ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris

Taisnīguma ABC


Rietumu civilizācijā taisnīguma ābeces noskaidrošana sākās sengrieķu filosofijā. Platons, bet īpaši Aristotelis, ir tā laika taisnīguma izpratnes korifeji. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva zināms etalons šīs kategorijas izpratnē līdz Jaunajiem laikiem, kad sāka dominēt cita pieeja taisnīgumam. Taisnīguma kategoriju analizē sociālajā filosofijā, politikas filosofijā, ētikā. Sociālajā filosofijā un politikas filosofijā taisnīgums tiek izmantots, lai formulētu sociālo un politisko vērtību tādiem jēdzieniem kā „brīvība”, „vienlīdzība”, „tiesiskums”, „labums”. Uzmanība tiek pievērsta taisnīgas sabiedriskās iekārtas iezīmēm un taisnīguma lomai sociāli politiskā darbībā. Aristotelim taisnīgums apliecināja vienlīdzību. Bet tikai tā bija vienlīdzība starp vienlīdzīgiem subjektiem un nevienlīdzība starp nevienlīdzīgiem subjektiem. Aristotelis taisnīgumu uzskatīja par labumu hierarhiskā sociālajā uzbūvē. Viņa pārliecībā taisnīguma galvenā vērtība ir sniegt labumu katrā sociālajā slānī. Taisnīgums ir jāievieš, lai būtu noteikts labums. Aristoteļa pieeja taisnīgumam kļuva etalons. Līdz Jaunajiem laikiem pret taisnīgumu izturējās kā pret labuma avotu, labuma faktoru u.tml. Viss radikāli izmainījās Jaunajos laikos, kad sāka dominēt, droši var teikt, sociālā un politiskā demagoģija, faktiski – apzināts pašapmāns. Piemēram, sāka popularizēt tēzi, ka visi cilvēki pēc dabas ir vienādi, cilvēkiem piemīt dabiskā (fiziskā) vienādība. Radās taisnīguma liberālā teorija. Tajā prioritāte ir līdztiesībai, individuālo tiesību aizsardzībai, līgumattiecībām sabiedriskajos procesos, tiek atzīta vienošanās par dzīves sociāli politisko kārtību. Tika izplatīta prasība pret visiem sabiedrībā izturēties vienlīdzīgi. To ir jānodrošina tiesiskumam. Ja Aristoteļa kanoniskajā pieejā taisnīguma mērķis bija labums, tad Jaunajos laikos taisnīguma mērķis kļuva tiesiskums – taisnīgums tiek panākts ar tiesiskumu, godīgu tiesiskumu. Kants akcentēja tiesiskuma prioritāti, tiesisko absolūtismu. Viņš rakstīja par nepieciešamību ierobežot subjektīvo gribu, neļaujot tai ietekmēt citu cilvēku likteni, neļaujot kādam ierobežot citu brīvību. Kants taisnīguma iespējamību saskatīja tikai tad, ja valda cilvēks ar neierobežotu varu, kas tiek izmantota taisnīguma nodrošināšanai. Kants atzina monarhijas svētību. Jaunajos laikos, īpaši XX gadsimtā, Rietumu civilizācijā valdošā kļuva taisnīguma liberālā teorija – taisnīgums individuālajās tiesībās. Sastopama ir arī taisnīguma libertānistiskā izpratne, kad prevalē libertīnisms: neierobežota brīvība – praktiski izlaidība, izvirtība, perversitāte utt. Sastopama ir komunitārisma taisnīguma izpratne: katru cilvēku ietekmē kopiena, indivīdu nevar skatīt atrauti no kopienas, kā to dara liberālisms; galvenā ir kopienas attieksme pret taisnīgumu. Mūsdienās tiek diskutēts par starpkulturālo taisnīgumu, etnokulturālo taisnīgumu. Tāpat tiek aktīvi diskutēts par sociālo taisnīgumu: materiālo labumu taisnīgu sadali. Taisnīguma iespējamība tiek apskatīta emotivizma koncepcijā, kad morālos izteikumus neuzskata par loģiskiem izteikumiem, bet uzskata par cilvēka emociju rezultātu. Tādus izteikumus nevar pārbaudīt, tie nebalstās uz faktiem, morālajos diskursos nevalda racionālisms. Tātad arī taisnīgums ir pakļauts emociju varai.








pirmdiena, 2018. gada 17. septembris

Refleksiju kripatas (3)



·       Solidaritātes (sociālās, etniskās, profesionālās) pamatā ir jābūt stabilitātes un prognozējamības sajūtai. Bez šīs sajūtas solidaritāte nav iespējama. Tāpēc vispārējā norieta, pagrimuma, bojāejas laikā solidaritāte ir reta parādība.
·       Nacionālisma definīcija: Nacionālisms ir sociuma organizācijas princips, saskaņā ar kuru tautas esamības, attīstības un pašnoteikšanās ideja ir augstākais vērtējošais kritērijs normu un vērtību veidošanā, kas nosaka sociālās kārtības leģitimitāti dotajā sociumā. Tautas suverenitātes (nacionālisma) ideja kļuva aktuāla Eiropā 1848.g. revolūciju laikā.
·       Karls Šmits uzskatīja, ka politikā pats pirmais un pats galvenais uzdevums ir noteikt „ienaidnieku” – „eksistenciālo ienaidnieku”, kurš apdraud attiecīgās politikas autoru esamību.
·       Sociālās demagoģijas slavenas konstrukcijas ir „sabiedriskā apziņa” un ”sabiedrības viedoklis”. Starp abām konstrukcijām nav principiālas atšķirības.
·       Vara vienmēr un visur pieder elitei, kura iedzīvotāju masās ideoloģiski iezombē vajadzīgo „sabiedriskās apziņas” saturu, kas pārvēršas „kolektīvajā bezapziņā” (Junga izpratnē).
·       Tautas masas politikā tika ievilinātas Jaunajos laikos Apgaismības konceptu realizācijas laikmetā. Tautas masu politiskajā apziņā svarīgs komplekss kļuva nacionālisms, kura faktiskais mērķis ir leģitimēt tautas elites varu.
·       Inteliģence ir domājošu cilvēku parodija. Naidu pret inteliģenci izjuta ne tikai Vladimirs Uļjanovs. Inteliģence tēlo intelektuālo spēku savtīgā nolūkā – slavas, atalgojuma, amatu nolūkā.











