pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Zinātnes liktenis



Pirmā sējuma noslēgumā Špenglers prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu. Tas sāksies 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes pašiznīcināšanās. No zinātnes tiks izstumta analītiskuma stihija, mānija, kaislība, nepieciešamība. Cilvēki sāks visam ticēt bez zinātniskā pierādījuma. Kritiski analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Par zinātnes nāvi liecinās tas, ka zinātne nevienam vairs nebūs pārdzīvojums, notikums, gandarījums. Zinātne ar saviem atklājumiem būs pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī kultūras garu pārsātinājusi. Tas sekmēs arvien niecīgāku, šaurāku, neauglīgāku cilvēku ienākšanu zinātnē. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie rezultāti ir noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti un vienoti ar pārējo kultūru. Zinātnes visi likumi, jēdzieni un teorijas ir iekšēji savstarpēji saistītas ar faustisko kultūru. Kultūra degradējas civilizācijā, degradējas arī zinātne.








trešdiena, 2018. gada 4. jūlijs

Integrālā paradigma



Uz planētas veidojas jauna paradigma jeb, citādāk sakot, jauna dzīves kārtība. Pagātnē aiziet līdzšinējā dzīves kārtība, kurā valdīja naudas fetišizms; nauda bija galvenais; tās iegūšanas labā drīkstēja darīt visu kaut ko un arī kaut ko nelikumīgu; pasaulē bija radīti juridiskie, ekonomiskie, politiskie, ideoloģiskie, morālie apstākļi peļņas neierobežotai vairošanai; naudas drukāšana pavēra iespējas neierobežotai finansēšanai un finansu mahinācijām. Līdzšinējo dzīves kārtību dēvē par liberālo globalizāciju jeb t.s. Vašingtonas konsensu; galvenais līdzšinējās dzīves kārtības subjekts un reizē objekts bija transnacionālās korporācijas. Jauno pasaules saimnieciskās darbības, bet praktiski visas dzīves, kārtību ir nolemts dēvēt par integrālo kārtību jeb integrālo paradigmu. Tās pamatā būs tirgus ekonomika, sociālistiskās vērtības, privātbizness, stratēģiskā plānošana. Valsts nodrošinās sakarus starp dažādiem sociāli ekonomiskajiem spēkiem, lai izpildītu vispārējo uzdevumu – sabiedrības labklājības paaugstināšanu. Tiks atjaunota nacionālā suverenitāte un valsts loma, tiks nostiprināta nacionālā identitāte. Naudas galvenā funkcija būs ekonomiskās attīstības stimulēšana. Par integrālo paradigmu, protams, sapņo tie futūristi, kuri neņem vērā demogrāfisko pāreju un tās nosacīto dzīves kārtību, taču galvenais - pasaules saimnieces „baltās” rases mentāli destruktīvo stāvokli.

Augstākais spēks



Toinbijs uzskatīja, ka kaut kāds augstākais spēks sūta izaicinājumus civilizācijām. Ja civilizācija atrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas jauns etaps civilizācijas attīstībā. Ja civilizācija neatrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas civilizācijas pagrimums. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir izskaidrojama vienīgi ar kaut kāda augstākā spēka iejaukšanos cilvēces gaitās uz Zemes. Tam savā ziņā piekrita demogrāfiskās pārejas teorētiķis Sergejs Kapica, jo viņš klusēja par demogrāfiskās pārejas iemesliem. Respektīvi, klusēja par to, kāpēc „krāsaino” rasu dzimstība nenormāli ātri un apjomīgi palielinās, bet „baltā” rase izmirst, degradējas, iestieg perversijās, homoseksuālismā, iracionālismā, idiotismā. Eiropeīdi tātad nav spējuši atrast saprātīgu atbildi augstākā spēka jaunākajam izaicinājumam. Saprātīgas atbildes trūkums sekmē eiropeīdu civilizācijas pagrimumu. Tie domātāji, kuri nevēlas atsaukties uz vēstures mistērijām un transcendentāliem spēkiem, koncentrē uzmanību cilvēkam. Dažādu izaicinājumu galvenais avots esot pats cilvēks, cilvēka evolūcijas specifika, tendences utt. Arī Sergejs Kapica rakstīja par izmaiņām cilvēku apziņā kā demogrāfiskās pārejas ieganstu.

sestdiena, 2018. gada 23. jūnijs

Brīvības nosacījumi


 Cilvēku vispirms ir jāiemāca patstāvīgi domāt un spriest. Tikai pēc tam cilvēkam var dot „vārda brīvību”, „uzskatu brīvību”. Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka viņš drīkst izmantot doto brīvību tikai tad, ja viņam ir patstāvīgs viedoklis, oriģināla pieeja, bet nevis vēlēšanās atkārtot kāda cita viedokli. Patstāvīgi domāt nozīmē savdabīgi domāt, bet nevis balstīties uz anonīmo autoritāti – sabiedrības viedokli, kas var būt vienīgi kāda viedokļa simulakrs, dublikāts, multiplicējums. Brīvībai ir ne tikai kvantitatīvs aspekts, bet arī kvalitatīvs aspekts.
Ø  Cilvēka brīvības tēma ir reliģisko mācību centrā. Katolicismā cilvēka gribas brīvība ir ideāla. Cilvēka dabu izpostīja Ādama grēks. Taču cilvēks tiecas pēc labā. Paša cilvēka pūles pēc labā veicina viņa glābšanos no grēka. Baznīca arī var glābt grēkotājus. Lutera koncepcijā cilvēks ir slikts. Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm. Taču cilvēks ir gatavs izpildīt arī Velna pavēles, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks ir Dieva vai Velna vergs. Lutera attieksme pret Dievu balstās uz bailēm, kaut gan pats viņš saka, ka uz mīlestību, bet nevis bailēm. Lutera idejiskajā struktūrā eksistē pakļautība (Dievam vai Velnam), kuras pamatā ir bailes. Cilvēks bailēs pakļaujas Dievam vai Velnam. Cilvēks apzinās savu niecīgumu, grēcīgumu. Tas viņā izraisa stihiskas bailes, kas savukārt izslēdz vai mazina iespēju būt idejiski patstāvīgam.







piektdiena, 2018. gada 22. jūnijs

Cilvēks kapitālismā



o   Nākas lasīt speciālajā literatūrā atziņu par cilvēka izmainīšanos kapitālisma dažādos variantos. Piemēram, XX gs. monopolistiskajā kapitālismā cilvēks ir citādāks nekā sākotnējā liberālajā kapitālismā. Savukārt visjaunākajā laikā, finansu kapitālismā cilvēks atkal ir citādāks. Turklāt prevalē iracionālisms, liekot kapitālismu dēvēt par iracionālo kapitālismu, kā tas sastopams grāmatā „Iracionālā kapitālisma gramatika”. Tagad ir sastopamas koncepcijas par integrālā kapitālisma veidošanos nākotnē. Tātad atkal izmainīsies cilvēks. Vienīgi nav īsti skaidrs kā pēc kapitālisma iracionālā varianta integrālajā kapitālismā cilvēks atgūs racionalitāti, saprātīgu rīcību. Labi redzams, ka cilvēka izmaiņām ir bijusi lejupslīdoša trajektorija: mainoties kapitālismam, cilvēks ir kļuvis arvien neadekvātāks no Homo sapiens kritēriju viedokļa.
o   Reizē ar kapitālisma attīstību un tā iekšējo pārveidošanos ir pārveidojies arī cilvēks. Nav nosakāms, kas šajā procesā ir primārais un kas ir sekundārais (kapitālisms jeb cilvēks). Labi zināms, ka cilvēks pārveido dzīves īstenību, bet pēc tam jaunā dzīves īstenība pārveido cilvēku. Kapitālisma virzības laikā ir pieaugusi cilvēka slavas kāre, panākumu kāre, mantkārība. Pieaugusi ir tieksme strādāt. Darbs ir kļuvis par cilvēka dzīves jēgu. Tā nebija pirmskapitālisma laikmetos. Pieaugusi dabas izmantošana, taču ir radusies un nostiprinājusies jūsma par dabas skaistumu. Cilvēkam daba kļuva estētiskās baudas objekts.
o   Cilvēka raksturu nosaka ekonomiski politiskā sistēma, uzspiežot noteiktu dzīves veidu, morāli, garīgumu, domāšanas manieri. Tā tas notiek arī kapitālismā. Zināma specifika rodas kapitālisma atsevišķajos variantos.
o   Kapitālismā tāpat kā jebkura ekonomiski politiskajā sistēmā eksistē cilvēka fizioloģiskās vajadzības – imperatīvā daļa cilvēkā; eksistē cilvēka sociālās vajadzības – arī imperatīvā daļa cilvēkā, nespējot dzīvot vientulībā, nespējot iztikt bez sadarbības ar citiem cilvēkiem.
o   Kapitālismā tāpat kā vienmēr pirms tam eksistē cilvēka brīvības duālisms: 1) brīvības iegūšana no ārējiem apstākļiem, 2) savas nebrīvības apziņa – savas niecības, mirstības, bezspēcības apziņa; apziņa par ideālas brīvības neiespējamību – nepieciešamību pakļauties ārējai videi.
o   Kapitālisms pakāpeniski izjauc sabiedrības šķirisko struktūru kā dabisku parādību, kas gadu tūkstošiem ilgi cilvēkā radīja miera sajūtu, drošības sajūtu, iespēju sevi pielietot savas šķiras ietvaros. Kapitālisms beigu beigās sagrāva šķiriskuma fenomenu – cilvēka piederību noteiktai šķirai līdz mūža beigām. Tā rezultātā cilvēkā zuda iekšējais līdzsvars un tika stimulēta nervoza doma mainīt šķirisko piederību, atrauties no savām sociālajām saknēm un ieņemt augstāku stāvokli sociālajā hierarhijā; darbība augstāka stāvokļa iegūšanā var beigties bez rezultāta, un tas vēl vairāk nelabvēlīgi atsaucas uz cilvēku, vairo viņā bailes, padara vientuļu; kapitālisma slavenais privātās iniciatīvas princips faktiski cilvēku izolē no pārējiem cilvēkiem.
o   Kapitālisma varianti vēsturiskā secībā: tirdzniecības kapitālisms, rūpnieciskais (liberālais) kapitālisms, monopolistiskais (imperiālistiskais) kapitālisms, t.s. liberāli demokrātiskais (globālistiskais) kapitālisms, finansu (iracionālais) kapitālisms.
o   Kapitālismā cilvēka saimnieks kļuva kapitāls, tirgus, konkurence. Ja agrāk kapitāls bija cilvēka kalps, tad kapitālismā kapitāls kļuva cilvēka kungs. Savukārt tirgus un konkurence kapitālismā pakāpeniski kļuva fikcija, demagoģiska manipulācija, jo pārstāja objektīvi darboties tirgus principi un izbeidzās reāla konkurence. Kapitāls veicina atsvešinātību, par ko uztraucās Markss. Kapitālismā atsvešinātība ir divējāda: 1) ekonomiskā atsvešinātība (biznesā katrs var paļauties tikai uz sevi), 2) cilvēciskā atsvešinātība (katrs uz otru cilvēku raugās kā uz potenciālu konkurentu).     











