piektdiena, 2015. gada 27. novembris

Papildinājums

esejai „Civilizētā barbarisma skatījums. Vienlīdzības himēriskā dekorācija”

v  Vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kas ir vienlīdzība. Sociālajā sfērā vienlīdzība vienmēr ir labākā nobīdīšana perifērijā. Vienlīdzības politikā visvairāk cieš talantīgākie, radošākie, gudrākie, apdāvinātākie, profesionālākie utt. Vienlīdzības politiku izbauda pedagogi. Viņi labi zina, kas notiek klasē vienlīdzības politikas realizācijā. Klasē skolotājs  strādā ar atpalicējiem. Labākie garlaikojās un pakāpeniski degradējās – zaudē interesi par priekšmetu, par mācībām vispār. Viņos mazinās centība, zināšanu alkas, savas vērtības pašapziņa.
v  Literatūrā (kulturoloģiskajā esejistikā) var lasīt par kādu nepatīkamu Rietumu tradīciju. Rietumos vienmēr barbari asimilē civilizētos. Ja rodās barbaru un civilizēto konfrontācija, tad uzvar barbari. Viņi asimilē civilizētos. Tātad civilizētie iet bojā savā sākotnējā kvalitātē. Viņi degradējās līdz barbaru līmenim. Tāda tradīcija neesot Austrumos (Ķīnā). Tur viss notiek pretējā virzienā – civilizētie savā vidē asimilē barbarus.
v  Darba dalīšana starp sievietēm un vīriešiem ir ģenētiski determinēta. Tā tas ir arī dzīvniekiem. Šajā ziņā starp dzīvniekiem un cilvēkiem nav nekādu atšķirību. Zinātne būtiski koriģē diskursu par sievietes un vīrieša profesionālo līdzvērtību. Katram dzimumam ir ģenētiski fiksēta profesionālā sfēra. Attiecīgajam dzimumam visoptimālākā sfēra.
v  Visjaunāko laiku lielākie zinātniskie ieguvumi: cilvēka un šimpanzes genoma kartes, atmiņas vadīšana, emociju vadīšana, novecošanas procesu vadīšana.
v  Nākotnes plāni: kaitīgo gēnu likvidācija. Tātad ģenētisko slimību likvidācija.
v  Mūsdienu cilvēku smadzeņu apjoms ir 900-2000 kubikcentimetri.
v  Cilvēki viens no otra būtiski atširās pat vistradicionālākajās sabiedrībās; vieni ir līderi, labi amatnieki, mīl tirgoties; vieni dzīvo savā būdā, daudz nedomājot par sevi un savu statusu kopienā; viņiem neinteresē padarītā darba vērtība.
v  Jēdziens „sociobioloģija” no 1975.gada, kad ASV iznāca tāda nosaukuma E.Vilsona grāmata. Tā izraisīja dzīvas diskusijas. Vilsona sociobioloģija māca sekojošo: sociālās uzvedības katrai formai ir ģenētisks pamats, kas liek indivīdam rīkoties tā, lai nodrosinātu panākumus sev un līdzcilvēkiem (kolektīvam). Strīdīgs ir jautājums, kam evolūcijā ir lielāka nozīme – altruismam jeb egoismam.
v  Cilvēkam ir 1) refleksijas un  2) sirdsapziņa – spēja izmantot kategorijas „labais” un „ļaunais”. Sirdsapziņai ir divi tipi: 1) kompromisu starp labo un ļauno uzskata par labu lēmumu; 2) kompromisu starp labo un ļauno uzskata par sliktu lēmumu. Pirmajā gadījumā cilvēki tiecas panākt kompromisu un nekaunās par kompromisu. Otrajā gadījumā cilvēki par katru cenu vēlas panākt savu uzvaru un nepieļaut kompromisu. Viņi kaunās par kompromisu.