Prekāriju izglītība



Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu. Iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis). Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās, darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte, katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos. Eiropā vairs nelieto jēdzienus „proletariāts”, „strādnieki”. Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju; proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešama vispusīgi plašas zināšanas. Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. Proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms. Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli.

sestdiena, 2018. gada 15. septembris

Refleksiju kripatas (2)



§  Cilvēka iekšējai pasaulei piemīt intence – uz kādu mērķi virzīts nodoms, nolūks, iecere. Intences objekts ir iedziļināšanās lietu un parādību saknēs, noskaidrojot lietu un parādību jēgu, funkcionēšanas principus. Cilvēks var dzīvot bez iekšējās pasaules, precīzāk bez intences noskaidrot lietu un parādību būtību. Cilvēks bez tā visa var iztikt. Viņš var mācīties, strādāt, nomirt, nekad nepievēršoties intencei uzzināt galveno. Bet tāda dzīve ir dzīve bez dzīves jēgas. Cilvēks netiekas ar to pasauli, kas ir visa pamatā. Cilvēks visam brauc pa virsu, neko neizzina, nenoskaidro līdz galam. Viņš netiekas ar realitātes netiešo (iekšējo) pusi, slēpto pusi, dziļumos izvietoto pusi.
§  Politika ir cilvēka augstāko spēju pielietošana konkrētā nolūkā ar konkrētu materiālu konkrētā vidē. Politika ir cilvēku kolektīvās esamības augstākā forma. Politika ir kolektīvās identitātes forma.
§  Neoliberālisms cilvēkus iestumj tirgus ekonomikā, patērēšanā, baudās, bezatbildība, visatļautībā. Neoliberālisms atbilst Rietumu civilizācijas pagrimuma mentalitātei.
§  Kriminālās oligarhijas organizētais un pārvaldītais kapitālisms ir vissliktākais kapitālisma variants (S.Kurginjans par Krieviju). Tam ir negatīva dinamika, sistēmiska nelabvēlība, sistēmisks pagrimums. Tam nebija legāls sākotnējais kapitāls. Bija vienīgi salaupīts kapitāls, noziedzīgi iegūts kapitāls.
§  Filosofijai nepiemīt attīstība, kas piemīt zinātnei. Zinātne attīstās, bet filosofija neattīstās. Filosofija visu laiku riņķo ap vienām un tām pašām problēmām. Filosofiju nevar zinātniski identificēt, jo filosofija ir sociālās apziņas forma. Hēgelis pret filosofiju izturējās kā pret laikmeta kultūras pašapziņu. Filosofiskā skatījuma specifika ir tajā ziņā, ka sniedz sintēzi, to panākot ar vispārīgu kategoriju palīdzību.
§  Politikas doktrinālo saturu, formu, retoriku, demagoģiju ne vienmēr nosaka intelektuālās prasības, politiķa analītiskās spējas, pragmātiskā pieeja. Ne reti nosaka karjeriskā nepieciešamība izvēlēties mākslīgu optimistisko formātu. Tādā gadījumā politiķis saprot, ka viņš nedrīkst kritizēt, objektīvi vērtēt, bet viņam ir jāizsakās optimistiski – jāslavē, jāsola spoža nākotne u.tml.
§  Apgaismība izmainīja ne tikai agrākos uzskatus par Dievu, dabu, cilvēku. Apgaismība izmainīja agrākos uzskatus par pasauli vispār. Apgaismības centrā bija racionālisms un antiklerikālisms. Racionālisma obligāts un reizē dabisks atribūts bija uzspīlēts optimisms attieksmē pret tagadni un nākotni.









Refleksiju kripatas (1)



·       Globālajā inovāciju ekosistēmā visi nav vienādi; visas valstis nav vienādā situācijā, kaut gan visām valstīm var būt vienādas ambīcijas. Runa ir par tehnoloģiskās valsts statusu – spēju radīt jaunumus zinātnē un zinātniski tehnoloģiskajā sfērā. Tāds statuss nav visām valstīm, kaut gan visas valstis var censties to iegūt, lolojot ambiciozu mērķi kļūt tehnoloģiski pilnvērtīgai valstij.
·       Savas evolūcijas gaitā cilvēks izmainās. Galvenokārt izmainās garīgajā ziņā; izmainās sociālās attiecības starp cilvēkiem. Zinātne ir pierādījusi arī bioloģiskās izmaiņas cilvēkā. Cilvēka izmaiņas lielā mērā nosaka pats cilvēks. Tas notiek ar viņa radītās kultūras palīdzību. Cilvēks kultūrā rada kaut ko jaunu, un šis jaunais var izmainīt savu autoru. Dators, mobilais telefons, internets un tā sociālie tīkli veido cilvēku ar atrofētām smadzenēm; smadzeņu viena daļa netiek aktīvi izmantota un atrofējas; saka, ka tādu cilvēku ar atrofētām smadzenēm apzināti rada tie, kuri kontrolē attiecīgo tehnoloģiju pielietošanu un vēlas radīt vadāmus bioobjektus. Lielā mērā Rietumeiropā populārā „kompetenču izglītība” veicina smadzeņu atrofiju un bioobjektu radīšanu. Minētā izglītība ir vienpusīga; cilvēks ar vienpusīgu izglītību nevar neko jaunu radīt, jo viņam nav vispusīgas zināšanas, kas ir viens no pamatnosacījumiem jaunrades procesā, veicinot jaunu ideju uzplaiksnījumu.
·       Proletariāts kā šķira strauji samazinās, izzūd. Proletariāta viena daļa no rūpnīcām novirzās uz šova biznesu, kas aizvadītajos gados ievērojami paplašinās.
·       Romas pāvests Francisks: „Internets ir Dieva dāvana. Droši kļūsim par digitālās pasaules pilsoņiem”.
·       Ekonomiskās brīvības, tirgus brīvības fanātiķi, neoliberālisma ekonomikas avoti un propagandētāji – Haijeks, Fridmans, Monpelerīna (no 1947.g.) biedrība 70.-80.gados; Džefrijs Saks – „prihvatizācijas” stūrmanis Krievijā.
·       Antropomorfs velns – cilvēkam līdzīgs velns/nezvērs; kopš XX gs. 70.gadiem Rietumu civilizācijā vairs netiek stingri nošķirta Dieva pasaule un Velna pasaule.
·       Pašcieņa ir garīgās autonomijas sajūta; tā nav privilēģētības sajūta, bet gan atbildības un taisnīguma sajūta pret citiem.
·       Morāle nav patīkama lieta; cilvēks tiek novirzīts noteiktās sliedēs, viņš zaudē patstāvību, viņā rodas neveiklības sajūta sakarā ar rīcības un uzvedības ierobežošanu; no morāles nevar gaidīt kaut ko tādu, kas stimulētu maksimālu patstāvību rīkoties saskaņā ar savu gribu; morāli var uzskatīt par sava veida sodu.
·       Nevis iespējams, bet faktiski reāli eksistē kosmiskais determinisms; kosmiskais determinisms izvēršas kosmiskajā pesimismā un kosmiskajā fatālismā, apzinoties mūsu niecību kosmosa priekšā.
·       Eksistē tāda sociāli psiholoģiskā izpausme kā kolektīvās kopdarbības instinkts; tāds instinkts var būt tautai vai kādam citam sociālajam kolektīvam; šis instinkts liek kaut ko kolektīvi izdarīt, kolektīvi sevi aizsargāt; var būt tautas bez kolektīvā instinkta, kad tās pārstāvji individuāli ir gudri, apdāvināti, talantīgi, darbaspējīgi, radoši, taču kolektīvi pilnīgi bezspēcīgi un katrā kolektīvajā aizsākumā tūlīt prevalē savstarpējais naidīgums, kas pārvelk svītru jebkurai kolektīvajai iniciatīvai.
·       Svarīgi ir izprast un apspriest procesu kopainu; teiksim, deģenerācijas kopainu, postcivilizācijas ģenēzes kopainu, bet nevis atsevišķas detaļas; aizraujoties ar detaļām, zaudējam kopējo jēgu.
·       Cilvēki ir sākuši enerģiski atbrīvoties no cilvēciskuma, lai pēc iespējas ātrāk kļūtu postcilvēki.
·       Robotu pasaule ir tehnoloģiskās dehumanizācijas pasaule; darbs esot cilvēku (pērtiķi !?) padarījis par cilvēku; robotu laikmetā cilvēki zaudē darbu; tātad zaudē arī cilvēciskumu; robotu ieviešana veicina cilvēka atsvešinātību no cilvēka; zūd cilvēciski autentiska eksistence; tiek uzspiesta izvēle dzīvot kā cilvēkam jeb veģetēt kā postcilvēkam.









piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Postpatiesības izpratne



Diskurss par postpatiesību ir radies nesen, jo nesen ir ieguvis masveidīgu raksturu tas, ko nākas dēvēt par postpatiesību. Lakoniski definējot, par postpatiesību sauc apzinātu melošanu – apzinātu nepatiesas informācijas sagatavošanu un izplatīšanu. Saprotams, cilvēces komunikācijā melošana ir bijusi vienmēr. Par melošanu draudēja sods. Sodu varēja nosacīt, tā teikt, individuāli, kā arī sodu varēja nosacīt kolektīvi; proti, valstiski saskaņā ar valsts likumdošanu. Kāpēc tāda uzmanība tagad tiek pievērsta komunikācijā (galvenokārt masu komunikācijas līdzekļos) izplatītajiem meliem? Iemesli vairāki. Pirmkārt, melošanas apjoms ir kļuvis grandiozs, un melošana ir kļuvusi masveidīga. Otrkārt, par melošanu netiek sodīti melu autori. Tā tas nenotiek masveidības dēļ, jo fiziski vairs nav pa spēkam visus melotājus sodīt. Treškārt, noteikti eksistē zināms morāli psiholoģiskais faktors; respektīvi, melus sāk uzskatīt par normu – morālo normu, komunikācijas normu, publiskās telpas satura normu. Radikāli izmainījusies sociuma attieksme pret melošanu un melotājiem. „Feiku” autori kļūst nacionālie varoņi, interneta varoņi, sociālo tīklu varoņi. Bet kā tas ir iespējams? Kas ir noticis, lai melus sāktu uzskatīt par normu? Atbilde nav gara: tā tas ir noticis „baltās” rases vispārējās degradācijas un deģenerācijas dēļ. Morālā, intelektuālā pagrimuma sekas ir melu atzīšana par normu, sociālā un juridiskā nepretošanās meliem, nevēlēšanās sodīt melu izplatītājus. Šodien nav tik lielā mērā runa par dezinformēšanu politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā nolūkā. Runa pamatā ir par garīgo pagrimumu, stulbuma, idiotisma uzplūdiem, kas apludina ne tikai melotkāros eksemplārus, bet arī visus pārējos vairāk vai mazāk vispārējā pagrimuma traumētos indivīdus.







otrdiena, 2018. gada 21. augusts

Procesu kolerācija jeb interpretācijas kļūda



Globālo sociālo problēmu analītikā labi zināmi ir divi procesi XX gadsimta otrajā pusē. Pirmais process ir saistīts ar Romas kluba dibināšanu 1968.gadā. Otrais process ir planetāri demogrāfiskā pāreja, kas sākās 60.gados un turpināsies līdz 2050.gadam. Abu procesu interpretācija arī ir labi zināma. Taču tā izraisa lielas pārdomas, jo aktuāls var būt jautājums par abu procesu kolerāciju – savstarpējo sakaru, savstarpējo atbilstību. Romas kluba dibināšanas patiesais iemesls ir vēlēšanās rūpēties par cilvēces nākotni īpatnā veidā. Tika propagandēta tēze par dabas resursu izsmeltību, kas var apdraudēt cilvēces pastāvēšanu. Tāpēc nepieciešams iejaukties demogrāfiskajos procesos. Protams, atklāti netika sludināta nepieciešamība samazināt dzimstību. Tomēr nevienam nav noslēpums Romas kluba dibināšanas neoficiālā iniciatora Dēvida Rokfellera pozīcija; proti, cīņa pret pārapdzīvotības draudiem, nepieciešamība samazināt iedzīvotāju skaitu. Šo pozīciju tagad dēvē par „globālo genocīdu”. Praktiski vispirms gribēja panākt nulles līmeni demogrāfijā, kad tiek apturēta dzimstība. Par pārāk lielo iedzīvotāju skaitu kritiski XX gs. otrajā pusē nebaidījās izteikties pat politiķi, sākot ar Tečeri un beidzot ar Čubaisu, kurš neieteica uztraukties par Krievijas 30 miljonu izmiršanu, neprotot iekļauties „tirgus sabiedrībā”. Romas kluba darbības mērķos uzmanību piesaista neatbilstība patiesajai demogrāfiskajai statistikai. Nav saprotams, kā varēja rasties jautājums par pārapdzīvotības draudiem. Planētas iedzīvotāju statistika liecina sekojošo: planētas iedzīvotaju skaits bija 1927.g. – 2 miljardi, 1950.g. – 2,5 milj., 1955.g. – 2,8 milj., 1960.g. – 3, 0 miljardi. Iedzīvotāju skaits līdz 68.gadam, kad izveidoja Romas klubu, protams, pieauga. Bet vai pieaugums bija tik bīstams, ka vajadzēja rūpēties par dzimstības samazināšanu? Neapšaubāmi, 60.gados sākās planetārā demogrāfiskā pāreja. Sāka ļoti strauji pieaugt planētas iedzīvotāju skaits. 40 gadu laikā (1960.- 2000.g.) planētas iedzīvotāju skaits divkāršojās – 1960.g. bija 3 miljardi, bet 2000.g. bija jau 6 miljardi. Un, lūk, tāpēc ir interesanti iedziļināties abos procesos. Labi ir zināma demogrāfiskās pārejas specifika: „baltā” rase nedzemdē bērnus un izmirst, bet „krāsainās” rases aktīvi dzemdē bērnus un ir demogrāfiskā pieauguma („buma”) autores. Tāpēc ir jautājumi par abu procesu kolerāciju. Jautājumi ir šādi. Vai minēto demogrāfiskās pārejas specifiku vēlējās panākt Rokfellers, Romas klubs? Vai viņi gribēja panākt „baltās” rases izmiršanu? Kāpēc vispār radās doma ierobežot cilvēces dzimstību? Šī doma saglabājās pat tad, kad jau bija skaidri redzama „baltās” rases demogrāfiskā katastrofa. Romas klubs turpināja propagandēt savu ideoloģiju laikā, kad „krāsaino” rasu nenormālā dzimstība un „baltās” rases novecošana, izmiršana liecināja, ka demogrāfiskās pārejas procesam ir transcendentāls raksturs. Mēs nespējam to izskaidrot, nespējam formulēt šī procesa izcelsmi, faktorus utt. Runājot par abu procesu interpretāciju, acīmredzot vislielākā kļūda ir Romas kluba misijas interpretācijā. Sarunā par Romas kluba misiju un reālo darbību jāņem vērā planetārās demogrāfiskās pārejas tematika. Planetārā demogrāfiskā pāreja faktiski ir galvenā konstante jebkurā diskursā par cilvēci XX-XXI gadsimtā.







