ceturtdiena, 2016. gada 28. janvāris

Ostvalds


Ø  2003.gadā viens latviešu ļoti glumjš tips savā rakstā Ostvaldu nosauca par „ļoti pretrunīgu personību”; kā jau visu varu pielīdējam pieklājās, atceroties Ostvalda vērtējumu padomju laikā un Ļeņina tekstos.
Ø  Piecu bērnu tēvs; masonis; fizikālās ķīmijas dibinātājs, ko visi zina; visi nezina, ka dibinājis vēl vienu zinātni – kulturoloģiju.
Ø  Integrētu zināšanu un integrētas zinātnes fans; abas viņa dibinātās zinātnes ir integrētas zinātnes.
Ø  Slaveno grāmatu par naturfilosofiju (tā kaitināja Ļeņinu) izdeva 1901.gadā. Labi apzinājās, ka zinātniskais racionālisms ne visu spēj; naturfilosofija ir filosofija + zinātne + mitoloģija.
Ø  Izziņā par galveno uzskatīja visdziļākās jēgas un mērķa noskaidrošanu; jēga un mērķis ir galvenais, bet nevis iemesls; teleoloģijas fans.
Ø  Ostvalds: visiem dabas procesiem enerģija ir mērķis; par to raksta grāmatā par naturfilosofiju; enerģija ir matērijas un gara sintēze.
Ø  Ļeņins nolādēja Ostvaldu 1909.gadā: „fiziskais ideālisms”.
Ø  Ostvalds: kultūra ir tas, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka.
Ø  Vaits rakstā „Zinātne par kultūru” (1949) atsaucās uz Ostvalda darbu „Zinātņu sistēma” (1915); viņš citē Ostvaldu: „Es pirms daudziem gadiem piedāvāju radīt zinātni par civilizāciju vai kulturoloģiju (Kulturologie)”. Vaits skaidro, ka viņš savās publikācijās vārdu „kulturoloģija” lietoja 1949.gadā, kaut gan lekcijās to darīja jau agrāk.
Ø  Ostvalds jau 1909.gadā esot lietojis vārdu „kulturoloģija”.
Ø  Ostvalda darbs „Zinātņu sistēma” angļu valodā tika publicēts 1915.gadā: The System of the Sciences,-Rice Institute Pamflet, vol.II, no 3, 1915, pp.101-90. Minētais institūts atradās Hjūstonā. Tas ir nosaukts biznesmeņa William Marsh Rice vārdā.
Ø  Oksfordas vārdnīcā ir teikts, ka jēdzienu „kulturoloģija” pirmo reizi lietoja Ostvalds 1913.gadā, bet angļu valodā jēdzienu „culturology” 1949.gadā pirmais lietoja Vaits. Tas notika viņa rakstā, kas ievietots krājumā: White L. The Science of Culture// The Science of Culture: A Study of Man and Civilization. N.Y., 1949, p.379-415.
Ø  Ostvalds darbā „Izglītības teorijas principi” raksta: „Cilvēku specifiskās īpašības, kuras Homo sapiens atšķir no citām dzīvajām būtnēm, aptver jēdziens „kultūra”; tādējādi zinātni par cilvēku specifiskajām īpašībām var saukt par kulturoloģiju”.
Ø  Ostvalds runā par kultūras komplekso izpēti speciālā zinātnē: „Energetische Grundlagen der Kulturwissenschaft” (1909).
Ø  L.Vaita 60 gadu jubilejai un 30 darba gadiem Mičiganas universitātē veltīta grāmata: Essays in the Science of Culture in Honor of Leslie A.White. Gertrude E.Dole and Robert L.Carneiro (Eds.). N.Y.:Thomas Y.Crowell Company, 1960,xlvi, 509 pp., bibliography, frontispiece,ilustrations, index.
Ø  Nebraskas universitāte ir 2004.g. izdevusi William J.Peace grāmatu „Leslie A.White”.
Ø  L.Vaita raksts: Wilhelm Ostwald (1853-1932): A Note on the History of Culturology//Antiquity.1951.V.25, Nr.97, pp 31-32. Tas ir Kembridžas universitātes žurnāls.
Ø  Vaita darbs: Culturology//Science, 1958, Nr.128 (marta numurs).

