otrdiena, 2019. gada 19. novembris

Cilvēks



Cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Pret to grūti iebilst. Pret to noteikti atsacīsies iebilst indivīdi, kuri paši sevi uzskata par “dabas bērniem” vai kuri jūsmo par cilvēka dziļo vienotību ar dabu kā Homo sapiens eksistenciālo pamatu. Tēma par cilvēka “atgriešanos dabā” vilina ne tikai filosofus-diletantus, bet arī rakstniekus, sociālos fantastus, kā arī nopietnus psihologus, etnologus. Jautājumā par cilvēku kā dabas sastāvdaļu ir viena būtiska problēma. Proti, cilvēka apzinātā velme atrauties no dabas un tās likumībām. Droši drīkst atzīt šīs velmes rašanos sensenos laikos, kad cilvēka un dabas vienotība vēl bija maksimāla, taču cilvēkā uzdīga kaut kāda urdoša atskarsme par šīs vienotības kaitīgumu un cilvēks sevi sāka morāli orientēt un praktiski organizēt, lai “izietu” no dabas un pārvarētu dabas likumu ietekmi. Zinātne par šī procesa sākumu neko nevar paskaidrot. Zinātne vienīgi intelektuāli intuitīvi pieļauj šī procesa realitāti, jo par to skaidri un gaiši liecina cilvēka vēsturiskā virzība, cilvēka mentālā (īpaši morāli tikumiskā) evolūcija un tās rezultāti. Cilvēks, apzināti atraujoties no dabas, pirmkārt un galvenokārt tiecās atbrīvoties no zvēru instinktiem. Savas evolūcijas pirmatnējībā cilvēks, domājams, būtiski neatšķīrās no dabā sastopamajiem zvēriem. Cilvēks nevēlējās būt zvērs. Cits jautājums ir par to, cik lielā mērā cilvēkam tas ir izdevies. Ne velti joprojām ir sastopama cilvēka salīdzināšana ar zvēru. Tāds salīdzinājums pieļauj, ka cilvēkā zvērs ir saglabājies. Tādu viedokli var sastapt viscienījamāko Rietumu filosofu tekstos. Komunisma, multikulturālisma neiespējamība tiek skaidrota ar cilvēka slikto (arī zvēra) dabu. Antropoloģiski humānistiski orientētā doma, saprotams, pret cilvēku izturas kā pret augšupejošu fenomenu; cilvēks atrodas nemitīgā pašpilnveidošanās procesā, kura elementi ir pašanalīze, pašvērtējums, paškritika, pašcieņa, pašapziņa. Cilvēkam lielā mērā ir izdevies atbrīvoties no principa ļaunumam atriebties ar ļaunumu. Cilvēks sevī nostiprināja piedošanas, iecietības kompleksu. Tiek uzskatīts, ka galvenais faktors cilvēka augšupejā ir gars. Cilvēku par cilvēku padara cilvēka gars. Gars pretojas visam sliktajam; gars paceļ cilvēku pāri visam ļaunajam, amorālajam, necienīgajam, nevērtīgajam. Ja cilvēks zaudē garu, tad cilvēks sabrūk. Bez gara cilvēkā sākas lejupslīde – mentālais pagrimums, intelektuālā degradācija, morāli tikumiskā deģenerācija. Labi ir zināms, ka mietpilsonība (cilvēces sērga no XX gadsimta) ir bezgarīgums. Mietpilsonis ir cilvēks bez garīguma. Cilvēks bez garīguma ir bīstamāks un šausmīgāks par zvēru. Zvēru vada noteikti instinkti, kas viņu “regulē”, nosaka viņa rīcības trajektoriju un robežas. Zvēram ir mēra sajūta. Mietpilsonis bez garīguma nepazīst mēra sajūtu. Ja nav garīguma, tad cilvēks paliek bez “menedžmenta”. “Balto” rasi postošās demogrāfiskās pārejas sekas arvien trakāk veicina garīguma lejupslīdi masu sabiedrībā (mietpilsoņu slānī), kad veselā saprāta vietā kūņojas iracionālisms un debilitāte.



