienu sociuma kāda slāņa darbība, uzvedība un komunikācija liecina par liberālista mentalitātes iespējamību. Sastopami liberālisma fani – pielūdzēji, entuziasti, līdzjutēji.
   Nākas konstatēt, ka eksistē īpašs mentalitātes tips – liberālista mentalitāte. Tātad atsevišķu cilvēku kopai eksistē īpašs domāšanas veids, emocionālā ievirze un dzīves uztvere. Liberālista mentalitāte tāpat kā cita tipa mentalitātes balstās uz mentālām iezīmēm; proti, arī liberālista mentalitāte ir psihiska izpausme un attiecās uz psihi, apziņu. Arī liberālista mentalitāte ir saistīta ar domāšanu, prātu, uztveri, kognitīviem procesiem. Liberālista mentalitāte nav viena etnosa īpatnība. Liberālista mentalitāte nepiemīt tikai vienas tautas pārstāvjiem, bet ir starptautiska/polietniska parādība.
   Liberālista mentalitātes masveidība liecina par jaunu stadiju cilvēku apziņas evolūcijā. Kā zināms, apziņas evolūcijā ir konstatējams lēcienveidīgums. Cilvēku apziņa neaug visu laiku kā tas notiek, piemēram, ar kokiem. Koki aug nepārtraukti visu laiku. Cilvēku apziņa neevolucionē nepārtraukti, bet evolucionē lēcienveidīgi.
   Apziņas evolūcijā ir atsevišķas stadijas. Tās ir tipoloģiski līdzīgas. Katrā stadijā ir apziņas evolūcijas atslābuma periods un izteiktas intensitātes periods. Acīmredzot, mēs piedzīvojam izteiktas intensitātes periodu, kurā intensīvi evolucionē liberālista apziņa. Liberālista apziņa pašlaik ļoti aktīvi ietekmē kultūru. Bet tas norāda par liberālista apziņas intensīvo evolūciju. Apziņa formē kultūru. Ja apziņa intensīvi evolucionē, tad tas intensīvi atsaucās uz kultūru, kura tiek pieskaņota apziņas intensīvajām izmaiņām.
   Drīkst atzīt, ka liberālista apziņa ir aizsākusi jaunu laikmetu cilvēces vēsturē. Šajā jaunajā laikmetā mainās viss. Mainās cilvēks, sabiedrība, ekonomika, varas struktūras, reliģijas loma, pasaules uzskats, cilvēku vajadzības, kognitīvās intereses, morālās normas.
   Liberālista mentalitātē būtisks aspekts ir attieksme pret patiesību. Protams, attieksme pret patiesību ir jebkuras mentalitātes būtisks aspekts,- visu izšķir tas, kā attiecīgā mentalitāte izturās pret patiesību. Piemēram, kur saskata patiesības avotu, kādu vērtību piešķir patiesībai, kāda ir patiesības autoritāte cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā.
   Patiesība ir domāšanas iezīme – domāšanas attieksme pret domāšanas priekšmetu. Doma ir patiesa tikai tad, ja tā atbilst savam priekšmetam. Filosofijā mēdz teikt, ka patiesība ir intelekta (prāta, domas) intencionāla (mērķtiecīga, apzināta, apziņā virzīta) atbilstība reālajam vai iedomātajam priekšmetam.
   Patiesības izpratnē pats galvenais jautājums ir par mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Var atzīt un var neatzīt mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Piemēram, marksisms (marksistiskā/materiālistiskā mentalitāte) atzīst mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu kā esamības dinamisku vērtību. Ļeņins rakstīja, ka „cilvēciskās domāšanas iedaba ir spējīga sniegt un reāli sniedz mums absolūtu patiesību, kura veidojās no nosacīto patiesību summas”. Savukārt reliģiskajā apziņā (mentalitātē) patiesības avots ir Dievs.
   Liberālista mentalitātē patiesība nav absolūts, bet ir vienīgi konvencionāls dialogā panāktas nosacītas vienošanās rezultāts. Tātad patiesība neeksistē, bet var vienoties par zināmu patiesību.
   Taču pats svarīgākais ir tas, ka liberālists pret patiesību izturās no subjektīvisma pozīcijām. Liberālists vēlas uz pasauli lūkoties ar subjektīvisma acīm. Liberālistam patiesības fiksācija ir viņa brīvības izpausme. Liberālists akcentē savas leģitīmās tiesības pašam noteikt, kas ir patiesība. Ja viņš to drīkst darīt, tad viņa personības brīvība netiek ierobežota. Turpretī tā tiek ierobežota, ja viņam neļauj fiksēt patiesību un dzīvot saskaņā ar viņa fiksēto patiesību. Liberālista mentalitātē tādējādi ietilpst personības brīvības fetišisms. Liberālista mentalitātei nav vajadzīgs, lai doma atbilstu domas priekšmetam. Galvenais ir ļaut prezentēt domu. Domas atbilstība patiesībai nav svarīga.
   Mūsdienās (no XX gs. 70.gadiem) liberālista mentalitāti ļoti dedzīgi propagandē neoliberālā postmodernisma ideoloģija. Liberālista mentalitāte fakstiski ir postmodernista/postmodernisma mentalitāte. Neoliberālā posmodernisma ideoloģija propagandē vienu no saviem galvenajiem  postulātiem – uzskatu brīvību/ „uzskatu plurālismu”. Neoliberālajam postmodernismam tas paver ceļu cilvēkos sagraut un iznīdēt patiesības alkas, uzticību un  cieņu pret patiesību, bijīgu un svētu attieksmi pret patiesību – filosofisko, zinātnisko, māksliniecisko un cita veida patiesību. Neoliberālā postmodernisma stihijas lozungi ir „Nāvi patiesībai!”, „Patiesība ir mirusi!”. Neoliberālais postmodernisms ar savu patiesības nihilismu cilvēkus pārvērš par patiesības nihilistiem, atņemot cilvēkiem eksistencionālos pamatus.
   Latviešu populācijā liberālista mentalitātes formēšanās sākās pēcpadomju laikā. Tagad (2016.g.) šī mentalitāte ir jau plaši izplatīta. Saprotams, visvairāk jaunajās paaudzēs. Plašo izplatību, visticamākais, veicina latviešu vispārējā aprobežotība, neattīstība. Teiksim, „uzskatu plurālisms” ir ļoti izdevīgs aprobežotiem, neattīstītiem prātiem, lepni paverot ceļu uz savas „patiesības” iespējamību un līdzdalību tautas dzīvē. Aprobežots, neattīstīts indivīds nesaprot, ka postmodernistiskā liberālista mentalitāte ir vistiešākā šļūkšana uz pseidointelektuālismu, pseidozināšanām, šarlatānismu, tumsonību, idiotismu, absurdu, darbības, uzvedības un komunikācijas neatbilstību veselajam saprātam. „Viedokļu plurālismā” doma neatbilst domas saturam. Cilvēki dzīvo ar kroplu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli. Latvijā tagad liberālista mentalitāti šļāpinviepļi kopā ar ijābviepļiem katru dienu propagandē par latviešu tautas naudu – valsts budžeta līdzekļiem.

