sestdiena, 2015. gada 31. janvāris

Laime


   Laime it kā ir subjektīvs jēdziens; katrs pats sev nosaka, kas nepieciešams, lai būtu laimīgs. Tomēr laime nav subjektīvs jēdziens. Laime ir objektīvs jēdziens un pie tam objektivitātes indikators. Laime ir rādītājs tam, cik lielā mērā mūsu dzīve atbilst dzīves jēgai. Laime norāda uz to, cik efektīvi mēs realizējam instinktus, glabājot un pavairojot kultūras un bioloģisko mantojumu. Ja cilvēks labi realizē dzīves jēgu (minētā mantojuma aspektā), tad viņš ir laimīgs; ja nerealizē normāli, tad ir nelaimīgs. Cilvēku iekšējais barometrs, kas nosaka attiecīgo hormonu
koncentrāciju asinīs, katram ir individuāli „uzstādīts”. Dažus apmierina lēnāka attīstība; citus – straujāka. Taču visiem cilvēkiem kopējais ir tas, ka laimei ir nepieciešama attīstība. Lai būtu laimīgs, jābūt ir attīstībai. Laimīgi cilvēki ir harismātiski; no viņiem gribas mācīties, pārņemot viņu sniegto informāciju. Nelaimīgi cilvēki neko jaunu nerada. Katram cilvēkam ir unikāla neironu sakaru konfigurācija starp smadzeņu šūnām, tāpēc katrs cilvēks ir unikālas pasaules izjūtas nesējs. Laimes izjūta ir unikāla. Unikāla ir arī nelaimīguma izjūta.





piektdiena, 2015. gada 30. janvāris

Adaptācija


   Mēs neesam apriori runājošas dzīvās būtnes. Runa ir kultūras produkts. Adaptācijas produkts noteiktā sociālajā vidē – noteiktā kultūras (valodas) vidē.
   Katrs sociālais kontakts (komunikācija) sevī ietver robežas, kuras ir jāievēro. Tās ir t.s. pieļaujamās robežas. Valoda arī ir sava veida pieļaujamā robeža.
   Adaptācija sociālajā vidē ir ātrs process. Runāt iemācāmies ātri. Daudz lēnāk adaptējamies dabas vidē. Tā, piemēram, lēna ietekme uz cilvēku organismu ir ledus laikmetu maiņai, Zemes tektonisko plākšņu kustībai, Saules aktivitātes svārstībām, Zemes ass precesijai.
   Dabas vidē ir gan periodiskas, gan nejaušas pārmaiņas. Dabas nākotnei nav noteikts galamērķis. Tāpēc arī cilvēka bioloģiskajai evolūcijai nav noteikts galamērķis. Par galamērķi var nosacīti uzskatīt adaptācijas diapazona paplašināšanu un adaptācijas metožu pilnveidošanu. Cilvēkiem ir jābūt gataviem adaptēties vidē arī vides nejaušo izmaiņu laikā.
   Kultūras evolūcijas mērķis ir savādāks – pretējs. Kultūras evolūcijas uzdevums ir nevis cilvēku eksistences/izdzīvošanas diapazona palielināšana, bet gan cilvēku dzīves apkārtējās vides stabilizācija, vides īpašības pieskaņojot adaptivitātes diapazonam. Kultūra palīdz izdzīvot dabas vidē dabas jebkuru pārmaiņu laikā. Teiksim, materiālās kultūras „dabiskās izlases” princips ir palīdzēt izdzīvot cilvēkiem. Materiālās kultūras „dabiskajā izlasē” saglabājās tikai tie risinājumi, kuri palīdz cilvēkiem pārvarēt aukstumu, karstumu un citus dabas apstākļus, kas ir kaitīgi (neatbilst) cilvēku bioloģiskajām spējām. Garīgā kultūra arī ir pievērsta adaptācijai, un mantojuma vairošanai un saglabāšanai.
  