v  Karls Šmits (1888-1985): „Kas runā par „cilvēci”, tas pieļauj kļūdu”.
v  Egalitārisms (vienlīdzības prasība) noliedz jebkādas attīstības iespējas. Aina ir ne tikai jocīga, bet arī idiotiska. Eiropā lepojamies ar Eiropas kultūru daudzveidību, taču kaunamies par etnisko daudzveidību. Noklusējam etnisko daudzveidību, bez kuras nav iespējama kultūru daudzveidība. Egalitārisms ir intelektuālais mēris.
v  Cilvēki ir ģenētiski dažādi. Bioloģiskā vienlīdzība izslēdz evolūcijas iespējas.
v  Smadzeņu morfoloģiskā attīstība ir tieši saistīta ar intelektuālo koeficientu, kas savukārt nosaka uzvedības specifiku un attiecīgā indivīda civilizētības potenciālu.
v  Zinātne ir lietas kursā par gēniem, kuri atbild par intelektu. Šo gēnu izplatība Āfrikā ir daudz mazāka nekā Āzijā un Eiropā. Tas atsaucās uz antropoloģisko konspiroloģiju.
v  18 no 23 hromosomām cilvēkam ir identiskas ar orangutana, gorillas, šimpanzes hromosomām.
v  Meli ir šādi: gēni viesiem ir vienādi, visu rasu cilvēkiem gēni ir vienādi; atšķirības dzīves līmenī veicina vide, slikta izglītība, apspiestība, verdzība, slikts ēdiens, nabadzība, balto cilvēku rasisms. ANO deklarācijā 1950.gadā „Statement of Race” teikts, ka intelekta ziņā rasu atšķirības nav konstatējamas; tie bija meli.
v  1884.gadā kādā britu muzejā ekspozīcijā galvaskausi bija salikti tā, lai parādītu rasu atšķirības planētas dažādās vietās; Rietumos jau sen nav iespējama tāda ekspozīcija.
v  1978.gadā pirms lekcijas Vilsonu ar ūdeni aplēja „International Committee Against Racism” fanāti. Viņa lekcija bija veltīta sociobioloģijai. Zinātniekam fiziski uzbruka par viņa pareizajiem uzskatiem. Rietumos tas pēc II Pasaules kara bija pirmo reizi. Tā domā pats Vilsons, kurš ar slapju galvu toreiz nolasīja referātu.
v  Padomju zinātne arī uzskatīja, ka sociālā vide formē cilvēka bioloģiskās īpašības. PSRS bija zinātnieki, kuri varēja pierādīt tādas pieejas aplamību.
v  Eiropas paradokss: valodas un izcelsmes ziņā ārieši, reliģijas ziņā – semīti. To pēdējo reizi drīkstēja skaļi teikt XIX gs. Pēcāk to nedrīkstēja skaļi teikt. Arī tagad nedrīkst.
v  Platona akadēmiju likvidēja 529.gadā; pēc tam sāka valdīt klerikāļu izglītība; visi ticēja Vecajā Derībā aprakstītajai cilvēces vēsturei: pasaule tika radīta 5508.gadus pirms Kristus dzimšanas, senebreju valoda ir visvecākā valoda, bet grieķu, latīņu, persiešu valoda ir izkropļojumi.
v  Reliģiskie priekšstati cilvēkiem mainās reizē ar viņu bioloģisko evolūciju, noejot ceļu no fetišisma, animisma līdz mitoloģijai un teoloģijai; Gēte: „Kāds cilvēks, tāds viņa Dievs”; Luters: „Kāda sirds, tāds Dievs”. Šopenhauers: „Nevis Dievs radīja pasauli, bet kosmoss to radīja”.
v  Mēdz būt tautas, kurām Dievs ir mīlestība, kā arī tādas tautas, kurām Dievs ir taisnīgums.
v  XX gs. sākumā modē bija izteikties, ka katrai kultūrai ir sava dvēsele un sava aura.
