otrdiena, 2018. gada 20. februāris

Refleksijas par instinktiem



Ø  Mūsdienās aktuāla ir kulturoloģiskā psihoanalīze, psiholoģija, neirofizioloģija. To nosaka destruktīvās izmaiņas cilvēku evolūcijā, kas uzskatāmi atspoguļojas cilvēku neadekvātajā darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Ja pirmās divas zinātniskās disciplīnas analizē dvēseli un garu, tad trešā disciplīna analizē nervu sistēmu. Ja neirofizioloģija u.c. zinātnes, piemēram, noliedz hipotēzi, ka cilvēkā spontāns agresivitātes instinkts ir no dzimšanas, tad kulturoloģiskā psihoanalīze un psiholoģija (sociālā psiholoģija) varētu izskaidrot vides lomu agresivitātes izpausmēs, kurām mūsdienās ir liela daudzveidība, sākot ar instinktīvi agresīvu tumsonisku izdarību un beidzot ar apzināti izplānotu un pat kolektīvi veiktu agresivitāti pret līdzcilvēkiem (viņu firmu, biznesu, nodarbošanos utt., kā arī pret valsti, sabiedrību).
Ø  Neironu loma instinktīvā uzvedībā nav izpētāma, jo smadzenes funkcionē kā sistēma; tāpēc nav izdalāmi (reducējami) neironi, kuri par kaut ko konkrētu atbild relatīvi patstāvīgi un izolēti no pārējiem neironiem.
Ø  Smadzenes, pieņemot lēmumu, balstās arī uz apkārtējās vides novērtējumu, un ne tikai akli izpilda komandu.
Ø  Instinkts ir bioloģiskā kategorija; kaislības ir rakstura kategorija – biosociālā kategorija, vēsturiski, sociāli, kulturoloģiski determinēta kategorija. Toties šai biosociālajai kategorijai ir tāds pats spēks un tāda pati vara kā instinktam – bioloģiskajai kategorijai.
Ø  Cilvēkiem ir vajadzīgs dzīves dramatisms; cilvēkiem piemīt dzīves dramatizēšanas noslieksme; ja cilvēki dramatismu neatrod dzīves saturā un formās, tad viņi paši rada kaut kādu dramatismu – sabrukuma, degradācijas, destruktivizācijas, deģenerācijas, norieta dramatismu; Rietumu cilvēkiem dramatisma alkas ir spilgti izteiktas. Rodams izskaidrojums ļoti populārajai nihilisma tendencei Rietumu kultūras un civilizācijas vērtējumos. Nihilisti nebija tikai Nīče, Špenglers.
Ø  Instinktiem ir motivējošs spēks; cilvēks tiecas dzīvot gan fizioloģiski (ķermeniski), gan garīgi; tāpēc ir instinkti un ir kaislības; instinkti vairāk attiecas uz fizioloģisko sfēru, kaislības – garīgo sfēru.
Ø  Pašanalīze ir ne tikai intelektuāls (prāta) process, bet arī dvēseles (sirds) process – vēlme emocionāli ietiekties sevī.




