otrdiena, 2017. gada 5. decembris

Pamatzināšanas


Globālo sociālo procesu analītika mūsdienās nav iespējama bez pamatzināšanām psihiatrijā – zināšanām par garīgajiem traucējumiem, kuri nelabvēlīgi skar psihi. Tāpēc var teikt, ka globālo sociālo procesu analītika nav iespējama bez starpdisciplināras pieejas un bez starpdisciplināri daudzpusīgām zināšanām. To nosaka sociuma garīgais stāvoklis un tajā izplatītās mentālās patoloģijas. Patiesībā nosaka patoloģiju masveidīgums. Mentālas patoloģijas ir bijušas vienmēr. Taču vienmēr nav bijusi mentālo patoloģiju masveidība, ar ko tagad nākas sastapties eiropeīdu populācijas izglītotajos slāņos. Iemeslu tam daudz. Būtisks iemesls mentālām patoloģijām ir šodienas informācijas sfēra. Aizvadītajos dažos gadu desmitos tā ir radikāli izmainījusies. Tajā skaitā izmainījusies kvantitatīvi. Tam nevar būt labas sekas; jo lielāks informācijas avotu skaits, jo mazāka informācijas ticamība un informācijas reputācija. Sabrūk informācijas hierarhija, zūd informācijas autoritātes. Un tas var nelabvēlīgi atsaukties uz cilvēkiem. Cilvēkos sāk degradēties attieksme pret ārējo pasauli, mazinās tās izpratnes spējas, mazinās spēja saprātīgi, loģiski pamatoti reaģēt uz īstenības izpausmēm, zūd prasme un vēlēšanās rīkoties atbilstoši veselajam saprātam; cilvēku organizētie dzīves procesi sāk virzīties pa vieglāko ceļu, kas neprasa intelektuālo piepūli. Saprotams, tā visa rezultātā cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija iegūst psihiski neadekvātu auru; nākas šo auru vērtēt ar debilitātes jēdzienu. Debilitāte no medicīnas parādības izvēršas sociālā parādībā. Saruna par šodienas sociumu nav iespējama bez debilitātes jēdziena. Vispār debilitāte ir cilvēka garīgās neveselības pati vājākā forma. Debilitāti Rietumu civilizācijā sāka zinātniski apzināt tikai XIX gs. beigās. Pirmais bija franču psihiatrs Ž.-Ž.-V.Manjans (Valentin Magnan). Pēc debilitātes seko garīgā neveselība, kuras pārstāvjus sauc par imbeciliem. Tie ir indivīdi ar smagu psihisko atpalicību – plānprātības vidējo pakāpi. Vissmagākā forma ir idiotija. Idioti ir garīgi visslimākie. Pārnestā nozīmē viņus sadzīvē dēvē par muļķiem, nejēgām. Debilitātes jēdziens tagad ir sociālā diskursa jēdziens. Bez šī jēdziena nav izskaidrojama šodienas politiķu rīcība; debilitātes jēdzienu nākas lietot birokrātijas darbības vērtējumos; zinātnes degradācijas apstākļos debilitātes jēdziens iederas akadēmisko aprindu šarlatānisko risinājumu kritikā. Debilitātes izpausmes speciālajā literatūrā ir detalizēti uzskaitītas. Galvenās ir šādas izpausmes: spēja uztvert tikai lietu un parādību ārējo pusi, nespējot uztvert būtību, galveno; domāšanas zema produktivitāte; viegli var ietekmēt, vadīt; ātri pārņem citu cilvēku uzskatus, viedokli; nav savi spriedumi; mīl pamācīt citus un enerģiski runāt par to, ko faktiski pats nesaprot; netiecas pēc patiesības, tic citu cilvēku deklarētajai patiesībai; mīl slavināt sava prāta spējas.


Metafizika

Lūk, kā Kants raksturo metafizikas būtību, kas reizē ir raksturojums cilvēka nespējai atbildēt uz pašiem svarīgākajiem jautājumiem (par savu izcelsmi, par pasaules izcelsmi, šodien – par demogrāfiskās pārejas izcelsmi): „На долю человеческого разума в одном из видов его познания выпала странная судьба: его осаждают вопросы, от которых он не может уклониться, так как они навязаны ему его собственной природой; но в то же время он не может ответить на них, так как они превосходят все его возможности. В такое затруднение разум попадает не по своей вине. Он начинает с основоположений, применение которых в опыте неизбежно и в то же время в достаточной мере подтверждается опытом. Опираясь на них, он поднимается (в соответствии со своей природой) все выше, к условиям все более отдалённым. Но так как он замечает, что на этом этапе его дело должно всегда оставаться незавершённым, потому что вопросы никогда не прекращаются, то он вынужден прибегнуть к основоположениям, которые выходят за пределы всякого возможного опыта и тем не менее кажутся столь несомненными, что даже обыденный человеческий разум соглашается с ними. Однако вследствие этого разум погружается во мрак и впадает в противоречия, которые, правда, могут привести его к заключению, что где-то в основе лежат скрытые ошибки, но обнаружить их он не в состоянии, так как основоположения, которыми он пользуется, выходят за пределы всякого опыта и в силу этого не признают уже критериев опыта. Поле битвы этих бесконечных споров называется метафизикой.


svētdiena, 2017. gada 3. decembris

Dažas refleksijas


·       Kas varētu būt intelektuālais liriķis, ar stingru prātu prātojot liriskas tēmas un tādējādi vistiešāk paužot emocionālo attieksmi? Vieglāk pateikt, kas nevarētu būt. Piemēram, nevarētu būt valstsvīrs, diplomāts. Iespējami citi darbības veidi, kurus jāveic ar stingru prātu, bet bez savas emocionālās attieksmes.
·       Ko var saukt par humāno mietpilsonību? Tātad kaut ko tādu, kurā apvienojas cilvēkmīlestība, rūpes par cilvēka labklājību, cieņa pret cilvēku (humānisms) un pašapmierinātība, šauri uzskati, liekulība (mietpilsonība). Pirmais, kas nāk prātā, ir slavenais politkorektums. Tajā ietilpst gan humānisms, gan liekulība – dubultie standarti, bez kuriem politkorektums praktiski neeksistē.
·       Vēstures uztveres dialektika: kas ir svarīgāk – šodienas reālijas, kuras stimulē atgriezties pagātnē jeb pagātnes mācība šodienai? It kā retorisks jautājums. It kā pats par sevi būtu saprotams, ka svarīgākais ir pagātnes mācība šodienai. Diemžēl tas nav retorisks jautājums. Šodienas dzīves tendences var aicināt atgriezties pagātnē – praktiski tagadni iekārtojot atbilstoši pagātnes dzīves modelim. Teiksim, demogrāfiskā ziņā, kad „baltie” dzemdēja bērnus un nedzīvoja ar izmirstošas populācijas drausmīgo mentalitāti.
·       Daži politekonomisti uzskata, ka valsts galvenais uzdevums ir nodrošināt garantētā minimuma reputāciju. Pavalstniekiem ir jāzina, kas viņiem tiek garantēts jebkurā situācijā. Teiksim, padomju valstī visi zināja šo minimumu, kurā ietilpa bezmaksas izglītības garantēšana, bezmaksas medicīnas garantēšana, darba garantēšana, mājokļa garantēšana.
·       Tauta var būt varena vienīgi tad, ja tai ir laba inteliģence un tauta ciena savu inteliģenci.
·       Zināšanas ir galvenais ceļš uz personības brīvību. Sena atziņa.

·       Saka, ka cilvēka esamībā visu izšķir divas pretrunīgas, viena otru slāpējošas cilvēka īpašības: 1) egocentrisms (iedoma, ka ir dzīvo radību augstākais sasniegums un dabas karalis); 2) pasaules izpratnes ierobežotība (nespēja atbildēt uz jautājumiem par pasaules izcelsmi un savu izcelsmi).