ceturtdiena, 2018. gada 26. jūlijs

Neizdibināmā apziņa



Labi ir zināma nespēja izskaidrot pasaules (planētu) izcelsmi un cilvēka izcelsmi. Hipotēžu skaits ir milzīgs, taču tas neko nemaina. Noslēpumi (priekš cilvēka !?) paliek līdz galam neizdibināti. Tas attiecas arī uz cilvēka tādu būtisku komponentu kā apziņa. Apziņa vienmēr ir bijusi filosofiskās un zinātniskās izziņas centrā, vēloties izskaidrot apziņas rašanos un apziņas funkcionēšanas mehānismus. Jau antīkajā filosofijā apziņa tiek skaidrota kā mūžīga un visaptveroša garīgā sunstance, kas atspoguļo esošo un iespējamo īstenību un tās visu iespējamo daudzveidību. Saprotams, labi ir zināms, ka eksistē divas substances: garīgā un materiālā. Tāpat labi ir zināms, ka domai (apziņas produktam) nevar piedēvēt fiziskās īpašības: masu, enerģiju, telpiskos izmērus utt. Pasaules filosofiskajā mantojumā ir sastopama t.s. subjektīvo ideālistu apziņas izskaidrojums, tajā iekļaujot apziņas saistību ar realitāti. Proti, subjektīvie ideālisti saka, ka cilvēka apziņā esošā subjektīvā realitāte ir vienīgā realitāte, kas ir īstenības izziņas pamatbāze. Citi filosofi saka, ka apziņa ir matērijas īpašība; respektīvi, smadzeņu īpašība. Taču pati lielākā neizdibināmā problēma ir saiknē „apziņa” – „smadzenes”. Mūsdienu zinātne plaši interesējas par neirodinamiskajiem kodiem smadzenēs, bez kā nav iespējama apziņas darbība. Taču, tā teikt, viennozīmīga atbilde neeksistē un, domājams, nekad neeksistēs.







Himēriskuma anatomija



·       Sengrieķu mitoloģijā himera ir uguns spļāvējs nezvērs ar lauvas galvu, kazas ķermeni un čūskas asti. Turpmākajos gadsimtos par himeru sāka dēvēt jebkuru fantastisku nezvēru ar dažādu dzīvnieku ķermeņa daļām. Savukārt ar vārdu „himēriskums” sāka apzīmēt fantastiski ārprātīgas, fantastiski zvēriskas parādības, kurās atspoguļojas dažādas pilnīgi nesaderīgas izpausmes (tā teikt, dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas).
·       Tiek uzskatīts, ka mūsdienu kapitālismā ir sastopama himēriska sabiedrība. [Par pēcpadomju Latvijas himēriskumu skat. grāmatā „Himēriskuma nesaulē. Kulturoloģiskas esejas un studijas, R., 2004].
·       „Baltās” rases sabiedrība ir kļuvusi izteikti himēriska sabiedrība. Tipiski himēriska izpausme ir t.s. sociālais klimakss – pašsaglabāšanās velmes deficīts, apzināti atsakoties radīt pēcnācējus.
·       Otra himēriskā izpausme ir savas dzīves pārvēršana noslēgtā paranojālā lokā, kurā valda princips vairāk ražot, lai varētu vairāk patērēt un, vairāk patērējot, atkal ražotu pēc iespējas vairāk.
·       Trešā (nosacīti) himēriskā izpausme ir dzīves jēgas trūkums, kas sekmē eksistenciālā strupceļa sajūtu; eiropeīdi ir zaudējuši ticību nākotnei un tā rezultātā zaudējuši vispār interesi par nākotni.
·       Ceturtā (nosacīti) himēriskā izpausme ir absurda vairošana, kad racionālismu ir nobīdījis malā iracionālisms [skat. grāmatu „Iracionālā kapitālisma gramatika. Apceres par postindustriālā laikmeta kultūru. R., 2010].
·       Rietumu civilizācijā no himēriskuma viedokļa var vērtēt fetišizējošo attieksmi pret progresu, nemitīgi vēloties panākt kāpumu visos dzīves procesos. Fetišizētā progresa kults galvenokārt valda mānijā pēc iespējas vairāk ražot un patērēt, kā arī tirgot.
·       Kapitālismam tagad nav ekonomiskās dinamikas, bet ir militāri politiskā un ģeopolitiskā dinamika, kad viss tiek panākts ar spēku, bet nevis ar darbu.
·       Kapitālisma neoliberālajā (globalizācijas) laikmetā darba vietā stājas finansu mahinācijas, spekulācijas, finansu operāciju simulakri. Tas noveda pie finansiālā himēriskuma: parādu dzēšanu ar jaunu parādu un galu galā parādu atdošanas neiespējamību.
·       Kapitālisma neoliberālajā un postmodernistiskajā periodā himēriskums saskatāms eiropeīdu inteliģences t.s. inkluzīvajā identitātē; respektīvi, iekļaujošā, ietverošā (inkluzīvā) identitāte sevī attīsta visāda veida atvērtību un atvērtības baudīšanu: multietniskums kā bauda, homoseksuālisms kā bauda, homoseksuālās laulības kā bauda, genderisms kā bauda, politkorektums kā bauda, uzskatu plurālisms kā bauda.
·       Mūsdienu himēriskā kapitālisma būtiska izpausme ir nacionālās valsts suverenitātes likvidēšana, kas arī ir sava veida bauda inkluzīvās identitātes patriotiem. Atsevišķu valstu suverenitātei nav nekādas vērtības.
·       Himēriskuma izpausme ir liberālais fundamentālisms, kā drīkst dēvēt neoliberālismu – klasiskā liberālisma izkropļojumu.
·       Mūsdienu himēriskums kā Rietumu civilizācijas norieta liecība atgādina Romas impērijas himēriskumu no III gs. beigām līdz V gs. Piemēram, III gs. (235.-285.g.) 50 gadu laikā mainījās 20 imperatori, valdīja militārā anarhija, modē bija homoseksuālisms, modē bija nedzemdēt bērnus.











