trešdiena, 2017. gada 22. februāris

Adekvātā mode


Modes izmaiņas noteikti ir saistītas ne tikai ar stilistiskajām izmaiņām, gaumes izmaiņām, bet arī ar dziļām psihiskajām izmaiņām sociumā. Var uzskatīt, ka modei ir jābūt adekvātai attiecīgajā periodā sastopamajam psihiskajam noskaņojumam tajā sabiedrības daļā, kurai adresēti modes piedāvājumi. Mēs dzīvojam juvenālā laikmetā. Uz dzīves skatuves dominē jauni cilvēki. Tādi ir finansu kapitālisma spekulanti, banku klerki, informācijas tehnoloģiju fani. Dažās valstīs pat valdošā politiskā kliķe. Taču mēs dzīvojam arī eiropeīdu ļoti straujas garīgās degradācijas laikmetā, kā rezultātā mutuļo iracionālisms, arhaisms, idiotisms kā psihiskie rādītāji sabiedrības, īpaši jaunāko paaudžu, portretā. Un, lūk, nav grūti ievērot, ka šiem rādītājiem (iracionālismam, arhaismam, idiotismam) atbilst arī mode: tetovējumi, dažādi riņķi sejā, frizūras, idiotisks apģērbs un ģērbšanās veids. Ja, piemēram, „Stefano Ricci” savu produkciju piedāvā vecākās paaudzes ļoti bagātiem cilvēkiem, tad firmas modes līnijas konsekventi saglabājās klasiskajās tradīcijās bez jebkādiem modes pašmērķīgiem ekscesiem – galējībām, iracionālas nesavaldības. Savukārt „Louis Vuitton” savus risinājumus piedāvā jauniešiem, un tūlīt tiekamies ar pilnīgi citu pieeju. Tā, piemēram, 2017.gada pavasarim firma puišiem piedāvā šādu salikumu: rudens mētelis, žakete, svīteris, krekls. Tas būtu saprotams. Pavasarī vēl nākas silti saģērbties. Taču nekādi nav saprotams, kāpēc kopā ar tādu siltu apģērbu ir ieteiktas sandales basās kājās. Pie tam bikses ir uzlocītas virs potītēm. Grūti iedomāties, kurā klimatiskajā joslā pavasarī var iederēties tāda mode – rudens mētelis un minētais pārējais apģērbs + sandales basās kājās. Dotajā modē ir kaut kas iracionāls, idiotisks.


otrdiena, 2017. gada 21. februāris

Diagnoze



Eiropeīdu degradācija, saprotams, nevar iztikt bez konkrētas diagnozes, raksturojot garīgā pagrimuma pārņemtās ļaužu masas. Iespējams, diagnoze būs daudzpusīga, aptverot gan neirastēniju un histēriju, gan debilitāti un šizofrēniju. Visticamākais, nākas attaisnot, saprast un slavēt tos vecākus, kuri saviem bērniem izvēlās vārdu „Daunis”, kā tas notiek latviešu aprindās. Dauna slimība arī būs viens no diagnozes variantiem. Visjaunākajā laikā viens no spilgtākajiem piemēriem eiropeīdu degradācijā ir masveidīgā mānija visās savas dzīves likstās vainot Krieviju, krievus, V.Putinu. Šī mānija ir sastopama ne tikai latviešu vidē. Neapšaubāmi, tā tāpat kā jebkura cita mānija neliecina par skaidru un garīgi veselu prātu. Var liecināt vienīgi par nepieciešamību mānijas autoriem izvēlēties kādu no diagnozes variantiem. Degradācija strauji progresē. Taču par laimi vēl ir normālu eiropeīdu slānis, kas ir spējīgs ne tikai racionāli konstatēt degradāciju, bet arī pret to publiski vērsties. Latvijā tāds slānis ir niecīgs, gandrīz nemaz nav praktiski jūtams. Bet par to nav jābrīnās. Degradācija visrezultatīvākā noteikti būs garīgi vājāk attīstītās populācijās. Tas ir loģiski.