   Kas ir hominīds ar liberālista mentalitāti? Tas ir pašzinošs, viszinošs, pašpārliecināts, pašapmierināts subjekts, kas sevi attaisno ar mītu par subjekta un objekta vienotību. Tāds subjekts iedomājās, ka viņa doma atbilst domas priekšmetam un viņš nav izraisījis subjekta un objekta nesaderību, neatbilstību, nevienotību. Hominīds ar liberālista mentalitāti ir sevi nošķīris no pasaules, kā arī sevi nekritiski dievinājis. Viņam pasaules vērošana ir tas pats, kas pasaules pārvaldīšana. Viņš grib valdīt, jo viņa zināšanas par pasauli ir tik patiesas, ka viņš ir pelnījis būt pasaules valdnieks. Tomēr pārvaldīt pasauli viņš reāli nevar. Viņš to var darīt vienīgi distancēti – no „viedokļu plurālisma” augstumiem. Tāpēc hominīds ar liberālista mentalitāti ir agresīvs, noliedzošs. Agresivitātes, nolieguma priekšmets ir cits „viedoklis”. Citu „viedokļu” agresīvas nicināšanas un nolieguma rezultāts ir „pasaules iznīcināšana”, par ko raksta Nansi, un „Zemes iztukšošana”, par ko raksta Haidegers. 

