ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris

Taisnīguma ABC


Rietumu civilizācijā taisnīguma ābeces noskaidrošana sākās sengrieķu filosofijā. Platons, bet īpaši Aristotelis, ir tā laika taisnīguma izpratnes korifeji. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva zināms etalons šīs kategorijas izpratnē līdz Jaunajiem laikiem, kad sāka dominēt cita pieeja taisnīgumam. Taisnīguma kategoriju analizē sociālajā filosofijā, politikas filosofijā, ētikā. Sociālajā filosofijā un politikas filosofijā taisnīgums tiek izmantots, lai formulētu sociālo un politisko vērtību tādiem jēdzieniem kā „brīvība”, „vienlīdzība”, „tiesiskums”, „labums”. Uzmanība tiek pievērsta taisnīgas sabiedriskās iekārtas iezīmēm un taisnīguma lomai sociāli politiskā darbībā. Aristotelim taisnīgums apliecināja vienlīdzību. Bet tikai tā bija vienlīdzība starp vienlīdzīgiem subjektiem un nevienlīdzība starp nevienlīdzīgiem subjektiem. Aristotelis taisnīgumu uzskatīja par labumu hierarhiskā sociālajā uzbūvē. Viņa pārliecībā taisnīguma galvenā vērtība ir sniegt labumu katrā sociālajā slānī. Taisnīgums ir jāievieš, lai būtu noteikts labums. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva etalons. Līdz Jaunajiem laikiem pret taisnīgumu izturējās kā pret labuma avotu, labuma faktoru u.tml. Viss radikāli izmainījās Jaunajos laikos, kad sāka dominēt, droši var teikt, sociālā un politiskā demagoģija, faktiski – apzināts pašapmāns. Piemēram, sāka popularizēt tēzi, ka visi cilvēki pēc dabas ir vienādi, cilvēkiem piemīt dabiskā (fiziskā) vienādība. Radās taisnīguma liberālā teorija. Tajā prioritāte ir līdztiesībai, individuālo tiesību aizsardzībai, līgumattiecībām sabiedriskajos procesos, tiek atzīta vienošanās par dzīves sociāli politisko kārtību. Tika izplatīta prasība pret visiem sabiedrībā izturēties vienlīdzīgi. To ir jānodrošina tiesiskumam. Ja Aristoteļa kanoniskajā pieejā taisnīguma mērķis bija labums, tad Jaunajos laikos taisnīguma mērķis kļuva tiesiskums – taisnīgums tiek panākts ar tiesiskumu, godīgu tiesiskumu. Kants akcentēja tiesiskuma prioritāti, tiesisko absolūtismu. Viņš rakstīja par nepieciešamību ierobežot subjektīvo gribu, neļaujot tai ietekmēt citu cilvēku likteni, neļaujot kādam ierobežot citu brīvību. Kants taisnīguma iespējamību saskatīja tikai tad, ja valda cilvēks ar neierobežotu varu, kas tiek izmantota taisnīguma nodrošināšanai. Kants atzina monarhijas svētību. Jaunajos laikos, īpaši XX gadsimtā, Rietumu civilizācijā valdošā kļuva taisnīguma liberālā teorija – taisnīgums individuālajās tiesībās. Sastopama ir arī taisnīguma libertānistiskā izpratne, kad prevalē libertīnisms: neierobežota brīvība – praktiski izlaidība, izvirtība, perversitāte utt. Sastopama ir komunitārisma taisnīguma izpratne: katru cilvēku ietekmē kopiena, indivīdu nevar skatīt atrauti no kopienas, kā to dara liberālisms; galvenā ir kopienas attieksme pret taisnīgumu. Mūsdienās tiek diskutēts par starpkulturālo taisnīgumu, etnokulturālo taisnīgumu. Tāpat tiek aktīvi diskutēts par sociālo taisnīgumu: materiālo labumu taisnīgu sadali. Taisnīguma iespējamība tiek apskatīta emotivizma koncepcijā, kad morālos izteikumus neuzskata par loģiskiem izteikumiem, bet uzskata par cilvēka emociju rezultātu. Tādus izteikumus nevar pārbaudīt, tie nebalstās uz faktiem, morālajos diskursos nevalda racionālisms. Tātad arī taisnīgums ir pakļauts emociju varai.








pirmdiena, 2018. gada 17. septembris

Refleksiju kripatas (3)



