trešdiena, 2017. gada 26. aprīlis

Špenglera u.c. idejas


·        Špenglers: Rietumu kultūra sākās ap 900. g.; uzplaukums XV-XVII gs.; pagrimums sākās XVII-XIX gs.; noriets (gala beigas) sākas ap 1900.g. Pirms katras kultūras ir senatne; kultūru nomaina civilizācija, kas eksistē 200-300 gadus; katra kultūra ilgst apm. 1500 gadus; tā uzskatīja arī Daņiļevskis.
·        Špenglers: kultūras/civilizācijas ir neatkarīgas viena no otras; [mūsdienās tam grūti piekrist; mūsdienu zinātne atzīst totālu kultūru/civilizāciju mijiedarbību, savstarpējo saistību; jaunākais piemērs – globalizācija]; Špenglers kultūru/civilizāciju salīdzina ar dzīvo organismu: piedzimst...nomirst. Tā rīkojās daudzi – Toinbijs, Daņiļevskis, Gumiļovs u.c. Neviena mūža fāze neatkārtojās; vēsturiskie procesi ir neatgriezeniski; pilnā mērā atklāt dzīvi var tikai intuitīvā izziņa; vēsturi var izzināt intuitīvā izziņa; katra kultūra ir garīga individualitāte, kas izpaužās katrā attiecīgās kultūras formātā.
·        Vai tikai Rietumu pasaulē pašlaik pastāv divas civilizācijas – cilvēku civilizācija un postcilvēku civilizācija? Vai liberāļu civilizācija ir postcilvēku civilizācija? Atbildē jāņem vērā sekojošais. Liberāļi šodien netic personības pašvērtībai un suverenitātei; galvenā sociālā vērtība faktiski ir valsts, bet nevis cilvēks; valstij ir jākalpo globālajiem spekulantiem; liberāļi nevairās savu interešu realizācijā izmantot migrantus/migrāciju, nacistus, teroristus, dažāda tipa cilvēciskās padibenes; postcilvēku civilizācija (ja to atzīstam) ir civilizācija, kuras centrā ir nauda, finansu tirgus; tai nav vēlētāju (elektorāta) un nodokļu maksātāju; postcilvēki paši ir akcionāri, tāpēc nav ne no viena atkarīgi; vienīgie šķēršļi postcilvēku civilizācijai ir 1) tirgus izsmeltība uz Zemes; 2) makroreģionu veidošanās; Soross tāpēc esot teicis: „Mūzika ir beigusies, bet viņi vēl dejo!”.
·        Ciešanas kā industrija mūsdienu sabiedrībā; ciešanas kā vizītkarte; ciešanas kā ģenerējošais spēks informācijas plūsmai.
·        Himēriskums: meli + blēdīšanās kā uzvedības stereotips; agresija pret cilvēkiem, faktiem, patiesību.
·        XIX-XX gs. mijā Rietumu intelektuāļi izjuta nepieciešamību cilvēku apziņā saskatīt un veicināt jaunu pavērsienu – jaunu pasaules uzskatu; N.Rērihs – „enerģētiskums”, „augstākais garīgi enerģētiskais princips – kosmisms”; pasaule sastāv no enerģētiskām struktūrām; cilvēks ir „kosmo-socio- cultus” struktūra; kosmisko spēku faktors tautu, civilizāciju, cilvēces liktenī.

·        Bet kādu nepieciešamību izjūt Rietumu intelektuāļi XXI gs. sākumā, domājot par cilvēku, civilizācijām, cilvēci?

