piektdiena, 2017. gada 28. aprīlis

Nacionālais kauns un tā hierarhija



Iespējama tāda izpausme, kuru var dēvēt par nacionālo kaunu. Tas pirmkārt un galvenokārt ir kauns par savu valsti un tās cilvēcisko kontingentu, kurš ir vainīgs nacionālā kauna izraisīšanā. Tas vienmēr ir kauns uz citu valstu un citu tautu/nāciju fona. Tas var būt kauns reģiona, kontinenta, civilizācijas, cilvēces mērogā. Nacionālais kauns var izpausties dažādā veidā. 1) Politiskais kauns; tas ir kauns par valsts politisko iekārtu, kura krasi kontrastē ar citu valstu politisko iekārtu un kura spilgti apliecina politiskās domas un gribas atpalicību. Piem., krievu aristokrātiskās inteliģences kāda daļa kādreiz kaunējās par Krievijas monarhistisko valsts iekārtu, kas atšķīrās no Rietumeiropā sastopamās buržuāziskās demokrātijas valsts iekārtas. 2) Militārais kauns; tas ir kauns par valsts izraisīto karu un tajā skaitā Pasaules karu. Šis kauna veids Eiropā/pasaulē vispazīstamākais ir vāciešiem. 3) Ideoloģiskais kauns; tas ir kauns par valsts varas realizēto ideoloģiju; proti, ideoloģisko diktatūru. Šis kauna veids bija raksturīgs padomju cilvēkiem; ideoloģisko apsvērumu dēļ radās disidentu kustība, emigrācija. 4) Ekonomiskais kauns; tas ir kauns par valsts ekonomisko atpalicību, salīdzinot ar kaimiņu valstīm un valstīm ar līdzīgiem nosacījumiem ekonomiskajai attīstībai. 5) Tumsonības kauns; tas ir kauns par tautas vispārējās attīstības zemo līmeni, kas ir radies tautas garīgā inertuma rezultātā. 6) Kriminālais kauns; tas ir kauns par noziegumu brīvību savā valstī. Šis kauna veids ir sastopams Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma un kriminālo valstu izveidošanās. Nacionālā kauna specifika ir tā, ka nav iespējams izveidot kauna veidu zināmu hierarhiju, jo nacionālo kaunu var izraisīt dažādi kauna veidi un sabiedriskajā apziņā tie funkcionē vienā līmenī. Piemēram, vienā līmenī var funkcionēt gandrīz visi minētie kauna veidi, izņemot militāro kaunu un daļēji arī tumsonības kaunu. Stabilāka aina rodas kauna veidu vēsturiskajā hierarhijā. Piemēram, mūsdienās Krievijā acīmredzot pirmajā vietā ir kriminālais kauns. PSRS laikā pirmajā vietā bija ideoloģiskais kauns, cara laikos – politiskais kauns.

Ideoloģijas anihilācija



Latviešu inteliģences lepošanās ar iespēju dzīvot bez ideoloģijas un iespēju neveidot valstisko ideoloģiju ir eksplicīta latviešu inteliģences tumsonība. Tas ir atklāti izteikts (eksplicīts) apliecinājums obskurantismam. Latviešu inteliģence pēcpadomju gados ir darījusi visu, atradinot tautu no ideoloģijas, tautā izskaužot priekšstatu par ideoloģijas nepieciešamību un ideoloģijas vitālo misiju tautas mentalitātes formēšanā. Latviešu inteliģences ideoloģiskais nihilisms faktiski ir ideoloģiski preparēts surogāts. Tas liecina par latviešu inteliģences ļoti dziļo sociālo neizglītotību, kā arī bezatbildīgo attieksmi pret inteliģences klasisko uzdevumu tautas garīgajā pilnveidošanā. Latviešu inteliģences ideoloģijas anihilācija ir turpinājums iepriekšējām latviešu nevērtīgās inteliģences kaislībām, kļūstot karojošā ateisma, materiālisma, šķiru cīņas, kompartijas dievināšanas, proletāriskā intenacionālisma, „perestroikas” afēras enerģiskiem adeptiem. PSRS izglītībā, īpaši augstākajā izglītībā, ideoloģijai bija veltīta 1/3 daļa no mācību satura. Latviešu inteliģence savā laikā pašaizliedzīgi piedalījās padomju ideoloģijas iemiesošanā padomju cilvēku apziņā. Latviešu inteliģencei principā ir pazīstama ideoloģijas loma. Tāpēc latviešu inteliģences atsacīšanās pēcpadomju laikā piedalīties ideoloģiskajā darbā ar savu tautu, kuru būtu iespējams ideoloģiski bagātināt vispārcilvēcisko normu un vērtību garā, ir nacionālā nodevība, kas baisi atsaucās uz latviešu tautas cilvēcisko kvalitāti. Pēcpadomju laikā latviešu tauta, protams, tiek ideoloģiski formēta (zombēta). Taču tiek ideoloģiski formēta neoliberālisma un postmodernisma garā, kas var veicināt vienīgi latviešu tautas vispārējo degradāciju un deģenerāciju, ar ko tagad tiekamies katru dienu mediju stāstos par latviešu stulbumu un nelietībām.

