svētdiena, 2017. gada 22. oktobris

Vēsture

Populārs ir aicinājums mācīties no vēstures. Tas ir populārs, bet ne visai perspektīvs aicinājums. Vēsture neatkārtojas. Mācoties no vēstures, klusi tiek cerēts no jauna piedzīvot to pašu situāciju, kāda konstatējama vēsturē. Bet tā ir maldīga ilūzija. Vēsturē katra situācija ir unikāla situācija un naivi cerēt tikties ar tagadnes situācijas identiskumu pagātnes situācijai. Turklāt populārajam aicinājumam mācīties no vēstures ir bēdīgs rezultāts, ko parasti nezina vai neņem vērā, atkal un atkal aicinot mācīties no vēstures. Vēsture liecina, ka tautas un valdības nekad nav mācījušās no vēstures un visu darījušas atbilstoši savam prātam, atbilstoši savai gribai un attīstības pakāpei. Tā, piemēram, vēsturē vienmēr ir bijuši domātāji, kuri par cilvēciskās attīstības mērķi sludina cilvēciskumu, cilvēkmīlestību. Taču praktiski šis cilvēciskās attīstības mērķis tiek ignorēts. Tagadne neņem vērā šo vēsturisko aicinājumu pret cilvēka attīstību izturēties kā pret cilvēciskuma, cilvēkmīlestības veicināšanu. Herders minēto mērķi izsacīja vienā vārdā – Humanitat.

sestdiena, 2017. gada 21. oktobris

Zinātne

Mūsdienās ap zinātni tāpat kā ap daudziem kultūras fenomeniem valda liela demagoģija un nepamatota retorika, nerunājot par galveno, būtiskāko, svarīgāko. Tas pilnā mērā attiecas uz zinātnes galvenās, būtiskākās, svarīgākās jēgas noklusēšanu vai izkropļošanu. Reti tiek fiksēta zinātnes fundamentālā misija, kura izpaužas divējādi. Pirmkārt, zinātnes misija kā armijas attīstības pamats. Otrkārt, zinātnes misija kā izglītības attīstības pamats. Vārdu sakot, zinātne savā visdziļākajā būtībā ir iesvētīta kalpot militārajai sfērai un izglītības sfērai, kas tā arī praktiski vienmēr ir noticis, bet reti atklāti izskaidrots. Zinātnes inovācijas vispirms ekspropriarē militāristi jeb politiskā vadība uztur zinātni armijas vajadzībām. Kad attiecīgās inovācijas ir devalvējušās militārajā sfērā, tad tās var nonākt saimnieciskās darbības sfērā, modernizējot tās tehnoloģisko arsenālu. XX gs. tādu piemēru netrūkst, tajā skaitā atceroties interneta un tā sociālo tīklu izdomāšanu militārajām vajadzībām. Taču jāņem ir vērā viens moments. Zinātnes misija kā armijas pamats nav vienādā mērā iespējama visās zemēs, bet tikai lielās un materiāli bagātās zemēs, kuras var uzturēt zinātnes fundamentālos pētījumus. Tas galvenokārt attiecas uz ģeopolitiski ambiciozām zemēm, kuras spēj pārvaldīt noteiktu teritoriju vienīgi pateicoties modernai armijai. Tādās zemēs armija ir valsts ģeopolitisko interešu garants, kā arī var būt valsts pastāvēšanas garants vispār. Tāpēc tādas zemes attīsta zinātni, lai nodrošinātu sava valstiskuma pastāvēšanu. Mūsdienās attīsta atomieročus. Atomieroču esamība mūsdienās ir kļuvusi valsts suverenitātes garants. Toties zinātnes misija kā izglītības pamats principā var būt katras zemes augstākajā izglītībā. Katrai zemei ir pa spēkam augstāko izglītību sintezēt ar zinātniskajiem pētījumiem. Katrai zemei ir pa spēkam panākt augstākās izglītības kadru nodarbošanos ar zinātni, kas labvēlīgi atsauksies uz izglītību. Loģika ir vienkārša: zinātniski piesātināta augstākā izglītība sagatavo labus skolotājus, labi skolotāji sagatavo labu jauno paaudzi. Var teikt – labu tautu vispār.



