pirmdiena, 2018. gada 29. oktobris

Rūdolfa Šteinera fenomenoloģiskie izteikumi



Выдержки взяты из книги "Истина и наука", исследующей собственно теоретико-познавательные проблемы.
"Исследовать глубочайшую сущность вещей, их первоначала, является потребностью, неотделимой от человеческой природы. Она лежит в основе всякой научной деятельности" (с. 111). – "Задачей познания не является повторение в понятийной форме чего-то уже имеющегося в другом месте, но сотворение совершенно новой области, дающей лишь совместно с чувственно данным миром полную действительность" (c. 112). – "Что сообщает наукам истинную ценность, так это только философское изложение человеческого значения их результатов" (с. 114). – "Теория познания должна быть научным исследованием того, что все другие науки предпосылают без всякого исследования: именно самого познания. Этим за ней с самого начала признается характер основной философской науки" (с. 120). – "Последующие рассуждения стремятся прежде всего к такой формулировке проблемы познания, которая будет строго соблюдать характер теории познания, как полностью беспредпосылочной науки" (с. 121). – "Гносеолог обязан показать, что принятое им начало действительно беспредпосылочно. Но все это не имеет ничего общего с сущностью самого этого начала, стоит совершенно вне его, ничего о нем не говорит. В начальной стадии преподавания математики я ведь тоже должен стараться убедить ученика в аксиоматическом характере определенных истин. Но никто не захочет утверждать, что содержание аксиомы зависит от этих предварительных соображений. Точно таким же образом должен был бы гносеолог в своих вводных замечаниях показать путь, каким можно придти к беспредпосылочному началу; но собственно содержание этого начала должно быть независимым от этих соображений" (с. 127-128). – "Трансцендентальный идеализм доказывает свою правильность, оперируя средствами наивного реализма, к опровержению которого он стремится" (с. 134). – "Теория познания может быть только критической наукой. Ее объектом является в высшей степени субъективная деятельность человека: познание, и то, что она хочет показать, это – закономерность познания. Таким образом, из этой науки должна быть исключена всякая наивность" (с. 136). – "То, с чего следует начинать, лежит вне познания, оно само не может еще быть познанием. Но мы должны искать его непосредственно передпознанием... Такое начало может быть осуществлено лишь с непосредственно данным образам мира, т.е. тем образом мира, который предлежит человеку, прежде чем он каким-либо способом подверг его процессу познания, стало быть, прежде чем он допустил хотя бы малейшее высказывание о нем, предпринял малейшее мысленное определение его... До всякой познавательной деятельности в образе мира ничто не является как субстанция, ничто как акциденция, ничто как причина или следствие; противоположности материи и духа, тела и души еще не созданы. Но и от всякого другого предиката должны мы воздержаться для фиксируемого на этой ступени образа мира. Он не может быть понимаем ни как действительность, ни как иллюзия, ни как субъективный, ни как объективный, ни как случайный, ни как необходимый; есть ли это "вещь в себе" или простое представление, этого нельзя решить на данной ступени" (с. 137-138). – "Теперь нас можно упрекнуть в том, что мы уже накопили целый ряд мысленных определений, для того чтобы выделить тот якобы непосредственный образ мира из образа мира, дополненного человеком путем познавательной обработки... Но на этой ступени понятия не имеют никакой познавательной ценности, они имеют чисто негативную задачу удалить из поля зрения все то, что принадлежит к познанию, и привести туда, где последнее только начинается. Эти соображения являются указателями пути к тому началу, к которому примыкает акт познания, не принадлежа еще ему... Только когда говорят: я исключаю из моего образа мира все мысленные, достигнутые через познание определения, и фиксирую только все то, что без моего участия возникает на горизонте моего наблюдения, только тогда всякая ошибка исключена. Где я принципиально воздерживаюсь от всяческих высказываний, там я не могу совершить никакой ошибки" (с. 139-140). – "В этом непосредственно данном содержании мира заключено уже все, что может вообще появиться в пределах горизонта наших переживаний... Если теория познания исходит из допущения, что все это есть содержание нашего сознания, то естественно сразу же возникает вопрос: где переход, ведущий нас из субъективного в транссубъективное? Для нас дело обстоит совсем иначе. Для нас как сознание, так и представление о "Я" есть прежде всего лишь части непосредственно данного, и какое отношение первые имеют к последнему, это есть уже результат познания. Не из сознания хотим мы определить познание, а наоборот: из познания – сознание и отношение субъективности и объективности" (с. 141).







Gētes izteikumi



"Нет ничего труднее, чем брать вещи такими, каковы они суть на самом деле". – "Теория – это обыкновенно результаты чрезмерной поспешности нетерпеливого рассудка, который хотел бы избавиться от явлений и подсовывает поэтому на их место образы, понятия, часто даже одни слова". – "Наша ошибка в том, что мы сомневаемся в достоверном и хотим фиксировать недостоверное. Мой же принцип при исследовании природы: удерживать достоверное и следить за недостоверным". – "Ибо только беглый взгляд на предмет мало что дает. Всякое же смотрение переходит в рассматривание, всякое рассматривание – в размышление, всякое размышление – в связывание, и поэтому можно сказать, что при каждом внимательном взгляде, брошенном на мир, мы уже теоретизируем". – "Самое высокое было бы понять, что все фактическое есть уже теория... Не нужно только ничего искать за феноменами. Они сами составляют учение". – "Все попытки решить проблему природы являются, но сути дела, конфликтами мыслительной способности с созерцанием". – "Сущность всегда надо иметь живой перед собой и не убивать ее словом". – "Что труднее всего? То, что кажется тебе самим легким: видеть глазами то, что у тебя перед глазами". – "Для того, чтобы понять, что небо везде сине, не нужно ездить вокруг света". – "Идея есть результат опыта". – "Люди так задавлены бесконечными условиями явлений, что они не могут воспринимать единое первичное условие". – "Нужен своеобразный поворот ума для того, чтобы схватить бесформенную действительность в ее самобытнейшем виде и отличить ее от химер, которые ведь тоже настойчиво навязываются нам с известным характером действительности". – "Я оставляю предметы спокойно действовать на меня, наблюдаю после этого действие и стараюсь передать его верно и неподдельно. Здесь сокрыта вся тайна того, что любят называть гениальностью".








