Refleksiju fragmenti (4)

§  Uzvarētāji mēdz atdarināt uzvarētos; īpaši tad, ja uzvarētāji attīstības ziņā ir nabadzīgāki par uzvarētajiem; vēsture zina šādus atdarināšanas gadījumus: Roma atdarināja Jūdeju, arābi – persiešus, turki – arābus, bizantiešus, spāņi – indiāņus, mongoļi – ķīniešus, madjāri – ģermāņus, spāņi – arābus, krievi – vāciešus (pēc 1945.g.); vestgoti, ostgoti, teitoņi, ķelti, angļi, sakši atdarināja romiešus.

§  Markss nemīlēja proletariātu, Freids bija vienaldzīgs pret seksu, Nabokovam skolā bija vājas sekmes krievu valodā, Teodors Hercls (cionisma pamatlicējs) nemīlēja ebrejus un vēlējās būt prūšu aristokrāts.

§  Rietumu galvenā stratēģiskā līnija ir modernizācija: uzskats, ka dzīves progresu var panākt tehnoloģiski, nemainot cilvēku dabu.

§  Austrumeiropā XX gs. nogalē modernizācijas mānija bija pamatā soc.sistēmas sagraušanai, “perestroikai”, vēloties “atgriezties Eiropā” u.tml. Taču cilvēku resursu kvalitāte izrādījās tik bēdīga, ka modernizācija pārvērtās katastrofā.

§  XXI gs. Rietumu civilizācijā galvenais kļūst globalizācijas un tradicionālisma konfrontācija. Abi koncepti ir eklektiski, izmantojot dažādus konceptuālos risinājumus.

§  Lai 2008.gada krīzes laikā glābtu Rietumu banku eliti, tika nodrukāti ne mazāk kā 4 triljoni dolāru.

                      

Refleksiju fragmenti (3)

·       Postpatiesība, “feiki”, “dīpfeiki” ir cilvēces evolūcijas rezultāts. Tas nav vienīgi rases izmiršanas loģikas rezultāts, kad bojāejas fatālisms neveicina racionālu diskursu un nenovēršamais liktenis veicina dažāda veida iracionālismu.

·       Pasaule, dzīves īstenība cilvēka smadzenēs neatspoguļojas precīzi, jo sava loma ir zināšanām, emocijām, temperamentam, koriģējot realitātes doto materiālu. To ironiski bieži dēvē par subjektīvu pieeju. Taču faktiski objektīva pieeja nevar būt. Var būt tikai subjektīva pieeja. Cilvēks nevar neņemt vērā savas zināšanas utt.

·       Ticamība informācijai ir lielāka, ja informācija atbilst mūsu pieredzei.

·       Cilvēki par citu cilvēku nedarbiem vairāk interesējas nekā par saviem nedarbiem.

·       Tomass Džefersons vēstulē Džonam Ādamsam brīnījās, kā tik ilgi var jūsmot par Platonu.

·       Nodevības veidi ir dažādi: banāla laulības pārkāpšana, kolēģa denuncēšana, kolaboracionisms, spiegošana, kompradorisms. Nodevības motivācija ir sarežģīta: nauda, karjera, patmīlība, šantāža, skaudība, naids. Nodevības simboli: Jūda, Karalis Lirs.

·       Dievam ir vajadzīgs Velns; tādu vajadzību nosaka dialektika.

·       Anglosakši pret inteliģenci izturas kā pret varas dienesta dalībnieci (Intelligence Service).

·       Luijs XIV, Saules karalis: “Valsts esmu es” (L’etat c’est moi).

·       Kisindžers par valstīm bez suverenitātes teica, ka tām “nav savs telefona numurs”.

·       Kalpojot varai, nav gara kaislības, prāta lidojums, bet ir tikai ziņojumu teksti.

·       Dievs komunicē ar cilvēkiem notikumu valodā; katrs notikums ir Dieva saruna ar cilvēkiem.

·       Muļķības rezultāti un nodevības rezultāti ne ar ko neatšķiras.

