trešdiena, 2017. gada 21. jūnijs

Materiālisma civilizācija


Jēdziens „materiālisms” radās nesen, to izdomāja Leibnics, kurš dzīvoja XVII-XVIII gs. mijā. Mūsdienās ir sastopams atvasinājums „materiālisma civilizācija”, to attiecinot uz pragmātisko pieeju dzīvei, izziņai, zinātnei, vispārējo orientāciju uz reāliem fenomeniem. Šajā civilizācijā pragmātisms tiek saukts par veselo saprātu; tiek atzītas tikai jutekliski iegūtās zināšanas. Valoda, kas vienmēr liecina par domāšanas tipu, neatzīst metaforas, tēlainu stilistiku. Naidīgi izturās pret tiem, kuri pasaules uztveres pragmatizācijā saskata pašapmānu. Nav pieņemama atziņa, ka pragmātisms veicina vienaldzību pret patiesību, kas nav iespējama bez metafizikas. Materiālisma civilizācijā dzīves centrā ir ražošana, komercija, finanses, politika. Pret cilvēkiem izturās, ņemot vērā viņu materiālo stāvokli. Cilvēku dzīves kritērijs ir materiālā labklājība. Materiālisma civilizācijā ir sastopams „vēsturiskais materiālisms”. Tā pamatā ir tēze, ka cilvēces vēsture ir ekonomiskā vēsture, kā arī šķiru cīņas vēsture. Materiālisma civilizācija ir Rietumu civilizācija, kuru melīgi dēvē par kristiānisma civilizāciju, Bībeles civilizāciju, kaut gan eiropeīdu civilizācijā jau vairākus gadsimtus valda antireliģiska apziņa, materiālistiski, bet nevis reliģiski, orientēta apziņa. Rietumu materiālisma civilizācijā dominē pašapmāns, kam ir ideoloģisks, politisks, savtīgs mērķis. Lai sasniegtu šo mērķi, Rietumu materiālisma civilizācijā kalpo masu komunikācija, masu ideoloģiskā zombēšana, meli, demagoģija. Tas, ar ko lepojās materiālisma civilizācija, ir pagrimuma, norieta, bojāejas cēlonis, sākot ar racionālismu, progresu, individuālismu, demokrātiju un beidzot ar brīvu izvēli dzemdēt vai nedzemdēt bērnus. Materiālisma civilizācijā valdošā garīgā atmosfēra ir veicinājusi Rietumu ļaužu alkas pēc prozelītisma: jaunas ticības, faktiski sektantisma, pieņemšanu vai jaunas politiskās, filosofiskās, ekonomiskās mācības pieņemšanu un aklu dievināšanu. Prozelītisms faktiski ir kulta, elku pastāvīga nepieciešamība, kad garam, prātam un dvēselei nepārtraukti ir vajadzīgs kaut kāds jauns vispārējās dievināšanas un pielūkšanas objekts. Visjaunākajos laikos tādi objekti kļūst homoseksuālisti, perversiju autori „mākslā”. Prozelītisms dara aklus: cilvēki nav spējīgi apjēgt savu kaislību infernālo raksturu. Prozelītisms kā intelektuālais un morālais debesskrāpis materiālisma civilizācijā kļūst savdabīga bāka jūras krastā, norādot ceļu uz elli. Materiālisma civilizācijā nav vietas metafiziskajai doktrīnai, kas atbalsta vienīgi garīgumu, tīru domu, ideju, tēzi, teoriju bez praktiskā labuma radīšanas, kā doktrīna aptverot visu dzīvi, visas realitātes, esamības formas un atbalstot vienīgi tīru intelektu.








Socioloģiskie novērojumi


§  Politiskās domāšanas līmenis ir adekvāts domāšanas tipam attiecīgajā laikā; tāpēc sociālā sfēra, politiskā sfēra ir sekundāra; primārā ir garīgā sfēra; tajā skaitā metafizikas vieta garīgajā sfērā, spējot domāšanu orientēt uz visbūtiskākajiem, ideāli abstraktajiem, jautājumiem. Vara, īsta vara, vienmēr nāk no „augšas”; tātad no garīgās varas, kura sankcionē politisko varu; citi varianti ir parodijas.
§  Vēsturē sociālā haosa avots ir cilvēku vienlīdzības (t.i., vienādības) fetišizēšana, kas, protams, ir liela viltība, ideoloģiskā demagoģija, neņemot vērā katrā cilvēkā iedzimto individuālo specifiku un tās nosacīto cilvēku nevienlīdzību (nevienādību).
§  Jēdziens „vienlīdzība” Rietumu sabiedriskajā apziņā nostiprinājās XVIII gs. pateicoties jēdziena hipnotizējošajai iedarbībai, kas saskanēja ar ļaužu masu uztveres līmeni – prasību pēc „humāniem” jēdzieniem un humānām domas konstrukcijām. Jēdziens „vienlīdzība” tāpat kā citi jēdzieni citos laikos neradās spontāni, pašiniciatīvi. Jēdziens saskanēja ar sabiedrības idejisko noskaņojumu. Jēdziens kalpoja tā laika elitei konfrontācijā ar baznīcu, tās diktatūras vietā vēloties ieviest „demokrātiju” un „demokrātiskumu” attieksmē pret cilvēku. Par modīgo dogmu „vienlīdzība” diskusijas nenotiek tāpat kā diskusijas vienmēr nenotiek par jebkurām modīgām dogmām. Diskusijas netiek pieļautas. Jēdziena apzīmētais koncepts tiek pasniegts kā absolūta patiesība, cilvēkos izraisot sentimentālu reakciju un demokrātiskas ilūzijas. Jēdziens „vienlīdzība” viegli pārvar terminoloģiski kritisko saprotamības/nesaprotamības robežu, tāpēc masām ir ātri uztverams un strauji ieviešās sabiedrības kolektīvajā domāšanā. Cilvēkiem patīk dabas dotās hierarhijas noliegšana un būt visiem „vienlīdzīgiem”. Tas kāpina pašapziņu, pašvērtību.
§  Demokrātijas ideoloģiskais pamatojums ir neloģisks. Tauta nevar būt vienlaicīgi „vadāmais” un „vadītājs”. Taču „vadītāji” (elite) tautai iestāsta, ka tauta pati valda, un tauta tam labprāt tic. Neloģiskuma retušēšanai tika izdomāta „vispārējā balsošana”, balsotāju „vairākuma” ticība, ka balsotāju „vairākums” valda, kaut gan šo balsotāju „vairākumu” „mazākums” (elite) var viegli vadīt sev vēlamā virzienā.
§  Masu psiholoģija liecina, ka mentālās reakcijas, kuras rodas pūlī apvienotiem indivīdiem, izpaužās kolektīvās psihozes formā un atbilst viszemākajam intelekta līmenim, kāds sastopams pūlī esošajiem indivīdiem.
§  Demokrātiskā (t.i., pseidodemokrātiskā) egalitārā tendence izlīdzinoši, nolīdzinoši atzīst principu, ka visiem cilvēkiem jādod vienādas tiesības un iespējas. Tajā skaitā vienādas tiesības un iespējas nepiedalīties sabiedrības labā veltītos pasākumos. Egalitārā tendence sasaucās ar individualizācijas tendenci, kas dzīvē izraisa asus konfliktus starp cilvēkiem, kuri vēlas darboties sabiedrības labā un cilvēkiem, kuri nevēlas to darīt un nav spējīgi sevī izvēlēties kompromisu kolektīvo interešu vārdā. Tādējādi sociālo interešu ceļā ir stājies gan egalitārisms, gan individuālisms, katrs savā veidā spējot attaisnot savu nevēlēšanos darboties sabiedrības labā.
§  Demokrātiskuma ideoloģija tiecās noliegt elites ideju un varas esamību; demokrātija tiek pretstatīta aristokrātijai, kas etimoloģiski nozīmē „labāko vara”, „elites vara”; praktiski demokrātija balstās uz kvantitāti, bet aristokrātija balstās uz kvalitāti; īsta elite var būt tikai intelektuālā elite; aristokrātija asociējās ar intelektuālo eliti; buržuāzija asociējās ar parvēniju „eliti”. No sociālā haosa vienīgais glābšanās ceļš ir intelektuālisma atdzīvināšana, radot intelektuālo eliti.




