trešdiena, 2017. gada 13. septembris

Varas stūrakmeņi


Obligāts varas stūrakmenis ir izlūkošana. Varai ir jāizmanto visi izlūkošanas veidi. Speciālisti fiksē izlūkošanas piecus veidus: 1) militārā izlūkošana, noskaidrojot pretinieku spēku potenciālu; 2) politiskā izlūkošana, noskaidrojot politisko noskaņojumu savā politiskajā spēkā un pretinieku politiskajā spēkā; 3) kulturoloģiskā izlūkošana, noskaidrojot kultūras/civilizācijas kodus; 4) kognitīvā izlūkošana, noskaidrojot stāvokli pasaulē – t.s. pasaules ainu; 5) metafiziskā izlūkošana, noskaidrojot dzīves enerģiju savā sabiedrībā un citās sabiedrībās. Tik tikko dotajā uzskaitījumā atsevišķos gadījumos (3. un 5.) ir mainīta terminoloģija. Tā šeit atšķiras no dažu speciālistu terminoloģijas izlūkošanas veidu apzīmēšanā, taču attiecīgā izlūkošanas veida būtība ir saglabāta. Tā, piemēram, 5.veidā netiek lietots jēdziens „metafizika”, kaut gan runa ir par metafiziskām izpausmēm, noskaidrojot dzīves enerģiju; teiksim, nākas zināt, kāda dzīves enerģija dominē sabiedrībā; respektīvi, vai sabiedrībā dominē velme 1) dzīvot kā civilizētā pasaulē jeb 2) dzīvot vispār; tātad dominē tikai elementāras eksistences griba bez īpaša komforta (civilizētības) prasības. Obligāts varas stūrakmenis ir noteikta intelektuāli organizatoriskā secība, bez kuras nav iespējama varas iegūšana un varas funkcionēšana. Secība no viszemākā līmeņa līdz visaugstākajam līmenim ir šāda: taktika < operatīvā darbība < stratēģija < doktrīna < koncepcija < „sapnis” jeb nacionālās prioritātes. Secību no visaugstākā līmeņa līdz viszemākajam līmenim savas valsts izveidošanā varētu šādi raksturot: tautas sapnis par savu valsti > savas valsts projekts > valsts izveidošanas politiskā nostādne (atbrīvošanās cīņas, revolūcija, apvērsums u.tml.) > plāns un darbības principi valsts izveidošanai > konkrētu militāro, revolucionāro u.c. spēku potenciāla apzināšana un vērtēšana > konkrēta darbība konkrētos apstākļos valsts izveidošanai (taktika).
  





otrdiena, 2017. gada 5. septembris

Zemnieki un pilsēta


   Pirmatnējais cilvēks atsevišķu sociālo filosofu ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas sev kaut ko atraut no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai pēc zemkopības rašanās. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Zemnieka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka viensēta ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī patstāvībai un privātīpašumam. Kas zemniekam ir viņa viensēta, tas kulturālam cilvēkam  ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai. Pilsēta liecina par pastāvību un patstāvību. Turpretī civilizācijas (kultūras norieta laikmeta) cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs un atkal tāpat kā vēsturiskajā pirmatnībā ir kļuvis mikrokosms – nepazīst pat savus kaimiņus. Frāze „Ubi bene ibi patria” (kur labi, tur dzimtene) ir pareiza pirms kultūras (pirmatnējās mežonības) periodā (tas ir ļoti mākslīgs pieņēmums, jo kultūra ir vienmēr, kamēr ir cilvēks, kultūra ir arī pirmatnējās mežonības stadijā) un pēckultūras periodā, kad kultūra degradējas civilizācijā (arī ļoti mākslīgs pieņēmums). Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture. Pilsēta ir cilvēku masu dvēsele, kura reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne, izglītība ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei. Tas ir jāņem vērā, tipisku zemnieku (dzimtcilvēku) tautu analītikā, ja redzam, ka attiecīgajai tautai ir vienaldzīga attieksme un pat naidīga attieksme pret izglītību, mākslu, zinātni, reliģiju, kulturoloģiju, kultūras jēdzienu vispār. Minētā attieksme nav aprobežotības, mietpilsonības, tumsonības izpausme, bet gan zemnieka (dzimtcilvēka) mentalitātes izpausme, kurai ir tūkstošgadīga ģenētiski determinētā bāze.
  