piektdiena, 2019. gada 15. novembris

Mentālā atombumba



Cilcēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām visefektīvāko līdzekli dzīvo būtņu fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva arī atombumbu dzīvo būtņu garīgajai (mentālajai) iznīcināšanai, neiznīcinot fiziski. Arī tas pagaidām ir visefektīvākais līdzeklis savā sfērā. Tik efektīvs līdzeklis garīgajai iznīcināšanai nav ne reliģiskā dogmātika, ne politiski ideoloģiskā dogmātika. Tas ir praktiski apstiprinājies. Šo līdzekli jāsauc par mentālo atombumbu. Runa ir par visdažādākā veida (politiskā, idejiskā, morālā u.c.) plurālismu kā kognitīvo (izzinātājdarbības) principu, kā epistemoloģisko (izziņas teorijas) principu un kā fundamentāla (normu un vērtību) relatīvisma principu. Plurālisms kā masu sabiedriskās apziņas fenomens ir jauna parādība. Tā ir apzināti ieviesta un konsekventi nostiprināta parādība neoliberālisma laikmetā. Plurālisma pamatā ir noteikta filosofiskā koncepcija un noteikta ontoloģiskā (dzīves reālās prakses) stratēģija. Filosofiskā koncepcija atzīst, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm, esamībām un tāpēc ir iespējami visdažādākie un tajā skaitā pretējie izskaidrojumi. Ontoloģiskā stratēģija ir vēlēšanās dot iespēju dažādiem sabiedrības slāņiem  un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, garīgajā kultūrā un citās jomās bez attiecīgās profesionālās kompetences un attiecīgajām specializētajām zināšanām. Plurālisms tādējādi iznīcina patiesības jēgu un zināšanu jēgu. Plurālisma prakses rezultātā nav iespējama patiesība un nav nepieciešamas zināšanas sava viedokļa prezentācijai. Plurālisms kā mentālā atombumba jau ir iznīcinājis cilvēces prāvu daļu, tajā iezombējot morālo bezatbildību, normu un vērtību fundamentālu relatīvismu, intelektuālo haosu, garīguma un ideālisma nihilismu. Mentālā atombumba ir guvusi tik grandiozus rezultātus tāpēc, ka sasaucas ar cilvēcisko instinktu iet pa vieglāko ceļu bez zināšanām, bez intelektuālās piepūles, bez jebkāda veida atbildības. Vārdu sakot, mentālā atombuma saderas ar cilvēcisko aprobežotību, neattīstību, neizglītotību, hipertrofētu pašpārliecinātību, idiotisku ambiciozitāti, kretīnisku paštaisnīgumu. Lūk, piemērs no mentālās atombumbas degradētās sabiedrības daļas: 1) “..muļķības, patiesā suverenitāte ir mūsdienu mīts”. Tātad savas valsts suverenitāte, Tēvzemes neatkarība, tautas politiskā brīvība sociuma kādā daļā vairs nav nekādas vērtības, dzīves nepieciešamība, pašcieņas apliecinājums.
  




trešdiena, 2019. gada 13. novembris

Tagadnes elementi (7)



