ceturtdiena, 2018. gada 26. jūlijs

Neizdibināmā apziņa



Labi ir zināma nespēja izskaidrot pasaules (planētu) izcelsmi un cilvēka izcelsmi. Hipotēžu skaits ir milzīgs, taču tas neko nemaina. Noslēpumi (priekš cilvēka !?) paliek līdz galam neizdibināti. Tas attiecas arī uz cilvēka tādu būtisku komponentu kā apziņa. Apziņa vienmēr ir bijusi filosofiskās un zinātniskās izziņas centrā, vēloties izskaidrot apziņas rašanos un apziņas funkcionēšanas mehānismus. Jau antīkajā filosofijā apziņa tiek skaidrota kā mūžīga un visaptveroša garīgā sunstance, kas atspoguļo esošo un iespējamo īstenību un tās visu iespējamo daudzveidību. Saprotams, labi ir zināms, ka eksistē divas substances: garīgā un materiālā. Tāpat labi ir zināms, ka domai (apziņas produktam) nevar piedēvēt fiziskās īpašības: masu, enerģiju, telpiskos izmērus utt. Pasaules filosofiskajā mantojumā ir sastopama t.s. subjektīvo ideālistu apziņas izskaidrojums, tajā iekļaujot apziņas saistību ar realitāti. Proti, subjektīvie ideālisti saka, ka cilvēka apziņā esošā subjektīvā realitāte ir vienīgā realitāte, kas ir īstenības izziņas pamatbāze. Citi filosofi saka, ka apziņa ir matērijas īpašība; respektīvi, smadzeņu īpašība. Taču pati lielākā neizdibināmā problēma ir saiknē „apziņa” – „smadzenes”. Mūsdienu zinātne plaši interesējas par neirodinamiskajiem kodiem smadzenēs, bez kā nav iespējama apziņas darbība. Taču, tā teikt, viennozīmīga atbilde neeksistē un, domājams, nekad neeksistēs.







Himēriskuma anatomija



·       Sengrieķu mitoloģijā himera ir uguns spļāvējs nezvērs ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti. Turpmākajos gadsimtos par himeru sāka dēvēt jebkuru fantastisku nezvēru ar dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām. Savukārt ar vārdu „himēriskums” sāka apzīmēt fantastiski ārprātīgas, fantastiski zvēriskas parādības, kurās atspoguļojas dažādas pilnīgi nesaderīgas izpausmes (tā teikt, dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas).
·       Tiek uzskatīts, ka mūsdienu kapitālismā ir sastopama himēriska sabiedrība. [Par pēcpadomju Latvijas himēriskumu skat. grāmatā „Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas, R., 2004].
·       „Baltās” rases sabiedrība ir kļuvusi izteikti himēriska sabiedrība. Tipiski himēriska izpausme ir t.s. sociālais klimakss – pašsaglabāšanās velmes deficīts, apzināti atsakoties radīt pēcnācējus.
·       Otra himēriskā izpausme ir savas dzīves pārvēršana noslēgtā paranojālā lokā, kurā valda princips vairāk ražot, lai varētu vairāk patērēt un, vairāk patērējot, atkal ražotu pēc iespējas vairāk.
·       Trešā (nosacīti) himēriskā izpausme ir dzīves jēgas trūkums, kas sekmē eksistenciālā strupceļa sajūtu; eiropeīdi ir zaudējuši ticību nākotnei un tā rezultātā zaudējuši vispār interesi par nākotni.
·       Ceturtā (nosacīti) himēriskā izpausme ir absurda vairošana, kad racionālismu ir nobīdījis malā iracionālisms [skat. grāmatu „Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010].
·       Rietumu civilizācijā no himēriskuma viedokļa var vērtēt fetišizējošo attieksmi pret progresu, nemitīgi vēloties panākt kāpumu visos dzīves procesos. Fetišizētā progresa kults galvenokārt valda mānijā pēc iespējas vairāk ražot un patērēt, kā arī tirgot.
·       Kapitālismam tagad nav ekonomiskās dinamikas, bet ir militāri politiskā un ģeopolitiskā dinamika, kad viss tiek panākts ar spēku, bet nevis ar darbu.
·       Kapitālisma neoliberālajā (globalizācijas) laikmetā darba vietā stājas finansu mahinācijas, spekulācijas, finansu operāciju simulakri. Tas noveda pie finansiālā himēriskuma: parādu dzēšanu ar jaunu parādu un galu galā parādu atdošanas neiespējamību.
·       Kapitālisma neoliberālajā un postmodernistiskajā periodā himēriskums saskatāms eiropeīdu inteliģences t.s. inkluzīvajā identitātē; respektīvi, iekļaujošā, ietverošā (inkluzīvā) identitāte sevī attīsta visāda veida atvērtību un atvērtības baudīšanu: multietniskums kā bauda, homoseksuālisms kā bauda, homoseksuālās laulības kā bauda, genderisms kā bauda, politkorektums kā bauda, uzskatu plurālisms kā bauda.
·       Mūsdienu himēriskā kapitālisma būtiska izpausme ir nacionālās valsts suverenitātes likvidēšana, kas arī ir sava veida bauda inkluzīvās identitātes patriotiem. Atsevišķu valstu suverenitātei nav nekādas vērtības.
·       Himēriskuma izpausme ir liberālais fundamentālisms, kā drīkst dēvēt neoliberālismu – klasiskā liberālisma izkropļojumu.
·       Mūsdienu himēriskums kā Rietumu civilizācijas norieta liecība atgādina Romas impērijas himēriskumu no III gs. beigām līdz V gs. Piemēram, III gs. (235.-285.g.) 50 gadu laikā mainījās 20 imperatori, valdīja militārā anarhija, modē bija homoseksuālisms, modē bija nedzemdēt bērnus.











otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Kultūras demence



Postmodernisma sludinātā kultūras mantojuma nevajadzība Rietumu zemēs ir veicinājusi analītisku diskursu par kultūras demenci.  Diskursu 2018.gada sākumā aizsāka savā grāmatā angļu vēsturnieks David Andress. Postmodernisma nihilisms (Aitmatovs teica – mankurtisms) pret sabiedrības atmiņu par savu pagātni ir process, kas paplašinās, intensificējās. Konstatējama kultūras demences eskalācija. Medicīnā ar jēdzienu „demence” apzīmē iegūtu plānprātību pretstatā iedzimtai plānprātībai jeb oligofrēnijai. Runājot par kultūras demenci, acīmredzot prātā ir jāpatur arī oligofrēnijas masveidīgā iespējamība. Citādi nav izskaidrojami postmodernisma panākumi plašu iedzīvotāju slāņu (protams, pamatā inteliģences) atradināšanā no kultūras mantojuma. Tādi panākumi ir iespējami tikai adekvāti piemērotā „augsnē”. Demence ir amnēzijas izpausme. Taču amnēzijas apdrautētie cilvēki saprot, ka viņiem ir problēmas ar atmiņu un viņi nespēj atcerēties. Savukārt demences apdraudētie cilvēki nesaprot, ka viņi neatceras. Demences skartajiem (faktiski – zombētajiem) cilvēkiem pagātnes neizmantošana ir normāla parādība.

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Zinātnes liktenis



Pirmā sējuma noslēgumā Špenglers prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu. Tas sāksies 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes pašiznīcināšanās. No zinātnes tiks izstumta analītiskuma stihija, mānija, kaislība, nepieciešamība. Cilvēki sāks visam ticēt bez zinātniskā pierādījuma. Kritiski analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Par zinātnes nāvi liecinās tas, ka zinātne nevienam vairs nebūs pārdzīvojums, notikums, gandarījums. Zinātne ar saviem atklājumiem būs pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī kultūras garu pārsātinājusi. Tas sekmēs arvien niecīgāku, šaurāku, neauglīgāku cilvēku ienākšanu zinātnē. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie rezultāti ir noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti un vienoti ar pārējo kultūru. Zinātnes visi likumi, jēdzieni un teorijas ir iekšēji savstarpēji saistītas ar faustisko kultūru. Kultūra degradējas civilizācijā, degradējas arī zinātne.








