pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Cerību ideoloģijas aklums



Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas valstis, un tiem, kuri vēlas nostiprināt savu kundzību; proti, vēlas dzīvot vienpolārā pasaulē – ASV pārvaldītā pasaulē. Frontes ir vairākas: politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā, reliģiskā, garīgās kultūras fronte. Taču var teikt, ka patiesībā ir tikai viena fronte: neoliberālisma un konservatīvisma cīņas fronte. Tajā eksistē cerību ideoloģija. Katrā frontes pusē ir sava cerību ideoloģija, taču faktiski tās ir tipoloģiski līdzīgas ideoloģijas. Frontes abās pusēs neņem vērā demogrāfiskās pārejas lomu. Eksistē draudīgs analītiskais aklums. Cerību ideoloģijā neeksistē demogrāfiskā pāreja; Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases norietu demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) neviens nevar apturēt. Tam piemīt fatālisms - nenovēršams liktenis. Tāpēc saprātīgāk būtu nevis cīnīties par pasaules pārvaldīšanu, bet gan apvienot spēkus, lai atvieglotu, mazinātu kopējā liktenī sastopamās sāpes. Diemžēl cerību ideoloģija īstenībā ir ideoloģiskais debilisms, nožēlojama intermēdija starp Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases “sākumu un galu”, bet nevis “galu un sākumu”.

sestdiena, 2019. gada 19. oktobris

Demokrātijas pilsonība jeb tumsonības pilsonība



Attieksme pret demokrātiju vēsturiski jau no paša sākuma bija divdomīga: no vienas puses gaiša realitāte, bet no otras puses tumsonības liecība, jo demokrātijai neviens pa īstam neticēja cilvēku bioloģiskās nevienādības dēļ un cilvēku pārvaldīšanas drastiskā principa nepieciešamības dēļ. Cilvēki nav visi vienādi; cilvēki ir dažādi. Cilvēku pārvaldīšana nav iespējama bez voluntārisma – bez noteiktas gribas realizācijas. Pie tam noteiktas gribas realizācijai parasti ir vajadzīgs spēks un katrā ziņā ir vajadzīga spēka demonstrācija. Un tas nebūt nav tikai morāli psiholoģiskais spēks, bet var būt un visbiežāk mēdz būt militārais, policejiskais spēks. Pozitīvi argumentējoša atsauksme uz antīko (sengrieķu) demokrātijas konceptu ir pašapmāns, informācijas noklusēšana. Tādā gadījumā netiek ņemts vērā antīkā laikmeta sociuma apzinātais, tradicionālais, konsekventais, kategoriskais dalījums divās daļās: 1) cilvēka statusa cienīgā daļa un 2) cilvēka statusa necienīgā daļa, uz kuru neattiecas ne tikai demokrātija, bet arī viss pārējais, kas saistīts ar lūkošanos uz dzīvo būtni kā cilvēku. “Dēmos” (tauta) bija tikai pirmajā daļā ietilpstošie indivīdi – “pilsoņi” (brīvie iedzīvotāji). “Dēmosā” (tautā) neietilpa vergi un dažāda veida “nepilsoņi”. Citiem vārdiem sakot, demokrātija attiecās tikai uz sociuma cilvēciski vērtīgāko daļu, kura spēja izprast un pielietot demokrātiju. Bet tāda izpratne un pielietošana balstījās uz politisko iecietību, atbildību, gatavību pakļauties “Dēmosa” varai (demokrātijai). Tātad pamatā balstījās uz relatīvi augstu intelektuālo, morālo, izglītotības, inteliģences pakāpi. Demokrātija nav savienojama ar tumsonību, aprobežotību, morāli tikumisko nestabilitāti. Demokrātija ir garīgi pilnvērtīgu cilvēku pilsonība, bet nevis tumsonības pilsonība. Demokrātijai nevar būt reali nekā kopēja ar masu sabiedrību, masu cilvēkiem, masu garīgo kultūru. Tādā sabiedrībā jebkuršs diskurss par demokrātiju ir nekaunīgi meli vai labākajā gadījumā ne visai cēla ideoloģiskā pozīcija, lai apvaldītu un kontrolētu “pūli”, “tautu”, “nāciju”. Masu sabiedrības ideologi, demokrātijas ortodoksi, var tikai piedāvāt bezjēdzīgu demokrātijas permanentu slavināšanu, kas patiesībā ir, Nīčes vārdiem sakot, “sabiedrības avots cilvēka tirāniskai degradācijai”. Tādi ideologi var sagaidīt verbālos aplausus tikai tajā sociuma daļā, kurai ideoloģiski publiskā trepanācija sagādā zemcilvēcisku baudu. Masu cilvēkos demokrātija asociējas ar vienlīdzības principu un politiskās varas vienlīdzīgu sadali starp pilsoņiem. Masu cilvēki nav spējīgi atzīt, ka demokrātija vienmēr kādu sociuma daļu ignorē: vergus, nabagus, sievietes, aristokrātus, nepilsoņus. Visjaunākajos laikos demokrātija neņem vērā tautu, nāciju, kas ir politiskās un ideoloģiskās manipulācijas objekts, kad šīs manipulācijas subjekts ir oligarhija, kurai ir ļoti viegli ekspluatēt jēdzienu “demokrātija” tā semantiskās nenoteiktības dēļ.