sestdiena, 2017. gada 2. decembris

Slodze



Lai cilvēks būtu cilvēks, bet nevis himēra, monstrs, cilvēkam nākas nepārtraukti noslogot savu apziņu; apziņai nākas nepārtraukti strādāt, nepārtraukti nākas izvēlēties noteiktu slodzi apziņai. Tā uzskata speciālisti, filosofi, cilvēki ar augsti attīstītu pašanalīzi, secinot par slodzes vitālo lomu viņu garīgajā veselībā. Slodzes veids var būt tieksme dzīves raibajā un haotiskajā materiālā atlasīt galveno, svarīgāko, vajadzīgāko, nozīmīgāko. Tāda veida slodze dzīves materiālu cilvēka apziņā sakārto pozitīvā un konstruktīvā mentālajā hierarhijā, cilvēkam būtiski palīdzot eksistēt dzīves īstenībā. Dzīves materiāla sakārtošana un mentālās hierarhijas veidošana cilvēkā notiek izglītības ieguves laikā, tādos procesos kā domāšana, analīze, lasīšana, pasākumu apmeklēšana. Tas viss palīdz cilvēkam atmest nerelevanto, palīdz uztvert tendences un palīdz secināt likumsakarības. Cilvēka apziņa ir noslogota un saglabā noteiktu „formu”, kā saka sportisti. Taču cilvēka mentālā līmeņa saglabāšanu vai nesaglabāšanu var ietekmēt valdošā ideoloģija. Padomju ideoloģija, piemēram, nepārtraukti aicināja cilvēkus būt garīgi aktīviem, domājošiem, radošiem. Padomju ideoloģija aicināja uz dzīvi lūkoties ar saprāta acīm, censties dzīvē saskatīt vērtīgāko, paliekošāko, noderīgāko. Padomju ideoloģijai bija sava vērtību sistēma, savi uzskati par pasauli, sabiedrību, cilvēku. Centrā bija materiālistiskais pasaules uzskats un marksistiskā orientācija. Bet tas neizslēdza tik tikko minēto padomju ideoloģijas pozitīvo pieeju cilvēka mentālā līmeņa attīstībai. Padomju ideoloģija rūpējās par cilvēka mentālā līmeņa stāvokli. Padomju ideoloģijai nebija pieņemams pasīvs, apātisks, vienaldzīgs cilvēka apziņas stāvoklis. Par cilvēka mentālā līmeņa stāvokli interesējas arī neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Tai ir noteikts priekšstats, kādam ir jābūt cilvēka apziņas stāvoklim. Tas ir pretējs padomju ideoloģijas pieejai cilvēka apziņai. Saprotams, neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija tieši un atklāti neaicina cilvēkus pārstāt noslogot apziņu. Tik zemā līmenī vēl nav nolaidusies neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Tā rīkojas viltīgi: sludina ideoloģijas atmiršanu un nevajadzību. Dažas postpadomju zemes to ir ļoti neapdomīgi ņēmušas vērā un pat konstitūcijā pasludinājušas valsts atsacīšanos no ideoloģijas. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija Rietumu civilizācijā līdz XXI gs. sākumam ir panākusi ļoti daudz cilvēka apziņas transformēšanā; praktiski, iemidzināšanā, dezaktivizēšanā, degradācijā, deģenerācijā. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģijas galvenie mehānismi ir tādi dekonstruktīvi, graujoši koncepti kā viedokļu plurālisms, vērtību relatīvisms, patiesības neesamība. Praktiski šie graujošie koncepti panāk kardināli pretēju viedokļu izplatību publiskajā telpā, likvidē kognitīvās paradigmas, īstenības sistēmisku, hierarhiju un tā vietā ievieš un nostiprina haosu. Tā rezultātā cilvēks nogurst veidot savā apziņā vērtību vertikāli, hierarhiju, fiksēt galveno, svarīgāko, vajadzīgāko. Cilvēks sāk pakļauties fragmentārisma haosam, bet galvenais – zaudē apziņas mentālo aktivitāti un pārstāj noslogot apziņu. Tas noved pie sociuma šizofrenizācijas, debilizācijas. Pazemināts mentālais līmenis tiek konstatēts politiskajā elitē, inteliģencē, kura projecē savas pazeminātās apziņas stāvokli uz tautas masām, kuras arī, atklāti sakot, sāk jukt prātā. Sociumā sāk izpausties idiotiski risinājumi; sociuma darbība, uzvedība, komunikācija zaudē stabilitāti, konstruktivitāti, jēgu vispār. Ja cilvēku apziņas līmenis ir pazeminājies līdz kritiskai robežai, tad sociālajās norisēs uzpeld monstri, šarlatāni, postcilvēki, idioti, himēras. Cilvēku apziņa (gars) ir aizmigusi letarģiskā miegā, bet dvēsele vēl ir nomodā un prasa izklaidi, baudas, intrigas, seklas un perversas izpriecas. Sociumā nostiprinās vienaldzība pret dzīves augstām idejām, dzīves jēgu, dzīves vērtībām. Sastopama ideālu un vērtību izsmiešana, ņirgāšanās par patiesības nepieciešamību. Ekonomikas modelī sāk dominēt spekulāciju stimulēšana, cilvēkos izpaužas psiholoģiskā un fiziskā patoloģija. Sāk figurēt tāds šausmīgs „koncepts” kā starpdzimumu cilvēks, par ko pirmo reizi cilvēci iepriecināja eiropieši 2017.gadā. 

ceturtdiena, 2017. gada 30. novembris

Lingvistiskais pagrieziens


XX gs. postmodernisms veica t.s. lingvistisko pagriezienu, radikāli izmainot valodas lomu un iespējas komunikācijā. Lingvistiskais pagrieziens deva kolosālus rezultātus sociuma zombēšanā. Postmodernisma masu grandiozie panākumi lielā mērā ir tā instrumenta „lingvistiskais pagrieziens” nopelns. Citādāk nemaz nevarēja būt: valoda izšķir visu, valoda formē apziņu. Kas ir šis veiksmīgais zombētājs vārdā „lingvistiskais pagrieziens”?  Tradicionāli valodai ir reprezentatīvā funkcija; respektīvi, valoda iepazīstina ar jēgu, būtību, kas jau pastāv pirms valodas lietošanas un neatkarīgi no valodas. Valoda nerada neko pati, bet tikai reprezentē – pārstāv kaut ko tādu, kam ir noteikta jēga, būtība. Realizējot reprezentācijas funkciju, valoda atspoguļo reālo patiesību, reālo jēgu, būtību bez sava leksiskā pielikuma, papildinājuma, interpretācijas u.tml. Reprezentācijas laikā valoda ir neintrāla. Tā nedara neko tādu, kas radītu jaunu priekšstatu par attiecīgo objektu. Postmodernismā valodas reprezentatīvā funkcija tiek ignorēta un valoda sāk pati savu „spēli”. Šo „spēli” diriģē valodas lietotājs. Viņš nereprezentē objektu, bet to interpretē atbilstoši saviem priekšstatiem un atbilstoši „viedokļu plurālisma” garantētajām tiesībām. Tā rezultātā pazūt jēga, būtība un dominē indivīda apziņas nostādnes. Patiesība tiek nomainīta ar subjektīvu traktējumu. Sociuma apziņa tiek atradināta no objektīvās realitātes. Objektīvās realitātes vietā sociuma apziņā figurē subjektīvas interpretācijas. Tās ir dažādas, pretrunīgas. Saprotams, aplamas, kroplas. Sociuma apziņā iestājas haoss. Tas ir lingvistiskā pagrieziena zombēšanas galvenais panākums.


Priekšlikumi tautas vārdnīcai



Aizvadītajos gados (2004-2017.g.30.XI) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu nosaucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps.

trešdiena, 2017. gada 29. novembris

Filosofija un ideoloģija


Filosofijas un ideoloģijas savstarpējās attiecībās var saskatīt zināmas problēmas. Piemēram, iespējama šāda situācija: filosofs saka, ka filosofija ir ideoloģija, tāpēc filosofs sāk kritizēt ideoloģiju; proti, sāk kritizēt pats sevi, jo nupat apgalvoja, ka filosofija ir tas pats, kas ideoloģija. Situācija ir absurda, neloģiska, pat nesaprātīgi, jo filosofs nesaprot, ka uzbrūk pats sev. Taču situācija ir reāla – sastopama publikācijās filosofijas speciālos izdevumos. Tāpat ir sastopamas citas situācijas. Piemēram, filosofs var teikt, ka ne tikai filosofija, bet arī reliģija, morāle, tiesības kā sabiedriskās apziņas formas principā ir jāuzskata par ideoloģiju. Tātad ideoloģijas jēdziens tiek maksimāli paplašināts. Ja filosofiju vienādo ar ideoloģiju, tad filosofijai atņem tās unikālo statusu – misiju sniegt neordināras idejas. Filosofs ir filosofs tikai tad, ja viņš spēj izstrādāt kaut ko jaunu, neparastu un nepierastu. Tomēr pret filosofiju kā jaunu ideju radītāju ir sastopami iebildumi. Franču XVIII gs. filosofi („apgaismotāji”) sacīja, ka filosofija nodarbojas ar idejām, bet katra ideja ir ideoloģiska pati par sevi. Faktiski līdz mūsdienām polemika par filosofijas un ideoloģijas attiecībām ir polemika starp franču „apgaismotājiem” un turpmāko gadsimtu filosofiem, kuri aizstāv filosofijas fundamentālo autonomiju. Filosofs var atsaukties uz sava laika politikas, ideoloģijas aktualitātēm. Taču filosofam neklājas būt ideoloģijas apkalpotājam. Filosofijas misija ir kultūrai dot jaunas idejas, jaunu jēgu, jaunu domas virzienu. Filosofa devums var būt utilitāri noderīgs valdošajai elitei, ja tā ir tik gudra, ka ieklausās un ņem vērā filosofijas refleksijas. Ideoloģija atšķirībā no filosofijas vienmēr ir organiski vienota ar konjunktūristiskām, politiskās varas valdīšanas vajadzībām, prasībām, pasūtījumiem. Ideoloģija vienmēr ir nomērķēta uz garīgo varu, balstoties uz iebiedēšanu, zombēšanu, šausmīgām prognozēm. Ideoloģija tiecas koriģēt noteiktā virzienā cilvēku mentālo sfēru, pieredzi, attieksmi. Ideoloģija tiecas izskaust cilvēku mentālās sfēras dažādību un vienveidot cilvēku mentālo sfēru saskaņā ar noteiktām sociālām teorijām un sociuma pārvaldīšanas politiskajām koncepcijām. Ideoloģijai ir jābūt masveidīgai. Filosofijai nepiemīt masovizācijas potenciāls. Ideoloģija ir sociālo zināšanu joma. Franču „apgaismotāji” sevi uzskatīja par filosofiem. Viņiem interesēja, kā filosofiskās idejas ietekmē sabiedrības morāli, sabiedrības politisko apziņu. Viņi politiku saistīja ar morāli. Politikas funkcijas tika attiecinātas uz mērķi ietekmēt sabiedrības morāli ar noteiktām idejām. Šo procesu viens no franču filosofiem 1796.gadā nosauca par ideoloģiju, tādējādi pirmo reizi ieviešot šo slaveno jēdzienu eiropeīdu garīgajā pasaulē. Franču filosofi XVIII gs. pret ideoloģiju izturējās kā pret zinātni par idejām un reizē filosofisku disciplīnu, kas pēta ideju ģenēzi un ideju funkcionēšanu. Franču filosofi nebaidījās savu darbību uzskatīt par ideoloģisko darbību. Viņi nebija tik „samaitāti”, lai baidītos no ideoloģijas kā politiskās varas kalpones, kuras vienīgā misija ir ideoloģiski vervēt tautas masas. Mūsdienās filosofi nevēlas sevi vienādot ar ideoloģiju pamatā tāpēc, ka ideoloģijai ir slikta reputācija, kas izveidojās XX gs.