svētdiena, 2017. gada 19. februāris

Galvenie faktori



Lai piedāvātu plānu valsts, tautas, šķiras, sociālās grupas attīstībai, vajadzīga stratēģija, kura savukārt nav iespējama bez noteiktas ideoloģiskās programmas. Tātad vispirms ir nepieciešama ideoloģija, fiksējot idejiskos uzskatus, idejiskos mērķus un savas ideoloģijas sociālo vērtību vispār. Piemēram, sociālo taisnīgumu nenodrošina sociālā sistēma. Nodrošina gēni, audzināšana, izglītība, ideoloģija. Ne velti Aleksandrs Bloks teica, ka „boļševisms ir krievu dvēseles īpašība, bet nevis frakcija Valsts domē”. Milzīga nozīme ir izglītībai un tās vispārējai ievirzei – antropoloģiski garīgajiem uzdevumiem. XIX gs. augstākā izglītība bija koncentrēta ap „praktiskumu” un „pozitīvām zināšanām”. XX gs. savas tiesības pieteica fundamentālās zinātnes un humanitārās zinātnes, gadsimta beigās – sociālās zinātnes, kā arī notika „pagrieziens uz kultūru”, kad kulturoloģija tika pasludināta par kognitīvo bāzi Nr.1. XXI gs. pagaidām tiekamies galvenokārt tikai ar „diploma pirkšanu”. Patiesi izglītoti cilvēki kaitina. Tā tas bija arī agrāk, - spēcīgais vienmēr ir kaitinājis. Šodien tā ir masveida izpausme.