·       Feminismam ir daudzi varianti. Jaunākie varianti: anarhofeminisms, kiberfeminisms, ekofeminisms.

·       Sabiedrības drošību mūsdienās apdraud narkotizācija, alkoholizācija, šizofrēnizācija, debilizācija.

·       Sabiedrības drošībai ir divi slāņi: emocionālā drošība un intelektuālā drošība.

·       Apziņas šizofrēnizācijas atsevišķs variants ir apziņas dialoģizācija, kas ir apziņas “pluralizēšanas” maskēts veids, sagraujot monoloģiskās zinātnes un monoloģiskās tradīcijas autoritāti (vienas patiesības autoritāti).

·       Rietumu civilizācijā ir iespējamas 95.tēzes par Rietumu civilizācijas norietu.

·       Gēnu rediģēšanas tehnoloģija (CRISPR) ir no 2013.gada. 2017.gadā Kalifornijā bija pirmā operācija, lai rediģētu pieauguša cilvēka genomu.

                      

Sabiedriskās apziņas nianses

Ø  Zinātniskā interese par sabiedrisko apziņu sākās tikai XIX gadsimtā. Tas bija laiks, kad Eiropā krasi pieauga iedzīvotāju skaits un radās tādi jauni sociālie fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu kultūra. Šo fenomenu fiksēšana un analīze turpinājās XX gadsimtā.

Ø  Pirms zinātniskā diskursa par masu sabiedrību un tās sabiedrisko apziņu vispirms bija pūļa analītika. Pūlis bija vēsturiski vienmēr sastopams. Pūļa skaidrojumi bija pazīstami   no antīkā laikmeta. Tāpēc masu sabiedrības klātbūtne vispirms netiešā veidā atspoguļojās pūļa analītikā. Tā tas bija G.Lebona darbos.

Ø  Masu sabiedrības un masu apziņas pirmo plašāko zinātnisko skaidrojumu veica H.Ortega-i-Gasets XX gadsimta pirmajā pusē.

Ø  Sabiedriskās apziņas jēdzienu Rietumos pirmais lietoja izcilais franču sociologs Emīls Djurkheims. Tiesa, viņš nelietoja jēdzienu “sabiedriskā apziņa”, bet lietoja jēdzienu “kolektīvā apziņa” (Counscience collective). Jēdziens “sabiedriskā apziņa” tiek lietots marksismā. Pirmais šo jēdzienu esot lietojis Ļeņins 1895.gadā.

Ø  Par sabiedrisko apziņu parasti sauc sabiedrībā sastopamo kolektīvo priekšstatu summu. Sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes līmeni.

Ø  Sabiedrībā kolektīva priekšstatu summa varēja rasties, pateicoties masu komunikācijai un masu izglītotībai. Tāpēc joprojām par sabiedriskās apziņas galveno faktoru uzskata medijus, kuri dziļi ietekmē sabiedrisko apziņu. Kā zināms, masu komunikācija vispirms sākās ar preses rašanos un straujo uzplaukumu XIX gs. nogalē, radio un TV izmantošanu XX gadsimtā. XX un XXI gadsimta mijā masu komukācijas līdzekļiem (MKL) pievienojās interneta sociālie resursi. Būtisks sabiedriskās apziņas ietekmēšanas līdzeklis ir masu garīgā kultūra (īpaši kino).

MKL spēj ietekmēt cilvēku dzīvi visā tās daudzveidībā. Būtiski ietekmē domāšanas saturu – tēmas, idejisko ievirzi. MKL nosaka domāšanas stilu, jaunu vērtību rašanos, kā arī kontrvērtību funkcionēšanu.

