trešdiena, 2017. gada 21. jūnijs

Materiālisma civilizācija


Jēdziens „materiālisms” radās nesen, to izdomāja Leibnics, kurš dzīvoja XVII-XVIII gs. mijā. Mūsdienās ir sastopams atvasinājums „materiālisma civilizācija”, to attiecinot uz pragmātisko pieeju dzīvei, izziņai, zinātnei, vispārējo orientāciju uz reāliem fenomeniem. Šajā civilizācijā pragmātisms tiek saukts par veselo saprātu; tiek atzītas tikai jutekliski iegūtās zināšanas. Valoda, kas vienmēr liecina par domāšanas tipu, neatzīst metaforas, tēlainu stilistiku. Naidīgi izturās pret tiem, kuri pasaules uztveres pragmatizācijā saskata pašapmānu. Nav pieņemama atziņa, ka pragmātisms veicina vienaldzību pret patiesību, kas nav iespējama bez metafizikas. Materiālisma civilizācijā dzīves centrā ir ražošana, komercija, finanses, politika. Pret cilvēkiem izturās, ņemot vērā viņu materiālo stāvokli. Cilvēku dzīves kritērijs ir materiālā labklājība. Materiālisma civilizācijā ir sastopams „vēsturiskais materiālisms”. Tā pamatā ir tēze, ka cilvēces vēsture ir ekonomiskā vēsture, kā arī šķiru cīņas vēsture. Materiālisma civilizācija ir Rietumu civilizācija, kuru melīgi dēvē par kristiānisma civilizāciju, Bībeles civilizāciju, kaut gan eiropeīdu civilizācijā jau vairākus gadsimtus valda antireliģiska apziņa, materiālistiski, bet nevis reliģiski, orientēta apziņa. Rietumu materiālisma civilizācijā dominē pašapmāns, kam ir ideoloģisks, politisks, savtīgs mērķis. Lai sasniegtu šo mērķi, Rietumu materiālisma civilizācijā kalpo masu komunikācija, masu ideoloģiskā zombēšana, meli, demagoģija. Tas, ar ko lepojās materiālisma civilizācija, ir pagrimuma, norieta, bojāejas cēlonis, sākot ar racionālismu, progresu, individuālismu, demokrātiju un beidzot ar brīvu izvēli dzemdēt vai nedzemdēt bērnus. Materiālisma civilizācijā valdošā garīgā atmosfēra ir veicinājusi Rietumu ļaužu alkas pēc prozelītisma: jaunas ticības, faktiski sektantisma, pieņemšanu vai jaunas politiskās, filosofiskās, ekonomiskās mācības pieņemšanu un aklu dievināšanu. Prozelītisms faktiski ir kulta, elku pastāvīga nepieciešamība, kad garam, prātam un dvēselei nepārtraukti ir vajadzīgs kaut kāds jauns vispārējās dievināšanas un pielūkšanas objekts. Visjaunākajos laikos tādi objekti kļūst homoseksuālisti, perversiju autori „mākslā”. Prozelītisms dara aklus: cilvēki nav spējīgi apjēgt savu kaislību infernālo raksturu. Prozelītisms kā intelektuālais un morālais debesskrāpis materiālisma civilizācijā kļūst savdabīga bāka jūras krastā, norādot ceļu uz elli. Materiālisma civilizācijā nav vietas metafiziskajai doktrīnai, kas atbalsta vienīgi garīgumu, tīru domu, ideju, tēzi, teoriju bez praktiskā labuma radīšanas, kā doktrīna aptverot visu dzīvi, visas realitātes, esamības formas un atbalstot vienīgi tīru intelektu.