Evolūcija


   Evolūcija ir neredzama parādība. Evolūcijas procesu mēs neredzam un varam konstatēt tikai pēc ilga laika. Evolūcija virzās lēnām – vairāku paaudžu laikā. Teiksim, šodienas t.s. interneta paaudzes evolūcijas sekas būs redzamas tikai pēc apmēram 100 gadiem. Tās latviešu un citu tautu jaunās paaudzes, kuras tagad visu dzīvi pavada pie datora, evolūcijas sekas pa īstam „uzplauks” tikai krietni vēlāk pēcāko paaudžu mutācijas procesā.
   Cilvēks cēlies no dzīvniekiem un saglabā dzīvnieku instinktus. Taču cilvēkā ir kaut kas vairāk. Nav tikai dzīvnieku instinkti. Neirobioloģijas, evolūcijas psiholoģijas jaunākie pētījumi liecina, ka tādām mūsu jūtām kā mīlestība, līdzcietība ir bioloģisks pamats – mūsu organismā šo jūtu laikā notiek zināmi procesi.
   Evolūcijas sintētiskā teorija saka: bioloģiskie veidi attīstās mutācijas ceļā un pateicoties tādu gēnu izplatībai populācijā, kas nosaka vairošanos un izdzīvošanu. Evolūcija ir sistēmas attīstība, kas norisinās, glabājot un vairojot mantojumu: informācijas kopumu, ar kuru var veidot sistēmu. Evolūcijas pamatā ir trīs komponenti: 1) mantošana (mantojuma glabāšana), 2) mutācija, 3) atlase (2.-3. ir mantojuma vairošana).
   Mūsu gēnos ir tieksme pavairot bioloģisko un kultūras mantojumu. Tā ir mūsu esamības vitāla nepieciešamība. Interesanti, ka šodienas jaunajai paaudzei ir niecīga interese par jebkura veida mantojumu – pagātni. Tas noteikti atsauksies uz evolūcijas procesu. Šajā ziņā tā rezultāti arī būs redzami tikai pēc apm. 100 gadiem. Vilinoši būtu redzēt, kādas sekas ir intereses trūkumam par mantojumu.
   Dabiskā izlase atstāj tikai tos, kuriem ir attīstību veicinoši instinkti. Cilvēkam (atšķirībā no dzīvniekiem) ir divas evolūcijas sistēmas: 1) bioloģiskā un 2) kultūras. Cilvēkā ir arī kultūras mantojuma saglabāšanas un vairošanas instinkti. Dzīvē ir negatīvas bioloģiskās mutācijas un negatīvas kultūras mutācijas. Sanāk, ka cilvēku liek adaptēties viņam kaitīgā kultūrā.
  




ceturtdiena, 2015. gada 29. janvāris

Brīvības fineses


   Brīvība ir iluzora parādība. Brīvība vienmēr ir nosacīta un ierobežota. To var ierobežot diktators, partija, kolektīvs, korporācija, kultūras normas, morāles normas. Taču pats galvenais brīvības ierobežotājs ir dabas objektīvie likumi.
   Cilvēka evolūcija it kā ir brīva un nekas to neierobežo – izvēlos tādu mutāciju, kādu gribu. Bet tā nav. Daba izvēlās tikai labvēlīgo mutāciju, atlasa attiecīgajā vidē nelabvēlīgo mutāciju. Izdzīvo tikai tas, kas dod cilvēkam vislielākos spēkus un enerģiju dzīvei. Daba tātad ierobežo brīvību. Ierobežo pozitīvā garā.
   Taču mūsu dzīves virzība (virzība noteiktas attīstības sasniegšanai) ir pakļauta negatīvu spēku ietekmei – darbībai un uzvedībai kaitīgu shēmu ietekmei (noziegumi,varas kāre, slavas kāre, karš).

   Ļoti liela loma cilvēku dzīvē ir morālei. Morāle, kā jau tika minēts, ir smalka brīvības finese. Morāle ierobežo brīvību. Ne vienmēr pozitīvā garā. Morāles ierobežojošo potenciālu var ļaunprātīgi izmantot tie sociālie un individuālie spēki, kuri tiecas vispār maksimāli ierobežot cilvēku brīvību, savu konkrētu laikabiedru brīvību.