·       Solidaritātes (sociālās, etniskās, profesionālās) pamatā ir jābūt stabilitātes un prognozējamības sajūtai. Bez šīs sajūtas solidaritāte nav iespējama. Tāpēc vispārējā norieta, pagrimuma, bojāejas laikā solidaritāte ir reta parādība.
·       Nacionālisma definīcija: Nacionālisms ir sociuma organizācijas princips, saskaņā ar kuru tautas esamības, attīstības un pašnoteikšanās ideja ir augstākais vērtējošais kritērijs normu un vērtību veidošanā, kas nosaka sociālās kārtības leģitimitāti dotajā sociumā. Tautas suverenitātes (nacionālisma) ideja kļuva aktuāla Eiropā 1848.g. revolūciju laikā.
·       Karls Šmits uzskatīja, ka politikā pats pirmais un pats galvenais uzdevums ir noteikt „ienaidnieku” – „eksistenciālo ienaidnieku”, kurš apdraud attiecīgās politikas autoru esamību.
·       Sociālās demagoģijas slavenas konstrukcijas ir „sabiedriskā apziņa” un ”sabiedrības viedoklis”. Starp abām konstrukcijām nav principiālas atšķirības.
·       Vara vienmēr un visur pieder elitei, kura iedzīvotāju masās ideoloģiski iezombē vajadzīgo „sabiedriskās apziņas” saturu, kas pārvēršas „kolektīvajā bezapziņā” (Junga izpratnē).
·       Tautas masas politikā tika ievilinātas Jaunajos laikos Apgaismības konceptu realizācijas laikmetā. Tautas masu politiskajā apziņā svarīgs komplekss kļuva nacionālisms, kura faktiskais mērķis ir leģitimēt tautas elites varu.
·       Inteliģence ir domājošu cilvēku parodija. Naidu pret inteliģenci izjuta ne tikai Vladimirs Uļjanovs. Inteliģence tēlo intelektuālo spēku savtīgā nolūkā – slavas, atalgojuma, amatu nolūkā.











Prekāriju izglītība



Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu. Iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis). Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās, darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte, katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos. Eiropā vairs nelieto jēdzienus „proletariāts”, „strādnieki”. Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju; proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešama vispusīgi plašas zināšanas. Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. Proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms. Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli.

sestdiena, 2018. gada 15. septembris

Refleksiju kripatas (2)



§  Cilvēka iekšējai pasaulei piemīt intence – uz kādu mērķi virzīts nodoms, nolūks, iecere. Intences objekts ir iedziļināšanās lietu un parādību saknēs, noskaidrojot lietu un parādību jēgu, funkcionēšanas principus. Cilvēks var dzīvot bez iekšējās pasaules, precīzāk bez intences noskaidrot lietu un parādību būtību. Cilvēks bez tā visa var iztikt. Viņš var mācīties, strādāt, nomirt, nekad nepievēršoties intencei uzzināt galveno. Bet tāda dzīve ir dzīve bez dzīves jēgas. Cilvēks netiekas ar to pasauli, kas ir visa pamatā. Cilvēks visam brauc pa virsu, neko neizzina, nenoskaidro līdz galam. Viņš netiekas ar realitātes netiešo (iekšējo) pusi, slēpto pusi, dziļumos izvietoto pusi.
§  Politika ir cilvēka augstāko spēju pielietošana konkrētā nolūkā ar konkrētu materiālu konkrētā vidē. Politika ir cilvēku kolektīvās esamības augstākā forma. Politika ir kolektīvās identitātes forma.
§  Neoliberālisms cilvēkus iestumj tirgus ekonomikā, patērēšanā, baudās, bezatbildība, visatļautībā. Neoliberālisms atbilst Rietumu civilizācijas pagrimuma mentalitātei.
§  Kriminālās oligarhijas organizētais un pārvaldītais kapitālisms ir vissliktākais kapitālisma variants (S.Kurginjans par Krieviju). Tam ir negatīva dinamika, sistēmiska nelabvēlība, sistēmisks pagrimums. Tam nebija legāls sākotnējais kapitāls. Bija vienīgi salaupīts kapitāls, noziedzīgi iegūts kapitāls.
§  Filosofijai nepiemīt attīstība, kas piemīt zinātnei. Zinātne attīstās, bet filosofija neattīstās. Filosofija visu laiku riņķo ap vienām un tām pašām problēmām. Filosofiju nevar zinātniski identificēt, jo filosofija ir sociālās apziņas forma. Hēgelis pret filosofiju izturējās kā pret laikmeta kultūras pašapziņu. Filosofiskā skatījuma specifika ir tajā ziņā, ka sniedz sintēzi, to panākot ar vispārīgu kategoriju palīdzību.
§  Politikas doktrinālo saturu, formu, retoriku, demagoģiju ne vienmēr nosaka intelektuālās prasības, politiķa analītiskās spējas, pragmātiskā pieeja. Ne reti nosaka karjeriskā nepieciešamība izvēlēties mākslīgu optimistisko formātu. Tādā gadījumā politiķis saprot, ka viņš nedrīkst kritizēt, objektīvi vērtēt, bet viņam ir jāizsakās optimistiski – jāslavē, jāsola spoža nākotne u.tml.
§  Apgaismība izmainīja ne tikai agrākos uzskatus par Dievu, dabu, cilvēku. Apgaismība izmainīja agrākos uzskatus par pasauli vispār. Apgaismības centrā bija racionālisms un antiklerikālisms. Racionālisma obligāts un reizē dabisks atribūts bija uzspīlēts optimisms attieksmē pret tagadni un nākotni.