·       Mūsdienu analītiskajā antropoloģijā atsvešinātības tēma nav mazāk aktuāla un varbūt pat ir daudz vairāk aktuāla nekā Marksa laikā, kad viņš Rietumu intelektuālajos diskursos aizsāka šo tēmu. Marksam atsvešinātības avots bija kapitālistiskā ekspluatācija, kas pamatā asociējās ar rūpniecisko ražošanu un proletariāta atsvešinātību šajā darbībā. Mūsdienās atsvešinātības spēka līnijas neattiecas tikai uz ekonomiku. Par to jau diskutēja eksistenciālisma filosofija, atsvešinātību saistot ar cilvēka apziņas (savas eksistenciālās esamības izpratnes) specifiku. Mūsdienu pasaulē ir iespējami totāli atsvešināti cilvēki; viņi ir formāli un mehānistiski iekļauti mūsdienu pasaules dzīves stihijā, un viņi ārēji iesaistās reālajās dzīves norisēs; taču tajā pašā laikā viņi iekšēji ir pilnīgi atrauti no īstenības, viņi dzīvo bez organiskiem sakariem, emocionālās līdzdalības, kopīgām vērtībām utt. Tādiem cilvēkiem atsvešinātība funkcionē kā programma, eksistenciālā stratēģija, savas dzīves jēgas un misijas pamatojums. Tādi cilvēki ir sava veida antropoloģiskā versija – faktiski radikāla subversija. Kultūrā ir subkultūras, cilvēku populācijā ir subversijas.
·       Instalācijas formāts ir ne tikai postmodernisma kroplībās. Instalācijas formāts ir arī politiskajās kroplībās – politisko partiju koalīcijās valsts pārvaldībā. Arī politiskajā sfērā tagad var būt no dažādiem materiāliem veidotas kompozīcijas. Arī politiskajā sfērā tāpat kā postmodernismā valda princips: jo nesaderīgāki materiāli, jo “skaistāk”.
·       Ģenētiskais faktors ietekmē to, ko var saukt par tautas intelektu. Tautas labklājību nosaka tautas intelekta līmenis, bet nevis labklājība nosaka tautas intelekta līmeni.
·       Analīze ir zinātniskās un filosofiskās metodes svarīga sastāvdaļa. Taču analīze praktiski tiek lietota ļoti dažādi. Analīzes klasiskais variants ir fundamentālo elementu atlase un izolēšana, lai pierādītu hipotēzi vai analītiskās intuīcijas pareizību utt.
·       Rietumu kultūrās sociālais regulators ir likums; aktuāla ir seno romiešu tēze “Lai sabrūk pasaule, bet valda likums”. Sastopama tēze “Kamēr valda likumi, pasaule neies bojā”. Taču mēdz būt arī kultūras, kurās sociālais regulators ir sirdsapziņa un taisnīguma prasība; tādās kultūrās taisnīgums ir svarīgāks par likumu.
·       Vitenbergā 1517.gadā prezentētās 95 tēzes patiesībā bija finansu darbības (kapitāla uzkrāšanas) leģitimācija Dieva acīs un kristiānisma mācībā. Tika gaidīts Dieva atbalsts kapitālismam, kura centrā ir kapitāls un tā iegūšana ar visdažādākajiem paņēmieniem.
·       Populārs ir ideoloģiskais modelis, kura pamatā ir nacionālā identitāte. Diemžēl šajā modelī reti izdodas sabalansēt nacismu un iecietību, saprātu un bezprātu, nacionālismu un šovinismu.
  




pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Cerību ideoloģijas aklums



Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas valstis, un tiem, kuri vēlas nostiprināt savu kundzību; proti, vēlas dzīvot vienpolārā pasaulē – ASV pārvaldītā pasaulē. Frontes ir vairākas: politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā, reliģiskā, garīgās kultūras fronte. Taču var teikt, ka patiesībā ir tikai viena fronte: neoliberālisma un konservatīvisma cīņas fronte. Tajā eksistē cerību ideoloģija. Katrā frontes pusē ir sava cerību ideoloģija, taču faktiski tās ir tipoloģiski līdzīgas ideoloģijas. Frontes abās pusēs neņem vērā demogrāfiskās pārejas lomu. Eksistē draudīgs analītiskais aklums. Cerību ideoloģijā neeksistē demogrāfiskā pāreja; Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases norietu demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) neviens nevar apturēt. Tam piemīt fatālisms - nenovēršams liktenis. Tāpēc saprātīgāk būtu nevis cīnīties par pasaules pārvaldīšanu, bet gan apvienot spēkus, lai atvieglotu, mazinātu kopējā liktenī sastopamās sāpes. Diemžēl cerību ideoloģija īstenībā ir ideoloģiskais debilisms, nožēlojama intermēdija starp Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases “sākumu un galu”, bet nevis “galu un sākumu”.