v  Jēdziens „rase” no 1684.gada. To ieviesa franču etnogrāfs Fransua Bernjē (1620-1688).
v  Līdz XIX gs.kultūra un rase netika saistīta. Kultūru uzlūkoja kā Dieva dāvanu.
v  Rasu klasifikāciju (tipoloģiju) pirmais ierosināja J.Denikers (Josepp Deniker, 1852-1918). Tas notika 1900.gadā, kad iznāca viņa slavenā grāmata „Cilvēces rases”. Viņš ir autors jēdzieniem „antropoloģiskais tips”, „nordiskā rase”. Viņa definīcija: „Rase ir vienota cilvēku grupa, kura atšķiras no citām grupām fizisko pazīmju un psihisko īpašību ziņā, un vienmēr rada tikai sev līdzīgus”.
v  Vārds „rasisms” ir žurnālistu izdomājums no 1932.gada. Vārdam nav nekā kopēja ar zinātni.
v  Rasu teorija, rasu pētījumi, rasu domāšana ļoti intensīvi attīstījās Vācijas zinātnē XIX gs.otrajā pusē. Tāpēc rasu problemātika nonāca arī vācu politiķu uzmanības lokā, sākot ar ķeizaru un beidzot ar fīreru. Radās bioloģiskā domāšana cilvēku, etnosu un rasu interpretācijā. Šī domāšana balstās uz citām vērtībām nekā tā humānistiski abstraktā domāšana, kas ieviesās no Apgaismības laikmeta. Bioloģiskā domāšana nosacīja antropologu, anatomu, mediķu, psihologu, psihiatru, neirologu, lingvistu, arheologu, paleontologu, etnogrāfu, vēsturnieku darbību. Esamība tika skatīta, balstoties uz rases fizisko realitāti; radās jauns pasaules uzskats; rasu teorija izmainīja vēsturisko skatījumu tikpat lielā mērā kā Kopernika teorija izmainīja priekšstatu par Saules sistēmu.
v  Cilvēcisko biotipu spēja radīt kultūru ir visiem, taču pati viņu radītā kultūra ir dažāda.
v  Eiropas kultūru autori – gargalvainie zilacainie blondīni.
v  Žozefs Artjurs de Gobino (1818-1882): „Jo tīrāka rase, jo mazāk ievainojama ir tās sociālā bāze”.
v  XIX gs. beigās Vācijā tika nodibināta „Gobino biedrība”.
v  Anglis H.S.Čemberlens (1855-1927) bija ļoti slavens Vācijā ar savu rases teoriju. Daudzi lasīja viņa divsējumu grāmatu „XIX gadsimta pamati” (1899).
v  Tacits rakstīja, ka ģermāņi nekad nemaisīja asinis ar citiem. No Tacita jēdzienu „ģermāņi” pārņēma Čemberlens. Viņš neslēpa, ka nekad nav bijušas tautas, kuras sevi sauca par ģermāņiem. Čemberlens nelietoja jēdzienus „indoeiropieši”, „ārieši”, jo tie ir pārāk neskaidri un samāksloti. Čemberlena ieskatā Eiropas nākotne būs atkarīga no ķeltu-ģermāņu-slāvu savienības. Ar Čemberlenu konsultējās ķeizars Vilhelms II.
v  XX gs. sākumā rasu teorētiķi paši tika kritiski galā ar tādiem zinātniski nekorektiem jēdzieniem kā „ģermāņu rase”, „teitoņu rase”, „slāvu rase”, „ārieši”, „semīti”. Tolaik ieviesās jēdziens „nordiskā rase”; tā esot ziemeļeiropiešu rase: augumā varena, gargalvaini, zilacaini, blondīni. Padomju zinātne arī piekrita nordiskās rases bioloģiskajai esamībai Eirāzijā.
v  Latviešu zinātniece Rita Grāvere ir pamatojusi baltu-slāvu kopību Centrālajā Eiropā.
v  Apmēram 20 000 gadus Eiropā neandertālieši dzīvoja kopā ar cilvēkiem.
v  Apšķirības starp rasēm no 4% līdz 34%.
  