Biheiviorisms



Kā zināms, biheiviorisms (turpmāk – BH) ir psiholoģijas relatīvi patstāvīgs virziens. BH par izpētes objektu neuzskata apziņu, bet gan apziņas ārējos kairekļus un apziņas reakciju uz ārējiem kairekļiem. Citiem vārdiem sakot, BH ir uzvedības zinātne, zinātne par uzvedību, izturēšanos. BH zinātniskā biogrāfija sākās XX gs. pirmajos gadu desmitos ASV. BH ir amerikāņu intelekta produkts. Par BH pamatlicēju kļuva amerikāņu psihologs John Broadus Watson (1878 — 1958). 1913.gada 24. februārī Ņujorkā viņš nolasīja lekciju „Psiholoģija biheiviorista skatījumā”. Lekcija ļoti iepatikās amerikāņiem. 1914.gadā iznāca Vatsona darbs Behaviour. Introduction to Comparative Psychology”. Autora pamatatziņa bija tā, ka psiholoģijas objekts ir cilvēka uzvedība. Tādu pieeju var dēvēt par loģisko pozitīvismu; viss subjektīvais (arī domāšana) netiek ņemts vērā. BH neinteresē instinkti, kaislības, afekti. Interesē vienīgi uzvedības tipi un uzvedības sociālie stimuli. BH diktatūra psiholoģijā (ne tikai) sākās XX gs. 20. gados, psiholoģijai atņemot iespēju pētīt instiktus, kaislības, emocijas. No cilvēka tika mākslīgi atdalīta „uzvedība”; psiholoģija kā zinātne par garu, prātu un dvēseli pārvērtās zinātnē par manipulēšanu ar uzvedību. BH zinātniskā attīstība kulmināciju sasniedza amerikāņu psihologa, izgudrotāja un rakstnieka Burrhus Frederic Skinner (1904 — 1990) darbībā. Daudzi psihologi pret BH un tā „skinerisko” interpretāciju izturas ļoti kritiski. XXI gs. sākumā šī kritika ir kļuvusi vēl aktuālāka sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu, degradācijas tendencēm. BH var uzlūkot kā industriālisma gara apkalpotāju. BH ir nodeva laikmeta vispārējam garam, sava veida zinātnes adaptācija destruktīvismā, pat kļūstot par destruktīvisma satelītu zinātnē. BH, Skinera aicinājums pētīt mehānismus, kuri stimulē uzvedību, paver ceļu sociālajai inženierijai un manipulācijām ar cilvēku uzvedību. Ja zina cilvēku uzvedības stimulēšanas mehānismus, tad cilvēki nonāk attiecīgā spēka (politiskā, ekonomiskā) varā. Cilvēki jau tāpat ir atkarīgi no ārējās vides: sabiedriskās domas, ideoloģijas, izglītības, garīgās kultūras, reliģijas, politiskajām, ekonomiskajām nostādnēm. BH, „skinerisms” vēl speciāli sakāpina šo atkarību; atkarībai tiek piedots mērķtiecīgs virziens. Taču BH, „skinerisma” popularitāti veicina arī cilvēku daba. Cilvēki vairās no garīguma, pašanalīzes, emocionalitātes, psihiskās metafizikas. Tāpēc cilvēki dod priekšroku BH, „skinerismam”, kas priekšroku dod racionālajam, empīriskajam, konkrētai pieredzei. Cilvēki baidās un izvairās no instinktīvisma, kā centrā ir neapzinātas tieksmes. BH ir pretstats instinktīvismam. BH cilvēka uzvedību nosaka skaidri apzināti konkrēti stimuli. Instinktīvismā uzvedības īstie zemapziņas motīvi ir slēpti un nav redzami eksperimentos. Tas atbaida cilvēkus. BH, „skinerisms” sniedz liberāli optimistisku skatījumu uz dzīvo. „Skinerisms” ir neierobežota optimisma ideoloģija buržuāzijai, mūsdienu neoliberālismam. Buržuāzija uz cilvēku vienmēr ir tikai lūkojusies kā uz sociālo atvasinājumu, bet nevis arī kā uz iedzimtu atvasinājumu. Viduslaikos, feodālismā cilvēks tika uzskatīts kā dabas atvasinājums, dabas produkts, dabas organiska sastāvdaļa. Cilvēkā visu nosaka viņa raksturs, bet nevis sociālā vide. „Skinerismā” cilvēkiem tiek iestāstīts un viņi tam tic, ka var izveidot labu sociālo iekārtu, valsti, sabiedrību. Skiners propagandēja pārliecību, ka piemērošanās vispārējās uzvedības normām ir laba un vajadzīga lieta. Ne velti „skinerisms” tiek dēvēts par oportūnisma psiholoģiju, sevi pasniedzot kā zinātnisko humānismu, kaut gan faktiski ir antihumāna teorija. „Skinerisma” ieskatā cilvēka uzvedības slavēšana ir īpašs manupulācijas mehānisms – efektīvs pozitīvs stimuls, panākot vēlamo cilvēku uzvedību. Skineram neinteresēja uzvedības mērķis, bet interesēja tikai „zinātnes” kompetence izmainīt uzvedību. Mērķi nosaka ideologi, politiķi, valdnieki. Turklāt „skinerieši” necenšas izprast un novērtēt uzvedības slēptos (neverbālos) motīvus sociālajos procesos. Uzmanība tiek pievērsta verbālajiem motīviem; proti, demagoģijai, ideoloģijai, kas parasti slēpj īstos motīvus; tātad vēlamās uzvedības mērķi. „Skinerisms” veicina egoisma un pašlabuma prioritāti: jāuzvedas tā, lai būtu pašam kaut kāds labums no savas uzvedības. Zinātniskajām teorijām vienmēr ir sociāls un politisks zemteksts, konteksts, ideoloģisks mērķis. Humanitārās zinātnes un sociālās zinātnes, šajā gadījumā psiholoģija, bez tā neiztiek. Tik tikko minētais mērķis BH, „skinerismā” ir ļoti izteikts. Kapitālisma sākuma stadijā zinātniskā, sociāli politiskā, buržuāziski ideoloģiskā doma balstījās uz instinktīvismu: cilvēku dzīves attīstība (evolūcija) kā konkurences cīņa, atbilstoši darvinisma mācībai. Kapitālisms nevairījās no konkurences un konkurences cīņas nežēlastības. Mūsdienu kapitālisms vairs neakcentē konkurences cīņas svētību, neizbēgamību, funkcionālo efektivitāti. Mūsdienu kapitālisms vēlas nevis konkurenci, bet kooperāciju transnacionālā līmenī. Mūsdienu kapitālismam nav vajadzīga konkurence, bet vajadzīga ir kooperēšanās. Kapitālismā ir izmainījušās kundzības metodes. XIX gs. tika proponēta transcendentāla pakļautība Dievam, karalim, zemes baroniem, novada kungiem. Kundzībai bija metafiziski visaptverošs spēks. Par kundzības subjektiem neklājās diskutēt. Bija jābūt bezierunu pakļautībai. XIX gs. kapitālismam bija vajadzīgi cilvēki, kuros visu nosaka bailes, bijība pret kungu, karali, Dievu. XX gs. kapitālismam vairs nav vajadzīgi bailīgi un bijīgi cilvēki. XX gs. kapitālismam un arī XXI gs. transnacionāli kooperētajam (integrētajam) kapitālismam ir vajadzīgi paklausīgi, elastīgi, viegli apmācāmi, viegli ietekmējami, viegli idejiski vadāmi, idejiski nepatstāvīgi cilvēki. Ja XIX gs. kapitālismā nākotnes mērķis bija privātās iniciatīvas maksimalizācija, katram pašam būt sava likteņa noteicējam, tad mūsdienu kapitālisma mērķis ir neierobežota peļņa un neierobežota patērēšana. Cilvēku uzvedība tiek manipulatīvi orientēta neierobežotai patērēšanai un neierobežotas peļņas attaisnošanai.




