pirmdiena, 2017. gada 16. janvāris

Pienākums



Francijas konstitūcijas (pieņemta 1793.g.24.VII) ievadnodaļas “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija” 35. punktā ir teikts: “Kad valdība neievēro tautas tiesības, tautas un tās katras daļas sacelšanās ir tās svēta tiesība un neatliekams pienākums”.

ceturtdiena, 2017. gada 12. janvāris

Publiskā vēsture



Jēdziens “publiskā vēsture” (Public history) radās un kļuva populārs ASV XX gs.70.gadu vidū. Tagad, XXI gs. sākumā, šis jēdziens ir atceļojis arī līdz Latvijai. Kas ir publiskā vēsture? Kā redzams, runa ir par vēsturi noteiktā aspektā. Runa ir par publisko vēsturi. Tātad publikas lietotu vēsturi, vēsturi, kas speciāli iesaiņota publikai. Citiem vārdiem sakot, runa ir par vēstures pielāgošanu masu sabiedrības vajadzībām. Pret vēsturi (vēstures saturu, vēstures zinātni) izturās kā pret masu parādību. Pirmais secinājums – publiskā vēsture ir jauns apgaismības projekts, masu apgaismošanas pasākums. Tā mērķis popularizēt ļaužu masās vēsturi. Diemžēl pirmais secinājums ir aplams. Tas nav apgaismības projekts, bet gan manipulācijas projekts. Publiskās vēstures adepti to neslēpj. Viņi atklāti izskaidro publiskās vēstures jēgu. Galvenais mērķis ir vēstures politiskā instrumentalizācija. Tas praktiski nozīmē vēstures izmantošanu masu politiskās apziņas ietekmēšanā noteiktu politiski ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Vēsture tiek tautai iesaiņota noteiktā politiskajā iesaiņojumā. Bet tas vēl nav viss. Publiskās vēstures projekts organiski ir vienots ar postmodernisma un neoliberālisma paradigmu. Publiskās vēstures adepti vēlas izmainīt cilvēku attieksmi pret vēsturi vispār, radot pilnīgi jaunu ieskatu par pagātni. Publiskās vēstures ideologi akcentē nepieciešamību radīt ne tikai pagātnes kolektīvo, bet, galvenais, individuālo un personisko modeli. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē vēlēšanos sagraut patiesību par vēsturi. Sabiedrībā vairs nebūs vēstures speciālistu izstrādāts kopējs un patiess viedoklis par pagātni, bet katram indivīdam būs savs viedoklis par vēsturi. Saprotams, mērķis ir vēstures plurālisms, uzskatu plurālisms vēstures jautājumos, vēsturiskās patiesības devalvācija. Cilvēkos radīsies neuzticība vēstures zinātnei. Cilvēkos dominēs vēstures primitivizācija, izkropļošana. Vēsture kļūs politiskās ideoloģijas aktīvs elements manipulācijās ar sabiedrisko domu. Sabiedrība pārstās pret vēsturi izturēties kā pret izglītības avotu. Sabiedriskajā apziņā vēsture sāks asociēties ar politisko līmeni. Vēsture (pagātnes mantojums) zaudēs vērtību. Radīsies ļaužu masas bez zināšanām par savu pagātni. Tātad radīsies garīgi trulu ļaužu bari. Vēsture kļūs politiskā prece. Šo preci ir jāprot pārdot. Tāpēc ASV, Kanādā, Austrālijā, Rietumeiropā, Krievijā gatavo speciālistus publiskajā vēsturē. Šo speciālistu misija nav vēstures popularizācija, bet gan, atkārtoju, vēstures politiskā instrumentalizācija. Publiskā vēsture ietilpst postmodernisma un neoliberālisma trendā uzkundzēties cilvēku garīgajai pasaulei. 