otrdiena, 2018. gada 24. jūlijs

Kultūras demence



Postmodernisma sludinātā kultūras mantojuma nevajadzība Rietumu zemēs ir veicinājusi analītisku diskursu par kultūras demenci.  Diskursu 2018.gada sākumā aizsāka savā grāmatā angļu vēsturnieks David Andress. Postmodernisma nihilisms (Aitmatovs teica – mankurtisms) pret sabiedrības atmiņu par savu pagātni ir process, kas paplašinās, intensificējās. Konstatējama kultūras demences eskalācija. Medicīnā ar jēdzienu „demence” apzīmē iegūtu plānprātību pretstatā iedzimtai plānprātībai jeb oligofrēnijai. Runājot par kultūras demenci, acīmredzot prātā ir jāpatur arī oligofrēnijas masveidīgā iespējamība. Citādi nav izskaidrojami postmodernisma panākumi plašu iedzīvotāju slāņu (protams, pamatā inteliģences) atradināšanā no kultūras mantojuma. Tādi panākumi ir iespējami tikai adekvāti piemērotā „augsnē”. Demence ir amnēzijas izpausme. Taču amnēzijas apdrautētie cilvēki saprot, ka viņiem ir problēmas ar atmiņu un viņi nespēj atcerēties. Savukārt demences apdraudētie cilvēki nesaprot, ka viņi neatceras. Demences skartajiem (faktiski – zombētajiem) cilvēkiem pagātnes neizmantošana ir normāla parādība.

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Zinātnes liktenis



Pirmā sējuma noslēgumā Špenglers prognozē Rietumu zinātnes pagrimumu. Tas sāksies 20.gs. beigās. Tā būs zinātnes pašiznīcināšanās. No zinātnes tiks izstumta analītiskuma stihija, mānija, kaislība, nepieciešamība. Cilvēki sāks visam ticēt bez zinātniskā pierādījuma. Kritiski analītiskie pētījumi pārstās būt garīgie ideāli. Par zinātnes nāvi liecinās tas, ka zinātne nevienam vairs nebūs pārdzīvojums, notikums, gandarījums. Zinātne ar saviem atklājumiem būs pārsātinājusi ļaudis. Ne tikai ļaudis pārsātinājusi, bet arī kultūras garu pārsātinājusi. Tas sekmēs arvien niecīgāku, šaurāku, neauglīgāku cilvēku ienākšanu zinātnē. Kā paskaidro Špenglers, zinātniskie rezultāti ir noteiktas garīgās tradīcijas rezultāti un vienoti ar pārējo kultūru. Zinātnes visi likumi, jēdzieni un teorijas ir iekšēji savstarpēji saistītas ar faustisko kultūru. Kultūra degradējas civilizācijā, degradējas arī zinātne.








trešdiena, 2018. gada 4. jūlijs

Integrālā paradigma



Uz planētas veidojas jauna paradigma jeb, citādāk sakot, jauna dzīves kārtība. Pagātnē aiziet līdzšinējā dzīves kārtība, kurā valdīja naudas fetišizms; nauda bija galvenais; tās iegūšanas labā drīkstēja darīt visu kaut ko un arī kaut ko nelikumīgu; pasaulē bija radīti juridiskie, ekonomiskie, politiskie, ideoloģiskie, morālie apstākļi peļņas neierobežotai vairošanai; naudas drukāšana pavēra iespējas neierobežotai finansēšanai un finansu mahinācijām. Līdzšinējo dzīves kārtību dēvē par liberālo globalizāciju jeb t.s. Vašingtonas konsensu; galvenais līdzšinējās dzīves kārtības subjekts un reizē objekts bija transnacionālās korporācijas. Jauno pasaules saimnieciskās darbības, bet praktiski visas dzīves, kārtību ir nolemts dēvēt par integrālo kārtību jeb integrālo paradigmu. Tās pamatā būs tirgus ekonomika, sociālistiskās vērtības, privātbizness, stratēģiskā plānošana. Valsts nodrošinās sakarus starp dažādiem sociāli ekonomiskajiem spēkiem, lai izpildītu vispārējo uzdevumu – sabiedrības labklājības paaugstināšanu. Tiks atjaunota nacionālā suverenitāte un valsts loma, tiks nostiprināta nacionālā identitāte. Naudas galvenā funkcija būs ekonomiskās attīstības stimulēšana. Par integrālo paradigmu, protams, sapņo tie futūristi, kuri neņem vērā demogrāfisko pāreju un tās nosacīto dzīves kārtību, taču galvenais - pasaules saimnieces „baltās” rases mentāli destruktīvo stāvokli.

Augstākais spēks



Toinbijs uzskatīja, ka kaut kāds augstākais spēks sūta izaicinājumus civilizācijām. Ja civilizācija atrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas jauns etaps civilizācijas attīstībā. Ja civilizācija neatrod saprātīgu atbildi izaicinājumam, tad sākas civilizācijas pagrimums. Mūsdienu demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir izskaidrojama vienīgi ar kaut kāda augstākā spēka iejaukšanos cilvēces gaitās uz Zemes. Tam savā ziņā piekrita demogrāfiskās pārejas teorētiķis Sergejs Kapica, jo viņš klusēja par demogrāfiskās pārejas iemesliem. Respektīvi, klusēja par to, kāpēc „krāsaino” rasu dzimstība nenormāli ātri un apjomīgi palielinās, bet „baltā” rase izmirst, degradējas, iestieg perversijās, homoseksuālismā, iracionālismā, idiotismā. Eiropeīdi tātad nav spējuši atrast saprātīgu atbildi augstākā spēka jaunākajam izaicinājumam. Saprātīgas atbildes trūkums sekmē eiropeīdu civilizācijas pagrimumu. Tie domātāji, kuri nevēlas atsaukties uz vēstures mistērijām un transcendentāliem spēkiem, koncentrē uzmanību cilvēkam. Dažādu izaicinājumu galvenais avots esot pats cilvēks, cilvēka evolūcijas specifika, tendences utt. Arī Sergejs Kapica rakstīja par izmaiņām cilvēku apziņā kā demogrāfiskās pārejas ieganstu.