No patiesības filosofijas



v Cilvēks baidās no patiesības par sevi – saviem destruktīvajiem instinktiem.
v Bailes no patiesības veicina melu apjoms, kas cilvēkā var sagraut uzticību informācijai.
v Bailes ir psihopatoloģija, kuru ārstē psihoneiropatologi un psihiatri.
v Bailes no patiesības var būt konservatīvisma un stabilitātes (stagnācijas) alkas, kas faktiski ir bailes no visa jaunā un slimīga vēlēšanas saglabāt iepriekšējo stāvokli.
v Bailes no patiesības mēdz rasties pēc tikšanās ar negatīvu informāciju, tad tā ir negatīva reakcija pēc negatīvas informācijas.
v Kolektīvās, sociālās bailes ir bailes no kaimiņu tautas, no atombumbas, no kara.
v Iespējamas kolektīvās bailes no patiesības par attiecīgo kolektīvu. Tas vienmēr ir noteiktas ideoloģiskās apstrādes rezultāts. Kolektīvās bailes vienmēr tiek apzināti uzkurinātas.
v Kognitīvā disonanse iestājas tad, kad reālā patiesība nesaskan ar iluzoro, iedomāto, gribēto, ieinteresēto patiesību.
v Patiesības saturs ir dažāds: politiskā patiesība, ekonomiskā patiesība, filosofiski abstraktā patiesība; proti, patiesības filosofiskā interpretācija: saruna par absolūto patiesību, patiesības relatīvismu.
v Sociālo procesu galvenais subjekts ir cilvēks, tāpēc viss ir atkarīgs no viņa tieksmēm, interesēm, zināšanām, domāšanas spēju attīstības, noslieksmes uz labo vai ļauno, tieksmes pēc patiesības un taisnīguma dzīves realitātes vērtējumos.
v Sastopams atsevišķu zinātnieku viedoklis, ka cilvēks savā evolūcijā vēl nav tik lielā mērā attīstījies, lai vienmēr būtu idejiski neatkarīgs, objektīvs un saprātīgs. Cilvēks vēl nespēj pieradināties visu izlemt pašam, tāpēc ir vajadzīga ideoloģija, mīti, elki, kulta personas u.tml.
v Aktuāli ir šādi jautājumi: Vai patiesības nepieciešamība ietilpst cilvēka garīgajās prasībās jeb tiekamies ar šīs prasības simulāciju morālu apsvērumu rezultātā - vēloties demonstrēt savu godīgumu? Vai cilvēks vispār tiecas pēc patiesības jeb tikai izliekas, ka tiecas pēc patiesības? Vai patiesības alkas ir atkarīgas tikai no cilvēka jeb ir atkarīgas no cilvēka dzīves vides? Kāda loma patiesības kontekstā ir izglītotībai, prāta attīstībai? Kāpēc vieniem patiesība ir svētums, bet citiem smaga nasta? Vai tieksme pēc patiesības ir iedzimta tieksme?









ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Refleksiju nianses



§  Nav grūti novērot divas cilvēku kategorijas: 1) dzīvotgribas cilvēki, cilvēki ar izteiktu vitalitāti – dzīvīgumu, enerģiskumu, spēju būt mundriem, možiem, velmi baudīt dzīves labumus, daudz nedomājot par tādas baudīšanas cilvēcisko vērtību; 2) domātgribas cilvēki – patiesības, taisnības, būtības noskaidrošanas fani, cilvēki-domātāji, cilvēki, kuru vitalitātes galvenā pazīme ir domāšana, cilvēki, kuri bez domāšanas nespēj dzīvot.
§  Tāpat nav grūti novērot, ka ir sastopami 1) cilvēki-domātāji, patiesības un taisnības noskaidrotāji, 2) domātāji pēc izsaukuma, intelektuāļi pēc izsaukuma, domātāji pēc pasūtījuma, domātāji par honorāru, tituli, prēmiju, goda nosaukumu, slavu medijos. Protams, izsaukumu, pasūtījumu veic valdošā elite, lai „intelektualizētu” savu politiku, savai politikai piešķirtu intelektuālu glancējumu, panāktu lielāku ideoloģisko iedarbību masās.
§  Būt ļaunuma garam var būt amats, pienākums, speciāls uzdevums. Bez tā nevar iztikt apziņas postmodernistiskā defragmentācija, cilvēku masu apziņu novirzot tikai uz tagadnes sīkumiem un masu cilvēku vēloties pārvērst par stupid white man. Ļaunuma licenzi izsniedz potenciāliem kretīnisma ieviesējiem, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem ir spējīgi būt maldu režijas autori.







piektdiena, 2018. gada 15. jūnijs

Laikmeta pretruna



Katrā laikmetā ir savas pretrunas – pretēju tendenču virzība, sadursme, negatīvā ietekme, izraisot draudīgas sekas. Mūsdienu laikmetā tāda pretruna ir pretruna starp intelektualizāciju un deintelektualizāciju. No vienas puses tiekamies ar spožiem intelektuālajiem sasniegumiem, taču no otras puses tiekamies ar intelektuālā spēka marginalizāciju, ignorēšanu, iznīcināšanu. Mūsdienās ir stingri nodalījušās tās dzīves sfēras, kurās valda augsta intelektualizācija un tās dzīves sfēras, kurās valda pilnīgi pretējais – deintelektualizācija. Turklāt šis dalījums ir savā ziņā odiozs – tāds, kas pret sevi izraisa negatīvu, atbaidošu, nevēlamu attieksmi. Intelektualizācija ir sastopama tādās sfērās kā finanses, ekonomika. Par to liecina dažādas intelektuālās novācijas – „digitālā ekonomika”, „virtuālā nauda”, „mākslīgais intelekts” u.c. Savukārt deintelektualizācija ir sastopama tādās sfērās, kurās tā principā nedrīkstētu būt, taču diemžēl ir konstatējama un atstāj odiozu iespaidu. Intelektualizācija (intelektuāļu šķira) zaudē savas pozīcijas humanitāri sociālajā sfērā un īpaši šīs sfēras tādā iedaļā kā politika. Tādi fenomeni kā „akadēmiskā brīvība”, „uzskatu plurālisms”, „politkorektums” ir sekmējuši humanitāri sociālās sfēras degradāciju, šarlatanizāciju, iracionalizāciju. Rietumu kapitālisma jaunais variants finansu kapitālisms no XX gs.70.gadiem intelektuāļus vispirms izmeta no politikas un vēlāk izmeta arī no publiskās telpas. Intelektuāļiem tika liegta iespēja piedalīties politiskajā varā, sabiedriskās domas vadīšanā, izglītības un pat zinātnes politikas formēšanā. Finansu kapitālisms intelektuāļu vietā politikā balstās uz viduvējībām, pelēcībām, sekliem tipiem. Rietumu civilizācijā par valstu prezidentiem sāka ievēlēt nekulturālus, slikti izglītotus indivīdus. Tagad nav iespējams iedomāties, ka, piemēram, vēstures, filoloģijas, filosofijas zinātņu doktors, profesors kļūtu ministrs, valdības vadītājs. Tā vien liekas, ka Rietumi tagad atpūšas pēc politikas intelektualizācijas XIX gadsimtā, kad Anglijas, Francijas izcili zinātnieki kļuva ministri, premjerministri. No ASV prezidentiem zinātniskais grāds ir bijis tikai Vudro Vilsonam, kurš bija 28.prezidents 1913.-1921.gadā. Minētās pretrunas sekas nav grūti saskatīt. Seku galvenā forma ir mentālā haotizācija un iracionalizācija, kas ir pārklājusi politiku, sagandējusi humanitāri sociālo zināšanu sfēru.