otrdiena, 2017. gada 20. jūnijs

Individuālisms


Mūsdienās par individuālismu sauc morāles principu, kā arī socioloģisko un ētisko mācību, kuras pamatā ir indivīda autonomija, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Šajā vārdnīcās lasāmajā definīcijā ir daudzi zemūdens akmeņi, kā arī viltīga demagoģija. Piemēram, ko nozīmē „absolūta brīvība” un „absolūtas tiesības”? Viltīga demagoģija ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Tāpēc individuālismu dēvē par profanāciju – izkropļošanu, sagrozīšanu, primitivizēšanu, kas patiesībā ir necienīga izturēšanās pret cilvēku, ideoloģiski devalvējot cilvēka cienījamību, nozīmīgumu. Individuālisms ir sagrāvis tradicionālo kognitīvo struktūru attieksmē pret cilvēku. Individuālismu var uzskatīt par Rietumu civilizācijas sabrukuma lielāko iemeslu un Rietumu cilvēku lielāko nelaimi, uzkurinot eiropeīdos piezemētākās, primitīvākās cilvēciskās īpašības, kuras ir pretrunā un kaitīgas jebkādam patiesam garīgumam un patiesam intelektam. Individuālisms neatzīst intelektuālo intuīciju un metafiziskās zināšanas, izraisa intelektuālo anarhiju – pašmērķīgas oriģinalitātes tendenci. Individuālismā attīstās ideju, zināšanu personalizācija, pierakstot idejas, zināšanas sev, kas nebija iespējams tradicionālajā civilizācijā. Individuālismā eksistē patiesības noliegšana, patiesības vietā prioritāti piešķirot empīrismam, pragmātiskai lietderībai. Jaunajos laikos Rietumu intelektuālajā domā nostiprinātajā kartezismā (cenšanās racionālistiski traktēt dabu un domāšanu) atspoguļojās laikmetā valdošā tieksme visu racionalizēt dabā un cilvēka domāšanā. Individuālisma izpausme reliģijā ir protestantisms, kas laika gaitā radīja „viedokļu plurālismu”; proti, doktrīnu, ka katra cilvēka viedoklis ir jāuzklausa pat tad, ja tas nebalstās uz zināšanām. „Brīvais kriticisms”, „kriticisma plurālisms” patiesībā stimulē liekulību, melus, demagoģiju, zombēšanu, nepatiesības izplatīšanos, reliģijā veicina sektantismu – katrs drīkst izveidot savu sektu!? Individuālisms uzbūvēja amorālisma platformu, jo arī morāles normas tiek traktētas no „plurālisma” pozīcijām. Individuālisms nostiprināja individuālistisko fantāziju laikmetu, kurā zināšanām vairs nav nekāda loma.




Tradicionālisms


Integrālā tradicionālisma pamatlicēja Genona ieskatā kristiānisma pasaule sāka irt XIV gs.; sairšanas sekas bija Atdzimšana, Reformācija, atraujoties no Tradīcijas (mistiski ezotēriski skaidrota pirmsākuma, kas ir pazaudēts). Atdzimšanā atraušanās no Tradīcijas notika mākslā un zinātnē; Reformācijā – reliģijā. Atdzimšana faktiski bija grieķu-romiešu civilizācijas imitācija – mākslīga ideoloģiskā darbība un ārējo formu atdarināšana bez gara un dvēseles. Zinātne sāka pievērsties empīriski iegūtā materiāla izpētei, lai gūtu praktisku labumu. Atdzimšanas populārākais jēdziens „humānisms” bija cilvēku orientēšana uz piezemētām lietām, piezemētu attieksmi pret cilvēku, kad cilvēciskums faktiski ir savu instinktu apmierināšana, materiālo vajadzību apmierināšana; humānisma kaislība cilvēkos tika uzkurināta tādā mērā, ka neviens vairs to nespēja apmierināt, kas tāpēc stimulēja šķiru cīņu, sociāldarvinismu, sociālo cīņu vispār.
Tradicionālisma pasaules uzskats vienmēr visos laikos paliek viens un tas pats. Šī pasaules uzskata pamatā ir intelektuālie principi, kuros atspoguļojās metafiziskas zināšanas jeb Sophia Perennis – mūžīgā gudrība. Piemēram, princips par primordiālo tradīciju (lat. primordialis – sākotnējais, pirmradītais, īstais). Tradicionālismā par primordiālo tradīciju dēvē garīguma sākotnējo saturu, kura centrs ir metafiziskā mācība par pirmprincipu un tā manifestācija simbolos, kuri pāriet no viena laikmeta uz otru laikmetu un vienmēr liecina par pirmprincipa klātbūtni. Citiem vārdiem sakot, tradicionālisms akcentē visu parādību un procesu sākumu, un tradīciju cienīt sākumu; primordiālā tradīcija ir tradīcija cienīt sākumu; šo sākumu var iegūt, pateicoties intelektuālajai intuīcijai; zināšanas par sākumu ir absolūtas zināšanas jeb metafiziskas zināšanas; patiesas metafiziskas zināšanas var iegūt tikai ar intelektuālās intuīcijas palīdzību. Antīkajā kultūrā, viduslaikos nebija domāšanas racionālisms Dekarta variantā, kas nostūma malā intelektuālo intuīciju, kuru atzina antīkajā kultūrā un viduslaikos. Pēc Dekarta tīrā garīguma vietā sāka dod priekšroku matērijas apjūsmošanai – evolucionismam, progresa filosofijai, pozitīvismam. Rietumu racionālisms fanātiski tiecās pēc darbības ātruma, darbības daudzveidības, darbības nepārtrauktības, darbības rezultātiem. Rietumu racionālismam neinteresē Tradīcija.



pirmdiena, 2017. gada 19. jūnijs

Evolucionisms


No XVIII gs. beigām Rietumu antropoloģija (humanitārā doma) bībeliskajam baznīcas kreacionismam (dzīvo dabu skaidro kā Dieva radītu) centās pretstatīt evolucionismu, kas ieviesās astronomijā, ģeoloģijā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā; arī sociālajā un kultūras antropoloģijā, kuru V.Ostvalds XX gs. sākumā ieteica apvienot kulturoloģijā. 1768.gadā skotu filosofs Ādams Fergusons rakstīja, ka  cilvēce evolucionē; evolucionēšana notiek, pārejot no vienas stadijas uz otru stadiju šādā variantā: mežonība – barbarisms – civilizācija. Evolucionisma izmantošanai bija sliktas sekas. Izziņas un izpratnes procesi tika vienkāršoti, primitīvi shematizēti; marksisms jūsmoja par evolucionismu, jo tas bija gaismas stars baznīcas izplatītajā tumsā. Evolucionisma kulminācija kļuva darvinisms. Evolucionisms atsacījās no metaforizācijas saskarsmē ar neformalizējamu materiālu. Principā apgūt, apdomāt neformalizējamu materiālu var tikai ar metaforu palīdzību. Piemēram, šodienas demogrāfisko pāreju nākas metaforizēt, jo pamatā nespējam to izskaidrot. Ar spēju metaforizēt cilvēks atšķiras un, cerams, vienmēr atšķirsies no gudrām mašīnām; cilvēka metaforiskā valoda atšķiras no mašīnu valodas. Evolucionisms pamatīgi apslāpēja metafizikas enerģiju, metafizikas vajadzības izpratni kā zināšanu transcendentālo avotu. Cilvēki sāka kaunēties no metafizikas – tieksmes izprast būtību un pievērsties tam, kas nav formalizējams sausā racionāli loģiskā konstrukcijā. Metafizikas nostumšana malā neļauj intelektuāli, emocionāli, garīgi balstīties uz parādību, tradīciju, procesu, tendenču pirmsākumiem.





Pašapmāna ideoloģija



Tikai metafiziska svētība var iedegt gara uguni jauniem elites varoņdarbiem. Elites pašapmāna ideoloģija (pašiedvesma, kas balstīta uz pašapmānu) faktiski iznīcināja ugunskuru, kas elitei ir vajadzīgs savas misijas pilnvērtīgai realizācijai. Elites degradācija ir pašas elites sev noorganizētās degradācijas rezultāts. Vai kādreiz (piem., XVIII gs.) pašapmāna ideoloģija tika izvēlēta apzināti jeb tā ieviesās, nostiprinājās un vērsās plašumā, kā arī ieguva sev kategoriskā imperatīva autoritāti, neapzināti? Vai ir vajadzīgs šāds jautājums? Domāju, nav vajadzīgs. Pašapmāna saturs toreiz bija un joprojām ir „skaists”, „humāns”, „cilvēcisks”. Tas patika un patīk elitei. Elite tajā nesaskatīja neko draudīgu perspektīvā, ko šodien mēs saskatām. Piemēram, kas varēja kādreiz būt draudīgs apgaismības projektam, cilvēktiesību projektam XX gadsimta pirmajā pusē, individuālisma filosofijai XVIII gadsimtā, kad individuālisma filosofija sludināja maksimālu gādību par cilvēku un cilvēks tika pasludināts par dzīves galveno vērtību? Tāds retorisks jautājums attiecās arī uz racionālismu – racionālisma dievināšanu. Neviens nevarēja no elites toreiz zināt, ka „prāta baznīca” (lieliskais racionālisms) nodzēsīs ugunskuru pašā elitē, kad racionālisms ir veicinājis elites vitalitātes zudumu, kad racionālisms visu izvērsa pragmātismā, materiālismā, merkantilismā (sīkumainā aprēķinā) un aizmigloja skatu uz metafiziku, to nostumjot prāta un gara dzīves perifērijā. Neviens nevarēja zināt individuālisma filosofijas rūgtās sekas; piem., jo lielāka individualizācija, jo grūtāk kaut ko izdarīt visa sociuma labā. Individualizācijas maksimālais rezultāts pašlaik ir sociālais haoss - sociuma procesu haotizācija, kad cilvēkus spēj apvienot tikai kāds ienaidnieks. Tikai vēršanās pret kādu ienaidnieku mazina individualizācijas fanātismu un ir iespējama kolektīva darbība; kopīgais ienaidnieks superindividualizētajiem eiropeīdiem kļūst kaut kāds kopīgs „projekts’. Individualizācijas filosofija neveicina kalpošanu cilvēkiem – tautai, valsts nācijai. Tā vien liekas, ka eiropeīdi nemaz nevēlās mainīt līdzšinējo līmeni, kad krustā sisti par palīdzību cilvēkiem ir tikai divi – Prometējs un J.Kristus.