Socioloģiskie novērojumi


§  Politiskās domāšanas līmenis ir adekvāts domāšanas tipam attiecīgajā laikā; tāpēc sociālā sfēra, politiskā sfēra ir sekundāra; primārā ir garīgā sfēra; tajā skaitā metafizikas vieta garīgajā sfērā, spējot domāšanu orientēt uz visbūtiskākajiem, ideāli abstraktajiem, jautājumiem. Vara, īsta vara, vienmēr nāk no „augšas”; tātad no garīgās varas, kura sankcionē politisko varu; citi varianti ir parodijas.
§  Vēsturē sociālā haosa avots ir cilvēku vienlīdzības (t.i., vienādības) fetišizēšana, kas, protams, ir liela viltība, ideoloģiskā demagoģija, neņemot vērā katrā cilvēkā iedzimto individuālo specifiku un tās nosacīto cilvēku nevienlīdzību (nevienādību).
§  Jēdziens „vienlīdzība” Rietumu sabiedriskajā apziņā nostiprinājās XVIII gs. pateicoties jēdziena hipnotizējošajai iedarbībai, kas saskanēja ar ļaužu masu uztveres līmeni – prasību pēc „humāniem” jēdzieniem un humānām domas konstrukcijām. Jēdziens „vienlīdzība” tāpat kā citi jēdzieni citos laikos neradās spontāni, pašiniciatīvi. Jēdziens saskanēja ar sabiedrības idejisko noskaņojumu. Jēdziens kalpoja tā laika elitei konfrontācijā ar baznīcu, tās diktatūras vietā vēloties ieviest „demokrātiju” un „demokrātiskumu” attieksmē pret cilvēku. Par modīgo dogmu „vienlīdzība” diskusijas nenotiek tāpat kā diskusijas vienmēr nenotiek par jebkurām modīgām dogmām. Diskusijas netiek pieļautas. Jēdziena apzīmētais koncepts tiek pasniegts kā absolūta patiesība, cilvēkos izraisot sentimentālu reakciju un demokrātiskas ilūzijas. Jēdziens „vienlīdzība” viegli pārvar terminoloģiski kritisko saprotamības/nesaprotamības robežu, tāpēc masām ir ātri uztverams un strauji ieviešās sabiedrības kolektīvajā domāšanā. Cilvēkiem patīk dabas dotās hierarhijas noliegšana un būt visiem „vienlīdzīgiem”. Tas kāpina pašapziņu, pašvērtību.
§  Demokrātijas ideoloģiskais pamatojums ir neloģisks. Tauta nevar būt vienlaicīgi „vadāmais” un „vadītājs”. Taču „vadītāji” (elite) tautai iestāsta, ka tauta pati valda, un tauta tam labprāt tic. Neloģiskuma retušēšanai tika izdomāta „vispārējā balsošana”, balsotāju „vairākuma” ticība, ka balsotāju „vairākums” valda, kaut gan šo balsotāju „vairākumu” „mazākums” (elite) var viegli vadīt sev vēlamā virzienā.
§  Masu psiholoģija liecina, ka mentālās reakcijas, kuras rodas pūlī apvienotiem indivīdiem, izpaužās kolektīvās psihozes formā un atbilst viszemākajam intelekta līmenim, kāds sastopams pūlī esošajiem indivīdiem.
§  Demokrātiskā (t.i., pseidodemokrātiskā) egalitārā tendence izlīdzinoši, nolīdzinoši atzīst principu, ka visiem cilvēkiem jādod vienādas tiesības un iespējas. Tajā skaitā vienādas tiesības un iespējas nepiedalīties sabiedrības labā veltītos pasākumos. Egalitārā tendence sasaucās ar individualizācijas tendenci, kas dzīvē izraisa asus konfliktus starp cilvēkiem, kuri vēlas darboties sabiedrības labā un cilvēkiem, kuri nevēlas to darīt un nav spējīgi sevī izvēlēties kompromisu kolektīvo interešu vārdā. Tādējādi sociālo interešu ceļā ir stājies gan egalitārisms, gan individuālisms, katrs savā veidā spējot attaisnot savu nevēlēšanos darboties sabiedrības labā.
§  Demokrātiskuma ideoloģija tiecās noliegt elites ideju un varas esamību; demokrātija tiek pretstatīta aristokrātijai, kas etimoloģiski nozīmē „labāko vara”, „elites vara”; praktiski demokrātija balstās uz kvantitāti, bet aristokrātija balstās uz kvalitāti; īsta elite var būt tikai intelektuālā elite; aristokrātija asociējās ar intelektuālo eliti; buržuāzija asociējās ar parvēniju „eliti”. No sociālā haosa vienīgais glābšanās ceļš ir intelektuālisma atdzīvināšana, radot intelektuālo eliti.