Refleksiju kripatas (1)



·       Globālajā inovāciju ekosistēmā visi nav vienādi; visas valstis nav vienādā situācijā, kaut gan visām valstīm var būt vienādas ambīcijas. Runa ir par tehnoloģiskās valsts statusu – spēju radīt jaunumus zinātnē un zinātniski tehnoloģiskajā sfērā. Tāds statuss nav visām valstīm, kaut gan visas valstis var censties to iegūt, lolojot ambiciozu mērķi kļūt tehnoloģiski pilnvērtīgai valstij.
·       Savas evolūcijas gaitā cilvēks izmainās. Galvenokārt izmainās garīgajā ziņā; izmainās sociālās attiecības starp cilvēkiem. Zinātne ir pierādījusi arī bioloģiskās izmaiņas cilvēkā. Cilvēka izmaiņas lielā mērā nosaka pats cilvēks. Tas notiek ar viņa radītās kultūras palīdzību. Cilvēks kultūrā rada kaut ko jaunu, un šis jaunais var izmainīt savu autoru. Dators, mobilais telefons, internets un tā sociālie tīkli veido cilvēku ar atrofētām smadzenēm; smadzeņu viena daļa netiek aktīvi izmantota un atrofējas; saka, ka tādu cilvēku ar atrofētām smadzenēm apzināti rada tie, kuri kontrolē attiecīgo tehnoloģiju pielietošanu un vēlas radīt vadāmus bioobjektus. Lielā mērā Rietumeiropā populārā „kompetenču izglītība” veicina smadzeņu atrofiju un bioobjektu radīšanu. Minētā izglītība ir vienpusīga; cilvēks ar vienpusīgu izglītību nevar neko jaunu radīt, jo viņam nav vispusīgas zināšanas, kas ir viens no pamatnosacījumiem jaunrades procesā, veicinot jaunu ideju uzplaiksnījumu.
·       Proletariāts kā šķira strauji samazinās, izzūd. Proletariāta viena daļa no rūpnīcām novirzās uz šova biznesu, kas aizvadītajos gados ievērojami paplašinās.
·       Romas pāvests Francisks: „Internets ir Dieva dāvana. Droši kļūsim par digitālās pasaules pilsoņiem”.
·       Ekonomiskās brīvības, tirgus brīvības fanātiķi, neoliberālisma ekonomikas avoti un propagandētāji – Haijeks, Fridmans, Monpelerīna (no 1947.g.) biedrība 70.-80.gados; Džefrijs Saks – „prihvatizācijas” stūrmanis Krievijā.
·       Antropomorfs velns – cilvēkam līdzīgs velns/nezvērs; kopš XX gs. 70.gadiem Rietumu civilizācijā vairs netiek stingri nošķirta Dieva pasaule un Velna pasaule.
·       Pašcieņa ir garīgās autonomijas sajūta; tā nav privilēģētības sajūta, bet gan atbildības un taisnīguma sajūta pret citiem.
·       Morāle nav patīkama lieta; cilvēks tiek novirzīts noteiktās sliedēs, viņš zaudē patstāvību, viņā rodas neveiklības sajūta sakarā ar rīcības un uzvedības ierobežošanu; no morāles nevar gaidīt kaut ko tādu, kas stimulētu maksimālu patstāvību rīkoties saskaņā ar savu gribu; morāli var uzskatīt par sava veida sodu.
·       Nevis iespējams, bet faktiski reāli eksistē kosmiskais determinisms; kosmiskais determinisms izvēršas kosmiskajā pesimismā un kosmiskajā fatālismā, apzinoties mūsu niecību kosmosa priekšā.
·       Eksistē tāda sociāli psiholoģiskā izpausme kā kolektīvās kopdarbības instinkts; tāds instinkts var būt tautai vai kādam citam sociālajam kolektīvam; šis instinkts liek kaut ko kolektīvi izdarīt, kolektīvi sevi aizsargāt; var būt tautas bez kolektīvā instinkta, kad tās pārstāvji individuāli ir gudri, apdāvināti, talantīgi, darbaspējīgi, radoši, taču kolektīvi pilnīgi bezspēcīgi un katrā kolektīvajā aizsākumā tūlīt prevalē savstarpējais naidīgums, kas pārvelk svītru jebkurai kolektīvajai iniciatīvai.
·       Svarīgi ir izprast un apspriest procesu kopainu; teiksim, deģenerācijas kopainu, postcivilizācijas ģenēzes kopainu, bet nevis atsevišķas detaļas; aizraujoties ar detaļām, zaudējam kopējo jēgu.
·       Cilvēki ir sākuši enerģiski atbrīvoties no cilvēciskuma, lai pēc iespējas ātrāk kļūtu postcilvēki.
·       Robotu pasaule ir tehnoloģiskās dehumanizācijas pasaule; darbs esot cilvēku (pērtiķi !?) padarījis par cilvēku; robotu laikmetā cilvēki zaudē darbu; tātad zaudē arī cilvēciskumu; robotu ieviešana veicina cilvēka atsvešinātību no cilvēka; zūd cilvēciski autentiska eksistence; tiek uzspiesta izvēle dzīvot kā cilvēkam jeb veģetēt kā postcilvēkam.









piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Postpatiesības izpratne



Diskurss par postpatiesību ir radies nesen, jo nesen ir ieguvis masveidīgu raksturu tas, ko nākas dēvēt par postpatiesību. Lakoniski definējot, par postpatiesību sauc apzinātu melošanu – apzinātu nepatiesas informācijas sagatavošanu un izplatīšanu. Saprotams, cilvēces komunikācijā melošana ir bijusi vienmēr. Par melošanu draudēja sods. Sodu varēja nosacīt, tā teikt, individuāli, kā arī sodu varēja nosacīt kolektīvi; proti, valstiski saskaņā ar valsts likumdošanu. Kāpēc tāda uzmanība tagad tiek pievērsta komunikācijā (galvenokārt masu komunikācijas līdzekļos) izplatītajiem meliem? Iemesli vairāki. Pirmkārt, melošanas apjoms ir kļuvis grandiozs, un melošana ir kļuvusi masveidīga. Otrkārt, par melošanu netiek sodīti melu autori. Tā tas nenotiek masveidības dēļ, jo fiziski vairs nav pa spēkam visus melotājus sodīt. Treškārt, noteikti eksistē zināms morāli psiholoģiskais faktors; respektīvi, melus sāk uzskatīt par normu – morālo normu, komunikācijas normu, publiskās telpas satura normu. Radikāli izmainījusies sociuma attieksme pret melošanu un melotājiem. „Feiku” autori kļūst nacionālie varoņi, interneta varoņi, sociālo tīklu varoņi. Bet kā tas ir iespējams? Kas ir noticis, lai melus sāktu uzskatīt par normu? Atbilde nav gara: tā tas ir noticis „baltās” rases vispārējās degradācijas un deģenerācijas dēļ. Morālā, intelektuālā pagrimuma sekas ir melu atzīšana par normu, sociālā un juridiskā nepretošanās meliem, nevēlēšanās sodīt melu izplatītājus. Šodien nav tik lielā mērā runa par dezinformēšanu politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā nolūkā. Runa pamatā ir par garīgo pagrimumu, stulbuma, idiotisma uzplūdiem, kas apludina ne tikai melotkāros eksemplārus, bet arī visus pārējos vairāk vai mazāk vispārējā pagrimuma traumētos indivīdus.







otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Procesu kolerācija jeb interpretācijas kļūda



Globālo sociālo problēmu analītikā labi zināmi ir divi procesi XX gadsimta otrajā pusē. Pirmais process ir saistīts ar Romas kluba dibināšanu 1968.gadā. Otrais process ir planetāri demogrāfiskā pāreja, kas sākās 60.gados un turpināsies līdz 2050.gadam. Abu procesu interpretācija arī ir labi zināma. Taču tā izraisa lielas pārdomas, jo aktuāls var būt jautājums par abu procesu kolerāciju – savstarpējo sakaru, savstarpējo atbilstību. Romas kluba dibināšanas patiesais iemesls ir vēlēšanās rūpēties par cilvēces nākotni īpatnā veidā. Tika propagandēta tēze par dabas resursu izsmeltību, kas var apdraudēt cilvēces pastāvēšanu. Tāpēc nepieciešams iejaukties demogrāfiskajos procesos. Protams, atklāti netika sludināta nepieciešamība samazināt dzimstību. Tomēr nevienam nav noslēpums Romas kluba dibināšanas neoficiālā iniciatora Dēvida Rokfellera pozīcija; proti, cīņa pret pārapdzīvotības draudiem, nepieciešamība samazināt iedzīvotāju skaitu. Šo pozīciju tagad dēvē par „globālo genocīdu”. Praktiski vispirms gribēja panākt nulles līmeni demogrāfijā, kad tiek apturēta dzimstība. Par pārāk lielo iedzīvotāju skaitu kritiski XX gs. otrajā pusē nebaidījās izteikties pat politiķi, sākot ar Tečeri un beidzot ar Čubaisu, kurš neieteica uztraukties par Krievijas 30 miljonu izmiršanu, neprotot iekļauties „tirgus sabiedrībā”. Romas kluba darbības mērķos uzmanību piesaista neatbilstība patiesajai demogrāfiskajai statistikai. Nav saprotams, kā varēja rasties jautājums par pārapdzīvotības draudiem. Planētas iedzīvotāju statistika liecina sekojošo: planētas iedzīvotaju skaits bija 1927.g. – 2 miljardi, 1950.g. – 2,5 milj., 1955.g. – 2,8 milj., 1960.g. – 3, 0 miljardi. Iedzīvotāju skaits līdz 68.gadam, kad izveidoja Romas klubu, protams, pieauga. Bet vai pieaugums bija tik bīstams, ka vajadzēja rūpēties par dzimstības samazināšanu? Neapšaubāmi, 60.gados sākās planetārā demogrāfiskā pāreja. Sāka ļoti strauji pieaugt planētas iedzīvotāju skaits. 40 gadu laikā (1960.- 2000.g.) planētas iedzīvotāju skaits divkāršojās – 1960.g. bija 3 miljardi, bet 2000.g. bija jau 6 miljardi. Un, lūk, tāpēc ir interesanti iedziļināties abos procesos. Labi ir zināma demogrāfiskās pārejas specifika: „baltā” rase nedzemdē bērnus un izmirst, bet „krāsainās” rases aktīvi dzemdē bērnus un ir demogrāfiskā pieauguma („buma”) autores. Tāpēc ir jautājumi par abu procesu kolerāciju. Jautājumi ir šādi. Vai minēto demogrāfiskās pārejas specifiku vēlējās panākt Rokfellers, Romas klubs? Vai viņi gribēja panākt „baltās” rases izmiršanu? Kāpēc vispār radās doma ierobežot cilvēces dzimstību? Šī doma saglabājās pat tad, kad jau bija skaidri redzama „baltās” rases demogrāfiskā katastrofa. Romas klubs turpināja propagandēt savu ideoloģiju laikā, kad „krāsaino” rasu nenormālā dzimstība un „baltās” rases novecošana, izmiršana liecināja, ka demogrāfiskās pārejas procesam ir transcendentāls raksturs. Mēs nespējam to izskaidrot, nespējam formulēt šī procesa izcelsmi, faktorus utt. Runājot par abu procesu interpretāciju, acīmredzot vislielākā kļūda ir Romas kluba misijas interpretācijā. Sarunā par Romas kluba misiju un reālo darbību jāņem vērā planetārās demogrāfiskās pārejas tematika. Planetārā demogrāfiskā pāreja faktiski ir galvenā konstante jebkurā diskursā par cilvēci XX-XXI gadsimtā.