Toinbija pieeja



Civilizācijas bojāejas iemesli: 1) mazākuma (elites) radošo spēku pagrimums; 2) vairākums (tauta) pārtrauc brīvprātīgi atdarināt mazākumu (eliti); 3) sociālās vienotības sabrukums (elite atraujās no tautas; tauta nemācās no elites un neklausa eliti). Svarīgs iemesls ir iekšējā nestabilitāte. Civilizācijas bojāejas 3 fāzes: 1) civilizācijas lūzums, 2) civilizācijas sapūšana, 3) civilizācijas izzušana. Civilizācijas bojāejas laikā ir četra veida cilvēki, kuri visi dzīvo zināmu ilūziju varā: 1) arhaisti – vēlas atgriezt pagātni; 2) futūristi – vēlas ar spēku saglabāt tagadni; 3) vienaldzīgie; 4) reliģiskie glābēji – liek visas cerības uz Dievu.

"Kosmiskie joki"



Par cilvēkiem kā „kosmiskā joka upuriem” rakstīja Toinbijs. Kosmisko faktoru ietekme uz bioenerģētiskajiem un sociālajiem procesiem principā netiek apšaubīta. Bet tas notiek vienīgi hipotētiski abstraktā līmenī vai humoristiskā formā. Gumiļevs etniskos „pasionāros grūdienus” arī izskaidroja kā kosmiskās iedarbības rezultātu uz Zemes. Tāda svētīga iedarbība varot ilgt 1-1,5 gadus un skar Zemi šaurā joslā (200-300 km). Kosmiskā apstarojuma rezultātā rodas pasionāru populāciju grupa, kura enerģiski pārkārto savu dzīvi. Sastopams viedoklis, ka kosmiskās iedarbības cikla beigas reizē ir arī Rietumu civilizācijas beigas.

otrdiena, 2017. gada 13. jūnijs

Alarmisms



Jēdziens „alarmisms” cēlies no franču valodas (alarmisme –trauksme). Jēdzienu lieto sociālo procesu raksturojumā, kad zināmiem notikumiem nākas pievērst īpašu uzmanību, jo tie sabiedrībā var izraisīt lielas grūtības un draudīgas sekas. Jēdziens populārs bija XX gs. 70.gados sakarā ar t.s. pasaules globālo problēmu fiksāciju Romas kluba analītiskajos pārskatos. Trauksmi izraisīja ūdens, pārtikas produktu nepietiekamība, dabas piesārņošana, cilvēku lielā dzimstība. Alarmisms kā sociāla parādība ir radniecīgs citām sociālajām parādībām. Piemēram, pesimismam un t.s. pasaules skumjām (Weltschmerz; mal du siecle). Pesimisms ir mūžsena izpausme, sastopama Bībelē - Vecajā derībā (Ekliziasts, II, 17). Buda bija pesimists; pesimisti bija Seneka, romantisma literāti Bairons, Leopardi, Šatobrians, Missē, Heine u.c. Pesimisms ir viens no eiropeīdu filosofiskās domas galvenajiem novirzieniem, pret Eiropas/Rietumu civilizāciju/kultūru izturoties ļoti kritiski. Zināma kvintesence šajā ziņā ir Špenglera slavenā grāmata, piedāvājot bioevolūcionistiskas metaforas. M.Vēbers pesimistiski bēdājās par kapitālisma izkropļošanos birokratizācijā un patērēšanas hēdonismā. Iļja Mečņikovs rakstīja par pesimisma izplatību jaunatnes aprindās. Eshatoloģiska retorika bija izplatīta Eiropā viduslaikos. XXI gadsimtā pesimisms uzplaukst, jo Rietumu civilizācijas/kultūras stāvoklis vairs nav tikai krīzes spazmātiska epizode, bet neapšaubāma bojāejas liecība. Nevar būt runas par krīzi kā ciklisku korekciju pasaules ekonomikas un politikas strukturālajā disproporcijā. Tiekamies ar kaut ko intriģējošāku un fundamentālāku. Jēdzienu „pasaules skumjas” izdomāja vācu rakstnieks Žans Pols 1810.gadā. Tas ļoti iepatikās literāri radošiem cilvēkiem.

Diahronija





Mūsdienās Rietumu civilizācijas bojāejas laikmetā spilgti izpaužās diahronijas trūkums; proti, loģiski secīgas virzības trūkums, kad parādības un procesi savā vēsturiskajā virzībā pakāpeniski sasniedz jaunu kvalitatīvu un kvantitatīvu līmeni. Teiksim, pret cilvēces evolūciju ir pamats izturēties kā pret diahronisku parādību. Senatnē valdošo mežonību un mīta lomu cilvēku apziņā pakāpeniski nomainīja civilizētība ar logosu cilvēka apziņā, kad ar jēdzienu „logoss” vienā vārdā apzīmē cilvēka apziņas stāvokli, kura struktūrā ietilpst jēdzieni, kategorijas, definīcijas, domas, slēdzieni, sakarības, pamati, principi, cēloņi, argumentācija, pierādījumi, pētījumi, hipotēzes, teorijas, metodes, likumi, zinātne, sapratne, prāts, vārds, teikums, izteikums, izklāsts, runa, saruna, patiesība. Tādējādi jēdziens „logoss” apzīmē to visu, kas tradicionāli asociējās ar cilvēka normālu intelektuālo darbību, balstoties uz veselo saprātu, loģiskumu, racionalitāti, zināšanām utt. Logosa pretmets ir mīts, kas ir izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai. Tiek uzskatīts, ka mīts cilvēka evolūcijā bija vissenākais apziņas saturs. Cilvēks garīgi pilnveidojās un laika gaitā mītu apziņā nomainīja logoss. Turpretī mūsdienās nākas konstatēt logosa izzušanu, un logosa vietā atkal sāk dominēt mīts, kas liecina par atgriešanos mežonībā un kolektīvās bezapziņas sfērā, ko savā laikā analizēja Jungs. Mežonība ir sava veida sociālās kolektīvās bezapziņas sfēra, kurā valda arhetipi, mīti. Sociālās kolektīvās bezapziņas sfēras pretmets ir sociālā logosa sfēra, kad sabiedrisko apziņu nosaka logoss, bet nevis arhetipi un mīti, kā tas ir sociālās kolektīvās bezapziņas sfērā. Protams, tagad mēs zinām, ka cilvēces vēsturē sabiedriskajā apziņā mīti un arhetipi nekad nav pilnā mērā izzuduši. Sabiedriskajā apziņā vienmēr ir eksistējusi sociālās kolektīvās bezapziņas sfērā kopā ar sociālā logosa sfēru. Citiem vārdiem sakot, sabiedriskā apziņa vienmēr ir sastāvējusi no patiesības (logosa) un himēriskuma (nerealizējamas fantāzijas augļiem). Tātad runa var būt tikai par dominēšanu, prioritāti, tendenciozitāti, kad zināmā laika posmā un zināmos sociālajos apstākļos priekšroka ir patiesībai vai himēriskumam. XX gadsimtā eiropeīdu kontingentā sociālā logosa sfērā strauji nostiprinājās hēdonisms, jutekliskums, materiālisms, izturoties pret īstenību no baudas, emocionāli jutekliskas, labuma un izdevīguma viedokļa. Par sociālā logosa sfēras degradāciju Rietumos rakstīja daudzi zinātnieki (sociologi) un filosofi. Savukārt XX gadsimta beigās uzmanība tika pievērsta sociuma fundamentālai kvalitatīvai metamorfozei; respektīvi, pagrimumam. Logosa inflācija kļuva ikdienišķa izpausme. Mūsu gadsimta sākumā nācās atzīt postcilvēku ģenēzi, apliecinot diahronijas trūkumu.

svētdiena, 2017. gada 11. jūnijs

Planētas demogrāfija


v  Līdz XX gs. 30.gadiem planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu nodrošināja eiropeīdi. 1800.gadā viņi bija 22% no planētas iedzīvotājiem, 1930.gadā – apmēram 30%. 2050.gadā paredzēts – 10% (tikai katrs desmitais cilvēks uz planētas būs eiropeīds).
v  Dzimstību veicināja tehnoloģiju attīstība, bet nevis pretēji – it kā dzimstības pieaugums stimulēja izdomāt jaunu tehnoloģiju.
v  Kosmisko faktoru ietekme uz bioenerģētiskajiem un sociālajiem procesiem principā netiek apšaubīta. Bet tas notiek vienīgi hipotētiski abstraktā līmenī.
v  Demogrāfiskais stāvoklis kā tehnoloģiju un psiholoģijas attiecību parametrs.

v  Speciālisti zina par kosmosa enerģijas paisuma izmantošanu ķīniešu stratēģiskajā domāšanā un īpaši nākotnes plānošanā; kosmosa enerģijas paisumu ir jāprot izmantot savā politikā; tāds esot ķīniešu viedoklis.