trešdiena, 2018. gada 4. jūlijs

Integrālā paradigma



Uz planētas veidojas jauna paradigma jeb, citādāk sakot, jauna dzīves kārtība. Pagātnē aiziet līdzšinējā dzīves kārtība, kurā valdīja naudas fetišizms; nauda bija galvenais; tās iegūšanas labā drīkstēja darīt visu kaut ko un arī kaut ko nelikumīgu; pasaulē bija radīti juridiskie, ekonomiskie, politiskie, ideoloģiskie, morālie apstākļi peļņas neierobežotai vairošanai; naudas drukāšana pavēra iespējas neierobežotai finansēšanai un finansu mahinācijām. Līdzšinējo dzīves kārtību dēvē par liberālo globalizāciju jeb t.s. Vašingtonas konsensu; galvenais līdzšinējās dzīves kārtības subjekts un reizē objekts bija transnacionālās korporācijas. Jauno pasaules saimnieciskās darbības, bet praktiski visas dzīves, kārtību ir nolemts dēvēt par integrālo kārtību jeb integrālo paradigmu. Tās pamatā būs tirgus ekonomika, sociālistiskās vērtības, privātbizness, stratēģiskā plānošana. Valsts nodrošinās sakarus starp dažādiem sociāli ekonomiskajiem spēkiem, lai izpildītu vispārējo uzdevumu – sabiedrības labklājības paaugstināšanu. Tiks atjaunota nacionālā suverenitāte un valsts loma, tiks nostiprināta nacionālā identitāte. Naudas galvenā funkcija būs ekonomiskās attīstības stimulēšana. Par integrālo paradigmu, protams, sapņo tie futūristi, kuri neņem vērā demogrāfisko pāreju un tās nosacīto dzīves kārtību, taču galvenais - pasaules saimnieces „baltās” rases mentāli destruktīvo stāvokli.

Augstākais spēks



Toinbijs uzskatīja, ka kaut kāds augstākais spēks sūta izaicinājumus civilizācijām. Ja civilizācija atrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas jauns etaps civilizācijas attīstībā. Ja civilizācija neatrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas civilizācijas pagrimums. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir izskaidrojama vienīgi ar kaut kāda augstākā spēka iejaukšanos cilvēces gaitās uz Zemes. Tam savā ziņā piekrita demogrāfiskās pārejas teorētiķis Sergejs Kapica, jo viņš klusēja par demogrāfiskās pārejas iemesliem. Respektīvi, klusēja par to, kāpēc „krāsaino” rasu dzimstība nenormāli ātri un apjomīgi palielinās, bet „baltā” rase izmirst, degradējas, iestieg perversijās, homoseksuālismā, iracionālismā, idiotismā. Eiropeīdi tātad nav spējuši atrast saprātīgu atbildi augstākā spēka jaunākajam izaicinājumam. Saprātīgas atbildes trūkums sekmē eiropeīdu civilizācijas pagrimumu. Tie domātāji, kuri nevēlas atsaukties uz vēstures mistērijām un transcendentāliem spēkiem, koncentrē uzmanību cilvēkam. Dažādu izaicinājumu galvenais avots esot pats cilvēks, cilvēka evolūcijas specifika, tendences utt. Arī Sergejs Kapica rakstīja par izmaiņām cilvēku apziņā kā demogrāfiskās pārejas ieganstu.

sestdiena, 2018. gada 23. jūnijs

Brīvības nosacījumi


 Cilvēku vispirms ir jāiemāca patstāvīgi domāt un spriest. Tikai pēc tam cilvēkam var dot „vārda brīvību”, „uzskatu brīvību”. Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka viņš drīkst izmantot doto brīvību tikai tad, ja viņam ir patstāvīgs viedoklis, oriģināla pieeja, bet nevis vēlēšanās atkārtot kāda cita viedokli. Patstāvīgi domāt nozīmē savdabīgi domāt, bet nevis balstīties uz anonīmo autoritāti – sabiedrības viedokli, kas var būt vienīgi kāda viedokļa simulakrs, dublikāts, multiplicējums. Brīvībai ir ne tikai kvantitatīvs aspekts, bet arī kvalitatīvs aspekts.
Ø  Cilvēka brīvības tēma ir reliģisko mācību centrā. Katolicismā cilvēka gribas brīvība ir ideāla. Cilvēka dabu izpostīja Ādama grēks. Taču cilvēks tiecas pēc labā. Paša cilvēka pūles pēc labā veicina viņa glābšanos no grēka. Baznīca arī var glābt grēkotājus. Lutera koncepcijā cilvēks ir slikts. Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm. Taču cilvēks ir gatavs izpildīt arī Velna pavēles, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks ir Dieva vai Velna vergs. Lutera attieksme pret Dievu balstās uz bailēm, kaut gan pats viņš saka, ka uz mīlestību, bet nevis bailēm. Lutera idejiskajā struktūrā eksistē pakļautība (Dievam vai Velnam), kuras pamatā ir bailes. Cilvēks bailēs pakļaujas Dievam vai Velnam. Cilvēks apzinās savu niecīgumu, grēcīgumu. Tas viņā izraisa stihiskas bailes, kas savukārt izslēdz vai mazina iespēju būt idejiski patstāvīgam.