otrdiena, 2020. gada 7. janvāris

Masu psiholoģijas nosacījumi



v  Fanātiska, ekstrēma masu kustība rodas tad, kad cilvēku liels skaits nejūt dzīves jēgu, dzīve ir sabojāta, ir milzīgas eksistenciālās problēmas savas dzīvības/veselības/darba spēju/ģimenes uzturēšanā.
v  Masu kustības izplatīts stimuls ir personiskā labklājība kā dzenošais spēks.
v  Masu kustības ideoloģijā ir tieksme visā vainot ārējos apstākļus. Tā tas saglabājas arī tad, kad paši ir vainīgi un vaina ir pašu spējās, raksturā utt.
v  Pretestība pārmaiņām var būt tikpat spēcīga kā alkas pēc pārmaiņām. Ja eksistē atziņa par nespēju kaut ko izmainīt, tad ir sastopama maksimāla cenšanās visu saglabāt pa vecam.
v  Pastāvošās iekārtas saglabāšanā nabadzīgi cilvēki ir tikpat konservatīvi kā bagāti cilvēki.
v  Ticība nākotnei ir morāli psiholoģiski stiprāka par politisko varu; ja nav ticības nākotnei, tad politiskā vara nav apdraudēta. Jebkura ideoloģija ir bezspēcīga, ja nav ticības nākotnei; jebkurai ideoloģiskajai doktrīnai ir jābūt ne tikai varas stabilitātes avotam, bet arī nākotnes ticības avotam.
v  Politiskais parazītisms: jo vara rada pēc iespējas vairāk jaunas štata vietas, jo to kadri ir cilvēciski un profesionāli mazvērtīgāki.

  



svētdiena, 2020. gada 5. janvāris

Cilvēktiesību devalvācija



1948.gadā ANO pieņemtā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija tolaik bija ideoloģiski politisks pasākums. Tā bija sava veida reakcija pēc II Pasaules kara ļaunuma. Karā tika iznīcināti miljoniem cilvēku, pret atsevišķām tautām realizēts genocīds, holokausts. Karš parādīja cilvēka niecību, cilvēka nespēju pretoties militārajam ļaunumam, cilvēka beztiesiskumu. Mērķis bija sagatavot planetāri universālu deklarāciju, kura kalpotu visai cilvēcei. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka deklarācijas universālais raksturs pats kļuva milzīgs ļaunums, fundamentāli sagraujot uzticību cilvēktiesību patiesi godīgai ievērošanai. Tagad cilvēktiesības ir skepses iegansts, jo neuzticēšanās cilvēktiesību ievērošanai ir cilvēcē visaptveroša visos kontinentos, visās civilizācijās, rasēs, tautās. Vēsturiskā nepieciešamība veicināja reti ļaunu politisko ideju – universālas cilvēktiesības. Tiek prasīts katram cilvēkam garantēt tādas tiesības un iespējas, kuras dabā neeksistē. Tā, piemēram, tiesības uz dzīvību nav garantētas daudzos amatos – armijā, policijā, dzīvībai bīstamos darbos. Taču dotā politiskā ideja ignorē pašu galveno – cilvēki nav vienādi. Tikai uz vienādiem fenomeniem var attiecināt universālas normas, prasības, tiesības, iespējas u.tml. Cilvēki nav vienādi ne tik daudz fiziski kā morāli. Morālā nevienlīdzība cilvēkus sadala labos cilvēkos un sliktos cilvēkos. Turklāt eksistē dažādas kultūras tradīcijas attieksmē pret cilvēku, attieksmē pret cilvēka morāli, prāta spējām, darba spējām utt. Katrā kultūrā šajā ziņā ir sava pieeja. Kriminālās tiesības palīdz noteikt sliktos cilvēkus, taču nepalīdz izveidot labu sabiedrību, valsti. Cilvēku morālā hierarhija ir neapgāžams fakts. Šajā hierarhijā loģiski visaugstāk atrodas labie cilvēki. Sociālā ētika saka, ka labie cilvēki ir tie cilvēki, kuri spēj pārvarēt egoismu un vēlas kalpot sabiedrībai. Viņu augstākā vērtība ir vispārējais labums. Turpretī sliktie cilvēki (egoisti) melo, rīkojas nelietīgi, pielieto spēku. Viņi veido amorālo oligarhiju, kas izvēršas kā sociāli politiskā tirānija. Un, lūk, Vispārējā cilvēktiesību deklarācija liek vienādi izturēties gan pret labiem cilvēkiem, gan pret sliktiem cilvēkiem.