Socioloģiskas refleksijas


·         Mūžsenā problēma: cilvēks piedzimst brīvs, taču visu mūžu nodzīvo kā vergs, kādam pakļaujoties, kaut gan var tēlot brīvu cilvēku. Otra mūžsenā problēma: cilvēki piedzimst vienlīdzīgi, nodzīvo mūžu nevienlīdzīgi.
·         Kants: prāts nav vajadzīgs, lai cilvēks apmierinātu savas dabiskās vajadzības; prāts ir vajadzīgs, lai izveidotu kultūru; kāds prāts – tāda kultūra. Kultūru nosaka cilvēka apziņa, emocijas, griba, intuīcija, instinkti.
·         No XVI gs. eiropeīdu saimnieciskajā darbībā izpaudās tirgus paplašināšanas nepieciešamība, ko var uzskatīt par ekonomiskās globalizācijas sākumu.
·         XX gs. sākumā uz planētas bija tikai četras ekonomiskās sistēmas: brītu, vācu, amerikāņu, japāņu; PSRS faktiski bija vācu sistēmas filiāle. Pēc II Pasaules kara uz planētas saglabājās divas sistēmas: amerikāņu un PSRS; pēc 1988.gada palika tikai viena sistēma – amerikāņu, kura tiecās saimniekot uz visas planētas, tādējādi pamatoti lietojot globalizācijas jēdzienu.
·         Sociālajā politikā katrai tautai ir savas noslieksmes; bet tā tas bija senāk, kad interkulturālajai komunikācijai vēl nebija tik dziļas sekas etnosu garīgajā asimilācijā; interkulturālās komunikācijas laikmetā tautu sociālās prasības vienādojās. Tas attiecās arī uz attīstības ideālu, kurš senāk katrai tautai bija savādāks; ne visas tautas vienādā mērā interesējās par attīstību, progresu. Evolūcijas un progresīvas attīstības ideja ir Jauno laiku izdomājums, kad „Bībeles mentalitāte” pārveidojās „tirgoņu mentalitātē”, kurā dominē nepārtraukti augšupejošas pasaules izjūta, prasība, akceptēšana. Ķīnieši neatzina progresa ideju; viņu ieskatā tehnoloģiskie atklājumi nekļūst labākas dzīves garants. Progresa ideoloģija ir Rietumu civilizācijas (eiropeīdu) auklējums. Viduslaikos Rietumos vēl nebija koncepts „bērnība”. Pret bērniem izturējās tāpat kā pret visu pārējo vecumu cilvēkiem. Progresa ideoloģija radīja bērnības konceptu. Tas notika XVII gs. labākas nākotnes vārdā.
·         Līdz XIX gs. vidum cilvēcē nevar konstatēt progresu dzīves kvalitātē, uzturā, fiziskās veselības rādītājos, mūža vidējā ilguma pieaugumā. Gluži pretēji: XIV-XVIII gs. pilsētnieki bija visnabadzīgākie, visizsalkušākie, visslimīgākie, visneilgāk dzīvojošie cilvēki. Pilsēta kā progresīvas dzīves telpa nostiprinājās tikai XX gs.
·         Cilvēces vēsturiskajā kopainā ir vairākas tendences, kuras apliecina noteiktu pieaugumu: 1) tehniskā varenība pieaug; 2) cilvēku skaits pieaug; 3) sociālās organizācijas komplicētība pieaug.
·         Darvinisma pamatojums ir dīvains, loģiski pretrunīgs: 1) izdzīvošanu nodrošina piemērošanās, 2) taču piemērošanās kritērijs ir panākumi izdzīvošanā.
·         Dzīves apstākļu uzlabošanās (kultūra) uzvarēja Darvina izslavēto dabisko izlasi. Taču tas nozīmē, ka samazinās cilvēku dzīvotspēja. Garantējot visu bērnu izdzīvošanu, uzkrājās ģenētiskā krava, kurai ir eksponenciāls raksturs. Tā rezultātā katra jaunā paaudze virzās kā bioloģiski mazāk piemērota dzīvei – ar mazāku dzīvotspēju. Tāpēc katra jaunā paaudze ir vēl vairāk atkarīga no mākslīgās vides (kultūras). Lai izdzīvotu, nepieciešama arvien mākslīgāka dzīves vide. Respektīvi, nemitīga palīdzība (medicīna u.c.) un šīs palīdzības modernizācija.
·         Sociālās organizācijas komplicētība prasa noteiktu intelektuālo līmeni; sociālās organizācijas komplicētības pieaugums prasa intelektuālā līmeņa pieaugumu. Tas nozīmē zināšanu pieaugumu, spēju izprast cēloņu-seku procesus, darbības-atbildības mēroga pakārtotību, darbības-slavas vai soda attiecības, mērķa uzturēšanu, emociju kontroli, ilglaicīgu programmu plānveidīgu izpildi, valsts darbinieku spēju sevi identificēt ar dažādām sociālajām grupām, izprotot to velmes, vajadzības, prasmi pacietīgi gaidīt ilglaicīgu programmu rezultātu.
·         Racionālās domāšana prioritāte veicināja cilvēka un dabas harmonijas izzušanu; cilvēki kļuva cietsirdīgāki, bezdvēseliskāki, agresīvāki gan viens pret otru, gan pret dabu.
·         P.Sorokins: visas lielās morāles sistēmas ir nostiprinājušās katastrofālos laikmetos. Vai tas attiecās arī uz mūsdienām? Vai eiropeīdu katastrofa (izmiršana, debilizācija) dzemdēs jaunu lielu morāles sistēmu? Vai tā būs postcilvēku morāles sistēma?

·         Plaisa starp tehnoloģiju (spēku) un psiholoģiju (gudrību) palielinās. Taču tajā pašā laikā tehnoloģija bez psiholoģijas nav iespējama. Tehnoloģiju rada cilvēka gudrība. Kāpēc tiek runāts par plaisas palielināšanos? Vai tas attiecās uz cilvēku masu nespēju tikt līdzi ar savu gudrību tehnoloģijas attīstībai?

Humānisms



Eiropā humānisma koncepcija no X-XI gs.; ieviesa arābi, kuriem humānisms bija tas pats, kas ateisms; humānisms nostiprinājās Itālijā XIV-XV gs., bet XVI gs. izplatījās/nostiprinājās visā Eiropā; XVII-XVIII gs. humānisma ideoloģija sasniedza kulmināciju franču apgaismības projektā. Humānisma 3 fundamentāli postulāti (demagoģija): 1) cilvēks ir fiziski un garīgi pilnvērtīga būtne; cilvēks dabā ieņem privilēģētu stāvokli, aicināts būt dabas saimnieks un izmantotājs; 2) katrs cilvēks ir mikrokosmoss; 3) cilvēka prāts ir spējīgs pārveidot Dieva radīto pasauli, padarot to skaistāku (tēze bija oriģināla agresija pret reliģiju, jo humānisms kļuva ateisms ne tikai arābiem, bet arī eiropiešiem).

