pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Zinātnes liktenis



Pirmā sējuma noslēgumā Špenglers prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu. Tas sāksies 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes pašiznīcināšanās. No zinātnes tiks izstumta analītiskuma stihija, mānija, kaislība, nepieciešamība. Cilvēki sāks visam ticēt bez zinātniskā pierādījuma. Kritiski analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Par zinātnes nāvi liecinās tas, ka zinātne nevienam vairs nebūs pārdzīvojums, notikums, gandarījums. Zinātne ar saviem atklājumiem būs pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī kultūras garu pārsātinājusi. Tas sekmēs arvien niecīgāku, šaurāku, neauglīgāku cilvēku ienākšanu zinātnē. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie rezultāti ir noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti un vienoti ar pārējo kultūru. Zinātnes visi likumi, jēdzieni un teorijas ir iekšēji savstarpēji saistītas ar faustisko kultūru. Kultūra degradējas civilizācijā, degradējas arī zinātne.








trešdiena, 2018. gada 4. jūlijs

Integrālā paradigma



Uz planētas veidojas jauna paradigma jeb, citādāk sakot, jauna dzīves kārtība. Pagātnē aiziet līdzšinējā dzīves kārtība, kurā valdīja naudas fetišizms; nauda bija galvenais; tās iegūšanas labā drīkstēja darīt visu kaut ko un arī kaut ko nelikumīgu; pasaulē bija radīti juridiskie, ekonomiskie, politiskie, ideoloģiskie, morālie apstākļi peļņas neierobežotai vairošanai; naudas drukāšana pavēra iespējas neierobežotai finansēšanai un finansu mahinācijām. Līdzšinējo dzīves kārtību dēvē par liberālo globalizāciju jeb t.s. Vašingtonas konsensu; galvenais līdzšinējās dzīves kārtības subjekts un reizē objekts bija transnacionālās korporācijas. Jauno pasaules saimnieciskās darbības, bet praktiski visas dzīves, kārtību ir nolemts dēvēt par integrālo kārtību jeb integrālo paradigmu. Tās pamatā būs tirgus ekonomika, sociālistiskās vērtības, privātbizness, stratēģiskā plānošana. Valsts nodrošinās sakarus starp dažādiem sociāli ekonomiskajiem spēkiem, lai izpildītu vispārējo uzdevumu – sabiedrības labklājības paaugstināšanu. Tiks atjaunota nacionālā suverenitāte un valsts loma, tiks nostiprināta nacionālā identitāte. Naudas galvenā funkcija būs ekonomiskās attīstības stimulēšana. Par integrālo paradigmu, protams, sapņo tie futūristi, kuri neņem vērā demogrāfisko pāreju un tās nosacīto dzīves kārtību, taču galvenais - pasaules saimnieces „baltās” rases mentāli destruktīvo stāvokli.

Augstākais spēks



Toinbijs uzskatīja, ka kaut kāds augstākais spēks sūta izaicinājumus civilizācijām. Ja civilizācija atrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas jauns etaps civilizācijas attīstībā. Ja civilizācija neatrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas civilizācijas pagrimums. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir izskaidrojama vienīgi ar kaut kāda augstākā spēka iejaukšanos cilvēces gaitās uz Zemes. Tam savā ziņā piekrita demogrāfiskās pārejas teorētiķis Sergejs Kapica, jo viņš klusēja par demogrāfiskās pārejas iemesliem. Respektīvi, klusēja par to, kāpēc „krāsaino” rasu dzimstība nenormāli ātri un apjomīgi palielinās, bet „baltā” rase izmirst, degradējas, iestieg perversijās, homoseksuālismā, iracionālismā, idiotismā. Eiropeīdi tātad nav spējuši atrast saprātīgu atbildi augstākā spēka jaunākajam izaicinājumam. Saprātīgas atbildes trūkums sekmē eiropeīdu civilizācijas pagrimumu. Tie domātāji, kuri nevēlas atsaukties uz vēstures mistērijām un transcendentāliem spēkiem, koncentrē uzmanību cilvēkam. Dažādu izaicinājumu galvenais avots esot pats cilvēks, cilvēka evolūcijas specifika, tendences utt. Arī Sergejs Kapica rakstīja par izmaiņām cilvēku apziņā kā demogrāfiskās pārejas ieganstu.

