sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Elites ģenēze


Par eliti sauc sabiedrības vai kāda sociālā slāņa virsotni, izcilāko daļu. Elites jēdziena lietojums mūsdienās ir kļuvis problemātisks. Īpaši attiecībā uz politiski valdošā virsslāņa apzīmējumu. Mūsdienās valdošais politiskais virsslānis ne reti nav adekvāts elitei tās klasiskajā izpratnē. Valdošajā politiskajā virsslāni nebūt nav sastopami sabiedrības izcilākie pārstāvji. Uz Austrumeiropu no 90.gadu sākuma tas attiecās pilnā mērā. „Perestroika” ieslēdza zaļo gaismu sabiedrības padibenēm, kuras nonāca bijušo padomju zemju politiskajā vadībā. Tāpēc tagad aktuāls jautājums ir jaunas elites ģenēzes iespējas. Šajā ziņā jāņem vērā vairāki nosacījumi. Elite nekad nerodas no šķirām, sociālajiem slāņiem, profesionālajām grupām. Elite nerodas tieši no politiskās sfēras, bet gan no jaunām dzīves tendencēm un tās sabiedrības daļas, kura ir organiski vienota ar jaunajām dzīves tendencēm. Vēl var skaisti teikt, ka elite rodas no tautas dzīlēm. Diemžēl jautājums par jaunas elites ģenēzi pašlaik ir satraucošs, jo jaunās dzīves tendences nav iepriecinošas. Eiropeīdu degradācija un deģenerācija ir vispārzināmas tendences. Dzīvojam it kā informācijas un zināšanu laikmetā. Taču tajā pašā laikā ir plaši novērojams nezināšanas masveida kāpums, personības degradācija, cilvēku idiotijas pieaugums. Citiem vārdiem sakot, cilvēki masveidā kļūst arvien muļķāki, stulbāki, trulāki. Masu komunikācijas līdzekļu piedāvātajai primitīvajai un debilajai produkcijai ir milzīgs pieprasījums. Izglītības programmas kļūst arvien vienkāršākas. Tas attiecās arī uz augstāko izglītību. Tādējādi nākas teikt, ka jauna elite patiešām rodas un tās ģenēzei ir stabili priekšnoteikumi. Taču rodas nevis elite, bet „elite” – postcilvēku elite. Piemēram, ASV un Krievijas valsts institūcijās ir konstatējama elites maiņa. Varas struktūrās ienāk jauna paaudze, kurai pašlaik (2017) nav 50 gadu. Šīs jaunās paaudzes zināšanas aizstāj propagandas štampi. Tāds ir ārzemju intelektuāļu novērojums par jaunās paaudzes darbību.


pirmdiena, 2017. gada 14. augusts

Kultūras liekulība, kognitīvā disonanse, liekulība diskursā


Kultūras liekulība ir īpašs stāvoklis sabiedriskajā apziņā. Īpašais ir tas, ka sabiedriskajā apziņā izpaužās amorāla nostādne – liekulība. Sabiedrība tādējādi ir amorāli tendēta un eksistē amorālā atmosfērā. Liekulība kļūst kultūras vērtība. Tāds īpašs stāvoklis rodas tad, kad sabiedrība nav pārliecināta par savu vērtību. Sabiedrība apzinās savas dzīves nevērtību, taču negrib to atklāti atzīt. Sabiedrība paškritikas vietā nodarbojās ar melīgu pašslavināšanos. Sabiedrība nevēlas paškritiski atzīt savus trūkumus, aizliedz par tiem izteikties. Kultūras liekulību var speciāli uzkurināt valdošā ideoloģija, ja tā vēlas nomaskēt politiskās varas nespēju sabiedrībai nodrošināt morāli cienīgu dzīvi. Taču valdošā ideoloģija ir bezspēcīga, ja jau pašā sabiedrības apziņā nav liekulības „gēns”. Valdošā ideoloģija var gūt panākumus tikai tad, ja sabiedrība saprot, ka ir vāja, bezspēcīga, morāli nestabila un ar zināmām mentālām novirzēm. Valdošajai ideoloģijai, ja tā vēlas panākt ideālu kultūras liekulību, ir jāprot sabiedrībā mazināt kognitīvo disonansi. Kognitīvā disonanse ir zināšanu nesaderība, zināšanu pretrunīgums. Kultūras liekulības gadījumā runa ir par īstu morālo vērtību nesaderību, pretrunīgumu ar valdošās ideoloģijas deklarētajām melīgajām vērtībām. Tā rezultātā rodas kognitīvā disonanse. Sabiedrības pārstāvji var saprast, ka valdošā ideoloģija viņiem uzspiež kaut ko amorālu, neīstu, melīgu. Valdošā ideoloģija liek cilvēkiem liekuļot, liekulību pārvēršot par sabiedrības morālās atmosfēras elementu. Sabiedrības diskursā liekulība ir atkarīga no sabiedrības (tautas) attīstības līmeņa. To zina diskursa analīzes speciālisti. Zinātne ir pamatīgi iedziļinājusies liekulībā kā diskursīvā stratēģijā. Tiek apskatītas liekulības pragmātiskās situācijas, liekulīga diskursa scenāriji, valsts institūtu liekulības atkarība no tautas vispārējā kultūras līmeņa. Sabiedrības diskursā liekulība atspoguļojās vēstures oficiālajā traktēšanā, demokrātijas definīcijās, saskarsmē ar korupciju. Liekulība ir spilgts kultūras un sabiedrības cilvēciskās kvalitātes indikators. Liekulība sabiedrības (tautas) morāles struktūrā tradicionāli sākās tad, ja eksistē aizliegums cilvēkiem atklāt savas domas. Bet tā ir atsevišķa tēma liekulības sociālajā un morālajā analītikā.