sestdiena, 2017. gada 18. februāris

Eksistenciālais fundamentālisms


Esejas uzmetums par cilvēka eksistences konstantēm

   Kāds ir mērķis esejai? Ko autors vēlas teikt un ko viņš vēlas panākt? Kas ir eksistenciālais fundamentālisms? Tas ir jauns terminoloģiskais veidojums. Ko tas apzīmē?
   Fundamentālisms mēdz būt dažāds. Populārs ir reliģiskais fundamentālisms. Mūsdienās tiek runāts par islama fundamentālismu, postliberālisma fundamentālismu. Var runāt par postmodernisma fundamentālismu.
   Fundamentālisms ir kaut kas tāds, kas akcentē pamatus, pamatbūtību un konsekventi, ne reti – agresīvi, ambiciozi, nevēlās no tā atsacīties. Fundamentālisms ir savdabīgs kategoriskais imperatīvs attieksmē pret pamatiem, pamatbūtību kādai mācībai, uzskatu sistēmai, idejiskajai doktrīnai u.tml.
   Eksistenciālais fundamentālisms ir attieksme pret cilvēka eksistenci un tās pamatnosacījumiem. Eksistenciālais fundamentālisms pasvītro cilvēka eksistences pamatnosacījumus gan fizioloģiskajā, gan garīgajā ziņā. Cilvēkam ir eksistenciālas fundamentālas vajadzības, bez kuru realizācijas viņš nevar eksistēt.
   Saprotams, tā ir triviāla atziņa. Pats par sevi ir saprotams, ka cilvēka eksistencei ir nepieciešami konkrēti nosacījumi (pārtika, ūdens, gaiss utt.).
   Eksistenciālais fundamentālisms sevi ietver ne tikai fizioloģiskos eksistenciālos nosacījumus, bet arī garīgos, simboliskās realitātes, nosacījumus. Bet arī tas nav nekas jauns. Cilvēka garīgās vajadzības arī ir zināma prasība cilvēka eksistencei.
   Sarunā par eksistenciālo fundamentālismu autors vēlas pievērst uzmanību, lūk, kam.
   Pirmkārt, konkrētās realitātes un simboliskās realitātes neviendabīgajām attiecībām, kad starp abām realitātēm var būt un var nebūt komplimentāras attiecības.
   Otrkārt, uzmanība tiks pievērsta simboliskās realitātes ideoloģisko, politisko, ekonomisko mērķu praktiskajai ietekmei uz konkrēto realitāti. Nav grūti saprast, ka, piem., ideoloģiskā zombēšana var gūt relatīvus rezultātus, jo ir spiesta piekāpties konkrētās realitātes priekšā.
   Treškārt, noteikti nākas pievērsties simboliskās realitātes un konkrētās realitātes hierahijai eksistenciālajā fundamentālismā. Citiem vārdiem sakot, tas jau ir jautājums par primāro un sekundāro cilvēces vēsturē.
   Cilvēka dzīve sastāv no divām daļām: 1) konkrētās realitātes un 2) simboliskās realitātes. Tā tas bijis vienmēr cilvēces pastāvēšanas laikā. To apliecina vēsturiskais materiāls. Pirmās liecības par cilvēku pavada simboliskās realitātes artefakti – zīmējumi uz alu sienām, ornamentāli veidojumi uz ieročiem, sadzīves priekšmetiem utt.
   Savukārt konkrētās realitātes pastāvēšanu nav jāpierāda ar artefaktiem. Konkrētajā realitātē obligāti ietilpa cilvēka eksistences pamatnosacījumi: 1) pārtikas izejvielu ieguve, sagatavošana, lietošana, 2) apģērba materiāla ieguve, sagatavošana, lietošana, 3) dzīves vietas būvmateriālu ieguve, mājokļa iekārtošana.
   Konkrētā realitāte ir eksistenciāli fizioloģiski determinēta. Pārtika, mājoklis, kā arī pēcnācēju reprodukcija ir pastāvējusi vienmēr. Cilvēks nespēj dzīvot bez eksistences elementārākajiem līdzekļiem.
   Simboliskā realitāte ir mākslīgi radīta realitāte – filosofija, zinātne, ideoloģija, reliģija, mitoloģija, māksla, folklora. Simboliskā realitāte ir abstrakcijas produkts. Ne reti arī konkrētās realitātes garīgi mākslīgs noformējums.
   Simboliskā realitāte arī ir cilvēka eksistences obligāta nepieciešamība tāpat kā konkrētās realitātes cilvēka eksistences pamatnosacījumi. Taču simboliskā realitāte principā nevar ietekmēt konkrēto realitāti, jo cilvēks, piem., bez pārtikas nomirs. Tas nav svarīgi, kādā apjomā un kvalitātē ir pārtika. Runa ir par principu: principiālo nepieciešamību ēst.
   Simboliskā realitāte kā obligāta cilvēka dzīves, konkrētās realitātes, nepieciešamība arī izpaužās eksistenciāli, funkcionējot kā cilvēka garīgās eksistences bāze. Cilvēks nevar dzīvot bez ēdiena un nevar dzīvot bez garīguma – garīgā materiāla. Dzīve bez garīgā materiāla cilvēku arī dzen nāvē – garīgajā nāvē, kas var noslēgties ar fizisko nāvi.
   Vērtējot simboliskās realitātes lomu cilvēku dzīvē, svarīga problēma ir simboliskās realitātes saturs un tā vēsturiskā transformācija. Saturs var funkcionēt dažādi, sākot no estētiski garīgās misijas un beidzot ar agresīvi militāro misiju; respektīvi, simboliskā realitāte var būt karu, revolūciju, terorisma, militārās agresijas dažādu veidu sastāvdaļa. Simboliskās realitātes misija var būt ideoloģiska, reliģiska, politiska, ģeopolitiska, ekonomiska, izglītības un audzināšanas, estētiska, ētiska.