ceturtdiena, 2017. gada 27. aprīlis

Politiskās teorijas



Rietumu civilizācijā plašāka interese par politikas teorētiskajiem risinājumiem sākās pēc II Pasaules kara. Saprotams, politikas teorija interesēja daudzus filosofus (piem., Kantu) un zinātniekus arī agrāk. Taču tās politiskās teorijas, kuras joprojām ir aktuālas un kalpo kā katalizators politoloģiskajā domā, ir radušās pēc II Pasaules kara. Pastāv divas politiskās teorijas (paradigmas). 1) Politiskajā darbībā viss ir atkarīgs no universāliem morāles principiem. Tos ne reti dēvē par vispārcilvēciskajiem principiem. Tie atsaucās gan uz valstu iekšpolitiku, gan uz ārpolitiku – starptautiskajām attiecībām. Politikas veidotās tiesību normas respektē universālos morāles principus. Šo teoriju mēdz dēvēt par politiskā ideālisma teoriju jeb paradigmu. Tā reāli izpaudās Nāciju Līgas veidošanas gaitā pēc I Pasaules kara. ASV prezidenta Vudro Vilsona politiskā doma un konkrētie politiskie piedāvājumi bija tipisks politiskā ideālisma paraugs. 2) Otra politiskā teorija (paradigma) ir politiskā reālisma teorija jeb paradigma. Par šīs teorijas pamatlicēju uzskata Hansu Morgentauvu (1904-1979). Viņa izstrādātā politiskā teorija balstījās uz priekšstatiem par cilvēka dabas īpašībām. Politiskās rīcības pamatā esot cilvēka īpašības. Pasaule nav pilnīga; arī cilvēks nevar lepoties ar pilnību, viņa darbību nosaka viņa cilvēciskās dabas vājības; nosaka ne tikai labas tieksmes, bet arī sliktas tieksmes. Visu nosaka cilvēka intereses – pragmātiski materiālās un garīgi ideālistiskās intereses. Politika ir cilvēku interešu aizstāvēšana ar politiskajiem līdzekļiem. Var būt individuālās intereses un nacionālās (tautas, valsts) intereses.

Divas kultūras = divas civilizācijas

   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā, kas pastāv mūsdienās. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē izglītībā, sabiedrības masu apziņā. Filosofijā, zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Viņi saskata divas dažādas kultūras, respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma.
   Krasu atšķirību saskatīja Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par faustisko kultūru (Rietumu) un apollonisko (antīko, īpaši seno grieķu) kultūru.
   Lasot Špenglera grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no atsevišķu antīkās kultūras parādību raksturojuma. Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību; matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi ir konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c. Antīkā māksla nepazina tālumu, horizontu kā estētisko tēlu; zīmējumos nav kalni, mākoņi, horizots; dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa; nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma, garīgās bezgalības kā tas ir Ticianam, Rembrantam. Apolloniskā dvēsele pazīst tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu telpu; nepazīst likteņa tāli, laika tāli, telpas tāli. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes; dominē mūžīga gaisma bez laika norādes; nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts. Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties (izbaudot) katru jauno pagrimuma pakāpi.
   Antīkā kultūra/apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Tāda bija arī antīkā kultūra Špenglera koncepcijā.
   Kad kultūra noriet civilizācijas stadijā (kaila tehnicisma kundzībā) šajā stadijā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Tas attiecās arī uz mūsdienām. Postcilvēku postkultūrai nav nekādas intereses par cilvēku kultūru; pagātnes mantojuma atklāta un ciniskā noliegšana ir postmodernisma viena no galvenajām nostādnēm.
   Faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir eiropeiskās jeb Rietumu kultūras sākuma laiks.
   Rietumu kultūra krasi atšķirās no antīkās kultūras – apolloniskās dvēseles. Rietumu kultūrā valda faustiskā dvēsele. Tajā galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Nav noslēpums šodienas rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums, kas radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Rietumu kultūru/faustisko dvēseli būtiski nosacīja barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais  suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā; monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc savas garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. Kā zināms, XX gs. tas izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (A.Bels). Kontrasts ar mūsdienām (XXI gs. sākumu) ir milzīgs. Mūsdienīgais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek eksaltētā, primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti šodienas literatūrzinātnieki izsakās par literatūras nāvi.
   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs.sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.
   Civilizācijas domātāji jau bija Šopenhauers, Nīče ar savu cīņu pret dabu, viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme, tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija kosmiskums un metafizika. Ne velti Špenglers nedaudz atzina Kantu, cienot Gēti.
   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats, dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.
   Civilizācijā izdomātais un aktīvi realizētais kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).
   Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami.
   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.
   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras/Rietumu kultūras komponents, principā – dzinējspēks, kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).