trešdiena, 2018. gada 13. jūnijs

Tagadnes fineses



v Tagadnes parādības un tendences, kurām normālu cilvēku izpratnē visbiežāk ir psiholoģiski traumatisks saturs, ieteicams atspoguļot ar izskaidrojošām metaforām, kuras ir ņemtas no ikdienas dzīves. Tagad neder no daiļliteratūras, vēstures, memuāristikas ņemtas izskaidrojošās metaforas. Neder tāpēc, ka auditorija tās var nesaprast. Sociuma literārās un vēsturiskās kompetences līmeņa kritums arī ir psiholoģiski traumatisks fakts tai paaudzei, kura vienmēr ir tikusies ar kultūras mantojumā iegūtām izskaidrojošām metaforām.
v Ļoti iespējams, bez modīgu vārdu leksikona nevar iztikt nevienā laikmetā. Katrā laikmetā modē ir zināma leksiskā kolekcija. Cita lieta, vai tajā jēdzieni tiek lietoti semantiski adekvāti jeb kaut kādā izkropļotā veidā, kas nekādi nesaskan ar attiecīgā jēdziena tradicionālo nozīmi.
v Cilvēkveidīgi hameleoni nav reta parādība. Neprincipiāli cilvēki, kuri atkarībā no situācijas bieži maina savas domas un uzskatus, ir sastopami visur. Viņu skaits un hameleonisma vēriens ir atkarīgs no situācijas; proti, no tā, vai dzīves faktūra stimulē hameleonismu jeb nestimulē hameleonismu, to nosodot, neatbalstot u.tml. Mūsdienu laikmetā (mūsdienu inteliģencē, dažāda profila elitēs) hameleonisms nesaskaras gandrīz ne ar kādu pretestību. Tā tas ir ne tikai politikā, bet arī zinātnē, zinātnisko patiesību apmainot pret pielīšanu varai, kā arī pret slavu masu mēdijos, mietpilsoņu virtuvēs.
v Mūsdienās viena no psiholoģiski traumatiskākajām izpausmēm ir bailes no patiesības. Bailes no patiesības ir sastopamas sociuma visos slāņos un ne tikai inteliģencē, elitēs. Droši var teikt, ka patiesības noklusēšana ir kļuvusi eiropeīdu ideoloģija. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama: cilvēki redz vienu patiesību, taču tic un pakļaujas pavisam citai patiesībai. Patiesības ignorēšana, noklusēšana, kropļošana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Pirmkārt un galvenokārt tā ir izdevīga inteliģences mazasinīgākajai daļai, nodrošinot labu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem. Protams, patiesības noklusēšanas iemesli ir dažādi. Galvenie iemesli koncentrējas ap negodīgo dzīves kārtību, kas globālā mērogā ir izdevīga starptautiskajai jaunajai finansu elitei – t.s. finansu kapitālisma adeptiem. Viņu ideoloģiskā specifika un stratēģiskā specifika ir „gaisa tirdzniecība”, kā to dēvē asprātīgi mūsdienu globālo sociālo problēmu analītiķi. Finansu kapitālismā vērtspapīrus nosedz citi vērtspapīri, bet nevis reāli produkti un pakalpojumi. Finansu kapitālisma bailes no reālās ražošanas veicina patiesības kropļošanu, noklusēšanu. Finansu kapitālisma garīgās stutes neoliberālisma ideoloģijas uzdevums ir ignorēt patiesību, jo patiesība var samazināt vērtspapīru biržu rotaļu apjomu. Vislielākās bailes no patiesības ir finansu kapitālisma apkalpojošajam personālam ne tikai bankās, bet visur citur – parlamentos, valdībās, valstu ierēdniecībā, medijos, zinātnē, izglītībā. Šis personāls samierinās ar dzīvi, kad dzīves vienā flakonā ir gan intrigas un meli, gan patiesība. Mūsdienās ir spekulantu valstis un ražošanas valstis. Katrā no šiem abiem valsts tipiem ir sava attieksme pret patiesību. Bailes no patiesības un patiesības cieņa katra savā amplitūdā ietekmē dzīves kārtību, sākot no ģeopolitikas un beidzot ar ģimenes saskaņu. Vienīgi tās valstis, kuras neizlaiž no rokām kontroli pār sabiedrības morālo stāju, izglītību, veselības aizsardzību, nacionālo aizsardzību, nacionālo pašidentifikāciju, mazina bailes no patiesības.
v Civilizācija neiet bojā, tā teikt, pati no sevis; civilizāciju iznīcina cilvēki; lai civilizācija ietu bojā, nepieciešama cilvēku darbība, kas veicina civilizācijas bojāeju. Civilizācijas bojāeju var efektīvi veicināt cilvēku tieksme pēc komforta, baudām, materiālās labklājības nemitīga pieauguma. Cilvēku psihika intuitīvi tiecas pēc tik tikko minētajiem labumiem, kuru iegūšanas labā cilvēki var ticēt nevis patiesībai, bet tam, kas ir cilvēkiem izdevīgāk dzīves labumu iegūšanā.
v Sociālistiskā ideoloģija izrādījās bezspēcīga, nespējot spēkoties ar cilvēku tieksmi pēc komforta, baudām, materiālās labklājības nemitīga pieauguma. Turklāt sociālistiskā ideoloģija neapturēja alkātības, egoisma tieksmes cilvēkos. Neko nelīdzēja sociālistiskās ideoloģijas skaistās tēzes par sociālo taisnīgumu, pilsoņu līdztiesību neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa, ekspluatācijas aizliegšanu, cilvēkam cienīgas dzīves nodrošināšanu, pašcieņas saglabāšanu, galvenajām vērtībām – taisnīgumu, līdztiesību, solidaritāti, brīvību.
v Taisnīguma būtība nav tajā ziņā, lai pret katru vienādi izturētos; taisnīguma būtība ir pret katru izturēties tā, kā viņš to ir pelnījis.







otrdiena, 2018. gada 12. jūnijs

Esamība



Šai fundamentālai filosofiskajai kategorijai ir iespējama etniski psiholoģiskā, antropoloģiski psiholoģiskā, socioloģiskā interpretācija. Attieksme pret esamību atspoguļo gan atsevišķa cilvēka raksturu, gan etniskā, sociālā kolektīva (tautas, sociuma) kopējo raksturu. Visu izšķir attieksme pret esamības mērķi. Iespējami divi maģistrāli esamības mērķi: 1) esamība, kuras mērķis ir sev kaut ko iegūt un iegūt pēc iespējas vairāk un vairāk; 2) esamība, kuras mērķis nav kaut ko iegūt un esamība ir eksistēšanas veids, cilvēkam neko pašmērķīgi neiegūstot, cilvēkam nealkstot kaut ko iegūt un tajā pašā laikā esot laimīgam. Iegūšanas velme cilvēkā acīmredzot ir vienmēr pastāvējusi. Cilvēkam ir nepieciešams iegūt eksistences līdzekļus. Mūsdienās tiek lietots jēdziens „iztikas minimums”. Iztikas minimums ir tas, ko vienmēr ir nācies iegūt katram cilvēkam. Iztikas minimums ir objektīva nepieciešamība. Taču esamības mērķis var būt tieksme iegūt pēc iespējas vairāk un vairāk, relatīvi pārsniedzot iztikas minimumu. Tiek uzskatīts, ka tāda iegūšanas tieksme Rietumu civilizācijā sāka izplatīties vēsturiski nesen – no XVIII gs. Sākās radikālu izmaiņu process, kuru nosauca par kapitālismu ar tam specifisku ideoloģiju. Kapitālisma laikmetā valda maksimālas iegūšanas ideoloģija, kas pārņem savā varā atsevišķus cilvēkus un atsevišķas tautas. Līdz XVIII gs. cilvēku saimniecisko darbību nosacīja morāles normas, ekonomika pakļāvās humānisma ētikai, kas neatzina iegūšanas māniju. XVIII gs. kapitālisma ekonomika atdalījās no morāles, atdalījās no esamības bez iegūšanas mānijas. Ekonomika tika pasludināta par patstāvīgu sistēmu ar savām normām un vērtībām. Ekonomika nekalpo cilvēkiem, bet kalpo pati sev kā patstāvīgai sistēmai. Gētes „Faustā” ir attēlots konflikts starp abiem esamības mērķiem. Mefistofelis simbolizē jauno kapitālistisko esamības mērķi. Savukārt vācu klasiskajā filosofijā pret esamību sāka izturēties kā pret nepārtrauktu tapšanu un attīstību, bet nevis kā pret patstāvīgu un nemainīgu substanci. Kapitālisms strauji izmainīja cilvēku raksturu, izmainīja tautu raksturu. Tas nevarēja neatbalsoties filosofijā, tai, piemēram, aktualizējot hēdonisma problemātiku. Hēdonisms iet roku rokā ar esamības mantkārīgo mērķi. Antīkā filosofija neatzina hēdonismu. Antīkā filosofija uzskatīja, ka cilvēka esamības mērķis ir ciešanu neesamība. Līdz XVII-XVIII gs. Rietumu filosofijā netika apskatīts hēdonisms. Tikai reizē ar kapitālisma ģenēzi filosofijā parādās tēze, ka cilvēka dzīves mērķis (esamības mērķis) ir cilvēka visu velmju apmierināšana. Jaunajos laikos pret hēdonismu vērsās Kants, Markss. Filosofi vērsās arī pret cilvēka alkātību, kas esot šķiru rašanās galvenais faktors. Šķiras rodas, esamībā par galveno atzīstot maksimālu iegūšanu. Tā rezultātā rodas cilvēku dažāds mantiskais stāvoklis, kas ir svarīgs šķiriskuma kritērijs. Mūsdienās t.s. industriālajā laikmetā dominē esamības mantkārīgais un baudkārīgais mērķis, kuram ir izdevies nostiprināties tautu ētosā, laikmeta intelektuālajā un morālajā atmosfērā, normās, vērtībās, cilvēku attieksmē pret sociālo, nacionālo, kolektīvistisko, patriotisko, solidaritāti. Tiek kultivēts uzskats, ka tikai iegūšana (nauda un manta) cilvēku dara laimīgu. Cilvēka dzīves mērķis ir iegūšana, ar iegūto baudkāri sasniedzot laimi. Mūsdienu cilvēks ir radikālā hēdonisma upuris.