Nianses


§  Cilvēku un dzīvnieku koncentrācijas pieaugums vairo agresiju: cilvēku un dzīvnieku savstarpējo naidīgumu. Respektīvi, planētas iedzīvotāju skaita grandiozais pieaugums vairo cilvēces iekšējo spriedzi, kā sekas var būt t.s. civilizāciju konflikti, kari, terora akti, atsevišķas slepkavības, reliģiskais genocīds, dzimstības samazināšanas slepenās programmas, planētas iedzīvotāju skaita slepenās programmas utt.
§  Katrā gadsimtā karos iet bojā 4% - 1% no planētas iedzīvotājiem.
§  Jaunākais epistemoloģiskais atklājums: zināšanas ir atkarīgas no to „nesēja”, kā arī ārējās vides, kura ietekmē zināšanu ieguvi (pētījumus).
§  Tīri analītiskas zināšanas nav iespējamas; pozitīvisms ir prāva ilūzija; jaunākajos laikos sākās intuīcijas atzīšana, subjektīvisma klātbūnes atzišana izziņas procesos; sākās jauns gnozeoloģiskais laikmets, kas ir nosaukts par postneklasiskās zinātnes laikmetu.
§  Katra jauna parādība ir attiecīgās sistēmas atbilde pēc noteiktu apstākļu izveidošanos, kā rezultāts ir jaunā parādība.
§  Egocentrisms ir entropijas izpausme sociālajā dzīvē.
§  Līdzsvarots stāvoklis un līnijisks process ir tikai pārejas momenti nelīdzsvarotajā un nelīnijiskajā pasaulē.
§  Prognoze vienmēr balstās uz ekstrapolāciju – parādības daļas/fragmenta/elementa novērošanā iegūto secinājumu attiecināšana uz visu parādību. Tāpēc galvenais ir jautājums, ko ir vērts ekstrapolēt.
§  Zinātne par pašorganizāciju tiek dēvēta dažādi: Vācija – sinerģētika (Hagens); Francijā – disipatīvo struktūru teorija (Prigožins); ASV – dinamiskā haosa teorija (Feigenbaums); Latiņamerikā – autopoēzes teorija (Maturano); Krievijā – sinerģija vai nelīnijiskā dinamika (Kurdjumovs).
§  Sinerģētika ir zinātne par stabilu nelīdzsvarotību; attīstību kā nelīdzsvarotības saglabāšanas funkciju.



sestdiena, 2017. gada 10. jūnijs

Substancionālās prasības


Attieksme pret idejām, principiem, tēzēm, uzskatiem, atziņām var būt dažāda. Var būt divi varianti. Pirmkārt, attieksmi var nosacīt funkcionālās prasības; tas nozīmē, ka viss tiek pieskaņots parādību un procesu mainīgajai konjunktūrai, konkrētām materiālistiskām, pragmatiskām vajadzībām. Piemēram, neoliberālisma vajadzībām. Otrkārt, attieksmi var nosacīt substancionālās prasības; tas nozīmē, ka viss tiek pieskaņots parādību un procesu būtībai, patiesības vajadzībai, bet nevis kaut kādiem ārējiem aprēķiniem. Piemēram, garīgumam un morālajai stabilitātei cilvēkos.


svētdiena, 2017. gada 4. jūnijs

Limitētā refleksija



Refleksijas mēdz būt dažādas. 1) Tā teikt, ikdienišķais variants: apcere, pārdomas, domu un pārdzīvojumu izvērtējums, ko cilvēks realizē nepārtraukti. 2) Filosofiskais un zinātniskais variants: teorētiskās darbības veids, savas rīcības un tās likumsakarību izzināšana un formulēšana. 3) Psiholoģiskais variants: cilvēka pašizziņa, savu pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršana un apcerēšana. Refleksiju limits pastāv otrajā variantā. Plašākā nozīmē drīkst teikt, ka mūsu teorētiskā darbība ir limitēta, piemēram, demogrāfijas jautājumos; konkrēti – demogrāfiskās pārejas izskaidrojumā. Saskarsmē ar atbildi par demogrāfiskās pārejas iemesliem mūsu intelektuālie resursi ir nepietiekami. Aiz refleksijas robežām ir demogrāfiskās pārejas izskaidrojums. Izprotam sinerģijas klātbūtni – cilvēces sinerģiju (pašorganizācijas principu). Bet tas arī viss. Cilvēces sinerģiju (pašorganizāciju) noteikti ietekmē vēl kaut kāds spēks, kas meklējams kosmosā. Šis spēks ir cilvēces sinerģijas metafiziskais avots un tajā skaitā demogrāfiskās pārejas metafiziskais avots. Bet to mēs nevaram droši apgalvot. Varam dalīties vienīgi ar konceptuāli mistiskām refleksijām – sava veida kosmisko konspiroloģiju.

Etniskā renesanse


XXI gs. globālo sociālo problēmu analītiķi saskata etnisko renesansi – masu interesi par etnisko identitāti. Etniskā renesanse ir starptautiskā tendence. Iespējams, tā ir savdabīga pretreakcija globalizācijai, kas sevī ietver etnisko nivelēšanu. Cits iemesls – „baltās” rases izmiršana, kas arī var kāpināt interesi par etnosu/tautu kā izmiršanas novēršanas līdzekli, kolektīvi pievēršoties demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Vēl viens iemesls etniskai renesansei var būt neoliberālisma uzbrukums, akcentējot galēju individuālismu, kad indivīds tiek tik pamatīgi „individualizēts”, ka zaudē pamatus zem kājām un tauta/etnoss tiek izvēlēts kā aizsardzības līdzeklis. Tas saskan ar etnosa/tautas misiju kā psiholoģisko kopību, palīdzot cilvēkam 1) orientēties pasaulē un iegūt informāciju par pasauli, 2) saņemt dzīves vērtības un 3) vispār aizsargāt cilvēku sociāli un fiziski. Etniskai renesansei acīmredzot var būt tikai paliatīvs vēriens, – etniskā renesanse var būt tikai daļējs risinājums, pagaidu līdzeklis. Nākas stipri šaubīties, vai demogrāfiskā pāreja var tikt pārvarēta, ierobežota ar etniskās renesanses projektu. Tāpat nākas šaubīties par etniskās renesanses spēju uzvarēt neoliberālisma enerģijas galveno dzinēju alkātību un egoismu. Neoliberālisms cilvēkos strauji iznīdē taisnīguma, patiesības, līdzcietības un īstenības dziļas izpratnes spēju, talantu. Pat vēlēšanos dzīvot „ar galvu”. Empātija kā fundamentāla nacionālā iezīme strauji izzūd neoliberālisma morālajā atmosfērā. Cilvēkos izzūd spēja un vēlēšanās iedziļināties citu cilvēku pārdzīvojumos, problēmās. Cilvēks nevar paļauties uz citu cilvēku atbalsta. Praktiski tas nozīmē, ka nevar paļauties uz etnosa/tautas atbalstu. Etniskā renesanse netiek galā ar tādām problēmām kā attiecīgās tautas morāli psiholoģiskie arhetipi personīgās labklājības, bagātības vairošanas, egoistisko impulsu jomā. Etniskā renesanse nevar pilnā mērā atdzīvināt kolektīvisma instinktus – kolektīvisma kā dzīves jēgas izpratni. Kolektīvisma instinktu apklusina egoistiskais instinkts.



ceturtdiena, 2017. gada 11. maijs

Kolaboracionisti



Svešvārds (no fr. collaborationiste) „kolaboracionists” latviešu svešvārdu vārdnīcā tiek skaidrots kā dzimtenes nodevējs, kas sadarbojās ar okupantiem. Taču paši franči vārdu „collaboration” (sadarbība) lieto plašākā nozīmē, raksturojot sadarbību ar kaut ko sliktu un nepieņemamu. Burdjē par kolaboracionistiem sauca zinātniekus, kuri sadarbojās ar žurnālistiem, nebaidoties zaudēt idejisko (zinātnisko, akadēmisko) brīvību un sākot kalpot mediju uzspiestajai ideoloģiskajai pozīcijai. Mūsdienās mediju vara drausmīgi apdraud zinātnes iespēju saglabāt neatkarību. Mūsdienu medijiem ir izdevies savā varā pakļaut daudzus zinātniekus. Zinātnieku aprindās mediju vara ir masveidīga. Var jautāt: „Cik latviešu zinātnieku pašlaik nesadarbojās ar medijiem un ir gatavi to nekad nedarīt?”. Tas noteikti būtu retorisks jautājums. Žurnālisti ir ieinteresēti sava medija reitinga kāpinājumā. Viņi tāpēc nekautrējās izmantot visus iespējamos līdzekļus un paņēmienus. Tajā skaitā atsaukšanos uz demokrātiskumu, izmantojot zinātniekus it kā demokrātiskā zinātnisko teoriju izplatīšanā sabiedrības masās. Centieni kāpināt reitingu demokrātijas vārdā ir izteikti negodīga rīcība. Reitings ir komerciālās pasaules elements, bet nevis demokrātijas elements. Žurnālisti bieži izmanto sociologus, kuri organizē sabiedriskās domas aptaujas. Pati par sevi sabiedriskās domas aptauja ir  naiva demokrātijas deformācija un naivu demokrātisko jūtu izplatīšana savtīgos nolūkos. Sabiedriskās domas aptauja balstās uz maldīgu ieskatu it kā visiem cilvēkiem var būt viedoklis par visu kaut ko uz pasaules. Tiek uzspiesta doma it kā visi cilvēki ir spējīgi ražot viedokļus. Sabiedriskās domas aptaujas balstās uz demagoģiju it kā visi viedokļi ir svarīgi un katrs viedoklis ir svarīgs. Zinātnieku sadarbība ar žurnālistiem mūsdienās ir izvērtusies zinātnieku profesionālā nodevībā, atsakoties no savas identitātes un misijas, autonomijas un akadēmiskās brīvības. Mūsdienās mediju saimniekiem ir izdevies panākt teorētisko zināšanu, faktiski – zinātnes, angažētību. Zinātne pati pie tā ir vainīga. Rietumu inteliģence un tajā skaitā akadēmiskā inteliģence XX gs. 80. gados pati brīvprātīgi pārņēma finansu kapitālisma alkātīgo spekulantu psiholoģiju, loģiku, sociālo lomu, zinātniskajā darbībā atzīstot vienīgi tūlītēju izdevīgumu un ieviešot pat akadēmiskajā pasaulē visdažādākos reitingus, sākot ar citēšanas statistiku un beidzot ar studiju programmu reitingiem, kā arī pasniedzēju reitingiem. Rietumu akadēmisko aprindu intelektuālā uzvedība strauji pārvērtās politiskajā uzvedībā, kad galvenās intereses koncentrējās ap naudu, slavu medijos, reitingiem.