otrdiena, 2017. gada 28. novembris

OCEAN


Rietumos tiek piedāvāta jauna cilvēku stratifikācijas sistēma. Tā balstās uz 5 īpašībām: 1) Openness to experience – atvērtība pieredzei, piedzīvojumiem; 2) Conscientiousness – apzinīgums; 3) Extraversion – ekstraversija (palielināta sociālā aktivitāte, netiecas pēc analīzes, pašanalīzes); 4) Agreeableness – izpatīkamība (?); 5) Neuroticism – neirotisms (pastiprināts nemiers). Tās ir īpašības, kuras var dominēt atsevišķos mūsdienu indivīdos. Kā redzams, priekšroka tiek dota sociālajā komunikācijā noderīgām īpašībām, cilvēka piemērotībai garīgi komfortablai dzīvei sabiedrībā.


svētdiena, 2017. gada 22. oktobris

Vēsture

Populārs ir aicinājums mācīties no vēstures. Tas ir populārs, bet ne visai perspektīvs aicinājums. Vēsture neatkārtojas. Mācoties no vēstures, klusi tiek cerēts no jauna piedzīvot to pašu situāciju, kāda konstatējama vēsturē. Bet tā ir maldīga ilūzija. Vēsturē katra situācija ir unikāla situācija un naivi cerēt tikties ar tagadnes situācijas identiskumu pagātnes situācijai. Turklāt populārajam aicinājumam mācīties no vēstures ir bēdīgs rezultāts, ko parasti nezina vai neņem vērā, atkal un atkal aicinot mācīties no vēstures. Vēsture liecina, ka tautas un valdības nekad nav mācījušās no vēstures un visu darījušas atbilstoši savam prātam, atbilstoši savai gribai un attīstības pakāpei. Tā, piemēram, vēsturē vienmēr ir bijuši domātāji, kuri par cilvēciskās attīstības mērķi sludina cilvēciskumu, cilvēkmīlestību. Taču praktiski šis cilvēciskās attīstības mērķis tiek ignorēts. Tagadne neņem vērā šo vēsturisko aicinājumu pret cilvēka attīstību izturēties kā pret cilvēciskuma, cilvēkmīlestības veicināšanu. Herders minēto mērķi izsacīja vienā vārdā – Humanitat.

sestdiena, 2017. gada 21. oktobris

Zinātne

Mūsdienās ap zinātni tāpat kā ap daudziem kultūras fenomeniem valda liela demagoģija un nepamatota retorika, nerunājot par galveno, būtiskāko, svarīgāko. Tas pilnā mērā attiecas uz zinātnes galvenās, būtiskākās, svarīgākās jēgas noklusēšanu vai izkropļošanu. Reti tiek fiksēta zinātnes fundamentālā misija, kura izpaužas divējādi. Pirmkārt, zinātnes misija kā armijas attīstības pamats. Otrkārt, zinātnes misija kā izglītības attīstības pamats. Vārdu sakot, zinātne savā visdziļākajā būtībā ir iesvētīta kalpot militārajai sfērai un izglītības sfērai, kas tā arī praktiski vienmēr ir noticis, bet reti atklāti izskaidrots. Zinātnes inovācijas vispirms ekspropriarē militāristi jeb politiskā vadība uztur zinātni armijas vajadzībām. Kad attiecīgās inovācijas ir devalvējušās militārajā sfērā, tad tās var nonākt saimnieciskās darbības sfērā, modernizējot tās tehnoloģisko arsenālu. XX gs. tādu piemēru netrūkst, tajā skaitā atceroties interneta un tā sociālo tīklu izdomāšanu militārajām vajadzībām. Taču jāņem ir vērā viens moments. Zinātnes misija kā armijas pamats nav vienādā mērā iespējama visās zemēs, bet tikai lielās un materiāli bagātās zemēs, kuras var uzturēt zinātnes fundamentālos pētījumus. Tas galvenokārt attiecas uz ģeopolitiski ambiciozām zemēm, kuras spēj pārvaldīt noteiktu teritoriju vienīgi pateicoties modernai armijai. Tādās zemēs armija ir valsts ģeopolitisko interešu garants, kā arī var būt valsts pastāvēšanas garants vispār. Tāpēc tādas zemes attīsta zinātni, lai nodrošinātu sava valstiskuma pastāvēšanu. Mūsdienās attīsta atomieročus. Atomieroču esamība mūsdienās ir kļuvusi valsts suverenitātes garants. Toties zinātnes misija kā izglītības pamats principā var būt katras zemes augstākajā izglītībā. Katrai zemei ir pa spēkam augstāko izglītību sintezēt ar zinātniskajiem pētījumiem. Katrai zemei ir pa spēkam panākt augstākās izglītības kadru nodarbošanos ar zinātni, kas labvēlīgi atsauksies uz izglītību. Loģika ir vienkārša: zinātniski piesātināta augstākā izglītība sagatavo labus skolotājus, labi skolotāji sagatavo labu jauno paaudzi. Var teikt – labu tautu vispār.



  




Islams

Islamā augstākā sociālā vērtība ir taisnīgums. Tātad – taisnīguma fundamentālisms. Nav iespējama atsacīšanās no taisnīguma fundamentālisma ekonomiskās efektivitātes vārdā. Islamam nav pieņemama Rietumu civilizācijā dominējošais hipertrofētais individuālisms, divkosīgā reliģiozitāte, sekulārā garīgā kultūra, morālā nestabilitāte. Islama civilizācija ir jauna civilizācija. Īpaši krasi tas izceļas salīdzinājumā ar Rietumu civilizāciju. Islama pasaulē 60% ir jaunāki par 30 gadiem. Ļoti svarīgs moments ir islama civilizācijas pārstāvju integrācijas trūkums Rietumu civilizācijā. Rietumos dzīvojošo musulmaņu otrā un trešā paaudze ir daudz reliģiozāka nekā pirmā paaudze – vectēvu paaudze. Otrā un trešā paaudze ir daudz naidīgāk noskaņota pret Rietumu civilizāciju nekā pirmā paaudze. Tas ir fakts, ko pašlaik noklusē Rietumos. Demogrāfiskā pāreja tātad neko labu nesola „baltajiem”. Sola ne tikai fizisko iznīcību, bet arī apdraudētību jaunākajām paaudzēm. 

