sestdiena, 2016. gada 17. septembris

Zinātnes domāšana



Heidegers 1952.gadā nokaitināja daudzus Rietumu intelektuāļus. Rakstā „Ko nozīmē domāt?” viņš sacīja: „Zinātne nevar domāt”. Šīs tēzes filosofiskā apcere turpinās joprojām. Visbiežāk atsaucās uz pozitīvismu. Pozitīvismam neeksistē jautājums par realitāti. Heidegers faktiski vēlējās jautāt, cik adekvāti zinātne domā, kad vēlās izzināt realitāti. Kā jau minēju, pozitīvismam tāds jautājums neeksistē. Tiek atzīti tikai jutekliski tvertie fakti, jutekliskā pieredze, neinteresējoties par faktu izcelsmi. Teorija tiek veidota, balstoties uz fenomenoloģisko pieeju faktu vispārināšanā un vispārinājumu pārbaudīšanā. Metafiziskā domāšana, kura nav sastopama pozitīvismā, nebalstās uz fenomenoloģisko pieeju. Heidegera pārliecībā starp zinātni un domāšanu ir bezdibenis, pār kuru nevar uzcelt tiltu. Bezdibeni var vienīgi pārlekt, ielecot citā vietā, kuru nevar pierādīt. Paul K.Feyerabend atklāti un sistematizēti uzbruka zinātnes „metodoloģiskajam anarhismam”, rakstīja par „epistemoloģisko anarhismu”. Konfūcijs esot saskatījis 3 ceļus, kuri ved uz zināšanām: 1. Pārdomu ceļš, kas ir viscēlākais, 2. Atdarināšanas ceļš -  visvieglākais, 3. Pieredzes ceļš – visrūgtākais. Zinātnes domāšana bija Imres Lakatosa filosofijas galvenā tēma.

Cilvēktiesību ideoloģija



Eiropā cilvēktiesību ideoloģija pastāv no 1789.gada, kad Francijā tika izstrādāts pirmais dokuments cilvēktiesību jomā. Cilvēktiesību ideoloģija ir it kā humāna un morāli cēla pozīcija. Taču tā ir ļoti bīstama un indīga ideoloģija, pretrunīga pozīcija un pozīcija ar dubultiem standartiem, meliem, falsifikācijām, zombēšanu u.tml. Franči toreiz ar savu deklarāciju centās attaisnot genocīdu, vēlēšanos sagraut tradicionālo sociālo struktūru. Eiropā tradicionāli valdošā grupa bija garīdznieki un karavīri. Valstis pārvaldīja kristīgie monarhi. Pret viņiem bija vērsta cilvēktiesību deklarācija, balstoties uz lozungu „Dieva nav!” un Dieva vietā piedāvājot materiālistisko orientāciju – visu nosaka prāts, materiālistiskā zinātne. Tas veicināja ateisma plūdus, dzīvniecisku izlaidību, kas mūsdienās ir sasniegusi zināmu kulmināciju un likvidējusi jebkādas cerības apturēt „balto” cilvēku morālo pagrimumu. Cilvēktiesību ideoloģijas aizsegā Francijā iznīcināja garīdzniekus, deklarācija bija vērsta pret aristokrātiju. Asiņainie notikumi Vandejā ir vēsturiski pirmais simbols cilvēktiesību ideoloģijai. Mūsdienu Latvijā (arī Krievijā) spilgts cilvēktiesību ideoloģijas bīstamības piemērs ir ebreju aizraušanās ar „cilvēktiesībām”, tādējādi maskējot savus patiesos materiālistiski alkātīgos mērķus. Latvijas cilēviči pēc PSRS sabrukuma tūlīt kļuva aktīvi „cilvēktiesību” fani, tādējādi sev nodrošinot politiskās karjeras iespējamību. Latvijas krievu diasporas tiesiski nožēlojamais stāvoklis ir šo cilēviču darbības rezultāts „cilvēktiesību” jomā. 

Migrācija



Demogrāfiskās pārejas sekas tiek dažādi prognozētas migrācijas jomā. Vācijā G.Hainzons runā par 250 miljonu ieklīšanu Eiropā turpmākajos (no 2016.g.) 35 gados. „Gellaps” prognozē 950 miljonus migrantu Eiropā līdz 2050.gadam, kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja. Skaitļi var būt dažādi, taču tie nemaina būtību – Eiropas demogrāfisko bojāeju. Eiropa nekad vairs nebūs „balto” cilvēku teritorija.