Pasionaritāte



Ļ.Gumiļova mācību var dažādi vērtēt. Netrūkst kritiķu, noliedzēju. Taču visi lieto viņa jēdzienu „pasionaritāte”. Lieto arī noliedzēji. Vismaz tāds ir radies priekšstats zinātniskajā publicistikā un zinātniskajos darbos. Kas ir pasionaritāte? Kas ir pasionāriji? Gumiļova izskaidrojums ir transcendentāls. Pasionāriji ir indivīdi, kuri ir apveltīti ar spēju no ārējās vides izmantot vairāk enerģiju nekā nepieciešams eksistencei un šo enerģiju (respektīvi, enerģijas pārpalikumu) izmantot apkārtējās vides transformācijai. Šo spēju sauc par pasionaritāti. Pasionaritāte atsaucās uz uzvedību un psihi. Enerģiju intelektuālajai, psihiskajai darbībai ir grūtāk fiksēt nekā enerģiju fiziskai darbībai. Pasionaritāte nav attiecināma uz bioloģiskajiem instinktiem. Pasionaritāte izmanto biosfēras enerģiju, par kuru rakstīja Vernadskis. Gumiļovs atsaucās uz Vernadski. Tā ir bioķīmiskā enerģija biosfērā. Vernadskis runāja par enerģiju, kas balsta dzīvo organismu pastāvēšanu un attīstību. Vernadskis šo enerģiju sauca par „dzīvās vielas enerģiju”. Biosfērā šī enerģija nav vienmērīgi izplatīta; cilvēki šīs enerģijas izmantošanas rezultātā rīkojās intelektuāli saprātīgi, apdomīgi, sociāli atbildīgi, mērķtiecīgi. Gumiļovs rakstīja, ka šī enerģija uz Zemes stiepjās noteiktās joslās tūkstošiem kilomentrus. Šajās joslās rodas „superetnosi”; 1.gs. radās goti, slāvi, dāki, judeji-olusīrieši; 6.gs. radās arābi. To saka Gumiļovs. Gumiļovs lieto jēdzienu „pasionārā indukcija”. Tā tiek apzīmēta masu noskaņojuma un masu uzvedības izmaiņas pasionāriju ietekmē. Pasionāriju misija ir glābt tautu no pagrimuma, organizēt un vadīt revolūciju, sacelšanos u.tml. Bet tas jau ir Gumiļova fanu viedoklis.

No prof. Kļosova pasaules


·        Āriji ir cilvēki, kuri runāja āriju grupas valodās (irāņu, indoirāņu) III-II g.t.p.m.ē. Āriji ir tie paši indoeiropieši, kā viņus dēvē arheologi, valodnieki.
·        Svastika ir āriju ornamentālā zīme.
·        „Balti” ir kabineta termins. To radīja Kēnigsbergas universitātes prof. Georgs Nesselmans. Agrāk baltu apzīmēšanā lietoja terminu „letto-lietuvieši”.
·        Baltu un slāvu valodas nošķīrās pirms 3400 gadiem. Tā uzskata valodnieki.
·        Slāvi Baltijā ir R1a gaplogrupa.
·        Lietuviešiem ir 38% R1a, 42% N1c1.
·        Latviešiem ir 40% R1a, 38% N1c1.
·        Gaplogrupa N1c1 izgāja no Urāliem pirms 4000 g.; Latvijā un Lietuvā nonāca I g.t.vidū p.m.ē.; Somijā nonāca tajā pašā laikā. Pārgāja indoeiropiešu valodā.
·        DNK testēšana vīriešiem. Divi rādītāji: 1) gaplotips – skaitļu kopa, kas ir personiskais numurs „DNK pasē”; 2) gaplogrupa – grupas raksturojums, nosakot gaplotipa vēsturisko piederību: dzimte, vēsturiskā cilts.
·        Vīriešiem ir DNK –Y hromosoma; sievietēm nav; sievietēm ir „mitohondriālā DNK”.
·        Tēvs nodod Y hromosomu tikai dēliem; māte nodod „mitohondriālo DNK” gan dēliem, gan meitām.
·        Katram vīrietim Y hromosomā ir sava mutācijas aina.
·        Gaplogrupa nav identiska etnosam; etnoss nav identisks gaplogrupai.
·        Āriju migrācija ir gaplogrupas R1a migrācija; šī gaplogrupa radās Centrālajā Āzijā pirms apm. 20 000 gadiem.
·        Valodnieki uzskata, ka indoeiropiešu valodu sākums ir Anatolijā, Balkānos.
·        R1a ienāca Eiropā no Dienvidsibīrijas caur Irānu, Anatoliju; nonāca Balkānos pirms apm. 10-9 t.gadiem; no Balkāniem migrēja uz Krievijas meža stepes zonu, Vidusāziju, Dienvidurāliem, Irānu, Indiju.

·        Āriju izejas gaplogrupa R1a-Z645 izveidojās apm. pirms 5500 gadiem.

otrdiena, 2017. gada 25. aprīlis

Demokrātiskais ideālisms



Laiku pa laikam sabiedriskajā domā tiek uzkurināta ideoloģiskā konstrukcija, kuru var dēvēt par demokrātisko ideālismu. Konstrukcijas pamatā ir ideālistiska attieksme pret demokrātiju. Respektīvi, tieksme idealizēt īstenību. Īstenība grozās ap demokrātijas konceptu. Tiek idealizēta demokrātija. Rietumu civilizācijā demokrātiskais ideālisms ideoloģiski tiek musināts aizvadītajos apmēram 25-30 gados. Tas ir globālisma demagoģijas laiks, globālo finansu afēru laiks. Šajā laikā dominē ASV centieni pārvaldīt pasauli. Tas ir vienpolārās pasaules iedibināšanas laiks. Tātad planetārā totalitārisma laiks jeb globālisma totalitārisma laiks. Šajā laikā rodas Pasaules Purvs, kā globālismu dēvē Dugins. Demokrātiskais ideālisms kalpo kā ideoloģisks aizsegs minētajam totalitārismam, cilvēkus zombējot ar stāstījumu par demokrātijas vajadzību, demokrātijas pastāvēšanu, demokrātijas neaizstājamību u.tml. Demokrātijas reālā likvidācija tiek aizplīvurota ar demokrātijas slavināšanu – demokrātisko ideālismu.

