svētdiena, 2018. gada 9. decembris

Frāzes



ü  Nīčem interesēja cilvēka domāšana kā instruments cīņā par varu, eksistenciālo izdzīvošanu. Viņu interesēja sociālā nozīme tādām parādībām kā krāpšanās, ilūzija, pašapmāns.
ü  Sabiedrības sociālās grupas atšķirīgi pārvar savu intelektuālo un kognitīvo aprobežotību, morālo vaļību.
ü  Sabiedrībā subjektīvi (individuāli) risinājumi kļūst objektīvi (kolektīvi) fakti.
ü  Apziņa vienmēr ir intencionāla – uz kaut ko virzīta.
ü  Acīmredzot tiekamies ar demogrāfisko providenciālismu mūsdienu slavenajā demogrāfiskajā pārejā. Tikai nav zināms providences (dotās demogrāfiskās nolemtības augstākās gribas, augstākā spēka) autors. Ne visai iederas klasika; proti, norāde uz Dieva gribu, Dieva spēku.
ü  Tumsonība vienmēr ir vēsturiski determinēta nelaime. Tumsonība nerodas bez vēsturiskā pamatojuma, tā teikt, tukšā vietā.
ü  Komunisms nav tikai marksistisks komunisms. Komunisms kā cilvēces augstākais, cēlākais, ideālākais, humānākais, taisnīgākais, demokrātiskākais ideoloģiskais konglomerāts eksistē no senseniem laikiem kā sekulārs garīgais komplekss līdzās dažādiem mitoloģiskajiem un reliģiskajiem kompleksiem. Sergejs Kurginjans ir izvēlējies komunismu deklarēt kā augstāko esamības mērķi tikai tāpēc, ka tas arī ir augstākais sekulārais cilvēka un sociuma esamības mērķis cilvēces morālajos un intelektuālajos sapņos. Nav nekas skaistāks un psiholoģiski iedvesmojošāks izdomāts sekulārās domas vēsturē. Savukārt Markss ir vajadzīgs kā konkrēts empīriskais materiāls komunisma interpretācijā. Šajā ziņā Marksa mantojums ir visgrandiozākais mantojums cilvēces vēsturē.
ü  Sirdsapziņas reliģija ir eksistējusi vienmēr. Vienīgi mainījās tās eksistēšanas dislokācija, atrodoties sociuma morāli tikumiskā segmenta centrā vai nomalē.
ü  Utopija vienmēr ir transcendentāla attieksme pret īstenību, vēloties izmainīt dzīves kārtību. Savukārt ideoloģija (ja vien tā nav utopiska) parasti vēlas saglabāt pastāvošo dzīves kārtību.




sestdiena, 2018. gada 8. decembris

Zināšanu mehānisms



Ø  Zināšanu ieguves un izmantošanas mehānisms ir atkarīgs no cilvēku domāšanas. Kā zināms, cilvēku domāšana ir vēsturiski, psiholoģiski, bioloģiski, sociāli determinēta izpausme. Paskāls esot teicis, ka tas, kas ir patiess Pireneju vienā pusē, nav patiess Pireneju otrā pusē.
Ø  Makss Šēlers atzina zināšanu socioloģijas (Wissenssoziologie) nepieciešamību. Sabiedrība nosaka ideju esamību. Taču sabiedrība nenosaka ideju saturu.
Ø  Zināšanas palīdz sabiedrībā konstruēt realitāti, zināšanas sabiedrībā rada priekšstatu par realitāti; kādas ir sabiedrības zināšanas, tāda sabiedrībā ir realitātes uztvere un izpratne; ja sabiedrības zināšanas ir nepilnīgas un šķības, tad arī sabiedrības priekšstati par īstenības realitāti ir nepilnīgi un šķībi.
Ø  Kriminālista zināšanas atšķiras no zagļa „zināšanām”. Tas, kas ir brīvība Tibetas mūkam, nav brīvība savas valstiskās suverenitātes necienītājiem.
Ø  Zināšanu kvalitāte un kvantitāte sociumā veido noteiktu intelektuālo teritoriju, intelektuālo situāciju, intelektuālo fonu.
Ø  Zināšanu līmenis atsaucas uz zinātniskuma rituāliem (atsaucēm, komentāriem, literatūras sarakstu, prolegomenām, t.i., skaidrojošiem ievadiem).