   Simboliskās realitātes analītiskajā tematikā ietilpst problēma par simboliskās realitātes kapacitāti, palīdzot vai traucējot cilvēkiem dzīvot. Aktuāla ir problēma par simboliskās realitātes absurdo, bezjēdzīgo būtību konkrētās realitātes kontekstā. Kā jau tika minēts, atsevišķa problēma ir simboliskās realitātes satura transformācijas un šo transformāciju saistība ar konkrētās realitātes transformācijām.
   Konkrētā realitāte uz cilvēkiem var iedarboties apmāti, kad viņu apziņu pārklāj apmātība (fascinācija). Svešvārds „fascinācija” lietots, apzīmējot apmātību.
   Uzkatāms piemērs ir cilvēku saskarsme ar sociālo nelaimi. Piemēram, valsts krahu. Valsts krahs ir acīmredzams. Tas tiek analītiski izskaidrots masu medijos. Cilvēki principā neiebilst un piekrīt valsts kraha esamībai. Taču uz viņiem atziņa par valsts krahu neiedarbojās pilnā mērā; proti, viņi pret valsts krahu neizturās kā pret eksistenciāli vitālu fenomenu, kas būtu viņu dzīvības un nāves jautājums. Viņi pret valsts krahu neizturās vienaldzīgi. Taču arī ne maksimāli sakāpināti, kā viņi izturētos, teiksim, tiekoties ar savas nāves draudiem.
   Bet kā izturās cilvēki pret valsts krahu?
   Cilvēki pret valsts krahu izturās kā pret simbolisko realitāti. Tātad tāpat kā pret jebkuru citu abstraktu risinājumu, kas neapdraud cilvēku konkrēto realitāti – eksistences līdzekļu (pārtikas, ūdens, gaisa) izmantošanu.
   Varam secināt, ka pastāv konkrētās realitātes fascinācija. Konkrētā realitāte (eksistences līdzekļu izmantošana) ir apmāti noskaņojusi cilvēkus. Šīs fascinācijas apstākļos simboliskā realitāte zaudē spēku un nav spējīga pilnā mērā funkcionēt. Konkrēti: cilvēki atzīst valsts krahu, taču arī neko nedara tā novēršanai, jo netiek apdraudēta viņu konkretā realitāte (fizioloģiskā eksistence).
   Dotais piemērs ir gadījums, kad viegli ir uztverama konkrētās realitātes un simboliskās realitātes savstarpējā hierarhija. Ne velti dažādu radikālu sociālo projektu (piem., revolūcijas) autori ņem vērā minēto hierarhiju, simbolisko realitāti sapludinot ar konkrēto realitāti, kad arī simboliskā realitāte cilvēkiem tiek pasniegta kā nāves briesmas. Tādā gadījumā atkāpjās konkrētās realitātes fascinācija, un cilvēki pievēršās attiecīgajam projektam ar visu sirdi un dvēseli, kā tas parasti notiek, ja ir jāaizstāv sava un savu tuvinieku dzīvība.
   Konkretā realitāte (fizioloģiskā eksistence) vienmēr ir saistīta ar cilvēka fundamentālu instinktu un cilvēka fundamentālu agresiju. To nosaka nepieciešamība iegūt un izmantot fizioloģiskās eksistences līdzekļus. Šajā jomā vienlīdzības princips praktiski nepastāv. Vienlīdzības principu var vienīgi tēlot ar simboliskās realitātes līdzekļiem – ideoloģiju, demagoģiskām atrunām, solījumiem, politiskām programmām u.tml.
   Praktiski valda instinkta divi veidi: 1) indivīda instinkts pakļaut citus indivīdus savām interesēm un 2) indivīdu kolektīva (elites, šķiras, grupas, klana, oligarhijas, partijas u.tml.) instinkts pakļaut visus pārējos indivīdus (tautu, nāciju, kolektīvu) savām interesēm.
   Abos gadījumos instinkta realizāciju pavada cilvēka fundamentāla agresija, agresīvā, kategoriskā, viennozīmīgā formā pamatojot doto dzīves kārtību. Taču agresija (arī instinkts) tiek maskēta un ideoloģiski pamatota.
   Pamatojums tiek veiks ar simboliskās realitātes līdzekļiem. Simboliskā realitāte kalpo fizioloģiskās eksistences līdzekļu ieguvei. Bez simboliskās realitātes instinkts un agresija nepastāv. Varbūt vienīgi pastāv kaut kādu dzīvnieciski mežonīgu hominīdu populācijās (pigmeju, aborigēnu), kurās visu procesu centrā nav prāts. Homo sapiens populācijā instinkts un agresija tīrā veidā nav sastopama, bet tikai simboliskās realitātes iesaiņojumā.
   Nākas pievērst uzmanību vienai vēsturiskajai likumsakarībai: jo augstāks ir cilvēka civilizētības un kultūras līmenis (reizē – prāta attīstības līmenis), jo maskētākā formā funkcionē simboliskā realitāte. Jo cilvēks ir civilizētāks un kulturālāks, jo vairāk viņš maskē savu fundamentālo instinktu un fundamentālo agresiju, to pasniedzot pēc iespējas humānākā iesaiņojumā atbilstoši cilvēciskās vienlīdzības idejai, vērtībai, prasībai.
