otrdiena, 2017. gada 21. marts

Tauta



Tauta ir vēsturiska parādība; rodas no vairākiem etnosiem, kuru sākums var būt asinsradniecība. Tauta reizē ir bioloģisks veidojums un reizē ir sociāls veidojums, jo dzīvo saskaņā ar sociāliem likumiem. Tautas pazīmes ir 1) tautas sastāvs (vecuma grupas, šķiras utt.) un 2) tauta kā veselums ar noteiktu mentalitāti. Mentalitātes kritēriji ir tādi paši kā cilvēku mentalitātes kritēriji: intelekts, radošais potenciāls, drosme, uzņēmība, stingrība, labsirdība, tieksme uz nodevību un paniku, izturība, pašcieņa, sabiedriskums, atturība, organizētība. Tautai var būt sava sociālās organizācijas forma – valsts. Valsts iekārta tautas mentalitātes veidošanās procesā nav galvenais faktors, kā mēdz uzskatīt. Tas ir svarīgs faktors. Taču ne vairāk svarīgs faktors kā citi faktori – dabas apstākļi, tautsaimniecības raksturs, vēsturiskie apstākļi, mūsdienās teiktu – ģeopolitiskā pievilcība, reliģija, ideoloģija, kultūras mantojums, demokrātija kā ideoloģiskā norma. Rietumu tautu mentalitātes iezīmes: paaugstināta noslieksme uz individuālismu, augsts intelektuālais un radošais potenciāls, spēja izgudrot, prakticisms, lietišķība, aprēķinātība, konkurētspēja, avantūrisms, zinātkāre, emocionālais vēsums, godkāre, pašcieņa, pašdisciplīna, pašorganizētība, etniskā pārākuma apziņa, menedžera dotības, jūtu savaldība, teatrālisms.

Cilvēks



Ja kāds saka, ka par cilvēku labāki ir atomi, elektroni, hromosomas, molekulas, dzīvnieki un citi objekti bez prāta, tad tā var izrādīties patiesība, jo šie objekti klusē: nemelo, neliekuļo, nelielās, nelamājās u.tml. Šie objekti nepastrādā dažādas muļķības. Piemēram, mūsdienu sociologu muļķības, izvēršot empīrisma teroru, kad organizē vienīgi socioloģiskās aptaujas, kurām principā nav nekāda zinātniskā vērtība un kuras var pamatīgi maldināt sabiedrību. Vēl var minēt vēsturnieku muļķības, nespējot saprast un izmantot vēsturiskuma abus veidus: 1) konkrētos notikumus, faktus un 2) konkrēto notikumu, faktu skatījumu vēsturiskajā kontekstā, evolūcijas kontekstā. Lielas muļķības sastopamas cilvēka izpratnē. Īpaši attiecībā uz cilvēka t.s.garīgo sfēru – cilvēka apziņu. Cilvēka apziņa ir domāšana, gars. Taču nekādi daudzi nevēlās atzīt, ka cilvēka apziņa arī ir materiāla: cilvēka smadzeņu darbība saistībā ar nervu sistēmas darbību. Cilvēka apziņas produkti „idejas” ir smadzeņu šūnu stāvoklis + materiālo zīmju komplekss. Apziņa ir vienota ar ķermeni, ārējās pasaules parādībām. Apziņas saturs ir tēli, domas, idejas. Apziņas „aparāts” ir smadzenes, nervu tīkli, jūtu orgāni. Šajā „aparātā” ietilpst arī zīmju „aparāts” – vidutājs starp reālo pasauli un cilvēku. Zīmju „aparātā” ietilpst ne tikai valoda. Var runāt par zīmju kultūru, kurā kopā ar valodu eksistē citas zīmes. Zīmju bagātība ir liela. Semiotika aptver nebūt visas zīmes.