sestdiena, 2018. gada 23. jūnijs

Brīvības nosacījumi


 Cilvēku vispirms ir jāiemāca patstāvīgi domāt un spriest. Tikai pēc tam cilvēkam var dot „vārda brīvību”, „uzskatu brīvību”. Turklāt cilvēkam ir jāzina, ka viņš drīkst izmantot doto brīvību tikai tad, ja viņam ir patstāvīgs viedoklis, oriģināla pieeja, bet nevis vēlēšanās atkārtot kāda cita viedokli. Patstāvīgi domāt nozīmē savdabīgi domāt, bet nevis balstīties uz anonīmo autoritāti – sabiedrības viedokli, kas var būt vienīgi kāda viedokļa simulakrs, dublikāts, multiplicējums. Brīvībai ir ne tikai kvantitatīvs aspekts, bet arī kvalitatīvs aspekts.
Ø  Cilvēka brīvības tēma ir reliģisko mācību centrā. Katolicismā cilvēka gribas brīvība ir ideāla. Cilvēka dabu izpostīja Ādama grēks. Taču cilvēks tiecas pēc labā. Paša cilvēka pūles pēc labā veicina viņa glābšanos no grēka. Baznīca arī var glābt grēkotājus. Lutera koncepcijā cilvēks ir slikts. Cilvēks dzīvo saskaņā ar Dieva pavēlēm. Taču cilvēks ir gatavs izpildīt arī Velna pavēles, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks ir Dieva vai Velna vergs. Lutera attieksme pret Dievu balstās uz bailēm, kaut gan pats viņš saka, ka uz mīlestību, bet nevis bailēm. Lutera idejiskajā struktūrā eksistē pakļautība (Dievam vai Velnam), kuras pamatā ir bailes. Cilvēks bailēs pakļaujas Dievam vai Velnam. Cilvēks apzinās savu niecīgumu, grēcīgumu. Tas viņā izraisa stihiskas bailes, kas savukārt izslēdz vai mazina iespēju būt idejiski patstāvīgam.







piektdiena, 2018. gada 22. jūnijs

Cilvēks kapitālismā



o   Nākas lasīt speciālajā literatūrā atziņu par cilvēka izmainīšanos kapitālisma dažādos variantos. Piemēram, XX gs. monopolistiskajā kapitālismā cilvēks ir citādāks nekā sākotnējā liberālajā kapitālismā. Savukārt visjaunākajā laikā, finansu kapitālismā cilvēks atkal ir citādāks. Turklāt prevalē iracionālisms, liekot kapitālismu dēvēt par iracionālo kapitālismu, kā tas sastopams grāmatā „Iracionālā kapitālisma gramatika”. Tagad ir sastopamas koncepcijas par integrālā kapitālisma veidošanos nākotnē. Tātad atkal izmainīsies cilvēks. Vienīgi nav īsti skaidrs kā pēc kapitālisma iracionālā varianta integrālajā kapitālismā cilvēks atgūs racionalitāti, saprātīgu rīcību. Labi redzams, ka cilvēka izmaiņām ir bijusi lejupslīdoša trajektorija: mainoties kapitālismam, cilvēks ir kļuvis arvien neadekvātāks no Homo sapiens kritēriju viedokļa.
o   Reizē ar kapitālisma attīstību un tā iekšējo pārveidošanos ir pārveidojies arī cilvēks. Nav nosakāms, kas šajā procesā ir primārais un kas ir sekundārais (kapitālisms jeb cilvēks). Labi zināms, ka cilvēks pārveido dzīves īstenību, bet pēc tam jaunā dzīves īstenība pārveido cilvēku. Kapitālisma virzības laikā ir pieaugusi cilvēka slavas kāre, panākumu kāre, mantkārība. Pieaugusi ir tieksme strādāt. Darbs ir kļuvis par cilvēka dzīves jēgu. Tā nebija pirmskapitālisma laikmetos. Pieaugusi dabas izmantošana, taču ir radusies un nostiprinājusies jūsma par dabas skaistumu. Cilvēkam daba kļuva estētiskās baudas objekts.
o   Cilvēka raksturu nosaka ekonomiski politiskā sistēma, uzspiežot noteiktu dzīves veidu, morāli, garīgumu, domāšanas manieri. Tā tas notiek arī kapitālismā. Zināma specifika rodas kapitālisma atsevišķajos variantos.
o   Kapitālismā tāpat kā jebkura ekonomiski politiskajā sistēmā eksistē cilvēka fizioloģiskās vajadzības – imperatīvā daļa cilvēkā; eksistē cilvēka sociālās vajadzības – arī imperatīvā daļa cilvēkā, nespējot dzīvot vientulībā, nespējot iztikt bez sadarbības ar citiem cilvēkiem.
o   Kapitālismā tāpat kā vienmēr pirms tam eksistē cilvēka brīvības duālisms: 1) brīvības iegūšana no ārējiem apstākļiem, 2) savas nebrīvības apziņa – savas niecības, mirstības, bezspēcības apziņa; apziņa par ideālas brīvības neiespējamību – nepieciešamību pakļauties ārējai videi.
o   Kapitālisms pakāpeniski izjauc sabiedrības šķirisko struktūru kā dabisku parādību, kas gadu tūkstošiem ilgi cilvēkā radīja miera sajūtu, drošības sajūtu, iespēju sevi pielietot savas šķiras ietvaros. Kapitālisms beigu beigās sagrāva šķiriskuma fenomenu – cilvēka piederību noteiktai šķirai līdz mūža beigām. Tā rezultātā cilvēkā zuda iekšējais līdzsvars un tika stimulēta nervoza doma mainīt šķirisko piederību, atrauties no savām sociālajām saknēm un ieņemt augstāku stāvokli sociālajā hierarhijā; darbība augstāka stāvokļa iegūšanā var beigties bez rezultāta, un tas vēl vairāk nelabvēlīgi atsaucas uz cilvēku, vairo viņā bailes, padara vientuļu; kapitālisma slavenais privātās iniciatīvas princips faktiski cilvēku izolē no pārējiem cilvēkiem.
o   Kapitālisma varianti vēsturiskā secībā: tirdzniecības kapitālisms, rūpnieciskais (liberālais) kapitālisms, monopolistiskais (imperiālistiskais) kapitālisms, t.s. liberāli demokrātiskais (globālistiskais) kapitālisms, finansu (iracionālais) kapitālisms.
o   Kapitālismā cilvēka saimnieks kļuva kapitāls, tirgus, konkurence. Ja agrāk kapitāls bija cilvēka kalps, tad kapitālismā kapitāls kļuva cilvēka kungs. Savukārt tirgus un konkurence kapitālismā pakāpeniski kļuva fikcija, demagoģiska manipulācija, jo pārstāja objektīvi darboties tirgus principi un izbeidzās reāla konkurence. Kapitāls veicina atsvešinātību, par ko uztraucās Markss. Kapitālismā atsvešinātība ir divējāda: 1) ekonomiskā atsvešinātība (biznesā katrs var paļauties tikai uz sevi), 2) cilvēciskā atsvešinātība (katrs uz otru cilvēku raugās kā uz potenciālu konkurentu).     