sestdiena, 2017. gada 22. aprīlis

Resentment



„Resentment” angļu valodā nozīmē dusmas, aizvainojumu. Krievu zinātnieki tagad lieto anglicismu – рессентимент. Iespējams, tāpēc, ka jēdziens pašlaik ir aktuāls sociālajā filosofijā un to nākas operatīvi adaptēt dzimtajā valodā. Ar šo jēdzienu raksturo Rietumu mūsdienu sabiedrības noskaņojumu. Faktiski veselu garīgo kompleksu, kas sastopams sabiedriskajā apziņā. Latviešiem adresētajā vislabākajā svešvārdu vārdnīcā minētais jēdziens neietilpst. Rietumu filosofiskajā domā „rizentmets” (tāda ir fonētiskā transkripcija angļu-latviešu vārdnīcā, kaut gan labāk būtu veidot anglicismu „risentments”, ko uzdrošinos turpmāk darīt) apzīmē cilvēka pašsajūtas/pašapziņas, prāta noskaņojuma kompleksu. Tādu jēdziena izmantojuma tradīciju iedibināja Nīče, Šēlers. Komplekss sastāv no skaudības, greizsirdības, ļaunprātības, ļaunprātīga revanšisma, ļaunprātīgām atmiņām, atriebības kāres. Tas ir komplekss, kas sāk cilvēkā funkcionēt, kad viņš sevi salīdzina ar citiem cilvēkiem un objektīvi ir spiests sevi novērtēt zemāk nekā citus cilvēkus, bet nav gatavs to atzīt ne sev, ne citiem. Tas ir slimīgs, saindēts, nervozs, uzbudināts, satraukts pašsajūtas un prāta noskaņojuma komplekss. Cilvēks atrodās frustrācijas stāvoklī, jo cilvēkam ceļā uz pašapmierinātību ir stājušies reāli šķēršļi – citu cilvēku objektīvais pārākums. Nepatīkamo iekšējo spriegumu izraisa bezizejas atskārsme. Cilvēks apzinās, ka viņam nav iespējams izmainīt objektīvo situāciju, un viņā uzbango mazvērtības, bezspēcības apziņa, vēlēšanās atriebties stiprākajiem, gudrākajiem, izglītotākajiem, labāk audzinātajiem, zinošākajiem, talantīgākajiem, slavenākajiem, morāli cēlākajiem, sabiedrībā autoritatīvākajiem utt., u.tml. Risentments ir sociālo un profesionālo statusu konkurences elements. Risentmenta aģenti (mazvērtības saindētie indivīdi) vēlas izmainīt statusu hierarhiju, cenšoties nokļūt augstākā statusā, kaut gan reāli tas nevar notikt attiecīgā cilvēka neadekvātās kvalitātes dēļ. Risentmenta aģenti var būt, protams, ne tikai atsevišķi cilvēki. Risentments var izpausties sociāli kolektīvā rakursā kā etniskās identitātes īpašība. Risentments var pārklāt visu etnosu, ja tas apzinās savu nepilnvērtību salīdzinājumos ar citiem etnosiem. Risentmenta pārņemtie indivīdi un etnosi nevar sasniegt konkrētus mērķus, bet var gūt vienīgi simbolisko revanšu, kas izpaužās 1) demagoģiskas polemikas organizēšanā (apoloģētiskā retorikā) un 2) publiskās represijās (reāli: citu nolamāšanā). Vārdu sakot, risentmenta aģenti var vienīgi savu ienīsto konkurentu (tas var nezināt, ka ir konkurents kādam) retoriski nošaut. Bet īstenībā risentments neko nevēlās panākt. Vēlās tikai noniecināt labākos, vērtīgākos. Turklāt risentments parasti ir īpatni tēmēts. Teiksim, kareivis apskauž nevis ģenerāli, bet apskauž seržantu. Cilvēks apskauž kaimiņu, kura dzīve faktiski nav nemaz labāka kā risentmenta aģenta dzīve. Vietā ir atcerēties latviešu deportāciju sarakstu veidošanu, kurā dominēja „kaimiņi”. „Kaimiņi” ir latviešu denunciāciju galvenie objekti.