ceturtdiena, 2016. gada 15. septembris

Morālais garants



Morālais garants ir sociāla nepieciešamība un sociālais pamats tautas (sabiedrības) esamībā. Faktiski – obligāta sociālā nepieciešamība. Tautai (sabiedrībai) ir vajadzīgs tāds sociālais institūts, kas nodrošina morālo stabilitāti un morālo tīrību, kā arī pasargā pret amoralitāti. Tāds institūts tautai garantē, ka tauta vienmēr var paļauties uz šī institūta atbalstu un aizsardzību morāles jautājumos un tautas morālajā praksē. Reāli tāds morālais garants (sociālais institūts) ir tautas morālā spēka avots. Tauta zina, ka tās rīcībā ir spēks, kas nekad nepieļaus morālo noslīdējumu. Saskarsmē ar amoralitāti tauta zina, kur griezties un meklēt aizstāvību. Ja tautai nav tāds morālais garants, tad tauta ir spiesta dzīvot bez morālajiem pamatiem un tautas moralitāte nav strukturēta un fokusēta pienācīgā veidā. Tauta bez morālā garanta ir nepilnvērtīga tauta. Ja tauta neizprot morālā garanta nepieciešamību savā eksistencē, tad tāda tauta savā evolūcijā vēl nav sasniegusi vajadzīgo briedumu. Pirmkārt un galvenokārt – morālo briedumu. Tādu tautu var raksturot kā neattīstītu un necivilizētu tautu. Latviešiem pašlaik nav morālais garansts (institūts). Latvieši nevar ne uz ko paļauties morālajā jomā. Latviešu visi sociālie institūti (valsts prezidents, valdība, parlaments, ministrijas, mediji, akadēmiskie centri, baznīca, sabiedriskās organizācijas, politiskās partijas) vairāk vai mazāk nevieš morālo uzticību un praktiski nevar būt morālais garants. Šis bēdīgais fakts ir viena no visuzskatamākajām liecībām latviešu vispārējai neattīstībai, nespējot ne tikai nodrošināt morālo garantu, bet nespējot pat saprast tā obligāto nepieciešamību. 

trešdiena, 2016. gada 14. septembris

Fiziognomika



Aktuāla izziņas konstrukcija laikā, kad sabiedrības degradācija jau ir sākusi izpausties bioloģiski – sabiedrības locekļu sejās. Degradācijas formas „daunisms”, idiotija, stulbums, kretīnisms atspoguļojās daunu, idiotu, stulbeņu, kretīnu sejās. Medijos ievietotajās fotogrāfijās sāk dominēt ļoti nepatīkamas sejas. Tā ir strauji progresējoša tendence Rīgas medijos. Jēdzienu „fiziognomika” ieviesa Hipokrāts. Viņa ieskatā daba ietekmē cilvēka izskatu. Ar šo jēdzienu apzīmē teorētiskās domas atzaru, interesējoties par cilvēka garīgo pasauli, psiholoģiju, rakstura formēšanos. Par fiziognomiku dzīvi interesējās Aristotelis. Viņš radīja „fiziognomistisko estētiku”. Fiziognomika var būt objektīvs kritērijs cilvēka rakstura, uzvedības diagnosticēšanā un prognozēšanā. Tā teikt, cilvēka sejā atspoguļojās tas, ko no viņa var sagaidīt. Fiziognomika paver iespēju cilvēkus klasificēt, kataloģizēt, tipoloģizēt. Fiziognomika bija modē XVIII gadsimtā, taču „īsta” zinātne nekļuva. Fiziognomikā lielu uzmanību pievērš acīm, – acis esot dvēseles spogulis. Uzmanību pievērš pieres augstumam – „intelektuālis ar augstu pieri”. Fiziognomiskā analīze veicina tādus novērojumus kā „labsirdīgs vīriņš”, „bezbailīgs ar ērgļa skatu”. Fiziognomikas vislielākā „speciāliste” ir māksla. Glezniecībā, kinomākslā noteikta izskata tipi simbolizē noteiktu pasaules uzskatu, morālo stāju, sociālo statusu utt. Ja agrāk vajadzēja grimēt „idiotu”, tad tagad var atrast sejas, kuras idiota lomai nav jāgrimē. Rīgā šajā ziņā ir liela izvēle jauniešu populācijā. Uzvedības stereotipi nav iespējami bez attiecīgā ārējā izskata stereotipiem. Tas pats attiecās uz sociālo statusu: bagātnieki (buržuāzija) resni vīri ar trulām sejām, aristokrāti – tievi, izstīdzējuši cilvēki ar inteliģentām sejām, inteliģents vienmēr ir ar „brillītēm”.

otrdiena, 2016. gada 13. septembris

Semiosociopsiholoģija



Jēdziena autore ir Tamāra Dridze (1930-2000). Viņa un viņas kolēģi Maskavā šo jēdzienu lieto no 1969.gada. Intensīvi 1969.-1974.g. T.Dridze semiosociopsiholoģiju dēvē par jaunu paradigmu un kompleksu starpdisciplināro zinātnisko virzienu, kas pēta sociālo komunikāciju kā cilvēku un starpkulturālo mijiedarbību, kas ir būtisks faktors sabiedrības psiholoģijas un kultūras formēšanā. Semiosociopsiholoģijas pētījumu priekšmets ir sociālie procesi, kurus izraisa cilvēku, grupu, sabiedrības komunikatīvā mijiedarbība. Komunikatīvās mijiedarbības kvalitātes kritērijs ir sasniegtā savstarpējā saprašanās. Semiosociopsiholoģijas rašanās noteikti ir saistāma ar kulturoloģiskās domas vispārējo attīstības tendenci, kas masveidā sākās XX gs. otrajā pusē un kura ir apskatīta grāmatā „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture”.