piektdiena, 2017. gada 20. oktobris

Etniskā identitāte



Rietumu civilizācijā pret etnisko identitāti izturas divējādi. Sastopamas divas diametrāli pretējas pozīcijas. Civilizācijas rietumu daļā (Rietumeiropā) etniskai identitātei (tautībai) uzmanību sāka pievērst tikai Jaunajos laikos. Bet tas neturpinājās ilgi, jo XX gs. sākās atsacīšanās no etniskās identitātes (tautības) publiskas fiksēšanas, kuras galvenā politiskā forma kļuva norma identifikācijas dokumentos (piem., pasē) nenorādīt tautību. Civilizācijas austrumu daļā (Austrumeiropā) XX gs. eksistēja plaša interese par etnisko identitāti, kas aizstāja reliģiskās identitātes autoritāti ateisma invāzijas gaisotnē. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma un šīs sistēmas neveiksmes radīt jaunu identitāti (padomju tautu) bijušajās padomju republikās sākās identitāšu „meklēšanas” bums. Rietumu civilizācijā ir trīs pieejas etniskajai identitātei no tās intelektuālās vērtības un sociālās vajadzības viedokļa. Viena pieeja etnisko identitāti neuzskata par zinātniskās izpētes cienīgu priekšmetu, jo etniskā identitāte pamatā attiecas uz ideoloģiju, masu apziņu, masu sabiedrisko domu, masu politiskās manipulācijas sfēru. Šīs pieejas pārstāvji uz etnisko identitāti lūkojas ar neslēptu neuzticību. Otra pieeja saskata iespēju zinātniski analizēt etnisko identitāti, jo tā atspoguļo sociālo realitāti un palīdz iegūt objektīvu informāciju par sabiedrību. Tādējādi pret etniskas identitātes analītiku nākas izturēties kā pret izziņas racionālu darbību. Tas nekas, ka etniskās identitātes konstruēšana ir emocionāli kognitīvs (izzinošs) process, cilvēkam fiksējot savu piederību kādai etniskajai kopienai. Nav jāvairās no šī procesa, kaut gan šis process ir emocionāli vērtējošs process un to nosaka subjektīvi faktori. Etniskās identitātes konstruēšana ir viens no sociālās identifikācijas veidiem. Ja nāktos izvēlēties definīciju, tad tā varētu būt šāda: Etniskā identitāte ir subjektīva emocionāli kognitīva sevis pieskaitīšana kādai etniskajai kopienai, ņemot vērā tādus kritērijus kā vēsture, kultūra, tradīcijas, paražas, ideāli, jūtas, intereses, folklora, valoda, dzīves teritorija, valstiskums. Trešā pieeja ir etniskās identitātes ideoloģiskā izmantošana, veidojot dažādas ideoloģiskās kompozīcijas, lai kāpinātu tautas pašapziņu un pašlepnumu, garīgi mobilizētu tautu valsts celtniecībai un valsts aizstāvēšanai pret ārējiem spēkiem, kuri tiecas sagraut tautas nacionālo ideju – tautas esamības jēgu. Ideoloģiskā darbība vēlas panākt konsensusu par tautas identitātes noteiktu kompleksu, kas raksturo dotās tautas seju. Šo kompleksu var dēvēt par tautas mentālo kompleksu. Tā elementi var būt visdažādākie. Tautas mentālā kompleksa sastādīšana pamatā ir tautas sapņa jeb tautas mīta radīšana ar mitoloģiskiem tēliem un mitoloģiskiem sižetiem. Tāda rīcība ir tipiski ideoloģiska rīcība, ņemot vērā mītisko risinājumu stimulētās enerģijas milzīgās iespējas atbalsoties masu cilvēku darbībā un uzvedībā. Tautas sapnī jeb tautas mītā integrējas tautas priekšstati par sevi un savu nākotni. Tautas sapņa jeb tautas mīta enerģijai ir jābūt pietiekami spēcīgai, lai tauta nenolaistu rokas saskarsmē ar dzīves grūtībām un neatsacītos no saviem eksistenciālajiem (sociālajiem, politiskajiem, valstiskajiem, morālajiem, estētiskajiem, reliģiskajiem) ideāliem. Tautas mentālajā kompleksā (etniskajā identitātē) faktiski atspoguļojas tautas vērtējošā attieksme pret ārējo pasauli, kas reizē ir arī vērtējoša attieksme pašiem pret sevi – prasības un kritēriji sevis vērtējumos. Tā, piemēram, tauta var augstu vērtēt lietu un parādību būtības izpratnes mīlestību – velmi vienmēr domāšanā un darbībā pievērsties būtiskākajam. Tauta var augstu vērtēt patiesīgumu un taisnīgumu, zināšanu sistēmiskumu un brīvības fundamentālismu. Tauta var augstu vērtēt suverēnas personības ideālu, garīgumu, atklātību, līdzcietību, saticību.  

sestdiena, 2017. gada 30. septembris

Ekonomikas paradoksi

Rietumu civilizācijas ekonomikas vēsturē ir vairākas neskaidras parādības, par kuru izcelsmi iespējamas vienīgi hipotēzes, bet nevis patiesības atklāsme. Pirmkārt un galvenokārt tas attiecas uz tirgus kardinālās lomas izcelsmi un t.s. ekonomisko determinismu: ticību, ka no ekonomikas cilvēka dzīvē viss ir atkarīgs un ekonomika ir cilvēka dzīves virzošais spēks. Cilvēka dzīvē nevis garīgās parādības ir svarīgas, bet svarīgas (vissvarīgākās) ir ekonomiskās parādības, tādējādi nodrošinot totāla materiālistiskā pasaules uzskata dominēšanu. Līdz XIX gs. tirgus nebija galvenais sabiedrībā. Līdz minētajam laikam cilvēki pret tirgu izturējās kā pret reālu nepieciešamību. Tirgus bija vajadzīgs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (principam) ir jāvalda sabiedrībā. Antīkajā sabiedrībā, feodālajā sabiedrībā, senajās pilsētās-valstīs, viduslaiku pilsētās valstīs, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvēja, bet tas nebija saistīts ar attiecīgo valstisko veidojumu ekonomiku, nekādā ziņā neietilpstot attiecīgo valstisko veidojumu ekonomiskajā sistēmā, pie tam vēl nenosakot šo sistēmu, kā tas notika no XIX gadsimta, kad kapitālisma iekārtā sociāli politisko sistēmu nosaka tirgus un tirgus kalpo kā mērvienība cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Kapitālismā valda tirgus mentalitāte, tirgus ideoloģija, kuru argumentē politekonomiskās teorijas un koncepcijas, kuras zombē sabiedrību zem liberālisma/neoliberālisma jumta. Tas tagad ir labi zināms fakts. Tirgus mentalitāte radās pakāpeniski. Pirmatnējā sabiedrībā neviens netiecās gūt peļņu no ražošanas un tirdzniecības. Pastāvot naturālajam saimniekošanas veidam, tas nebija iespējams. Tirgus mentalitātes ģenēze ir saistīta ar naturālās saimniekošanas veida atmiršanu un pāreju uz t.s. industriālo saimniekošanas veidu, kad notiek preču masveidīga izgatavošana un tirdzniecība. Tirgus kolosālās autoritātes rašanos veicināja tas, ka kapitālismā darbs (cilvēks) un zeme (daba) kļuva prece. Darbs un zeme kļuva tirgošanās objekti, darbs un zeme tika pakļauti tirgus piedāvājuma un pieprasījuma cenu mehānismam. Iespējama hipotēze par ekonomiskā determinisma un materiālistiskā pasaules uzskata maldīgumu, balstoties uz maldīgiem pieņēmumiem un mākslīgi interpretējot cilvēka dzīves jēgu un cilvēka izpratni par pasauli. Maldīga ir ekonomisko motīvu ilūzija; proti, atziņa, ka cilvēkam vissvarīgākās ir materiālās (ekonomiskās) intereses – eksistences līdzekļu iegūšana. Cilvēks it kā nepārtraukti baidās par eksistences līdzekļu pieejamību, cilvēks nepārtraukti uztraucas, tā teikt, par maizi un ūdeni. Tāpēc cilvēkam ekonomika šķiet galvenā vērtība, un ekonomiskās intereses ir cilvēka galvenās intereses. Ņemot to vērā, ekonomiku cilvēks izvirza dzīves centrā un tajā skaitā sociālo procesu centrā, valstiskuma centrā, izglītības centrā, politikas centrā, kultūras centrā vispār. Cilvēks atzīst ekonomisko determinismu. Cilvēks pret tirgus ekonomiku izturas kā pret sociāli politiskās organizācijas formu, kas cilvēkam nodrošina eksistences līdzekļus. Taču tā ir ilūzija - maldīga ilūzija. Patiesībā cilvēka dzīvi visdziļākajā būtībā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā, psiholoģiskā trauma. Saprotams, cilvēka motīvi var būt ekonomiski. Cilvēks rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēka ekonomiskajām interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēka sociālās intereses: rūpes par stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju, lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā. Ne velti Aristotelis un citi domātāji pret cilvēku izturējās kā pret sociālo būtni, bet nevis kā pret ekonomisko būtni. Īstenībā cilvēks nekad nav baidījies no bada un maniakāli izturējies pret eksitences līdzekļiem. Dzīvojot kolektīvā, vienmēr ir pieticis maizes visiem sabiedrības locekļiem. Rietumu etnosocioloģija ir izpētījusi cilvēku attieksmi pret eksistences līdekļiem un noskaidrojusi tik tikko minēto cilvēku attieksmi. Un vēl kas. Arī vēsturiski zināmās ekonomiskās sistēmas nekad nav priekšroku devušas eksistences līdzekļu faktoram. Ekonomiskajās sistēmās faktiski prioritāte ir sociālajām interesēm, bet nevis ekonomiskajām interesēm. Tas skan paradoksāli, taču pamatoti. Ekonomiskās sistēmas arī ir tendētas uz slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzīšanu” u.tml. Ekonomiskās sistēmas ne reti sludina mērķi vairot cilvēku labklājību, padarīt cilvēkus laimīgus. Bet tas nav ekonomisks mērķis, bet gan sociāls, morāli psiholoģisks mērķis. Apgalvojums, ka kapitālisms ir ekonomiskā sistēma, ir mākslīgs un maldīgs apgalvojums. Tā ir marksisma un liberālisma/neoliberālisma ideoloģiskā tēze, kurai ir jākalpo savtīgos nolūkos; respektīvi, peļņas gūšanai, kas ir kapitālisma galvenais motīvs. Taču tas arī nav ekonomisks motīvs, bet dziļākajā būtībā tas ir sociāls motīvs, sniedzot peļņas ieguvējiem (bagātiem cilvēkiem) noteiktas sociālās privilēģijas. Šajā ziņā atkal ir konstatējams paradokss: lai gūtu peļņu tirgus ekonomikā, sociālās attiecības (attiecības starp cilvēkiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecībām. Kapitālismā ir mākslīgi panākts, ka ekonomiskās attiecības komandē sociālās attiecības. Ja pirmskapitālistiskajā laikmetā cilvēka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats, stāvoklis sabiedrībā) nosacīja viņa ienākumus, tad kapitālismā cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa ienākumi (bagātība). Tādējādi dzīves galvenā vērtība kļūst nauda (peļņa, bagātība). No šīs vērtības tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski nošķirtas garīgās vērtības: gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa pienākums, morālais pienākums, atbildība. Kapitālismā tiek iezombēts, ka garīgās vērtības neattiecas uz materiālo vērtību ražošanu un peļņas gūšanu. Darbdienās cilvēkam jābūt materiālistam, bet svētdienās viņš drīkstēja būt ideālists, ja pats tā vēlējās. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats ir mākslīgi sadalīts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā.