svētdiena, 2018. gada 28. oktobris

Galvenie pīlāri



Ikdienišķās apziņas un arī zinātniskās apziņas risinājumos visbiežāk netiek fiksēts galvenais; proti, tas, ka cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Cilvēku dzīvē tie ir galvenie pīlāri (faktori), no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz jebkuru cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti, kas kā bumerangs var būt iniciators kultūras transformēšanai, kuru savukārt vienmēr stimulē cilvēku skaita izmaiņas. Minētie pīlāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv specifiska mijiedarbība. Visretāk tiek minēta demogrāfijas loma. Par cilvēku dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita zinātnē ir izsacījušies ļoti nedaudzi vīri. Labāks stāvoklis ir ar kultūras lomas atzīšanu. Eksistē kultūras determinisma koncepcija, kas izklāstīta speciālās publikācijās. Ikdienišķajā apziņā ir savādāk, jo tajā vispār dominē aplams priekšstats par kultūru, ar to saprotot tikai dziedāšanu un dancošanu. Par mentalitātes lomu netiek plaši diskutēts, kaut gan mentalitātes loma zinātnē netiek noliegta. Var ironizēt: galvenais netiek fiksēts tāpēc, ka pēc galvenā fiksēšanas vairs nav par ko gari un plaši runāt. Ja nav pateikts galvenais, tad var gari un plaši runāt, teiksim, par kultūras funkcijām, dzimstības pieauguma vai samazināšanās iemesliem, cilvēku dzīves praksi bez norādes par mentalitātes izšķirošo lomu cilvēku gaitās. Respektīvi, var runāt par visu kaut ko bez apstājas. Turpretī, ja ir pateikts galvenais, nosaukti trīs pīlāri, tad ne visai ērti runāt par dzīves prakses detaļām un pie tam ambiciozi tās pasludinot par galveno.

piektdiena, 2018. gada 26. oktobris

Refleksijas par masu izpausmēm



Ø  Filosofiskā, zinātniskā, publicistiskā attieksme pret masu sabiedrību, masu cilvēku, masu kultūru ir vērtējoši divējāda. Sastopama 1) masu tirānijas kritika un 2) masu sabiedrības aizstāvēšana no elitāro aprindu kritikas (K.Mangeims, H.Ārenda).
Ø  Masu sabiedrība ir galvenais šķērslis pilsoniskās sabiedrības izveidošanā. Pilsoniskā sabiedrība var rasties tikai izglītotā vidē, sociāli apzinīgu indivīdu vidē, augsti attīstītu cilvēku sabiedrībā. Masu sabiedrības galvenās īpašības (vispārējās attīstības zemais līmenis, intelektuālais deficīts, intelektuālās suverenitātes neesamība, standartizācijas, unifikācijas, primitivizācijas dievināšana) ir lielākais šķērslis pilsoniskās sabiedrības izveidošanai.
Ø  Mūsdienu valstiskumā sabiedrības masu reakciju (smalkāk sakot, sabiedriskās domas reakciju) gaida valsts visas institūcijas – politiskās, ekonomiskās, finansu, mākslas un literatūras u.c. Tātad sabiedrības masām ir noteikta vara, loma, autoritāte, reputācija, ietekme. Par masu varenības pieaugumu un nepieciešamību ar to samierināties jau brīdināja G.Lebons.
Ø  Visās zemēs dzīves organizācijas masu formāti ir vienādi: pilsētas aglomerācijas, transporta jūra, masu izglītība, masu medicīna, masu izklaide, masu ražošana utt.
Ø  Masu fenomenu simbolizācijā dominē politiskā propaganda un aģitācija, reklāma, kulta personas un kulta pasākumi.
Ø  Masu idejiskais balsts ikdienas norisēs ir izklaides ideoloģija, komforta filosofija, patērēšanas filosofija.
Ø  Rietumu civilizācija ir masu civilizācija, jo tās sociuma kodolu veido īpaša tipa cilvēki – masu cilvēki ar specifisku apziņu. Masu cilvēks ir psiholoģijas tips – psihiskās attīstības noteikts līmenis.
Ø  Mūsdienās visi cilvēki ir spiesti dzīvot masu kultūras vidē; citu iespēju nav.
Ø  Masu sabiedrības panākumu kritērijs ir attiecīgā fenomena popularitāte masās – atbalstītāju skaits.
Ø  Masu laikmeta elements ir „masovizēts” totalitārisms (politisko, administratīvo, ideoloģisko masu formātu kopums). Pēc totalitārisma sabrukuma liberālisma laikmetā tieksme „masovizēties” nemazinās.
Ø  Masu apziņas forma ir sabiedriskais viedoklis – individuālo viedokļu kopums. Sabiedriskais viedoklis ir iespējams tikai masu cilvēku laikmetā, kad valda individuālās apziņas satura vienveidība un iespēja panākt satura vienveidību ar apziņas manipulāciju tehnoloģiju palīdzību, izmantojot cilvēkam piemītošo stihisko tieksmi neatrauties no pārējiem.
Ø  Elitārisma, masu antipoda, principi ir šādi: zinātniskā racionālisma prasība; šķiriskās un etniskās izredzētības atzīšana; garīgās pacilātības un sakāpinātības cieņa; mākslas garīgā cēluma dievināšana.











Internets un intelektuālisms



Interneta un tā sociālo tīklu saistība ar intelektuālismu ir divējāda. No vienas puses jaunā informācijas tehnika un tehnoloģija ir pamatīgs atspēks intelektuālajai darbībai un intelektuālisma nostiprināšanai. Piemēram, zinātniskās informācijas izplatīšanā, zinātnisko žurnālu veidošanā digitālajā formā. No otras puses ir skaidri saskatāms vēsturiski jauns trieciens intelektuālismam. Tā, piemēram, internets galīgi apslāpē intelektuāļu balsis ar komentētāju, troļļu bezjēdzīgajiem spriedumiem bez argumentācijas, bez profesionālās izpratnes, bez zināšanām. Tā tas notiek ar jebkuru publikāciju, komentāros izplūstot emocionālā burbuļošanā, aloģismos, nebūtiskos sīkumos, nepārprotami fiksējamās muļķībās. Tādējādi interneta piesārņotāju miljoni slāpē intelektuāļus un nobīda publiskās telpas perifērijā tautu intelektuālo avangardu. Interneta piesārņotāju ambīcijas paust „patiesību” par jebkuru tēmu reāli nepazīst nekādus ierobežojumus. Ierobežojumi intelektuālos portālos eksistē. Taču tie nemazina un būtiski neietekmē kopējo iespēju piesārņot internetu un devalvēt intelektuālismu. Pašlaik (XXI gs. sākumā) ir jocīga situācija. Informācijas tehnoloģijas progresīvi attīstās, bet sociālā sistēma („sociuma prāts”) atpaliek, neļaujot efektīvi un saprātīgi regulēt jauno masu informācijas vidi. Pie tam sociālie tīkli neapvieno cilvēkus un neveicina cilvēku konsolidāciju dažādu sociālo, ekonomisko, politisko u.c. problēmu risināšanā. Jēdziens „sociālais tīkls” pirmo reizi tika lietots 1954.gadā, kad vēl nebija internets. Ar šo jēdzienu tolaik apzīmēja ļaužu grupu apvienošanos kopēju mērķu sasniegšanai. Sociālie tīkli sabiedrībā veidojās no cilvēkiem, kuriem bija kopīgas intereses. Faktiski jēdziens „sociālie tīkli” interneta kontekstā ir zināms anahronisms – nav raksturīgs mūsdienām.







pirmdiena, 2018. gada 1. oktobris

Rafinētā atriebība



 Neoliberālisma un postmodernisma dzemdētāji un aktīvākie propagandētāji ir ebreji okeāna abos krastos. Vai to var uzskatīt par jūdu atriebību kristiešiem sakarā ar holokaustu? Gan neoliberālisms, gan postmodernisms principā totāli sagrauj kristiešu civilizāciju. Holokausts nesagrāva jūdu "civilizāciju". Toties neoliberālisms un postmodernisms rafinētā formā sagrauj kristiešu civilizāciju, to iedzenot demogrāfiskajā katastrofā, degradējot un deģenerējot kristiešu sociumu. Vai ir iespējama pēckara notikumu tāda interpretācija?

ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris

Taisnīguma ABC


Rietumu civilizācijā taisnīguma ābeces noskaidrošana sākās sengrieķu filosofijā. Platons, bet īpaši Aristotelis, ir tā laika taisnīguma izpratnes korifeji. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva zināms etalons šīs kategorijas izpratnē līdz Jaunajiem laikiem, kad sāka dominēt cita pieeja taisnīgumam. Taisnīguma kategoriju analizē sociālajā filosofijā, politikas filosofijā, ētikā. Sociālajā filosofijā un politikas filosofijā taisnīgums tiek izmantots, lai formulētu sociālo un politisko vērtību tādiem jēdzieniem kā „brīvība”, „vienlīdzība”, „tiesiskums”, „labums”. Uzmanība tiek pievērsta taisnīgas sabiedriskās iekārtas iezīmēm un taisnīguma lomai sociāli politiskā darbībā. Aristotelim taisnīgums apliecināja vienlīdzību. Bet tikai tā bija vienlīdzība starp vienlīdzīgiem subjektiem un nevienlīdzība starp nevienlīdzīgiem subjektiem. Aristotelis taisnīgumu uzskatīja par labumu hierarhiskā sociālajā uzbūvē. Viņa pārliecībā taisnīguma galvenā vērtība ir sniegt labumu katrā sociālajā slānī. Taisnīgums ir jāievieš, lai būtu noteikts labums. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva etalons. Līdz Jaunajiem laikiem pret taisnīgumu izturējās kā pret labuma avotu, labuma faktoru u.tml. Viss radikāli izmainījās Jaunajos laikos, kad sāka dominēt, droši var teikt, sociālā un politiskā demagoģija, faktiski – apzināts pašapmāns. Piemēram, sāka popularizēt tēzi, ka visi cilvēki pēc dabas ir vienādi, cilvēkiem piemīt dabiskā (fiziskā) vienādība. Radās taisnīguma liberālā teorija. Tajā prioritāte ir līdztiesībai, individuālo tiesību aizsardzībai, līgumattiecībām sabiedriskajos procesos, tiek atzīta vienošanās par dzīves sociāli politisko kārtību. Tika izplatīta prasība pret visiem sabiedrībā izturēties vienlīdzīgi. To ir jānodrošina tiesiskumam. Ja Aristoteļa kanoniskajā pieejā taisnīguma mērķis bija labums, tad Jaunajos laikos taisnīguma mērķis kļuva tiesiskums – taisnīgums tiek panākts ar tiesiskumu, godīgu tiesiskumu. Kants akcentēja tiesiskuma prioritāti, tiesisko absolūtismu. Viņš rakstīja par nepieciešamību ierobežot subjektīvo gribu, neļaujot tai ietekmēt citu cilvēku likteni, neļaujot kādam ierobežot citu brīvību. Kants taisnīguma iespējamību saskatīja tikai tad, ja valda cilvēks ar neierobežotu varu, kas tiek izmantota taisnīguma nodrošināšanai. Kants atzina monarhijas svētību. Jaunajos laikos, īpaši XX gadsimtā, Rietumu civilizācijā valdošā kļuva taisnīguma liberālā teorija – taisnīgums individuālajās tiesībās. Sastopama ir arī taisnīguma libertānistiskā izpratne, kad prevalē libertīnisms: neierobežota brīvība – praktiski izlaidība, izvirtība, perversitāte utt. Sastopama ir komunitārisma taisnīguma izpratne: katru cilvēku ietekmē kopiena, indivīdu nevar skatīt atrauti no kopienas, kā to dara liberālisms; galvenā ir kopienas attieksme pret taisnīgumu. Mūsdienās tiek diskutēts par starpkulturālo taisnīgumu, etnokulturālo taisnīgumu. Tāpat tiek aktīvi diskutēts par sociālo taisnīgumu: materiālo labumu taisnīgu sadali. Taisnīguma iespējamība tiek apskatīta emotivizma koncepcijā, kad morālos izteikumus neuzskata par loģiskiem izteikumiem, bet uzskata par cilvēka emociju rezultātu. Tādus izteikumus nevar pārbaudīt, tie nebalstās uz faktiem, morālajos diskursos nevalda racionālisms. Tātad arī taisnīgums ir pakļauts emociju varai.








pirmdiena, 2018. gada 17. septembris

Refleksiju kripatas (3)



·       Solidaritātes (sociālās, etniskās, profesionālās) pamatā ir jābūt stabilitātes un prognozējamības sajūtai. Bez šīs sajūtas solidaritāte nav iespējama. Tāpēc vispārējā norieta, pagrimuma, bojāejas laikā solidaritāte ir reta parādība.
·       Nacionālisma definīcija: Nacionālisms ir sociuma organizācijas princips, saskaņā ar kuru tautas esamības, attīstības un pašnoteikšanās ideja ir augstākais vērtējošais kritērijs normu un vērtību veidošanā, kas nosaka sociālās kārtības leģitimitāti dotajā sociumā. Tautas suverenitātes (nacionālisma) ideja kļuva aktuāla Eiropā 1848.g. revolūciju laikā.
·       Karls Šmits uzskatīja, ka politikā pats pirmais un pats galvenais uzdevums ir noteikt „ienaidnieku” – „eksistenciālo ienaidnieku”, kurš apdraud attiecīgās politikas autoru esamību.
·       Sociālās demagoģijas slavenas konstrukcijas ir „sabiedriskā apziņa” un ”sabiedrības viedoklis”. Starp abām konstrukcijām nav principiālas atšķirības.
·       Vara vienmēr un visur pieder elitei, kura iedzīvotāju masās ideoloģiski iezombē vajadzīgo „sabiedriskās apziņas” saturu, kas pārvēršas „kolektīvajā bezapziņā” (Junga izpratnē).
·       Tautas masas politikā tika ievilinātas Jaunajos laikos Apgaismības konceptu realizācijas laikmetā. Tautas masu politiskajā apziņā svarīgs komplekss kļuva nacionālisms, kura faktiskais mērķis ir leģitimēt tautas elites varu.
·       Inteliģence ir domājošu cilvēku parodija. Naidu pret inteliģenci izjuta ne tikai Vladimirs Uļjanovs. Inteliģence tēlo intelektuālo spēku savtīgā nolūkā – slavas, atalgojuma, amatu nolūkā.











