pirmdiena, 2017. gada 14. augusts

Kultūras liekulība, kognitīvā disonanse, liekulība diskursā


Kultūras liekulība ir īpašs stāvoklis sabiedriskajā apziņā. Īpašais ir tas, ka sabiedriskajā apziņā izpaužās amorāla nostādne – liekulība. Sabiedrība tādējādi ir amorāli tendēta un eksistē amorālā atmosfērā. Liekulība kļūst kultūras vērtība. Tāds īpašs stāvoklis rodas tad, kad sabiedrība nav pārliecināta par savu vērtību. Sabiedrība apzinās savas dzīves nevērtību, taču negrib to atklāti atzīt. Sabiedrība paškritikas vietā nodarbojās ar melīgu pašslavināšanos. Sabiedrība nevēlas paškritiski atzīt savus trūkumus, aizliedz par tiem izteikties. Kultūras liekulību var speciāli uzkurināt valdošā ideoloģija, ja tā vēlas nomaskēt politiskās varas nespēju sabiedrībai nodrošināt morāli cienīgu dzīvi. Taču valdošā ideoloģija ir bezspēcīga, ja jau pašā sabiedrības apziņā nav liekulības „gēns”. Valdošā ideoloģija var gūt panākumus tikai tad, ja sabiedrība saprot, ka ir vāja, bezspēcīga, morāli nestabila un ar zināmām mentālām novirzēm. Valdošajai ideoloģijai, ja tā vēlas panākt ideālu kultūras liekulību, ir jāprot sabiedrībā mazināt kognitīvo disonansi. Kognitīvā disonanse ir zināšanu nesaderība, zināšanu pretrunīgums. Kultūras liekulības gadījumā runa ir par īstu morālo vērtību nesaderību, pretrunīgumu ar valdošās ideoloģijas deklarētajām melīgajām vērtībām. Tā rezultātā rodas kognitīvā disonanse. Sabiedrības pārstāvji var saprast, ka valdošā ideoloģija viņiem uzspiež kaut ko amorālu, neīstu, melīgu. Valdošā ideoloģija liek cilvēkiem liekuļot, liekulību pārvēršot par sabiedrības morālās atmosfēras elementu. Sabiedrības diskursā liekulība ir atkarīga no sabiedrības (tautas) attīstības līmeņa. To zina diskursa analīzes speciālisti. Zinātne ir pamatīgi iedziļinājusies liekulībā kā diskursīvā stratēģijā. Tiek apskatītas liekulības pragmātiskās situācijas, liekulīga diskursa scenāriji, valsts institūtu liekulības atkarība no tautas vispārējā kultūras līmeņa. Sabiedrības diskursā liekulība atspoguļojās vēstures oficiālajā traktēšanā, demokrātijas definīcijās, saskarsmē ar korupciju. Liekulība ir spilgts kultūras un sabiedrības cilvēciskās kvalitātes indikators. Liekulība sabiedrības (tautas) morāles struktūrā tradicionāli sākās tad, ja eksistē aizliegums cilvēkiem atklāt savas domas. Bet tā ir atsevišķa tēma liekulības sociālajā un morālajā analītikā.