otrdiena, 2018. gada 29. maijs

Galveni pilāri



Ikdienišķās apziņas un arī zinātniskās apziņas risinājumos visbiežāk netiek fiksēts galvenais; proti, tas, ka cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pilāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Cilvēku dzīvē tie ir galvenie pilāri (faktori), no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz jebkuru cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti, kas kā bumerangs var būt iniciators kultūras transformēšanai, kuru savukārt vienmēr stimulē cilvēku skaita izmaiņas. Minētie pilāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv specifiska mijiedarbība. Visretāk tiek minēta demogrāfijas loma. Par cilvēku dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita zinātnē ir izsacījušies ļoti nedaudzi vīri. Labāks stāvoklis ir ar kultūras lomas atzīšanu. Eksistē kultūras determinisma koncepcija, kas izklāstīta speciālās publikācijās. Ikdienišķajā apziņā ir savādāk, jo tajā vispār dominē aplams priekšstats par kultūru, ar to saprotot tikai dziedāšanu un dancošanu. Par mentalitātes lomu netiek plaši diskutēts, kaut gan mentalitātes loma zinātnē netiek noliegta. Var ironizēt: galvenais netiek fiksēts tāpēc, ka pēc galvenā fiksēšanas vairs nav par ko gari un plaši runāt. Ja nav pateikts galvenais, tad var gari un plaši runāt, teiksim, par kultūras funkcijām, dzimstības pieauguma vai samazināšanās iemesliem, cilvēku dzīves praksi bez norādes par mentalitātes izšķirošo lomu cilvēku gaitās. Respektīvi, var runāt par visu kaut ko bez apstājas. Turpretī, ja ir pateikts galvenais, nosaukti trīs pilāri, tad ne visai ērti runāt par dzīves prakses detaļām un pie tam ambiciozi tās pasludinot par galveno.





pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Etnoloģiskās nostādnes



Ø  Padomju Savienībā nelietoja jēdzienu „etnoloģija” (zinātne par tautām jeb etnosiem). Padomju Savienībā lietoja jēdzienu „etnogrāfija”. Padomju Savienībā tāpat nemēdza lietot jēdzienu „etnoss”, kas ir sinonīms jēdzienam „tauta”. Rietumos lietoja jēdzienu „etnoloģija”, kā arī jēdzienu „antropoloģija”. Etnoloģijas priekšmets ir sociālie kolektīvi (cilts, tauta, nācija) un to ģenēzes problemātika, etniskuma problemātika. Etnoloģija vienmēr ir pamatīgi izjūti politikas un ideoloģijas ietekmi. Visjaunākajos laikos šī ietekme pastiprinās sakarā ar nacionālisma renesansi. Etnoloģija tāpat ir stipri atkarīga no zinātniskās kompetences tādos jautājumos kā cilvēka izcelsme, tautu, rasu izcelsme. Politika un ideoloģija aktīvi izmanto zinātnes nespēju sniegt ideāli objektīvu atbildi uz šiem jautājumiem. Pie tam aktuāla ir likumsakarība: jo cilvēce kļūst vienotāka un mijietekmīgāka („globālāka”), jo intensīvāka un akūtāka kļūst velme saglabāt un nostiprināt etnisko identitāti, kuras galvenais instruments parasti ir nacionālisms. Etniskajā un rasu ziņā homogēnas populācijas uz Zemes kļūst arvien mazāk. Migrācija samērā īsā laikā spēj izmainīt jebkuru populāciju.
Ø  Mūsdienās, bet varbūt vienmēr tā ir bijis, etnoloģija un nacionālisms baro viens otru ar nekorektiem izteikumiem par tādiem jēdzieniem kā rase, tauta, nācija, etnoss, kultūra. Minētie jēdzieni tiek interpretēti ideoloģiskā uzdevumā un tendenciozi iekļauti ideoloģiskā kontekstā, nekautrējoties ignorēt attiecīgo jēdzienu terminoloģisko definīciju. Tā rīkojas ne tikai politiķi un ideologi, bet arī zinātnieki, kuru pakļautība politiskajai un ideoloģiskajai konjunktūrai visjaunākajos laikos manāmi pieaug (skat. Richard Handler grāmatu par Kvēbeku). Tāpēc zinātne atsakās no tautas jēdziena. Tā vietā lieto jēdzienu „etniskā grupa”, „etnoss”.
Ø  Etnoloģijas galvenos jēdzienus lieto ne tikai zinātnieki, bet arī politiķi un ideologi. Viņi jēdzienus lieto politiskā nozīmē. Viņi neizmanto zinātnieku terminoloģiju, nekonsultējas ar zinātniekiem. Arī daudzi zinātnieki rīkojas profesionāli bezatbildīgi ar jēdzieniem, izpatīkot nekompetentajiem politiķiem. Tā visa rezultātā etnoloģijas terminoloģiskais aparāts ir pamatīgi pakļauts dažādiem izkropļojumiem.
Ø  Pašlaik atbilde uz jautājumu „Kas ir tauta?” zinātnē ir šāda. Jēdzienu „tauta” lieto 1) politiskā nozīmē un 2) zinātniskā jeb etniskā nozīmē. Politiskā nozīmē „tauta” un „nācija” ir sinonīmi. Tauta ir valsts pilsoņi, valsts iedzīvotāji. Zinātniskā nozīmē „tauta” ir cilvēku kopums, kura pamatā ir kopīga valoda, kopīga versija (mīts) par kopīgo izcelsmi, kopīgi kultūras elementi, kopīga vēsturiskā pieredze, kopīgs nosaukums, kopīgi sevi saista ar noteiktu teritoriju, piemīt kopīgas solidaritātes jūtas. Piederību tautai (etnisko identitāti) nosaka divi faktori: bioloģiskais (rases) faktors un kultūras faktors. Zinātnē nav vienprātības par abiem faktoriem. Zinātnē var atsacīties no bioloģiskā faktora un akceptēt tikai kultūras faktoru. Var būt arī tā, ka akceptē tikai bioloģisko (rases) faktoru (skat.: Pierre L.van den Berghe (1933) bioevolūcionistisko pieeju). Tādā gadījumā kritizē kultūras determinismu, jo bioloģiskais faktors nosaka cilvēka uzvedību, darbību un komunikāciju. Mūsdienās atceras Maksa Vēbera formulēto etniskās grupas (tautas) definīciju; tā ir grupa, kuras locekļiem ir subjektīva ticība par savu kopīgo izcelsmi tāpēc, ka grupas locekļiem ir kopīgs fiziskais izskats vai paražas, vai abi kopā; kopīgas ir arī atmiņas par grupas migrāciju, kolonizāciju.
Ø  Zinātnē par nāciju tagad valda samērā liela vienprātība: nācija ir pilsoņu kopums valstī. Arī politikā tāda izpratne tagad ir populāra. Nācija var sastāvēt no etniski dažādām grupām (dažādu tautu pārstāvjiem). Nācija ir polietnisks veidojums ar dažādas pakāpes konsolidāciju politikā un kultūrā. Nācija ir semantiski metaforiska kategorija; tai ir politiskā un emocionālā leģitimitāte, bet nevis zinātniskā termina leģitimitāte. Ļeņins rakstīja par nāciju kā pilsoņu kopumu. Ķīniešiem nav nācijas jēdziens. Nāciju kā sinonīmu vārdam „valsts” ANO organizēšanas laikā ieviesa nekompetenti politiķi (Apvienoto nāciju (!?) organizācija). Nekompetenti politiķi KF konstitūcijā ierakstīja muļķību „Мы, многонациональный народ…”.
Ø  Kā zināms, rase, rases teorijas vēsturiski bijušas pakļautas vislielākajiem izkropļojumiem politikā un ideoloģijā, kā arī zinātnē, zinātniskās darbības aizsegā producējot šovinistisku šarlatānismu. Rasisms acīmredzot nekad negūs uzticību cilvēcē. Rases jēdziens, rasu atšķirības ir bijis iegansts sociālajai diskriminācijai, noziegumiem pret cilvēci. Zinātnei tagad ir skaidra atbilde uz jautājumu „Kas ir rase?”. Taču zinātne izvairās iesaistīties publiskos diskursos par rasi. Rase ir cilvēku grupa, kura izceļas ar bioloģiskajām īpatnībām un kuras ir vēsturiski mantotas. Izceļas arī ar sociāli konstruktīvo dzīves uztveri. Tas nozīmē, ka rases specifika veidojas bioloģiski un sociāli (kultūras faktors). Tradicionāli uz Zemes tiek fiksētas 3 „lielās” rases: eiropeīdu, mongoloīdu un negroīdu rase (negroīdu rasei ir vēl citi nosaukumi). Savukārt „lielās” rases tiek dalītas apakšgrupās. Taksonomijas pamatā ir ārējās fiziskās pazīmes: ādas krāsa, matu veidojums, sejas uzbūve, fiziskās atšķirības ķermeņa uzbūvē. Mūsdienās tiek ņemtas vērā ģenētiskās atšķirības (asins grupa, fermenti, olbaltumvielas u.c.). Rasu veidošanās esot vēsturiski bijusi atkarīga no 1) dabiskās izlases, 2) selekcijas izolācijas apstākļos, 3) ģenētiskā dreifa, 4) sociālās un kultūras selekcijas. Rases veidošanos saista ar klimatiskajiem apstākļiem, kaut gan mūsdienās par to izsakās rezervēti. Rasu esamība, saprotams, ir uzskatāms pierādījums bioloģiski, ģenētiski nosacītai fenotipiskajai daudzveidībai. Bioloģiskais, ģenētiskais faktors cilvēku grupu iedalījumā ir neapgāžams fakts. Taču vienalga kāda zinātnieku daļa tiecas retušēt šo faktu. Īpaši tas attiecas uz ģenētisko faktoru. Rase liecina par cilvēka piederību noteiktai fenotipiskajai apakšnodaļai. Cilvēka rases identitāte nevar mainīties kā var mainīties kultūras identitāte, nacionālā (valstiskās piederības) identitāte. Katra tauta ar savu bioloģisko, ģenētisko satvaru ir noteikta rase. Protams, arī tautas gars, mentalitāte, kultūra ietilpst šajā satvarā. Zinātnē tagad nostiprinās rases izpratne, rases apakšgrupu attiecinot uz etnisko grupu (tautu), kura fizioloģiski atšķiras no citām etniskajām grupām. Labi ir zināms, ka uz Zemes ir ļoti maz rases ziņā homogēnas sociālās grupas (tautas). Mūsdienu zinātne arvien plašāk pievēršas etnoģenētiskajām rekonstrukcijām. Arvien vairāk tiek uzzināts par morfoloģiskajām un ģenētiskajām atšķirībām, kas kļūst būtisks papildinājums rasu vizuālajām atšķirībām. Zinātnē visjaunākajos laikos ir sastopama „paplašinātā fenotipa” (extended phenotype) koncepcija par cilvēces evolūcijas laikā konstatējamo selekciju 3 līmeņos: 1) bioloģiskajā (gēnu) līmenī; 2) kultūras līmenī jeb memu līmenī (memi ir informācijas vienības, kas iedarbojas uz fenotipu (cilvēku) un kas tiek mantotas izglītības procesā un imitācijas procesā); 3) sociālajā līmenī, balstoties uz dzīves elementiem, kuri nosaka cilvēku sociālās lomas.
Ø  Etnoloģijā centrālā vieta ir etniskumam; proti, izpratnei par etniskumu. Zinātniski metodoloģiskā pieeja ir dažāda, kaut gan kopīgs ir viedoklis, ka paši cilvēki sevi klasificē kā etnosu (tautu). Tātad jebkurā metodoloģiskajā pieejā eksistē sociālās grupas pašapziņas moments. Sociālajai grupai ir jāapzinās sava specifiskā, identiskā patstāvība. Tāpēc droši var teikt, ka etniskums ir kultūras atšķirību sociālās organizācijas forma – paši cilvēki sevi organizē kā etnosu. Etniskuma pamatā ir 3 nosacījumi: 1) cilvēku grupas vienošanās par šīs grupas kopīgo teritoriju un kopīgo vēsturisko izcelsmi, vienas kopīgas valodas esamību, kopīgas materiālās un garīgās kultūras esamību; 2) politiski un ideoloģiski noformēts priekšstats par dzimteni (tēvzemi) un valsti; 3) atšķirības sajūta, kas veicina solidaritāti un kopīgu dažāda veida darbību, pašaizsardzību.
Ø  Zinātnē attieksmē pret etniskumu (etnosu) ir sastopamas 3 metodoloģiskās pieejas: 1) esenciālisms jeb primordiālisms: etnosa pamatā ir asinsradniecība un stabilas kopīgas īpašības; etnosa pamatā ir bioloģiskais faktors; 2) instrumentālisms: nepēta etnosa izcelsmi, bet pēta etniskumu kā līdzekli noteiktu kultūras mērķu sasniegšanai; etniskums kā instruments; etniskā identitāte ir apzināta izvēle noteiktā dzīves situācijā, lai iegūtu politisko, ekonomisko un cita veida labumu; 3) konstruktīvisms: etnoss ir konstrukts, kuru rada intelektuālajā darbībā atsevišķi indivīdu un indivīdu grupas (elite); mākslīgi rada etniskās tradīcijas; nevelta uzmanību bioloģiskajam faktoram; konstruktīvisma pielietotāji ir B.Andersons, P.Burdjē, E.Gelners, E.Hobsbaums, V.Tiškovs.
Ø  Frederiks Barts etniskumā par galveno atzīst etnisko robežu, bet nevis etniskuma materiālu (īpašības). Etniskā robeža ir etnosa identitātes robeža, kas attiecīgo etnosu nošķir no pārējiem etnosiem. Tas notiek pašidentifikācijas ceļā, kā arī citu etnosu identifikācijas ceļā. Etniskajā identitātē primārā ir sociālā organizācija (apzināta apvienošanās etnosā), bet nevis kultūras elementu komplekss kā etniskās identitātes stimuls. Etnisko grupu (etnosu) rašanās un to raksturojums ir vēsturisko, ekonomisko, politisko apstākļu rezultāts - vēsturiskās situācijas ietekmes rezultāts. Etniskumam ir sava dinamika un savs aprēķins. Etniskums ir apziņas rezultāts – identifikācijas rezultāts. Piederība etnosam ir atkarīga no 1) nolemtības apstākļiem un 2) pašizvēles. Etniskuma konstruēšanā galvenā loma ir etniskās grupas locekļu mobilizācijai, lai veiktu kolektīvu darbību ar politiskiem mērķiem. Par to parasti politika, ideoloģija klusē, slēpjot patiesos nolūkus. Etniskā retorika politikā bieži ir melīga, viltota, maskējot īstos mērķus. Etniskajā retorikā, ideoloģijā vienmēr tiek izmantota vēsture, cenšoties piesavināties etnosa pagātni tagadnes mērķu sasniegšanai. Vēsture tiek tendenciozi traktēta. Faktiski tendenciozi ir arī zinātnieki, noklusējot rases lomu etnosu veidošanās un pastāvēšanas procesā.
Ø  Fenotipiskās jeb vizuālās atšķirības starp tautām tikai aklais nevar saskatīt. Diskursā par etniskumu faktiski dominē ikdienišķais skatījums (akcentē vizuālās atšķirības, asinsradniecību) un politiski ideoloģiskais skatījums, kas arī akcentē to pašu vai vizuālās atšķirības vispār noliedz. Politiski ideoloģiskajā skatījumā un ikdienišķajā skatījumā valda priekšstats par kopīgo izcelsmi. Esenciālisma un konstruktīvisma simbioze ir reta parādība. Kultūra ir mēma. Kultūras valoda ir ideoloģija; kultūras vietā runā ideoloģija. Savukārt ideoloģijā figurē simboli-demiurgi. To funkcija ir etniskuma argumentācija un etnosa mobilizācija. Ebrejiem tāds simbols-demiurgs ir holokausts, armēņiem – turku genocīds, latviešiem – „okupācija”. Politizētā vidē etniskā identitāte ir hierarhiska substance, kuru cilvēks pats izvēlas vai viņam to uzspiež darīt. Politizētā vidē notiek etnisko identitāšu dreifēšana. Ķīnā tautas skaitīšanā atspoguļojas apmēram 400 etnosi, taču valstī oficiāli atzīst mazāk par 55 etnosiem. Valsts rada ne tikai nāciju, bet arī etnosus (tautas). Tā tas ir bijis Āfrikā, kur koloniālisti konstruēja cilšu nomenklatūru. Tā tas bija PSRS, tā tas ir KF. Tādā politikā etnoss kalpo politiskajiem līderiem, bet nevis politiskie līderi kalpo etnosam. Masu etnisko histēriju stimulē politiķi, ideologi. Tas viņiem izdodas tāpēc, ka cilvēkā mājo gan egoists, gan altruists, kas izpaužas etniskajā patriotismā.
Ø  Valsts varas spēks, valstī pastāvošā dzīves kārtība un dzīves labklājība būtiski atsaucas uz etnoloģiskajiem procesiem. No valsts ir atkarīga nācijas pašsajūta – kopējā pilsoniskā identitāte, tās stiprums un tās lojalitāte. Valstī viss ir atkarīgs no tā, kā izturas pret daudzveidību, bet nevis no pašas daudzveidības. Tikai valsts var radīt cilvēkos vēlēšanos valsti (LR), bet nevis teritoriju (Latviju), uzskatīt par dzimteni. Nākas atcerēties, ka politiskā asimilācija/integrācija notiek visātrāk, salīdzinot ar etnokulturālo asimilāciju/integrāciju; politiskā asimilācija/integrācija ne vienmēr sekmē etnokulturālo asimilāciju. Valstī esošā materiālā labklājība veicina asimilāciju/integrāciju; bet tas tā notiek tikai līdz brīdim, kad uzplaukst „sakņu” meklēšanas mānija; tad labklājība tiek izmantota nacionālismam.