Kolektīvais



Sastopama virkne parādību, kurām var būt kolektīvs raksturs. Tās ir parādības, kuras raksturo zināmus sociālos kolektīvus. Tajā skaitā var raksturot visu tautu. Protams, tās ir abstrakti izprastas parādības, jo reāli dabā neeksistē un abstrakti summējās no atsevišķām individuālajām parādībām, kuras reāli eksistē dabā. Taču abstraktā formātā traktētās parādības var palīdzēt labāk izprast tos sociālos fenomenus, kuri uzrāda kolektīvas iezīmes. Piemēram, var palīdzēt labāk izprast tādu sociālo fenomenu kā tautas mentalitāte. No XX gs. 80.gadiem socioloģijā ir pazīstams jēdziens „kolektīvais intelekts”. Par kolektīvo intelektu un tā izpausmēm nākas runāt tajos gadījumos, kad kolektīvs (kāda sociālā vienība) atrod labāku lēmumu nekā ir labākais individuālais lēmums dotajā kolektīvā. Skaidrs, ka tas viss ir nosacīti (abstrakti). Labāko kolektīvo lēmumu noteikti arī formulē kāds konkrēts indivīds, bet nevis „kolektīvs”. Vienīgi šis individuālais lēmums var izrādīties labāks nekā citi iepriekšējie individuālie lēmumi un izraisīt ilūziju par „kolektīvā intelekta” klātbūtni vislabākā lēmuma pieņemšanā. Jēdzienu „kolektīvais intelekts” ieteica Ņūdžersijas zinātnieki. Jēdziens, domājams, vislabāk var kalpot kā metafora sabiedrības darbības atspoguļošanā. Interese par kolektīvo prātu, kolektīvo apziņu ir bijusi vienmēr. Emīls Dirkheims 1912.gadā rakstīja par cilvēka loģiskās domāšanas atkarību no sabiedrības, kas intelektuālajā ziņā ir daudz augstākā pakāpē nekā atsevišķs indivīds ar savu intelektuālo pakāpi. Herberts Velss izteicās par „pasaules smadzenēm”. Vladimirs Vernadskis ieviesa jēdzienu „noosfēra” – cilvēces prāts kosmosā. Iespējami arī tādi vairāk vai mazāk metaforiski risinājumi kā kolektīvais racionālisms, kolektīvā loģika, kolektīvais tikumiskums, kolektīvā komerciālā loģika, kolektīvā konformisma loģika, kolektīvā reitingu loģika, kolektīvo intelektuālo vērtību birža.

trešdiena, 2017. gada 10. maijs

Sirdsapziņa



Sirdsapziņa attiecās uz emocionālo un tikumisko sfēru. Sirdsapziņa ir prāta un jūtu apvienojums tikumības vārdā. Nav vienots viedoklis par sirdsapziņas izcelsmi. Dominē divi viedokļi: 1) iedzimta īpašība un 2) kultūras (sociālās vides) attīstīta īpašība. Sirdsapziņas prakse arī nav viendabīga. Sirdsapziņas gradāciju un pielietojumu nosaka pats indivīds. Taču dziļa ietekme var būt attiecīgajā sabiedrībā valdošajai attieksmei pret sirdsapziņu; sirdsapziņas autoritāte un reputācija mēdz būt dažāda sociālajos kolektīvos. Sirdsapziņas prakse ir ļoti pamatīgi atkarīga no sabiedrībā funkcionējošām struktūrām un nostādnēm, kuras var ieinteresēt cilvēkus būt godīgiem un visu darīt saskaņā ar savu sirdsapziņu. Šīs struktūras un nostādnes ne tikai stimulē satraukumu par sirdsapziņas izmantošanu, bet arī atbalsta un kāpina šo satraukumu. Cilvēki saprot, ka viņiem ir jārīkojās maksimāli saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ja tas tā nenotiks, tad sekos noteikts nosodījums. Dotās struktūras un nostādnes tradicionāli veido valsts ideoloģija, panākot sabiedrības dzīvi saskaņā ar sirdsapziņu.

Neoliberālisma agresija


Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem, kad Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Šī paaudze savu alkātību, iracionālo kapitālismu, sociālo bezatbildību un sociālo cinismu no 80.gadiem maskē ar neoliberālismu, to grandiozi zombējot pasaules sabiedrībā. Kapitālisms sevi nosauca par neoliberālismu, kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms, jo gan sociālisms, gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies bērni. Protams, pats galvenais ir tas, ka finansu varai izdevās panākt neoliberālisma demagoģijas apsēstu indivīdu politisko varu daudzās valstīs, kā arī savās rokās pārņemt planētas mediju sfēru. Neoliberālisma iespējas saglabāt politisko varu uzskatāmi izpaudās Francijā prezidenta vēlēšanās 2017.g.maijā. Par prezidentu kļuva tipisks neoliberālists – sintētisks tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, pederasts. Rietumu civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Liela loma ir tādam neoliberālisma ideoloģiskajam palīgkomponentam kā postmodernismam; reāli – postmodernistiskajam obskurantismam

otrdiena, 2017. gada 9. maijs

Laikmets



Laikmetu raksturo ne tikai tas, kas tajā notika. Laikmetu raksturo arī tas, kas tajā nenotika. Piemēram, Rietumu civilizācijas mūsdienu laikmetu spilgti raksturo tas, ka eiropeīdi atsacījās dzemdēt bērnus. Tātad laikmetā nenotika dzimstības pieaugums. Šis bēdīgais nenotikušais process ļoti spilgti raksturo mūsdienu laikmetu. Bet ne tikai laikmetu raksturo tas, kas nenotika. Arī cilvēks vairāk domā par to, kas ar viņu varēja notikt, bet nevis tik daudz domā par to, kas ar viņu ir noticis. Laikmets ir pozitīvo un negatīvo tendenču repertuārs, izdomas un muļķību repertuārs, pagātnes un nākotnes savijums, notikušā un nenotikušā konfrontācija.

Dominējošais tips



Katrā sabiedrībā un katrā laikmetā ir kāds dominējošais cilvēciskais tips, kuru ciena, atdarina, propagandē un kuru pretstata citiem cilvēciskajiem tipiem, tos kritizējot, noniecinot, necienot, izsmejot. Dominējošais tips funkcionē cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas visās sfērās: zinātnē, mākslā, saimnieciskajā darbībā, politikā, izglītībā, medicīnā, masu komunikācijas līdzekļos utt. Dominējošā cilvēciskā tipa pamatā ir noteiktas intelektuālās, izglītotības, morālās, komunikatīvās, profesionālās īpašības. Šīs īpašības attiecīgajiem indivīdiem (potenciālajiem dominējošajiem tipiem) sniedz iespēju ātri un efektīvi pielāgoties sava laika kultūras noskaņojumam. Izdzīvošana kultūrā vienmēr ir aktīva pielāgošanās noteiktam kompleksam - domāšanas tipam, noteiktai visdažādāko vērtību (estētisko, ētisko, sociālo, politisko) skalai. Šo kompleksu pamatā formē t.s. oficiālā ideoloģija. Ideoloģija sabiedrībā mainās. Tāpēc mainās arī dominējošais cilvēciskais tips. Būtiska loma ir sabiedrības reakcijai, tiekoties ar t.s. oficiālo ideoloģiju, kuru virza valdošā kārta. Piemēram, valdošās kārtas virzītā neoliberālisma ideoloģija sabiedrībā sekmē dažādu reakciju, kaut gan, protams, stingri formē noteiktu dominējošo cilvēcisko tipu – neoliberālisma fanu. Rietumu civilizācijā pašlaik neoliberālisma fans ir dominējošais cilvēciskais tips. Tas tiek pretstatīts citiem cilvēciskajiem tipiem. Valdošās kārtas oficiālā ideoloģija propagandē tikai neoliberālisma fanus. Saprotams, sabiedrības kādai daļai tas nav pieņemams. Šī sabiedrības daļa dominējošajā cilvēciskajā tipā nesaskata nekā vērtīga. Neoliberālisma fani esot slinki, infantili, pastulbi, vāji izglītoti galvenokārt jaunāko paaudžu pārstāvji, kuri cer uz vecāku un valsts palīdzību, sevi uzskata par galvenajiem uz Zemes, mēdz būt paši pederasti vai pederastu atbalstītāji. Pati lielākā nelaime ir tā, ka šodienas dominējošais tips liecina (faktiski – atgādina) par cilvēkam piemītošo iekšējo entropiju – garīgā sabrukuma tendenci. Tāpēc šodienas dominējošā cilvēciskā tipa analītikā aktuāli ir tādi jēdzieni kā degradācija, deģenerācija, debilizācija un šo procesu izteiktas dinamikas konstatācija.