Prekāriju izglītība



Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu. Iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis). Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās, darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte, katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos. Eiropā vairs nelieto jēdzienus „proletariāts”, „strādnieki”. Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju; proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešama vispusīgi plašas zināšanas. Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. Proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms. Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli.

sestdiena, 2018. gada 15. septembris

Refleksiju kripatas (2)



§  Cilvēka iekšējai pasaulei piemīt intence – uz kādu mērķi virzīts nodoms, nolūks, iecere. Intences objekts ir iedziļināšanās lietu un parādību saknēs, noskaidrojot lietu un parādību jēgu, funkcionēšanas principus. Cilvēks var dzīvot bez iekšējās pasaules, precīzāk bez intences noskaidrot lietu un parādību būtību. Cilvēks bez tā visa var iztikt. Viņš var mācīties, strādāt, nomirt, nekad nepievēršoties intencei uzzināt galveno. Bet tāda dzīve ir dzīve bez dzīves jēgas. Cilvēks netiekas ar to pasauli, kas ir visa pamatā. Cilvēks visam brauc pa virsu, neko neizzina, nenoskaidro līdz galam. Viņš netiekas ar realitātes netiešo (iekšējo) pusi, slēpto pusi, dziļumos izvietoto pusi.
§  Politika ir cilvēka augstāko spēju pielietošana konkrētā nolūkā ar konkrētu materiālu konkrētā vidē. Politika ir cilvēku kolektīvās esamības augstākā forma. Politika ir kolektīvās identitātes forma.
§  Neoliberālisms cilvēkus iestumj tirgus ekonomikā, patērēšanā, baudās, bezatbildība, visatļautībā. Neoliberālisms atbilst Rietumu civilizācijas pagrimuma mentalitātei.
§  Kriminālās oligarhijas organizētais un pārvaldītais kapitālisms ir vissliktākais kapitālisma variants (S.Kurginjans par Krieviju). Tam ir negatīva dinamika, sistēmiska nelabvēlība, sistēmisks pagrimums. Tam nebija legāls sākotnējais kapitāls. Bija vienīgi salaupīts kapitāls, noziedzīgi iegūts kapitāls.
§  Filosofijai nepiemīt attīstība, kas piemīt zinātnei. Zinātne attīstās, bet filosofija neattīstās. Filosofija visu laiku riņķo ap vienām un tām pašām problēmām. Filosofiju nevar zinātniski identificēt, jo filosofija ir sociālās apziņas forma. Hēgelis pret filosofiju izturējās kā pret laikmeta kultūras pašapziņu. Filosofiskā skatījuma specifika ir tajā ziņā, ka sniedz sintēzi, to panākot ar vispārīgu kategoriju palīdzību.
§  Politikas doktrinālo saturu, formu, retoriku, demagoģiju ne vienmēr nosaka intelektuālās prasības, politiķa analītiskās spējas, pragmātiskā pieeja. Ne reti nosaka karjeriskā nepieciešamība izvēlēties mākslīgu optimistisko formātu. Tādā gadījumā politiķis saprot, ka viņš nedrīkst kritizēt, objektīvi vērtēt, bet viņam ir jāizsakās optimistiski – jāslavē, jāsola spoža nākotne u.tml.
§  Apgaismība izmainīja ne tikai agrākos uzskatus par Dievu, dabu, cilvēku. Apgaismība izmainīja agrākos uzskatus par pasauli vispār. Apgaismības centrā bija racionālisms un antiklerikālisms. Racionālisma obligāts un reizē dabisks atribūts bija uzspīlēts optimisms attieksmē pret tagadni un nākotni.









Refleksiju kripatas (1)



·       Globālajā inovāciju ekosistēmā visi nav vienādi; visas valstis nav vienādā situācijā, kaut gan visām valstīm var būt vienādas ambīcijas. Runa ir par tehnoloģiskās valsts statusu – spēju radīt jaunumus zinātnē un zinātniski tehnoloģiskajā sfērā. Tāds statuss nav visām valstīm, kaut gan visas valstis var censties to iegūt, lolojot ambiciozu mērķi kļūt tehnoloģiski pilnvērtīgai valstij.
·       Savas evolūcijas gaitā cilvēks izmainās. Galvenokārt izmainās garīgajā ziņā; izmainās sociālās attiecības starp cilvēkiem. Zinātne ir pierādījusi arī bioloģiskās izmaiņas cilvēkā. Cilvēka izmaiņas lielā mērā nosaka pats cilvēks. Tas notiek ar viņa radītās kultūras palīdzību. Cilvēks kultūrā rada kaut ko jaunu, un šis jaunais var izmainīt savu autoru. Dators, mobilais telefons, internets un tā sociālie tīkli veido cilvēku ar atrofētām smadzenēm; smadzeņu viena daļa netiek aktīvi izmantota un atrofējas; saka, ka tādu cilvēku ar atrofētām smadzenēm apzināti rada tie, kuri kontrolē attiecīgo tehnoloģiju pielietošanu un vēlas radīt vadāmus bioobjektus. Lielā mērā Rietumeiropā populārā „kompetenču izglītība” veicina smadzeņu atrofiju un bioobjektu radīšanu. Minētā izglītība ir vienpusīga; cilvēks ar vienpusīgu izglītību nevar neko jaunu radīt, jo viņam nav vispusīgas zināšanas, kas ir viens no pamatnosacījumiem jaunrades procesā, veicinot jaunu ideju uzplaiksnījumu.
·       Proletariāts kā šķira strauji samazinās, izzūd. Proletariāta viena daļa no rūpnīcām novirzās uz šova biznesu, kas aizvadītajos gados ievērojami paplašinās.
·       Romas pāvests Francisks: „Internets ir Dieva dāvana. Droši kļūsim par digitālās pasaules pilsoņiem”.
·       Ekonomiskās brīvības, tirgus brīvības fanātiķi, neoliberālisma ekonomikas avoti un propagandētāji – Haijeks, Fridmans, Monpelerīna (no 1947.g.) biedrība 70.-80.gados; Džefrijs Saks – „prihvatizācijas” stūrmanis Krievijā.
·       Antropomorfs velns – cilvēkam līdzīgs velns/nezvērs; kopš XX gs. 70.gadiem Rietumu civilizācijā vairs netiek stingri nošķirta Dieva pasaule un Velna pasaule.
·       Pašcieņa ir garīgās autonomijas sajūta; tā nav privilēģētības sajūta, bet gan atbildības un taisnīguma sajūta pret citiem.
·       Morāle nav patīkama lieta; cilvēks tiek novirzīts noteiktās sliedēs, viņš zaudē patstāvību, viņā rodas neveiklības sajūta sakarā ar rīcības un uzvedības ierobežošanu; no morāles nevar gaidīt kaut ko tādu, kas stimulētu maksimālu patstāvību rīkoties saskaņā ar savu gribu; morāli var uzskatīt par sava veida sodu.
·       Nevis iespējams, bet faktiski reāli eksistē kosmiskais determinisms; kosmiskais determinisms izvēršas kosmiskajā pesimismā un kosmiskajā fatālismā, apzinoties mūsu niecību kosmosa priekšā.
·       Eksistē tāda sociāli psiholoģiskā izpausme kā kolektīvās kopdarbības instinkts; tāds instinkts var būt tautai vai kādam citam sociālajam kolektīvam; šis instinkts liek kaut ko kolektīvi izdarīt, kolektīvi sevi aizsargāt; var būt tautas bez kolektīvā instinkta, kad tās pārstāvji individuāli ir gudri, apdāvināti, talantīgi, darbaspējīgi, radoši, taču kolektīvi pilnīgi bezspēcīgi un katrā kolektīvajā aizsākumā tūlīt prevalē savstarpējais naidīgums, kas pārvelk svītru jebkurai kolektīvajai iniciatīvai.
·       Svarīgi ir izprast un apspriest procesu kopainu; teiksim, deģenerācijas kopainu, postcivilizācijas ģenēzes kopainu, bet nevis atsevišķas detaļas; aizraujoties ar detaļām, zaudējam kopējo jēgu.
·       Cilvēki ir sākuši enerģiski atbrīvoties no cilvēciskuma, lai pēc iespējas ātrāk kļūtu postcilvēki.
·       Robotu pasaule ir tehnoloģiskās dehumanizācijas pasaule; darbs esot cilvēku (pērtiķi !?) padarījis par cilvēku; robotu laikmetā cilvēki zaudē darbu; tātad zaudē arī cilvēciskumu; robotu ieviešana veicina cilvēka atsvešinātību no cilvēka; zūd cilvēciski autentiska eksistence; tiek uzspiesta izvēle dzīvot kā cilvēkam jeb veģetēt kā postcilvēkam.









piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Postpatiesības izpratne



Diskurss par postpatiesību ir radies nesen, jo nesen ir ieguvis masveidīgu raksturu tas, ko nākas dēvēt par postpatiesību. Lakoniski definējot, par postpatiesību sauc apzinātu melošanu – apzinātu nepatiesas informācijas sagatavošanu un izplatīšanu. Saprotams, cilvēces komunikācijā melošana ir bijusi vienmēr. Par melošanu draudēja sods. Sodu varēja nosacīt, tā teikt, individuāli, kā arī sodu varēja nosacīt kolektīvi; proti, valstiski saskaņā ar valsts likumdošanu. Kāpēc tāda uzmanība tagad tiek pievērsta komunikācijā (galvenokārt masu komunikācijas līdzekļos) izplatītajiem meliem? Iemesli vairāki. Pirmkārt, melošanas apjoms ir kļuvis grandiozs, un melošana ir kļuvusi masveidīga. Otrkārt, par melošanu netiek sodīti melu autori. Tā tas nenotiek masveidības dēļ, jo fiziski vairs nav pa spēkam visus melotājus sodīt. Treškārt, noteikti eksistē zināms morāli psiholoģiskais faktors; respektīvi, melus sāk uzskatīt par normu – morālo normu, komunikācijas normu, publiskās telpas satura normu. Radikāli izmainījusies sociuma attieksme pret melošanu un melotājiem. „Feiku” autori kļūst nacionālie varoņi, interneta varoņi, sociālo tīklu varoņi. Bet kā tas ir iespējams? Kas ir noticis, lai melus sāktu uzskatīt par normu? Atbilde nav gara: tā tas ir noticis „baltās” rases vispārējās degradācijas un deģenerācijas dēļ. Morālā, intelektuālā pagrimuma sekas ir melu atzīšana par normu, sociālā un juridiskā nepretošanās meliem, nevēlēšanās sodīt melu izplatītājus. Šodien nav tik lielā mērā runa par dezinformēšanu politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā nolūkā. Runa pamatā ir par garīgo pagrimumu, stulbuma, idiotisma uzplūdiem, kas apludina ne tikai melotkāros eksemplārus, bet arī visus pārējos vairāk vai mazāk vispārējā pagrimuma traumētos indivīdus.







otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Procesu kolerācija jeb interpretācijas kļūda



Globālo sociālo problēmu analītikā labi zināmi ir divi procesi XX gadsimta otrajā pusē. Pirmais process ir saistīts ar Romas kluba dibināšanu 1968.gadā. Otrais process ir planetāri demogrāfiskā pāreja, kas sākās 60.gados un turpināsies līdz 2050.gadam. Abu procesu interpretācija arī ir labi zināma. Taču tā izraisa lielas pārdomas, jo aktuāls var būt jautājums par abu procesu kolerāciju – savstarpējo sakaru, savstarpējo atbilstību. Romas kluba dibināšanas patiesais iemesls ir vēlēšanās rūpēties par cilvēces nākotni īpatnā veidā. Tika propagandēta tēze par dabas resursu izsmeltību, kas var apdraudēt cilvēces pastāvēšanu. Tāpēc nepieciešams iejaukties demogrāfiskajos procesos. Protams, atklāti netika sludināta nepieciešamība samazināt dzimstību. Tomēr nevienam nav noslēpums Romas kluba dibināšanas neoficiālā iniciatora Dēvida Rokfellera pozīcija; proti, cīņa pret pārapdzīvotības draudiem, nepieciešamība samazināt iedzīvotāju skaitu. Šo pozīciju tagad dēvē par „globālo genocīdu”. Praktiski vispirms gribēja panākt nulles līmeni demogrāfijā, kad tiek apturēta dzimstība. Par pārāk lielo iedzīvotāju skaitu kritiski XX gs. otrajā pusē nebaidījās izteikties pat politiķi, sākot ar Tečeri un beidzot ar Čubaisu, kurš neieteica uztraukties par Krievijas 30 miljonu izmiršanu, neprotot iekļauties „tirgus sabiedrībā”. Romas kluba darbības mērķos uzmanību piesaista neatbilstība patiesajai demogrāfiskajai statistikai. Nav saprotams, kā varēja rasties jautājums par pārapdzīvotības draudiem. Planētas iedzīvotāju statistika liecina sekojošo: planētas iedzīvotaju skaits bija 1927.g. – 2 miljardi, 1950.g. – 2,5 milj., 1955.g. – 2,8 milj., 1960.g. – 3, 0 miljardi. Iedzīvotāju skaits līdz 68.gadam, kad izveidoja Romas klubu, protams, pieauga. Bet vai pieaugums bija tik bīstams, ka vajadzēja rūpēties par dzimstības samazināšanu? Neapšaubāmi, 60.gados sākās planetārā demogrāfiskā pāreja. Sāka ļoti strauji pieaugt planētas iedzīvotāju skaits. 40 gadu laikā (1960.- 2000.g.) planētas iedzīvotāju skaits divkāršojās – 1960.g. bija 3 miljardi, bet 2000.g. bija jau 6 miljardi. Un, lūk, tāpēc ir interesanti iedziļināties abos procesos. Labi ir zināma demogrāfiskās pārejas specifika: „baltā” rase nedzemdē bērnus un izmirst, bet „krāsainās” rases aktīvi dzemdē bērnus un ir demogrāfiskā pieauguma („buma”) autores. Tāpēc ir jautājumi par abu procesu kolerāciju. Jautājumi ir šādi. Vai minēto demogrāfiskās pārejas specifiku vēlējās panākt Rokfellers, Romas klubs? Vai viņi gribēja panākt „baltās” rases izmiršanu? Kāpēc vispār radās doma ierobežot cilvēces dzimstību? Šī doma saglabājās pat tad, kad jau bija skaidri redzama „baltās” rases demogrāfiskā katastrofa. Romas klubs turpināja propagandēt savu ideoloģiju laikā, kad „krāsaino” rasu nenormālā dzimstība un „baltās” rases novecošana, izmiršana liecināja, ka demogrāfiskās pārejas procesam ir transcendentāls raksturs. Mēs nespējam to izskaidrot, nespējam formulēt šī procesa izcelsmi, faktorus utt. Runājot par abu procesu interpretāciju, acīmredzot vislielākā kļūda ir Romas kluba misijas interpretācijā. Sarunā par Romas kluba misiju un reālo darbību jāņem vērā planetārās demogrāfiskās pārejas tematika. Planetārā demogrāfiskā pāreja faktiski ir galvenā konstante jebkurā diskursā par cilvēci XX-XXI gadsimtā.







