Adaptācija

   Mēs neesam apriori runājošas dzīvās būtnes. Runa ir kultūras produkts. Adaptācijas produkts noteiktā sociālajā vidē – noteiktā kultūras (valodas) vidē.

   Katrs sociālais kontakts (komunikācija) sevī ietver robežas, kuras ir jāievēro. Tās ir t.s. pieļaujamās robežas. Valoda arī ir sava veida pieļaujamā robeža.

   Adaptācija sociālajā vidē ir ātrs process. Runāt iemācāmies ātri. Daudz lēnāk adaptējamies dabas vidē. Tā, piemēram, lēna ietekme uz cilvēku organismu ir ledus laikmetu maiņai, Zemes tektonisko plākšņu kustībai, Saules aktivitātes svārstībām, Zemes ass precesijai.

   Dabas vidē ir gan periodiskas, gan nejaušas pārmaiņas. Dabas nākotnei nav noteikts galamērķis. Tāpēc arī cilvēka bioloģiskajai evolūcijai nav noteikts galamērķis. Par galamērķi var nosacīti uzskatīt adaptācijas diapazona paplašināšanu un adaptācijas metožu pilnveidošanu. Cilvēkiem ir jābūt gataviem adaptēties vidē arī vides nejaušo izmaiņu laikā.

   Kultūras evolūcijas mērķis ir savādāks – pretējs. Kultūras evolūcijas uzdevums ir nevis cilvēku eksistences/izdzīvošanas diapazona palielināšana, bet gan cilvēku dzīves apkārtējās vides stabilizācija, vides īpašības pieskaņojot adaptivitātes diapazonam. Kultūra palīdz izdzīvot dabas vidē dabas jebkuru pārmaiņu laikā. Teiksim, materiālās kultūras „dabiskās izlases” princips ir palīdzēt izdzīvot cilvēkiem. Materiālās kultūras „dabiskajā izlasē” saglabājās tikai tie risinājumi, kuri palīdz cilvēkiem pārvarēt aukstumu, karstumu un citus dabas apstākļus, kas ir kaitīgi (neatbilst) cilvēku bioloģiskajām spējām. Garīgā kultūra arī ir pievērsta adaptācijai, un mantojuma vairošanai un saglabāšanai.