piektdiena, 2018. gada 16. februāris

Ideoloģijas ABC



Ideoloģijai tāpat kā jebkurai speciāli veidotai konstrukcijai nākas ņemt vērā noteiktas „ābeces” prasības. Ideoloģijas ABC ir jāievēro, ja ideoloģija ir adresēta tautas masām, vēloties, piemēram, valsts sociumu mobilizēt konkrētu politisko, sociālo, morāli tikumisko, estētisko, ekonomisko mērķu sasniegšanai. Ideoloģijas ABC ietilpst vairāki „burti”. Pirmais „burts” ir prasība ideoloģijas pamatā cementēt tautai būtiskus arhetipiskos stereotipus. Kas ir tautas arhetipiskie stereotipi? Tie ir tautas priekšstati par savu identitāti, savu sūtību, savu metafizisko specifiku no vēsturiskajiem pirmsākumiem līdz tagadnei, kā arī turpinoties nākotnē. Piemēram, ebreju tautai arhetipisks stereotips ir uzskats par ebreju tautas izredzētību cilvēces mērogā; vācu tautā arhetipisks stereotips ir uzskats par „teitoņu garu”; amerikāņu politiskā elite savai nācijai cenšas iezombēt priekšstatu par amerikāņu sūtību glābt un pārvaldīt cilvēci (Zemes civilizācijas imperiālismu); krievu tautā arhetipisks stereotips ir taisnīgums kā kategoriskais imperatīvs. Veidojot latviešu tautai adresētu ideoloģiju, nepieciešams ņemt vērā latviešu arhetipiskos stereotipus. Aktuāls ir jautājums, kādi ir latviešu arhetipiskie stereotipi. Jautājuma aktualitāti nosaka latviešu sociālās, morāli tikumiskās, politiskās apziņas odiozais raksturs, par ko nākas pārliecināties no XX gs. beigām, kad vairs nevar būt runas par tādiem arhetipiskiem stereotipiem kā brīvība, suverenitāte, neatkarība, tiesiskums, taisnīgums, godīgums, garīgums. Ideoloģijas ABC katrā ziņā ietilpst prasība skaidri un visiem saprotami formulēt stratēģiskos uzdevumus tautai, valstij, valsts nācijai, atsevišķām sociālajām kārtām. Ideoloģijas ABC ietilpst arī prasība ideoloģiju veidot kā sistēmisku fenomenu, aptverot sociuma esamības visus galvenos segmentus: saimniecisko darbību, garīgo kultūru, morāli tikumisko segmentu, sociāli politisko segmentu, reliģisko segmentu, izglītības un zinātnes segmentu.