otrdiena, 2016. gada 25. oktobris

Patērēšanas sabiedrība


v  Rietumos kapitālisma komerciālais gars sadzīvo ar morāli; pie mums – nesadzīvo pēcpadomju laikā; komerciālais gars sagrauj visu – medicīnu, izglītību, zinātni, medijus; pat pret valsts varas iestāžu funkcijām latviešu „politiķi” izturās kā pret pakalpojumu sniegšanu, par naudu apkalpojot sabiedrību.
v  Pakapojumu sabiedrības galvenais princips: jo zemāks ir sabiedrības izglītotības līmenis, jo lielāka ir patērēšana; mazizglītoti un aprobežoti indivīdi patērē vairāk nekā saprātīgi un izglītoti indivīdi.
v  Kapitālisma klasiskajā periodā valdošā šķira buržuāzija realizēja apgaismības politiku – rūpējās par strādnieku izglītību, vēlējās paaugstināt strādnieku intelektuālo, izglītības, garīgās kultūras līmeni. Kapitālisma klasiskajā periodā valdīja tēze „Cilvēks – tas skan lepni”. Kapitālisma neoliberālās demokrātijas periodā (mūsdienās) valdošais ekonomiskās elites slānis vairs nepievēršās apgaismības politikai, bet gan ciniski izturās pret proletariātu; slavenākais ir finansu elites cinisms, izplatīta ir banku alkātība un antihumānisms; to visu veicina finansu elites degradācija. Kapitālisma neoliberālās demokrātijas periodā valda tēze „Cilvēks – tas skan garlaicīgi”. Lai novērstu garlaicību, cilvēki tiek aicināti doties uz veikaliem – garlaicību pārvarēt ar „šopingu”. Vēl patērēšanas garu uzkurina ar sabiedrības iebiedēšanu, speciāli izplatot iebiedējošu informāciju; jo medijos vairāk slepkavību, jo cilvēki ātrāk bēg no „dzīves šausmām” uz veikaliem, lai aizmirstu TV redzētās briesmas.
v  Patērēšanas mānijai ir zināmi psiholoģiskie nosacījumi. Rietumu cilvēki ciena progresu. Viņi visās jomās vēlas redzēt attīstību, augšupeju. Tajā pašā laikā viņi nesaprot, ka ekonomiskā izaugsme ir vienota ar patērēšanas izaugsmi, kas savukārt attiecīgi atsaucās uz sabiedrisko apziņu; milzīgi līdzekļi tiek ieguldīti patērēšanas stimulēšanā, kas ir objektīvi nepieciešams preču ražošanas pieauguma apstākļos; reklāmā iztērētās summas faktiski ir sociāli nevērtīgi izlietotas summas, kuras varētu izlietot nesalīdzināmi produktīvāk (zinātnei, izglītībai, veselības aizsardzībai, pensijām).
v  Patērēšanas sabiedrība Rietumu civilizācijā attīstījās vienlaicīgi gan Rietumos, gan austrumos; PSRS 60.gados sākās „universālveikalu laikmets”; patērēšana kļuva par dzīves galveno jēgu ļoti daudziem cilvēkiem.
v  Patērēšanas sabiedrības pastāvēšana ir permanentas krīzes liecība; katras krīzes pamatā ir garīgās kultūras krīze - kaut kas nav kārtībā ar sociuma garīgo pasauli; ekonomiskā krīze ir tikai aizberga redzamā daļa.

v  Patērēšanas sabiedrībā kapitulē senas un svētas nostādnes: patiesība un cilvēciskums, tiesības un saprāts; pārstāj funkcionēt valsts institūti; „draudzes gani” degradējās līdz homoseksuālisma atzīšanai.