  




trešdiena, 2017. gada 27. septembris

Filosofija

Neizzināma ir cilvēka izcelsme, Visuma izcelsme, dzīvības izcelsme, dzīvo būtņu daudzveidības izcelsme, kosmosa ietekme uz cilvēku. Arī filosofijā ir neizzināmi jautājumi, par kuriem filosofija jau ir filosofējusi vairākus tūkstošus gadu un turpinās filosofēt, kamēr dzīvos filosofējoši cilvēki. Filosofijā neizzināmi jautājumi ir vairāki: 1) vai filosofija var formulēt un iedzīvināt visiem cilvēkiem vienādi saprotamas un vienādi pieņemamas vērtības; tā saucamās vispārcilvēciskās vērtības faktiski ir fikcija, jo nedarbojas vienādi cilvēces raibajā kolektīvā; 2) vai filosofija spēj visiem ieskaidrot, kas ir saprātīgs un kas nav saprātīgs; 3) vai viena filosofa koncepcija var būt ideāli saprotama otram filosofam; 4) vai filosofija spēj rekomendēt visiem saprotamu pasauli. Var būt vēl viens jautājums: kas ir filosofija? Arī uz šo jautājumu nav visus apmierinoša atbilde, kamēr pastāv filosofija. Jautājums, tā vien liekas, arī pieder neizzināmo jautājumu grupai.
  





otrdiena, 2017. gada 26. septembris

Nākotne


Izmirstošo un novecojošo eiropeīdu inteliģencē, kā parasti, arī mūsdienās ir slānis, kas sapņo par nākotni, kurā atspoguļosies zinātniski tehnoloģiskās domas progress – jauni izgudrojumi, jaunas iespējas, jauna tehnoloģija. Tas ir interesanti, ka sapņi par zinātnisko progresu vienmēr attiecās uz t.s. tehniskajām, precīzajām zinātnēm. Nekad netiek sapņots par progresu filosofijā, literatūrzinātnē, mākslas zinātnē. Nekad netiek sapņots par jaunu un pilnvērtīgāku Puškina, Šekspīra, Pikaso, Rafaela, Dantes mākslas izpratni, jaunu filosofisko dziļumu atklāšanu u.tml. Vienmēr sapņi par nākotni koncentrējas ap jaunu tehniku, jaunu tehnoloģiju, kurā atbalsojās cilvēka prāta varenums, nemitīgā spēja izdomāt kaut ko jaunu, lai atvieglotu sev dzīvi. Pašlaik sapņi par nākotni danco ap tādiem moderniem jēdzieniem kā mākslīgais intelekts, digitālais laikmets, robottehnika, kvantu dators, riska menedžeris. Mūsdienu tehnokrāti saka, ka cilvēkam nevajag lietas, bet lietu funkcijas; mūsdienu cilvēks netiecas meklēt informāciju, kā arī netiecas pēc informācijas daudzveidības; nākotnē cilvēku kā lielāko vērtību nomainīs mākslīgais intelekts kā lielākā vērtība, kas sniedz lielāku stabilitāti un neatkarību; izglītības mērķis būs cilvēkus darīt laimīgākus, t.i., harmoniskākus; cilvēkiem tiks organizēti emocionālā intelekta kursi.

   

pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Loģika

Loģika ir ļoti svarīga intelektuālā nepieciešamība. Loģika ir psihiski vesela un kognitīvi attīstīta prāta atribūts. Loģika ir pretmets bezprātam. Loģika ir kognitīvais fundaments pasaules izpratnei. Bez loģikas nav iespējams diskurss par būtību. Ja pietrūkst loģikas, tad būtības analītikas vietā stājas diskurss par formu, ārējām iezīmēm, simbolisko iedabu utt. Bez loģikas nav iespējamas jaunas idejas sociāli filosofiskajā domā, zinātniskajā domā. Godīga un  sistēmiska laikmeta megaanalīze arī nav iespējama bez loģikas. Loģika izpaužas tādās parādībās kā pēckristiānisma humānisms, kas ir nonācis totālās sekularizācijas strupceļā. Loģika būs vajadzīga, lai izveidotu pasaules uzskata jaunu konstrukciju un jaunu politekonomisko teoriju, kas būtu adekvāta demogrāfiskās pārejas izraisītajām sekām uz Zemes. Loģika valda mūsdienu tehnotronajā ērā. Loģika līdzdarbojas autoreferencē, cilvēkam darot kaut ko zināmu par sevi. Ideoloģija bez loģikas pārvēršas sholastikā. Tas pats notiek ar humanitārajām zinātnēm, kuras bez loģikas degradējas šarlatānismā. Loģiku māca izglītības iestādēs. Loģika ir vienīgā zinātne, kuru pasaulē māca jau apm. 2300 gadus. Māca jaunatnei domāšanas likumus. Domāšanas likumi ir jāņem vērā politiskajā sfērā, informācijas sfērā, ideoloģijas sfērā, zinātnes sfērā. Loģiskā intelekta problēma un loģiskā intelekta trūkums var kļūt valsts pastāvēšanas problēma un valsts drošības problēma. Taču eksistē arī tēze, ka loģika tautai ir bīstama. Loģika ir kārtības garants valstī. Loģiski domājoša tauta vēlas kārtību valstī. Bet tas nav tas, kas ir vajadzīgs tiem, kuriem kārtība valstī nav izdevīga un kuriem ir vajadzīgas tikai demonstratīvi dekorējošas izpausmes savu antisociālo, antinacionālo un izteikti savtīgo interešu realizācijai. Krimināli oligarhiskās iekārtas, noziegumu brīvības likvidācija, politisko procesu deoligarhizācija nav iespējama bez loģiskā politiskā intelekta. Valsts konstruktīvs politiskais modelis nav iespējams bez loģiskā politiskā intelekta. Tautas politiskajā apziņā ir jāvalda loģiski politiskajam intelektam.
  





trešdiena, 2017. gada 13. septembris

Varas stūrakmeņi


Obligāts varas stūrakmenis ir izlūkošana. Varai ir jāizmanto visi izlūkošanas veidi. Speciālisti fiksē izlūkošanas piecus veidus: 1) militārā izlūkošana, noskaidrojot pretinieku spēku potenciālu; 2) politiskā izlūkošana, noskaidrojot politisko noskaņojumu savā politiskajā spēkā un pretinieku politiskajā spēkā; 3) kulturoloģiskā izlūkošana, noskaidrojot kultūras/civilizācijas kodus; 4) kognitīvā izlūkošana, noskaidrojot stāvokli pasaulē – t.s. pasaules ainu; 5) metafiziskā izlūkošana, noskaidrojot dzīves enerģiju savā sabiedrībā un citās sabiedrībās. Tik tikko dotajā uzskaitījumā atsevišķos gadījumos (3. un 5.) ir mainīta terminoloģija. Tā šeit atšķiras no dažu speciālistu terminoloģijas izlūkošanas veidu apzīmēšanā, taču attiecīgā izlūkošanas veida būtība ir saglabāta. Tā, piemēram, 5.veidā netiek lietots jēdziens „metafizika”, kaut gan runa ir par metafiziskām izpausmēm, noskaidrojot dzīves enerģiju; teiksim, nākas zināt, kāda dzīves enerģija dominē sabiedrībā; respektīvi, vai sabiedrībā dominē velme 1) dzīvot kā civilizētā pasaulē jeb 2) dzīvot vispār; tātad dominē tikai elementāras eksistences griba bez īpaša komforta (civilizētības) prasības. Obligāts varas stūrakmenis ir noteikta intelektuāli organizatoriskā secība, bez kuras nav iespējama varas iegūšana un varas funkcionēšana. Secība no viszemākā līmeņa līdz visaugstākajam līmenim ir šāda: taktika < operatīvā darbība < stratēģija < doktrīna < koncepcija < „sapnis” jeb nacionālās prioritātes. Secību no visaugstākā līmeņa līdz viszemākajam līmenim savas valsts izveidošanā varētu šādi raksturot: tautas sapnis par savu valsti > savas valsts projekts > valsts izveidošanas politiskā nostādne (atbrīvošanās cīņas, revolūcija, apvērsums u.tml.) > plāns un darbības principi valsts izveidošanai > konkrētu militāro, revolucionāro u.c. spēku potenciāla apzināšana un vērtēšana > konkrēta darbība konkrētos apstākļos valsts izveidošanai (taktika).
  