sestdiena, 2018. gada 19. maijs

Insaita sekas



v Insaita loma ir milzīga jebkurā garīgās darbības sfērā. No angļu valodas (insight – iedziļināšanās būtībā) atvasinātais vārds raksturo ļoti dziļu parādību – pēkšņu intuitīvu problēmu aptveršanu bez loģiskās analīzes palīdzības. Intelektuālajā procesā insaits ir salīdzināms ar zibenss spērienu skaidrās debesīs. Psihologi ar jēdzienu „insaits” apzīmē atskārsmi, apjēgšanas momentu domāšanas procesā, jaunas idejas rašanos, intuitīvās domāšanas rezultātu. Ja zibenss spēriens ir bīstams, tad insaits ir labdabīgs. Kopējais ir negaidītība, pēkšņums, pārsteigums. Ja zibenss spēriena sekas var būt sliktas, tad insaita sekas ir labas – radoši stimulējošas, konstruktīvi perspektīvas, analītiski aktuālas, kognitīvi vērtīgas. Insaita seku populārs noformējums var būt atsevišķas tēzes, hipotēzes, kā arī refleksijas, ja runa ir par pašanalīzi, apceri, pārdomām, domu un pārdzīvojumu izvērtējumu. Insaits kā refleksijas liecina par teorētiskās darbības veidu, savas rīcības un tās likumsakarību izzināšanu. Respektīvi, liecina par cilvēka pašizziņu, savu pārdzīvojumu un pārdomu uztveršanu un apcerēšanu.
v Vara, statuss, ortodoksija (nelokāma sekošana kādai mācībai) jebkurā sociumā balstās nevis uz savu iekšējo (satura imanento) spēku, bet gan uz fizisko spēku (nodrošina speciālas institūcijas) un autoritāti. Zinātnē vara, statuss, ortodoksija balstās tikai uz autoritāti, kuru speciāli veido, sargā un aktīvi izmanto noteiktu politisko, ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā ir ļoti populāra autoritātes (ar profesora, akadēmiķa titulu, Nobela prēmiju apgādātu kadru) veidošana zinātnē, nebaidoties devalvēt zinātni kā cilvēka prāta sasniegumu un varenības apliecinājumu.
v XXI gadsimta Austrumeiropas intelektuālās dzīves saknes ir proletariāta un zemniecības saknes, kuras mantotas no XX gadsimta.
v Noteikti ir sastopami patoloģiski postmodernisti. Tie ir indivīdi, kuri tēlo māksliniekus, pateicoties sava organisma novirzei no normas. Identifikāciju „plurālisms” to pieļauj. Arī garīgi un fiziski slimi cilvēki var nodarboties ar „mākslu”; tas tiek publiski akceptēts. Turklāt postmodernisma „poētika” atļauj „radoši” atveidot jebkuru saturu un formu bez minimālas ēstētiskās vērtības. Patoloģiskie postmodernisti izmanto izkārnījumus, „cilvēka miesas ēšanu” u.tml. perversijas.
v Faktu bagātība vēl nav domu bagātība. Faktu fetišizēšana bez domām ātri pārvēršas demagoģijā, bezjēdzīgā diskursā.
v Zinātnieku izolacionisks snobisms nav reta parādība. Zinātnieku izolacionisks snobisms paver plašas iespējas šarlatāniem. Ja zinātnieki norobežojas no sociuma, nevēlas piedalīties sociuma izglītošanas darbā, nevēlas sociumu iepazīstināt ar zinātniskās izziņas rezultātiem, tad viņu vietā stājas šarlatāni, nekautrējoties sociumu apgaismot ar šarlatānismu. Visjaunākajos laikos šarlatānisma izplatības viens no galvenajiem cēloņiem ir zinātnieku izolacioniskais snobisms – pretenzijas uz pārākumu intelektuālajā jomā.
v Vienīgi cilvēki var radīt simbolus, domāt pagātnes un nākotnes kategorijās. Taču cilvēku evolūcijā ir atšķirības minēto privilēģiju izmantošanā. Teiksim, XXI gadsimta sākuma „baltajiem” cilvēkiem zūd spējas uztvert metaforiski simboliskus risinājumus; zūd spējas adekvāti reaģēt saskarsmē ar māksliniecisko (simbolisko) nosacītību; tāpat zūd interese par pagātni un nākotni; dominē tagadne. Nepieciešama jauna gradācija – postcilvēki.
v Pasaule nekad nebūs ideāla. Cilvēkiem ar to ir grūti samierināties. Kad risinām kādu „pasaules problēmu”, kuru ir izraisījuši noteikti apstākļi, mēs radām jaunus apstākļus, kuros rodas jaunas „pasaules problēmas”. Respektīvi, problēmu risināšana vienmēr izraisa jaunas problēmas, kas atspoguļo pasaules ideāluma trūkumu un „pasaules problēmu” dinamiku.
v Parcelācija ir sadalīšanās sīkākās, savstarpēji saistītās vienībās. Vai drīkstam par parcelāciju dēvēt Jaunajos laikos zinātnes moderno sadalīšanos dažādās specifiskās zinātniskajās disciplīnās? Domājams, nedrīkstam, jo grūti saskatīt jauno zinātnisko disciplīnu savstarpējo vienotību.





trešdiena, 2018. gada 9. maijs

Norieta universālums



Rietumu civilizācijas norietam piemīt universālums – visu aptverošs, visur izplatīts un vispusīgs raksturs. Noriets attiecas uz civilizācijas visiem segmentiem. Tajā skaitā arī uz reliģisko segmentu. Pašlaik (2018.g.) jau ir sasniegts tāds līmenis, ka Rietumu intelektuāļi un  sabiedrības plaši slāņi atklāti izturas ar dziļu nicinājumu pret Romas pāvestu, kurš koķetē ar homoseksuālistiem, aicina neievērot katolicisma klasiskās dogmas, kā arī solidarizējas ar migrantiem, kuri nekaunīgi atsakās integrēties Eiropas kultūrā. Noriets reliģiskajā segmentā sākās ar Otro Vatikāna Koncilu, kas darbojās no 1962.gada 11.oktobra līdz 1965.gada 8.decembrim. Koncila mērķis bija Baznīcas reorganizācija. Faktiski Koncils realizēja pasaules uzskata revolūciju, katolicismā ieviešot tolerances principu un reliģiskā plurālisma akceptēšanu. Praktiski tas nozīmē kristiānisma izšķīšanu citās reliģijās un universālas sinkrētiskās reliģijas radīšanu. Saprotams, Otrā Vatikāna Koncila idejiskās tieksmes netika vienbalsīgi atbalstītas. Pretestība Vatikāna vadības aizsāktajai reliģiskajai politikai joprojām ir liela. Taču baznīcas noriets vienalga iet kopsolī ar Rietumu civilizācijas pamattendenci, un norieta universālums attiecas arī uz reliģisko segmentu.





