sestdiena, 2016. gada 27. augusts

Inteliģence



Latviešu inteliģences radošais potenciāls ir liels. Bet tikai blēdību, nodevības un nelietību jomā. Latviešu tautas reputāciju, zagļu, stulbeņu un neuzticamu cilvēku reputāciju, nodrošina inteliģence, bet nevis „vienkāršā tauta” - šoferi, traktoristi, mūrnieki, atslēdznieki, elektriķi, santehniķi, pārdevējas, apkopējas, sētnieki, naktssargi. Latviešu tautu par zagļu, stulbeņu un neuzticamu cilvēku populāciju ir pārvērtusi latviešu inteliģence kā noteikts sociālais slānis dotajā etniskajā populācijā. Citiem sociālajiem slāņiem, zemniecībai un strādniecībai, šajā ziņā nav nekādi nopelni. Latviešu drūmās reputācijas autori ir latviešu inteliģence. „Vienkāršā tauta” nevar iztikt bez inteliģences. „Vienkāršā tauta” ir akls spēks, fiziski spēcīgs spēks, bet akls spēks. Turklāt bez inovatīvām smadzenēm. „Vienkāršās tautas” smadzenes ir piemērotas tikai elementāras fizioloģiskās eksistences nodrošināšanai. „Vienkāršā tauta” var šaut, gulēt ierakumos, izlauzt durvis, bet to visu „vienkāršā tauta” var izdarīt tikai tad, ja to visu kāds izdomā un organizatoriski vada. Un to visu izdomā un organizatoriski vada inteliģence – aklās „vienkāršās tautas” acis un inovatīvās smadzenes. Ja inteliģence ir „savārījusi ziepes”, tad inteliģence var arī šo savārījumu izstrēbt. „Vienkāršā tauta” nevar izmainīt reputāciju. To var izdarīt tikai inteliģence. Latvijas mazvērtīgo vietu visos Eiropas statistiskajos mērījumos ir sagādājusi latviešu inteliģence – Lielā Banda ar savu Astoņkāji, Mazās Bandas valsts novados. No latviešu inteliģences milzīgu destruktīvo porciju Latvijas dzīvē ir iesmērējuši žurnālisti, pasniedzēji, kropļojot sabiedrisko apziņu un sagatavojot inteliģences brāķi. Tas nav „vienkāršās tautas” nopelns. Kādēļ XX gadsimtā sāka jūsmot par „vienkāršo tautu”, „vienkāršajiem cilvēkiem”? Kādēļ Rainis jūsmoja par „proletariātu”? Rainis un citi jūsmoja tāpēc, ka „vienkāršā tauta” ir morāli tīra, morāli nesamaitāta etniskās populācijas daļa. „Vienkāršā tauta” nav zādzību, organizētās noziedzības, „shēmošanas” iniciatore un izpildītāja. „Vienkāršā tauta” nav rafinētu nelietību, rafinētu blēdību autore, nav nacionālās nodevības autore, nav valsts izzadzēja un izpārdevēja pasaules salažņām. „Vienkāršās tautas” enerģija nav vērsta pret līdzcilvēku iznīcināšanu, nogremdēšanu, pakļaušanu, izmantošanu, aplaupīšanu, ekspluatēšanu. „Vienkāršā tauta” nav gudru, godīgu un talantīgu cilvēku nīdēja. Nīdēja ir latviešu inteliģence. Latviešu inteliģentam lielākais ienaidnieks ir otrs latviešu inteliģents. Inteliģences pasionaritāte ir negatīva pasionaritāte. Tāda pasionaritāte kalpo vienīgi naudai, varai, karjerai, ambīcijām un verdziskai pielīšanai ģeopolitiskajiem saimniekiem, transnacionālajām varas struktūrām. Verdziskums, nodevība, neuzticamība ir inteliģences īpašības, bet nevis „vienkāršās tautas” īpašības. „Vienkāršā tauta” stāv ļoti tālu no visiem procesiem (politiskajiem, ekonomiskajiem), kuros ir iespējams šļakstīties ar verdziskumu, nodevību, neuzticamību. Toties inteliģence ir organiski saistīta ar šiem procesiem. Inteliģence kā etniskās populācijas gaišais un melnais spēks radās demogrāfiskā kāpuma laikā XIX gs. otrajā pusē, kad uzauga nepieciešamība masas garīgi aprūpēt un klasificēt dažādās sociālajās grupās.