No patiesības filosofijas



v Cilvēks baidās no patiesības par sevi – saviem destruktīvajiem instinktiem.
v Bailes no patiesības veicina melu apjoms, kas cilvēkā var sagraut uzticību informācijai.
v Bailes ir psihopatoloģija, kuru ārstē psihoneiropatologi un psihiatri.
v Bailes no patiesības var būt konservatīvisma un stabilitātes (stagnācijas) alkas, kas faktiski ir bailes no visa jaunā un slimīga vēlēšanas saglabāt iepriekšējo stāvokli.
v Bailes no patiesības mēdz rasties pēc tikšanās ar negatīvu informāciju, tad tā ir negatīva reakcija pēc negatīvas informācijas.
v Kolektīvās, sociālās bailes ir bailes no kaimiņu tautas, no atombumbas, no kara.
v Iespējamas kolektīvās bailes no patiesības par attiecīgo kolektīvu. Tas vienmēr ir noteiktas ideoloģiskās apstrādes rezultāts. Kolektīvās bailes vienmēr tiek apzināti uzkurinātas.
v Kognitīvā disonanse iestājas tad, kad reālā patiesība nesaskan ar iluzoro, iedomāto, gribēto, ieinteresēto patiesību.
v Patiesības saturs ir dažāds: politiskā patiesība, ekonomiskā patiesība, filosofiski abstraktā patiesība; proti, patiesības filosofiskā interpretācija: saruna par absolūto patiesību, patiesības relatīvismu.
v Sociālo procesu galvenais subjekts ir cilvēks, tāpēc viss ir atkarīgs no viņa tieksmēm, interesēm, zināšanām, domāšanas spēju attīstības, noslieksmes uz labo vai ļauno, tieksmes pēc patiesības un taisnīguma dzīves realitātes vērtējumos.
v Sastopams atsevišķu zinātnieku viedoklis, ka cilvēks savā evolūcijā vēl nav tik lielā mērā attīstījies, lai vienmēr būtu idejiski neatkarīgs, objektīvs un saprātīgs. Cilvēks vēl nespēj pieradināties visu izlemt pašam, tāpēc ir vajadzīga ideoloģija, mīti, elki, kulta personas u.tml.
v Aktuāli ir šādi jautājumi: Vai patiesības nepieciešamība ietilpst cilvēka garīgajās prasībās jeb tiekamies ar šīs prasības simulāciju morālu apsvērumu rezultātā - vēloties demonstrēt savu godīgumu? Vai cilvēks vispār tiecas pēc patiesības jeb tikai izliekas, ka tiecas pēc patiesības? Vai patiesības alkas ir atkarīgas tikai no cilvēka jeb ir atkarīgas no cilvēka dzīves vides? Kāda loma patiesības kontekstā ir izglītotībai, prāta attīstībai? Kāpēc vieniem patiesība ir svētums, bet citiem smaga nasta? Vai tieksme pēc patiesības ir iedzimta tieksme?









ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Refleksiju nianses



§  Nav grūti novērot divas cilvēku kategorijas: 1) dzīvotgribas cilvēki, cilvēki ar izteiktu vitalitāti – dzīvīgumu, enerģiskumu, spēju būt mundriem, možiem, velmi baudīt dzīves labumus, daudz nedomājot par tādas baudīšanas cilvēcisko vērtību; 2) domātgribas cilvēki – patiesības, taisnības, būtības noskaidrošanas fani, cilvēki-domātāji, cilvēki, kuru vitalitātes galvenā pazīme ir domāšana, cilvēki, kuri bez domāšanas nespēj dzīvot.
§  Tāpat nav grūti novērot, ka ir sastopami 1) cilvēki-domātāji, patiesības un taisnības noskaidrotāji, 2) domātāji pēc izsaukuma, intelektuāļi pēc izsaukuma, domātāji pēc pasūtījuma, domātāji par honorāru, tituli, prēmiju, goda nosaukumu, slavu medijos. Protams, izsaukumu, pasūtījumu veic valdošā elite, lai „intelektualizētu” savu politiku, savai politikai piešķirtu intelektuālu glancējumu, panāktu lielāku ideoloģisko iedarbību masās.
§  Būt ļaunuma garam var būt amats, pienākums, speciāls uzdevums. Bez tā nevar iztikt apziņas postmodernistiskā defragmentācija, cilvēku masu apziņu novirzot tikai uz tagadnes sīkumiem un masu cilvēku vēloties pārvērst par stupid white man. Ļaunuma licenzi izsniedz potenciāliem kretīnisma ieviesējiem, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem ir spējīgi būt maldu režijas autori.







piektdiena, 2018. gada 15. jūnijs

Laikmeta pretruna



Katrā laikmetā ir savas pretrunas – pretēju tendenču virzība, sadursme, negatīvā ietekme, izraisot draudīgas sekas. Mūsdienu laikmetā tāda pretruna ir pretruna starp intelektualizāciju un deintelektualizāciju. No vienas puses tiekamies ar spožiem intelektuālajiem sasniegumiem, taču no otras puses tiekamies ar intelektuālā spēka marginalizāciju, ignorēšanu, iznīcināšanu. Mūsdienās ir stingri nodalījušās tās dzīves sfēras, kurās valda augsta intelektualizācija un tās dzīves sfēras, kurās valda pilnīgi pretējais – deintelektualizācija. Turklāt šis dalījums ir savā ziņā odiozs – tāds, kas pret sevi izraisa negatīvu, atbaidošu, nevēlamu attieksmi. Intelektualizācija ir sastopama tādās sfērās kā finanses, ekonomika. Par to liecina dažādas intelektuālās novācijas – „digitālā ekonomika”, „virtuālā nauda”, „mākslīgais intelekts” u.c. Savukārt deintelektualizācija ir sastopama tādās sfērās, kurās tā principā nedrīkstētu būt, taču diemžēl ir konstatējama un atstāj odiozu iespaidu. Intelektualizācija (intelektuāļu šķira) zaudē savas pozīcijas humanitāri sociālajā sfērā un īpaši šīs sfēras tādā iedaļā kā politika. Tādi fenomeni kā „akadēmiskā brīvība”, „uzskatu plurālisms”, „politkorektums” ir sekmējuši humanitāri sociālās sfēras degradāciju, šarlatanizāciju, iracionalizāciju. Rietumu kapitālisma jaunais variants finansu kapitālisms no XX gs.70.gadiem intelektuāļus vispirms izmeta no politikas un vēlāk izmeta arī no publiskās telpas. Intelektuāļiem tika liegta iespēja piedalīties politiskajā varā, sabiedriskās domas vadīšanā, izglītības un pat zinātnes politikas formēšanā. Finansu kapitālisms intelektuāļu vietā politikā balstās uz viduvējībām, pelēcībām, sekliem tipiem. Rietumu civilizācijā par valstu prezidentiem sāka ievēlēt nekulturālus, slikti izglītotus indivīdus. Tagad nav iespējams iedomāties, ka, piemēram, vēstures, filoloģijas, filosofijas zinātņu doktors, profesors kļūtu ministrs, valdības vadītājs. Tā vien liekas, ka Rietumi tagad atpūšas pēc politikas intelektualizācijas XIX gadsimtā, kad Anglijas, Francijas izcili zinātnieki kļuva ministri, premjerministri. No ASV prezidentiem zinātniskais grāds ir bijis tikai Vudro Vilsonam, kurš bija 28.prezidents 1913.-1921.gadā. Minētās pretrunas sekas nav grūti saskatīt. Seku galvenā forma ir mentālā haotizācija un iracionalizācija, kas ir pārklājusi politiku, sagandējusi humanitāri sociālo zināšanu sfēru.