  




Islams

Islamā augstākā sociālā vērtība ir taisnīgums. Tātad – taisnīguma fundamentālisms. Nav iespējama atsacīšanās no taisnīguma fundamentālisma ekonomiskās efektivitātes vārdā. Islamam nav pieņemama Rietumu civilizācijā dominējošais hipertrofētais individuālisms, divkosīgā reliģiozitāte, sekulārā garīgā kultūra, morālā nestabilitāte. Islama civilizācija ir jauna civilizācija. Īpaši krasi tas izceļas salīdzinājumā ar Rietumu civilizāciju. Islama pasaulē 60% ir jaunāki par 30 gadiem. Ļoti svarīgs moments ir islama civilizācijas pārstāvju integrācijas trūkums Rietumu civilizācijā. Rietumos dzīvojošo musulmaņu otrā un trešā paaudze ir daudz reliģiozāka nekā pirmā paaudze – vectēvu paaudze. Otrā un trešā paaudze ir daudz naidīgāk noskaņota pret Rietumu civilizāciju nekā pirmā paaudze. Tas ir fakts, ko pašlaik noklusē Rietumos. Demogrāfiskā pāreja tātad neko labu nesola „baltajiem”. Sola ne tikai fizisko iznīcību, bet arī apdraudētību jaunākajām paaudzēm. 

piektdiena, 2017. gada 20. oktobris

Etniskā identitāte



Rietumu civilizācijā pret etnisko identitāti izturas divējādi. Sastopamas divas diametrāli pretējas pozīcijas. Civilizācijas rietumu daļā (Rietumeiropā) etniskai identitātei (tautībai) uzmanību sāka pievērst tikai Jaunajos laikos. Bet tas neturpinājās ilgi, jo XX gs. sākās atsacīšanās no etniskās identitātes (tautības) publiskas fiksēšanas, kuras galvenā politiskā forma kļuva norma identifikācijas dokumentos (piem., pasē) nenorādīt tautību. Civilizācijas austrumu daļā (Austrumeiropā) XX gs. eksistēja plaša interese par etnisko identitāti, kas aizstāja reliģiskās identitātes autoritāti ateisma invāzijas gaisotnē. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma un šīs sistēmas neveiksmes radīt jaunu identitāti (padomju tautu) bijušajās padomju republikās sākās identitāšu „meklēšanas” bums. Rietumu civilizācijā ir trīs pieejas etniskajai identitātei no tās intelektuālās vērtības un sociālās vajadzības viedokļa. Viena pieeja etnisko identitāti neuzskata par zinātniskās izpētes cienīgu priekšmetu, jo etniskā identitāte pamatā attiecas uz ideoloģiju, masu apziņu, masu sabiedrisko domu, masu politiskās manipulācijas sfēru. Šīs pieejas pārstāvji uz etnisko identitāti lūkojas ar neslēptu neuzticību. Otra pieeja saskata iespēju zinātniski analizēt etnisko identitāti, jo tā atspoguļo sociālo realitāti un palīdz iegūt objektīvu informāciju par sabiedrību. Tādējādi pret etniskas identitātes analītiku nākas izturēties kā pret izziņas racionālu darbību. Tas nekas, ka etniskās identitātes konstruēšana ir emocionāli kognitīvs (izzinošs) process, cilvēkam fiksējot savu piederību kādai etniskajai kopienai. Nav jāvairās no šī procesa, kaut gan šis process ir emocionāli vērtējošs process un to nosaka subjektīvi faktori. Etniskās identitātes konstruēšana ir viens no sociālās identifikācijas veidiem. Ja nāktos izvēlēties definīciju, tad tā varētu būt šāda: Etniskā identitāte ir subjektīva emocionāli kognitīva sevis pieskaitīšana kādai etniskajai kopienai, ņemot vērā tādus kritērijus kā vēsture, kultūra, tradīcijas, paražas, ideāli, jūtas, intereses, folklora, valoda, dzīves teritorija, valstiskums. Trešā pieeja ir etniskās identitātes ideoloģiskā izmantošana, veidojot dažādas ideoloģiskās kompozīcijas, lai kāpinātu tautas pašapziņu un pašlepnumu, garīgi mobilizētu tautu valsts celtniecībai un valsts aizstāvēšanai pret ārējiem spēkiem, kuri tiecas sagraut tautas nacionālo ideju – tautas esamības jēgu. Ideoloģiskā darbība vēlas panākt konsensusu par tautas identitātes noteiktu kompleksu, kas raksturo dotās tautas seju. Šo kompleksu var dēvēt par tautas mentālo kompleksu. Tā elementi var būt visdažādākie. Tautas mentālā kompleksa sastādīšana pamatā ir tautas sapņa jeb tautas mīta radīšana ar mitoloģiskiem tēliem un mitoloģiskiem sižetiem. Tāda rīcība ir tipiski ideoloģiska rīcība, ņemot vērā mītisko risinājumu stimulētās enerģijas milzīgās iespējas atbalsoties masu cilvēku darbībā un uzvedībā. Tautas sapnī jeb tautas mītā integrējas tautas priekšstati par sevi un savu nākotni. Tautas sapņa jeb tautas mīta enerģijai ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai tauta nenolaistu rokas saskarsmē ar dzīves grūtībām un neatsacītos no saviem eksistenciālajiem (sociālajiem, politiskajiem, valstiskajiem, morālajiem, estētiskajiem, reliģiskajiem) ideāliem. Tautas mentālajā kompleksā (etniskajā identitātē) faktiski atspoguļojas tautas vērtējošā attieksme pret ārējo pasauli, kas reizē ir arī vērtējoša attieksme pašiem pret sevi – prasības un kritēriji sevis vērtējumos. Tā, piemēram, tauta var augstu vērtēt lietu un parādību būtības izpratnes mīlestību – velmi vienmēr domāšanā un darbībā pievērsties būtiskākajam. Tauta var augstu vērtēt patiesīgumu un taisnīgumu, zināšanu sistēmiskumu un brīvības fundamentālismu. Tauta var augstu vērtēt suverēnas personības ideālu, garīgumu, atklātību, līdzcietību, saticību.  

sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Ekonomikas paradoksi

Rietumu civilizācijas ekonomikas vēsturē ir vairākas neskaidras parādības, par kuru izcelsmi iespējamas vienīgi hipotēzes, bet nevis patiesības atklāsme. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz tirgus kardinālās lomas izcelsmi un t.s. ekonomisko determinismu: ticību, ka no ekonomikas cilvēka dzīvē viss ir atkarīgs un ekonomika ir cilvēka dzīves virzošais spēks. Cilvēka dzīvē nevis garīgās parādības ir svarīgas, bet svarīgas (vissvarīgākās) ir ekonomiskās parādības, tādējādi nodrošinot totāla materiālistiskā pasaules uzskata dominēšanu. Līdz XIX gs. tirgus nebija galvenais sabiedrībā. Līdz minētajam laikam cilvēki pret tirgu izturējās kā pret reālu nepieciešamību. Tirgus bija vajadzīgs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (principam) ir jāvalda sabiedrībā. Antīkajā sabiedrībā, feodālajā sabiedrībā, senajās pilsētās-valstīs, viduslaiku pilsētās valstīs, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvēja, bet tas nebija saistīts ar attiecīgo valstisko veidojumu ekonomiku, nekādā ziņā neietilpstot attiecīgo valstisko veidojumu ekonomiskajā sistēmā, pie tam vēl nenosakot šo sistēmu, kā tas notika no XIX gadsimta, kad kapitālisma iekārtā sociāli politisko sistēmu nosaka tirgus un tirgus kalpo kā mērvienība cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Kapitālismā valda tirgus mentalitāte, tirgus ideoloģija, kuru argumentē politekonomiskās teorijas un koncepcijas, kuras zombē sabiedrību zem liberālisma/neoliberālisma jumta. Tas tagad ir labi zināms fakts. Tirgus mentalitāte radās pakāpeniski. Pirmatnējā sabiedrībā neviens netiecās gūt peļņu no ražošanas un tirdzniecības. Pastāvot naturālajam saimniekošanas veidam, tas nebija iespējams. Tirgus mentalitātes ģenēze ir saistīta ar naturālās saimniekošanas veida atmiršanu un pāreju uz t.s. industriālo saimniekošanas veidu, kad notiek preču masveidīga izgatavošana un tirdzniecība. Tirgus kolosālās autoritātes rašanos veicināja tas, ka kapitālismā darbs (cilvēks) un zeme (daba) kļuva prece. Darbs un zeme kļuva tirgošanās objekti, darbs un zeme tika pakļauti tirgus piedāvājuma un pieprasījuma cenu mehānismam. Iespējama hipotēze par ekonomiskā determinisma un materiālistiskā pasaules uzskata maldīgumu, balstoties uz maldīgiem pieņēmumiem un mākslīgi interpretējot cilvēka dzīves jēgu un cilvēka izpratni par pasauli. Maldīga ir ekonomisko motīvu ilūzija; proti, atziņa, ka cilvēkam vissvarīgākās ir materiālās (ekonomiskās) intereses – eksistences līdzekļu iegūšana. Cilvēks it kā nepārtraukti baidās par eksistences līdzekļu pieejamību, cilvēks nepārtraukti uztraucas, tā teikt, par maizi un ūdeni. Tāpēc cilvēkam ekonomika šķiet galvenā vērtība, un ekonomiskās intereses ir cilvēka galvenās intereses. Ņemot to vērā, ekonomiku cilvēks izvirza dzīves centrā un tajā skaitā sociālo procesu centrā, valstiskuma centrā, izglītības centrā, politikas centrā, kultūras centrā vispār. Cilvēks atzīst ekonomisko determinismu. Cilvēks pret tirgus ekonomiku izturas kā pret sociāli