ceturtdiena, 2018. gada 15. februāris

Filoģenēze



Par filoģenēzi dēvē dzīvo organismu vēsturisko attīstību. Ar filoģenēzes jēdzienu raksturo kolektīvo vēsturisko attīstību – dzīvo organismu tipu, dzimtu, ģinšu, sugu attīstību. Teiksim, cilvēku vēsturisko attīstību visas cilvēces mērogā. Ar jēdzienu „ontoģenēze” raksturo individuālo dzīvo organismu attīstību no piedzimšanas līdz nāvei. Teiksim, šo rindu autora dzīvā organisma attīstību no piedzimšanas līdz šī teikuma sacerēšanai. Zinātne galvenokārt pievērš uzmanību filoģenēzei. Piemēram, cilvēku filoģenēzei, atzīstot vai noraidot filoģenētiskās saknes cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas attiecīgajām izpausmēm. Slavenais K.Lorencs, piemēram, uzskatīja, ka agresivitāte ir iedzimta izpausme; tātad agresivitātei ir filoģenētiskās saknes. K.Lorencam zinātne pilnā mērā nepiekrīt. Agresivitāti nākas iedalīt divās grupās; 1) agresivitāte kā filoģenētiski ieprogrammēts instinkts sevi aizsargāt apdraudējuma situācijā un 2) agresivitāte kā filoģenētiski neieprogrammēta izpausme destruktivitātes un cietsirdības formā, kas piemīt tikai cilvēkiem un ko nosaka attiecīgo cilvēku raksturs. K.Lorenca uzskatiem (grāmatām) ir liela popularitāte. Cilvēkiem patīk pret agresivitāti izturēties kā pret filoģenēzes produktu – iedzimtu izpausmi. Tādējādi cilvēki var visu destruktīvo izskaidrot ar cilvēka slikto dabu; cilvēku gēnos esot ietverta destruktivitāte un tāpēc neklājas brīnīties par cilvēku destruktīvo rīcību. Tāda pieeja cilvēku masās pārvēršas ideoloģijā, sniedzot iespēju racionalizēt bezspēcību.


Freids



20.gados Freids seksualitātes (libido kaislību, instinktu) faktoru papildināja ar graušanas kaislību („nāves instinktu”). Vispār Freids pirmais pētīja cilvēka kaislības: mīlestība, naids, godkāre, skopums, greizsirdība, skaudība. Psihologi bez entuziasma izturējās pret Freida koncepcijām. Freida ietekme lielāka bija mākslinieciskajās aprindās. Vislielākā – sirreālismā, kas pievērsās sapņu tulkošanai. Freida pārliecībā libido ietekmēja visus instinktus, izņemot pašsaglabāšanās/pašaizsardzības instinktu. Savas zinātniskās biogrāfijas otrajā periodā Freids secināja, ka dzīvi nosaka nevis bailes no bada un seksualitāte, bet divas citas kaislības – mīlestība un destruktivitāte (Freida terminoloģijā „dzīves instinkts”/Erots) un „nāves instinkts”). Freids uzskatīja, ka cilvēkā viņa neapzinātie spēki integrējas vienotā sistēmā vārdā „raksturs”.