Vēstures stadijas



Cilvēces vēsturē var saskatīt 3 stadijas, ņemot vērā komunikācijas iespējas un praksi: 1) fragmentārā stadija – lokāli sociālie sakari (cilvēki dzīvo izolēti un bez informācijas viens par otru); 2) reģionālā stadija – teritoriāli ierobežoti starptautiskie sakari; tā dzīvoja līdz Lielajiem Ģeogrāfiskajiem atklājumiem; 3) globalizācijas stadija – ekonomiskā, politiskā u.c. komunikācija planetārā mērogā.

svētdiena, 2016. gada 23. oktobris

Filistri



Latviešu saskābušajā inteliģencē visriebīgākā izpausme ir pielīšana latviešu filistriem – izdabāšana nezināšanai, neinteliģencei, primitīvismam, stulbumam, idiotismam, absurdam, paviršībai, vienaldzībai, augstprātībai, puspatiesībām, pseidointelektuālismam, puszināšanām. Latviešu inteliģencē pašlaik nav neviens konkrēti fiksējams lielums, kas atklāti pretotos filistriem. Padomju laikā bija būtiska pretestība filistriem. Padomju laikā dominējošā intelektuālā atmosfēra nepieļāva filistru klātbūtni kultūras publiskajos procesos. Tā tas notika tāpēc, ka intelektuālo atmosfēru formēja ne tikai latvieši, bet arī krievi, ebreji. Intelektuālās dzīves kritēriji nebija tikai latviešu darinājums. Latvieši savā darbībā bija spiesti ņemt vērā citu kultūru pieredzi. Turpretī pēcpadomju gados Latvijā faktiski pastāv filistru diktatūra latviešu kultūras visos segmentos. Filistru tirānija atsaucās uz visiem publiskajiem procesiem. Patiesībā pati latviešu inteliģence tādējādi ir uzskatāma par filistru kopu – viendabīgi pelēku un viendabīgi aprobežotu masu. Skaidrs, ka filistriem nepretojās savējie. Latviešu filistri nesastopās ne ar kādu pretestību tāpēc, ka inteliģence pati ir filistre. Filistriem var pretroties tikai personības – garīgi brīvi un garīgi pilnvērtīgi indivīdi. Latviešu inteliģencē tādu nav. Latviešu inteliģences tā daļa, kura publiskajā telpā tēlo personības (piem., Stradiņš, Kūle, Matīsa) tāpat kā visi pārējie atklāti nevēršās pret filistriem un viņu tirāniju. Viņi visbiežāk atbalsta filistru itiotismus un dzied vienā korī ar filistriem. Latviešu filistri ir laimīgākie filistri pasaulē, jo viņiem ir izdevies vadīt un kontrolēt visus kultūras segmentus. Savukārt tie, kuri tēlo personības, bet atklāti nevēršās pret filistriem, ir tādi paši atkritumi kā filistri.

Represijas



Represijas pret garīgajiem darbiniekiem, kā teica padomju laikā, ir bijušas vienmēr. Sokrātu un Diagoru nogalināja. Anaksagors, Protagors, Aristotelis, Alkiviads aizbēga no nāves, emigrēja, kā šodien teiktu. 181.gadā Romas senāts lika publiski sadedzināt Pitagora grāmatu.

Geštalts



Tas ir psiholoģijā viens no slavenākajiem un populārākajiem jēdzieniem. Eksistē geštaltpsiholoģija. Geštalts ir savstarpēji saistītu psihisko izpausmju kopums. Tā būtība neizpaužās atsevišķos elementos. Proti, veseluma (psihisko izpausmju) kopums atšķiras no elementu summas. Vai tas, ko sauc par mentalitāti, ir geštalts? Vai valsts cilvēku apziņā figurē kā geštalts, ja izsakāmies metaforiski? Vācu valodā geštalts ir struktūra, tēls, forma. Vai valsts figurē tāpat kā melodija, kuru min geštalta piemērā. Melodiju (veselumu) vienmēr var atpazīt. Arī tad, ja mainās melodijas izpildījuma tonalitāte. Vai kultūras uztvere ir geštalts? Vispār doto jēdzienu var izmantot sociālo fenomenu raksturojumā, ja sociālie fenomeni nedalās un tiek uztverti kā stabili veselumi.