piektdiena, 2017. gada 11. augusts

Šizofrēnija


Šizofrēnija joprojām saglabājās kā noslēpumaina novirze no normālas veselības. Šizofrēnijas būtība nav joprojām izprasta. Domājams, nekad netiks izprasta, jo nekad nespēsim līdz galam izprast savu apziņu, savu garīgo būtību. Cilvēka apziņa ir viens no tiem mūžīgajiem noslēpumiem, kas visu laiku pavada cilvēka esamību. Apziņas noslēpums ir tāds pats noslēpums kā cilvēka rašanās noslēpums. Vislielākā skaidrība ir par šizofrēniju tās galējās izpausmēs, kad ir nepieciešama medicīniskā palīdzība. Vēl ir zināms, ka šizofrēnija ir iedzimta novirze. Vēl ir zināms, ka ir sastopama t.s. vienkāršā šizofrēnija (schizophrenia simplex). Turklāt šis variants mūsdienu pasaulē kļūst arvien biežāk sastopams. Par to uztraucās Rietumu civilizācijas medicīnas speciālisti. Vienkāršā šizofrēnija nav slimība, bet „šizoidiskums”. Speciālistu skatījumā vienkāršās šizofrēnijas iemesls ir t.s. informatīvais metabolisms (informatīvā pārvēršanās): nepietiekama audzināšana un izglītība, nespējot cilvēkam nodrošināt zināšanu minimumu, lai viņš varētu normāli dzīvot dotajā vidē. Tā rezultātā veidojās tumsonība, neprasme lietot jēdzienus, zināšanu kroplības, kas viss liecina par vienkāršo šizofrēniju. Vēl ir novērots, ka vienkāršās šizofrēnijas „faniem” ir raksturīga informatīvā intoksikācija: izteikts pieprasījums pēc informatīviem atkritumiem, kaitīgas informācijas. Vienkāršās šizofrēnijas „fani” nonāk sava veida narkotiskajā atkarībā no informatīvajiem atkritumiem. Tāpēc šizofrēnijas sociāli filosofiskās interpretācijas autori izsakās par mūsdienu mediju apzinātu tendenci veicināt sabiedrībā vienkāršo šizofrēniju, speciāli izplatot informatīvos atkritumus (piem., TV pārraida seklas filmas u.tml.). Vienkāršās šizofrēnijas konstatēšana ir iespējama tikai tad, ja skaidri izpaužās indivīda degradācija, tā progresē, kā arī sākās histēriskas lēkmes. Vienkāršās šizofrēnijas uzplaukumā noteikti liela loma ir interneta sociālajiem tīkliem, komentēšanas iespējām. „Trollings” jau ir zināma indivīda degradācijas liecība. Svarīgs moments ir izglītība; proti, masu izglītības primitivizācijas pieaugums, kas kāpina informatīvo metabolismu. Mūsdienās masu izglītības primitivizācija jau aptver arī augstāko izglītību.







trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Kultūras liekulība


Liekulīgi var rīkoties atsevišķi indivīdi, izvēloties amorālu komunikācijas stratēģiju. Taču sastopama arī parādība, kuru pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir liekulība nevis kā individuāla izpausme, bet liekulība kā sociāla izpausme, kad amorāla komunikācijas stratēģija valda sabiedrībā – tautā, nācijā (noteiktas valsts iedzīvotāju kontingentā). Kultūras liekulība ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā, kad ļaužu ētosā (morāles normu, principu un ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība. Kultūras liekulības izcelsme var būt dažāda. Būtiska ietekme noteikti var būt attiecīgās sabiedrības locekļu pašapziņā dominējošajam pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu savukārt var formēt indivīda paša izpratne par savu un savu līdzcilvēku vērtību, kā arī ideoloģijas  uzpotētā izpratne par tautas/nācijas kopējo vērtību. Šajā gadījumā ideoloģijas jēdziens tiek lietots visplašākajā nozīmē. Tajā skaitā ideoloģijā iekļaujot, piemēram, filosofiskās domas, mākslas un literatūras sniegto izpratni par tautas/nācijas kopējo vērtību. Radošās personības parasti jūtīgāk, precīzāk un ātrāk spēj saskatīt morāli tikumiskās iezīmes cilvēkos un sabiedrības kopējās tendences garīgajā jomā. Kultūras liekulība, atkārtojam, ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sabiedrība atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, atbalsta liekulību komunikācijā. Sabiedrība tā rīkojās, balstoties uz savu pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu vērtību un sabiedrībā valda mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti, mainīgumu. Runa ir par labilitāti gan cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, aizliedzot kritiku un polemiku par savu labilitāti. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz saviem locekļiem. Liekulība kļūst aktuāls kultūras elements. Kultūras liekulība, saprotams, pamatīgi degradē atsevišķos indivīdus un sabiedrības ētosu vispār. Degradācijas forma ir kognitīvā disonanse, kas pārņem sociumu, kurā cēlākās un tikumiski tradicionālās morālās vērtības nesaskan ar publiski deklarētajām morālajām vērtībām. Cilvēki ir spiesti liekuļot, slēpt savu īsto attieksmi utt. Piemēram, mūsdienu Latvijā cilvēki nedrīkst publiski atzīties, ka viņiem nav pieņemama LR kriminālā iekārta ar noziegumu brīvību. Tāpēc LR sabiedriskajā domā valda melīga liekulība.








sestdiena, 2017. gada 29. jūlijs

Jaunā stratifikācija


Stratifikācija, sabiedrības dalījums relatīvi nošķirtos slāņos (šķirās, kastās, statusa grupās), neapšaubāmi, nav vēsturiski nemainīga parādība. Laiku pa laikam nākas pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. To nosaka radikālās sociālās izmaiņas, kuras savukārt ir vienotas ar attiecīgā laikmeta visu izmaiņu kompleksu. Mūsdienās atkal ir pienācis laiks pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. Dzīve ir kardināli izmainījusies. Sabiedrībā ir saskatāmas jaunas izpausmes. Sabiedrības sociālā seja ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Līdzšinējais šķiriskais dalījums Rietumu civilizācijā ir novecojis un neatbilst reālajai ainai. Nav vairs proletariāta. Nav vairs buržuāzijas tās klasiskajā veidolā. Tas pats attiecās uz aristokrātiju. Nav vairs zemniecības. Ar lauksaimniecību nodarbojās ļoti neliels skaits cilvēku. Nav inteliģences. Viss ir sajaucies un turpina sajaukties; proletariāta atvase var kļūt buržujs („jaunā buržuāzija”) un var ieprecēties aristrokrātijā; inteliģences kritērijs nav augstākā izglītība, kura tagad var būt sētniekam un var nebūt ministram (sveiciens latviešiem!). Nepieciešams jauns sociālais iedalījums – jauna stratifikācija. Priekšlikumu izvirzīšana jau ir sākusies. Sastopams iedalījums trijās daļās: 1) saimnieki jeb īpašnieki, kuru rokās ir politika, ekonomika, masu mediji; 2) aģenti, kura veidojās no cilvēkiem bez īpašumiem un bez varas, bet tajā pašā laikā viņi aktīvi iekļaujās pastāvošajā dzīves kārtībā saskaņā ar savām interesēm; 3) sekotāji, kuri pakalpīgi un paklausīgi seko saimniekiem jeb īpašniekiem; viņi veido sabiedrības lielāko daļu. Apzīmējumi „saimnieki jeb īpašnieki”, „aģenti” un „sekotāji”, iespējams, tiks akceptēti, bet varbūt arī tas nenotiks un būs citi priekšlikumi. Domājams, labi ir tas, ka tiek atmests jēdziens „elite”. Tagad patiešām nevalda elite, bet kaut kāda apšaubāmu cilvēku daļa. Tas tāpēc, ka saimnieki jeb īpašnieki tagad ir ļoti apšaubāmi tipi (finansu mahināciju autori) un vairs neeksistē vecā labā buržuāzija, bet aristokrātijai zināma ietekme ir saglabājusies tikai dažās valstīs. Pasaules lielākās valstis (ASV, Krievija, Ķīna) vispār iztiek bez aristokrātijas.






piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Mentalitāte=Politiskā apziņa


Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Mentalitāte ir determinējošs fenomens, cēloniski nosakot cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko cilvēks domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks. Tajā skaitā, protams, nosakot arī atsevišķo cilvēku vai cilvēku kopas (tautas) ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību, no kuras savukārt summējas attiecīgās cilvēku kopas (tautas) darbības, uzvedības un komunikācijas portrets. Tautas mentalitāte = tautas ētoss = tautas politiskā apziņā. Kāda ir tautas mentalitāte un tās determinētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja latviešu mentalitātē dominē patoloģija savstarpējās attiecībās un praktiski starp latviešiem valda šausmīgs savstarpējais naids, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad tas viss atspoguļojās arī latviešu politiskajā apziņā. Latvietim nekad nebūs pieņemams otrs latvietis-politiķis arī tad, ja viņš būtu ideāli godīgs un ideāli gudrs latvietis-politiķis. Tautas politiskā apziņa nav iespējama bez stingras izpratnes par obligātu nepieciešamību uzticēties, atbalstīt un brīvprātīgi pakļauties izvēlētajam un tautas politiskās dzīves vadīšanai deleģētajam politiskajam subjektam – politiskajai organizācijai un atsevišķiem politiķiem. Pie latviešiem tas nav praktiski iespējams. Latviešu politiskajā apziņā nav konstatējama minētā izpratne. Konstatējama ir vienīgi minētā mentālā patoloģija. Tāpēc ir odiozi piemēri: vienā „partijā” sagājuši tipi ar diametrāli pretējiem uzskatiem, partiju nodevīga pamešana, partijas biedru savstarpējais naidīgums, valsts vadītāju apsmiešana utt. Lai panāktu cienījamu un efektīvu tautas politisko apziņu, „dresūra” ir jāsāk ar tautas mentalitāti. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautas mentalitāti (nacionālo raksturu) var izmainīt dažu paaudžu laikā. Galvenais esot iecementēt stabilus pamatus, jo pēc tam process labdabīgi turpinās saskaņā ar pašorganizācijas principu. Vai latvieši paši var sev iecementēt stabilus pamatus? Vai latvieši paši var tikt galā ar savu slaveno patoloģiju, pie reizes katrs sevi uzskatot par visgudrāko, viskompetentāko, viszinošāko? Parasti stabilus pamatus iecementē tautas garīgā elite, kurai tautā ir morālās autoritātes un morālās reputācijas maksimums. Skaidrs, ka kriminālā dzīves kārtība izslēdz jebkādu iespēju piedzimt tautas garīgai elitei ar maksimālu uzticību tautā. Pašlaik latviešu nomācošajam vairākumam nemaz neinteresē tādi smalkumi kā tautas garīgā elite. Latviešu gandrīz viena trešā daļa (27%) no visas sirds atbalsta kriminālās oligarhijas jūgu. Par to liecina soc.aptaujas. Saprotams, tā ir visnevērtīgākā tautas daļa, negodīgi, blēdīgi, agresīvi, nekaunīgi, ķērcoši hominīdi, kuri domā tikai par savas alkātības un ambīciju apmierināšanu. 27% spēj cilvēku kopu (tautu) pārvērst nekur nederīgā etniskajā formācijā. Lai kaut ko sacūkotu, pietiek ar 15%. Toties 27% var gāzt kalnus, un nekāda pretestība nav iespējama.







sestdiena, 2017. gada 22. jūlijs

Minisentences


§  Tautai var pārmest sirsnīguma, laipnības, atklātības trūkumu.
§  Angļiem esot specifisks (differentia specifica) nominālisms – tieksme noliegt universālijas kā īpašus abstraktus objektus, kuri pastāv neatkarīgi no konkrētajiem objektiem.
§  Tagad ir cieņā savdabīgs respektabilitātes eidoss (respektabilitātes redzamā forma), kā pamatā ir patiesības un melu jocīga polaritāte: no vienas puses mocoši vēlas patiesību, taču tajā pašā laikā sēž melu peļķē līdz ausīm, jo ir pārliecināti par savu melu patiesību un uz meliem balstītās dzīves lielo vērtību.
§  Šodienas (2017) leksiskais dēmons mīl un popularizē tādus vārdus kā postcilvēks, deģenerāts, psihopāts.
§  Jēdzienu teoloģijā visu izšķir lietoto jēdzienu pareizība vai nepareizība.
§  Ja sakām, ka ir transcendentāla kriminālā valsts, tad tas nozīmē, ka valsts krimināla paliks līdz pasaules galam – uz visiem laikiem un visos apstākļos.
§  Endēmiska histērija – tāda histērija, kura sastopama tikai noteiktā vidē.
§  Jēdziena „pilsoniskā sabiedrība” lietošana lielā mērā ir tikai dekorācijas maiņa, no skatuves nostumjot seno jēdzienu „tauta”. Dekorāciju maiņa liecina par lingvistiskā terorisma izplatību.
§  Cilvēkus var iedalīt atkarībā no runāšanas lomas viņu esamībā: 1) domāju (klusu) – tātad esmu; 2) runāju – tātad esmu; otrā daļa domāt spēj vienīgi runājot.
§  Mūsdienās vārdi „demokrātija” un „populisms” ir sinonīmi.
§  Tagad cilvēciskuma mērs ir prasme lietot „No problem!”, „Super!”, „Okei!”.
§  Kurš maz domā, dzīvojot ilgi.
§  Ebreja lielākais grēks esot aizmirst, ka viņš ir cara dēls.
§  Tautas pašsaglabāšanās instinkts funkcionē ar tradīciju, vēstures, ticības, paražu palīdzību, pateicoties uzticībai pagātnei; ebreji neskumstot par pagātni, jo viņiem pagātne ir iekļauta tagadnē, bet nevis pārvērsta par muzejisku eksponātu; ebreji orientējās tikai uz tagadni, labi zinot, ka tagadnē ir iekļauta arī pagātne.
§  Aktuāls esot jautājums, vai ebreji spēj eksistēt bez judofobijas.
§  Vārdi „nacionālisms” un „sociālisms” ir franču izcelsmes.
§  Delikātums var dzīvē vairāk traucēt nekā piesardzība.
§  Ebreju paruna: kurš netic brīnumiem, nav reālists.
§  Konfūcijs: pasauli pārvalda zīmes un simboli, bet nevis vārdi un likumi; Rietumu civilizācijā pasauli pārvalda vārdi: reliģiskie, ideoloģiskie.