sestdiena, 2018. gada 23. jūnijs

Brīvības nosacījumi


 Cilvēku vispirms ir jāiemāca patstāvīgi domāt un spriest. Tikai pēc tam cilvēkam var dot „vārda brīvību”, „uzskatu brīvību”. Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka viņš drīkst izmantot doto brīvību tikai tad, ja viņam ir patstāvīgs viedoklis, oriģināla pieeja, bet nevis vēlēšanās atkārtot kāda cita viedokli. Patstāvīgi domāt nozīmē savdabīgi domāt, bet nevis balstīties uz anonīmo autoritāti – sabiedrības viedokli, kas var būt vienīgi kāda viedokļa simulakrs, dublikāts, multiplicējums. Brīvībai ir ne tikai kvantitatīvs aspekts, bet arī kvalitatīvs aspekts.
Ø  Cilvēka brīvības tēma ir reliģisko mācību centrā. Katolicismā cilvēka gribas brīvība ir ideāla. Cilvēka dabu izpostīja Ādama grēks. Taču cilvēks tiecas pēc labā. Paša cilvēka pūles pēc labā veicina viņa glābšanos no grēka. Baznīca arī var glābt grēkotājus. Lutera koncepcijā cilvēks ir slikts. Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm. Taču cilvēks ir gatavs izpildīt arī Velna pavēles, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks ir Dieva vai Velna vergs. Lutera attieksme pret Dievu balstās uz bailēm, kaut gan pats viņš saka, ka uz mīlestību, bet nevis bailēm. Lutera idejiskajā struktūrā eksistē pakļautība (Dievam vai Velnam), kuras pamatā ir bailes. Cilvēks bailēs pakļaujas Dievam vai Velnam. Cilvēks apzinās savu niecīgumu, grēcīgumu. Tas viņā izraisa stihiskas bailes, kas savukārt izslēdz vai mazina iespēju būt idejiski patstāvīgam.