Subetnoss

Prof. Pēteris Zeile: “Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās nākamās Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu un nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un “latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi. Pamatetnoss vērtās subetnosā”.

svētdiena, 2017. gada 7. maijs

Varas inteliģence


(Sakarā ar piedāvāto dalījumu 1) tautas inteliģencē un 2) varas inteliģencē.)

Varas inteliģences portretu nosaka varas inteliģences pamatbūtība – oportūnisms un konformisms. Aktuāla ir likumsakarība: jo netīrāka vara, jo netīrāka varas inteliģence. Aktuālas arī citas likumsakarības: muļķis vislabāk saprot muļķus; nelietis atzīst tikai otra nelieša nelietību u.tml. Tik tikko minētās likumsakarības visprecīzāk formulētas tautas folklorā (parunās) un izcilu personību aforismos. Mūsdienās varas inteliģences ģenēzē un funkcionēšanā milzīga loma ir medijiem, kuri savām vajadzībām (reitingiem) „uzpiarē” varas inteliģences piemērotākos eksemplārus („sabiedrībā pazīstamos cilvēkus”). Padomju laikā savām vajadzībām inteliģences piemērotākos eksemplārus „uzpiarēja” VDK. Saprotams, arī ar masu komunikācijas līdzekļu palīdzību. Taču bija arī citas formas. Piem., zinātniskās, profesionālās, mākslinieciskās karjeras mākslīga veicināšana. Reizē šie eksemplāri kļuva par varas inteliģences simboliem, etaloniem. Praktiski VDK „uzpiarētie” indivīdi veica divas funkcijas: demonstrēja inteliģences (visbiežāk t.s. radošās inteliģences) lojalitāti padomju varai un izpildīja VDK noteiktus slepenus uzdevumus. Varas inteliģences portreta sagatavošanā obligāti ir jāņem vērā vairāki nosacījumi: 1) jo talantīgāks cilvēks, jo idejiski patstāvīgāks cilvēks; 2) jo lielāka personība, jo mazāka šīs personības velme sadarboties ar varu; 3) jo izcilāka personība, jo mazākas izredzes no tās sagaidīt pakļautību varai, žurnālistiem, speciālajiem dienestiem, politiskajām partijām. Ne velti, piemēram, talantīgas, lielas, izcilas personības šodien atbaida žurnālistus. Mūsdienās žurnālisti komunicē tikai ar totālām niecībām, pelēcībām un viduvējībām, kurām nav nekādu cerību iegūt cieņu, apbrīnu, reputāciju attiecīgajā profesionālajā, mākslinieciskajā, zinātniskajā korporācijā. Mūsdienās žurnālistiem, plašāk – varai, nav vajadzīga tautas inteliģence – īstā inteliģence. Kas ir īsts inteliģents? Īsts inteliģents ir radītājs, radoša būtne, cilvēks, kas tiecās pēc patiesības; tas ir racionāls, konstruktīvs cilvēks; reizē arī jūtīgs, atbildīgs cilvēks; noteikti apzinīgs cilvēks un savas sirdsapziņas vergs; viņš nevairās kalpot citiem, būt apgaismotājs, atbrīvotājs, nosodītājs; īsts inteliģents ir kritiskās domāšanas adepts, oportūnisma un konformisma ienaidnieks, kā arī mietpilsonības, primitīvisma, vulgaritātes, šķebīgas sentimentalitātes ienaidnieks. Bet kas ir varas inteliģence? Varas inteliģence ir diametrāli pretēja īstai (tautas) inteliģencei. Varas inteliģence ir varas bezierunu kalpone, veidojot klerku, ierēdņu, „ekspertu”, birokrātijas, masu kultūras produkcijas autoru un tirgotāju kontingentu. Tas ir kontingents, kura galvenā bagātība ir talanta, gudrības un godīguma deficīts.


ceturtdiena, 2017. gada 4. maijs

Cinisma avoti


Vienas paaudzes divu ļoti gudru cilvēku (intelektuāļu) Pjēra Burdjē (1930-2002) un Gintera Grasa (1927-2015) 1999.gada TV ierakstītajā sarunā dominē bezatbildības tēma. Runa ir par valdošās kārtas (politiķu, biznesmeņu, masu mediju īpašnieku) bezatbildību ne tikai savas valsts sabiedrības priekšā, bet visas cilvēces priekšā. Tā ir sociālā bezatbildība un cilvēciski morālā bezatbildība, kas reāli sākās, pateicoties izteikti vienaldzīgajai attieksmei pret sabiedrības vajadzībām un pret valsti kā sabiedrības aprūpētāju, aizstāvi u.tml. Abi intelektuāļi bezatbildības sākumu Rietumu civilizācijā saskata 80.gados. Viņu saruna stimulē pārdomas par cinisma avotiem. Bezatbildība iet kopsolī ar cinismu, kas, domājams, ir primārais. Cinisms (izaicinoši nicīga izturēšanās un nekaunīga savu mērķu sasniegšana ar antisociālām un amorālām metodēm) sekmē bezatbildību. Cinisms ir tikumiskā īpašība; respektīvi, mentāli dziļāka īpašība nekā bezatbildība, kas var būt cinisma sekas noteiktos apstākļos, kad atbildība netiek pakļauta stingrai kontrolei un atbildība tādējādi ātri izvēršās bezatbildībā. Cinismu realizē inteliģence, jo, manuprāt, nav vēlams lietot jēdzienu „elite” (politiskā elite, ekonomiskā elite, finansu elite, mediju elite u.tml.). Elite var būt tikai viena veida elite; proti, intelektuālā elite, sevī apvienojot intelektuālo varenību ar morāli tikumisko varenību. Elites pamats nav tikai prāts, bet arī morāle, kas izpaužās atbildībā par sava prāta risinājumiem. Cinisma pārstāvjiem pietrūkst morāli tikumiskais komponets, kas vēsturiski ne reti pietrūkst inteliģencei. To lieliski apliecina Krievijas vēsture (inteliģences fenomena autore), kad inteliģence, rupji sakot, savāra ziepes un izvairās no atbildības par savām aplamībām eksaltētajās rūpēs par tautu, valsti. Cinisms (bezatbildība) sākās, kā jau tika minēts, 80.gados. Pirms tam kapitālisma valdošā kārta izjuta zināmu atbildību pret tautu, valsti, arī cilvēci. Tāpēc ļoti svarīgs ir jautājums par cinisma avotiem. Kāpēc 80.gados Rietumos radās cinisms un tā satelīts bezatbildība? Avoti noteikti ir vairāki: 1) demogrāfiskie apstākļi („baltās” rases izmiršana un pašsaglabāšanās instinkta uzplūdi, valdošajai kārtai (inteliģencei) atsakoties no kolektīvajām interesēm un vajadzībām); 2) parvēniju ieplūšana valdošajā kārtā finansu kapitālisma rezultātā. Kā zināms, neoliberālisma, globalizācijas fani ir finansu kapitālistu slānis (praktiski – jauna paaudze) bez morāliem principiem un sociālajām interesēm. Parvēniji ir arī sociālā darvinisma atklāti sludinātāji