pirmdiena, 2018. gada 7. maijs

Humānisma medaļa




Par humānisma medaļu var metaforiski dēvēt sociālo problēmu analītiku, kuras galvenais mērķis ir rūpes par cilvēka, tautas, valsts labklājību, balstoties uz cieņu pret cilvēkiem – humanitāti. Medaļai, kā zināms, ir divas puses: averss (medaļas priekšpuse) un reverss (medaļas otra puse). Sociālo problēmu analītikai tāpat kā medaļai iespējamas divas puses. Sociālo problēmu analītikas averss (priekšpuse) nosacīti var būt analītiskā darbība bez izteikta kritiskuma. Savukārt sociālo problēmu analītikas reverss (otra puse) nosacīti var būt analītiskā darbība, nevairoties no izteikta kritiskuma. Tādā gadījumā mietpilsoņi saka, ka visos dzīves procesos tiek saskatīts tikai sliktais un redzama vienīgi tieksme visu kritizēt. Filosofijā (protams, ne tikai filosofijā) tādā gadījumā tiek runāts par nihilismu kā pasaules redzējumu. Eiropas ideju vēsturē pat tiek īpaši nodalīta nihilisma tendence, sākot no Šopenhauera un kulmināciju sasniedzot Nīčes tekstos. Haidegers nihilismu uzskatīja par Rietumu filosofiskās domas maģistrāli. Nihilists ir izteikts kritiķis. Tātad cilvēks, kura domas nosaka kritiskums. Neapšaubāmi, sociālo problēmu analītikas rūpes par cilvēka, tautas, valsts labklājību reizē ir rūpes par patiesību – melu atmaskošana un patiesības paušana. Neapšaubāmi, šīs rūpes attiecas uz medaļas abām pusēm. Gan averss bez izteikta kritiskuma vēlas noskaidrot patiesību, gan reverss ar izteiktu kritiskumu vēlas noskaidrot patiesību. Diemžēl sabiedriskajā domā ir sastopama neizpratne par sociālo problēmu analītikas otru pusi. Sabiedriskajā domā mēdz būt nosodoša attieksme pret izteiktu kritiskumu. Sabiedriskajā domā netiek saprasts, ka reverss principā ne ar ko neatšķiras no aversa patiesības paušanā. Medaļas abas puses ir vienādā mērā tendendētas uz vienu un to pašu – patiesību, humanitāti. Ne vienmēr tiek izprasts aforisms par pesimistisko kritiskumu kā optimista teicamu informētību: „Pesimists ir labi informēts optimists”. Kādreiz ļoti precīzi rakstīja P.Čaadajevs: Я люблю свою страну, желаю ей славы, умею ценить высокие качества моего народа; но... я не научился любить свою родину с закрытыми глазами. Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненной головой, с запертыми устами... Я полагаю, что мы пришли после других для того, чтобы делать лучше их, чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и суеверия. “ Diemžēl sabiedriskajā domā ne reti ir prasība mīlēt cilvēku, tautu, valsti ar aizsietām acīm bez paškritikas. Netiek ņemta vērā paškritikas fundamentālā jēga. Respektīvi, tas, ka paškritiska analīze ir visefektīvākais ceļš būtības un patiesības noskaidrošanā un izpratnē. Bez paškritiskas analīzes nav iespējama attīstība, progress un pašrealizācija vispār.






svētdiena, 2018. gada 6. maijs

Politikas atribūti



Politikas būtiskas, nepieciešamas, substancionālas īpašības (atribūti) ir politikas identitāte un politikas suverenitāte. Bez šīm īpašībām politika nav iespējama. Politiskā identitāte norāda uz attiecīgās politikas sevišķumu, oriģinalitāti, savdabību. Bez tā politika nav politika, bet gan ir kaut kāda atgremošana, simulēšana, bezmērķība, nenoteiktība u.tml. Politiskās identitātes veidošana ir apzināts un speciāli organizēts process. Politiskās identitātes sākums ir pašnoteikšanās: nosakot, kas politika vēlas būt, uz kādiem pamatiem tā sevi būvē un ko tā vēlas sasniegt. Politikas identitātes veidošanas procesā ietilpst nepieciešamība noskaidrot, kas būs attiecīgās politikas piekritēju uzticības un kolektīvās apvienošanās (piem., elektorāta balsojuma) iemesls. Vai tā būs kāda atsevišķa ideja jeb ideju kopa, koncepcija, mācība jeb apvienošanās iemesls būs komplekss – vienots parādību kopums, veselums, sistēma, kuru veido idejiskā pozīcija pluss noteikti sociāli politiskie mērķi. Politiskā identitāte ir jāveido tā, lai tā būtu zināms pievilkšanas subjekts, vairāk vai mazāk masveidīgi attiecīgajai politikai piesaistot cilvēkus. Veidojot politisko identitāti, noteikti ir jāņem vērā un jāprognozē tie momenti, kuri var būt identitātes patoloģijas iegansts, jau pašā sākumā cilvēkos izraisot neapmierinātību, attiecīgās politikas ignorēšanu, neuzticību dotajai politiskajai identitātei. Sociumam piedāvātā politiskā identitāte vienmēr ir netiešs socioloģiskais tests – sociuma intelektuālās attīstības tests, sociuma politiskās apziņas līmeņa tests, sociuma politiskās uzvedības adekvātuma tests. Politiskajā identitātē noteikti ietilpst attieksme pret politisko suverenitāti. Proti, attiecīgās politikas velme būt vai nebūt idejiski un praktiski patstāvīgai, idejiski un praktiski neatkarīgai. Politikas severenitāte ir viens no galvenajiem garantiem attiecīgās politikas reputācijai – pozitīvam novērtējumam ļaužu apziņā.



sestdiena, 2018. gada 28. aprīlis

Kohortas ideoloģija



Kohortas ideoloģija ir neoliberālisma ideoloģija. Rietumu sabiedrībā ir izveidojusies cieši saliedētu cilvēku grupa (kohorta), kuras garīgās darbības dzinējspēks ir neoliberālisma ideoloģija. Par tādas kohortas izveidošanos stāsta paaudžu socioloģija, konstatējot kopīgas vērtības un kopīgu izjūtu savai piederībai noteiktam ideoloģiskajam virzienam. Kohortā ietilpst inteliģences indivīdi, kuriem neoliberālisma ideoloģijas propaganda ir maizes darbs. Tāpat ietilpst inteliģences indivīdi, kuru apziņas saturā neoliberālisma ideoloģija ir šīs ideoloģijas zombēšanas rezultāts. Nav ticams, ka kohortā ietilpst inteliģences saprātīgi pārstāvji, kuri svēti tic neoliberālisma ideoloģijai un šī ideoloģija ir viņu pasaules uzskata organisks kodols. Tas nav ticams tādēļ, ka neoliberālisma ideoloģija nekādi neatbilst patiesi izglītota un saprātīgi domājoša cilvēka garīgajām prasībām un vajadzībām. Piemēram, neatbilst slavenajam Kjerkegora aforismam: „Dzīve virzās uz priekšu, bet, lai to saprastu, nākas virzīties atpakaļ”. Neoliberālisma ideoloģija neatzīst nepieciešamību zināt pagātnes pieredzi. Tādas zināšanas atbaidīs no neoliberālisma ideoloģijas un neveicinās neoliberālisma ideoloģijas iesakņošanos. Pagātnes pieredze, teiksim, uzskatāmi liecina, ka valsts kalpo tautai. Neoliberālisma ideoloģijā valsts kalpo transnacionālajiem monopolistiem. Neoliberālisma ideoloģijā netiek slēpts, ka valsts vispār nav vajadzīga. Labākajā gadījumā valsts var saglabāties, bet valsts nedrīkst traucēt biznesu, valsts nedrīkst iejaukties izglītībā, garīgajā kultūrā, morāli tikumiskajā sfērā, valstij nav vajadzīga ideoloģija.

Stabilitātes stabilitāte



Sabiedrības turbulentas virzības (demogrāfiskās pārejas laikmeta, revolūcijas, valsts/impērijas/civilizācijas sabrukuma, rases izmiršanas, kara, ekonomiskās krīzes) periodos, kad iracionālisms, deformācijas, haotiskums, degradācija plūst pāri malai visos dzīves procesos, aktuāla kļūst stabilitātes problēma. Stabilitāte tradicionāli ir dzīves procesu norma, kritērijs, nepieciešamība. Taču turbulentas virzības periodos stabilitāte izzūd un nākas konstatēt stabilitātes trūkumu. Attieksmē pret stabilitāti izveidojas jocīga situācija. Zūd cerība atjaunot un ieviest stabilitāti. Tāpēc sāk jaunā veidā izturēties pret stabilitātes kategoriju. Stabilitātei tiek izvirzīti jauni kritēriji. Rodas jauna stabilitātes izpratne. Radikāli izmainās stabilitātes definīcija vispār. Visai šai transformācijai pamatā ir tēze par stabilitāti kā pārmaiņu plūsmu. Proti, stabilitāte nav relatīvas nemainības stāvoklis, bet gan nemitīgu pārmaiņu stāvoklis. Pret stabilitāti pārtrauc izturēties kā pret stāvokļa, īpašību, raksturlielumu nemainību un noturību attiecīgajos apstākļos. Stabilitātes kritēriji vairs nav nemainīgums un pastāvīgums, bet gan nemitīgu pārmaiņu plūsma. Tādējādi tiekamies ar neizprotamu, neloģisku, antiintelektuālu kognitīvo pieeju: izzinātājdarbība tiek pakļauta iracionālisma, deformāciju, haotiskuma, degradācijas progresam. Cilvēks necīnās pret negatīvām tendencēm. Cilvēks pieskaņojas negatīvām tendencēm. Tas savukārt liecina par cilvēciskuma būtiskām izmaiņām cilvēkā. Sabiedrības turbulentā virzība ir tik fundamentāla, ka spēj izmainīt cilvēka garīgo satvaru.