  



Refleksīvā vadība



No XX gs. 60.gadu beigām militāro konfliktu situācijās un aukstā kara ideoloģiskajās konfrontācijās tiek izmantota zinātniski teorētiskā pieeja (teorija) ar nosaukumu “refleksīvā vadība”. Tā sauc speciālu iedarbošanos uz subjektu, to nosliecot pieņemt vajadzīgo lēmumu. Subjekts var būt viena persona, kā arī var būt personu grupa – pretinieka kaujas vienība, sabiedrības slānis u.tml. Refleksīvās vadības teorija radās militāro pētījumu kontekstā. Tā tas bija pirmajā laikā, jo vēlāk šo teoriju sāka attiecināt uz masu manipilāciju vispār. Refleksīvajā vadībā ir dažādi paņēmieni. Tos sauc par stratagēmām, izmantojot šo jēdzienu no sena ķīniešu traktāta par kara mākslu. Iespējamas tādas stratagēmas kā provokācija, māņu kustība, intrigas, maskēšanās, izjokošana, viltus objektu radīšana. Refleksīvās vadības rezultātā iedarbojas uz cilvēku apziņu un gribu. Tā ir piespiedu orientācija un informatīva iedarbība, liedzot izvēles brīvību un stingri novadot subjektus līdz vēlāmajai situācijai, bet tajā pašā laikā saglabājot subjektu priekšstatu par izvēles brīvību. Subjekti saskata savā rīcībā patstāvību, taču faktiski viņu rīcība tiek vadīta no kāda ārējā centra. Refleksīvā vadība ir 1) manipulācijas māksla un 2) sociālā kontrole. Mediji ir lieliska platforma refleksīvās vadības paņēmienu attīstībai, lai vadītu un kontrolētu sociāli psiholoģisko klimatu, vajadzības gadījumā realizētu morāli politisko dezorientāciju u.tml. Refleksīvās vadības teorijas un prakses pilnveidošana nav iespējama bez eksperimentiem ar masu apziņu.

  



sestdiena, 2020. gada 4. janvāris

Analītiskās nianses



§  Politiskās komunikācijas veids ir t.s. simboliskā politika – vizuālo tēlu izmantošana. Simboliskā politika nav domāta racionālai izpratnei, bet ir domāta emocionāli nosacītai izpratnei, emocionāli asociatīvai izpratnei. Simboliskā politika ir politiskā menedžmenta instruments, ņemot vērā to, ka simboliskā vara ir “kvazimaģiska” vara (Burdjē).
§  Simboliskā politika lielā mērā balstās uz kultūras kodu – sava veida “atslēgām” attiecīgās tautas kultūras identitātē. Kultūras kods ir tēli kā stereotipi tautas apziņā. Simboliskā politika to ņem vērā un izmanto attiecīgās “atslēgas”.
§  Demokrātijas izsmiešana ir sena tradīcija intelektuālajās aprindās. Borhess: “Demokrātija ir ļaunprātīga statistikas izmantošana”.
§  Tards XX gs. masu sabiedrības laikmetu sauca par “publikas laikmetu”. Kanetti rakstīja par “masu kristāliem”. Tā viņš dēvēja indivīdu grupu masu uzbudināšanai; var teikt – masu vadīšanai.
§  Intelektuālā intuīcija attiecīgo materiālu kā vienotu veselumu aptver vienā mirklī. Sastopams ir diskurss par mistisko intuīciju, eņģeļu intelektuālismu, mistisko realitāti.
§  Rietumu civilizācijas pagrimuma analītikā tiek izmantots htoniskums – tas, kas attiecas uz zemes un pazemes iemītniekiem, zemes un pazemes dievībām un gariem, tiem, kuri mīt zemē vai pazemē. Runa ir par esamības infernālo līmeni – esamības saistību ar elli, ellišķo. Tiek runāts par elli uz Zemes. Mūsdienās ir radusies elle uz Zemes. Pie tā ir nonācis Rietumu civilizācijas pagrimums, kad cilvēku dzīvi vada dēmoni, no kuriem ir atkarīga tautu karma (liktenis). Turklāt tiek saskatīts kaut kas drūmāks par elli. Uz Zemes ir iestājusies totāla tumsa – pilnīga bezizeja. Pat ellē nav bezizejas tumsa, jo iespraucās gaismas stari. Par esamības infernālo līmeni liecina, piemēram, postcilvēciskā eshatoloģija; proti, cilvēku bojāeja, pie kā noved postcilvēku invāzija, likvidējot cilvēku pastāvēšanas iespējas.