ceturtdiena, 2018. gada 26. jūlijs

Neizdibināmā apziņa



Labi ir zināma nespēja izskaidrot pasaules (planētu) izcelsmi un cilvēka izcelsmi. Hipotēžu skaits ir milzīgs, taču tas neko nemaina. Noslēpumi (priekš cilvēka !?) paliek līdz galam neizdibināti. Tas attiecas arī uz cilvēka tādu būtisku komponentu kā apziņa. Apziņa vienmēr ir bijusi filosofiskās un zinātniskās izziņas centrā, vēloties izskaidrot apziņas rašanos un apziņas funkcionēšanas mehānismus. Jau antīkajā filosofijā apziņa tiek skaidrota kā mūžīga un visaptveroša garīgā sunstance, kas atspoguļo esošo un iespējamo īstenību un tās visu iespējamo daudzveidību. Saprotams, labi ir zināms, ka eksistē divas substances: garīgā un materiālā. Tāpat labi ir zināms, ka domai (apziņas produktam) nevar piedēvēt fiziskās īpašības: masu, enerģiju, telpiskos izmērus utt. Pasaules filosofiskajā mantojumā ir sastopama t.s. subjektīvo ideālistu apziņas izskaidrojums, tajā iekļaujot apziņas saistību ar realitāti. Proti, subjektīvie ideālisti saka, ka cilvēka apziņā esošā subjektīvā realitāte ir vienīgā realitāte, kas ir īstenības izziņas pamatbāze. Citi filosofi saka, ka apziņa ir matērijas īpašība; respektīvi, smadzeņu īpašība. Taču pati lielākā neizdibināmā problēma ir saiknē „apziņa” – „smadzenes”. Mūsdienu zinātne plaši interesējas par neirodinamiskajiem kodiem smadzenēs, bez kā nav iespējama apziņas darbība. Taču, tā teikt, viennozīmīga atbilde neeksistē un, domājams, nekad neeksistēs.







Himēriskuma anatomija



·       Sengrieķu mitoloģijā himera ir uguns spļāvējs nezvērs ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti. Turpmākajos gadsimtos par himeru sāka dēvēt jebkuru fantastisku nezvēru ar dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām. Savukārt ar vārdu „himēriskums” sāka apzīmēt fantastiski ārprātīgas, fantastiski zvēriskas parādības, kurās atspoguļojas dažādas pilnīgi nesaderīgas izpausmes (tā teikt, dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas).
·       Tiek uzskatīts, ka mūsdienu kapitālismā ir sastopama himēriska sabiedrība. [Par pēcpadomju Latvijas himēriskumu skat. grāmatā „Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas, R., 2004].
·       „Baltās” rases sabiedrība ir kļuvusi izteikti himēriska sabiedrība. Tipiski himēriska izpausme ir t.s. sociālais klimakss – pašsaglabāšanās velmes deficīts, apzināti atsakoties radīt pēcnācējus.
·       Otra himēriskā izpausme ir savas dzīves pārvēršana noslēgtā paranojālā lokā, kurā valda princips vairāk ražot, lai varētu vairāk patērēt un, vairāk patērējot, atkal ražotu pēc iespējas vairāk.
·       Trešā (nosacīti) himēriskā izpausme ir dzīves jēgas trūkums, kas sekmē eksistenciālā strupceļa sajūtu; eiropeīdi ir zaudējuši ticību nākotnei un tā rezultātā zaudējuši vispār interesi par nākotni.
·       Ceturtā (nosacīti) himēriskā izpausme ir absurda vairošana, kad racionālismu ir nobīdījis malā iracionālisms [skat. grāmatu „Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010].
·       Rietumu civilizācijā no himēriskuma viedokļa var vērtēt fetišizējošo attieksmi pret progresu, nemitīgi vēloties panākt kāpumu visos dzīves procesos. Fetišizētā progresa kults galvenokārt valda mānijā pēc iespējas vairāk ražot un patērēt, kā arī tirgot.
·       Kapitālismam tagad nav ekonomiskās dinamikas, bet ir militāri politiskā un ģeopolitiskā dinamika, kad viss tiek panākts ar spēku, bet nevis ar darbu.
·       Kapitālisma neoliberālajā (globalizācijas) laikmetā darba vietā stājas finansu mahinācijas, spekulācijas, finansu operāciju simulakri. Tas noveda pie finansiālā himēriskuma: parādu dzēšanu ar jaunu parādu un galu galā parādu atdošanas neiespējamību.
·       Kapitālisma neoliberālajā un postmodernistiskajā periodā himēriskums saskatāms eiropeīdu inteliģences t.s. inkluzīvajā identitātē; respektīvi, iekļaujošā, ietverošā (inkluzīvā) identitāte sevī attīsta visāda veida atvērtību un atvērtības baudīšanu: multietniskums kā bauda, homoseksuālisms kā bauda, homoseksuālās laulības kā bauda, genderisms kā bauda, politkorektums kā bauda, uzskatu plurālisms kā bauda.
·       Mūsdienu himēriskā kapitālisma būtiska izpausme ir nacionālās valsts suverenitātes likvidēšana, kas arī ir sava veida bauda inkluzīvās identitātes patriotiem. Atsevišķu valstu suverenitātei nav nekādas vērtības.
·       Himēriskuma izpausme ir liberālais fundamentālisms, kā drīkst dēvēt neoliberālismu – klasiskā liberālisma izkropļojumu.
·       Mūsdienu himēriskums kā Rietumu civilizācijas norieta liecība atgādina Romas impērijas himēriskumu no III gs. beigām līdz V gs. Piemēram, III gs. (235.-285.g.) 50 gadu laikā mainījās 20 imperatori, valdīja militārā anarhija, modē bija homoseksuālisms, modē bija nedzemdēt bērnus.











otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Kultūras demence



Postmodernisma sludinātā kultūras mantojuma nevajadzība Rietumu zemēs ir veicinājusi analītisku diskursu par kultūras demenci.  Diskursu 2018.gada sākumā aizsāka savā grāmatā angļu vēsturnieks David Andress. Postmodernisma nihilisms (Aitmatovs teica – mankurtisms) pret sabiedrības atmiņu par savu pagātni ir process, kas paplašinās, intensificējās. Konstatējama kultūras demences eskalācija. Medicīnā ar jēdzienu „demence” apzīmē iegūtu plānprātību pretstatā iedzimtai plānprātībai jeb oligofrēnijai. Runājot par kultūras demenci, acīmredzot prātā ir jāpatur arī oligofrēnijas masveidīgā iespējamība. Citādi nav izskaidrojami postmodernisma panākumi plašu iedzīvotāju slāņu (protams, pamatā inteliģences) atradināšanā no kultūras mantojuma. Tādi panākumi ir iespējami tikai adekvāti piemērotā „augsnē”. Demence ir amnēzijas izpausme. Taču amnēzijas apdrautētie cilvēki saprot, ka viņiem ir problēmas ar atmiņu un viņi nespēj atcerēties. Savukārt demences apdraudētie cilvēki nesaprot, ka viņi neatceras. Demences skartajiem (faktiski – zombētajiem) cilvēkiem pagātnes neizmantošana ir normāla parādība.

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Zinātnes liktenis



Pirmā sējuma noslēgumā Špenglers prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu. Tas sāksies 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes pašiznīcināšanās. No zinātnes tiks izstumta analītiskuma stihija, mānija, kaislība, nepieciešamība. Cilvēki sāks visam ticēt bez zinātniskā pierādījuma. Kritiski analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Par zinātnes nāvi liecinās tas, ka zinātne nevienam vairs nebūs pārdzīvojums, notikums, gandarījums. Zinātne ar saviem atklājumiem būs pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī kultūras garu pārsātinājusi. Tas sekmēs arvien niecīgāku, šaurāku, neauglīgāku cilvēku ienākšanu zinātnē. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie rezultāti ir noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti un vienoti ar pārējo kultūru. Zinātnes visi likumi, jēdzieni un teorijas ir iekšēji savstarpēji saistītas ar faustisko kultūru. Kultūra degradējas civilizācijā, degradējas arī zinātne.








trešdiena, 2018. gada 4. jūlijs

Integrālā paradigma



Uz planētas veidojas jauna paradigma jeb, citādāk sakot, jauna dzīves kārtība. Pagātnē aiziet līdzšinējā dzīves kārtība, kurā valdīja naudas fetišizms; nauda bija galvenais; tās iegūšanas labā drīkstēja darīt visu kaut ko un arī kaut ko nelikumīgu; pasaulē bija radīti juridiskie, ekonomiskie, politiskie, ideoloģiskie, morālie apstākļi peļņas neierobežotai vairošanai; naudas drukāšana pavēra iespējas neierobežotai finansēšanai un finansu mahinācijām. Līdzšinējo dzīves kārtību dēvē par liberālo globalizāciju jeb t.s. Vašingtonas konsensu; galvenais līdzšinējās dzīves kārtības subjekts un reizē objekts bija transnacionālās korporācijas. Jauno pasaules saimnieciskās darbības, bet praktiski visas dzīves, kārtību ir nolemts dēvēt par integrālo kārtību jeb integrālo paradigmu. Tās pamatā būs tirgus ekonomika, sociālistiskās vērtības, privātbizness, stratēģiskā plānošana. Valsts nodrošinās sakarus starp dažādiem sociāli ekonomiskajiem spēkiem, lai izpildītu vispārējo uzdevumu – sabiedrības labklājības paaugstināšanu. Tiks atjaunota nacionālā suverenitāte un valsts loma, tiks nostiprināta nacionālā identitāte. Naudas galvenā funkcija būs ekonomiskās attīstības stimulēšana. Par integrālo paradigmu, protams, sapņo tie futūristi, kuri neņem vērā demogrāfisko pāreju un tās nosacīto dzīves kārtību, taču galvenais - pasaules saimnieces „baltās” rases mentāli destruktīvo stāvokli.

Augstākais spēks



Toinbijs uzskatīja, ka kaut kāds augstākais spēks sūta izaicinājumus civilizācijām. Ja civilizācija atrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas jauns etaps civilizācijas attīstībā. Ja civilizācija neatrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas civilizācijas pagrimums. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir izskaidrojama vienīgi ar kaut kāda augstākā spēka iejaukšanos cilvēces gaitās uz Zemes. Tam savā ziņā piekrita demogrāfiskās pārejas teorētiķis Sergejs Kapica, jo viņš klusēja par demogrāfiskās pārejas iemesliem. Respektīvi, klusēja par to, kāpēc „krāsaino” rasu dzimstība nenormāli ātri un apjomīgi palielinās, bet „baltā” rase izmirst, degradējas, iestieg perversijās, homoseksuālismā, iracionālismā, idiotismā. Eiropeīdi tātad nav spējuši atrast saprātīgu atbildi augstākā spēka jaunākajam izaicinājumam. Saprātīgas atbildes trūkums sekmē eiropeīdu civilizācijas pagrimumu. Tie domātāji, kuri nevēlas atsaukties uz vēstures mistērijām un transcendentāliem spēkiem, koncentrē uzmanību cilvēkam. Dažādu izaicinājumu galvenais avots esot pats cilvēks, cilvēka evolūcijas specifika, tendences utt. Arī Sergejs Kapica rakstīja par izmaiņām cilvēku apziņā kā demogrāfiskās pārejas ieganstu.