trešdiena, 2015. gada 28. janvāris

Civilizēta sabiedrība


   Interese par to, kas ir civilizēta sabiedrība, jau ir sastopama antīkajā filosofijā. Interese nav mazinājusies arī mūsdienās, kad atgriešanās pirmatnējā barbarismā (no civilizētu cilvēku viedokļa) ir kļuvusi dzīves norma.
   No Apgaismības laikmeta ir nostiprinājies viedoklis, ka civilizēta sabiedrība ir sava veida kompromiss starp personības brīvību un sabiedrības interesēm. Tātad šī viedokļa pamatā ir brīvības un atbildības kategorija, kā arī cilvēka apziņas augsts līmenis, spējot ne tikai savas intereses nošķirt no kolektīvajām interesēm, bet arī ziedot savas intereses citu cilvēku labā. Runa ir par cilvēcisko kvalitāti – tās noteiktu līmeni.
   Z.Freids neatzina, ka individuālā brīvība ir civilizācijas ieguvums un civilizētības atribūts. Viņaprāt civilizācija ierobežo personības brīvību. Individuālās brīvības vietā civilizētā sabiedrībā prioritāte ir kolektīvajām interesēm. Tādējādi civilizācija nevis palielina, bet gan ierobežo individuālo brīvību. Civilizācija nostiprina sabiedrības varu. Var teikt – valsts varu, elites varu, kādas grupas varu, kādas kliķes varu. Pret valsts varas diktatūru savā laikā vērsās Vilhelms fon Humbolts, Džons Stjuarts Mills, Žans-Žaks Russo.
   K.Popers uzskatīja, ka cilvēkiem ir vajadzīga tāda sabiedriskā iekārta, kurā katrs cilvēks atsakās kaitēt otram cilvēkam. Pjotrs Kropotkins savukārt jūsmoja par cilvēku spēju sadarboties – cilvēku savstarpējās palīdzības spēju. Bet tas acīmredzot var notikt tikai tad, ja cilvēku agresīvie instinkti ir „iedzīti atpakaļ cilvēkā” (Z.Freids). Kā zināms, XX gs. otrajā pusē politiskajā filosofijā valdīja divas pozīcijas: (1) cilvēks pēc savas dabas ir slikts un tāpēc viņu vienmēr ir jāuzmana; (2) cilvēks ir labsirdīgs, un tas garantē civilizētības pastāvēšanu. Protams, šīs pozīcijas bija sastopamas arī agrāk.
  





pirmdiena, 2015. gada 26. janvāris

Narcisma variācijas


   Narcisma izpausmes var būt visdažādākās. Turklāt narcisms var nebūt tikai individuāla rakstura izpausme. Narcisms var būt arī kolektīva rakstura izpausme. Tā, piemēram, narcisms ietilpst tautas nacionālisma kompleksā. To var dēvēt par sociālā narcisma variāciju.
   Savas rases, tautas pārākuma sludināšanas pamatā ir narcisms – rases, etnosa tīksmināšanās pašam par sevi. Nacionālais naids, nacionālā konfrontācija ir cieši vienota ar narcismu. Pat kara psiholoģiskajā motivācijā ietilpst narcisms. Rasu naids nav iespējams bez narcisma – savas rases pārākuma akcentēšanu un citu rasu noniecināšanu.

   Mūsdienās nākas konstatēt divas strāvas. No vienas puses humānisma strāvu, bet no otras puses sociālā narcisma strāvu, kura var izpausties politiskajā, reliģiskajā, etniskajā, profesionālajā formā.

pirmdiena, 2015. gada 19. janvāris

Savējo nelietība


   Nelietības atsevišķa modifikācija ir savējo nelietība – nelietīga izturēšanās pret savas tautas pārstāvjiem. Ļoti iespējams, šis modifikācijas veids ir samērā reta kultūras parādība. Teiksim, Latvijā ar savējo nelietību var lepoties tikai latvieši, konsekventi nelietīgi izturoties vienam pret otru. Latvijā savējo nelietība nav izplatīta ne starp čigāniem un ebrejiem, ne starp krieviem un baltkrieviem, ne starp lietuviešiem un poļiem, ne starp igauņiem un tatāriem. Speciālajā literatūrā un daiļliteratūrā savējo nelietība nav Eiropā citur sastapta. Vienīgi latvieši ir slaveni ar savu savstarpējo naidu. Ja latviešu sievietei ir jākomunicē ar otru latviešu sievieti, tad abām viņu tradicionāli vulgārās sejas tūlīt savelkās ārprātīga naida grumbās. Ja latviešu vīrietim ir jākomunicē ar otru latviešu vīrieti, tad abiem viņu tradicionāli viltīgi smīnošās sejas savelkās vēl trakākā smīnā.