  



ceturtdiena, 2020. gada 2. janvāris

Tagadnes elementi (9)



·       Ķīniešiem ir sena paruna: “Aulekšot uz tīģera bez iespējas apstāties un nokāpt no tīģera”. Parunai, protams, ir noteikta jēga; cilvēks var nonākt fatālā stāvoklī, kad viņa dzīves trajektorija nav koriģējama. Tas attiecas arī uz sociālajiem kolektīviem; tajā skaitā tiem kolektīviem, kurus dēvē par rasi. Demogrāfiskā pāreja ir aulekšošana uz tīģera muguras “baltajai” rasei, kā arī “krāsainajām” rasēm. Demogrāfiskajai pārejai ir fatāls raksturs. Tas tā ir tāpēc, ka acīmredzot viss ir atkarīgs no kosmiski determinētiem spēkiem - kosmiskās enerģijas ietekmes uz Zemes iedzīvotājiem.
·       Demogrāfiskās pārejas stimulētā “baltās” rases pagrimuma mentalitāte (“dzīres mēra laikā”) aktīvi tiecas restaurēt mežonības primordiālo stihiju – vēsturiski sākotnējo stihiju pirmatnējās mežonības laikmetā. Tas ir konstatējams ne tikai garīgajos procesos, bet arī sava ķermeņa, savas frizūras noformējumā, kas ir analoģisks, piemēram, āfrikāņu cilšu pārstāvjiem. “Baltajā” rasē ir sastopams pretējs process domestikācijai, jo notiek atgriešanās savvaļas primātu līmenī.
·       Uz šodienas cilvēku mentalitāti noteikti nelabdabīgi atsaucas notikumu dinamika. Tagad notikumi virzās ātrāk nekā tos spējam apgūt, izprast, novērtēt. Notikumu liels klāsts paliek bez intelektuālās apguves un analītiskā novērtējuma. Kritiska kļūst intelektuālā atpalicība no dzīves notikumiem. Vēl nesen katra jauna kustība, jauns termins, jauna koncepcija tika analizēta un iekļauta noteiktā struktūrā. Tādējādi kultūra turpinājās kā secīgs process, bija kultūras kontinuitāte bez intelektuālajām pauzēm un nezaudējot stabilus intelektuālos orientierus. Vēl nesen neradās erozija vēsturiskajā pašapziņā. Tagad informācijas sabiedrības laikmetā ir radusies jocīga aina: mēs visu zinām, bet neko nesaprotam. Mēs esam lietas kursā par notikumiem, bet nepagūstam izprast to vajadzību un noderīgumu.
  




svētdiena, 2019. gada 1. decembris

Prasības ideoloģijai



v  Antropoloģiskās katastrofas izpausmes veido grandiozu kompleksu – antropoloģisko kompleksu. Lai analizētu antropoloģisko katastrofu, nākas šajā kompleksā izdalīt atsevišķus segmentus, elementus, virzienus. Piemēram, morāli tikumiskās izmaiņas antropoloģiskās katastrofas rezultātā. Morāli tikumiskais segments ir pats svarīgākais cilvēka dzīvē. Tāds uzskats pastāv no Aristoteļa laika.
v  Ļoti būtisks antropoloģiskās katastrofas segments ir ideoloģija.
v  Cilvēks ir biosociāla būtne. Cilvēka socializācija nav tikai dzīve sabiedrībā. Cilvēka socializācija ir eksistēšana ar noteiktu dzīves jēgu un eksistēšana noteiktā vērtību vidē. Var teikt – noteiktas ideoloģijas vidē.
v  Ja nav stingri noteiktas ideoloģijas, tad var viegli manipulēt ar sabiedrību.
v  Atsevišķs ideoloģijas mērķis var būt naida veicināšana pret ideoloģiju. Ja ir naids pret ideoloģiju, tad tas praktiski liecina par vēlēšanos kalpot tai ideoloģijai, kura dotajos apstākļos ir izdevīga un kuras slavēšana ir piemērota savtīgām interesēm. Atziņa, ka cilvēks bez stabilas ideoloģijas pārvēršas dzīvniekā, ir pareiza un vēsturiski apstiprinājusies.
v  Ideoloģija nav skaisti lozungi, bet ir precīzi formulēti dzīves mērķi un dzīves vērtības.
v  Reliģija kā ideoloģija balstās uz ticību. Laicīgā ideoloģija balstās uz zinātnisko izziņu, racionālismu; laicīgajā ideoloģijā dzīves fenomenu interpretācija balstās uz faktiem, realitāti, zinātniski pierādītu patiesību.
v  Īsta ideoloģija nepieļauj karjerismu, konjunktūru, egoismu u.tml.
v  Ideoloģijas sociāli idejisko vērtību apliecina stāvoklis tajā sabiedrībā, kurai adresēta attiecīgā ideoloģija. Šis stāvoklis izpaužas sabiedriskajā apziņā.
v  Ideoloģija var sabiedrībā veicināt sociālo naidīgumu pret atsevišķām šķirām, atsevišķiem sabiedrības slāņiem; var veicināt sociālo naidīgumu pret dažādām normām un vērtībām, kā arī citām tautām un nācijām, citu sociāli politisko iekārtu, citu ideoloģiju utt.
v  Ideoloģijas retorika var būt atklāta, agresīva, ciniska, kā arī utopiska, demagoģiska un piepildīta ar publicistisku liriku, skaistām deklarācijām, emocionālām meditācijām, eksaltētu jūsmu.
v  Ideoloģijai jābūt priekšmetiskai, konceptuālai un analītiskai. Tāda ir tradicionālā prasība ideoloģijai. Ideoloģijai neklājas veicināt intelektuālo brīvību kā iespēju būt histēriskam, nekritiskam, tendenciozam. Ideoloģija nedrīkst veicināt idejisko rutīnu vai pat idiotisma rutīnu.
  