 


svētdiena, 2015. gada 22. novembris

Kapitālisma sīkumi



   Valstiskā apziņa sabrūk, ja valstij nav stratēģiskais mērķis un tas neatspoguļojās ideoloģijā. Izglītības un zinātnes autoritāte sabrūk, ja asistents mēnesī saņem 13 000 rbļ., bet rektors 1 300 000 rbļ. Tādā valstī cilvēki strādā sociālistiski, bet labumus sadala kapitālistiski. Tādā valstī ir liberāli oligarhiskais modelis. Japānā ir valsts plānošana, ar ko cilvēkus šausmina neoliberāļi. Japānā valsts indikatīvā plānošana ir 2000 pozīcijās. Katrā ekonomikas mācību grāmatā ir ierakstīts, ka rūpniecība izdzīvo, ja banku kredītiem ir ne vairāk kā 12%, bet augsti tehnoloģisko procesu kreditēšana ir 3-4%. PSRS skolēni starptautiskajos reitingos bija 1.-5.vietā fizikā un matemātikā. Tagad Krievijas skolēni ir 37.vietā fizikā un 34.vietā matemātikā. Ķīnā zinātni radīja 20 gados, izmantojot PSRS organizātorisko pieredzi.

trešdiena, 2015. gada 18. novembris

Izglītotība


   Zināšanas veicina skumjas. Skumjas par savu nezināšanu. Jo lielākas zināšanas, jo stiprāka kļūst atskarsme par zināšanu nepietiekamību. Daudz zinot, saprotam, ka zinām maz. Nespējam joprojām atbildēt uz daudziem jautājumiem. Tas vairo skumjas. Skumjas pāraug neticībā iespējai visu zināt vai zināt gandrīz visu. Var rasties mazvērtības komplekss.
   Zināšanu pamatā ir izglītotība. Izglītotība rada problēmas: pārspīlētas prasības sev, savai tautai, kultūrai. Izglītotība paplašina salīdzināšanas perspektīvas. Izglītotība sniedz zināšanas ne tikai par savu tautu un savu kultūru, bet arī par citām tautām un citām kultūrām. Tas ir gan labi, gan slikti. Labi ir tas, ka palielinās zināšanu apjoms un zināšanu daudzveidība. Slikti ir tas, ka rodas salīdzināšanas iespējas. Jā, tas ir slikti, ka varam savu tautu un savu kultūru salīdzināt ar citām tautām un citām kultūrām. Slikti ir tāpēc, ka salīdzinājumi vairo pašpārmetumus. Ja nav salīdzināšanas iespējas, tad nav pašpārmetumu par savām nepilnībām, atpalicību, neattīstību.
   Salīdzinājumi sekmē emocionālo aberāciju – novirzi no normas. Salīdzinājumi (zināšanas par citiem) pāraug traģēdijā, šokā, dusmās par savas tautas un savas kultūras nepietiekamo līmeni. Salīdzinājumi sagrauj ilūzijas par savējiem. Ilūziju sabrukums izraisa sāpīgus pārdzīvojumus, apvainojumus, nosodījumu. Ar šausmām saprotam, ka līdz šim mūsu izglītotība ir šāvusi ar erudīcijas tukšām patronām. Uzskatījām, ka savās zināšanās esam stipri un labi sagatavoti. Taču salīdzinājumi to neapstiprina un sagrauj mūsu pašpārliecinātību.
  

 