sestdiena, 2016. gada 22. oktobris

Saprāts



Gēte vēstulē Rimeram 1813.g.3.jūnijā: „Saprāts ir tikpat vecs kā pasaule; pat mazam bērnam ir saprāts, bet nebūt katrā laikmetā tas tiek pielietots vienādā veidā un attiecībā uz vienu un to pašu priekšmetu. Agrīnākajos gadsimtos saprāts atrada savas idejas fantāzijas mirdzējumos; mūsu gadsimtā saprāts visu pārvērš jēdzienos. Dzīves varenības redzējums agrāk iemiesojās tēlos, dievos; tagad to pieskaņo jēdzieniem. Agrāk bija vairāk produktīvais spēks; tagad pārsvarā ir sagraušanas un sairuma spēki”.

Estētiskās koncepcijas


·         Vāgnera Brunhilda – „brīvas sievietes” simbols
·         Gebbelsa Judife – pirmā dramaturģiskā „jaunās sievietes” koncepcija (1841.g.), kā arī „pārcilvēka” koncepcija (Oloferns)
·         Rainis – „Nākotnes cilvēks”
·         Aspazija – „brīva sieviete”, feministes tēli
·         1850.g. Vāgners „Māksla un klimats” – seksuālā problemātika
·         1896.g. Ibsens „Jūns Gabriels Borkmans” – pārcilvēks
·         1903.g. B.Šovs „Cilvēks un pārcilvēks”
·         1905.g. B.Šovs „Majore Barbara” - pārcilvēks


piektdiena, 2016. gada 21. oktobris

Stadijas



Rietumeiropas filosofijā var saskatīt 3 stadijas: 1) metafizisko, 2) ētiskā sociālisma un 3) fiziognomiskā skepticisma. Šīs stadijas saskatīja Osvalds Špenglers. Pirmā, metafiziskā, stadija ir seno grieķu un romiešu filosofija. Senie grieķi-romieši nemīlēja filosofus. Tautas apziņā filosofi bija bezdievji. Filosofi bija panteisti. Tas grieķu-romiešu apziņā bija tas pats, kas bezdievji. Viņiem dievi nebija saule, mēness, vētra; respektīvi, nebija dabas parādības.

Griba


Arturam Šopenhaueram griba ir lieta pati par sevi. Griba veido iekšējo, patieso un nesagraujamo cilvēka būtību. Griba pati par sevi ir bez apziņas. Apziņu nosaka intelekts, bet intelekts ir cilvēka būtības vienkārša akcidence – smadzeņu funkcija, kas kopā ar nerviem un mugurkaula smadzenēm ir tikai pārējā organisma auglis, produkts un pat parazīts; tā tas ir tāpēc, ka intelekts tieši neietilpst organismā, bet kalpo tikai pašsaglabāšanās mērķim, jo regulē organisma attiecības ar ārējo pasauli. Špenglers A.Š. koncepcijā saskatīja sīko materiālismu: intelekts kā gribas ierocis dzīvē, kā ierocis cīņā par eksistenci; tāda pieeja ir saprotama garīgi vidējā slāņa pārstāvjiem, rakstīja Špenglers.


ceturtdiena, 2016. gada 20. oktobris

Imitācijas daudzveidība



Neapšaubāmi imitēt var visu kaut ko. Taču imitācijas iespējamībai zināmi priekšnoteikumi eksistē. Nepieciešama ir informācija. Lai kaut ko imitētu, ir jābūt informētam par iespējamās imitācijas objektu. Imitēt var tikai to, par ko potenciālais imitētājs ir informēts. Tādējādi imitācija ir atkarīga no informētības amplitūdas. Mūsdienu informācijas laikmetā šī amplitūda ir planetāri globāla. Var imitēt relatīvi visus objektus uz planētas. Var imitēt valsti, var imitēt zinātni, var imitēt politiku. Var imitēt filosofiju, mākslu. Filosofējošie plebeji var imitēt dziļdomību. Ne vienmēr cilvēciskā kvalitāte atbilst īstai valstsspējai, zinātnei, mākslai, filosofijai. Taču, iegūstot informāciju par īstu valstsspēju, zinātni, mākslu, filosofiju, var to veikli imitēt – tēlot valstsspējīgos, tēlot zinātniekus, māksliniekus, filosofus. Mūsdienu sociālās bezatbildības laikmetā to var droši darīt. Patērēšanas sabiedrība nav spējīga atšķirt īstas izpausmes no imitācijām. Paterēšanas sabiedrību tas neinteresē.