otrdiena, 2017. gada 5. septembris

Zemnieki un pilsēta


   Pirmatnējais cilvēks atsevišķu sociālo filosofu ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas sev kaut ko atraut no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai pēc zemkopības rašanās. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Zemnieka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka viensēta ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī patstāvībai un privātīpašumam. Kas zemniekam ir viņa viensēta, tas kulturālam cilvēkam  ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai. Pilsēta liecina par pastāvību un patstāvību. Turpretī civilizācijas (kultūras norieta laikmeta) cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs un atkal tāpat kā vēsturiskajā pirmatnībā ir kļuvis mikrokosms – nepazīst pat savus kaimiņus. Frāze „Ubi bene ibi patria” (kur labi, tur dzimtene) ir pareiza pirms kultūras (pirmatnējās mežonības) periodā (tas ir ļoti mākslīgs pieņēmums, jo kultūra ir vienmēr, kamēr ir cilvēks, kultūra ir arī pirmatnējās mežonības stadijā) un pēckultūras periodā, kad kultūra degradējas civilizācijā (arī ļoti mākslīgs pieņēmums). Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture. Pilsēta ir cilvēku masu dvēsele, kura reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne, izglītība ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei. Tas ir jāņem vērā, tipisku zemnieku (dzimtcilvēku) tautu analītikā, ja redzam, ka attiecīgajai tautai ir vienaldzīga attieksme un pat naidīga attieksme pret izglītību, mākslu, zinātni, reliģiju, kulturoloģiju, kultūras jēdzienu vispār. Minētā attieksme nav aprobežotības, mietpilsonības, tumsonības izpausme, bet gan zemnieka (dzimtcilvēka) mentalitātes izpausme, kurai ir tūkstošgadīga ģenētiski determinētā bāze.
  





piektdiena, 2017. gada 1. septembris

Subjekti


Zinātnē un filosofijā par subjektiem dēvē procesu autorus, virzītājus, kontrolētājus, vadītājus. Tā tas ir sociālajos procesos un praktiski cilvēku katrā darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Analizējot procesus, vienmēr nākas pievērst uzmanību subjektiem, noskaidrojot viņu motīvus, mērķus, stratēģiskās ieceres utt. Pret subjektu rīcību tradicionāli izturās kā pret racionālu rīcību. Tāda ir vispārējā loģika no laika gala. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija ir racionāli izsvērti procesi. Neloģiski būtu, ja tas tā nebūtu. Taču vēsture liecina, ka subjektu rīcība praktiski dažkārt var nebūt racionāla. Tas, kas vieniem nav racionāls, citiem liekas racionāls, un viņi savā rīcībā neskata nekā neracionāla. Tādā gadījumā saka, ka klasiskais racionālisms, klasiskais zinātniskums neder, jo procesos nav veselais saprāts. Veselā saprāta trūkumam var būt dažādi iemesli. Subjekti, redzot, ka viņus novēro, redzot, ka citi uzmanīgi seko viņu rīcībai, var pieļaut racionālas kļūdas un izdarīt neracionālus, proti, neprognozējamus, soļus. Citi tūlīt šos soļus klasificē kā neatbilstošus veselajam saprātam, kaut gan principā par saprātu nevajadzētu žēloties.


sestdiena, 2017. gada 19. augusts

Elites ģenēze


Par eliti sauc sabiedrības vai kāda sociālā slāņa virsotni, izcilāko daļu. Elites jēdziena lietojums mūsdienās ir kļuvis problemātisks. Īpaši attiecībā uz politiski valdošā virsslāņa apzīmējumu. Mūsdienās valdošais politiskais virsslānis ne reti nav adekvāts elitei tās klasiskajā izpratnē. Valdošajā politiskajā virsslāni nebūt nav sastopami sabiedrības izcilākie pārstāvji. Uz Austrumeiropu no 90.gadu sākuma tas attiecās pilnā mērā. „Perestroika” ieslēdza zaļo gaismu sabiedrības padibenēm, kuras nonāca bijušo padomju zemju politiskajā vadībā. Tāpēc tagad aktuāls jautājums ir jaunas elites ģenēzes iespējas. Šajā ziņā jāņem vērā vairāki nosacījumi. Elite nekad nerodas no šķirām, sociālajiem slāņiem, profesionālajām grupām. Elite nerodas tieši no politiskās sfēras, bet gan no jaunām dzīves tendencēm un tās sabiedrības daļas, kura ir organiski vienota ar jaunajām dzīves tendencēm. Vēl var skaisti teikt, ka elite rodas no tautas dzīlēm. Diemžēl jautājums par jaunas elites ģenēzi pašlaik ir satraucošs, jo jaunās dzīves tendences nav iepriecinošas. Eiropeīdu degradācija un deģenerācija ir vispārzināmas tendences. Dzīvojam it kā informācijas un zināšanu laikmetā. Taču tajā pašā laikā ir plaši novērojams nezināšanas masveida kāpums, personības degradācija, cilvēku idiotijas pieaugums. Citiem vārdiem sakot, cilvēki masveidā kļūst arvien muļķāki, stulbāki, trulāki. Masu komunikācijas līdzekļu piedāvātajai primitīvajai un debilajai produkcijai ir milzīgs pieprasījums. Izglītības programmas kļūst arvien vienkāršākas. Tas attiecās arī uz augstāko izglītību. Tādējādi nākas teikt, ka jauna elite patiešām rodas un tās ģenēzei ir stabili priekšnoteikumi. Taču rodas nevis elite, bet „elite” – postcilvēku elite. Piemēram, ASV un Krievijas valsts institūcijās ir konstatējama elites maiņa. Varas struktūrās ienāk jauna paaudze, kurai pašlaik (2017) nav 50 gadu. Šīs jaunās paaudzes zināšanas aizstāj propagandas štampi. Tāds ir ārzemju intelektuāļu novērojums par jaunās paaudzes darbību.


pirmdiena, 2017. gada 14. augusts

Kultūras liekulība, kognitīvā disonanse, liekulība diskursā


Kultūras liekulība ir īpašs stāvoklis sabiedriskajā apziņā. Īpašais ir tas, ka sabiedriskajā apziņā izpaužās amorāla nostādne – liekulība. Sabiedrība tādējādi ir amorāli tendēta un eksistē amorālā atmosfērā. Liekulība kļūst kultūras vērtība. Tāds īpašs stāvoklis rodas tad, kad sabiedrība nav pārliecināta par savu vērtību. Sabiedrība apzinās savas dzīves nevērtību, taču negrib to atklāti atzīt. Sabiedrība paškritikas vietā nodarbojās ar melīgu pašslavināšanos. Sabiedrība nevēlas paškritiski atzīt savus trūkumus, aizliedz par tiem izteikties. Kultūras liekulību var speciāli uzkurināt valdošā ideoloģija, ja tā vēlas nomaskēt politiskās varas nespēju sabiedrībai nodrošināt morāli cienīgu dzīvi. Taču valdošā ideoloģija ir bezspēcīga, ja jau pašā sabiedrības apziņā nav liekulības „gēns”. Valdošā ideoloģija var gūt panākumus tikai tad, ja sabiedrība saprot, ka ir vāja, bezspēcīga, morāli nestabila un ar zināmām mentālām novirzēm. Valdošajai ideoloģijai, ja tā vēlas panākt ideālu kultūras liekulību, ir jāprot sabiedrībā mazināt kognitīvo disonansi. Kognitīvā disonanse ir zināšanu nesaderība, zināšanu pretrunīgums. Kultūras liekulības gadījumā runa ir par īstu morālo vērtību nesaderību, pretrunīgumu ar valdošās ideoloģijas deklarētajām melīgajām vērtībām. Tā rezultātā rodas kognitīvā disonanse. Sabiedrības pārstāvji var saprast, ka valdošā ideoloģija viņiem uzspiež kaut ko amorālu, neīstu, melīgu. Valdošā ideoloģija liek cilvēkiem liekuļot, liekulību pārvēršot par sabiedrības morālās atmosfēras elementu. Sabiedrības diskursā liekulība ir atkarīga no sabiedrības (tautas) attīstības līmeņa. To zina diskursa analīzes speciālisti. Zinātne ir pamatīgi iedziļinājusies liekulībā kā diskursīvā stratēģijā. Tiek apskatītas liekulības pragmātiskās situācijas, liekulīga diskursa scenāriji, valsts institūtu liekulības atkarība no tautas vispārējā kultūras līmeņa. Sabiedrības diskursā liekulība atspoguļojās vēstures oficiālajā traktēšanā, demokrātijas definīcijās, saskarsmē ar korupciju. Liekulība ir spilgts kultūras un sabiedrības cilvēciskās kvalitātes indikators. Liekulība sabiedrības (tautas) morāles struktūrā tradicionāli sākās tad, ja eksistē aizliegums cilvēkiem atklāt savas domas. Bet tā ir atsevišķa tēma liekulības sociālajā un morālajā analītikā.