pirmdiena, 2019. gada 25. novembris

Tagadnes elementi (8)



§  2007.gadā amerikāņu zinātnieks, Nobela prēmijas laureāts (1987.g.) Robert Merton Solow (1924) pierādīja, ka datori neietekmē darba ražīguma pieaugumu ne tikai ASV, bet arī pārējā pasaulē. Palielina darba ražīgumu tikai pašu datoru ražošanā.
§  XX gs. vidū sāka strauji pieaugt interese par vadības teorijām. Pirmā radās kibernētika – vadības vispārējā teorija, kas balstās uz veselo saprātu un matemātikas modeļiem, lielu uzmanību pievēršot atgriezeniskajiem sakariem; respektīvi, jāzina, kā objekts reaģēs, kādu ietekmi atstās tā vadības rezultātā. Pēc kobernētikas sekoja sinerģētika – pašorganizācijas teorija. XX gs. nogalē radās vadāmā haosa teorija.
§  Vadības teoriju popularitāte veicināja pievērsties cilvēku vadības psiholoģiskajiem aspektiem. Tā, piemēram, tika noskaidrots, ka cilvēks var sekot līdzi 5-7 lēni mainīgiem fenomeniem vai 1-2 ātri mainīgiem fenomeniem; cilvēks var ņemt vērā tikai 5-7 faktorus; cilvēks var radoši strādāt ar 5-7 cilvēkiem.
§  Mūsdienu sociālajā filosofijā akcentē mūžseno metafizisko konfliktu starp tiem cilvēkiem, kuri vēlas vienīgi grābt priekš sevis, un starp tiem cilvēkiem, kuri gatavi atdot un palīdzēt. Tāpēc nevis šķiriskā pieeja ir galvenais sociuma klasifikācijas kritērijs, bet gan cilvēku attieksme pret savas esamības fundamentālajiem likumiem, kuri attiecas uz alkātību, mantkārību, egoismu, altruismu. Sociuma attīstības vērtējumos un prognozēšanā stratēģiskās konstantes ir jāformulē atkarībā no minētā mūžsenā metafiziskā konflikta.
§  Sociālā entropija ir sociālo subjektu sabrukšanas tendence. Tā attiecas uz tautu, valsti, sociālajām grupām, etniskajām un reliģiskajām grupām. Ja vara/elite nepretojas  sociālajai entropijai, tad sākas haoss, masveida bezatbildība, netaisnība, pieaug noziedzība, likumu ignorēšana, sabrūk ģimene kā sociālais institūts. Piemēram, sabrūk tauta kā zināms kopums, zināma vienota sociālā kopa. Šī kopuma vienotības vietā stājas individuālisms – atsevišķu indivīdu egoisms, atsevišķu indivīdu grupu (partiju, oligarhu klanu, korporāciju vadības) egoisms, kad tautas kolektīvo interešu vietā dominē individuāli egoistiskās intereses un vērtības, kuras visjaunākajā laikā tiek maskētas kā “globālisms”. Tautas nacionālās intereses un vērtības (piem., suverenitāte, neatkarība, brīvība) pārstāj eksistēt.