otrdiena, 2015. gada 17. novembris

1917-2017


   - Skaitļu salikumam „1917-2017” ir maģiska aura. Minētajos simts gados ir izveidojies burvju loks, apstākļu un parādību virkne, no kuras nevar izkļūt un atbrīvoties bez zināmām šausmām par pagātni un tikpat zināmām šausmām par nākotni. Skaitļu salikumā „1917-2017” ietilpst visdažādākie fakti. Katram no tiem ir noteikta loma aizvadīto 100 gadu notikumu un parādību kopējā kontekstā. Tas attiecas arī uz šajā tekstā iekļauto epizodisko materiālu.
   - Liberāļu politiku un ideoloģiju krievu tauta un arī latviešu tauta nekad nav īsti sapratusi. Abas minētās tautas vienmēr ir vēlējušās īpašu pārvaldi. Praktiski – autoritāru pārvaldi. Iespējams, šī politiskā velme tautu apziņā ir intuitīvi stihiska, apzinoties savu nespēju politiski normāli eksistēt citā pārvaldes formā. Aizvadītie 100 gadi ir uzskatāmi apliecinājuši tautu nespēju eksistēt saskaņā ar liberālisma noteikumiem.
   - I Pasaules kara laikā frontē krita daudzi jaunieši no aristokrātiskām ģimenēm. Tas sāpīgi atsaucās uz eiropiešu ģenētisko nākotni. Kā zināms, pēc „1917” Austrumeiropā sākās aristokrātijas apzināta iznīcināšana, kas eiropiešu ģenētisko bāzi sadragāja pilnā mērā. Protams, uz latviešiem tas neattiecās. Uz latviešiem tas attiecās vienīgi tajā ziņā, ka citās tautās (vācu, krievu, poļu) izzuda augsti attīstītu cilvēku kārta, kuras sociālās misijas izpratnē ietilpa atziņa par nepieciešamību aktīvi iesaistīties mazāk attīstīto tautu apgaismošanā un audzināšanā. Tas, ko nozīmē tik tikko minēto procesu trūkums, ļoti labi ir redzams latviešu tautas pastāvēšanas „1917-2017” posmā. Bez apgaismošanas un audzināšanas savvaļā palaistā latviešu tauta degradējās šausmīgā ātrumā un šausmīgā veidā. Tautas vērtība, var pat teikt – neatgriezeniski,  noslīdēja zem kritiskās robežas. Tautas visaptverošā nevērtība vairs nav drūma hipotēze, bet gan objektīvs fakts. Tautas neglābjamā nevērtība vairs nav tikai viena etnosa (vācu) nacistiski orientētās elites konstatācija, bet jau ir kļuvusi starptautiskās elites klusa konstatācija.
   - Krievijas attiecībās ar ASV „1917-2017” faktiski vienmēr galvenais jautājums bija ebreju jautājums. Tā tas ir arī pašlaik. Tā tas bija XX gs. sākumā. Tā tas turpinājās PSRS periodā. Mainījās vienīgi ebreju prasības, sākot no vēlēšanās atstāt PSRS un beidzot ar etniski tradicionālo velmi pārvaldīt valsts finansu un citus resursus.
   - „1917” vēsturiskajos notikumos vienīgi krievu sociālisti savai valstij vēlēja ļaunu un priecājās par Krievijas zaudējumiem I Pasaules karā. Viņi vēlējās valsti novest līdz sabrukumam, lai paši nāktu pie varas. No latviešu sociālistiem Rainis bija izņēmums. Viņam pirmajā vietā bija Latvijas intereses, bet nevis partijas intereses. Tāpēc viņu latvieši tā nemīl un neciena. Tāpēc latvieši viņu zemiski piekrāpa prezidenta vēlēšanās.
   - Krievijas impērijā „1917” laikā masu komunikācijas galvenais līdzeklis bija laikraksti. Taču laikraksti masu komunikācijas līdzeklis bija nosacīti, jo Krievijā valdīja analfabētisms – lasīt prata tikai 10% iedzīvotāju. Tāpēc tauta neorientējās politikā, vēsturē, ģeogrāfijā. Neviens no „tautas” nezināja, kas ir serbi, slāvi.