otrdiena, 2017. gada 20. jūnijs

Individuālisms


Mūsdienās par individuālismu sauc morāles principu, kā arī socioloģisko un ētisko mācību, kuras pamatā ir indivīda autonomija, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Šajā vārdnīcās lasāmajā definīcijā ir daudzi zemūdens akmeņi, kā arī viltīga demagoģija. Piemēram, ko nozīmē „absolūta brīvība” un „absolūtas tiesības”? Viltīga demagoģija ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Tāpēc individuālismu dēvē par profanāciju – izkropļošanu, sagrozīšanu, primitivizēšanu, kas patiesībā ir necienīga izturēšanās pret cilvēku, ideoloģiski devalvējot cilvēka cienījamību, nozīmīgumu. Individuālisms ir sagrāvis tradicionālo kognitīvo struktūru attieksmē pret cilvēku. Individuālismu var uzskatīt par Rietumu civilizācijas sabrukuma lielāko iemeslu un Rietumu cilvēku lielāko nelaimi, uzkurinot eiropeīdos piezemētākās, primitīvākās cilvēciskās īpašības, kuras ir pretrunā un kaitīgas jebkādam patiesam garīgumam un patiesam intelektam. Individuālisms neatzīst intelektuālo intuīciju un metafiziskās zināšanas, izraisa intelektuālo anarhiju – pašmērķīgas oriģinalitātes tendenci. Individuālismā attīstās ideju, zināšanu personalizācija, pierakstot idejas, zināšanas sev, kas nebija iespējams tradicionālajā civilizācijā. Individuālismā eksistē patiesības noliegšana, patiesības vietā prioritāti piešķirot empīrismam, pragmātiskai lietderībai. Jaunajos laikos Rietumu intelektuālajā domā nostiprinātajā kartezismā (cenšanās racionālistiski traktēt dabu un domāšanu) atspoguļojās laikmetā valdošā tieksme visu racionalizēt dabā un cilvēka domāšanā. Individuālisma izpausme reliģijā ir protestantisms, kas laika gaitā radīja „viedokļu plurālismu”; proti, doktrīnu, ka katra cilvēka viedoklis ir jāuzklausa pat tad, ja tas nebalstās uz zināšanām. „Brīvais kriticisms”, „kriticisma plurālisms” patiesībā stimulē liekulību, melus, demagoģiju, zombēšanu, nepatiesības izplatīšanos, reliģijā veicina sektantismu – katrs drīkst izveidot savu sektu!? Individuālisms uzbūvēja amorālisma platformu, jo arī morāles normas tiek traktētas no „plurālisma” pozīcijām. Individuālisms nostiprināja individuālistisko fantāziju laikmetu, kurā zināšanām vairs nav nekāda loma.