Ø  Sabiedriskās apziņas fenomenā ietilpst tas, ko dēvē par sabiedrisko domu. Ar tik tikko minēto jēdzienu apzīmē sabiedrības viedokli, kas ir aktuāls zināmā laika periodā. Sabiedriskā doma ir ikdienišķa (relatīvi īslaicīga) izpausme atšķirībā no sabiedriskās apziņas, kas var stabili funkcionēt ilgu laiku. MKL nosaka sabiedrisko domu. Turklāt var būt tāds sabiedriskās domas potenciāls, kas var būtiski izmainīt sabiedrisko apziņu relatīvi ātrā tempā.

Ø  Apziņa ir individuāla parādība, taču to ietekmē vide (kultūra): vecāki, radi, draugi, kultūras simbolika utt.

Ø  Apziņas individualitātes (orģinalitātes, patstāvības) līmenis cilvēkiem ir dažāds atkarībā no intelektuālās, garīgās attīstības pakāpes, kā arī no izglītotības, erudīcijas apjoma. Tas atsaucas uz sabiedrisko apziņu – tās monolītumu. Tāpēc aktuāls ir jautājums par sabiedriskās apziņas subjektu. Nākas zināt, vai viena tipa sabiedriskā apziņa aptver visu sabiedrību jeb katrai sociālajai grupai sabiedrībā ir sava specifiska sabiedriskā apziņa. Masu sabiedrības (masu cilvēku) sabiedriskajā apziņā ļoti liela loma ir domāšanas šabloniskumam, depersonalizētībai, masu kultūras stereotipiem, MKL propagandētajam materiālam.

Ø  Sabiedrības dzīvi regulē ne tikai likumi, konstitūcija. Regulē arī morāle, kas pulsē sabiedrībā. Tāpēc ļoti liela loma sabiedriskajā apziņā ir morāli tikumiskajam komponentam, kas praktiski funkcionē kā sabiedrības dzīves kvalitātes motors.

Ø   Djurkheims: “Tikumība ir nepieciešamais minimums, bez kura nevar iztikt, tā ir ikdienas maize, bez kuras sabiedrība nevar dzīvot”.

Ø  Zinātne sabiedriskajā apziņā saskata divus līmeņus: 1) ikdienišķi praktisko, kas ir psiholoģiskā izpausme, un 2) zinātniski teorētisko, kas ir ideoloģiskā izpausme. Tāpēc sabiedriskās apziņas attīstībā liela loma ir izglītībai, kura ietekmē zinātniski teorētisko līmeni, sniedzot klasiskas zināšanas par dzīves visiem aspektiem – materiālo un garīgo sfēru.

Ø  Cilvēkus vieno zināšanu kolektīvais raksturs. Zināšanas vieno sabiedrisko apziņu.

Ø  Cilvēks piedzimst ar instinktiem un spējām, kas ļauj viņam attīstīties. Cilvēkā neiedzimst zināšanas; zināšanas cilvēks iegūst no sabiedrības tajā pastāvošās izglītības ceļā. Zināšanām ir noteikts skatījums uz dzīvi, noteikta vērtību sistēma; var teikt – zināšanas ir sabiedrība katrā cilvēkā.

Ø  Dzīves laikā izpaužas katra cilvēka individuālā pieredze atkarībā no viņa prāta spējām, psihiskā satvara.

Ø  Katrā cilvēkā ir divas apziņas – individuālā, tikai attiecīgajam cilvēkam piemītošā, apziņa un sabiedriskā apziņa, kas ir kopēja noteiktam sociālajam stratam.

Ø  Jau tika minēts, ka sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes kvalitatīvo pakāpi. Šajā ziņā jautājums ir par to, cik dziļi un objektīvi sabiedrība izprot dzīves realitāti. Sabiedriskās apziņas kvalitāti nosaka sabiedrības kompetence realitātes izpratnē.

Ø  Cilvēki nespēj ilgi pretoties ideoloģiskajai iedarbībai; kad šī nespēja izvēršas zināmā cinismā un nihilismā, cilvēkiem zūd atbildība par notiekošo valstī, sabiedrībā, tautā; zūd solidaritātes apziņa, līdzcietība, patriotisms. Tas viss liecina par sabiedriskās apziņas degradāciju.