   Cilvēciskās vienlīdzības ideja viscēlākajā iesaiņojumā atspoguļojās komunisma politekonomiskajā lozungā „No katra pēc viņa spējām un katram pēc viņa vajadzības”. Komunisma simboliskās realitātes tēzes reizē ir kļuvušas par konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) kritēriju, neatzīstot fundamentālo instinktu un fundamentālo agresiju. Komunismā cilvēka vajadzības ir cilvēka prāta diktētas vajadzības. Tās ir pakļautas cilvēka saprātīgam lēmumam vajadzību jomā, kad cilvēks lieto tikai elementāri vajadzīgo eksistences līdzekļu apjomu. Komunismā cilvēka fundamentālais instinkts un fundamentālā agresija nonāk cilvēka prāta pakļautībā. Cilvēka prāts regulē fundamentālo instinktu un fundamentālo agresiju. Faktiski nevis regulē, bet pavisam apklusina un neļauj izpausties.
   Cilvēka fundamentālā instinkta un fundamentālā agresija pati par sevi ir simboliskās realitātes tēma. Tā tas ir tādās simboliskās realitātes sfērās kā filosofija, ētika, daiļliteratūra. Tēma apskata cilvēka pilnveidošanās problēmu un cilvēku vienlīdzības problēmu. Simboliskās realitātes saturiskā amplitūda svārstās no bezizmēra komunisma ideāliem līdz antihumānā sociālā darvinisma nežēlībai. Apmlitūdas svārstības reizē ir attiecīgās simboliskās realitātes morālās kvalitātes un morāli tikumiskā lidojuma liecība.  
   Cilvēka pilnveidošanās problēma un cilvēku vienlīdzības problēma ir senas tēmas filosofijā, ētikā, daiļliteratūrā. Šīs tēmas pieder simboliskās realitātes klasikai. Šo tēmu risinājumā ir kolosāli liels mantojums eiropeīdu civilizācijā.
   Abu problēmu izpratne un interpretācija, saprotams, ir visdažādākā. Mūsdienās simboliskā realitāte, var droši teikt, kļūst galvenā realitāte. Ļaužu masu zombēšana ir ikdienišķa parādība.
   Plaši izvēršās politiskā filosofija. Skan konstatācija, ka politika bez spēka pielietošanas (tātad bez cilvēka fundamentālā instinkta un fundamentālās agresijas) nevar pastāvēt. Politika esot politiskās gribas realizācija ar voluntāru spēku. Šī tēze ir kļuvusi mūsdienu simboliskās realitātes sastāvdaļa.
   Abas problēmas tiek saistītas ar diskursu par cilvēka prātu. Tas ir svarīgi, jo cilvēka prāta attīstības līmenis nosaka cilvēka fundamentālā instinkta un fundamentālās agresijas publiskoto pakāpi,- jo attīstītāks prāts, jo vairāk tas izvairās tieši publiski atgādināt par savām eksistenciālo līdzekļu ieguves un izmantošanas pirmtiesībām. Cilvēks ar augsti attīstītu prātu tieša atgādinājuma vietā visu noformē ar simboliskās realitātes līdzekļu palīdzību – visbiežāk demagoģiskām un retoriski viltīgi izvēlētām konstrukcijām.
   Interesantas ir Fihtes pārdomas par prātu. Prāts esot atkarīgs tikai no sevis; tikai pats prāts var koriģēt prātu; prāts rīkojās tikai atkarībā no saviem principiem; pastāv prāta autonomija.
   Fihte izsakās par cilvēka dabiskajām tiesībām – katram darīt to, ko viņš vēlas bez ārējiem ierobežojumiem.
   Fihte izsakās arī par universiālo egoismu – cilvēka tiesībām uz sava darba rezultātiem un privātīpašumu, ko aizsargā arī valsts (sociālisms). Fihtes ieskatā sociālisms īsts ir tikai tad, ja reāli pastāv rūpes par citiem.
   Iespējams, cilvēki vienmēr saprata privātīpašuma galveno nepilnību – garantēt labumus tikai nedaudziem. Privātīpašums ir konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) viens no visstabilākajiem garantiem. Privātīpašums reizē ir arī instinkta un agresijas morālais attaisnojums – automātisks arguments sociālajā apziņā, kā arī, protams, privātīpašnieka apziņā. Īpaši tad, ja pastāv privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem. Ne velti sociālisms/komunisms vispirms un galvenokārt ir notēmēts pret ražošanas līdzekļu privātīpašumu, un šī tēmēšana netiek pārāk dedzīgi apvārdota ar simboliskās realitātes metodēm un paņēmiemiem. Kapitālismā ( ne tikai kapitālismā) privātīpašums tiek pasniegts pat kā dabiskās tiesības. Vismaz tā tas ir jāuztver „darbaļaudīm”. No viņiem tiek gaidīta bezierunu pakļautība dabiskajām tiesībām, kas iegūst sakrālu auru.
   Konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) atkarības forma ir darba devēja un darba ņēmēja attiecības, veicinot sociālo nevienlīdzību. Šajās attiecībās aktīvi figurē simboliskā realitāte, kas pamatā ir darba devēju instruments savu dabisko tiesību pamatojumam. Simboliskās realitātes iespējas izmanto arī darba ņēmēji savu tiesību pamatojumam. Darba ņēmēju attieksmi ietekmē fizioloģiskās eksistences praktiskā nepieciešamība, kad cilvēks ir spiests darīt to, ko nedarītu, ja nebūtu dotie apstākļi savas eksistences nodrošināšanā.