pirmdiena, 2017. gada 17. aprīlis

Kanoni



Kultūrā un socializācijā (kas, protams, ietilpst kultūrā) kanoniem vienmēr ir ļoti būtiska loma. Tas ir tāpēc, ka kanons ir paraugs, mēraukla, norma, ideāls; tas, kas ir obligāts; tas, kas ir vispārpieņemts; kanons var būt dogma, noteikums, uzstādījums, ko ir noteikusi ideoloģija, reliģija, vara; kanons mākslā regulē formu – kompozīciju, sižetu, tēlu interpretācijas variantus. Kanonu realizācija tiek dēvēta par kanonizāciju – dzīves izpausmju ietveršanu kanonā, dzīves īstenības uztveri un skaidrojumu no attiecīgo kanonu viedokļa, atbilstoši attiecīgajiem kanoniem – obligātajiem likumiem, normām, noteikumiem. Par kanonizāciju reliģijā sauc pieskaitīšanu pie svētajiem. Taču tāda kanonizācija (pieskaitīšana pie svētajiem) notiek ne tikai reliģijā. Masu kultūra bez kanonizācijas nav iespējama. Masu kultūras produkcija kļūst masveidīgi izmantota vienīgi pateicoties kanonizācijai, masu auditorijai iedvešot priekšstatu par attiecīgās produkcijas kanonisko vērtību. Bet ne tikai masu kultūra nav iespējama bez kanoniem un kanonizācijas. Nav iespējama socializācija vispār. Socializācijā, procesā, kura gaitā cilvēks apgūst savas sabiedrības sociālās normas un kultūru kopumā, nemaz nevar iztikt bez kanoniem un kanonizācijas. Socializēt, panākt, lai kāds cilvēks socializētos (sabiedriskotos), nav iespējams bez kanoniem un kanonizācijas. Tāpēc ļoti svarīgs moments socializācijā ir socializācijas orientācija. Socializācija var orientēties uz dažādiem kanoniem – zinātniskajiem, racionāli pragmātiskajiem, masu apziņai piemērotiem primitīviem kanoniem, mākslinieciskajiem, morāli tikumiskajiem, reliģiskajiem, ateistiskajiem, sociālisma, liberālisma, nacionālajiem, transnacionālajiem utt. Inteliģence, kura tradicionāli formē, vada un kontrolē socializācijas procesu, ir atbildīga par sociālizācijas orientāciju. Inteliģence izvēlās un  realizē noteiktu orientāciju socializācijas procesā. Tādējādi izpaužās inteliģences vadošā loma (misija) sociālajos kolektīvos – tautā, nācijā, civilizācijā.

sestdiena, 2017. gada 15. aprīlis

Asimetrija



Zemes iedzīvotāju dažādu etnisko formāciju attīstības asimetrija ir acīmredzams fakts. Austrālijas aborigēni ir palikuši akmens laikmeta cilvēkveidīgo būtņu apziņas līmenī. Latvieši ir palikuši viduslaiku dzimtcilvēku apziņas līmenī, bet rietumeiropieši iemanījās būvēt atomreaktorus enerģijas iegūšanai; krievi iemanījās sūtīt cilvēkus kosmiskajos ceļojumos; ķīnieši izveidoja „planētas fabriku”. Asimetriju nosaka daudzi dabiskie faktori: klimats, ģeogrāfiskā vide, augu un dzīvnieku valsts izmantojamība cilvēku vajadzībām. Noteikti ir vēl citi dabiskie faktori, par kuru ietekmi uz cilvēku attīstību prātoja jau senie grieķi un citi senie domātāji. Arī mūsdienās par to prāto filosofi, zinātnieki. Vienīgi mazāk prāto par to, kas vēl ietekmē etnisko formāciju attīstības asimetriju. Toinbijs kādreiz ironizēja par „kosmiskā joka upuriem”; Gumiļevs izsauca filistru lamas sakarā ar ideju par pasionārajiem grūdieniem, kuri ilgst 1-5 gadus Zemes šaurā joslā 200-300 km apjomā, šajā joslā veicinot etnisko attīstību. Pasionāros grūdienus izraisa variabls kosmiskais apstarojums šaurajā joslā. Par Gumiļeva idejām tagad ņirgājās tikai neglābjami obskuranti. Taču tajā pašā laikā par kosmisko ietekmi uz etnisko formāciju attīstību joprojām zinātne izsakās atturīgi. Asimetrijas izskaidrojumi dabisko faktoru kontekstā nepārliecina. T.s. trimdas latvieši pateiks, ka Kanādā ir tādi paši dzīves apstākļi kā Latvijā. Taču viens ir kanādiešu attīstības līmeņa atbalss ekonomikā, bet pavisam kaut kas cits ir latviešu attīstības līmeņa atbalss ekonomikā.