piektdiena, 2017. gada 11. augusts

Šizofrēnija


Šizofrēnija joprojām saglabājās kā noslēpumaina novirze no normālas veselības. Šizofrēnijas būtība nav joprojām izprasta. Domājams, nekad netiks izprasta, jo nekad nespēsim līdz galam izprast savu apziņu, savu garīgo būtību. Cilvēka apziņa ir viens no tiem mūžīgajiem noslēpumiem, kas visu laiku pavada cilvēka esamību. Apziņas noslēpums ir tāds pats noslēpums kā cilvēka rašanās noslēpums. Vislielākā skaidrība ir par šizofrēniju tās galējās izpausmēs, kad ir nepieciešama medicīniskā palīdzība. Vēl ir zināms, ka šizofrēnija ir iedzimta novirze. Vēl ir zināms, ka ir sastopama t.s. vienkāršā šizofrēnija (schizophrenia simplex). Turklāt šis variants mūsdienu pasaulē kļūst arvien biežāk sastopams. Par to uztraucās Rietumu civilizācijas medicīnas speciālisti. Vienkāršā šizofrēnija nav slimība, bet „šizoidiskums”. Speciālistu skatījumā vienkāršās šizofrēnijas iemesls ir t.s. informatīvais metabolisms (informatīvā pārvēršanās): nepietiekama audzināšana un izglītība, nespējot cilvēkam nodrošināt zināšanu minimumu, lai viņš varētu normāli dzīvot dotajā vidē. Tā rezultātā veidojās tumsonība, neprasme lietot jēdzienus, zināšanu kroplības, kas viss liecina par vienkāršo šizofrēniju. Vēl ir novērots, ka vienkāršās šizofrēnijas „faniem” ir raksturīga informatīvā intoksikācija: izteikts pieprasījums pēc informatīviem atkritumiem, kaitīgas informācijas. Vienkāršās šizofrēnijas „fani” nonāk sava veida narkotiskajā atkarībā no informatīvajiem atkritumiem. Tāpēc šizofrēnijas sociāli filosofiskās interpretācijas autori izsakās par mūsdienu mediju apzinātu tendenci veicināt sabiedrībā vienkāršo šizofrēniju, speciāli izplatot informatīvos atkritumus (piem., TV pārraida seklas filmas u.tml.). Vienkāršās šizofrēnijas konstatēšana ir iespējama tikai tad, ja skaidri izpaužās indivīda degradācija, tā progresē, kā arī sākās histēriskas lēkmes. Vienkāršās šizofrēnijas uzplaukumā noteikti liela loma ir interneta sociālajiem tīkliem, komentēšanas iespējām. „Trollings” jau ir zināma indivīda degradācijas liecība. Svarīgs moments ir izglītība; proti, masu izglītības primitivizācijas pieaugums, kas kāpina informatīvo metabolismu. Mūsdienās masu izglītības primitivizācija jau aptver arī augstāko izglītību.







trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Kultūras liekulība


Liekulīgi var rīkoties atsevišķi indivīdi, izvēloties amorālu komunikācijas stratēģiju. Taču sastopama arī parādība, kuru pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir liekulība nevis kā individuāla izpausme, bet liekulība kā sociāla izpausme, kad amorāla komunikācijas stratēģija valda sabiedrībā – tautā, nācijā (noteiktas valsts iedzīvotāju kontingentā). Kultūras liekulība ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā, kad ļaužu ētosā (morāles normu, principu un ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība. Kultūras liekulības izcelsme var būt dažāda. Būtiska ietekme noteikti var būt attiecīgās sabiedrības locekļu pašapziņā dominējošajam pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu savukārt var formēt indivīda paša izpratne par savu un savu līdzcilvēku vērtību, kā arī ideoloģijas  uzpotētā izpratne par tautas/nācijas kopējo vērtību. Šajā gadījumā ideoloģijas jēdziens tiek lietots visplašākajā nozīmē. Tajā skaitā ideoloģijā iekļaujot, piemēram, filosofiskās domas, mākslas un literatūras sniegto izpratni par tautas/nācijas kopējo vērtību. Radošās personības parasti jūtīgāk, precīzāk un ātrāk spēj saskatīt morāli tikumiskās iezīmes cilvēkos un sabiedrības kopējās tendences garīgajā jomā. Kultūras liekulība, atkārtojam, ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sabiedrība atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, atbalsta liekulību komunikācijā. Sabiedrība tā rīkojās, balstoties uz savu pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu vērtību un sabiedrībā valda mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti, mainīgumu. Runa ir par labilitāti gan cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, aizliedzot kritiku un polemiku par savu labilitāti. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz saviem locekļiem. Liekulība kļūst aktuāls kultūras elements. Kultūras liekulība, saprotams, pamatīgi degradē atsevišķos indivīdus un sabiedrības ētosu vispār. Degradācijas forma ir kognitīvā disonanse, kas pārņem sociumu, kurā cēlākās un tikumiski tradicionālās morālās vērtības nesaskan ar publiski deklarētajām morālajām vērtībām. Cilvēki ir spiesti liekuļot, slēpt savu īsto attieksmi utt. Piemēram, mūsdienu Latvijā cilvēki nedrīkst publiski atzīties, ka viņiem nav pieņemama LR kriminālā iekārta ar noziegumu brīvību. Tāpēc LR sabiedriskajā domā valda melīga liekulība.