piektdiena, 2017. gada 21. jūlijs

Sacelšanās


Tautas permanentā bojāeja ir acīmredzama: novecošana, izmiršana, aizklīšana svešumā, kriminālā valsts, noziegumu brīvība, ģeopolitiskā un militārā okupācija, zagšana, nabadzība, alkoholisms, narkomānija, tumsonība ZA līmenī, izglītības devalvācija, cilvēku sadegšana, bērnu pazušana, valdošās kliķes algu palielināšana, darba ņēmēju nodokļu paaugstināšana, idiotisms Rīgas pils un Bruņinieku nama līmenī, perversijas medijos, izstāžu zālēs, muzeju izstādēs, uz skatuves, pederasti valdībā un radošajā kultūrā, sektantisms un šarlatānims ticības sfērā, ezotēriski murgi ar doktora grādu, profesora amatu, akadēmiķa titulu. Jautājums ir pats par sevi saprotams: kāpēc tauta nesaceļas? Kāpēc nav neviens sociālais spēks, kas gribētu mēģināt piebremzēt tautas bojāeju? Kādi ir vēsturiskie, kultūras priekšnoteikumi tādai pacietībai? Jeb varbūt ir naivi to visu jautāt un viss ir saistīts ar tautas attīstības līmeni? Tauta varbūt ir tik neattīstīta, ka nav spējīga analītiski (pat intuitīvi) izprast savu nožēlojamo stāvokli? Varbūt neattīstītām tautām tāda „dzīve” ir pieņemama? Ja atmetam attīstības faktoru un izturamies pret tautu kā normālu formāciju, tad ir iespējams apcerēt iemeslu pacietībai. Piemēram, iemesls var būt vēsturisks un arhetipisks: cilvēks var paļauties tikai uz sevi; viensētā dzīvojošs cilvēks, kurš ir pakļauts baronu neierobežotai varai, var paļauties tikai uz sevi, jo viņam nav kam lūgt palīdzību; tādiem cilvēkiem vietējā vara ir vislielākais ienaidnieks, bet „lielā” vara (cars pēc tam, kad tas kļuva „lielā vara”) ir draugs. Kad nebija „lielās varas”, tad no naidīgās vietējās varas varēja bēgt (uz Rīgu, piem.). Padomju „lielā vara” (Maskava) vietējai varai lika kalpot vietējiem cilvēkiem; tas izdevās; vismaz padomju cilvēkos tika iepotēts, ka vara kalpo cilvēkiem; LR ir krimināla vara; tā kalpo tikai kriminālajām aprindām; tagad tautai nav „lielās varas”, kas varētu būt draugs. Tas viss kopumā atkal ļoti pamatīgi atdzīvina arhetipisko nostādni, ka katrs var paļauties tikai uz sevi. Protams, pacietības izpratnē vēl ir daudzi vērā ņemami faktori.







trešdiena, 2017. gada 19. jūlijs

Relevantas nianses


·        Relevantas nianses (tādas, kas noteiktā laikā, vietā vai aspektā ir svarīgas) vienmēr ir jācenšās saglabāt un tālu nenolikt, jo tās kuru katru brīdi var ievajadzēties.
·        Rietumu mūsdienu cilvēku apziņas dezinfekcija, dezinsekcija, dezaktivācija kļūst ar katru dienu aktuālāka nepieciešamība, jo iracionālisma, debilitātes plūdi vēršas plašumā. Minētajos procesos nāktos atbrīvoties materiālisma kulta (vēdera kulta), idejiskā plurālisma demagoģijas, neoliberālisma antihumānisma, postmodernisma realizētā prāta un dvēseles piesārņošanas, kā arī rusofobijas, kas Rietumu cilvēkiem aizvadītajos dažos gados ir kļuvusi par ieganstu rast „ienaidnieku”, uz kuru histēriski izgāst savu neveselīgo enerģiju.
·        Dēmoss kā absurda glabātājs; iniciācijas anomija; haoss kā teorija; ilūziju gūstekņi; demokrātija ar firmas zīmi „Made in USA”; lūk, dažas nianses mūsdienu portretā.
·        ANO prognoze 2017.g.: 2050.g. – 9,8 miljardi; 2100.g. – 11, 2 miljardi; 47 neattīstītās valstīs fertilitātes koeficients ir 4,3; gadā pašlaik dzimst 83 milj.
·        Mūsdienās visbiežāk tiek runāts par demokrātiju bez sabiedrības, psiholoģiju bez psihes, teoloģiju bez Dieva.
·        Tam, kuru Dievs vēlas iznīcināt, viņš vispirms atņem prātu.
·        Ko cilvēks visvairāk vēlas? Laimi! Kas traucē to sasniegt? Nepieciešamība domāt! Domāšana kā apgrūtinājums, apdraudējums, miera traucējums, nevēlama nepieciešamība. Laime var būt kā filosofiska izpausme; var būt arī kā politiska izpausme. Angļiem laime esot varas griba.
·        Tautas atšķiras genotipiski („asinis”) un arhetipiski (kultūra). Tāpēc katrai tautai ir sava patiesība, sava pasaules aina un savs nākotnes redzējums.
·        Inteliģence – tautas garīgais ordenis tiešā un netiešā veidā; jezuīti – tiešā veidā.
·        Apgaismība XVIII gs. ieviesa materiālismu: dabas likumu diktatūru, nomainot Dieva diktatūru – Dieva augstāko tikumisko likumu.







Mistika

Tautas kultūras virzība nav loģiski secīgs process, kā arī nav process, kas būtu līdzīgs dabas likumiem. Tautas kultūra drīzāk ir līdzīga mistiski sintēzētai garīgajai darbībai, kuru nav iespējams līdz galam izskaidrot ar prāta spriedumiem vai padarīt saprotamu, perfekti formulējot celoņus un simtprocentīgi nosakot to ietekmi. Vienmēr paliks kaut kas līdz galam nenoskaidrojams, nesaprotams, neprognozējams, nevadāms. Runāt par tautas kultūru nozīmē atsegt reliģiskās, filosofiskās, tikumiskās, zinātniskās, estētiskās augstākās vērtības, kas principā mistiski nosaka kultūras ritmu, auru, kultūras komponentu iekšējās sakarības.

svētdiena, 2017. gada 9. jūlijs

Regress (2)