ceturtdiena, 2016. gada 25. augusts

Valsts centrs



Valsts centrā vienmēr ir idejiskā cīņa, idejiskā pilnveidošanās un vēršanās pret idejisko aprobežotību un idejiskajām aplamībām. Tā tas ir bijis vienmēr t.s. dabiskajās valstīs, kuru ideoloģija un politika ir tendēta tautas un valsts virzienā. Tā tas nav un faktiski nevar būt t.s. mākslīgajās valstīs, kuras tika manipulatīvi noformētas PSRS vietā. Mākslīgajās valstīs centrā ir nauda un naudas zagšana. Tādā mākslīgajā valstī kā LR apzināti tiek uzkurināts antisovetisms un banāla rusofobija, lai tautas apziņā aizplīvurotu naudas un zagšanas totālo lomu un varu. Zagļi (Nouveau riche) tēlo aristokrātus, buržujus, garīgo eliti, nespējot nogrimēt savas trulās un bandītiem līdzīgās fizionomijas. Zagļu sievas tēlo augstākās sabiedrības dāmas, nespējot nogrimēt kurtizānes izskatu un būtību. Mākslīgajā valstī plebejisms nav šķiriskā pazīme, bet cilvēciskā pazīme – slimība, vīruss, diagnoze. Skaidri ir redzams garīgās sublimācijas deficīts: zemāko un instinktīvo tieksmju pārvēršanās augstākajā psihiskajā enerģijā. Cilvēka morālās reakcijas instrumentālā precizitāte ir zudusi, un tās vietā smird „morālais plurālisms”. Tie, kuri sevi dēvē par politiķiem, nevar lepoties ar saprātu, racionālismu, idejiskumu, ideālismu, kompetenci, analītiskumu, laikmeta globālo sociālo problēmu izpratni. Mākslīgās valsts cilvēki tūlīt sev piesprieda ārprātīgu sodu – viņu visa pagātne nekur neder. Ļaudis, naudas dēmona pārņemti, nespēj saprast, ka cilvēks bez pagātnes nav neko vērts un viņa dzīvei nav nekādi pamati. Tādam cilvēkam nevar būt nākotnes tēls. Atsacīšanās no pagātnes ir atsacīšanās no saviem vecākiem un vecvecākiem, kas ir fundamentāla nekrietnība un fundamentālas deģenerācijas pazīme.

pirmdiena, 2016. gada 22. augusts

Refleksijas par morāli


·        Tas, kas nesen bija negods un kauns, tagad ir kļuvis lepnuma un prestiža avots. Piemēram, „prihvatizācija”, budžeta zagšana utt.
·        Amoralitāte kā postmodernisma fundamentāls terorisms.
·        Morāle instrumentāli apkalpo cilvēku viņa darbībā, uzvedībā un komunikācijā.
·        Viduvējība ar savu pelēko prātu un dvēseli kā tautas dēmons.
·        Pasivitāte, apātija, neticība kā morāli psiholoģiskais motīvs.
·        Plebeju, lumpenu, filistru racionālisms kā morāles elements.
·        Esot naivi ticēt, ka tauta ir spējīga patstāvīgi redzēt patiesību.
·        Valsts stabilitāte ir atkarīga no pavalstnieku morālās stabilitātes. Jau sen tā ir triviāla tēze.
·        Morālā stabilitāte ir atkarīga no cilvēku ilgām un skumjām pēc garīguma. Bez garīguma nav iespējama morālā stabilitāte. Garīgums ir morāles radiācija.
·        Morālais universiālisms ir universiāla morāle visām tautām neatkarīgi no rases, kultūras, reliģijas, dzimuma, šķiriskās piederības, seksuālās orientācijas.
·        Morāles zelta likums: dzīvības cieņa, veselības aizsardzība, privātīpašuma aizsardzība, cilvēciskās pašcieņas aizsardzība.
·        Morālais relatīvisms: neeksistē absolūts labais un ļaunais, neeksistē visiem vienādas obligātas normas un tikumības objektīvi kritēriji.
·        Morālais nihilisms: no morāles normām kāds var gūt labumu – psiholoģisko, ekonomisko, politisko labumu.
·        Morāles definīcija: vispārpieņemtas tradīcijas, normas, noteikumi, vērtības, balstoties uz priekšstatu, kas ir labs vai slikts, pareizs vai nepareizs, labsirdīgs vai ļauns.
·        Morāles sociālais aspekts: aristokrātijas morāle, vergu morāle, buržuāzijas morāle, proletariāta morāle, zemniecības morāle, inteliģences morāle.
·        Uz morāli atsaucās politiskais konformisms, kā arī citi konformisma veidi.
·        Nacionālisms kā morāles avots: savējie-svešie, patriotisms-šovinisms.
·        Kopīgais dažādu tautu morālē: gudrības, zināšanu, drosmīguma, cilvēciskuma, taisnīguma cieņa.
·        Sociālā evolūcija – morālā evolūcija.
·        Cilvēka morālās evolūcijas pamatā ir egoisma/individuālisma apvaldīšana.
·        Morāles psiholoģija uzskata, ka morāle mainās personības attīstības laikā.
·        Eksistē morāles attīstības teorijas.
·        Grupas morāle ir tautas morāle.