   Cilvēks var pilnveidoties, radot sev jaunu vidi un jaunus dzīves apstākļus. Taču pilnveidošanās var neskārt morālo pilnveidošanos. Par to savā laikā rakstīja Russo. Viņš teica, ka prāta un kultūras pilveidošanās var sekmēt morālo degradāciju, kaut gan cilvēkam ir morālā brīvība pārvarēt un nepieļaut morālo degradāciju.
   Konkrētās realitātes (fizioloģiskās eksistences) diktatūras (objektīvās nepieciešamības) attaisnojumam cilvēki vienmēr ir lietojuši simboliskās realitātes līdzekļus. Tas ir noticis vienmēr. Varēja vēsturiski mainīties simboliskās realitātes saturs, intensitāte, adresāts u.tml. Taču pati tendence vienmēr saglabājās. Cilvēki ir izskaidrojuši un attaisnojuši savu nepieciešamību ēst, dzērt, elpot.
   Šajā dotās tendences konsekvencē izpaužās paradokss. Reāli nav iespējams ideālā veidā atsacīties no konkrētās realitātes vajadzībām. Cilvēks nevar dzīvot bez fizioloģiskajai eksistencei nepieciešamajiem materiāliem. Cilvēks to lieliski apzinās. Lieliski apzinās, bet paradoksāli neņem vērā, turpinot izmantot simboliskās realitātes iespējas fizioloģiskās eksistences vajadzīgu attaisnojumam. Tas ir paradoksāli. Loģiski būtu, ka cilvēks neizmantotu simboliskās realitātes iespējas, jo tām ideālā veidā nav nekādas jēgas. Cilvēkam vienmēr ir vajadzīga pārtika, ūdens, gaiss, un nav nekāda nepieciešamība simboliskās realitātes vidē attaisnoties. Nav vajadzības attaisnoties ne individuālajā ziņā, ne kolektīvajā ziņā. Jebkurā gadījumā attaisnošanās ir sava veida pašapmāns, liekulība, demagoģija.
   Iespējams, korekti rīkojās ebreji. Viņi jebkuru darbību sava materiālā stāvokļa nodrošināšanā un uzlabošanā pamato ar nepieciešamību uzturēt ģimeni.
   Cīņa par eksistenci ir viens no dabas likumiem. Tā pamatā ir savstarpējās aprīšanas princips – dzīvās būtnes ir gatavas viena otru iznīcināt. Tas ir eksistenciālais princips.
   Cilvēks pretojās šim principam. Ar šo pretošanos cilvēks atšķiras no pārējām dzīvajām būtnēm. Taču cilvēka pretestība ir nosacīta. Cīņa par eksistenci ir sastopama arī cilvēku populācijā. Cilvēku savstarpējās aprīšanas ieroči vēsturiski ir mainījušies. Sākumā bija miets, šķēps, zobens. Vēlāk šaujamieroči, tanki, lidmašīnas, atomieroči, raķetes. Šie ieroči pieder konkrētajai realitātei un tiek izmantoti vajadzības gadījumā. Taču paralēli konkrētās realitātes ieročiem tiek izmantoti arī simboliskās realitātes ieroči. Tiem ir jāpamato un jāattaisno auksto un karsto ieroču pielietojums un savstarpējās aprīšanas prakse vispār. Mūsdienās tas notiek ļoti intensīvi masu komunikācijā.
   Cilvēku savstarpējo aprīšanu neviens nevar apturēt. Valsts to nevar izdarīt. Turklāt valsts mēdz būt iniciatore agresijai pret citu valsti, vēloties bagātināt savas nācijas fizioloģisko eksistenci.
   Uz cīņu par eksistenci pozitīvi var atsaukties tā parādība, kuru Čehovs sauca par „līdzcietības talantu” – atsevišķu cilvēku spēju rūpēties par citiem. Tā ir sociuma mazākuma rūpēšanās par vairākumu, kas sabiedrībā parasti nav pietiekamā mērā nodrošināts ar eksistences līdzekļiem. „Līdzcietības talantu” rada gēni un audzināšana. Mūsdienās sāk dominēt arhaiska elite, kura nav paredzēta rūpēm par līdzcilvēkiem, bet gan līdzcilvēku laupīšanai.
   Simboliskā realitāte ir noteikts universs – itin viss esošais garīgajā pasaulē. Šī universa grandiozākie segmenti ir filosofija, ideoloģija, reliģija, māksla, zinātne, valoda, mīti. Dotais universs ir kundzības instruments, apvienojot gan fizisko kundzību, gan garīgo kundzību. Tas nav kundzības instruments atsevišķi tikai garīgajā jomā. Garīgā kundzība vienmēr ir sekundārā kundzība. Primārā ir fiziskā kundzība – kundzība konkrētās realitātes jomā. Garīgā kundzība tikai tēlo prioritāro ieinteresētību, izliekoties, ka tai neinteresē konkrētā realitāte. Dotā universa atsevišķi segmenti var veidot simbolisko sistēmu ar politiskajām funkcijām. Tā tas ir marksismā, liberālismā, fašismā. Arī šajās simboliskajās sistēmās primārais ir konkrētā realitāte, bet nevis tikai garīgā kundzība, garīgā vara pār cilvēkiem. Garīgā vara ir vajadzīga, lai sasniegtu galveno – materiālo labklājību.