piektdiena, 2017. gada 11. augusts

Šizofrēnija


Šizofrēnija joprojām saglabājās kā noslēpumaina novirze no normālas veselības. Šizofrēnijas būtība nav joprojām izprasta. Domājams, nekad netiks izprasta, jo nekad nespēsim līdz galam izprast savu apziņu, savu garīgo būtību. Cilvēka apziņa ir viens no tiem mūžīgajiem noslēpumiem, kas visu laiku pavada cilvēka esamību. Apziņas noslēpums ir tāds pats noslēpums kā cilvēka rašanās noslēpums. Vislielākā skaidrība ir par šizofrēniju tās galējās izpausmēs, kad ir nepieciešama medicīniskā palīdzība. Vēl ir zināms, ka šizofrēnija ir iedzimta novirze. Vēl ir zināms, ka ir sastopama t.s. vienkāršā šizofrēnija (schizophrenia simplex). Turklāt šis variants mūsdienu pasaulē kļūst arvien biežāk sastopams. Par to uztraucās Rietumu civilizācijas medicīnas speciālisti. Vienkāršā šizofrēnija nav slimība, bet „šizoidiskums”. Speciālistu skatījumā vienkāršās šizofrēnijas iemesls ir t.s. informatīvais metabolisms (informatīvā pārvēršanās): nepietiekama audzināšana un izglītība, nespējot cilvēkam nodrošināt zināšanu minimumu, lai viņš varētu normāli dzīvot dotajā vidē. Tā rezultātā veidojās tumsonība, neprasme lietot jēdzienus, zināšanu kroplības, kas viss liecina par vienkāršo šizofrēniju. Vēl ir novērots, ka vienkāršās šizofrēnijas „faniem” ir raksturīga informatīvā intoksikācija: izteikts pieprasījums pēc informatīviem atkritumiem, kaitīgas informācijas. Vienkāršās šizofrēnijas „fani” nonāk sava veida narkotiskajā atkarībā no informatīvajiem atkritumiem. Tāpēc šizofrēnijas sociāli filosofiskās interpretācijas autori izsakās par mūsdienu mediju apzinātu tendenci veicināt sabiedrībā vienkāršo šizofrēniju, speciāli izplatot informatīvos atkritumus (piem., TV pārraida seklas filmas u.tml.). Vienkāršās šizofrēnijas konstatēšana ir iespējama tikai tad, ja skaidri izpaužās indivīda degradācija, tā progresē, kā arī sākās histēriskas lēkmes. Vienkāršās šizofrēnijas uzplaukumā noteikti liela loma ir interneta sociālajiem tīkliem, komentēšanas iespējām. „Trollings” jau ir zināma indivīda degradācijas liecība. Svarīgs moments ir izglītība; proti, masu izglītības primitivizācijas pieaugums, kas kāpina informatīvo metabolismu. Mūsdienās masu izglītības primitivizācija jau aptver arī augstāko izglītību.







trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Kultūras liekulība


Liekulīgi var rīkoties atsevišķi indivīdi, izvēloties amorālu komunikācijas stratēģiju. Taču sastopama arī parādība, kuru pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir liekulība nevis kā individuāla izpausme, bet liekulība kā sociāla izpausme, kad amorāla komunikācijas stratēģija valda sabiedrībā – tautā, nācijā (noteiktas valsts iedzīvotāju kontingentā). Kultūras liekulība ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā, kad ļaužu ētosā (morāles normu, principu un ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība. Kultūras liekulības izcelsme var būt dažāda. Būtiska ietekme noteikti var būt attiecīgās sabiedrības locekļu pašapziņā dominējošajam pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu savukārt var formēt indivīda paša izpratne par savu un savu līdzcilvēku vērtību, kā arī ideoloģijas  uzpotētā izpratne par tautas/nācijas kopējo vērtību. Šajā gadījumā ideoloģijas jēdziens tiek lietots visplašākajā nozīmē. Tajā skaitā ideoloģijā iekļaujot, piemēram, filosofiskās domas, mākslas un literatūras sniegto izpratni par tautas/nācijas kopējo vērtību. Radošās personības parasti jūtīgāk, precīzāk un ātrāk spēj saskatīt morāli tikumiskās iezīmes cilvēkos un sabiedrības kopējās tendences garīgajā jomā. Kultūras liekulība, atkārtojam, ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sabiedrība atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, atbalsta liekulību komunikācijā. Sabiedrība tā rīkojās, balstoties uz savu pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu vērtību un sabiedrībā valda mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti, mainīgumu. Runa ir par labilitāti gan cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, aizliedzot kritiku un polemiku par savu labilitāti. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz saviem locekļiem. Liekulība kļūst aktuāls kultūras elements. Kultūras liekulība, saprotams, pamatīgi degradē atsevišķos indivīdus un sabiedrības ētosu vispār. Degradācijas forma ir kognitīvā disonanse, kas pārņem sociumu, kurā cēlākās un tikumiski tradicionālās morālās vērtības nesaskan ar publiski deklarētajām morālajām vērtībām. Cilvēki ir spiesti liekuļot, slēpt savu īsto attieksmi utt. Piemēram, mūsdienu Latvijā cilvēki nedrīkst publiski atzīties, ka viņiem nav pieņemama LR kriminālā iekārta ar noziegumu brīvību. Tāpēc LR sabiedriskajā domā valda melīga liekulība.








sestdiena, 2017. gada 29. jūlijs

Jaunā stratifikācija


Stratifikācija, sabiedrības dalījums relatīvi nošķirtos slāņos (šķirās, kastās, statusa grupās), neapšaubāmi, nav vēsturiski nemainīga parādība. Laiku pa laikam nākas pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. To nosaka radikālās sociālās izmaiņas, kuras savukārt ir vienotas ar attiecīgā laikmeta visu izmaiņu kompleksu. Mūsdienās atkal ir pienācis laiks pārskatīt līdzšinējo stratifikāciju. Dzīve ir kardināli izmainījusies. Sabiedrībā ir saskatāmas jaunas izpausmes. Sabiedrības sociālā seja ir izmainījusies līdz nepazīšanai. Līdzšinējais šķiriskais dalījums Rietumu civilizācijā ir novecojis un neatbilst reālajai ainai. Nav vairs proletariāta. Nav vairs buržuāzijas tās klasiskajā veidolā. Tas pats attiecās uz aristokrātiju. Nav vairs zemniecības. Ar lauksaimniecību nodarbojās ļoti neliels skaits cilvēku. Nav inteliģences. Viss ir sajaucies un turpina sajaukties; proletariāta atvase var kļūt buržujs („jaunā buržuāzija”) un var ieprecēties aristrokrātijā; inteliģences kritērijs nav augstākā izglītība, kura tagad var būt sētniekam un var nebūt ministram (sveiciens latviešiem!). Nepieciešams jauns sociālais iedalījums – jauna stratifikācija. Priekšlikumu izvirzīšana jau ir sākusies. Sastopams iedalījums trijās daļās: 1) saimnieki jeb īpašnieki, kuru rokās ir politika, ekonomika, masu mediji; 2) aģenti, kura veidojās no cilvēkiem bez īpašumiem un bez varas, bet tajā pašā laikā viņi aktīvi iekļaujās pastāvošajā dzīves kārtībā saskaņā ar savām interesēm; 3) sekotāji, kuri pakalpīgi un paklausīgi seko saimniekiem jeb īpašniekiem; viņi veido sabiedrības lielāko daļu. Apzīmējumi „saimnieki jeb īpašnieki”, „aģenti” un „sekotāji”, iespējams, tiks akceptēti, bet varbūt arī tas nenotiks un būs citi priekšlikumi. Domājams, labi ir tas, ka tiek atmests jēdziens „elite”. Tagad patiešām nevalda elite, bet kaut kāda apšaubāmu cilvēku daļa. Tas tāpēc, ka saimnieki jeb īpašnieki tagad ir ļoti apšaubāmi tipi (finansu mahināciju autori) un vairs neeksistē vecā labā buržuāzija, bet aristokrātijai zināma ietekme ir saglabājusies tikai dažās valstīs. Pasaules lielākās valstis (ASV, Krievija, Ķīna) vispār iztiek bez aristokrātijas.






piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Mentalitāte=Politiskā apziņa


Tautas politisko apziņu nosaka tautas nacionālais raksturs jeb, svešvārdā izsakoties, mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai (tautai) raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionālā ievirze. Mentalitāte ir determinējošs fenomens, cēloniski nosakot cilvēka darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko cilvēks domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks. Tajā skaitā, protams, nosakot arī atsevišķo cilvēku vai cilvēku kopas (tautas) ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā tikumiskajai pārliecībai un virza indivīdu darbību, no kuras savukārt summējas attiecīgās cilvēku kopas (tautas) darbības, uzvedības un komunikācijas portrets. Tautas mentalitāte = tautas ētoss = tautas politiskā apziņā. Kāda ir tautas mentalitāte un tās determinētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja latviešu mentalitātē dominē patoloģija savstarpējās attiecībās un praktiski starp latviešiem valda šausmīgs savstarpējais naids, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad tas viss atspoguļojās arī latviešu politiskajā apziņā. Latvietim nekad nebūs pieņemams otrs latvietis-politiķis arī tad, ja viņš būtu ideāli godīgs un ideāli gudrs latvietis-politiķis. Tautas politiskā apziņa nav iespējama bez stingras izpratnes par obligātu nepieciešamību uzticēties, atbalstīt un brīvprātīgi pakļauties izvēlētajam un tautas politiskās dzīves vadīšanai deleģētajam politiskajam subjektam – politiskajai organizācijai un atsevišķiem politiķiem. Pie latviešiem tas nav praktiski iespējams. Latviešu politiskajā apziņā nav konstatējama minētā izpratne. Konstatējama ir vienīgi minētā mentālā patoloģija. Tāpēc ir odiozi piemēri: vienā „partijā” sagājuši tipi ar diametrāli pretējiem uzskatiem, partiju nodevīga pamešana, partijas biedru savstarpējais naidīgums, valsts vadītāju apsmiešana utt. Lai panāktu cienījamu un efektīvu tautas politisko apziņu, „dresūra” ir jāsāk ar tautas mentalitāti. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautas mentalitāti (nacionālo raksturu) var izmainīt dažu paaudžu laikā. Galvenais esot iecementēt stabilus pamatus, jo pēc tam process labdabīgi turpinās saskaņā ar pašorganizācijas principu. Vai latvieši paši var sev iecementēt stabilus pamatus? Vai latvieši paši var tikt galā ar savu slaveno patoloģiju, pie reizes katrs sevi uzskatot par visgudrāko, viskompetentāko, viszinošāko? Parasti stabilus pamatus iecementē tautas garīgā elite, kurai tautā ir morālās autoritātes un morālās reputācijas maksimums. Skaidrs, ka kriminālā dzīves kārtība izslēdz jebkādu iespēju piedzimt tautas garīgai elitei ar maksimālu uzticību tautā. Pašlaik latviešu nomācošajam vairākumam nemaz neinteresē tādi smalkumi kā tautas garīgā elite. Latviešu gandrīz viena trešā daļa (27%) no visas sirds atbalsta kriminālās oligarhijas jūgu. Par to liecina soc.aptaujas. Saprotams, tā ir visnevērtīgākā tautas daļa, negodīgi, blēdīgi, agresīvi, nekaunīgi, ķērcoši hominīdi, kuri domā tikai par savas alkātības un ambīciju apmierināšanu. 27% spēj cilvēku kopu (tautu) pārvērst nekur nederīgā etniskajā formācijā. Lai kaut ko sacūkotu, pietiek ar 15%. Toties 27% var gāzt kalnus, un nekāda pretestība nav iespējama.