Ø  Regress var būt kā vēsturiskais projekts. Šo absurdo iespēju apliecina postsociālisma zemju virzība „perestroikas” rezultātā. LR, KF principā XX gs. nogalē sāka virzīties saskaņā ar regresīvu trajektoriju, izveidojot kriminālas valstis ar noziegumu brīvību un necenšoties kavēt tautas degradāciju un deģenerāciju, slīkšanu nabadzībā un izmiršanu.
Ø  Pret progresu un regresu var izturēties kā pret attīstības divām formām.
Ø  Sekli racionālistiskais un pragmātiskais prieks (optimisms) par progresu faktiski ir apziņas vienpusība un nepilnvērtība attieksmē pret dzīves īstenību, kurā ne mazāka loma ir regresam.
Ø  Attīstība ir process virzībā uz agrāk nesasniegtu rezultātu. Rezultāts var būt dažāds: labs-ļoti labs, ne visai labs, slikts, ļoti slikts, ne visai slikts.
Ø  Attīstība nav viens un tas pats, kas evolūcija; evolūcija ir pakāpenisks process, galvenokārt kvantitatīvo izmaiņu process. Attīstība ir sistēmas komplicētības pieaugums, sistēmas apjoma palielināšanās.
Ø  Attīstības rezultāts var būt diverģence – daudzveidības palielināšanās; var būt arī konverģence – daudzveidības samazināšanās.
Ø  Progress ir saistīts ar sistēmas organizācijas pilnveidošanos; taču vispār progress ir kritiski uzlūkojams jēdziens: kas vieniem ir progress, tas citiem var būt regress; viss ir atkarīgs no kritērijiem, vērtību sistēmas.
Ø  Progresīvas attīstības galvenās formas ir reformas un revolūcija.
Ø  Regresīva attīstība ir attīstība uz sliktākām, nepilnvērtīgākām, primitīvākām formām.






Civilizācija


Pasaules civilizācijas ir pasaules etnokulturālās liecības. Katra civilizācija dzīvo savā vēsturiskajā laikā, vērtību sistēmā, savā enerģijas un informācijas laukā, ar savu kultūras kodu. Civilizācija ir galvenā laika un telpas cilvēciskā organizācijas forma, kurai ir tikai tai raksturīga aura. Katra civilizācija ir noslēgta garīgā telpa ar noteiktām pazīmēm. Dabas loģika un likumsakarības norāda, ka visās parādībās ir plusi un mīnusi, plēsoņas un zāles ēdāji; tā ir arī cilvēku populācijā – civilizācijas un anticivilizācijas. Katrai civilizācijai cilvēces vēsturē ir sava loma. Tikai ne visai ir skaidrs, kas dala šīs lomas. Rietumu civilizāciju var uzskatīt par visriebīgāko, visnežēlīgāko civilizāciju ar mistisku cietsirdību cilvēkiem pret cilvēkiem, fantomu velmi pakļaut, izmantot citas civilizācijas. Seno grieķu kultūra bija ēģiptiešu un finiķiešu kultūras mantojuma turpinātāja. Grieķu-romiešu (antīkā) civilizācija nav Eiropas civilizācija, bet Vidusjūras baseina zemju civilizācija. Rietumu civilizācijas vienīgā forma saskarsmē ar ārējo pasauli ir agresija. Tas bija Toinbija viedoklis.






Toinbija pieeja (2)


o   Visumu mēs pazīstam tik lielā mērā, cik lielā mērā ir mūsu spējas to iepazīt kā veselumu. Grieķu pasaules uzskata pamatā bija Visuma elpa, bet nevis lokāla elpa. Uz Visuma fona grieķu-romiešu un Rietumu civilizācijas ir laikabiedri. Civilizācijas saskarās, un no šīs saskarsmes rodas neliela sabiedrība – Augstākās reliģijas, no kurām neviena nevar būt izzināma tikai mūsu pasaules, Zemes, robežās. Augstākajās reliģijās Zemes vēsture ir tikai viens no Debess Caristes dzīves aspektiem, kad mūsu Zeme ir maza province šajā caristē. Tā vēsture pāriet teoloģijā, un vēsture nonāk Dieva kompetencē.
o   Civilizāciju daudzumu var pielīdzināt tautu daudzumam, kad katra tauta ir zināma civilizācija ar savu specifiku.
o   Izskaidrojot kultūru dažādību, XIX gs. valdīja divas teorijas: 1) rases teorija: rase rada garīgo dažādību; resp., kultūru dažādību; 2) cikliskās teorijas.
o   Civilizācijas norieta laikā brīvība pārvēršās avantūrismā. Augusta pasludinātā Pax Romana bija tikai atelpa pirms nāves.
o   Eshils esot teicis, ka zināšanas nāk reizē ar ciešanām. Jauna civilizācija (labāka) rodas, izciešot vecās (sliktākās) civilizācijas bojāeju.
o   Tagad (1947.g.) visās nelaimēs vaino komunismu. Pirms simts gadiem vainoja islamu, jo par komunismu neviens neko nezināja. Kādreiz islams eiropiešu sirdīs izraisīja histēriju, ko XX gs. izraisa komunisms.
o   Cilvēci posta 1) karš un 2) šķiru cīņa.
o   Visu civilizāciju bojāejas iemesls ir karš vai šķiru cīņa jeb abu faktoru kombinācija. Visu nosaka cilvēku pirmatnējais grēks – cilvēku dabas tumšā puse.
o   Toinbijs (1889-1975) raksta, ka viņa paaudze saprata Rietumu civilizācijas trauslumu un iespēju piedzīvot tādu pašu bēdīgu likteni, kādu piedzīvoja citas civilizācijas – acteku, inku, šumeru, hetu. 20 civilizācijas gāja bojā; ies bojā arī Rietumu civilizācija.
o   Rietumu civilizācijas glābšanai Toinbijs ierosina: 1) izveidot pasaules valdības konstitucionāli korporatīvu sistēmu; 2) atrast kompromisu ekonomikā; 3) laicīgās institūcijas atgriezt uz reliģiskajiem pamatiem.
o   Toinbijs: mums ir jūdu attieksme pret grāmatu kā svētumu, Dieva vārdu, talmudiskā attieksme, vēlēšanās dzīvi skatīt grāmatu kategorijās; grieķiem grāmata bija ne tikai tās saturs, bet arī atslēga grāmatas autora izpratnei.