piektdiena, 2017. gada 28. aprīlis

Nacionālais kauns un tā hierarhija



Iespējama tāda izpausme, kuru var dēvēt par nacionālo kaunu. Tas pirmkārt un galvenokārt ir kauns par savu valsti un tās cilvēcisko kontingentu, kurš ir vainīgs nacionālā kauna izraisīšanā. Tas vienmēr ir kauns uz citu valstu un citu tautu/nāciju fona. Tas var būt kauns reģiona, kontinenta, civilizācijas, cilvēces mērogā. Nacionālais kauns var izpausties dažādā veidā. 1) Politiskais kauns; tas ir kauns par valsts politisko iekārtu, kura krasi kontrastē ar citu valstu politisko iekārtu un kura spilgti apliecina politiskās domas un gribas atpalicību. Piem., krievu aristokrātiskās inteliģences kāda daļa kādreiz kaunējās par Krievijas monarhistisko valsts iekārtu, kas atšķīrās no Rietumeiropā sastopamās buržuāziskās demokrātijas valsts iekārtas. 2) Militārais kauns; tas ir kauns par valsts izraisīto karu un tajā skaitā Pasaules karu. Šis kauna veids Eiropā/pasaulē vispazīstamākais ir vāciešiem. 3) Ideoloģiskais kauns; tas ir kauns par valsts varas realizēto ideoloģiju; proti, ideoloģisko diktatūru. Šis kauna veids bija raksturīgs padomju cilvēkiem; ideoloģisko apsvērumu dēļ radās disidentu kustība, emigrācija. 4) Ekonomiskais kauns; tas ir kauns par valsts ekonomisko atpalicību, salīdzinot ar kaimiņu valstīm un valstīm ar līdzīgiem nosacījumiem ekonomiskajai attīstībai. 5) Tumsonības kauns; tas ir kauns par tautas vispārējās attīstības zemo līmeni, kas ir radies tautas garīgā inertuma rezultātā. 6) Kriminālais kauns; tas ir kauns par noziegumu brīvību savā valstī. Šis kauna veids ir sastopams Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma un kriminālo valstu izveidošanās. Nacionālā kauna specifika ir tā, ka nav iespējams izveidot kauna veidu zināmu hierarhiju, jo nacionālo kaunu var izraisīt dažādi kauna veidi un sabiedriskajā apziņā tie funkcionē vienā līmenī. Piemēram, vienā līmenī var funkcionēt gandrīz visi minētie kauna veidi, izņemot militāro kaunu un daļēji arī tumsonības kaunu. Stabilāka aina rodas kauna veidu vēsturiskajā hierarhijā. Piemēram, mūsdienās Krievijā acīmredzot pirmajā vietā ir kriminālais kauns. PSRS laikā pirmajā vietā bija ideoloģiskais kauns, cara laikos – politiskais kauns.

Ideoloģijas anihilācija



Latviešu inteliģences lepošanās ar iespēju dzīvot bez ideoloģijas un iespēju neveidot valstisko ideoloģiju ir eksplicīta latviešu inteliģences tumsonība. Tas ir atklāti izteikts (eksplicīts) apliecinājums obskurantismam. Latviešu inteliģence pēcpadomju gados ir darījusi visu, atradinot tautu no ideoloģijas, tautā izskaužot priekšstatu par ideoloģijas nepieciešamību un ideoloģijas vitālo misiju tautas mentalitātes formēšanā. Latviešu inteliģences ideoloģiskais nihilisms faktiski ir ideoloģiski preparēts surogāts. Tas liecina par latviešu inteliģences ļoti dziļo sociālo neizglītotību, kā arī bezatbildīgo attieksmi pret inteliģences klasisko uzdevumu tautas garīgajā pilnveidošanā. Latviešu inteliģences ideoloģijas anihilācija ir turpinājums iepriekšējām latviešu nevērtīgās inteliģences kaislībām, kļūstot karojošā ateisma, materiālisma, šķiru cīņas, kompartijas dievināšanas, proletāriskā intenacionālisma, „perestroikas” afēras enerģiskiem adeptiem. PSRS izglītībā, īpaši augstākajā izglītībā, ideoloģijai bija veltīta 1/3 daļa no mācību satura. Latviešu inteliģence savā laikā pašaizliedzīgi piedalījās padomju ideoloģijas iemiesošanā padomju cilvēku apziņā. Latviešu inteliģencei principā ir pazīstama ideoloģijas loma. Tāpēc latviešu inteliģences atsacīšanās pēcpadomju laikā piedalīties ideoloģiskajā darbā ar savu tautu, kuru būtu iespējams ideoloģiski bagātināt vispārcilvēcisko normu un vērtību garā, ir nacionālā nodevība, kas baisi atsaucās uz latviešu tautas cilvēcisko kvalitāti. Pēcpadomju laikā latviešu tauta, protams, tiek ideoloģiski formēta (zombēta). Taču tiek ideoloģiski formēta neoliberālisma un postmodernisma garā, kas var veicināt vienīgi latviešu tautas vispārējo degradāciju un deģenerāciju, ar ko tagad tiekamies katru dienu mediju stāstos par latviešu stulbumu un nelietībām.

ceturtdiena, 2017. gada 27. aprīlis

Politiskās teorijas



Rietumu civilizācijā plašāka interese par politikas teorētiskajiem risinājumiem sākās pēc II Pasaules kara. Saprotams, politikas teorija interesēja daudzus filosofus (piem., Kantu) un zinātniekus arī agrāk. Taču tās politiskās teorijas, kuras joprojām ir aktuālas un kalpo kā katalizators politoloģiskajā domā, ir radušās pēc II Pasaules kara. Pastāv divas politiskās teorijas (paradigmas). 1) Politiskajā darbībā viss ir atkarīgs no universāliem morāles principiem. Tos ne reti dēvē par vispārcilvēciskajiem principiem. Tie atsaucās gan uz valstu iekšpolitiku, gan uz ārpolitiku – starptautiskajām attiecībām. Politikas veidotās tiesību normas respektē universālos morāles principus. Šo teoriju mēdz dēvēt par politiskā ideālisma teoriju jeb paradigmu. Tā reāli izpaudās Nāciju Līgas veidošanas gaitā pēc I Pasaules kara. ASV prezidenta Vudro Vilsona politiskā doma un konkrētie politiskie piedāvājumi bija tipisks politiskā ideālisma paraugs. 2) Otra politiskā teorija (paradigma) ir politiskā reālisma teorija jeb paradigma. Par šīs teorijas pamatlicēju uzskata Hansu Morgentauvu (1904-1979). Viņa izstrādātā politiskā teorija balstījās uz priekšstatiem par cilvēka dabas īpašībām. Politiskās rīcības pamatā esot cilvēka īpašības. Pasaule nav pilnīga; arī cilvēks nevar lepoties ar pilnību, viņa darbību nosaka viņa cilvēciskās dabas vājības; nosaka ne tikai labas tieksmes, bet arī sliktas tieksmes. Visu nosaka cilvēka intereses – pragmātiski materiālās un garīgi ideālistiskās intereses. Politika ir cilvēku interešu aizstāvēšana ar politiskajiem līdzekļiem. Var būt individuālās intereses un nacionālās (tautas, valsts) intereses.

Divas kultūras = divas civilizācijas

   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā, kas pastāv mūsdienās. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē izglītībā, sabiedrības masu apziņā. Filosofijā, zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Viņi saskata divas dažādas kultūras, respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma.
   Krasu atšķirību saskatīja Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par faustisko kultūru (Rietumu) un apollonisko (antīko, īpaši seno grieķu) kultūru.
   Lasot Špenglera grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no atsevišķu antīkās kultūras parādību raksturojuma. Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību; matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi ir konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c. Antīkā māksla nepazina tālumu, horizontu kā estētisko tēlu; zīmējumos nav kalni, mākoņi, horizots; dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa; nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma, garīgās bezgalības kā tas ir Ticianam, Rembrantam. Apolloniskā dvēsele pazīst tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu telpu; nepazīst likteņa tāli, laika tāli, telpas tāli. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes; dominē mūžīga gaisma bez laika norādes; nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts. Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties (izbaudot) katru jauno pagrimuma pakāpi.
   Antīkā kultūra/apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Tāda bija arī antīkā kultūra Špenglera koncepcijā.
   Kad kultūra noriet civilizācijas stadijā (kaila tehnicisma kundzībā) šajā stadijā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Tas attiecās arī uz mūsdienām. Postcilvēku postkultūrai nav nekādas intereses par cilvēku kultūru; pagātnes mantojuma atklāta un ciniskā noliegšana ir postmodernisma viena no galvenajām nostādnēm.
   Faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir eiropeiskās jeb Rietumu kultūras sākuma laiks.
   Rietumu kultūra krasi atšķirās no antīkās kultūras – apolloniskās dvēseles. Rietumu kultūrā valda faustiskā dvēsele. Tajā galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Nav noslēpums šodienas rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums, kas radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Rietumu kultūru/faustisko dvēseli būtiski nosacīja barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais  suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā; monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc savas garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. Kā zināms, XX gs. tas izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (A.Bels). Kontrasts ar mūsdienām (XXI gs. sākumu) ir milzīgs. Mūsdienīgais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek eksaltētā, primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti šodienas literatūrzinātnieki izsakās par literatūras nāvi.
   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs.sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.
   Civilizācijas domātāji jau bija Šopenhauers, Nīče ar savu cīņu pret dabu, viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme, tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija kosmiskums un metafizika. Ne velti Špenglers nedaudz atzina Kantu, cienot Gēti.
   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats, dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.
   Civilizācijā izdomātais un aktīvi realizētais kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).
   Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami.
   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.
   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras/Rietumu kultūras komponents, principā – dzinējspēks, kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).