Tradicionālisms


Integrālā tradicionālisma pamatlicēja Genona ieskatā kristiānisma pasaule sāka irt XIV gs.; sairšanas sekas bija Atdzimšana, Reformācija, atraujoties no Tradīcijas (mistiski ezotēriski skaidrota pirmsākuma, kas ir pazaudēts). Atdzimšanā atraušanās no Tradīcijas notika mākslā un zinātnē; Reformācijā – reliģijā. Atdzimšana faktiski bija grieķu-romiešu civilizācijas imitācija – mākslīga ideoloģiskā darbība un ārējo formu atdarināšana bez gara un dvēseles. Zinātne sāka pievērsties empīriski iegūtā materiāla izpētei, lai gūtu praktisku labumu. Atdzimšanas populārākais jēdziens „humānisms” bija cilvēku orientēšana uz piezemētām lietām, piezemētu attieksmi pret cilvēku, kad cilvēciskums faktiski ir savu instinktu apmierināšana, materiālo vajadzību apmierināšana; humānisma kaislība cilvēkos tika uzkurināta tādā mērā, ka neviens vairs to nespēja apmierināt, kas tāpēc stimulēja šķiru cīņu, sociāldarvinismu, sociālo cīņu vispār.
Tradicionālisma pasaules uzskats vienmēr visos laikos paliek viens un tas pats. Šī pasaules uzskata pamatā ir intelektuālie principi, kuros atspoguļojās metafiziskas zināšanas jeb Sophia Perennis – mūžīgā gudrība. Piemēram, princips par primordiālo tradīciju (lat. primordialis – sākotnējais, pirmradītais, īstais). Tradicionālismā par primordiālo tradīciju dēvē garīguma sākotnējo saturu, kura centrs ir metafiziskā mācība par pirmprincipu un tā manifestācija simbolos, kuri pāriet no viena laikmeta uz otru laikmetu un vienmēr liecina par pirmprincipa klātbūtni. Citiem vārdiem sakot, tradicionālisms akcentē visu parādību un procesu sākumu, un tradīciju cienīt sākumu; primordiālā tradīcija ir tradīcija cienīt sākumu; šo sākumu var iegūt, pateicoties intelektuālajai intuīcijai; zināšanas par sākumu ir absolūtas zināšanas jeb metafiziskas zināšanas; patiesas metafiziskas zināšanas var iegūt tikai ar intelektuālās intuīcijas palīdzību. Antīkajā kultūrā, viduslaikos nebija domāšanas racionālisms Dekarta variantā, kas nostūma malā intelektuālo intuīciju, kuru atzina antīkajā kultūrā un viduslaikos. Pēc Dekarta tīrā garīguma vietā sāka dod priekšroku matērijas apjūsmošanai – evolucionismam, progresa filosofijai, pozitīvismam. Rietumu racionālisms fanātiski tiecās pēc darbības ātruma, darbības daudzveidības, darbības nepārtrauktības, darbības rezultātiem. Rietumu racionālismam neinteresē Tradīcija.



pirmdiena, 2017. gada 19. jūnijs

Evolucionisms


No XVIII gs. beigām Rietumu antropoloģija (humanitārā doma) bībeliskajam baznīcas kreacionismam (dzīvo dabu skaidro kā Dieva radītu) centās pretstatīt evolucionismu, kas ieviesās astronomijā, ģeoloģijā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā; arī sociālajā un kultūras antropoloģijā, kuru V.Ostvalds XX gs. sākumā ieteica apvienot kulturoloģijā. 1768.gadā skotu filosofs Ādams Fergusons rakstīja, ka  cilvēce evolucionē; evolucionēšana notiek, pārejot no vienas stadijas uz otru stadiju šādā variantā: mežonība – barbarisms – civilizācija. Evolucionisma izmantošanai bija sliktas sekas. Izziņas un izpratnes procesi tika vienkāršoti, primitīvi shematizēti; marksisms jūsmoja par evolucionismu, jo tas bija gaismas stars baznīcas izplatītajā tumsā. Evolucionisma kulminācija kļuva darvinisms. Evolucionisms atsacījās no metaforizācijas saskarsmē ar neformalizējamu materiālu. Principā apgūt, apdomāt neformalizējamu materiālu var tikai ar metaforu palīdzību. Piemēram, šodienas demogrāfisko pāreju nākas metaforizēt, jo pamatā nespējam to izskaidrot. Ar spēju metaforizēt cilvēks atšķiras un, cerams, vienmēr atšķirsies no gudrām mašīnām; cilvēka metaforiskā valoda atšķiras no mašīnu valodas. Evolucionisms pamatīgi apslāpēja metafizikas enerģiju, metafizikas vajadzības izpratni kā zināšanu transcendentālo avotu. Cilvēki sāka kaunēties no metafizikas – tieksmes izprast būtību un pievērsties tam, kas nav formalizējams sausā racionāli loģiskā konstrukcijā. Metafizikas nostumšana malā neļauj intelektuāli, emocionāli, garīgi balstīties uz parādību, tradīciju, procesu, tendenču pirmsākumiem.