Antropoloģiskā atribūtika



·       Cilvēka (antropoloģiskā) atribūtika (būtiskākās, substancionālās īpašības, bez kurām cilvēks un cilvēciskums nav iespējams) ir ļoti daudzpusīga, jo ļoti dažādas ir domāšanas formas, zināšanu formas, instinktīvās kaislības, ekonomiskie motīvi, morāli tikumiskās normas. Cilvēka atribūtikā iekļaujas sociālās prakses daudzpusīgā un ne reti jocīgā pieredze. Piemēram, tāda jocīga pieredze kā gudru cilvēku neiederība un nepiemērotība savam laikam.
·       Obligāti ir jāņem vērā tas, ka cilvēka domāšanai ir sociāla iedaba; indivīda domāšanas saturs vienmēr kaut kādā veidā atspoguļo kolektīvās domāšanas (citu indivīdu) saturu. Tā ir hipnotiska ilūzija: „Es domāju”, „Es uzskatu”. Tā ir konvencionāla gudrība, ka cilvēks ir organiski saistīts ar ārējo vidi. Domāšanas satura un formu sociālā nosacītība ir aksioma. To pašu var teikt par zināšanu radītāju tipoloģiju. Radošo personību īpašību tipoloģiskā kopība ir vispārzināma lieta.
·       Antropoloģiskā atribūtika ir vienota ar realitātes sociālo konstruēšanu; respektīvi, ar to, kādā veidā cilvēks rada sociālo realitāti (ģenerē sociāli noderīgas idejas, konceptus, trendus) un kā šī cilvēka radītā sociālā realitāte atsaucas uz viņu pašu. Kultūra nelikvidē cilvēka fundamentālos instinktus (invarianto kodolu cilvēka mentalitātē): eksistences līdzekļu ieguve, pašaizsardzība, vairošanās.  Kultūra nosaka šo fundamentālo instinktu realizācijas formas, kas savukārt ir saistīts ar antropoloģisko atribūtiku. Ne velti katrā kultūras laikmetā mēdz būt savi morālie kritēriji, cilvēka kvalitātes kritēriji, prioritārie cilvēciskie tipi kā etalons visam sociumam. Kultūra ir sociālās evolūcijas rezultāts. Šī evolūcija nav iespējama bez antropoloģiskās atribūtikas vēsturiskajām izmaiņām.
·       T.s. cilvēka tiesību filosofija, kura radās pēc II Pasaules kara, ir divdomīga parādība. Šajā filosofijā ir runa tikai par cilvēka tiesībām, taču cilvēkam nav izvirzītas nekādas antropoloģiskās kvalitatīvās prasības. Proti, nav runa par cilvēkam nepieciešamām pozitīvām īpašībām, kā arī nav runa par cilvēka atbildību, paškritiski vērtējot savu darbību un uzvedību. Tātad paškritiski vērtējot savas īpašības. Minētajā filosofijā vienīgā īpašība ir prasme neierobežot citu cilvēku tiesības un nepieciešamība atbildēt par citu cilvēku tiesību ierobežošanu. Pats par sevi ir saprotams, ka ar to ir par maz, ja vēlamies pret cilvēku un cilvēciskumu izturēties kā pret augstāko vērtību. Cilvēku tiesību filosofijas autoritāte ir niecīga šīs vienpusības dēļ.





Mentālā epidēmija



Vai vārdi „mentālā epidēmija” ir manierīgi laikmetīga metafora jeb „mentālā epidēmija” tomēr savā ziņā ir insaits (pēkšņa problēmas aptveršana) ar noteiktu analītisko perspektīvu? Vai tagadnes sabiedrību ir pārņēmusi epidēmija – plaša infekcijas slimības izplatīšanās, kas ievērojami pārsniedz parasto attiecīgās infekcijas slimības  izplatību dotajā vidē? Vai infekcijas slimībai ir psihisks (mentāls) raksturs? Vai infekcijas slimībai ir tāds raksturs, kas attiecas uz psihi, apziņu un kas saistīts ar domāšanu, prātu, uztveri, īstenības interpretāciju? Vai mentālā epidēmija ir „smadzeņu viruss” jeb arī tā ir tikai manierīgi laikmetīga metafora? Vai „smadzeņu vīruss” ir kādas sociālo vīrusu industrijas produkts? Vai ir tāds spēks un tāda institūcija, kas mūsdienās funkcionē ka sociālo vīrusu industrija? Vai šī sociālo vīrusu industrija ir tas spēks un tā institūcija, kura tautām un to stratiem atņem vēstures subjekta apziņu un gribu? Vai joprojām aktuāla ir sensenā norma, ka vēstures subjekts ir tikai tad, ja tas ir neatkarīgi domājošs un patstāvīgi funkcionējošs fenomens? Vai arī tagad drīkstam uzskatīt, ka vēstures subjekts (tauta un tās strati) ir tikai tad, ja tam ir apziņa un griba? Un pēdējais jautājums: „Vai tik tikko uzdotie jautājumi ir retoriski jautājumi jeb tie ir vienpusīgi pārspīlēti jautājumi?”.