sestdiena, 2017. gada 22. jūlijs

Minisentences


§  Tautai var pārmest sirsnīguma, laipnības, atklātības trūkumu.
§  Angļiem esot specifisks (differentia specifica) nominālisms – tieksme noliegt universālijas kā īpašus abstraktus objektus, kuri pastāv neatkarīgi no konkrētajiem objektiem.
§  Tagad ir cieņā savdabīgs respektabilitātes eidoss (respektabilitātes redzamā forma), kā pamatā ir patiesības un melu jocīga polaritāte: no vienas puses mocoši vēlas patiesību, taču tajā pašā laikā sēž melu peļķē līdz ausīm, jo ir pārliecināti par savu melu patiesību un uz meliem balstītās dzīves lielo vērtību.
§  Šodienas (2017) leksiskais dēmons mīl un popularizē tādus vārdus kā postcilvēks, deģenerāts, psihopāts.
§  Jēdzienu teoloģijā visu izšķir lietoto jēdzienu pareizība vai nepareizība.
§  Ja sakām, ka ir transcendentāla kriminālā valsts, tad tas nozīmē, ka valsts krimināla paliks līdz pasaules galam – uz visiem laikiem un visos apstākļos.
§  Endēmiska histērija – tāda histērija, kura sastopama tikai noteiktā vidē.
§  Jēdziena „pilsoniskā sabiedrība” lietošana lielā mērā ir tikai dekorācijas maiņa, no skatuves nostumjot seno jēdzienu „tauta”. Dekorāciju maiņa liecina par lingvistiskā terorisma izplatību.
§  Cilvēkus var iedalīt atkarībā no runāšanas lomas viņu esamībā: 1) domāju (klusu) – tātad esmu; 2) runāju – tātad esmu; otrā daļa domāt spēj vienīgi runājot.
§  Mūsdienās vārdi „demokrātija” un „populisms” ir sinonīmi.
§  Tagad cilvēciskuma mērs ir prasme lietot „No problem!”, „Super!”, „Okei!”.
§  Kurš maz domā, dzīvojot ilgi.
§  Ebreja lielākais grēks esot aizmirst, ka viņš ir cara dēls.
§  Tautas pašsaglabāšanās instinkts funkcionē ar tradīciju, vēstures, ticības, paražu palīdzību, pateicoties uzticībai pagātnei; ebreji neskumstot par pagātni, jo viņiem pagātne ir iekļauta tagadnē, bet nevis pārvērsta par muzejisku eksponātu; ebreji orientējās tikai uz tagadni, labi zinot, ka tagadnē ir iekļauta arī pagātne.
§  Aktuāls esot jautājums, vai ebreji spēj eksistēt bez judofobijas.
§  Vārdi „nacionālisms” un „sociālisms” ir franču izcelsmes.
§  Delikātums var dzīvē vairāk traucēt nekā piesardzība.
§  Ebreju paruna: kurš netic brīnumiem, nav reālists.
§  Konfūcijs: pasauli pārvalda zīmes un simboli, bet nevis vārdi un likumi; Rietumu civilizācijā pasauli pārvalda vārdi: reliģiskie, ideoloģiskie.







piektdiena, 2017. gada 21. jūlijs

Sacelšanās


Tautas permanentā bojāeja ir acīmredzama: novecošana, izmiršana, aizklīšana svešumā, kriminālā valsts, noziegumu brīvība, ģeopolitiskā un militārā okupācija, zagšana, nabadzība, alkoholisms, narkomānija, tumsonība ZA līmenī, izglītības devalvācija, cilvēku sadegšana, bērnu pazušana, valdošās kliķes algu palielināšana, darba ņēmēju nodokļu paaugstināšana, idiotisms Rīgas pils un Bruņinieku nama līmenī, perversijas medijos, izstāžu zālēs, muzeju izstādēs, uz skatuves, pederasti valdībā un radošajā kultūrā, sektantisms un šarlatānims ticības sfērā, ezotēriski murgi ar doktora grādu, profesora amatu, akadēmiķa titulu. Jautājums ir pats par sevi saprotams: kāpēc tauta nesaceļas? Kāpēc nav neviens sociālais spēks, kas gribētu mēģināt piebremzēt tautas bojāeju? Kādi ir vēsturiskie, kultūras priekšnoteikumi tādai pacietībai? Jeb varbūt ir naivi to visu jautāt un viss ir saistīts ar tautas attīstības līmeni? Tauta varbūt ir tik neattīstīta, ka nav spējīga analītiski (pat intuitīvi) izprast savu nožēlojamo stāvokli? Varbūt neattīstītām tautām tāda „dzīve” ir pieņemama? Ja atmetam attīstības faktoru un izturamies pret tautu kā normālu formāciju, tad ir iespējams apcerēt iemeslu pacietībai. Piemēram, iemesls var būt vēsturisks un arhetipisks: cilvēks var paļauties tikai uz sevi; viensētā dzīvojošs cilvēks, kurš ir pakļauts baronu neierobežotai varai, var paļauties tikai uz sevi, jo viņam nav kam lūgt palīdzību; tādiem cilvēkiem vietējā vara ir vislielākais ienaidnieks, bet „lielā” vara (cars pēc tam, kad tas kļuva „lielā vara”) ir draugs. Kad nebija „lielās varas”, tad no naidīgās vietējās varas varēja bēgt (uz Rīgu, piem.). Padomju „lielā vara” (Maskava) vietējai varai lika kalpot vietējiem cilvēkiem; tas izdevās; vismaz padomju cilvēkos tika iepotēts, ka vara kalpo cilvēkiem; LR ir krimināla vara; tā kalpo tikai kriminālajām aprindām; tagad tautai nav „lielās varas”, kas varētu būt draugs. Tas viss kopumā atkal ļoti pamatīgi atdzīvina arhetipisko nostādni, ka katrs var paļauties tikai uz sevi. Protams, pacietības izpratnē vēl ir daudzi vērā ņemami faktori.







trešdiena, 2017. gada 19. jūlijs

Relevantas nianses


·        Relevantas nianses (tādas, kas noteiktā laikā, vietā vai aspektā ir svarīgas) vienmēr ir jācenšās saglabāt un tālu nenolikt, jo tās kuru katru brīdi var ievajadzēties.
·        Rietumu mūsdienu cilvēku apziņas dezinfekcija, dezinsekcija, dezaktivācija kļūst ar katru dienu aktuālāka nepieciešamība, jo iracionālisma, debilitātes plūdi vēršas plašumā. Minētajos procesos nāktos atbrīvoties materiālisma kulta (vēdera kulta), idejiskā plurālisma demagoģijas, neoliberālisma antihumānisma, postmodernisma realizētā prāta un dvēseles piesārņošanas, kā arī rusofobijas, kas Rietumu cilvēkiem aizvadītajos dažos gados ir kļuvusi par ieganstu rast „ienaidnieku”, uz kuru histēriski izgāst savu neveselīgo enerģiju.
·        Dēmoss kā absurda glabātājs; iniciācijas anomija; haoss kā teorija; ilūziju gūstekņi; demokrātija ar firmas zīmi „Made in USA”; lūk, dažas nianses mūsdienu portretā.
·        ANO prognoze 2017.g.: 2050.g. – 9,8 miljardi; 2100.g. – 11, 2 miljardi; 47 neattīstītās valstīs fertilitātes koeficients ir 4,3; gadā pašlaik dzimst 83 milj.
·        Mūsdienās visbiežāk tiek runāts par demokrātiju bez sabiedrības, psiholoģiju bez psihes, teoloģiju bez Dieva.
·        Tam, kuru Dievs vēlas iznīcināt, viņš vispirms atņem prātu.
·        Ko cilvēks visvairāk vēlas? Laimi! Kas traucē to sasniegt? Nepieciešamība domāt! Domāšana kā apgrūtinājums, apdraudējums, miera traucējums, nevēlama nepieciešamība. Laime var būt kā filosofiska izpausme; var būt arī kā politiska izpausme. Angļiem laime esot varas griba.
·        Tautas atšķiras genotipiski („asinis”) un arhetipiski (kultūra). Tāpēc katrai tautai ir sava patiesība, sava pasaules aina un savs nākotnes redzējums.
·        Inteliģence – tautas garīgais ordenis tiešā un netiešā veidā; jezuīti – tiešā veidā.
·        Apgaismība XVIII gs. ieviesa materiālismu: dabas likumu diktatūru, nomainot Dieva diktatūru – Dieva augstāko tikumisko likumu.