sestdiena, 2018. gada 23. jūnijs

Brīvības nosacījumi


 Cilvēku vispirms ir jāiemāca patstāvīgi domāt un spriest. Tikai pēc tam cilvēkam var dot „vārda brīvību”, „uzskatu brīvību”. Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka viņš drīkst izmantot doto brīvību tikai tad, ja viņam ir patstāvīgs viedoklis, oriģināla pieeja, bet nevis vēlēšanās atkārtot kāda cita viedokli. Patstāvīgi domāt nozīmē savdabīgi domāt, bet nevis balstīties uz anonīmo autoritāti – sabiedrības viedokli, kas var būt vienīgi kāda viedokļa simulakrs, dublikāts, multiplicējums. Brīvībai ir ne tikai kvantitatīvs aspekts, bet arī kvalitatīvs aspekts.
Ø  Cilvēka brīvības tēma ir reliģisko mācību centrā. Katolicismā cilvēka gribas brīvība ir ideāla. Cilvēka dabu izpostīja Ādama grēks. Taču cilvēks tiecas pēc labā. Paša cilvēka pūles pēc labā veicina viņa glābšanos no grēka. Baznīca arī var glābt grēkotājus. Lutera koncepcijā cilvēks ir slikts. Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm. Taču cilvēks ir gatavs izpildīt arī Velna pavēles, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks ir Dieva vai Velna vergs. Lutera attieksme pret Dievu balstās uz bailēm, kaut gan pats viņš saka, ka uz mīlestību, bet nevis bailēm. Lutera idejiskajā struktūrā eksistē pakļautība (Dievam vai Velnam), kuras pamatā ir bailes. Cilvēks bailēs pakļaujas Dievam vai Velnam. Cilvēks apzinās savu niecīgumu, grēcīgumu. Tas viņā izraisa stihiskas bailes, kas savukārt izslēdz vai mazina iespēju būt idejiski patstāvīgam.







piektdiena, 2018. gada 22. jūnijs

Cilvēks kapitālismā



o   Nākas lasīt speciālajā literatūrā atziņu par cilvēka izmainīšanos kapitālisma dažādos variantos. Piemēram, XX gs. monopolistiskajā kapitālismā cilvēks ir citādāks nekā sākotnējā liberālajā kapitālismā. Savukārt visjaunākajā laikā, finansu kapitālismā cilvēks atkal ir citādāks. Turklāt prevalē iracionālisms, liekot kapitālismu dēvēt par iracionālo kapitālismu, kā tas sastopams grāmatā „Iracionālā kapitālisma gramatika”. Tagad ir sastopamas koncepcijas par integrālā kapitālisma veidošanos nākotnē. Tātad atkal izmainīsies cilvēks. Vienīgi nav īsti skaidrs kā pēc kapitālisma iracionālā varianta integrālajā kapitālismā cilvēks atgūs racionalitāti, saprātīgu rīcību. Labi redzams, ka cilvēka izmaiņām ir bijusi lejupslīdoša trajektorija: mainoties kapitālismam, cilvēks ir kļuvis arvien neadekvātāks no Homo sapiens kritēriju viedokļa.
o   Reizē ar kapitālisma attīstību un tā iekšējo pārveidošanos ir pārveidojies arī cilvēks. Nav nosakāms, kas šajā procesā ir primārais un kas ir sekundārais (kapitālisms jeb cilvēks). Labi zināms, ka cilvēks pārveido dzīves īstenību, bet pēc tam jaunā dzīves īstenība pārveido cilvēku. Kapitālisma virzības laikā ir pieaugusi cilvēka slavas kāre, panākumu kāre, mantkārība. Pieaugusi ir tieksme strādāt. Darbs ir kļuvis par cilvēka dzīves jēgu. Tā nebija pirmskapitālisma laikmetos. Pieaugusi dabas izmantošana, taču ir radusies un nostiprinājusies jūsma par dabas skaistumu. Cilvēkam daba kļuva estētiskās baudas objekts.
o   Cilvēka raksturu nosaka ekonomiski politiskā sistēma, uzspiežot noteiktu dzīves veidu, morāli, garīgumu, domāšanas manieri. Tā tas notiek arī kapitālismā. Zināma specifika rodas kapitālisma atsevišķajos variantos.
o   Kapitālismā tāpat kā jebkura ekonomiski politiskajā sistēmā eksistē cilvēka fizioloģiskās vajadzības – imperatīvā daļa cilvēkā; eksistē cilvēka sociālās vajadzības – arī imperatīvā daļa cilvēkā, nespējot dzīvot vientulībā, nespējot iztikt bez sadarbības ar citiem cilvēkiem.
o   Kapitālismā tāpat kā vienmēr pirms tam eksistē cilvēka brīvības duālisms: 1) brīvības iegūšana no ārējiem apstākļiem, 2) savas nebrīvības apziņa – savas niecības, mirstības, bezspēcības apziņa; apziņa par ideālas brīvības neiespējamību – nepieciešamību pakļauties ārējai videi.
o   Kapitālisms pakāpeniski izjauc sabiedrības šķirisko struktūru kā dabisku parādību, kas gadu tūkstošiem ilgi cilvēkā radīja miera sajūtu, drošības sajūtu, iespēju sevi pielietot savas šķiras ietvaros. Kapitālisms beigu beigās sagrāva šķiriskuma fenomenu – cilvēka piederību noteiktai šķirai līdz mūža beigām. Tā rezultātā cilvēkā zuda iekšējais līdzsvars un tika stimulēta nervoza doma mainīt šķirisko piederību, atrauties no savām sociālajām saknēm un ieņemt augstāku stāvokli sociālajā hierarhijā; darbība augstāka stāvokļa iegūšanā var beigties bez rezultāta, un tas vēl vairāk nelabvēlīgi atsaucas uz cilvēku, vairo viņā bailes, padara vientuļu; kapitālisma slavenais privātās iniciatīvas princips faktiski cilvēku izolē no pārējiem cilvēkiem.
o   Kapitālisma varianti vēsturiskā secībā: tirdzniecības kapitālisms, rūpnieciskais (liberālais) kapitālisms, monopolistiskais (imperiālistiskais) kapitālisms, t.s. liberāli demokrātiskais (globālistiskais) kapitālisms, finansu (iracionālais) kapitālisms.
o   Kapitālismā cilvēka saimnieks kļuva kapitāls, tirgus, konkurence. Ja agrāk kapitāls bija cilvēka kalps, tad kapitālismā kapitāls kļuva cilvēka kungs. Savukārt tirgus un konkurence kapitālismā pakāpeniski kļuva fikcija, demagoģiska manipulācija, jo pārstāja objektīvi darboties tirgus principi un izbeidzās reāla konkurence. Kapitāls veicina atsvešinātību, par ko uztraucās Markss. Kapitālismā atsvešinātība ir divējāda: 1) ekonomiskā atsvešinātība (biznesā katrs var paļauties tikai uz sevi), 2) cilvēciskā atsvešinātība (katrs uz otru cilvēku raugās kā uz potenciālu konkurentu).