sestdiena, 2019. gada 19. oktobris

Demokrātijas pilsonība jeb tumsonības pilsonība



Attieksme pret demokrātiju vēsturiski jau no paša sākuma bija divdomīga: no vienas puses gaiša realitāte, bet no otras puses tumsonības liecība, jo demokrātijai neviens pa īstam neticēja cilvēku bioloģiskās nevienādības dēļ un cilvēku pārvaldīšanas drastiskā principa nepieciešamības dēļ. Cilvēki nav visi vienādi; cilvēki ir dažādi. Cilvēku pārvaldīšana nav iespējama bez voluntārisma – bez noteiktas gribas realizācijas. Pie tam noteiktas gribas realizācijai parasti ir vajadzīgs spēks un katrā ziņā ir vajadzīga spēka demonstrācija. Un tas nebūt nav tikai morāli psiholoģiskais spēks, bet var būt un visbiežāk mēdz būt militārais, policejiskais spēks. Pozitīvi argumentējoša atsauksme uz antīko (sengrieķu) demokrātijas konceptu ir pašapmāns, informācijas noklusēšana. Tādā gadījumā netiek ņemts vērā antīkā laikmeta sociuma apzinātais, tradicionālais, konsekventais, kategoriskais dalījums divās daļās: 1) cilvēka statusa cienīgā daļa un 2) cilvēka statusa necienīgā daļa, uz kuru neattiecas ne tikai demokrātija, bet arī viss pārējais, kas saistīts ar lūkošanos uz dzīvo būtni kā cilvēku. “Dēmos” (tauta) bija tikai pirmajā daļā ietilpstošie indivīdi – “pilsoņi” (brīvie iedzīvotāji). “Dēmosā” (tautā) neietilpa vergi un dažāda veida “nepilsoņi”. Citiem vārdiem sakot, demokrātija attiecās tikai uz sociuma cilvēciski vērtīgāko daļu, kura spēja izprast un pielietot demokrātiju. Bet tāda izpratne un pielietošana balstījās uz politisko iecietību, atbildību, gatavību pakļauties “Dēmosa” varai (demokrātijai). Tātad pamatā balstījās uz relatīvi augstu intelektuālo, morālo, izglītotības, inteliģences pakāpi. Demokrātija nav savienojama ar tumsonību, aprobežotību, morāli tikumisko nestabilitāti. Demokrātija ir garīgi pilnvērtīgu cilvēku pilsonība, bet nevis tumsonības pilsonība. Demokrātijai nevar būt reali nekā kopēja ar masu sabiedrību, masu cilvēkiem, masu garīgo kultūru. Tādā sabiedrībā jebkuršs diskurss par demokrātiju ir nekaunīgi meli vai labākajā gadījumā ne visai cēla ideoloģiskā pozīcija, lai apvaldītu un kontrolētu “pūli”, “tautu”, “nāciju”. Masu sabiedrības ideologi, demokrātijas ortodoksi, var tikai piedāvāt bezjēdzīgu demokrātijas permanentu slavināšanu, kas patiesībā ir, Nīčes vārdiem sakot, “sabiedrības avots cilvēka tirāniskai degradācijai”. Tādi ideologi var sagaidīt verbālos aplausus tikai tajā sociuma daļā, kurai ideoloģiski publiskā trepanācija sagādā zemcilvēcisku baudu. Masu cilvēkos demokrātija asociējas ar vienlīdzības principu un politiskās varas vienlīdzīgu sadali starp pilsoņiem. Masu cilvēki nav spējīgi atzīt, ka demokrātija vienmēr kādu sociuma daļu ignorē: vergus, nabagus, sievietes, aristokrātus, nepilsoņus. Visjaunākajos laikos demokrātija neņem vērā tautu, nāciju, kas ir politiskās un ideoloģiskās manipulācijas objekts, kad šīs manipulācijas subjekts ir oligarhija, kurai ir ļoti viegli ekspluatēt jēdzienu “demokrātija” tā semantiskās nenoteiktības dēļ.