piektdiena, 2017. gada 1. septembris

Subjekti


Zinātnē un filosofijā par subjektiem dēvē procesu autorus, virzītājus, kontrolētājus, vadītājus. Tā tas ir sociālajos procesos un praktiski cilvēku katrā darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Analizējot procesus, vienmēr nākas pievērst uzmanību subjektiem, noskaidrojot viņu motīvus, mērķus, stratēģiskās ieceres utt. Pret subjektu rīcību tradicionāli izturās kā pret racionālu rīcību. Tāda ir vispārējā loģika no laika gala. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija ir racionāli izsvērti procesi. Neloģiski būtu, ja tas tā nebūtu. Taču vēsture liecina, ka subjektu rīcība praktiski dažkārt var nebūt racionāla. Tas, kas vieniem nav racionāls, citiem liekas racionāls, un viņi savā rīcībā neskata nekā neracionāla. Tādā gadījumā saka, ka klasiskais racionālisms, klasiskais zinātniskums neder, jo procesos nav veselais saprāts. Veselā saprāta trūkumam var būt dažādi iemesli. Subjekti, redzot, ka viņus novēro, redzot, ka citi uzmanīgi seko viņu rīcībai, var pieļaut racionālas kļūdas un izdarīt neracionālus, proti, neprognozējamus, soļus. Citi tūlīt šos soļus klasificē kā neatbilstošus veselajam saprātam, kaut gan principā par saprātu nevajadzētu žēloties.


sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Elites ģenēze


Par eliti sauc sabiedrības vai kāda sociālā slāņa virsotni, izcilāko daļu. Elites jēdziena lietojums mūsdienās ir kļuvis problemātisks. Īpaši attiecībā uz politiski valdošā virsslāņa apzīmējumu. Mūsdienās valdošais politiskais virsslānis ne reti nav adekvāts elitei tās klasiskajā izpratnē. Valdošajā politiskajā virsslāni nebūt nav sastopami sabiedrības izcilākie pārstāvji. Uz Austrumeiropu no 90.gadu sākuma tas attiecās pilnā mērā. „Perestroika” ieslēdza zaļo gaismu sabiedrības padibenēm, kuras nonāca bijušo padomju zemju politiskajā vadībā. Tāpēc tagad aktuāls jautājums ir jaunas elites ģenēzes iespējas. Šajā ziņā jāņem vērā vairāki nosacījumi. Elite nekad nerodas no šķirām, sociālajiem slāņiem, profesionālajām grupām. Elite nerodas tieši no politiskās sfēras, bet gan no jaunām dzīves tendencēm un tās sabiedrības daļas, kura ir organiski vienota ar jaunajām dzīves tendencēm. Vēl var skaisti teikt, ka elite rodas no tautas dzīlēm. Diemžēl jautājums par jaunas elites ģenēzi pašlaik ir satraucošs, jo jaunās dzīves tendences nav iepriecinošas. Eiropeīdu degradācija un deģenerācija ir vispārzināmas tendences. Dzīvojam it kā informācijas un zināšanu laikmetā. Taču tajā pašā laikā ir plaši novērojams nezināšanas masveida kāpums, personības degradācija, cilvēku idiotijas pieaugums. Citiem vārdiem sakot, cilvēki masveidā kļūst arvien muļķāki, stulbāki, trulāki. Masu komunikācijas līdzekļu piedāvātajai primitīvajai un debilajai produkcijai ir milzīgs pieprasījums. Izglītības programmas kļūst arvien vienkāršākas. Tas attiecās arī uz augstāko izglītību. Tādējādi nākas teikt, ka jauna elite patiešām rodas un tās ģenēzei ir stabili priekšnoteikumi. Taču rodas nevis elite, bet „elite” – postcilvēku elite. Piemēram, ASV un Krievijas valsts institūcijās ir konstatējama elites maiņa. Varas struktūrās ienāk jauna paaudze, kurai pašlaik (2017) nav 50 gadu. Šīs jaunās paaudzes zināšanas aizstāj propagandas štampi. Tāds ir ārzemju intelektuāļu novērojums par jaunās paaudzes darbību.