ceturtdiena, 2019. gada 17. oktobris

Pašcieņas problēma



Iracionālisma, garīgās degradācijas un deģenerācijas laikmetā ir novērojama viena dīvaina izpausme – pašcieņas zudums, pašcieņas vajadzības neatzīšana, pašcieņas trūkuma masveidība. Nākas pieņemt, ka tik tikko nosauktais laikmets nevar pastāvēt, ja cilvēkiem ir pašcieņa. Tāpat nākas pieņemt, ka tik tikko nosauktā laikmeta sekas ir pašcieņas likvidācija. Ja cilvēkam nav pašcieņas, tad viņam ir grūti izprast pašcieņas būtību un pašcieņas vajadzību, bet galvenais – pašcieņas svētīgo lomu cilvēka garīgajā esamībā. Pašcieņa nodrošina cilvēkā cilvēciskumu, cienīgu attieksmi pret citiem. Pašcieņa palīdz cilvēkam iegūt un saglabāt garīgo brīvību, kā arī palīdz morāli psiholoģiski pretoties apvainojumiem, pazemojumiem, necienīgai attieksmei. Citi cilvēki parasti neciena tos cilvēkus, kuriem trūkst pašcieņas. Pašcieņa veicina citu cilvēku cienīgu attieksmi. Pašcieņai ir sociālās terapijas funkcija: pašcienīgu cilvēku īpatsvars sabiedrībā atsaucas uz attiecīgās sabiedrības morālo līmeni, taisnīgumu, labestību cilvēku savstarpējās attiecībās. Ja sabiedrībā dominē cilvēki bez pašcieņas, tad tādā sabiedrībā cilvēciskumam ir grūti pastāvēt.

trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Tagadnes elementi (6)



§  Finansu kapitālisma galvenais personāžs ir gados jauni cilvēki, kuri nekautrējas pievērsties finansu spekulācijām. Ne visus no viņiem var dēvēt par “self-made man”. Daudzi ir parvēniji – iznireļi, cilvēki, kuri cēlušies no sabiedrības zemākajiem slāņiem, iekļuvuši bagātnieku aprindās un cenšas tos atdarināt.
§  Rietumos ir izdotas grāmatas par talanta un augsti attīstīta prāta lomu mūsdienu sabiedrībā. Grāmatās ir kopīgs secinājums: mūsdienu kapitālismā visu izšķir apstākļu veiksmīga sakritība, tas, kurā valstī dzīvo, kādā ģimenē dzimis; talantam un gudrībai nav izšķirošā loma karjerā, bagātību iegūšanā; visu izšķir ārējie apstākļi.
§  Valsts institūta degradācijas laikmetā un sociālās nevienlīdzības dinamikas apstākļos aktuāls kļūst nacionālā sociālisma koncepts. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt nacionālo debilismu, kas noteikti ir viens no galvenajiem faktoriem mūsdienu nelaimēs.
§  Demokrātija mūsdienās nekalpo sabiedrībai, bet kalpo tikai tās atsevišķiem slāņiem kā ideoloģiskais sargs; demokrātija tāpēc tiek pasniegta kā mediju šovs, lai sabiedrības masas pārliecinātu par demokrātijas esamību.
§  Mūsdienās degradējas ne tikai demokrātijas koncepts, bet arī liberālisma koncepts, tā vietā rodoties liberālisma simulakram – neoliberālismam. Liberālisms ir kļuvis kā ekspluatācijas viltīga ideoloģija. Vairs nefunkcionē liberālisma vēsturiski klasiskā politiskā doktrīna: vara kalpo cilvēkiem, bet nevis cilvēki kalpo varai; valsts nav Dievs – absolūts, augstākā vērtība, bet gan ir cilvēku radīts instruments savas esamības organizēšanai un savu interešu realizācijai, aizsardzībai; tautas griba stāv pāri varas gribai. Klasiskajā liberālismā lielākās vērtības ir brīvība, prāts, racionālisms, sabiedrība kontrolē varu. Neoliberālismā turpretī visos jautājumos figurē dubultie standarti. Morālais, politiskais, ekonomiskais, sociālais duālisms ir neoliberālisma norma.

otrdiena, 2019. gada 1. oktobris

Tagadnes elementi (5)