Pašapmāna ideoloģija



Tikai metafiziska svētība var iedegt gara uguni jauniem elites varoņdarbiem. Elites pašapmāna ideoloģija (pašiedvesma, kas balstīta uz pašapmānu) faktiski iznīcināja ugunskuru, kas elitei ir vajadzīgs savas misijas pilnvērtīgai realizācijai. Elites degradācija ir pašas elites sev noorganizētās degradācijas rezultāts. Vai kādreiz (piem., XVIII gs.) pašapmāna ideoloģija tika izvēlēta apzināti jeb tā ieviesās, nostiprinājās un vērsās plašumā, kā arī ieguva sev kategoriskā imperatīva autoritāti, neapzināti? Vai ir vajadzīgs šāds jautājums? Domāju, nav vajadzīgs. Pašapmāna saturs toreiz bija un joprojām ir „skaists”, „humāns”, „cilvēcisks”. Tas patika un patīk elitei. Elite tajā nesaskatīja neko draudīgu perspektīvā, ko šodien mēs saskatām. Piemēram, kas varēja kādreiz būt draudīgs apgaismības projektam, cilvēktiesību projektam XX gadsimta pirmajā pusē, individuālisma filosofijai XVIII gadsimtā, kad individuālisma filosofija sludināja maksimālu gādību par cilvēku un cilvēks tika pasludināts par dzīves galveno vērtību? Tāds retorisks jautājums attiecās arī uz racionālismu – racionālisma dievināšanu. Neviens nevarēja no elites toreiz zināt, ka „prāta baznīca” (lieliskais racionālisms) nodzēsīs ugunskuru pašā elitē, kad racionālisms ir veicinājis elites vitalitātes zudumu, kad racionālisms visu izvērsa pragmātismā, materiālismā, merkantilismā (sīkumainā aprēķinā) un aizmigloja skatu uz metafiziku, to nostumjot prāta un gara dzīves perifērijā. Neviens nevarēja zināt individuālisma filosofijas rūgtās sekas; piem., jo lielāka individualizācija, jo grūtāk kaut ko izdarīt visa sociuma labā. Individualizācijas maksimālais rezultāts pašlaik ir sociālais haoss - sociuma procesu haotizācija, kad cilvēkus spēj apvienot tikai kāds ienaidnieks. Tikai vēršanās pret kādu ienaidnieku mazina individualizācijas fanātismu un ir iespējama kolektīva darbība; kopīgais ienaidnieks superindividualizētajiem eiropeīdiem kļūst kaut kāds kopīgs „projekts’. Individualizācijas filosofija neveicina kalpošanu cilvēkiem – tautai, valsts nācijai. Tā vien liekas, ka eiropeīdi nemaz nevēlās mainīt līdzšinējo līmeni, kad krustā sisti par palīdzību cilvēkiem ir tikai divi – Prometējs un J.Kristus.

Toinbija pieeja



Civilizācijas bojāejas iemesli: 1) mazākuma (elites) radošo spēku pagrimums; 2) vairākums (tauta) pārtrauc brīvprātīgi atdarināt mazākumu (eliti); 3) sociālās vienotības sabrukums (elite atraujās no tautas; tauta nemācās no elites un neklausa eliti). Svarīgs iemesls ir iekšējā nestabilitāte. Civilizācijas bojāejas 3 fāzes: 1) civilizācijas lūzums, 2) civilizācijas sapūšana, 3) civilizācijas izzušana. Civilizācijas bojāejas laikā ir četra veida cilvēki, kuri visi dzīvo zināmu ilūziju varā: 1) arhaisti – vēlas atgriezt pagātni; 2) futūristi – vēlas ar spēku saglabāt tagadni; 3) vienaldzīgie; 4) reliģiskie glābēji – liek visas cerības uz Dievu.