pirmdiena, 2018. gada 23. aprīlis

Pašapmāna filosofija un ideoloģija



Parīzes deklarācijā eiropiešu lielākā nelaime tiek pamatoti saskatīta viltus Eiropas radīšanā, kas ir sava veida pašapmāna filosofija un ideoloģija. Viltus Eiropas spilgta izpausme ir tādas konstrukcijas kā cilvēktiesības un kultūru dialogs. Katrā kultūrā, katrā civilizācijā ir sava specifiskā attieksme pret cilvēktiesībām, kas balstās uz noteiktu izpratni par cilvēku, viņa pienākumiem, viņa atbildību par savu rīcību un, protams, balstās uz viņa tiesībām tautas, valsts, ģimenes, reliģiskās, politiskās, profesionālās dzīves kontekstā. Katrā kultūrā cilvēka izpratne balstās uz šīs kultūras tradīcijām, kultūras nosacījumiem visdažādākajos esamības segmentos. Diskurss par vienādu cilvēktiesību ieviešanu visai cilvēcei ir pašapmāns. Tas, kas vieniem būs cilvēktiesību pārkāpums, citiem tas nebūs un būs normāla attieksme pret cilvēka neadekvāto rīcību. Fikcija ir arī kultūru dialogs. Nepiemērots ir jēdziens „dialogs”. Ar šo jēdzienu apzīmē divu personu vai grupu sarunu. Konstrukcijā „kultūru dialogs” ir domāta divu kultūru saruna. Turklāt ir domāta saruna, kura balstās uz savstarpējo cieņu bez jebkādas vienas kultūras pārākuma demonstrēšanas, vērtību, normu, dzīves kārtības uzspiešanas otrai kultūrai. Bet ko tas nozīmē? Labi ir zināms, ka dialogs ir iespējams tikai starp identiskiem lielumiem. Tātad identiskām kultūrām. Taču tas ir nonsenss. Labi ir zināma kultūru dažādība, kultūru pažādā vērtība, kas atsaucas uz kultūras pašapziņu un principā nevar neatsaukties uz sarunas manieri ar citām kultūrām. Liela, sena, varena kultūra nevar objektīvi iesaistīties dialogā ar mazu, jaunu, vārgulīgu kultūru. Liela kultūra var vienīgi izlikties, tēlojot iecietību, draudzību, līdzvērtību. Jebkurā gadījumā tas nebūs patiess un īsts kultūru dialogs, bet gan vairāk vai mazāk tēlots dialogs.






svētdiena, 2018. gada 22. aprīlis

Kultūras kritika




§  Kultūras kritika var pievērsties atsevišķu kultūras elementu kritiskai analīzei, kā arī var pievērsties kultūras teorijas atsevišķu ideju un koncepciju kritiskai analīzei.Tāda kritika ir kultūras metodoloģiskā kritika.
§  Kritiski var izturēties pret divām starptautiskajām iniciatīvām: 1) 21.maijs – Vispasaules kultūru daudzveidības diena un 2) 2013.-2022.g. – Kultūru tuvināšanās starptautiskā desmitgade. Abas iniciatīvas var kritizēt gan par universalitātes (daudzpusības, vispusīguma) pārspīlēšanu, gan par universalitātes noniecināšanu, „tuvināšanās” formā samazinot kultūru daudzpusību uz Zemes. Abām iniciatīvām ir kopējs mērķis: stiprināt tolerantu attieksmi pret svešām kultūrām.
§  Slikta attieksme pret svešām kultūrām ir plaši izplatīta cilvēcē. Sliktās attieksmes cēlonis ir savā kultūrā – tajā sastopamā izturēšanās pret citiem un svešajiem. Sliktās attieksmes pārvarēšanas galvenais veids ir savas kultūras izpratne un novērtēšana. Savā kultūrā ir jāspēj saskatīt tās vienreizējību. Jāsāk cienīt savas kultūras vienreizējība. Ja būs savas kultūras vienreizējības cieņa, tad būs arī citu kultūru vienreizējības cieņa. Savas kultūras vienreizējības cieņa ir visefektīvākais veids, tā teikt, kultūru plurālisma sakārtošanā. Cienot savu kultūru, sākam cienīt citas kultūras; sākas kultūru tuvināšanās process - kultūru atšķirību harmonizācija.
§  Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (VCTD) ir pretrunā ar dzīves praksi cilvēces vēsturē un mūsdienās dzimušo kultūru relatīvisma koncepciju. VCTD 1.pants: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā”. Ļoti viegli ir apstrīdēt pirmajā teikumā teikto. Katram ir skaidrs, ka viena situācija ir tad, ja cilvēks, pieņemsim, piedzimst Anglijas karalienes mazdēlu ģimenē. Pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēks piedzimst, atkal pieņemsim, Latvijas bezdarbnieka ģimenē. Atšķirības tāpat nosaka rase, etniskums, kultūra, reliģija u.c.
§  VCTD melnrakstā bija runa tikai par „saprātu”. Ķīnas pārstāvis ieteica papildināt cilvēka raksturojumu. Viņš ieteica ķīniešu valodā jēdzienu, kas tika pārtulkots kā „sirdsapziņa”. Jēdziens tika nepareizi pārtulkots. Jēdziens apzīmē morālo apziņu konfuciānisma garā – „apziņu, kas atzīst atšķirīgā svarīgumu”. Tātad ķīnietis ieteica norādīt, ka cilvēkam ir dots saprāts un atšķirīgā cieņa; proti, cilvēks jau no dzimšanas atzīst citādo, svešo, atšķirīgo.
§  Kultūras kritikā pazīstama tēma ir t.s. vispārcilvēciskās vērtības. Pret tām visbiežāk ir noliedzoša izturēšanās. Vispārcilvēciskās vērtības ir tikai teorētiski eksistējošu vērtību aksioloģiskās maksimas. Tās ir „balto” cilvēku demagoģiskas aksioloģiskās maksimas. Reālajā dzīvē, rasu un etnosu, kultūru daudzveidības vidē, nepastāv visiem vienādas vērtības. Piemēram, „perestroikas” ideoloģija arī sludināja vispārcilvēcisko vērtību prioritāti, salīdzinot ar šķiriskajām vērtībām. Taču reāli „perestroika” radīja tādu sociālo noslāņošanos, kura pat sapņos nevarēja rādīties ne feodālismam, ne kapitālismam.
§  Kultūrā laiku pa laikam rodas tas, ko mēdz saukt par jaunu domāšanu. Kultūra izmaina cilvēku domāšanu. Vispār kultūras un cilvēku domāšanas attiecības ir komplicētas. Tradicionāli saka, ka kultūru un cilvēkus ietekmē zinātniski tehniskais progress (ZTP). Tajā pašā laikā netiek paskaidrots, kas izraisa ZTP, jo ZTP nevar rasties pats no sevis. Kultūrai piemīt bumeranga spējas: cilvēki rada noteiktas kultūras formas un pēc tam šīs formas rada (praktiski – izmaina) pašus cilvēkus. Rodas cilvēku jauna domāšana. Informācijas un transporta tehnoloģiju attīstība arī ir radījusi jaunu domāšanu – planetāro jeb globālo domāšanu. Tās rezultātā tiek saskatīta cilvēces vienotība: cilvēcei ir kopīgs liktenis, cilvēce ir vienota demogrāfiskajā ziņā (S.Kapica), kopīgas iezīmes ir kultūrām.
§  Par klasisku vispārcilvēcisko vērtību uzskata t.s. morāles zelta likumu: nedari citiem to, ko nevēlies, lai citi darītu tev... Dotais likums atspoguļojas daudzās reliģiskajās mācībās.
§  Par vispārcilvēciskajām vērtībām ne reti dēvē izteiktas abstrakcijas – labestību, skaistumu, patiesību, ticību. Katrā kultūrā esot tādi vispārcilvēciskie komponenti kā māksla, morāle, filosofija, reliģija.
§  Visa universālā dedzīgākais noliedzējs ir nihilisms. Nīče izsacījās par eiropeisko nihilismu – „Dievs ir miris!”. Tas nozīmē atsacīšanos no metafizikas – būtības. Nihilisms stimulē vērtību pārvērtēšanu. Reāli – atsacīšanos no iepriekšējām vērtībām un jaunu vērtību ģenēzi. Mūsdienās netiek nožēlota iepriekšējo vērtību atmešana. Gluži pretēji – tiek apsveikta kā brīvības iegūšana.