sestdiena, 2017. gada 29. jūlijs

Jaunā stratifikācija


Stratifikācija, sabiedrības dalījums relatīvi nošķirtos slāņos (šķirās, kastās, statusa grupās), neapšaubāmi, nav vēsturiski nemainīga parādība. Laiku pa laikam nākas pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. To nosaka radikālās sociālās izmaiņas, kuras savukārt ir vienotas ar attiecīgā laikmeta visu izmaiņu kompleksu. Mūsdienās atkal ir pienācis laiks pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. Dzīve ir kardināli izmainījusies. Sabiedrībā ir saskatāmas jaunas izpausmes. Sabiedrības sociālā seja ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Līdzšinējais šķiriskais dalījums Rietumu civilizācijā ir novecojis un neatbilst reālajai ainai. Nav vairs proletariāta. Nav vairs buržuāzijas tās klasiskajā veidolā. Tas pats attiecās uz aristokrātiju. Nav vairs zemniecības. Ar lauksaimniecību nodarbojās ļoti neliels skaits cilvēku. Nav inteliģences. Viss ir sajaucies un turpina sajaukties; proletariāta atvase var kļūt buržujs („jaunā buržuāzija”) un var ieprecēties aristrokrātijā; inteliģences kritērijs nav augstākā izglītība, kura tagad var būt sētniekam un var nebūt ministram (sveiciens latviešiem!). Nepieciešams jauns sociālais iedalījums – jauna stratifikācija. Priekšlikumu izvirzīšana jau ir sākusies. Sastopams iedalījums trijās daļās: 1) saimnieki jeb īpašnieki, kuru rokās ir politika, ekonomika, masu mediji; 2) aģenti, kura veidojās no cilvēkiem bez īpašumiem un bez varas, bet tajā pašā laikā viņi aktīvi iekļaujās pastāvošajā dzīves kārtībā saskaņā ar savām interesēm; 3) sekotāji, kuri pakalpīgi un paklausīgi seko saimniekiem jeb īpašniekiem; viņi veido sabiedrības lielāko daļu. Apzīmējumi „saimnieki jeb īpašnieki”, „aģenti” un „sekotāji”, iespējams, tiks akceptēti, bet varbūt arī tas nenotiks un būs citi priekšlikumi. Domājams, labi ir tas, ka tiek atmests jēdziens „elite”. Tagad patiešām nevalda elite, bet kaut kāda apšaubāmu cilvēku daļa. Tas tāpēc, ka saimnieki jeb īpašnieki tagad ir ļoti apšaubāmi tipi (finansu mahināciju autori) un vairs neeksistē vecā labā buržuāzija, bet aristokrātijai zināma ietekme ir saglabājusies tikai dažās valstīs. Pasaules lielākās valstis (ASV, Krievija, Ķīna) vispār iztiek bez aristokrātijas.






piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Mentalitāte=Politiskā apziņa


Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Mentalitāte ir determinējošs fenomens, cēloniski nosakot cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko cilvēks domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks. Tajā skaitā, protams, nosakot arī atsevišķo cilvēku vai cilvēku kopas (tautas) ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību, no kuras savukārt summējas attiecīgās cilvēku kopas (tautas) darbības, uzvedības un komunikācijas portrets. Tautas mentalitāte = tautas ētoss = tautas politiskā apziņā. Kāda ir tautas mentalitāte un tās determinētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja latviešu mentalitātē dominē patoloģija savstarpējās attiecībās un praktiski starp latviešiem valda šausmīgs savstarpējais naids, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad tas viss atspoguļojās arī latviešu politiskajā apziņā. Latvietim nekad nebūs pieņemams otrs latvietis-politiķis arī tad, ja viņš būtu ideāli godīgs un ideāli gudrs latvietis-politiķis. Tautas politiskā apziņa nav iespējama bez stingras izpratnes par obligātu nepieciešamību uzticēties, atbalstīt un brīvprātīgi pakļauties izvēlētajam un tautas politiskās dzīves vadīšanai deleģētajam politiskajam subjektam – politiskajai organizācijai un atsevišķiem politiķiem. Pie latviešiem tas nav praktiski iespējams. Latviešu politiskajā apziņā nav konstatējama minētā izpratne. Konstatējama ir vienīgi minētā mentālā patoloģija. Tāpēc ir odiozi piemēri: vienā „partijā” sagājuši tipi ar diametrāli pretējiem uzskatiem, partiju nodevīga pamešana, partijas biedru savstarpējais naidīgums, valsts vadītāju apsmiešana utt. Lai panāktu cienījamu un efektīvu tautas politisko apziņu, „dresūra” ir jāsāk ar tautas mentalitāti. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautas mentalitāti (nacionālo raksturu) var izmainīt dažu paaudžu laikā. Galvenais esot iecementēt stabilus pamatus, jo pēc tam process labdabīgi turpinās saskaņā ar pašorganizācijas principu. Vai latvieši paši var sev iecementēt stabilus pamatus? Vai latvieši paši var tikt galā ar savu slaveno patoloģiju, pie reizes katrs sevi uzskatot par visgudrāko, viskompetentāko, viszinošāko? Parasti stabilus pamatus iecementē tautas garīgā elite, kurai tautā ir morālās autoritātes un morālās reputācijas maksimums. Skaidrs, ka kriminālā dzīves kārtība izslēdz jebkādu iespēju piedzimt tautas garīgai elitei ar maksimālu uzticību tautā. Pašlaik latviešu nomācošajam vairākumam nemaz neinteresē tādi smalkumi kā tautas garīgā elite. Latviešu gandrīz viena trešā daļa (27%) no visas sirds atbalsta kriminālās oligarhijas jūgu. Par to liecina soc.aptaujas. Saprotams, tā ir visnevērtīgākā tautas daļa, negodīgi, blēdīgi, agresīvi, nekaunīgi, ķērcoši hominīdi, kuri domā tikai par savas alkātības un ambīciju apmierināšanu. 27% spēj cilvēku kopu (tautu) pārvērst nekur nederīgā etniskajā formācijā. Lai kaut ko sacūkotu, pietiek ar 15%. Toties 27% var gāzt kalnus, un nekāda pretestība nav iespējama.







sestdiena, 2017. gada 22. jūlijs

Minisentences


§  Tautai var pārmest sirsnīguma, laipnības, atklātības trūkumu.
§  Angļiem esot specifisks (differentia specifica) nominālisms – tieksme noliegt universālijas kā īpašus abstraktus objektus, kuri pastāv neatkarīgi no konkrētajiem objektiem.
§  Tagad ir cieņā savdabīgs respektabilitātes eidoss (respektabilitātes redzamā forma), kā pamatā ir patiesības un melu jocīga polaritāte: no vienas puses mocoši vēlas patiesību, taču tajā pašā laikā sēž melu peļķē līdz ausīm, jo ir pārliecināti par savu melu patiesību un uz meliem balstītās dzīves lielo vērtību.
§  Šodienas (2017) leksiskais dēmons mīl un popularizē tādus vārdus kā postcilvēks, deģenerāts, psihopāts.
§  Jēdzienu teoloģijā visu izšķir lietoto jēdzienu pareizība vai nepareizība.
§  Ja sakām, ka ir transcendentāla kriminālā valsts, tad tas nozīmē, ka valsts krimināla paliks līdz pasaules galam – uz visiem laikiem un visos apstākļos.
§  Endēmiska histērija – tāda histērija, kura sastopama tikai noteiktā vidē.
§  Jēdziena „pilsoniskā sabiedrība” lietošana lielā mērā ir tikai dekorācijas maiņa, no skatuves nostumjot seno jēdzienu „tauta”. Dekorāciju maiņa liecina par lingvistiskā terorisma izplatību.
§  Cilvēkus var iedalīt atkarībā no runāšanas lomas viņu esamībā: 1) domāju (klusu) – tātad esmu; 2) runāju – tātad esmu; otrā daļa domāt spēj vienīgi runājot.
§  Mūsdienās vārdi „demokrātija” un „populisms” ir sinonīmi.
§  Tagad cilvēciskuma mērs ir prasme lietot „No problem!”, „Super!”, „Okei!”.
§  Kurš maz domā, dzīvojot ilgi.
§  Ebreja lielākais grēks esot aizmirst, ka viņš ir cara dēls.
§  Tautas pašsaglabāšanās instinkts funkcionē ar tradīciju, vēstures, ticības, paražu palīdzību, pateicoties uzticībai pagātnei; ebreji neskumstot par pagātni, jo viņiem pagātne ir iekļauta tagadnē, bet nevis pārvērsta par muzejisku eksponātu; ebreji orientējās tikai uz tagadni, labi zinot, ka tagadnē ir iekļauta arī pagātne.
§  Aktuāls esot jautājums, vai ebreji spēj eksistēt bez judofobijas.
§  Vārdi „nacionālisms” un „sociālisms” ir franču izcelsmes.
§  Delikātums var dzīvē vairāk traucēt nekā piesardzība.
§  Ebreju paruna: kurš netic brīnumiem, nav reālists.
§  Konfūcijs: pasauli pārvalda zīmes un simboli, bet nevis vārdi un likumi; Rietumu civilizācijā pasauli pārvalda vārdi: reliģiskie, ideoloģiskie.