Dialektika


Pārmetums, ka sociālie objekti (sabiedrības) tiek skatīti atrauti no loģikas, zinātnes metodoloģijas, dialektikas prasībām, var izrādīties pamatots. Uz sociālajiem objektiem patiešām ne reti lūkojās no pirmsloģiskā viedokļa. Loģikas līdzekļi salīdzinājums, atlase, vispārināšana, abstrahēšana, klasifikācija, jēdzienu definēšana, spriedumi, hipotēzes u.c. netiek pietiekamā mērā izmantoti. Dialektika ir sens intelektuālais sasniegums. Tā likumi 1) pretrunu vienotība un cīņa, 2) kvantitātes pāreja kvalitātē, 3) nolieguma noliegums ir cilvēces prāta seni darinājumi. XIX gs. dominēja Hēgeļa iedibinātā dialektikas ideālistiskās mistifikācijas metode, kuru nomainīja materiālistiskās vulgarizācijas metode. Dialektika var ļoti palīdzēt sociālo objektu izpratnē. Sociālie objekti laika gaitā mainās. Pie tam var izmainīties sev pretējā virzienā. Sociālie objekti ir daudzpusīgi; vienlaicīgi var būt dažādas īpašības; turklāt pretēja rakstura īpašības. Sociālo objektu likteni nosaka sociālie likumi. Sociālie likumi neeksistē atsevišķi, bet vienmēr eksistē savstarpējā saistībā kā noteikts kopums. Arī sociālie objekti ir savstarpēji saistīti. Vietām var mainīties sociālo objektu cēlonis un sekas; viens un tas pats cēlonis var izraisīt pretējas sekas. Sociālo objektu attīstība notiek diferenciācijas formā; visam ir savs mērs; ja to neievēro, tad sociālais objekts var sabrukt vai rasties sociālā objekta jauna kvalitāte. Sociālo objektu izmaiņas ietekmē 1) iekšējie faktori un 2) ārējie faktori. Iekšējie faktori galvenokārt nosaka sociālo objektu kvalitatīvo attīstību; ārējie faktori galvenokārt nosaka sociālo objektu evolūciju. Sociālās evolūcijas teorijas agrāk akcentēja sociālo procesu stihiskumu, neplānotību, nekontrolējamību. Mūsdienās to vairs neakcentē, jo daudzi sociālie procesi tiek mākslīgi inspirēti, vadīti, kontrolēti. No zinātniskā ceļa sociālo objektu analīzē var novest šķiriskā orientācija, sociālās simpātijas, ideoloģiskais fanātisms, abstraktais humānisms, kad nefunkcionē subjektīvās neintralitātes princips. Tā notika ar Marksu. Viņš radīja nereliģisku ideoloģiju, bet nevis zinātni. Viņa darbībā galvenā bija ideoloģiskā pieeja – īpašs domāšanas veids, salīdzinot ar zinātnisko domāšanas veidu un mietpilsonisko domāšanas veidu. Marksa darbībā sabiedrības zinātniskās analīzes un sabiedrības sociālās evolūcijas analīzes vietā nonāca ideoloģiskais diskurss ar konkrētiem ideoloģiskajiem mērķiem – sociālās iekārtas (sociālisma, komunisma) ideoloģisko projektu.




pirmdiena, 2017. gada 20. marts

Eksistenciālais fundamentālisms (3)