otrdiena, 2018. gada 4. decembris

Esenciālisms




Etnoloģijā lieto jēdzienu „esenciālisms”. Tas ir atvasinājums no svešvārda „esence” (lat. essentia – būtība). Etnoloģijā par esenciālismu sauc zinātniski metodoloģisko pieeju, kad tautas raksturojumā akcentē tās pirmatnējo izcelsmi un pirmatnējās izcelsmes iedibinātā antropoloģiskā veidola saglabāšanos, tā teikt, uz mūžīgiem laikiem. Esenciālismā pret tautu izturas kā pret sensenu fenomenu, kas ir saglabājis sākotnējo etnisko identitāti un šī sākotnējā etniskā identitāte ir attiecīgās tautas organiska un nemainīga pazīme. Esenciālisma piekritēju analītikā valda uzskats, ka etniskā piederība cilvēkos ir nostiprināta gēnos un eksistē asinsradniecība. Esenciālisma piekritējs bija Ļevs Gumiļevs. Viņa pieeju dēvē par biosociālo virzienu. Esenciālisms figurē zinātniskajā darbībā. Taču figurē arī sadzīvē; proti, masu sabiedrības priekšstatos par tautas izcelsmi un tautas identitāti. Esenciālisms ir nacionālisma ideoloģijas būtisks komponents. Visbiežāk – reakcionāra, šovinistiska nacionālisma komponents.





sestdiena, 2018. gada 1. decembris

Populisma modernizācija



Līdz visjaunākajiem laikiem populismam bija slikta reputācija jebkurā populistiskajā izpausmē. Īpaši dzēlīgi agrāk vienmēr tika kritizēts populisms politikā, realizējot populistisku ideoloģiju. Arī tagad, XXI gadsimta otrā gadu desmita beigās, atskan pārmetumi par populismu politikā. Taču tagad populismu kritizē tie, kuri paši prot balstīties vienīgi uz populismu, un viņi populismu pārmet saviem oponentiem, kurus nevar citādākā veidā idejiski pārspēt un kuri mūsdienu sabiedrībā iegūst arvien lielāku uzticību un atbalstu. Tādējādi pārmetumi populismā faktiski ir bezspēcības rezultāts, zaudētāja apziņas rezultāts un stihiska velme saglabāt agrāko stāvokli. Protams, ka runa ir par Rietumu neoliberālisma politiku un politiķiem, kuri pārmet populismu jaunajām sociāli politiskajām partijām un kustībām, kuras pat atsevišķās valstīs ir ieguvušas politisko varu un nostūmušas malā neoliberālistisko politiku un ideoloģiju. Piemēram, Itālijā pie varas ir populisti, kā tagad saka ne tikai neoliberālisma politiķi. Lieta ir tā, ka populisma jēdziens ir ieguvis jaunu semantisko nozīmi. Jēdziens „populisms” vairs nav, rupji sakot, lamu vārds. Tagad vairs netiekamies ar vēsturiski tradicionālo politisko populismu, kad patiešām viegli uztveramās, sabiedrības plašām masām viegli saprotamās politiskās frāzes un ideoloģiskie lozungi bija visiem pieejami un tāpēc sabiedrības intelektuāli konstruktīvākajā daļā izraisīja smīnu, izsmieklu, politisko un ideoloģisko neuzticību. Agrāk pret populismu izturējās kā pret prastu demagoģiju un emocionāli primitīvu retoriku. Tagad ir pilnīgi citādāk. Tagad populisms tiek attiecināts uz tautas politisko darbību, tautas politiskajām vajadzībām un politiskajiem ideāliem. Tagad populisms ir tautas (lat.populus – tauta) politiskais koncepts - politiskā taktika un politiskā stratēģija. Neoliberālisma politiķu naidu izraisa populisma politiskā koncepta būtība - populisma modernizācijas specifika. Šodienas populisma politikā un ideoloģijā neeksistē klasiskā politoloģiskā shēma – labējie un kreisie. Šodienas populisms vēršas pret eliti kopumā. Var teikt: sabiedrības perifērija („tauta”) vēršas pret centru – politisko eliti. Tātad pret neoliberālisma eliti kopumā, tajā nešķirojot ne labējos, ne kreisos. Šodienas populisms nesaskata nekādu atšķirību starp neoliberālisma labējiem un neoliberālisma kreisajiem. Principā tas ir pamatoti. Visjaunākajā laikā neoliberālisma eliti veido t.s. jaunburžuāzija (finansu ekonomikas afēristi un viņu apkalpojošais personāls) bez konsekventas politiski idejiskās stājas, kad dzīves intereses nosaka vienīgi alkātība un varaskāre. Tagad politiskajā elitē iekļūst cilvēki no ielas. Elite ir pilnīgi atrauta no sabiedrības (tautas). Elite ir radījusi savu noslēgtu pasauli, kurā valda dubultie standarti, politkorektuma melīgums, neoliberālisma ekonomiskās viltības, sociālā darvinisma antihumānās tēzes. Politiskās elites atsevišķi barveži pat nekaunas t.s. vienkāršo tautu nosaukt par nožēlojamiem radījumiem („deplorables” – Klintone). Mūsdienās (no XX gs. 70.gadiem) Rietumos ir izveidojusies absurda situācija. Kultūru iznīcina nevis t.s. masu cilvēki ar savu masu kultūras industriju, bet kultūru iznīcina elite ar postmodernisma un neoliberālisma nāvējošajiem ieročiem.