piektdiena, 2017. gada 10. februāris

Filosofijas tendētība



Filosofijas vēsturē vispirms filosofēja par pasauli, pēc tam par pasaules izziņas iespējām un veidiem. XX gs. filosofēja par valodu – izziņas galveno līdzekli, domas formātu, veidu, kādā atspoguļojās izzinātais (analītiskā filosofija). XX gs. filosofēšanas jēgas meklējumi varēja iegūt mistiski transcendentālu raksturu. Haidegers teica, ka filosofs domā tikai nāves priekšā; pateicoties tam, rodas maksimāla atdeve patiesībai, iekšējais pienākums pret patiesību, katrs vārds – pēdējais vārds pirms nāves. Postmodernisti savukārt slavēja nespēju noskaidrot patiesību un rekomendēja atzīt patiesību bezgalīgo skaitu.

trešdiena, 2017. gada 8. februāris

Memoriālais pavērsiens



Cilvēks ir ne tikai sociāla būtne, bet arī vēsturiska būtne. Cilvēks ir vitāli vienots ar sabiedrības un savas dzīves vides vēsturi. Var droši teikt, ka vēsturiskums ir cilvēka garīguma elements. Ja izzūd vēsturiskums (kā tas notiek pašlaik), tad izzūd garīgums. Jāsaka savādāk: izzūdot garīgumam, izzūd vēsturiskums. Cilvēks ar vēsturisko materiālu iepazīst ne tikai pasauli, bet arī pats sevi. Cilvēka attieksme pret pasauli un sevi ir vēsturiska attieksme. Katrā laikmetā vēsturiskā apziņa ir kultūras fundamentāla raksturotāja. Vēsturiskā pieredze ir tagadnes un nākotnes balsts.

Tradīcijas


Kosmosa, cilvēka esamības, ontoloģijas, metafizikas skaidrojumos ir konstatējamas 3 tradīcijas: 1) akcentē paradigmas, 2) akcentē fenomenus, 3) akcentē matēriju, kas ir fenomena ķermeniskums.