Stratifikācijas radikālisms


§  XIX gs. Rietumu civilizācijā radikāli mainījās sociālā stratifikācija: 1) noslēdzās buržuāzijas ģenēze, apliecinot sevi kā patstāvīgas sociālās pašapziņas subjektu ar savu valstiskumu; 2) sākās un izvērtās plašumā proletariāta ģenēze, iegūstot sociālo pašapziņu; 3) nostiprinājās t.s. masu cilvēku, vidusmēra cilvēku, vienkāršo cilvēku, parasto cilvēku sociālais fenomens, kļūstot teorētiskās domas priekšmets. Radikālās sociālās izmaiņas nosacīja eiropeīdu straujā dzimstība XIX gs., pirmkārt un galvenokārt radot jauna tipa fenomenus – masu kultūru, masu komunikāciju, „masu cilvēkus”. Rietumu civilizācijā pirmo reizi nācās sastapties un analītiski pievērsties izteiktām masu parādībām.
§  XX gs. t.s. masu cilvēks kļuva dzīves galvenais varonis un prioritārā persona ar savu kultūras formātu – masu kultūru, kā arī valstiskumu – sociālisma iekārtu. XX gs. otrajā pusē proletariāts kā šķira izšķīda t.s. vidusšķirā, kura savukārt degradējās (lumpenizācijas procesā) XX gs. beigās. XX gs. beigās proletariāts zaudēja savu valstiskumu. XX gs. nogalē buržuāzijā izdalījās atsevišķs strats – jaunburžuāzija, kas veidojās no finansu afēristiem un transnacionālo korporāciju klerkiem, akcionāriem. Visu XX gs. saglabājās un  faktiski progresēja masu kultūra, izvēršoties kā masu kultūras produkcijas industrija. Masu komunikācija XX gs. beigās degradējās (monetārisma procesā), kļūstot par biznesa patstāvīgu nozari.
§  XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā konstatējama jauna tipa hominīdu strauja ģenēze – postcilvēku ģenēze. Intelektuālā, morālā, kognitīvā plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem kļūst arvien platāka, apliecinot divu dažādu saprāta līmeņu pastāvēšanu, kad postcilvēku apziņas saturs un loģika pilnā mērā nesaskan ar cilvēku apziņas saturu un loģiku. Postcilvēki enerģiski veido savu garīgo kultūru, kas ir masu kultūras jauns variants. Masu kultūras elementus var saskatīt, taču postcilvēku kultūra no cilvēku viedokļa ir fundamentāla masu kultūras izkropļošana. Tādējādi nākas runāt par postcilvēku postkultūras veidošanos. Postkultūra nav pieņema tam cilvēku sociālajam stratam, ko dēvē par t.s. masu cilvēkiem. Masu kultūras kvalitāte nav salīdzināma ar postkultūras kvalitāti, kas cilvēkus atbaida un  pret ko cilvēki izturās ar dziļu riebumu.







trešdiena, 2017. gada 5. jūlijs

Individuālisms (2)

Protestantismam no XVI gs. ir milzīga loma jaunas garīgās sistēmas radīšanā, centrā izvirzot individuālismu, kā arī pakāpeniski uzkurinot mācību par demokrātiju, kas kādreiz Aristoteļa ieskatā bija vissliktākā valdīšanas forma. Individuālisma virzība vienā pajūgā ar demokrātiju aizsāka eiropiešu pašapmāna kampaņu, kas, piem., XX gs. otrajā pusē papildinājās ar tādiem pašapmānīgiem projektiem kā cilvēktiesības, tolerance, politkorektums, uzskatu plurālisms. Protestantismā indivīds pats veido savas attiecības ar Dievu bez starpniekiem. Individam uzticētā reliģiskā patstāvība ātri izvērtās ateismā. Indivīdam dotā patstāvība vienmēr slikti beidzās arī citos dzīves prakses segmentos. Piem., uzskatu plurālisms ir izraisījis totālu anarhiju cilvēku zināšanās, attieksmē pret vērtībām (zinātniskajām, mākslinieciskajām). Protestantismu var uzskatīt par plebeju sacelšanos pret sociuma kvalificēto daļu – eliti, intelektuāļiem, izglītotiem cilvēkiem vispār. Individuālisma un demokrātijas fetišizēšana ir izraisījusi sociuma nekvalificētās daļas kolosālas ambīcijas un agresivitāti pret visu, kas neatbilst plebeju izpratnei, zināšanām, gaumei, morālei utt. Protestantisma aizsākto individuālisma kultu no XX gs. otrās puses aktīvi turpina neoliberālisms ar savu liberālās demokrātijas, liberālās modernizācijas projektu. Šis projekts izraisa indivīda kardinālu atrautību ne tikai no sabiedrības, bet arī no garīguma, ģimenes, kultūras tradīcijām, cilvēces vispār. Apzināti musinot homoseksuālismu un dažādas seksuālās perversijas, neoliberālisms indivīdu atrauj arī no dzimtes piederības; faktiski no cilvēciskuma vispār, kā rezultātā rodas jauns hominīda tips – postcilvēks. Neoliberālisma ideoloģijā dominējošā individuālisma slavināšana ir novedusi pie Eiropas savdabības zuduma, eiropiešu intelekta zuduma, domas zema līmeņa, kad eiropietis pats ir uzzīmējis savu karikatūru. Eiropa kļūst arvien stulbāka, piesūcās ar postmodernisma smirdoņu, zaudē valstisko suverenitāti, atļauj ieplūst migrantiem, kuriem var piedāvāt vienīgi savu morālo un intelektuālo pagrimumu. Tas viss ir individuālisma kulta rezultāts pēc ideoloģijas, audzināšanas un skološanas realizētās cilvēku dezorientācijas, panākot cilvēku pareizo priekšstatu zudumu pašiem par sevi un savas dzīves jēgu.  






otrdiena, 2017. gada 4. jūlijs

Nesaderība



Savdabīgi Rietumu kultūras neapskaužamo likteni izprata sociālais filosofs Leo Štrauss (1899-1973). 1952.gadā lekcijā viņš izsacījās par draudiem „Rietumu tradīcijai”, kā viņš dēvēja klasisko (antīko) mantojumu un tā turpināšanās iespējas Eiropā, kad kultūra sastāv no diviem elementiem – ebreju elementa un seno grieķu elementa. Viņa ieskatā tie ir divi nesaderīgi elementi, divas nesaderīgas saknes „Rietumu tradīcijai”. Ebreju elementa centrā ir ticība, seno grieķu elementa centrā ir filosofija. Starp ticību un filosofiju pastāv antagonisms. Abi elementi saka, ka cilvēkam ir vajadzīgs tikai kaut kas viens. Tikai katram elementam šis „kaut kas viens” ir savs. Bībele (ebreji) saka, kas tas viens ir mīlestība. Filosofija (senie grieķi) saka, ka tas viens ir brīva izziņa. Rietumu kultūras vēsture ir permanenta hronika, cenšoties izvēlēties kompromisu vai sintēzi starp abiem principiem – mīlestību un izziņas brīvību. Filosofija nevēlas kļūt ticības kalpone; ticība nevēlas kļūt filosofijas kalpone. Rietumu kultūras politiskā vēsture atbilst seno grieķu elementam. Politikas mērķis ir brīvība un impērija ( vara ir nenoteikts fenomens, tāpēc labāk ir runāt par brīvību un impēriju kā jebkuras politikas būtību).

pirmdiena, 2017. gada 3. jūlijs

Regress (1)



Rietumu neoliberālisma paradigmā homoseksuālismam un citām dzimumdzīves deviācijām ir konkrēta antropoloģiskā misija. Tā ir nelegāla, atklāti nedeklarēta misija. Taču tā nav arī liels noslēpums. 1972.gadā Romas klubs savā pirmajā ziņojumā konstatēja dzimstības strauju pieaugumu uz planētas. Tolaik jau bija sākusies demogrāfiskā pāreja, un „krāsainajās” rasēs dzimstība nenormāli pieauga līdz apm. 2000.gadam. Dzimstības samazināšanai Romas klubs un citi „pasaules valdnieki” izvēlējās homoseksuālisma propagandu. 1973.gadā ASV homoseksuālismu izsvītroja no slimību saraksta un atzina kā normu. 1990.gadā kā normu atzina Vispasaules veselības aizsardzības organizācija. 70.gados homoseksuālismu sāka propagandēt postmodernisma „filosofija” un „māksla”: M.Fuko, F.Merkurijs, E.Džons, M.Džeksons. Viņi tika speciāli „piarēti” Rietumu medijos, akadēmiskajā vidē, jaunatnē utt. 1989.g. Dānijā pirmo reizi reģistrēja viendzimumu pāra laulību. Mērķis sagraut ģimeni. 2017.g. jūnijā pat Vācija oficiāli atzīst viendzimumu laulības.