svētdiena, 2016. gada 21. augusts

Grēksūdzes procedūra


Grēksūdzes procedūru nosaka baznīca. Tā ir smalka procedūra. Par to raksta biezas grāmatas. Grēkus var izsūdzēt mūkam, svētam cilvēkam, Dievam, baznīcēniem. Grēkus var prasīt izsūdzēt katru nedēļu, reizi mēnesī, gadā. Eksistē speciālas instrukcijas grēku izsūdzēšanai. No 1215.gada grēki jāizsūdz katram ticīgajam, kurš ir vecāks par 14 gadiem. Lutera mācība veidoja jaunu pieeju attieksmē pret grēkošanu. Galvenās tēzes: cilvēka daba ir grēcīga; var piedot tikai atsevišķus grēkus, bet nevar piedot cilvēka grēcīgo dabu; cilvēkam ir jātic tam, ka viņa grēki ir piedoti; viss ir atkarīgs no cilvēka sirdsapziņas. Aktuāls ir jautājums, vai luterisma attieksme pret grēkošanu atsaucās uz zagšanas izplatību, biznesa amoralitāti, tieksmi pēc bagātības, par ko rakstīja Vēbers, saskatot principiālu atšķirību starp katoļu un protestantu izturēšanos saimnieciskajā darbībā. Varbūt luterisms veicināja ne tikai biznesu, bet arī negodīgumu biznesā. Biznesmenis zināja, ka viņš ir grēcīgs radījums un tāpēc nebaidījās grēkot, jo vienalga viņš paliks grēcīgs līdz kapa malai. Luterisms bija morāli un psiholoģiski izdevīgs buržuāzijai, kas strauji radās pēc Reformācijas. Atsevišķa sfēra ir soterioloģija – mācība par cilvēka dvēseles atpestīšanu no ļaunuma; cilvēkam ir divas iespējas – pilnveidoties vai pagrimt; atpestīšana no ļaunuma ir kultūras dominante; cilvēka dzīves asis ir taisnīgums, svētums un grēcība.