   Latviešu savējo nelietība ir bijusi izplatīta vienmēr. Par to liecina tautas vēsture, latviešu daiļliteratūra. Andreja Upīša romāni bez savējo nelietības nemaz nav iedomājami. Viņa daiļrades galvenā tēma bija savējo nelietības portretēšana. Latviešu savējo nelietība uzplauka pēcpadomju Latvijā, visu atdodot citiem, lai nekas nenonāktu savējiem. Latvietis visu atdos drīzāk ebrejiem, krieviem, tatāriem, lietuviešiem, igauņiem nekā savējiem. Latvietim ebrejs-opozicionārs ir lielāks draugs nekā latvietis-patriots, kurš norāda uz latviešu mentalitātes kroplībām. Latvietis universitātē drīzāk dos darbu kubiešu pusanalfabētam nekā latviešu speciālistam. Latviešu savējo nelietības piemēru skaits ir milzīgs. Faktiski piemēros iederas latviešu visa dzīve – visi komunikācijas gadījumi ar savējiem.

Nelietības modifikācijas


   Nelietība ir kultūras stabils elements. To nosaka cilvēka instinktu raksturs, pašaizsardzības nolūkā spējot pastrādāt nelietību. Kultūrā ir sastopamas daudzas nelietības modifikācijas. To savukārt nosaka cilvēka dzīves daudzveidība un cilvēka instinktu realizācijas plašā nepieciešamība. Cilvēkam dzīvē ir nepieciešams būt daudzveidīgam. Tātad perspektīvā arī nelietība ir iespējama visdažādākajās modifikācijās. Pašaizsardzība saskaras ar visnegaidītākajiem dzīves negatīvajiem risinājumiem, kas tūlīt atsaucās uz cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas morālo iedabu. Cilvēkam nākas adekvāti reaģēt.
   Nepatīkami ir saskarties ar katru nelietības modifikāciju. Ļoti nepatīkami ir saskarties ar to modifikāciju, kuru var dēvēt par profesionālo nelietību. Ļoti nepatīkami tas ir tāpēc, ka profesionālā nelietība izpaužās attiecīgās profesionālās vides kontekstā. Atrašanās tādā vidē vienmēr nozīmē profesionālās solidaritātes klātbūtni. Starp jebkuras profesijas pārstāvjiem eksistē profesionālā solidaritāte, kurai ir savs iekšējais morālais kodekss, sava iekšējā neformālā komunikācija un tās normas. Šo normu ievērošana ir profesionālās solidaritātes pamatā. Praktiski tas nozīmē, ka attiecīgās profesijas pārstāvji viens pret otru izturās īpaši korekti, toleranti, izpalīdzīgi, saprotoši, atbalstoši utt. Jebkurš attiecīgās profesijas pārstāvis otram kolēģim nedarīs pāri un nekad nedarīs to, ko varbūt darītu tiem, kuri neietilpst attiecīgajā profesijā.
   Vēsturiski profesionālā solidaritāte acīmredzot bija amatniecības ģilžu centrā. Ģildes nevarēja pastāvēt bez profesionālās solidaritātes.
   Aizvadītajos gadu desmitos (pusgadsimtā) ir nācies darboties vairākās „ģildēs”. Padomju laikā nevarēja žēloties par profesionālās solidaritātes trūkumu ne žurnālistu, ne literatūrzinātnieku, ne augstskolu docētāju aprindās. Nevarēja žēloties ne par latviešu, ne par krievu un citu tautu pārtāvju profesionālās solidaritātes trūkumu. Protams, visizteiktāk profesionālo solidaritāti nācās izjust no ebreju kolēģiem un no latviešu t.s. ulmaņlaiku cilvēkiem.
   Tas izklausās jocīgi, taču profesionālās solidaritātes trūkumu latviešu, krievu vidē nācās nepatīkami izjust tūlīt pēc varas maiņas. Tā vien gribas domāt, ka liberālajā demokrātijā profesionālā solidaritāte nedrīkst būt. Mūsu cilvēki momentā atcerējās to, ka kapitālismā „cilvēks cilvēkam ir zvērs”, kā sludināja sociālisma ideoloģija. Tagad ir tāda sajūta, ka kolēģiem vispār nav nekāds priekšstats par profesionālo solidaritāti. Kolēģis var neatbildēt uz kolēģa vēstuli, kolēģis var neko nepaskaidrot par publicēšanai nosūtītā darba likteni, kolēģis var neaizstāvēt kolēģi sakarā ar nepatiesiem apmelojumiem. Tā vien liekas, ka pie mums ir iestājies profesionālās nelietības laikmets, kurā profesionālajai solidaritātei nav vietas. Profesionālā nelietība profesionālim ir visriebīgākā nelietības modifikācija, jo profesionālā nelietība ir savējo nelietība. Kā zināms, savējo nelietību pārdzīvojam visskaudrāk.