Stoiķu ētika



Stoiķi mīlēja ētiku salīdzināt ar augļiem augļu dārzā, dzīvnieka dvēseli, olas dzeltenumu. Stoiķu laikā sociums dalījās brīvos cilvēkos un vergos, grieķos un barbaros, sievietēs un vīriešos. Stoiķu izpratnē jebkura tikumiskā darbība ir pašapliecinājums un pašsaglabāšanās. Grēki, amoralitāte ir pašsabrukums, cilvēciskās būtības zaudēšana.

pirmdiena, 2016. gada 10. oktobris

Špenglers

Špengleram bija sveša viena apziņas nianse. Viņa apziņā nebija doma par savu piederību neattīstītai tautai ar aprobežotu prātu un ļoti nestabilu morāli, kas var liecināt vienīgi par šīs tautas kultūras mežonīgo līmeni. Špenglers nepiederēja tautai, kurai nav savas zinātnes, nav sava stingra morāles normu un vērtību sistēma, un faktiski nav nekas savs nevienā garīgajā segmentā, par ko šo tautu varētu cienīt uz cilvēces kopējā fona. Tādējādi Špenglera metodē trūkst attieksmes pret kultūras mežonību. Nav atbildes uz jautājumu, kā izturēties pret mežonīgu kultūru, kādas ir mežonīgas kultūras attiecības ar civilizāciju - vai mežonīga kultūra arī pāriet civilizācijā tāpat kā civilizācijā pāriet Rietumu augsti attīstītās kultūras. Loģika saka, ka tas nevar notikt. Civilizācijā pāriet tikai augsti attīstītas kultūras, kuras ir izsmēlušas savu kreatīvo potenciālu. Turpretī mežonīga kultūra pat vēl nav pa īstam sākusi realizēt savu potenciālu un varbūt arī nekad nenonāks augsti attīstītas kultūras statusā. Vārdu sakot, Špenglers neko nevar palīdzēt mežonīgas kultūras analītikā. Viņa metode tam nav piemērota. Eksistē atpalikušas tautas ar neattīstītu kultūru. Tās nav sasniegušas "kultūras "  līmeni un visu laiku ir atradušās "civilizācijas" līmeni. Špenglers nesniedz atbildi, ko darīt ar tādām tautām un to kultūru. Kā zināms, atbildi sniedz kultūru relatīvisma teorija. Tā pret visām kultūrām izturās līdzvērtīgi.  Teorētiski abstrakti tas ir pieņemami. Taču tas nav pieņemami psiholoģiski reālajā dzīvē, kad ir iespējams salīdzināt tautas un  to kultūras, un šajā salīdzinājumā nav iespējams izvairīties no tādām gradācijām kā "mežoņi", "augsti attīstīti", "normāli" u.tml., nemaz nerunājot par pašapziņas drūmajām atziņām, ja tu piederi "mežoņiem". Kultūru relatīvisma teorija nevar būt mierinājums tiem, kuri katru dienu tiekas ar "savējo" mežonīgo stulbumu un zaglīgumu un tam visam līdzās vēro "citu" augstu intelektu un morālo stabilitāti.