trešdiena, 2017. gada 26. aprīlis

Špenglera u.c. idejas


·        Špenglers: Rietumu kultūra sākās ap 900. g.; uzplaukums XV-XVII gs.; pagrimums sākās XVII-XIX gs.; noriets (gala beigas) sākas ap 1900.g. Pirms katras kultūras ir senatne; kultūru nomaina civilizācija, kas eksistē 200-300 gadus; katra kultūra ilgst apm. 1500 gadus; tā uzskatīja arī Daņiļevskis.
·        Špenglers: kultūras/civilizācijas ir neatkarīgas viena no otras; [mūsdienās tam grūti piekrist; mūsdienu zinātne atzīst totālu kultūru/civilizāciju mijiedarbību, savstarpējo saistību; jaunākais piemērs – globalizācija]; Špenglers kultūru/civilizāciju salīdzina ar dzīvo organismu: piedzimst...nomirst. Tā rīkojās daudzi – Toinbijs, Daņiļevskis, Gumiļovs u.c. Neviena mūža fāze neatkārtojās; vēsturiskie procesi ir neatgriezeniski; pilnā mērā atklāt dzīvi var tikai intuitīvā izziņa; vēsturi var izzināt intuitīvā izziņa; katra kultūra ir garīga individualitāte, kas izpaužās katrā attiecīgās kultūras formātā.
·        Vai tikai Rietumu pasaulē pašlaik pastāv divas civilizācijas – cilvēku civilizācija un postcilvēku civilizācija? Vai liberāļu civilizācija ir postcilvēku civilizācija? Atbildē jāņem vērā sekojošais. Liberāļi šodien netic personības pašvērtībai un suverenitātei; galvenā sociālā vērtība faktiski ir valsts, bet nevis cilvēks; valstij ir jākalpo globālajiem spekulantiem; liberāļi nevairās savu interešu realizācijā izmantot migrantus/migrāciju, nacistus, teroristus, dažāda tipa cilvēciskās padibenes; postcilvēku civilizācija (ja to atzīstam) ir civilizācija, kuras centrā ir nauda, finansu tirgus; tai nav vēlētāju (elektorāta) un nodokļu maksātāju; postcilvēki paši ir akcionāri, tāpēc nav ne no viena atkarīgi; vienīgie šķēršļi postcilvēku civilizācijai ir 1) tirgus izsmeltība uz Zemes; 2) makroreģionu veidošanās; Soross tāpēc esot teicis: „Mūzika ir beigusies, bet viņi vēl dejo!”.
·        Ciešanas kā industrija mūsdienu sabiedrībā; ciešanas kā vizītkarte; ciešanas kā ģenerējošais spēks informācijas plūsmai.
·        Himēriskums: meli + blēdīšanās kā uzvedības stereotips; agresija pret cilvēkiem, faktiem, patiesību.
·        XIX-XX gs. mijā Rietumu intelektuāļi izjuta nepieciešamību cilvēku apziņā saskatīt un veicināt jaunu pavērsienu – jaunu pasaules uzskatu; N.Rērihs – „enerģētiskums”, „augstākais garīgi enerģētiskais princips – kosmisms”; pasaule sastāv no enerģētiskām struktūrām; cilvēks ir „kosmo-socio- cultus” struktūra; kosmisko spēku faktors tautu, civilizāciju, cilvēces liktenī.

·        Bet kādu nepieciešamību izjūt Rietumu intelektuāļi XXI gs. sākumā, domājot par cilvēku, civilizācijām, cilvēci?