Zagšanas analītika un habilitācija


No psiholoģijas viedokļa zagšana ir kompleksa parādība. Zagšana ir instinktu invāzija, pārvarot aizliegumu zagt. Zagšanā iesaistās vairāki instinkti: savu vajadzību apmierināšana; pašsaglabāšanās instinkts, kas ir ļoti stabils un spēcīgs cilvēka aktivitātes veicinātājs; instinkts gūt labumu bez darba arī ietekmē pievēršanos zagšanai. Zaglis plašākā nozīmē ir jebkurš sabiedriskās kārtības pārkāpējs. Arī valsts vadībā var būt zagļu psiholoģijas adepti – nācijas bagātību izzadzēji. Visās civilizācijās sastopams zagļu valdīšanas periods. Tam nav nekā kopēja ar „sociālo cīņu”, „vispasaules ebreju sazvērestību”, „nacionālā gara izsīkšanu”. Viss ir daudz vienkāršāk. Zagļu vara sākās tad, kad dabiski organiskai valstij ir iespējams pārvērsties mākslīgā valstī. Respektīvi, kad valsts veidojās dabiski kā sociāli politiskā nepieciešamība. Valsts veidošanās process ir tieši pakļauts sabiedrības vajadzībai, un sabiedrības vajadzībās neietilpst zagšana. Sabiedrība veido valsti tā, lai neviens nekrāptu sabiedrību. Dabiski organiskā valstī pie varas nonāk tikai līderi, kuri vadās no veselā saprāta, atbilstoši sabiedrības reālajām ekonomiskajām, militārajām, garīgajām, morālajām interesēm. Mākslīgi radītā valstī līderi vadās tikai no savām interesēm. Valsts ir līderu, bet nevis sabiedrības interešu objekts. Tādā mākslīgi radītā valstī līderu galvenā un vienīgā nodarbošanās ir zagšana, nemitīgi izlaupot nacionālos resursus. Tādā valstī noziegumu brīvība nav zagļu ilūzija, bet zagļu dzīves realitāte. Dabiski organiskā valsts var pārtapt mākslīgā valstī tad, kad pilsoņi zaudē reālo varu, tauta vairs tieši nepārvalda valsti, bet pārvalda ar algotu starpnieku palīdzību. Mākslīgā valstī tiek radīts milzīgs valsts aparāts. To veicina zagšanas nesodamība. Zaglis ministrs rada jaunas štata vietas saviem draugiem un radiem, lai arī viņi piekļūtu pie zagšanas. Vēsture liecina, lūk, par ko. Jo dabiskāka/organiskāka ir valsts, jo niecīgāks ir valsts aparāts. Jo spēcīgāka (organiskāka) ir valsts, jo mazāks ir tās administratīvais aparāts. Vēsturnieki zina, ka divus miljonus lielās Romas tiesas darbus izpildīja tikai viens tiesnesis (praetor urbanus), kuru katru gadu pārvēlēja. Romas impērijā ar tās 120 miljoniem iedzīvotāju bija tikai 12 000 ierēdņu. Impērija sāka brukt Diokletija laikā (284.-305.g.), kad radās milzīga ierēdņu armija; katrs ierēdnis gribēja lepni dzīvot, uzskatīja, ka valsts bagātības pietiks līdz mūža beigām; pēc Diokletija pietika 100 gadus; 305.gadā Diokletijs atsacījās no troņa; 410.gadā Alarihs ieņēma Romu. Valsts amatpersonu zagšanas iemesli: šausmīgs egoisms, šausmīga alkātība, šausmīga cilvēku necieņa, šausmīgas problēmas ar sirdsapziņu, tikumiskumu, kaunu. Latvijā neko nelīdz pat slavenā Sātana izdzinēja Boba Larsona palīdzība. ASV eksorcists divas reizes pie mums darbojās (eksorcisms – ļauno garu izdzīšana). Viņā ieskatā Austrumeiropas dēmoni esot stūrgalvīgi, spēcīgi. Tos nav tik viegli pieveikt. Protams, latvieši nav vienīgie ar zagļu reputāciju. Tāda reputācija ir arī citiem. Izcilais krievu vēsturnieks Karamzins Parīzē uz jautājumu, kas notiek Krievijā, atbildēja vienā vārdā: „Воруют!». Viņam lūdza pastāstīt „divos vārdos”. Pietika ar vienu vārdu.