politiskās organizācijas formu, kas cilvēkam nodrošina eksistences līdzekļus. Taču tā ir ilūzija - maldīga ilūzija. Patiesībā cilvēka dzīvi visdziļākajā būtībā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā, psiholoģiskā trauma. Saprotams, cilvēka motīvi var būt ekonomiski. Cilvēks rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēka ekonomiskajām interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēka sociālās intereses: rūpes par stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju, lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā. Ne velti Aristotelis un citi domātāji pret cilvēku izturējās kā pret sociālo būtni, bet nevis kā pret ekonomisko būtni. Īstenībā cilvēks nekad nav baidījies no bada un maniakāli izturējies pret eksitences līdzekļiem. Dzīvojot kolektīvā, vienmēr ir pieticis maizes visiem sabiedrības locekļiem. Rietumu etnosocioloģija ir izpētījusi cilvēku attieksmi pret eksistences līdekļiem un noskaidrojusi tik tikko minēto cilvēku attieksmi. Un vēl kas. Arī vēsturiski zināmās ekonomiskās sistēmas nekad nav priekšroku devušas eksistences līdzekļu faktoram. Ekonomiskajās sistēmās faktiski prioritāte ir sociālajām interesēm, bet nevis ekonomiskajām interesēm. Tas skan paradoksāli, taču pamatoti. Ekonomiskās sistēmas arī ir tendētas uz slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzīšanu” u.tml. Ekonomiskās sistēmas ne reti sludina mērķi vairot cilvēku labklājību, padarīt cilvēkus laimīgus. Bet tas nav ekonomisks mērķis, bet gan sociāls, morāli psiholoģisks mērķis. Apgalvojums, ka kapitālisms ir ekonomiskā sistēma, ir mākslīgs un maldīgs apgalvojums. Tā ir marksisma un liberālisma/neoliberālisma ideoloģiskā tēze, kurai ir jākalpo savtīgos nolūkos; respektīvi, peļņas gūšanai, kas ir kapitālisma galvenais motīvs. Taču tas arī nav ekonomisks motīvs, bet dziļākajā būtībā tas ir sociāls motīvs, sniedzot peļņas ieguvējiem (bagātiem cilvēkiem) noteiktas sociālās privilēģijas. Šajā ziņā atkal ir konstatējams paradokss: lai gūtu peļņu tirgus ekonomikā, sociālās attiecības (attiecības starp cilvēkiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecībām. Kapitālismā ir mākslīgi panākts, ka ekonomiskās attiecības komandē sociālās attiecības. Ja pirmskapitālistiskajā laikmetā cilvēka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats, stāvoklis sabiedrībā) nosacīja viņa ienākumus, tad kapitālismā cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa ienākumi (bagātība). Tādējādi dzīves galvenā vērtība kļūst nauda (peļņa, bagātība). No šīs vērtības tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski nošķirtas garīgās vērtības: gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa pienākums, morālais pienākums, atbildība. Kapitālismā tiek iezombēts, ka garīgās vērtības neattiecas uz materiālo vērtību ražošanu un peļņas gūšanu. Darbdienās cilvēkam jābūt materiālistam, bet svētdienās viņš drīkstēja būt ideālists, ja pats tā vēlējās. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats ir mākslīgi sadalīts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā.