piektdiena, 2018. gada 22. jūnijs

Cilvēks kapitālismā



o   Nākas lasīt speciālajā literatūrā atziņu par cilvēka izmainīšanos kapitālisma dažādos variantos. Piemēram, XX gs. monopolistiskajā kapitālismā cilvēks ir citādāks nekā sākotnējā liberālajā kapitālismā. Savukārt visjaunākajā laikā, finansu kapitālismā cilvēks atkal ir citādāks. Turklāt prevalē iracionālisms, liekot kapitālismu dēvēt par iracionālo kapitālismu, kā tas sastopams grāmatā „Iracionālā kapitālisma gramatika”. Tagad ir sastopamas koncepcijas par integrālā kapitālisma veidošanos nākotnē. Tātad atkal izmainīsies cilvēks. Vienīgi nav īsti skaidrs kā pēc kapitālisma iracionālā varianta integrālajā kapitālismā cilvēks atgūs racionalitāti, saprātīgu rīcību. Labi redzams, ka cilvēka izmaiņām ir bijusi lejupslīdoša trajektorija: mainoties kapitālismam, cilvēks ir kļuvis arvien neadekvātāks no Homo sapiens kritēriju viedokļa.
o   Reizē ar kapitālisma attīstību un tā iekšējo pārveidošanos ir pārveidojies arī cilvēks. Nav nosakāms, kas šajā procesā ir primārais un kas ir sekundārais (kapitālisms jeb cilvēks). Labi zināms, ka cilvēks pārveido dzīves īstenību, bet pēc tam jaunā dzīves īstenība pārveido cilvēku. Kapitālisma virzības laikā ir pieaugusi cilvēka slavas kāre, panākumu kāre, mantkārība. Pieaugusi ir tieksme strādāt. Darbs ir kļuvis par cilvēka dzīves jēgu. Tā nebija pirmskapitālisma laikmetos. Pieaugusi dabas izmantošana, taču ir radusies un nostiprinājusies jūsma par dabas skaistumu. Cilvēkam daba kļuva estētiskās baudas objekts.
o   Cilvēka raksturu nosaka ekonomiski politiskā sistēma, uzspiežot noteiktu dzīves veidu, morāli, garīgumu, domāšanas manieri. Tā tas notiek arī kapitālismā. Zināma specifika rodas kapitālisma atsevišķajos variantos.
o   Kapitālismā tāpat kā jebkura ekonomiski politiskajā sistēmā eksistē cilvēka fizioloģiskās vajadzības – imperatīvā daļa cilvēkā; eksistē cilvēka sociālās vajadzības – arī imperatīvā daļa cilvēkā, nespējot dzīvot vientulībā, nespējot iztikt bez sadarbības ar citiem cilvēkiem.
o   Kapitālismā tāpat kā vienmēr pirms tam eksistē cilvēka brīvības duālisms: 1) brīvības iegūšana no ārējiem apstākļiem, 2) savas nebrīvības apziņa – savas niecības, mirstības, bezspēcības apziņa; apziņa par ideālas brīvības neiespējamību – nepieciešamību pakļauties ārējai videi.
o   Kapitālisms pakāpeniski izjauc sabiedrības šķirisko struktūru kā dabisku parādību, kas gadu tūkstošiem ilgi cilvēkā radīja miera sajūtu, drošības sajūtu, iespēju sevi pielietot savas šķiras ietvaros. Kapitālisms beigu beigās sagrāva šķiriskuma fenomenu – cilvēka piederību noteiktai šķirai līdz mūža beigām. Tā rezultātā cilvēkā zuda iekšējais līdzsvars un tika stimulēta nervoza doma mainīt šķirisko piederību, atrauties no savām sociālajām saknēm un ieņemt augstāku stāvokli sociālajā hierarhijā; darbība augstāka stāvokļa iegūšanā var beigties bez rezultāta, un tas vēl vairāk nelabvēlīgi atsaucas uz cilvēku, vairo viņā bailes, padara vientuļu; kapitālisma slavenais privātās iniciatīvas princips faktiski cilvēku izolē no pārējiem cilvēkiem.
o   Kapitālisma varianti vēsturiskā secībā: tirdzniecības kapitālisms, rūpnieciskais (liberālais) kapitālisms, monopolistiskais (imperiālistiskais) kapitālisms, t.s. liberāli demokrātiskais (globālistiskais) kapitālisms, finansu (iracionālais) kapitālisms.
o   Kapitālismā cilvēka saimnieks kļuva kapitāls, tirgus, konkurence. Ja agrāk kapitāls bija cilvēka kalps, tad kapitālismā kapitāls kļuva cilvēka kungs. Savukārt tirgus un konkurence kapitālismā pakāpeniski kļuva fikcija, demagoģiska manipulācija, jo pārstāja objektīvi darboties tirgus principi un izbeidzās reāla konkurence. Kapitāls veicina atsvešinātību, par ko uztraucās Markss. Kapitālismā atsvešinātība ir divējāda: 1) ekonomiskā atsvešinātība (biznesā katrs var paļauties tikai uz sevi), 2) cilvēciskā atsvešinātība (katrs uz otru cilvēku raugās kā uz potenciālu konkurentu).     