Internacionalizēšana


Internacionalizēšanu cilvēku līmenī iesāka tāds liberālisma variants kā marksisms un īpaši marksisms-ļeņinisms ar saviem internacionālisma projektiem pasaules proletariātam. Proletariāts tika uzskatīts par starptautisku fenomenu; proletariāta tauta (latvieši sociālās izcelsmes ziņā ir ideāla proletariāta tauta) tika orientēta uz sadarbību, savstarpēju palīdzību starp tautām. Katram proletārietim bija jābūt internacionālistam. No 1864.gada tika izveidotas četras „Internacionāles” kā starptautiskās asociācijas sociālistisko vai komunistisko partiju mērķu sasniegšanai. 1919.-1943.g. pastāvēja PSRS pārzinātā „Kominterne” – komunistisko partiju apvienība. Proletariāta internacionalizēšanai milzīgs pārbaudījums bija I Pasaules karš. Katras valsts proletariāts tomēr priekšroku deva nacionālajām savas valsts interesēm. Vienīgi Krievijas boļševiki proletariātu aicināja nekalpot savai valstij un rekomendēja nacionāli nodevīgu izturēšanos – bēgt no dienesta armijā. Dezertieri bija arī latviešu strēlnieki, kuri pameta fronti Daugavas krastos un devās palīgā Ļeņinam, Trockim u.c. Izjuka strēlnieku deklarētā misija – aizsargāt Tēvzemi. Latviešu strēlnieki kļuva Tēvzemes nodevēji, paklausot Ļeņina solījumam Latvijai dot brīvību, kas arī faktiski notika, jo boļševiku Krievija deva latviešiem neatkarību, kaut gan pēc Pilsoņu kara latviešu nacionālā nodevība turpinājās jaunā veidā – daudzi strēlnieki palika Maskavā un citur, lai aktīvi iesaistītos „komunisma celtniecībā”. Padomju laikā Maskavas latviešus uzskatīja par „visīstākajiem latviešiem”, principā Tēvzemes nodevējus latviešu tautā gratulējot visaugstāk. Pēc II Pasaules kara no proletariāta internacionalizēšanās tehnoloģiju pārņēma Rietumu buržuāzija, izveidojot transnacionālo korporāciju internacionalizēto inteliģenci, kura būtībā arī ir Tēvzemes nodevēju banda, jo neaizstāv savas valsts intereses. Šī banda ir neoliberālisma un postmodernisma apdullinātu indivīdu kasta, Rietumu izglītības, sabiedrisko organizāciju fondu bērni. Viņi pārējos apsaukā par izolacionistiem, valstiski represīvajiem, kā arī lūzeriem u.tml.






svētdiena, 2017. gada 2. jūlijs

Prioritāte


Kam ir jābūt prioritātei, veidojot valsti, nodrošinot valstiskuma pastāvēšanu un vēloties valstī pārvarēt krīzi? Kas ir galvenais spēks, bez kā nav iespējami minētie procesi? Kas ir primārais un tādējādi kam ir jābūt prioritātei? Sākums ir cilvēki un tas cilvēku kopums, uz kuru var attiecināt jēdzienu „tauta”. Pēc tam seko atziņa, ka tautā apvienotajiem cilvēkiem ir katram pašapziņa un šajā pašapziņā ir noteikti priekšstati par valsti, valstiskumu un valsts krīzi. Individuālā pašapziņa summējās tautas pašapziņā. Tas ir abstrakts summējums, bet reāli sastopams veidojums, jo tautas kolektīvā pašapziņa var izpausties, piemēram, kolektīvā gribā. Tālāk nākas zināt, ka tautas pašapziņa ir dvēseles un gara sfēra, kas raksturo attiecīgo tautu. Ne velti angļu, franču, viduslaiku latīņu valodā ir vārds „identification”. Ar šo jēdzienu apzīmē to pašu, ko mēs līdz šim saucām par pašapziņu – atsevišķu indivīdu un tautas pašapziņu. Pašapziņa jeb identifikācija ir tāpatības konstatēšana, kaut kā pazīšana, atpazīšana, process, kurā cilvēks savās jūtās, domās un darbībā apzināti vai neapzināti pārņem cita cilvēka raksturīgākās īpašības vai arī mēģina tās attēlot, izspēlēt. Tāds ir dotā svešvārda „identifikācija” skaidrojums. Zinot, ka pašapziņa ir dvēseles un gara sfēra, ir fiksējama prioritāte, veidojot valsti, nodrošinot valstiskuma pastāvēšanu un vēloties valstī pārvarēt krīzi. Loģiski, ka prioritātei ir jābūt garīgajam, lai nenonāktu konfliktā ar pašapziņu, kas, atkārtoju, ir dvēseles un gara sfēra. Savukārt garīgajam un kolektīvi garīgajam ir jābūt augstākajam svarīgākajos procesos, kad, piemēram, 1) garīgais ir augstāks par materiālo, 2) sabiedrības intereses ir augstākas par individuālajām interesēm, 3) taisnīgums ir augstāks par likumu, 4) kalpošana sabiedrībai ir augstāka par naudas, mantas iegūšanu, 5) vara ir augstāka par privātīpašumu un ideālais variants ir tad, kad vara apvieno vienā varas subjektā garīgo varu, militāro varu un laicīgo varu. Garīgā prioritāte ir aktuāla arī valsts krīzes pārvarēšanā, kad ir radikāli jāmaina ideoloģija, lai vēlamajā virzienā ietekmētu tautas pašapziņu (cilvēku dvēseles un gara sfēru). Jaunajā ideoloģijā ir jāveic 1) jēdzienu maiņa, lai izmainītu dzīves jēgu, 2) jāmaina rituāli un 3) jaunā ietērpā jāformulē nākotnes mērķis.