Pasionaritāte



Ļ.Gumiļova mācību var dažādi vērtēt. Netrūkst kritiķu, noliedzēju. Taču visi lieto viņa jēdzienu „pasionaritāte”. Lieto arī noliedzēji. Vismaz tāds ir radies priekšstats zinātniskajā publicistikā un zinātniskajos darbos. Kas ir pasionaritāte? Kas ir pasionāriji? Gumiļova izskaidrojums ir transcendentāls. Pasionāriji ir indivīdi, kuri ir apveltīti ar spēju no ārējās vides izmantot vairāk enerģiju nekā nepieciešams eksistencei un šo enerģiju (respektīvi, enerģijas pārpalikumu) izmantot apkārtējās vides transformācijai. Šo spēju sauc par pasionaritāti. Pasionaritāte atsaucās uz uzvedību un psihi. Enerģiju intelektuālajai, psihiskajai darbībai ir grūtāk fiksēt nekā enerģiju fiziskai darbībai. Pasionaritāte nav attiecināma uz bioloģiskajiem instinktiem. Pasionaritāte izmanto biosfēras enerģiju, par kuru rakstīja Vernadskis. Gumiļovs atsaucās uz Vernadski. Tā ir bioķīmiskā enerģija biosfērā. Vernadskis runāja par enerģiju, kas balsta dzīvo organismu pastāvēšanu un attīstību. Vernadskis šo enerģiju sauca par „dzīvās vielas enerģiju”. Biosfērā šī enerģija nav vienmērīgi izplatīta; cilvēki šīs enerģijas izmantošanas rezultātā rīkojās intelektuāli saprātīgi, apdomīgi, sociāli atbildīgi, mērķtiecīgi. Gumiļovs rakstīja, ka šī enerģija uz Zemes stiepjās noteiktās joslās tūkstošiem kilomentrus. Šajās joslās rodas „superetnosi”; 1.gs. radās goti, slāvi, dāki, judeji-olusīrieši; 6.gs. radās arābi. To saka Gumiļovs. Gumiļovs lieto jēdzienu „pasionārā indukcija”. Tā tiek apzīmēta masu noskaņojuma un masu uzvedības izmaiņas pasionāriju ietekmē. Pasionāriju misija ir glābt tautu no pagrimuma, organizēt un vadīt revolūciju, sacelšanos u.tml. Bet tas jau ir Gumiļova fanu viedoklis.

No prof. Kļosova pasaules


·        Āriji ir cilvēki, kuri runāja āriju grupas valodās (irāņu, indoirāņu) III-II g.t.p.m.ē. Āriji ir tie paši indoeiropieši, kā viņus dēvē arheologi, valodnieki.
·        Svastika ir āriju ornamentālā zīme.
·        „Balti” ir kabineta termins. To radīja Kēnigsbergas universitātes prof. Georgs Nesselmans. Agrāk baltu apzīmēšanā lietoja terminu „letto-lietuvieši”.
·        Baltu un slāvu valodas nošķīrās pirms 3400 gadiem. Tā uzskata valodnieki.
·        Slāvi Baltijā ir R1a gaplogrupa.
·        Lietuviešiem ir 38% R1a, 42% N1c1.
·        Latviešiem ir 40% R1a, 38% N1c1.
·        Gaplogrupa N1c1 izgāja no Urāliem pirms 4000 g.; Latvijā un Lietuvā nonāca I g.t.vidū p.m.ē.; Somijā nonāca tajā pašā laikā. Pārgāja indoeiropiešu valodā.
·        DNK testēšana vīriešiem. Divi rādītāji: 1) gaplotips – skaitļu kopa, kas ir personiskais numurs „DNK pasē”; 2) gaplogrupa – grupas raksturojums, nosakot gaplotipa vēsturisko piederību: dzimte, vēsturiskā cilts.
·        Vīriešiem ir DNK –Y hromosoma; sievietēm nav; sievietēm ir „mitohondriālā DNK”.
·        Tēvs nodod Y hromosomu tikai dēliem; māte nodod „mitohondriālo DNK” gan dēliem, gan meitām.
·        Katram vīrietim Y hromosomā ir sava mutācijas aina.
·        Gaplogrupa nav identiska etnosam; etnoss nav identisks gaplogrupai.
·        Āriju migrācija ir gaplogrupas R1a migrācija; šī gaplogrupa radās Centrālajā Āzijā pirms apm. 20 000 gadiem.
·        Valodnieki uzskata, ka indoeiropiešu valodu sākums ir Anatolijā, Balkānos.
·        R1a ienāca Eiropā no Dienvidsibīrijas caur Irānu, Anatoliju; nonāca Balkānos pirms apm. 10-9 t.gadiem; no Balkāniem migrēja uz Krievijas meža stepes zonu, Vidusāziju, Dienvidurāliem, Irānu, Indiju.

·        Āriju izejas gaplogrupa R1a-Z645 izveidojās apm. pirms 5500 gadiem.