sestdiena, 2016. gada 20. augusts

1917-2017


   - Skaitļu salikumam „1917-2017” ir maģiska aura. Minētajos simts gados ir izveidojies burvju loks, apstākļu un parādību virkne, no kuras nevar izkļūt un atbrīvoties bez zināmām šausmām par pagātni un tikpat zināmām šausmām par nākotni. Skaitļu salikumā „1917-2017” ietilpst visdažādākie fakti. Katram no tiem ir noteikta loma aizvadīto 100 gadu notikumu un parādību kopējā kontekstā. Tas attiecas arī uz šajā tekstā iekļauto epizodisko materiālu.
   - Liberāļu politiku un ideoloģiju krievu tauta un arī latviešu tauta nekad nav īsti sapratusi. Abas minētās tautas vienmēr ir vēlējušās īpašu pārvaldi. Praktiski – autoritāru pārvaldi. Iespējams, šī politiskā velme tautu apziņā ir intuitīvi stihiska, apzinoties savu nespēju politiski normāli eksistēt citā pārvaldes formā. Aizvadītie 100 gadi ir uzskatāmi apliecinājuši tautu nespēju eksistēt saskaņā ar liberālisma noteikumiem.
   - I Pasaules kara laikā frontē krita daudzi jaunieši no aristokrātiskām ģimenēm. Tas sāpīgi atsaucās uz eiropiešu ģenētisko nākotni. Kā zināms, pēc „1917” Austrumeiropā sākās aristokrātijas apzināta iznīcināšana, kas eiropiešu ģenētisko bāzi sadragāja pilnā mērā. Protams, uz latviešiem tas neattiecās. Uz latviešiem tas attiecās vienīgi tajā ziņā, ka citās tautās (vācu, krievu, poļu) izzuda augsti attīstītu cilvēku kārta, kuras sociālās misijas izpratnē ietilpa atziņa par nepieciešamību aktīvi iesaistīties mazāk attīstīto tautu apgaismošanā un audzināšanā. Tas, ko nozīmē tik tikko minēto procesu trūkums, ļoti labi ir redzams latviešu tautas pastāvēšanas „1917-2017” posmā. Bez apgaismošanas un audzināšanas savvaļā palaistā latviešu tauta degradējās šausmīgā ātrumā un šausmīgā veidā. Tautas vērtība, var pat teikt – neatgriezeniski,  noslīdēja zem kritiskās robežas. Tautas visaptverošā nevērtība vairs nav drūma hipotēze, bet gan objektīvs fakts. Tautas neglābjamā nevērtība vairs nav tikai viena etnosa (vācu) nacistiski orientētās elites konstatācija, bet jau ir kļuvusi starptautiskās elites klusa konstatācija.
   - Krievijas attiecībās ar ASV „1917-2017” faktiski vienmēr galvenais jautājums bija ebreju jautājums. Tā tas ir arī pašlaik. Tā tas bija XX gs. sākumā. Tā tas turpinājās PSRS periodā. Mainījās vienīgi ebreju prasības, sākot no vēlēšanās atstāt PSRS un beidzot ar etniski tradicionālo velmi pārvaldīt valsts finansu un citus resursus.
   - „1917” vēsturiskajos notikumos vienīgi krievu sociālisti savai valstij vēlēja ļaunu un priecājās par Krievijas zaudējumiem I Pasaules karā. Viņi vēlējās valsti novest līdz sabrukumam, lai paši nāktu pie varas. No latviešu sociālistiem Rainis bija izņēmums. Viņam pirmajā vietā bija Latvijas intereses, bet nevis partijas intereses. Tāpēc viņu latvieši tā nemīl un neciena. Tāpēc latvieši viņu zemiski piekrāpa prezidenta vēlēšanās.
   - Krievijas impērijā „1917” laikā masu komunikācijas galvenais līdzeklis bija laikraksti. Taču laikraksti masu komunikācijas līdzeklis bija nosacīti, jo Krievijā valdīja analfabētisms – lasīt prata tikai 10% iedzīvotāju. Tāpēc tauta neorientējās politikā, vēsturē, ģeogrāfijā. Neviens no „tautas” nezināja, kas ir serbi, slāvi.