sestdiena, 2016. gada 27. augusts

Inteliģence



Latviešu inteliģences radošais potenciāls ir liels. Bet tikai blēdību, nodevības un nelietību jomā. Latviešu tautas reputāciju, zagļu, stulbeņu un neuzticamu cilvēku reputāciju, nodrošina inteliģence, bet nevis „vienkāršā tauta” - šoferi, traktoristi, mūrnieki, atslēdznieki, elektriķi, santehniķi, pārdevējas, apkopējas, sētnieki, naktssargi. Latviešu tautu par zagļu, stulbeņu un neuzticamu cilvēku populāciju ir pārvērtusi latviešu inteliģence kā noteikts sociālais slānis dotajā etniskajā populācijā. Citiem sociālajiem slāņiem, zemniecībai un strādniecībai, šajā ziņā nav nekādi nopelni. Latviešu drūmās reputācijas autori ir latviešu inteliģence. „Vienkāršā tauta” nevar iztikt bez inteliģences. „Vienkāršā tauta” ir akls spēks, fiziski spēcīgs spēks, bet akls spēks. Turklāt bez inovatīvām smadzenēm. „Vienkāršās tautas” smadzenes ir piemērotas tikai elementāras fizioloģiskās eksistences nodrošināšanai. „Vienkāršā tauta” var šaut, gulēt ierakumos, izlauzt durvis, bet to visu „vienkāršā tauta” var izdarīt tikai tad, ja to visu kāds izdomā un organizatoriski vada. Un to visu izdomā un organizatoriski vada inteliģence – aklās „vienkāršās tautas” acis un inovatīvās smadzenes. Ja inteliģence ir „savārījusi ziepes”, tad inteliģence var arī šo savārījumu izstrēbt. „Vienkāršā tauta” nevar izmainīt reputāciju. To var izdarīt tikai inteliģence. Latvijas mazvērtīgo vietu visos Eiropas statistiskajos mērījumos ir sagādājusi latviešu inteliģence – Lielā Banda ar savu Astoņkāji, Mazās Bandas valsts novados. No latviešu inteliģences milzīgu destruktīvo porciju Latvijas dzīvē ir iesmērējuši žurnālisti, pasniedzēji, kropļojot sabiedrisko apziņu un sagatavojot inteliģences brāķi. Tas nav „vienkāršās tautas” nopelns. Kādēļ XX gadsimtā sāka jūsmot par „vienkāršo tautu”, „vienkāršajiem cilvēkiem”? Kādēļ Rainis jūsmoja par „proletariātu”? Rainis un citi jūsmoja tāpēc, ka „vienkāršā tauta” ir morāli tīra, morāli nesamaitāta etniskās populācijas daļa. „Vienkāršā tauta” nav zādzību, organizētās noziedzības, „shēmošanas” iniciatore un izpildītāja. „Vienkāršā tauta” nav rafinētu nelietību, rafinētu blēdību autore, nav nacionālās nodevības autore, nav valsts izzadzēja un izpārdevēja pasaules salažņām. „Vienkāršās tautas” enerģija nav vērsta pret līdzcilvēku iznīcināšanu, nogremdēšanu, pakļaušanu, izmantošanu, aplaupīšanu, ekspluatēšanu. „Vienkāršā tauta” nav gudru, godīgu un talantīgu cilvēku nīdēja. Nīdēja ir latviešu inteliģence. Latviešu inteliģentam lielākais ienaidnieks ir otrs latviešu inteliģents. Inteliģences pasionaritāte ir negatīva pasionaritāte. Tāda pasionaritāte kalpo vienīgi naudai, varai, karjerai, ambīcijām un verdziskai pielīšanai ģeopolitiskajiem saimniekiem, transnacionālajām varas struktūrām. Verdziskums, nodevība, neuzticamība ir inteliģences īpašības, bet nevis „vienkāršās tautas” īpašības. „Vienkāršā tauta” stāv ļoti tālu no visiem procesiem (politiskajiem, ekonomiskajiem), kuros ir iespējams šļakstīties ar verdziskumu, nodevību, neuzticamību. Toties inteliģence ir organiski saistīta ar šiem procesiem. Inteliģence kā etniskās populācijas gaišais un melnais spēks radās demogrāfiskā kāpuma laikā XIX gs. otrajā pusē, kad uzauga nepieciešamība masas garīgi aprūpēt un klasificēt dažādās sociālajās grupās.