Cilvēku rīcība ir pretrunīga ne tikai eksistenciālā fundamentālisma jomā; tātad sarunā par dzīvības nodrošināšanas vitālajiem nosacījumiem (gaisu, ūdeni, pārtiku u.c.). Cilvēks vieglāk samierinās ar meliem par sevi nekā atzīst savu muļķību, stulbumu, nezināšanu, neprasmi, neprofesionālismu u.tml. Cilvēkam īpaši nepatīk dzirdēt par sevi zinātniski pierādītu kritiku, balstoties uz reāliem faktiem, novērojumiem. Var teikt, ka cilvēkā ir ideoloģiskās domāšanas  primāts. Tāda priekšrocība (primāts) attiecās uz cilvēka kritiku un paškritiku, nevēloties pieļaut sevis kritizēšanu, kā arī nevēloties citiem izpaust paškritiskās atziņas. Ideoloģiskās domāšanas primāts cilvēkā nav vienīgais primāts. Vēl ir eksistenciālais egoisms un tā likumi: personīgo interešu aizsardzība, racionālais aprēķins sevis labā. Cilvēks ir sociālais hameleons. Viņš izliekās, ka nedomā tikai par sevi, bet domā par citiem – tautu, valsti. Cilvēka sociālā hameleona galvenais instruments ir morālā mīmikrija. Tam visam ir jānomaskē cilvēka dzīves galvenā jēga – labumu gūšana, kas notiek atkarībā no katra indivīda, tā teikt, eksistenciālā fundamentālisma potenciāla. Cilvēki nav vienādi. Katram cilvēkam ir savs tik tikko minētais potenciāls. Tas savukārt sekmē materiālo nevienlīdzību, kaut gan katrs cilvēks pats nosaka savu materiālo vajadzību apjomu un ne visiem šī vajadzība ir vairāk vai mazāk kvantitatīvi izvērsta vai alkātīgi hipertrofēta. Iespējams relatīvs askētisms. Jebkurā gadījumā cilvēkam ir jārēķinās ar sabiedrības lomu labumu sadalē. Labumu sadali nosaka sabiedrība, sociālā iekārta. Varas funkcija ir labumu sadales organizēšana, kontrole, sociālā taisnīguma nodrošināšana. Sabiedrībā vienmēr ir bijusi iekšējā cīņa par labumu sadali. To sauc par šķiru cīņu, sociālo cīņu.




Tirgus



Kapitālisma ekonomiskās izaugsmes pamatā ir 1) darba dalīšanas palielināšana un 2) tirgus paplašināšana. Tūlīt ir jāatgādina, ka tirgu nevar paplašināt bezgalīgi. Var paplašināt tikai Zemes mērogā. Tāpēc kapitālisms agrāk vai vēlāk ir spiests rēķināties ar tirgus paplašināšanas iespēju izbeigšanos. Kad tas relatīvi ir noticis, kapitālismam ir iespēja imitēt tirgus izvēršanos. To var izdarīt, dodot naudu cilvēkiem viņu pirktspējas palielināšanai. Tā tas notiek, dodot naudu uz parādu. Taču tas nav labākais variants, jo pirktspēja pakāpeniski samazinās. Otrs variants ir sekojošais: dot naudu parāda (kredīta) atdošanai un radot iespēju no jaunā aizdevuma vēl kaut ko nopirkt. Taču arī šis variants nav labs. Visu laiku pieaug cilvēka parādi. Viņa ienākumi no darba var samazināties, nepalielināties. Tad sākās problēmas. Cilvēka parādi kļūst lielāki nekā viņa reālie ienākumi. ASV pašlaik parādi esot 120% no reālajiem vidējiem ienākumiem. 1981.gadā bija 60-65%.