svētdiena, 2016. gada 9. oktobris

Metode

Osvalds Špenglers ļoti skaudri apzinājās savas metodes neparastumu. Apzinājās metodes oriģinalitāti vēstures interpretācijā. Pie tam viņa izjūtas koncentrējās zināmā polemiskā pozā. 1.sējuma plašajā ievadā viņš emocionāli saspringti skaidro savu neparasto metodi, it kā atvairot oponentu iebildumus un atsacīšanos atzīt pieejas lietderību un piemērotību attiecīgā materiāla analīzē. Tāpēc ievada mērķis ir skaidrot metodi. Bet metodes skaidrojums tiek nepārtraukti papildināts ar cita rakstura skaidrojumu - galvenokārt atsevišķu vēsturisko procesu skaidrojumu. Špenglera ieskatā tie ir procesi, kurus nemaz savādāk nav iespējams pareizi izprast. Šo procesu izpratnē vispiemērotākā ir viņa metode. Nav viegli lakoniski apzīmēt Špenglera metodi. Amizanti ir tas, ka Špenglera metodē ietilpst kritiska attieksme pret vēlēšanos lakoniski formulēt viņa (un ne tikai viņa) metodi. Tādējādi katram, kurš šodien vēlas lakoniski formulēt Špenglera metodi, nākas rēķināties ar patrona smīnu. Špenglera ieskatā „klasificēšanas” mānija ir civilizācijas pazīme. Ja tomēr uzdrošināmies runāt par Špenglera metodi, tad pašlaik formulējums būtu universāls mentālais antropomorfisms. Špenglers uz visu lūkojās no cilvēka mentalitātes viedokļa. Viņa pārliecībā cilvēka mentalitāte (plašāk kultūras mentalitāte) vijas cauri visam, ar ko cilvēks saskaras savā dzīvē. Cilvēka mentālais antropomorfisms universāli vijas cauri arhitektūrai, mūzikai, glezniecībai, tēlniecībai, matemātikai, fizikai, dabas zinātnēm, vēsturei, filosofijai, politikai, ekonomikai. Valda sociālās, mākslinieciskās, zinātniskās domas vienotība. Špenglera universālais mentālais antropomorfisms attiecās gan uz analīzes materiālu, gan analīzes autoru. Viena mentālā (psihiskā, domāšanas, apziņas) struktūra ir konstatējama attiecīgā laikmeta kultūrā; viena mentālā struktūra nosaka arī paša Špenglera domāšanas stilu, par ko, piemēram, liecina viņa attieksme pret „klasificēšanu”. Proti, neatzīstot jebkādu sausu, formālu, garīgi neizjustu, mākslīgi abstraktu, atrautu no dzīves, mehānistisku („antimentālu”) izturēšanos pret kultūru. Viņš atzīst vienīgi, ja tā drīkstam teikt, mentāli metafizisku pieeju pasaules izpratnē.

svētdiena, 2016. gada 2. oktobris

Čaadajevs



Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненной
головой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть полезен своей
стране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что время слепых
влюбленностей прошло... Я полагаю, что мы пришли после других для того,
чтобы делать лучше их. чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и
суеверия.
Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине. Любовь к отечеству рождает героев, любовь к истине создает мудрецов, благодетелей человечества. Любовь к родине разделяет народы, питает национальную ненависть и подчас одевает землю в траур; любовь к истине распространяет свет знания, создает духовные наслаждения, приближает людей к Божеству. Не через родину, а через истину ведет путь на небо.

Я никогда не добивался народных рукоплесканий, не искал милостей толпы; я всегда думал, что род человеческий должен следовать только за своими естественными вождями, помазанниками Бога, что он может подвигаться вперед по пути своего истинного прогресса только под руководством тех, кто тем или другим образом получил от самого неба назначение и силу вести его; что общее мнение отнюдь не тождественно с безусловным разумом, как думал один великий писатель нашего времени; что инстинкты масс бесконечно более страстны, более узки и эгоистичны, чем инстинкты отдельного человека, что так называемый здравый смысл народа вовсе не есть здравый смысл; что не в людской толпе рождается истина; что ее нельзя выразить числом; наконец, что во всем своем могуществе и блеске человеческое сознание всегда обнаруживалось только в одиноком уме, который является центром и солнцем его сферы. Как же случилось, что в один прекрасный день я очутился перед разгневанной публикой,— публикой, чьих похвал я никогда не добивался, чьи ласки никогда не тешили меня, чьи прихоти меня не задевали? Как случилось, что мысль, обращенная не к моему веку, которую я, не желая иметь дело с людьми нашего времени, в глубине моего сознания завещал грядущим поколениям, лучше осведомленным,— при той гласности в тесном кругу, которую эта мысль приобрела уже издавна, как случилось, что она разбила свои оковы, бежала из своего монастыря и бросилась на улицу, вприпрыжку среди остолбенелой толпы? Этого я не в состоянии объяснить.