trešdiena, 2018. gada 13. jūnijs

Tagadnes fineses



v Tagadnes parādības un tendences, kurām normālu cilvēku izpratnē visbiežāk ir psiholoģiski traumatisks saturs, ieteicams atspoguļot ar izskaidrojošām metaforām, kuras ir ņemtas no ikdienas dzīves. Tagad neder no daiļliteratūras, vēstures, memuāristikas ņemtas izskaidrojošās metaforas. Neder tāpēc, ka auditorija tās var nesaprast. Sociuma literārās un vēsturiskās kompetences līmeņa kritums arī ir psiholoģiski traumatisks fakts tai paaudzei, kura vienmēr ir tikusies ar kultūras mantojumā iegūtām izskaidrojošām metaforām.
v Ļoti iespējams, bez modīgu vārdu leksikona nevar iztikt nevienā laikmetā. Katrā laikmetā modē ir zināma leksiskā kolekcija. Cita lieta, vai tajā jēdzieni tiek lietoti semantiski adekvāti jeb kaut kādā izkropļotā veidā, kas nekādi nesaskan ar attiecīgā jēdziena tradicionālo nozīmi.
v Cilvēkveidīgi hameleoni nav reta parādība. Neprincipiāli cilvēki, kuri atkarībā no situācijas bieži maina savas domas un uzskatus, ir sastopami visur. Viņu skaits un hameleonisma vēriens ir atkarīgs no situācijas; proti, no tā, vai dzīves faktūra stimulē hameleonismu jeb nestimulē hameleonismu, to nosodot, neatbalstot u.tml. Mūsdienu laikmetā (mūsdienu inteliģencē, dažāda profila elitēs) hameleonisms nesaskaras gandrīz ne ar kādu pretestību. Tā tas ir ne tikai politikā, bet arī zinātnē, zinātnisko patiesību apmainot pret pielīšanu varai, kā arī pret slavu masu mēdijos, mietpilsoņu virtuvēs.
v Mūsdienās viena no psiholoģiski traumatiskākajām izpausmēm ir bailes no patiesības. Bailes no patiesības ir sastopamas sociuma visos slāņos un ne tikai inteliģencē, elitēs. Droši var teikt, ka patiesības noklusēšana ir kļuvusi eiropeīdu ideoloģija. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama: cilvēki redz vienu patiesību, taču tic un pakļaujas pavisam citai patiesībai. Patiesības ignorēšana, noklusēšana, kropļošana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Pirmkārt un galvenokārt tā ir izdevīga inteliģences mazasinīgākajai daļai, nodrošinot labu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem. Protams, patiesības noklusēšanas iemesli ir dažādi. Galvenie iemesli koncentrējas ap negodīgo dzīves kārtību, kas globālā mērogā ir izdevīga starptautiskajai jaunajai finansu elitei – t.s. finansu kapitālisma adeptiem. Viņu ideoloģiskā specifika un stratēģiskā specifika ir „gaisa tirdzniecība”, kā to dēvē asprātīgi mūsdienu globālo sociālo problēmu analītiķi. Finansu kapitālismā vērtspapīrus nosedz citi vērtspapīri, bet nevis reāli produkti un pakalpojumi. Finansu kapitālisma bailes no reālās ražošanas veicina patiesības kropļošanu, noklusēšanu. Finansu kapitālisma garīgās stutes neoliberālisma ideoloģijas uzdevums ir ignorēt patiesību, jo patiesība var samazināt vērtspapīru biržu rotaļu apjomu. Vislielākās bailes no patiesības ir finansu kapitālisma apkalpojošajam personālam ne tikai bankās, bet visur citur – parlamentos, valdībās, valstu ierēdniecībā, medijos, zinātnē, izglītībā. Šis personāls samierinās ar dzīvi, kad dzīves vienā flakonā ir gan intrigas un meli, gan patiesība. Mūsdienās ir spekulantu valstis un ražošanas valstis. Katrā no šiem abiem valsts tipiem ir sava attieksme pret patiesību. Bailes no patiesības un patiesības cieņa katra savā amplitūdā ietekmē dzīves kārtību, sākot no ģeopolitikas un beidzot ar ģimenes saskaņu. Vienīgi tās valstis, kuras neizlaiž no rokām kontroli pār sabiedrības morālo stāju, izglītību, veselības aizsardzību, nacionālo aizsardzību, nacionālo pašidentifikāciju, mazina bailes no patiesības.
v Civilizācija neiet bojā, tā teikt, pati no sevis; civilizāciju iznīcina cilvēki; lai civilizācija ietu bojā, nepieciešama cilvēku darbība, kas veicina civilizācijas bojāeju. Civilizācijas bojāeju var efektīvi veicināt cilvēku tieksme pēc komforta, baudām, materiālās labklājības nemitīga pieauguma. Cilvēku psihika intuitīvi tiecas pēc tik tikko minētajiem labumiem, kuru iegūšanas labā cilvēki var ticēt nevis patiesībai, bet tam, kas ir cilvēkiem izdevīgāk dzīves labumu iegūšanā.
v Sociālistiskā ideoloģija izrādījās bezspēcīga, nespējot spēkoties ar cilvēku tieksmi pēc komforta, baudām, materiālās labklājības nemitīga pieauguma. Turklāt sociālistiskā ideoloģija neapturēja alkātības, egoisma tieksmes cilvēkos. Neko nelīdzēja sociālistiskās ideoloģijas skaistās tēzes par sociālo taisnīgumu, pilsoņu līdztiesību neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa, ekspluatācijas aizliegšanu, cilvēkam cienīgas dzīves nodrošināšanu, pašcieņas saglabāšanu, galvenajām vērtībām – taisnīgumu, līdztiesību, solidaritāti, brīvību.
v Taisnīguma būtība nav tajā ziņā, lai pret katru vienādi izturētos; taisnīguma būtība ir pret katru izturēties tā, kā viņš to ir pelnījis.