svētdiena, 2017. gada 19. marts

Civilizācijas tematika






T.s. poētiskā semiotika (Tartu variantā) mīlēja pievērsties tam, ko var saukt par civilizācijas tematiku; proti, attiecīgajā vēstures periodā dominējošajām tēmām sabiedrības publiskajā diskursā. Katrā vēsturiskajā periodā ir prioritāras tēmas, kuras pulsē katru dienu un kuras apspriež radošā inteliģence, filistri, zinātnieki, politiķi, biznesmeņi. Rietumu civilizācijā XIX-XX gs. mijā sāka dominēt apokaliptiskā tematika. Sāka spriest par Rietumu civilizācijas un kultūras norietu un pagrimumu. Kā zināms, tas bija dekadences laikmets. Dekadences kulturoloģiskā ģenēze ir saistāma ar intelektuālās domas apokaliptisko ievirzi. XIX-XX gs. mijā apokaliptisko tematiku veicināja Rietumu cilvēka vilšanās progresā. Jau vairākus gadsimtus (Jaunajos laikos) Rietumu cilvēks dzīvoja ar fanātisku ticību progresam, kas spējot sistemātiski uzlabot dzīves labklājību. Minētajā gadsimtu mijā šī fanātiskā ticība strauji pārauga pretējā nostādnē; proti, sistemātisks progress nav iespējams, un progress vispār nodara lielu ļaunumu. XX-XXI gs. mijā civilizācijas tematika mainījās, kaut gan agrākā apokaliptiskā ievirze ne tikai saglabājās, bet kļuva vēl dzestrāka. Tāpēc var secināt vienīgi civilizācijas tematikas papildināšanos ar jauniem tematiskajiem atzariem. Pamatievirze saglabājās no XIX-XX gs. mijas perioda. Papildinājās, piemēram, ar tādiem tematiskajiem atzariem kā terorisms, ekonomiskā krīze, korupcija, hibrīdkarš, globalizācija, neoliberālisms, planetārā demogrāfiskā pāreja, vienpolārā un daudzpolārā pasaule, migrācija, fundamentālisms, radikālisma islamizācija, ģeopolitika, eirāzisms, finansu kapitālisms, pakalpojumu ekonomika, patērēšanas sabiedrība, postkultūra, postcilvēki. Austrumeiropas iracionālās vēsturiskās transformācijas XX gs. beigās sekmēja tādas tematikas rašanos kā noziegumu brīvība.



Paranoja


Paranoja ir prāta aptumsums, ārprāts. Bet tas ir tāds prāta aptumsums un ārprāts, kuru nevajag sociāli izolēt – ievietot trako mājā. Paranoja var sadzīvot ar neparanoju, kas praktiski arī dzīvē notiek. Tā teikt, normāliem, kritiski domājošiem un kritiski spriestspējīgajiem cilvēkiem līdzās dzīvo paranoiķi. Viņus no pārējiem atšķir kritiskums pasaules uztverē. Paranoiķis ir cilvēks bez kritiskuma pasaules uztverē. Tāpēc var būt šāda definīcija: paranoiķis ir cilvēks, kurš visu zina, kas notiek, kam jānotiek, kas būs pēc tam u.tml. Tātad paranoiķis ir viskompetentākais cilvēks jebkurā jautājumā. Paranoiķi ir dzīvojuši vienmēr. Paranoiķi, piemēram, ir zinājuši, ka pie visa vainīgi ir ebreji. Tagad paranoiķi zina, ka pie visa vainīgs ir islams. Ņemot vērā „balto” cilvēku straujo degradāciju, paranoiķu īpatsvars sabiedrības kopainā strauji palielinās un rodas jauns paranojas priekšmets. Piemēram, aizvadītajā laikā un tagad paranoiķi visā vaino Krieviju, krievus, Putinu. Internets izloloja jaunu paranoiķu „šķiru” – komentāru paranoiķus, kuri visu zina par visiem vislabāk. Nav grūti saprast, ka paranoja ir vienota ar etniskās attīstības līmeni, izglītotību, audzināšanu, ideoloģiju un visa tā, kas cilvēkos veicina kritiskumu – kritisku attieksmi pret pasauli un kritisku attieksmi arī pašiem pret sevi – savu izpratnes līmeni, zināšanu līmeni utt. Paranoja ir individuālās attīstības aspekts - pašaudzināšanas, pašizglītības aspekts. Saprotams, kā parasti, individuālais aspekts iet roku rokā ar sociālo, kolektīvistisko aspektu. Sabiedrība var konstruktīvi ietekmēt paranojas ģenēzi un praksi. Vienīgi vispārējās un masveidīgās degradācijas, deģenerācijas apstākļos sabiedrība (izglītība, ideoloģija, audzināšana) kļūst arvien bezspēcīgāka paranojas ierobežošanā. Turklāt sabiedrības „instrumentus” (izglītību, ideoloģiju, audzināšanu) arī var daļēji vai pat pilnā mērā okupēt paranoja un paranoiķi.