   - Ļeņina naudas lietas pārzināja Izrails Gelfands (pseidonīms Aleksandrs Parvuss, 1869-1924). Savukārt Parvuss sadarbojās ar Vācijas Ārlietu ministrijas speciālo politisko nodaļu, kas vadīja „procesu”, deva naudu un izstrādāja plānu Krievijas sagraušanai ar boļševiku palīdzību.
   - Latviešu strēlnieku pulki karoja kopā ar Sibīrijas pulkiem 12.armijā. Mūsdienās vēsturnieki raksta par latviešu strēlnieku pulku niecīgo efektivitāti Latvijas aizstāvēšanā. Šī niecīgā efektivitāte bija redzama jau kara gados. Tāpēc igauņi atsacījās veidot savus pulkus, jo redzēja latviešu niecīgās iespējas.
   - Vācija un Austroungārija par spīti Krievijai 1916.gada 5.novembrī izveidoja Polijas valsti un poļu armiju.
   - Februāra revolūciju neviens nenojauta. Valsts Dome strādāja, ārēji viss bija mierīgi. Tomēr pēkšņi impērija sabruka. Tā februāra radikālos notikumus raksturo Mihails Radzjanko, Vladimirs Nabokovs. Valstī bads nebija, algas izmaksāja. Taču bija dziļš naids starp frontiniekiem un rezervistiem.
   - Krievijā „1917” dienās visi apsveica jauno varu, kuras pārstāvju uzvārdus neviens nezināja.    
   - Imperators atsacījās no troņa 1917.gada 2.martā. Nākamajā dienā, piektdienā 3.martā, viņš dienasgrāmatā ierakstīja: „Gulēju cieši un ilgi. Atmodos tālu aiz Dvinskas. Diena bija saulaina un salīga. Runāju ar savējiem par vakardienu. Lasīju daudz par Jūliju Cēzaru”. Savukārt ceturtdienā (2.martā) imperators dienasgrāmatā ierakstīja: „Visapkārt nodevība un gļēvulība, un krāpšanās!”.
   - Pagaidu valdības populārākais arguments bija „Mūs izvēlējās krievu revolūcija”.
   - Pēc boļševiku apvērsuma Smoļniju un vēlāk Kremli apsargāja latviešu strēlnieki.
   - Cara un viņa ģimenes nošaušanā Jekaterinburgā 1918.gada 17.jūlijā piedalījās 12 cilvēki. 6-7 no viņiem tika saukti par „latviešiem”, no kuriem 5 cilvēki runāja vācu valodā.
   - Rīgas sargāšanā Bermonta uzbrukuma laikā piedalījās no krievu kara gūstekņiem izveidotas vienības. Rīgas jūras līcī reidā stāvēja franču karakuģi un angļu karakuģi „Dragon” un „Ventureus”. Ar lielgabaliem šāva uz bermontiešiem gan franču, gan angļu karakuģi. Rīgas aizstāvēšanā visu izšķīra angļu virsnieka Alfrēda Berta rīcība.
   - Angļu ģenerālis sērs Alfrēds Berts pēc aiziešanas pensijā izveidoja biedrību „Friends of Latvia”. Pirms II Pasaules kara viņš viesojās Latvijā. Taču latviešu politiskā elite par viņu neinteresējās. Valsts galvenie sargi gribēja būt paši latvieši. Baltvācu kritizētā latviešu nepateicība spilgti izpaudās arī pēc „1917”. Mūsdienās latvieši A.Berta un citu tautu pārstāvju būtisko līdzdalību LR vēsturē vispār ignorē. Faktiski – nemaz nezina, jo latviešu vēsturnieki LR vēsturi vienmēr ir sacerējuši ļoti kroplīgi.
   - 1934.gada 1.decembrī nošāva Sergeju Kirovu. To izdarīja Leonīds Nikolajevs, kura sieva bija latviete Milda Draule.
   - 1940.gada aprīļa sākumā J.Balodis tika atcelts no kara ministra amata.
  