sestdiena, 2016. gada 31. decembris

Melošanas variācijas



Ja rietumeiropieši un amerikāņi atzīst postpatiesības un nereālistiskuma dominēšanu publiskajā telpā, tad tas liecina par melošanas, nepatiesības pieaugumu. 2016.gads ir bijis melošanas triumfa gads. Tas ir loģisks secinājums. Postpatiesība un realitātei neatbilstoša “patiesība” ir melošana – nepatiesas informācijas izplatīšana. Taču ir viens būtisks jautājums. Jautājums ir par to, cik apzināta vai neapzināta ir postpatiesības izplatīšana? Vai tas notiek speciāli kā apzināti izplānota akcija jeb tas notiek stihiski prāta trūkuma, bezatbildības un melu nesodamības rezultātā? Kā zināms, internets/sociālie tīkli paver grandiozas iespējas nesodīti izplatīt melus. To var darīt katrs cilvēks atbilstoši savai morālajai stājai. Respektīvi, minētais jautājums stimulē pret melošanu izturēties kā pret polivariablu parādību. Iespējamas dažādas melošanas variācijas. Klasiskā variācija ir apzinātā, ar skaidru un gudru prātu veiktā melošana, kas ir pastāvējusi vienmēr cilvēku uzvedībā. Mūsdienu masveidīgā melošana, proti, postpatiesības izplatīšana, ir cita varianta melošana. Šajā variantā apzinātības, skaidra un gudra prāta līdzdalība nav galvenais. Šajā variantā cilvēks var nesaprast, ka viņš melo. Šajā variantā postpatiesība rodas cilvēka stulbuma, aprobežotības, iracionālisma rezultātā. Saprotot, ka viņš var neierobežoti plaši un morāli netraucēti piedalīties publiskās telpas piepildīšanā ar savu informāciju, stulbs, aprobežots, iracionālisma pārņemts cilvēks gatavo un izplata informāciju atbilstoši savam zināšanu un prāta attīstības līmenim, kas ir tik nepietiekams un nekompetents, ka rezultāts ir pilnīgi kropls. Uz latviešiem tas attiecās rusofobijas ziņā. Ja latvietim nav vispār ko teikt, tad viņš jebkurā gadījumā var nolamāt Krieviju, krievus, atbilstoši formulai - if you have nothing to say, blame Russians.

Postpatiesība

Eksistē tradīcija laikmeta tendences apzināt no valodas viedokļa. Proti, noskaidrot populārākos vārdus attiecīgajā laikmetā. Populārākie vārdi var lieliski ilustrēt intelektuālos motīvus sabiedriskajā domā. Tradīcija nav aizmirsta, un pasaules atsevišķas struktūras (enciklopēdiju redakcijas, mediji, zinātniskās iestādes) ir noskaidrojušas populārākos vārdus 2016.gadā. Tā vien liekas, ka to popularitāte pilnā mērā atbilst laikmeta garam. Tā, piemēram, Rietumeiropas lielākajās valstīs Vācijā un Lielbritānijā populārākais vārds bija “postpatiesība” (post-truth; postfaktisch). Ar šo vārdu apzīmēja emocionālā un subjektīvā viedokļa prioritāti, bet nevis objektīvo faktu prioritāti. ASV populārākais vārds bija “surreal”- nereālistisks, fantastisks, neticams. Saprotams, abi vārdi perfekti saskan ar “balto” cilvēku vispārējo garīgo pagrimumu demogrāfiskās pārejas laikmetā. Iracionālisma tendence turpinās un sasniedz jaunu amplitūdu.

svētdiena, 2016. gada 18. decembris

Nianses par valsts pārvaldīšanu


v  Politiskās sistēmas modelis: priekšstats un realitāte, attīstības pieredze un virziens nākotnē.
v  Likumdošanas profesija, kompetence.
v  Izpildvaras profesija, kompetence.
v   Politisko partiju likumdošana, tās liberalizācija.
v  Administratīvā resursa izmantošana vēlēšanās.
v  Darbs ar reālu sabiedrību, bet nevis virtuālu sabiedrību.
v  Elites nacionalizācija.
v  Politikas imitācija.
v  Manipulācijas ar partijām un frakcijām.
v  Viltus patriotisms.
v  „Piarēšanas” aizsardzība.
v  Valsts ideoloģija.
v  Manipulācijas un imitācijas ar realitāti.
v  Attiecības starp nomenklatūru un tautu, varu un sabiedrību.
v  Ierēdņu sabiedriskā kontrole.
v  Likumdevēju kontrole pār izpildvaru.
v  Oligarhu klani, grupējumi.
v  Parlaments kā politiskās diskusijas klubs.

v  Deputātu kontingents: biznesmeņi, biznesa ielikteņi, pensionēti ierēdņi, reģionālie lobisti, garīgās kultūras un sporta „zvaigznes”.

Vēsture



Profesionāls vēsturnieks rada to vēsturi, kuru pieprasa viņa laikmets. Laikmeta gars ir arī vēsturnieka gars. Katrs pārdzīvo otra cilvēka vēsturi (likteni) saistībā ar savu vēsturi (likteni). Dabā neeksistē vēsture. Katra tauta veido savu vēsturi atbilstoši savai izpratnei, attīstības pakāpei un šīs vēstures pozīcijām lūkojās uz pasauli. Tautas vēstures publiskās atbildības objekts ir attiecīgā tauta, kura no savas vēstures sagaida garīgo atbalstu un pamudinājumu turpmākajiem vēsturiskajiem procesiem. Flegmātisms šajā ziņā neeksistē.

Egoistiskais plurālisms



Egoistiskais plurālisms uzskatāmi izpaužās morālē, veicinot morāles dažādu veidu pastāvēšanu: 1) utilitārā, universalā jeb „parastā” morāle, 2) politiskā morāle, 3) teorētiski normatīvā morāle (Kanta), 4) atbildības morāle (M.Vēbera), 5) ārkārtējo situāciju morāle, 6) politiskā reālisma morāle (morāles trūkums). Katrs morāles veids egoistiski aizstāv savas esamības nepieciešamību.