ceturtdiena, 2019. gada 17. oktobris

Pašcieņas problēma



Iracionālisma, garīgās degradācijas un deģenerācijas laikmetā ir novērojama viena dīvaina izpausme – pašcieņas zudums, pašcieņas vajadzības neatzīšana, pašcieņas trūkuma masveidība. Nākas pieņemt, ka tik tikko nosauktais laikmets nevar pastāvēt, ja cilvēkiem ir pašcieņa. Tāpat nākas pieņemt, ka tik tikko nosauktā laikmeta sekas ir pašcieņas likvidācija. Ja cilvēkam nav pašcieņas, tad viņam ir grūti izprast pašcieņas būtību un pašcieņas vajadzību, bet galvenais – pašcieņas svētīgo lomu cilvēka garīgajā esamībā. Pašcieņa nodrošina cilvēkā cilvēciskumu, cienīgu attieksmi pret citiem. Pašcieņa palīdz cilvēkam iegūt un saglabāt garīgo brīvību, kā arī palīdz morāli psiholoģiski pretoties apvainojumiem, pazemojumiem, necienīgai attieksmei. Citi cilvēki parasti neciena tos cilvēkus, kuriem trūkst pašcieņas. Pašcieņa veicina citu cilvēku cienīgu attieksmi. Pašcieņai ir sociālās terapijas funkcija: pašcienīgu cilvēku īpatsvars sabiedrībā atsaucas uz attiecīgās sabiedrības morālo līmeni, taisnīgumu, labestību cilvēku savstarpējās attiecībās. Ja sabiedrībā dominē cilvēki bez pašcieņas, tad tādā sabiedrībā cilvēciskumam ir grūti pastāvēt.

trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Tagadnes elementi (6)



§  Finansu kapitālisma galvenais personāžs ir gados jauni cilvēki, kuri nekautrējas pievērsties finansu spekulācijām. Ne visus no viņiem var dēvēt par “self-made man”. Daudzi ir parvēniji – iznireļi, cilvēki, kuri cēlušies no sabiedrības zemākajiem slāņiem, iekļuvuši bagātnieku aprindās un cenšas tos atdarināt.
§  Rietumos ir izdotas grāmatas par talanta un augsti attīstīta prāta lomu mūsdienu sabiedrībā. Grāmatās ir kopīgs secinājums: mūsdienu kapitālismā visu izšķir apstākļu veiksmīga sakritība, tas, kurā valstī dzīvo, kādā ģimenē dzimis; talantam un gudrībai nav izšķirošā loma karjerā, bagātību iegūšanā; visu izšķir ārējie apstākļi.
§  Valsts institūta degradācijas laikmetā un sociālās nevienlīdzības dinamikas apstākļos aktuāls kļūst nacionālā sociālisma koncepts. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt nacionālo debilismu, kas noteikti ir viens no galvenajiem faktoriem mūsdienu nelaimēs.
§  Demokrātija mūsdienās nekalpo sabiedrībai, bet kalpo tikai tās atsevišķiem slāņiem kā ideoloģiskais sargs; demokrātija tāpēc tiek pasniegta kā mediju šovs, lai sabiedrības masas pārliecinātu par demokrātijas esamību.
§  Mūsdienās degradējas ne tikai demokrātijas koncepts, bet arī liberālisma koncepts, tā vietā rodoties liberālisma simulakram – neoliberālismam. Liberālisms ir kļuvis kā ekspluatācijas viltīga ideoloģija. Vairs nefunkcionē liberālisma vēsturiski klasiskā politiskā doktrīna: vara kalpo cilvēkiem, bet nevis cilvēki kalpo varai; valsts nav Dievs – absolūts, augstākā vērtība, bet gan ir cilvēku radīts instruments savas esamības organizēšanai un savu interešu realizācijai, aizsardzībai; tautas griba stāv pāri varas gribai. Klasiskajā liberālismā lielākās vērtības ir brīvība, prāts, racionālisms, sabiedrība kontrolē varu. Neoliberālismā turpretī visos jautājumos figurē dubultie standarti. Morālais, politiskais, ekonomiskais, sociālais duālisms ir neoliberālisma norma.