pirmdiena, 2018. gada 12. februāris

Kritika 1933.gadā




1933.gadā iznāca Osvalda Špenglera grāmata „Jahre der Entscheidung” (lēmumu gadi). Tajā viņš kritizē savu laikmetu jeb tās negatīvās izpausmes, kuras ir izvērtušās Rietumu kultūrā, liecinot par kultūras norietu. Špenglera fiksētās negatīvās izpausmes ir interesanti salīdzināt ar pašlaik (2018.g.) konstatējamajām negatīvajām izpausmēm, apliecinot norieta turpināšanos XX-XXI gadsimtā. Špenglers min šādas izpausmes:
§  Sliktas manieres visos parlamentos;
§  Vispārēja tendence piedalīties ne visai tīros darījumos, kuri sola vieglu peļņu;
§  Džezs un nēģeru dejas, kas ir kļuvis visdažādāko aprindu gara apliecinājums;
§  Dāmas izkrāso seju un lūpas kā vieglas uzvedības sievietes;
§  Slikta gaume, kura ir iespiedusies dižciltīgajos un senajos kņazu namos;
§  Plebeji sāk nosacīt dzīves toni;
§  Zemās kārtas būtnes nicīgi kaitina ne tikai tradīcijas un tikumi, bet nicīgi kaitina arī jebkura izsmalcinātas kultūras pazīme, skaistais, grācija, prasme gaumīgi ģērbties, manieru pašpārliecinātība, izsmalcināta valoda, cienīga stāja, izcila audzinātība un pašdisciplīna;
§  Neviens nedomā par to, lai masās ieaudzinātu īstu kultūru, jo tas prasa piepūli un sagādā neērtības;
§  Tendence sabiedrības dzīvi pieskaņot plebeju dzīves līmenim;
§  Visam ir jābūt vienādi primitīvam;
§  Pārākums, manieres, gaume un jebkura veida garīgā pašapziņa ir noziegums.
 


pirmdiena, 2018. gada 8. janvāris

Dažas refleksijas


·       Katram cilvēkam ir sava optika. Tā atbilst viņa ideāliem un viņa cilvēciskajam tipam. Stils – tas ir cilvēks. Raiņa stils – tas ir Rainis.
·       Par garīgi vistuvāko parasti klusē. Parasti nemin tos, no kuriem visvairāk mācās. Tāpēc ir ļoti grūti un pat neiespējami izsekot kādas personības idejiskajai virzībai, jo šī personība klusē par tiem, no kuriem ir pārņēmusi idejas un kuru idejas ir bijis iedvesmas avots savām idejām. Principā tas ir savdabīgs noklusēšanas process.
·       Neoliberālismā slavenā tirgus fetišizēšana ir baskāju ikdiena tirgus mušu pasaulē, veicinot aloģiskumu un iracionalitāti.
·       Vārdi „brīvība” un „sirdsapziņa” var nonākt jocīgā situācijā. Piemēram, „brīvība” var būt cēlāks vārds par vārdu „sirdsapziņa”. „Perestroikai” izdevās ar vārdu „brīvība” aizbāzt mutes inteliģencei – nobīdīt malā inteliģences sirdsapziņu.
·       Tiek tradicionāli uzskatīts, ka politiskajai varai atbildības sajūta ir imanenta – iekšēji piemītoša. Katrs politiķis intuitīvi apzinās savu atbildību tautas, vēlētāju priekšā. Valstiskuma novitāte „krimināli oligarhiskais valstiskums” radikāli koriģē šo uzskatu, jo šajā valstiskumā neeksistē politiskā vara tās klasiskajā izpratnē. Eksistē politiskās varas simulakrs. Reāli eksistē kriminālo indivīdu vara, – tādai varai atbildības sajūta nevar būt imanenta, jo kriminālā vara nebalstās uz morālajiem imperatīviem, bet balstās uz kriminalitātes „imperatīviem”.