  




trešdiena, 2017. gada 27. septembris

Filosofija

Neizzināma ir cilvēka izcelsme, Visuma izcelsme, dzīvības izcelsme, dzīvo būtņu daudzveidības izcelsme, kosmosa ietekme uz cilvēku. Arī filosofijā ir neizzināmi jautājumi, par kuriem filosofija jau ir filosofējusi vairākus tūkstošus gadu un turpinās filosofēt, kamēr dzīvos filosofējoši cilvēki. Filosofijā neizzināmi jautājumi ir vairāki: 1) vai filosofija var formulēt un iedzīvināt visiem cilvēkiem vienādi saprotamas un vienādi pieņemamas vērtības; tā saucamās vispārcilvēciskās vērtības faktiski ir fikcija, jo nedarbojas vienādi cilvēces raibajā kolektīvā; 2) vai filosofija spēj visiem ieskaidrot, kas ir saprātīgs un kas nav saprātīgs; 3) vai viena filosofa koncepcija var būt ideāli saprotama otram filosofam; 4) vai filosofija spēj rekomendēt visiem saprotamu pasauli. Var būt vēl viens jautājums: kas ir filosofija? Arī uz šo jautājumu nav visus apmierinoša atbilde, kamēr pastāv filosofija. Jautājums, tā vien liekas, arī pieder neizzināmo jautājumu grupai.
  





otrdiena, 2017. gada 26. septembris

Nākotne


Izmirstošo un novecojošo eiropeīdu inteliģencē, kā parasti, arī mūsdienās ir slānis, kas sapņo par nākotni, kurā atspoguļosies zinātniski tehnoloģiskās domas progress – jauni izgudrojumi, jaunas iespējas, jauna tehnoloģija. Tas ir interesanti, ka sapņi par zinātnisko progresu vienmēr attiecās uz t.s. tehniskajām, precīzajām zinātnēm. Nekad netiek sapņots par progresu filosofijā, literatūrzinātnē, mākslas zinātnē. Nekad netiek sapņots par jaunu un pilnvērtīgāku Puškina, Šekspīra, Pikaso, Rafaela, Dantes mākslas izpratni, jaunu filosofisko dziļumu atklāšanu u.tml. Vienmēr sapņi par nākotni koncentrējas ap jaunu tehniku, jaunu tehnoloģiju, kurā atbalsojās cilvēka prāta varenums, nemitīgā spēja izdomāt kaut ko jaunu, lai atvieglotu sev dzīvi. Pašlaik sapņi par nākotni danco ap tādiem moderniem jēdzieniem kā mākslīgais intelekts, digitālais laikmets, robottehnika, kvantu dators, riska menedžeris. Mūsdienu tehnokrāti saka, ka cilvēkam nevajag lietas, bet lietu funkcijas; mūsdienu cilvēks netiecas meklēt informāciju, kā arī netiecas pēc informācijas daudzveidības; nākotnē cilvēku kā lielāko vērtību nomainīs mākslīgais intelekts kā lielākā vērtība, kas sniedz lielāku stabilitāti un neatkarību; izglītības mērķis būs cilvēkus darīt laimīgākus, t.i., harmoniskākus; cilvēkiem tiks organizēti emocionālā intelekta kursi.