piektdiena, 2017. gada 21. jūlijs

Sacelšanās


Tautas permanentā bojāeja ir acīmredzama: novecošana, izmiršana, aizklīšana svešumā, kriminālā valsts, noziegumu brīvība, ģeopolitiskā un militārā okupācija, zagšana, nabadzība, alkoholisms, narkomānija, tumsonība ZA līmenī, izglītības devalvācija, cilvēku sadegšana, bērnu pazušana, valdošās kliķes algu palielināšana, darba ņēmēju nodokļu paaugstināšana, idiotisms Rīgas pils un Bruņinieku nama līmenī, perversijas medijos, izstāžu zālēs, muzeju izstādēs, uz skatuves, pederasti valdībā un radošajā kultūrā, sektantisms un šarlatānims ticības sfērā, ezotēriski murgi ar doktora grādu, profesora amatu, akadēmiķa titulu. Jautājums ir pats par sevi saprotams: kāpēc tauta nesaceļas? Kāpēc nav neviens sociālais spēks, kas gribētu mēģināt piebremzēt tautas bojāeju? Kādi ir vēsturiskie, kultūras priekšnoteikumi tādai pacietībai? Jeb varbūt ir naivi to visu jautāt un viss ir saistīts ar tautas attīstības līmeni? Tauta varbūt ir tik neattīstīta, ka nav spējīga analītiski (pat intuitīvi) izprast savu nožēlojamo stāvokli? Varbūt neattīstītām tautām tāda „dzīve” ir pieņemama? Ja atmetam attīstības faktoru un izturamies pret tautu kā normālu formāciju, tad ir iespējams apcerēt iemeslu pacietībai. Piemēram, iemesls var būt vēsturisks un arhetipisks: cilvēks var paļauties tikai uz sevi; viensētā dzīvojošs cilvēks, kurš ir pakļauts baronu neierobežotai varai, var paļauties tikai uz sevi, jo viņam nav kam lūgt palīdzību; tādiem cilvēkiem vietējā vara ir vislielākais ienaidnieks, bet „lielā” vara (cars pēc tam, kad tas kļuva „lielā vara”) ir draugs. Kad nebija „lielās varas”, tad no naidīgās vietējās varas varēja bēgt (uz Rīgu, piem.). Padomju „lielā vara” (Maskava) vietējai varai lika kalpot vietējiem cilvēkiem; tas izdevās; vismaz padomju cilvēkos tika iepotēts, ka vara kalpo cilvēkiem; LR ir krimināla vara; tā kalpo tikai kriminālajām aprindām; tagad tautai nav „lielās varas”, kas varētu būt draugs. Tas viss kopumā atkal ļoti pamatīgi atdzīvina arhetipisko nostādni, ka katrs var paļauties tikai uz sevi. Protams, pacietības izpratnē vēl ir daudzi vērā ņemami faktori.