pirmdiena, 2017. gada 14. augusts

Kultūras liekulība, kognitīvā disonanse, liekulība diskursā


Kultūras liekulība ir īpašs stāvoklis sabiedriskajā apziņā. Īpašais ir tas, ka sabiedriskajā apziņā izpaužās amorāla nostādne – liekulība. Sabiedrība tādējādi ir amorāli tendēta un eksistē amorālā atmosfērā. Liekulība kļūst kultūras vērtība. Tāds īpašs stāvoklis rodas tad, kad sabiedrība nav pārliecināta par savu vērtību. Sabiedrība apzinās savas dzīves nevērtību, taču negrib to atklāti atzīt. Sabiedrība paškritikas vietā nodarbojās ar melīgu pašslavināšanos. Sabiedrība nevēlas paškritiski atzīt savus trūkumus, aizliedz par tiem izteikties. Kultūras liekulību var speciāli uzkurināt valdošā ideoloģija, ja tā vēlas nomaskēt politiskās varas nespēju sabiedrībai nodrošināt morāli cienīgu dzīvi. Taču valdošā ideoloģija ir bezspēcīga, ja jau pašā sabiedrības apziņā nav liekulības „gēns”. Valdošā ideoloģija var gūt panākumus tikai tad, ja sabiedrība saprot, ka ir vāja, bezspēcīga, morāli nestabila un ar zināmām mentālām novirzēm. Valdošajai ideoloģijai, ja tā vēlas panākt ideālu kultūras liekulību, ir jāprot sabiedrībā mazināt kognitīvo disonansi. Kognitīvā disonanse ir zināšanu nesaderība, zināšanu pretrunīgums. Kultūras liekulības gadījumā runa ir par īstu morālo vērtību nesaderību, pretrunīgumu ar valdošās ideoloģijas deklarētajām melīgajām vērtībām. Tā rezultātā rodas kognitīvā disonanse. Sabiedrības pārstāvji var saprast, ka valdošā ideoloģija viņiem uzspiež kaut ko amorālu, neīstu, melīgu. Valdošā ideoloģija liek cilvēkiem liekuļot, liekulību pārvēršot par sabiedrības morālās atmosfēras elementu. Sabiedrības diskursā liekulība ir atkarīga no sabiedrības (tautas) attīstības līmeņa. To zina diskursa analīzes speciālisti. Zinātne ir pamatīgi iedziļinājusies liekulībā kā diskursīvā stratēģijā. Tiek apskatītas liekulības pragmātiskās situācijas, liekulīga diskursa scenāriji, valsts institūtu liekulības atkarība no tautas vispārējā kultūras līmeņa. Sabiedrības diskursā liekulība atspoguļojās vēstures oficiālajā traktēšanā, demokrātijas definīcijās, saskarsmē ar korupciju. Liekulība ir spilgts kultūras un sabiedrības cilvēciskās kvalitātes indikators. Liekulība sabiedrības (tautas) morāles struktūrā tradicionāli sākās tad, ja eksistē aizliegums cilvēkiem atklāt savas domas. Bet tā ir atsevišķa tēma liekulības sociālajā un morālajā analītikā.