No patiesības filosofijas



v Cilvēks baidās no patiesības par sevi – saviem destruktīvajiem instinktiem.
v Bailes no patiesības veicina melu apjoms, kas cilvēkā var sagraut uzticību informācijai.
v Bailes ir psihopatoloģija, kuru ārstē psihoneiropatologi un psihiatri.
v Bailes no patiesības var būt konservatīvisma un stabilitātes (stagnācijas) alkas, kas faktiski ir bailes no visa jaunā un slimīga vēlēšanas saglabāt iepriekšējo stāvokli.
v Bailes no patiesības mēdz rasties pēc tikšanās ar negatīvu informāciju, tad tā ir negatīva reakcija pēc negatīvas informācijas.
v Kolektīvās, sociālās bailes ir bailes no kaimiņu tautas, no atombumbas, no kara.
v Iespējamas kolektīvās bailes no patiesības par attiecīgo kolektīvu. Tas vienmēr ir noteiktas ideoloģiskās apstrādes rezultāts. Kolektīvās bailes vienmēr tiek apzināti uzkurinātas.
v Kognitīvā disonanse iestājas tad, kad reālā patiesība nesaskan ar iluzoro, iedomāto, gribēto, ieinteresēto patiesību.
v Patiesības saturs ir dažāds: politiskā patiesība, ekonomiskā patiesība, filosofiski abstraktā patiesība; proti, patiesības filosofiskā interpretācija: saruna par absolūto patiesību, patiesības relatīvismu.
v Sociālo procesu galvenais subjekts ir cilvēks, tāpēc viss ir atkarīgs no viņa tieksmēm, interesēm, zināšanām, domāšanas spēju attīstības, noslieksmes uz labo vai ļauno, tieksmes pēc patiesības un taisnīguma dzīves realitātes vērtējumos.
v Sastopams atsevišķu zinātnieku viedoklis, ka cilvēks savā evolūcijā vēl nav tik lielā mērā attīstījies, lai vienmēr būtu idejiski neatkarīgs, objektīvs un saprātīgs. Cilvēks vēl nespēj pieradināties visu izlemt pašam, tāpēc ir vajadzīga ideoloģija, mīti, elki, kulta personas u.tml.
v Aktuāli ir šādi jautājumi: Vai patiesības nepieciešamība ietilpst cilvēka garīgajās prasībās jeb tiekamies ar šīs prasības simulāciju morālu apsvērumu rezultātā - vēloties demonstrēt savu godīgumu? Vai cilvēks vispār tiecas pēc patiesības jeb tikai izliekas, ka tiecas pēc patiesības? Vai patiesības alkas ir atkarīgas tikai no cilvēka jeb ir atkarīgas no cilvēka dzīves vides? Kāda loma patiesības kontekstā ir izglītotībai, prāta attīstībai? Kāpēc vieniem patiesība ir svētums, bet citiem smaga nasta? Vai tieksme pēc patiesības ir iedzimta tieksme?









ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Refleksiju nianses



§  Nav grūti novērot divas cilvēku kategorijas: 1) dzīvotgribas cilvēki, cilvēki ar izteiktu vitalitāti – dzīvīgumu, enerģiskumu, spēju būt mundriem, možiem, velmi baudīt dzīves labumus, daudz nedomājot par tādas baudīšanas cilvēcisko vērtību; 2) domātgribas cilvēki – patiesības, taisnības, būtības noskaidrošanas fani, cilvēki-domātāji, cilvēki, kuru vitalitātes galvenā pazīme ir domāšana, cilvēki, kuri bez domāšanas nespēj dzīvot.
§  Tāpat nav grūti novērot, ka ir sastopami 1) cilvēki-domātāji, patiesības un taisnības noskaidrotāji, 2) domātāji pēc izsaukuma, intelektuāļi pēc izsaukuma, domātāji pēc pasūtījuma, domātāji par honorāru, tituli, prēmiju, goda nosaukumu, slavu medijos. Protams, izsaukumu, pasūtījumu veic valdošā elite, lai „intelektualizētu” savu politiku, savai politikai piešķirtu intelektuālu glancējumu, panāktu lielāku ideoloģisko iedarbību masās.
§  Būt ļaunuma garam var būt amats, pienākums, speciāls uzdevums. Bez tā nevar iztikt apziņas postmodernistiskā defragmentācija, cilvēku masu apziņu novirzot tikai uz tagadnes sīkumiem un masu cilvēku vēloties pārvērst par stupid white man. Ļaunuma licenzi izsniedz potenciāliem kretīnisma ieviesējiem, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem ir spējīgi būt maldu režijas autori.