trešdiena, 2017. gada 28. jūnijs

Pašapmāns


Eiropeīdu garīgo pasauli Jaunajos laikos var vērtēt kā pašapmāna garīgo pasauli. Tās centrā ir pašapmāna filosofija, politika, ideoloģija, kurai jāiedvesmo eiropeīdu masās, inteliģencē, elitē pašapmāna saturs un formas. Uz pašapmānu ir balstīta apgaismības doktrīna,  individuālisma un humānisma doktrīna, demokrātijas un liberālisma doktrīna, cilvēktiesību un globalizācijas doktrīna, protestantisma un komunisma doktrīna. Eiropeīdi sev iestāsta to, kas faktiski ir maldīgs, demagoģisks, viltots, nevērtīgs, bezperspektīvs. Iestāsta to, kas pašus novirza no pareizākā ceļa un tā vietā liek dzīvot mākslīgi konstruētu ilūziju atmosfērā bez īsta garīguma un cilvēciski adekvātas darbības, uzvedības un komunikācijas. Pašapmāna rezultātā visa dzīve kļūst anomālija. Jauno laiku un tajā skaitā mūsdienu eiropeīdu pašapmāna filosofijā, politikā, ideoloģijā iederas šāds vārdu krājums: pašaizsardzība, pašapkalpošanās, pašapmierinātība, pašapziņa, pašārstēšanās, pašattīrīšanās, pašcieņa, pašiedvesma, pašierosme, paškritika, pašlabums, pašmērķis, pašpaļāvība. Eiropeīdu garīgās pasaules raksturojumā iederas šādi salikumi: sublimācija-pašsublimācija (cilvēka zemāko tieksmju enerģijas pārvēršana augstākā psihiskajā enerģijā); suģestija-pašsuģestija; manipulācija-pašmanipulācija (tendencioza faktu sagrozīšana); fabrikācija-pašfabrikācija (radīt viltojumus, neatbilstību patiesībai); falsifikācija-pašfalsifikācija; farizeji-pašfarizeji (liekuļi, svētuļi); fascinācija-pašfascinācija (apmānīšana, apburšana, valdzināšana); fetišisms-pašfetišisms (dievināšana, nekritiska cieņa); fikcija-pašfikcija (uzdot par faktu). Refleksijas par pašapmāna grandiozo lomu eiropeīdu garīgajos procesos Jaunajos laikos ierosina integrālā tradicionālisma mācība, kaut gan tiešā veidā tajā netiek runāts par pašapmānu (netiek lietots šis vārds).







Vārds



Ja lietai nav nosaukuma, tad lieta neeksistē. Mēs nevaram savā apziņā fiksēt lietu, ja tai nav vārda. Bez vārda nekas nevar notikt mūsu apziņā. Tas, ko filosofiski dēvē par dzīves īstenību, mūsu apziņā figurē kā valoda – vārdi. Mūsu apziņā vārds kļūst teurģisks līdzeklis, spējot nodrošināt lietu uztveri. Taču vārds ietekmē ne tikai mūsu apziņu, bet arī dzīves īstenību. Vārds paver iespēju abstrahēt dzīves īstenību, to pārveidot, piemēram, konceptuālā ansamblī, vispārinot dzīves īstenības materiālu. Bez vārdiem nav mūsu apziņa. Var teikt: bez vārdiem mēs neeksistējam, jo bez apziņas mēs nejūtamies „dzīvas radības”. Ne velti Nīče teica „Mēs – filologi”. Patiešām mēs visi esam filologi. Mums ir mīlestība uz vārdu (lat. philologia – mīlestība uz vārdu).

otrdiena, 2017. gada 27. jūnijs

Gara aristokrātija


(была весна 1912 года)
«Перед экзаменами в саду была устроена сходка. На нее созвали всех гимназистов нашего класса, кроме евреев. Евреи об этой сходке ничего не должны были знать. На сходке было решено, что лучшие ученики из русских и поляков должны на экзаменах хотя бы по одному предмету схватить четверку, чтобы не получить золотой медали. Мы решили отдать все золотые медали евреям. Без этих медалей их не принимали в университет. Мы поклялись сохранить это решение в тайне. К чести нашего класса, мы не проговорились об этом ни тогда, ни после, когда были уже студентами университета. Сейчас я нарушаю эту клятву, потому что почти никого из моих товарищей по гимназии не осталось в живых. Большинство из них погибло во время больших войн, пережитых моим поколением. Уцелело всего несколько человек».
К.Г. Паустовский, «Аттестат зрелости»
Dotais teksts ir ļoti interesants dažādā ziņā. 1) Runa ir par 1912.gadu. Tātad citu laikmetu, salīdzinot ar mūsdienu laikmetu. Runa ir par laikmetu pirms I Pasaules kara, kad Krievijas impērijā dzīva bija aristokrātija ar savu slaveno gara aristokrātiju, kura bija raksturīga ne tikai aristokrātiem, bet arī jaunajai buržuāzijai, kuras ētoss vēlējās līdzināties „tīrās” aristokrātijas ētosam. Mūsdienās gara aristokrātija noteikti ir sastopama. Taču mūsdienās, ģenētiski centrētajās plebejiskajās (proletāriskajās, neseno dzimtcilvēku) aprindās, gara aristokrātija tomēr ir ļoti vāji pazīstama gan teorētiski, gan praktiski. 2) Uzmanība pievēršama „tehnoloģijai” – pašai cēlajai idejai, lēmumam neizpaust vienošanos; zvēresta konsekventai izpildei. 3) Interesants ir jautājums par ebreju gara aristokrātijas praksi attieksmē pret krieviem; īpaši zinot šodienas ebreju attieksmi pret savu dzimteni Krieviju un tās tautu – krieviem. 3) Katrā ziņā teksts ir laba ilustrācija tām garīgajām, morālajām izmaiņām, kuras ir notikušas ar hominīdiem aizvadītajos apmēram 100 gados.


Bruks

Arthur Moeller van den Bruck (1876-1925) jau 1923.g.rakstīja: "Liberālismā tautas atrod savu nāvi".
Cilvēks, kurš visu mūžu ieteica kaut ko savienot, sintezēt. Sākot ar savu uzvārdu, kas oriģināli sastāv no divām daļām: tēva uzvārda (Moeller) un mātes uzvārda (van den Bruk). Prūšu valsts veidošanā viņš rekomendēja apvienot sociālismu un nacionālismu, neieredzot demokrātiju, liberālismu un ebreju marksismu; ASV viņam bija civilizācija, kapitālisms, PSRS - kultūra, sociālisms; 3.Reiham vajadzēja sintezēt civilizāciju un kultūru, liberāli industriālas civilizācijas vietā veidot vispārēja skaistuma un harmonijas valsti; viņu uzskata par nacionālsociālisma pamatlicēju (Hitlers slavēja viņa darbus, kaut gan Bruks Hitleru neuzskatīja par gudru cilvēku un nesadarbojās ar viņu), kā arī konservatīvās revolūcijas ideologu; konservatīvā revolūcija viņam arī bija sintēze: nacionālisma un konservatīvisma sintēze. Viņš ir 3.Reiha (jēdziena, politiskā termina) autors, savā grāmatā ideoloģiski deklaratīvi raksturojot 3.Reiha idejisko jēgu.