·       Pašlaik, tipiskā pārejas laikmetā, aktuāla ir likumsakarība: tam, kurš jaunībā nebija liberāls maksimālists, nav sirds, bet tam, kurš brieduma gados nekļuva konservatīvs tradicionālists, nav laba galva. Pārejas laikmetā vajadzīgi abi tipi. Ja prevalē naidīga attieksme pret pagātnes mantojumu, tad visvairāk ir vajadzīgi konservatīvi tradicionālisti.
·       Civilizācijas, atsevišķu tautu totāla sabrukuma laikā politiski sociālo projektu svarīgs realizācijas instruments kļūst vadāmā kolektīvā psihoze.
·       Radusies ir jauna disidentu šķira: disidents-antiglobālists. Šī šķira rodas valstīs-kompradoros. Tās ir valstis, kuru valdošā elite, inteliģence masveidā atbalsta globālisma konceptu un globālisma ideoloģiju, nosodot un vajājot tos cilvēkus, kuriem tas nav pieņemams un kuri vēlas saglabāt savas tautas un savas valsts suverenitāti.
·       T.s. ceturtās ekonomiskās teorijas (proti, finansu kapitālisma) konceptuālais profils ir atbaidošs. Finansu kapitālisma diriģētās korporācijas uzspiež alkātīgu, netaisnīgu, graujošu paradigmu. Taču tā tam esot jābūt. Tā izpaužas liktenis, kas virza cilvēkā cilvēciskuma demontāžu.
·       Zinātnē nav noslēpums, ka ar speciāli organizētas un saturiski piepildītas izglītības palīdzību un epistemoloģisko stratēģiju palīdzību cilvēkam var iedvest jebkuru priekšstatu par sevi un pasauli; var iedvest ideālismu, materiālismu, fašismu utt.
·       Kapitālisma fatāla slimība ir nevienlīdzība. Pret nevienlīdzību visvairāk mīl izsacīties globālās nevienlīdzības autori: Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds u.c. finansu kapitālisma figuranti.
·       Brīvības jēdziens ir populārs joprojām Rietumu civilizācijā. Tikai tas tagad ir brīvības kults bez atbildības; tā tagad ir melošana par brīvību pēc tam, kad brīvība ir nonākusi ģeopolitiskā spēka rokās vai no brīvības ar prieku atsacījās, lai iestātos kādā konfederācijā.
Tagad nekādā gadījumā nedominē brīvība kā iespēja sevi ziedot citu labā, tautas un valsts labā; tagad brīvību uztver kā iespēju baudīt dzīvi, būt apmierinātam ar dzīvi

trešdiena, 2019. gada 25. septembris

Modernā banalitāte



Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu. Pašlaik moderna banalitāte ir žēlošanās par Rietumu civilizācijas bojāeju, “baltās” rases degradāciju un deģenerāciju. Tāda žēlošanās vairs nav nekas jauns. Tāda žēlošanās vairs neliecina par oriģinalitāti, jo netiek pateikts kaut kas pirmreizīgs, savdabīgs, īpatns. Rietumu civilizācijas bojāeja un eiropeīdu garīgais sabrukums ir aksioma. Tātad fakts, kas bez pierādījuma tiek pieņemts par patiesību. Doto bēdīgo apgalvojumu nevajag apgādāt ar konkrētiem piemēriem, pārliecinošiem argumentiem u.tml. Par civilizācijas sabrukumu liecina ļoti daudzas izpausmes. Spilgti liecina, piemēram, valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas formas degradācija. Nonākšana līdz valsts organizēšanai bija civilizētības fundamentāls sasniegums. Tagad valsts vērtība ir apdraudēta. Temperamentīgā esejistikā tiek rakstīts par “valstīm-paklīdenēm”, “neizdevušām valstīm”, “revizionistiskām valstīm”. Cenšoties glābt valsts reputāciju, tiek aicināts radīt “jaunu humānismu”, “jaunu apgaismību”, “postkonservatīvismu”. Zūd ticība mazināt vai likvidēt globālisma ideoloģiju, kas ir valsts reputācijas galvenais grāvējs. Daudzas valstis (piem., pat Krievijas Federācija) konstitucionāli nostiprina starptautisko tiesību normu prioritāti, tādējādi brīvprātīgi atsakoties no valstiskās suverenitātes. Tādas valstis var ietekmēt no ārpuses un vietējā elite nevēlas neko mainīt nacionālo interešu aizsardzībā. Mūslaiku galvenā politiskā problēma ir dilemma starp nacionālajām interesēm un globālismu, ko faktiski musina tikai viena valsts – ASV. Diemžēla ASV palīdz valstis-kompradores (ārvalsts atbalstītājas, tās aģents savā zemē). Rietumu civilizācijas katrā valstī tagad ir 1) nacionālie spēki un 2) globālisma spēki – kompradoriska elite. Globālisms vairs nav snaudoša metastāze (slimības perēklis) Rietumu civilizācijā.

sestdiena, 2019. gada 21. septembris

Citāts no A. Jakovļeva



Jakovļevs: “«После XX съезда в сверхузком кругу ближайших друзей и единомышленников мы часто обсуждали проблемы демократизации страны и общества. Избрали простой как кувалда метод пропаганды «идей» позднего Ленина. Надо было ясно, четко и внятно выделить феномен большевизма, отделив его от марксизма XIX века. А потому без устали говорили о «гениальности» позднего Ленина, о необходимости возврата к «ленинскому плану строительства социализма» через кооперацию, через государственный капитализм и т. д. …Разработали (разумеется, устно) следующий план: авторитетом Ленина ударить по Сталину, по сталинизму, а затем, в случае успеха, Плехановым и социал-демократией бить по Ленину, либерализмом и «нравственным социализмом» — по революционаризму вообще…».