 




otrdiena, 2015. gada 3. novembris

Rases gramatika un biogramma


   Atšķirības starp rasēm jau apzinājās Č.Darvins. Cilvēki neapšaubāmi atšķirības konstatēja jau sen no tā laika, kad bija reāli iespējams tās novērot dzīvē. Rasu antropoloģiskās atšķirības atsaucās uz kultūru. Tātad atsaucās dzīves sociālajos, politiskajos, reliģiskajos, saimnieciskajos un citos procesos. Var teikt, ka organismu attīstības bioloģiskais kodols ir atšķirības. Cilvēka evolūcijā pastāv saistība starp bioloģiskajiem un sociāli kulturoloģiskajiem faktoriem.
   Evolūcijas antropoloģija ir jauna zinātne. Tā balstās uz trim postulātiem: 1) iedzimtību, 2) cīņu par eksistenci un 3) dabisko izlasi.
   Cilvēks neatbrīvojās no galvenajiem uzvedības modiem – substancionālajām īpašībām. Cilvēks paliek „plēsīgs zvērs”, sākot ar barības ieguvi un beidzot ar valsts pārvaldīšanu. Taču vispār uzvedība cilvēku lielās grupās un mazās grupās ir divējāda: agresivitāte un altruisms. Abi uzvedības formāti tiek mantoti iedzimtības veidā. Altruismu ilgi necentās izprast, tam nepievērsa uzmanību. Centās izprast un pievērsa uzmanību galvenokārt agresivitātei. PSRS grāmatu par altruismu sagatavoja В.П.Эфроимсон „Родословная альтруизма” (1971). Tika nostiprināta atziņa, ka altruisms ir biopsiholoģiskais motīvs. Ļaunais un labais cilvēkā ir permanenti (patstāvīgi, nepārtraukti). Rietumos nozīmīgus darbus sagatavoja sers Arturs Keits (1866-1955). Viņa darbos „galvenais varonis” ir „tribal man” (cilts cilvēks). Tika secināts, ka katrs cilvēks sastāv no divām pusēm. Viena puse ir pievērsta savējiem, otra puse – svešajiem. Vienā pusē koncentrējās labais, otrā – ļaunais. Mūsdienu psihoģenētiķis Filips Raštons arī pievērsies altruisma problemātikai.
   Bioloģiskajā evolūcijā eksistē divas maģistrāles – ksenofobijas un altruisma. Ar tām, piemēram, ir cieši saistīts nacionālisms. Nacionālisma un patriotisma jūtas ir iracionālas jūtas. Taču noteiktos vēsturiskajos brīžos tās liecina par tautas gara spēku. Sociālo procesu skaidrojumā nevar iztikt bez etnobioloģiskā faktora. Teiksim, etnocentrismam ir bioloģisks pamats. Tāds pamats ir arī godīgumam, uzticībai, atturībai, savaldībai, gatavībai dalīties pēdējā maizes riecienā ar citiem, lojalitātei, pašupurēšanās spējai.
   Evolūcijas atlases faktoru nostiprinātās ģenētiskās atšķirības ir visdažādākās. Aplams ir priekšstats, ka sliktie ekonomiskie apstākļi ietekmē nēģeru intelektuālo attīstību. Patiesībā visu izšķir ģenētiskā evolūcija. Tikai ģenētiskās teorijas var izskaidrot, kāpēc vienādos apstākļos dažādi veidojās atšķirīgu etnosu dzīve. Cilvēki savu dzīvi/kultūru veido saskaņā ar sava genotipa vajadzībām.
   Evolūcijas procesu izpratnē šodien iesaistās molekulārā bioloģija, ģenētika, neirobioloģija, neiroķīmija, sociobioloģija, etoloģija, biopolitika, kas pievēršās politiskās domas un uzvedības pētniecībai. Biopolitika balstās uz individuālo un kolektīvo bioloģisko motivāciju, bioloģiskajiem instinktiem (manta, nauda, vara). Eksistē iedzimti instinkti, kurus nevar izmainīt kultūra.
   Mūsdienās ir vajadzīga sociālās sfēras demistifikācija. Atklāti ir jārunā par bioloģiskajiem faktoriem. Prāts ir dots tāpēc, lai organisms labāk izdzīvotu.
   Sociālās bioloģijas galvenais jēdziens ir biogramma – iedzimtas uzvedības stratēģiskais repertuārs. Tā ir matrica, kurā ir kodēta sociālā reakcija, garīgās prioritātes un zemapziņas instinkti. Tos manto no paaudzes uz paaudzi. Etnosa pārstāvji savas biogrammas virtuāli atspoguļo vienā kopējā biogrammā, kas piešķir unikālu raksturu kultūrai. No cilvēka biogrammas ir atkarīga viņa darbība, uzvedība un komunikācija. Kopumā tas viss izraisa jaunu skatījumu uz cilvēku – bioloģisko un ģenētisko determinismu. Realizējās pāreja no fenotipiskuma (indivīda īpašībām = iedzīmtās + kultūras) uz genotipiskumu (tikai indivīda gēnos sastopamo).