   - Ļeņina naudas lietas pārzināja Izrails Gelfands (pseidonīms Aleksandrs Parvuss, 1869-1924). Savukārt Parvuss sadarbojās ar Vācijas Ārlietu ministrijas speciālo politisko nodaļu, kas vadīja „procesu”, deva naudu un izstrādāja plānu Krievijas sagraušanai ar boļševiku palīdzību.
   - Latviešu strēlnieku pulki karoja kopā ar Sibīrijas pulkiem 12.armijā. Mūsdienās vēsturnieki raksta par latviešu strēlnieku pulku niecīgo efektivitāti Latvijas aizstāvēšanā. Šī niecīgā efektivitāte bija redzama jau kara gados. Tāpēc igauņi atsacījās veidot savus pulkus, jo redzēja latviešu niecīgās iespējas.
   - Vācija un Austroungārija par spīti Krievijai 1916.gada 5.novembrī izveidoja Polijas valsti un poļu armiju.
   - Februāra revolūciju neviens nenojauta. Valsts Dome strādāja, ārēji viss bija mierīgi. Tomēr pēkšņi impērija sabruka. Tā februāra radikālos notikumus raksturo Mihails Radzjanko, Vladimirs Nabokovs. Valstī bads nebija, algas izmaksāja. Taču bija dziļš naids starp frontiniekiem un rezervistiem.
   - Krievijā „1917” dienās visi apsveica jauno varu, kuras pārstāvju uzvārdus neviens nezināja.   
   - Imperators atsacījās no troņa 1917.gada 2.martā. Nākamajā dienā, piektdienā 3.martā, viņš dienasgrāmatā ierakstīja: „Gulēju cieši un ilgi. Atmodos tālu aiz Dvinskas. Diena bija saulaina un salīga. Runāju ar savējiem par vakardienu. Lasīju daudz par Jūliju Cēzaru”. Savukārt ceturtdienā (2.martā) imperators dienasgrāmatā ierakstīja: „Visapkārt nodevība un gļēvulība, un krāpšanās!”.
   - Pagaidu valdības populārākais arguments bija „Mūs izvēlējās krievu revolūcija”.
   - Pēc boļševiku apvērsuma Smoļniju un vēlāk Kremli apsargāja latviešu strēlnieki.
   - Cara un viņa ģimenes nošaušanā Jekaterinburgā 1918.gada 17.jūlijā piedalījās 12 cilvēki. 6-7 no viņiem tika saukti par „latviešiem”, no kuriem 5 cilvēki runāja vācu valodā.
   - Rīgas sargāšanā Bermonta uzbrukuma laikā piedalījās no krievu kara gūstekņiem izveidotas vienības. Rīgas jūras līcī reidā stāvēja franču karakuģi un angļu karakuģi „Dragon” un „Ventureus”. Ar lielgabaliem šāva uz bermontiešiem gan franču, gan angļu karakuģi. Rīgas aizstāvēšanā visu izšķīra angļu virsnieka Alfrēda Berta rīcība.
   - Angļu ģenerālis sērs Alfrēds Berts pēc aiziešanas pensijā izveidoja biedrību „Friends of Latvia”. Pirms II Pasaules kara viņš viesojās Latvijā. Taču latviešu politiskā elite par viņu neinteresējās. Valsts galvenie sargi gribēja būt paši latvieši. Baltvācu kritizētā latviešu nepateicība spilgti izpaudās arī pēc „1917”. Mūsdienās latvieši A.Berta un citu tautu pārstāvju būtisko līdzdalību LR vēsturē vispār ignorē. Faktiski – nemaz nezina, jo latviešu vēsturnieki LR vēsturi vienmēr ir sacerējuši ļoti kroplīgi.
   - 1934.gada 1.decembrī nošāva Sergeju Kirovu. To izdarīja Leonīds Nikolajevs, kura sieva bija latviete Milda Draule.
   - 1940.gada aprīļa sākumā J.Balodis tika atcelts no kara ministra amata.



piektdiena, 2016. gada 12. augusts

Mimētiskās bēdas



   Mimētiskās bēdas ir pārdzīvotās bēdas. Bēdas, kuras ir bijušas pagātnē. Tās agrāk ir izjustas, pārdzīvotas bēdas, tās saglabājušās kā atmiņas par pagātnes bēdām. Tagadnē var būt pagātnes bēdu atdarināšana – mimēze. Mimēze nav kopēšana. Arī mimētiskās bēdas nevar būt kopēšana, jo pagātnes bēdas tiek papildinātas ar tagadnes izjūtām. Tādējādi mimētiskās bēdas ir pagātnes bēdu un tagadnes izjūtu sintēze.