piektdiena, 2017. gada 11. augusts

Šizofrēnija


Šizofrēnija joprojām saglabājās kā noslēpumaina novirze no normālas veselības. Šizofrēnijas būtība nav joprojām izprasta. Domājams, nekad netiks izprasta, jo nekad nespēsim līdz galam izprast savu apziņu, savu garīgo būtību. Cilvēka apziņa ir viens no tiem mūžīgajiem noslēpumiem, kas visu laiku pavada cilvēka esamību. Apziņas noslēpums ir tāds pats noslēpums kā cilvēka rašanās noslēpums. Vislielākā skaidrība ir par šizofrēniju tās galējās izpausmēs, kad ir nepieciešama medicīniskā palīdzība. Vēl ir zināms, ka šizofrēnija ir iedzimta novirze. Vēl ir zināms, ka ir sastopama t.s. vienkāršā šizofrēnija (schizophrenia simplex). Turklāt šis variants mūsdienu pasaulē kļūst arvien biežāk sastopams. Par to uztraucās Rietumu civilizācijas medicīnas speciālisti. Vienkāršā šizofrēnija nav slimība, bet „šizoidiskums”. Speciālistu skatījumā vienkāršās šizofrēnijas iemesls ir t.s. informatīvais metabolisms (informatīvā pārvēršanās): nepietiekama audzināšana un izglītība, nespējot cilvēkam nodrošināt zināšanu minimumu, lai viņš varētu normāli dzīvot dotajā vidē. Tā rezultātā veidojās tumsonība, neprasme lietot jēdzienus, zināšanu kroplības, kas viss liecina par vienkāršo šizofrēniju. Vēl ir novērots, ka vienkāršās šizofrēnijas „faniem” ir raksturīga informatīvā intoksikācija: izteikts pieprasījums pēc informatīviem atkritumiem, kaitīgas informācijas. Vienkāršās šizofrēnijas „fani” nonāk sava veida narkotiskajā atkarībā no informatīvajiem atkritumiem. Tāpēc šizofrēnijas sociāli filosofiskās interpretācijas autori izsakās par mūsdienu mediju apzinātu tendenci veicināt sabiedrībā vienkāršo šizofrēniju, speciāli izplatot informatīvos atkritumus (piem., TV pārraida seklas filmas u.tml.). Vienkāršās šizofrēnijas konstatēšana ir iespējama tikai tad, ja skaidri izpaužās indivīda degradācija, tā progresē, kā arī sākās histēriskas lēkmes. Vienkāršās šizofrēnijas uzplaukumā noteikti liela loma ir interneta sociālajiem tīkliem, komentēšanas iespējām. „Trollings” jau ir zināma indivīda degradācijas liecība. Svarīgs moments ir izglītība; proti, masu izglītības primitivizācijas pieaugums, kas kāpina informatīvo metabolismu. Mūsdienās masu izglītības primitivizācija jau aptver arī augstāko izglītību.







trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Kultūras liekulība


Liekulīgi var rīkoties atsevišķi indivīdi, izvēloties amorālu komunikācijas stratēģiju. Taču sastopama arī parādība, kuru pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir liekulība nevis kā individuāla izpausme, bet liekulība kā sociāla izpausme, kad amorāla komunikācijas stratēģija valda sabiedrībā – tautā, nācijā (noteiktas valsts iedzīvotāju kontingentā). Kultūras liekulība ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā, kad ļaužu ētosā (morāles normu, principu un ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība. Kultūras liekulības izcelsme var būt dažāda. Būtiska ietekme noteikti var būt attiecīgās sabiedrības locekļu pašapziņā dominējošajam pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu savukārt var formēt indivīda paša izpratne par savu un savu līdzcilvēku vērtību, kā arī ideoloģijas  uzpotētā izpratne par tautas/nācijas kopējo vērtību. Šajā gadījumā ideoloģijas jēdziens tiek lietots visplašākajā nozīmē. Tajā skaitā ideoloģijā iekļaujot, piemēram, filosofiskās domas, mākslas un literatūras sniegto izpratni par tautas/nācijas kopējo vērtību. Radošās personības parasti jūtīgāk, precīzāk un ātrāk spēj saskatīt morāli tikumiskās iezīmes cilvēkos un sabiedrības kopējās tendences garīgajā jomā. Kultūras liekulība, atkārtojam, ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sabiedrība atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, atbalsta liekulību komunikācijā. Sabiedrība tā rīkojās, balstoties uz savu pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu vērtību un sabiedrībā valda mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti, mainīgumu. Runa ir par labilitāti gan cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, aizliedzot kritiku un polemiku par savu labilitāti. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz saviem locekļiem. Liekulība kļūst aktuāls kultūras elements. Kultūras liekulība, saprotams, pamatīgi degradē atsevišķos indivīdus un sabiedrības ētosu vispār. Degradācijas forma ir kognitīvā disonanse, kas pārņem sociumu, kurā cēlākās un tikumiski tradicionālās morālās vērtības nesaskan ar publiski deklarētajām morālajām vērtībām. Cilvēki ir spiesti liekuļot, slēpt savu īsto attieksmi utt. Piemēram, mūsdienu Latvijā cilvēki nedrīkst publiski atzīties, ka viņiem nav pieņemama LR kriminālā iekārta ar noziegumu brīvību. Tāpēc LR sabiedriskajā domā valda melīga liekulība.