Ø  Par kulturoloģiju 1920.gadā žurnālā „Science”: William A.Noyes.The System of the Sciences; Principles of the theory of Education.- Science 30 January 1920, Vol.51, Nr.1309,pp.116-118. Tā ir recenzija par Ostvalda grāmatu „The System of the Science”, kura iznāca 1915.gadā. 

otrdiena, 2016. gada 26. janvāris

Brīvības fineses


v  Katrs var būt brīvs no tā visa, kas reglamentē viņa dzīvi.
v  Brīvība nevis kā gara brīvība, bet izvēles brīvība. Morālā brīvība.
v  Brīvība mūs dara vientuļus. Esam atrauti no pārējiem ar savu atbildību. Mēs paši atbildam par brīvības doto izvēli, bet tas vairo vientulību. Atbildība var veicināt bezspēcību un bailes. Izdarot izvēli, katram pašam ir jānoskaidro patiesība par izvēles materiālu, izvēloties vispatiesāko materiālu.
v  Patiesības noskaidrošana ir zināšanu ieguve - kognitīvs process. Zināšanas jāiegūst patstāvīgi. Tas prasa gribasspēku.
v  Brīvības velme ir lielāka nekā vīrišķība uzņemties atbildību par savu brīvību.
v  Var būt bailes no brīvības, t.i., atbildības. Bailes no brīvības ir intensīvas eksistenciālās bailes.
v  Brīvības iegūšana vienmēr ir noteikta pārbaude. Tāda pārbaude var būt indivīdiem, tautai. Nekas tā neraksturo cilvēku, kā viņa uzvedība brīvības apstākļos, kad „visu drīkst”.
v  Brīvība ir arī vara. Izvēle ir varas akts. Katra vara kropļo, bet absolūta vara absolūtas brīvības apstākļos absolūti kropļo.
v  Brīvība un brīvības sniegtā vara atsaucās uz totalitārismu. Totalitārisms var būt gan labs, gan slikts. Viss ir atkarīgs, kas ir pie varas. Ja pie varas ir atbildīgi cilvēki, kuri prot izmantot varas brīvību, tad totalitārisms ir efektīva sistēma.
v  Puškins brīvību dēvēja par jautru spoku: „..свобода вас примет радостно у входа..”. Arī vācu valodā brīvība tuvināta priekam: frende-prieks; freiheit – brīvība. Vācu dieviete Freija ir brīvības, mīlestības un prieka dieviete.
v  Brīvība ir vēsturiski mainīga kategorija. Antīkajā sabiedrībā brīvība asociējās ar brīvību tikai savā pilsētā. Cilvēks var būt brīvs tikai savā pilsētā. Platonu citā pilsētā gribēja pārdot. Feodālismā brīvība bija sinonīms vārdam „nabadzība”. No feodāļa brīvs cilvēks bija nabadzīgs cilvēks – bez zemes, mājas, darba. Buržuāziskā brīvība ir pakļaušanās likumam kā apzināta nepieciešamība. Brīvība iegūst vairākus aspektus: vārda brīvība, sirdsapziņas brīvība, pārvietošanās brīvība. Likums sargā brīvību. Katrs pakļaujās pārējo gribai – likumam. Tā rodas liberālisma skaista pretruna; no vienas puses brīvais indivīds, no otras puses indivīds kā kolektīva vergs. Antiburžuāziskā literatūra mīl sižetu: īsta brīvība tikai cietumā!
v  1789.gadā Francijā sagatavoja „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju”. Tajā cilvēka brīvība ir iespēja darīt visu, kas nenodara ļaunumu citiem; katrs var darīt, ko grib tikai tādā veidā, lai neaizskartu citu brīvību arī darīt, ko grib. Iespēju robežas nosaka likums.
v  Brīvība kā Dieva mīlestība, un Dieva mīlestība pret cilvēku.
v  Brīvība ir iespēja izdarīt izvēli, balstoties uz priekšstatu par labo un ļauno.

v  Cilvēciskās attīstības mērķis ir brīvība.

ceturtdiena, 2016. gada 14. janvāris

Brīvības traģisms



   Vērojot pēcpadomju latvisko tumsonību politikā, ekonomikā, garīgajā kultūrā, izglītībā, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kā arī filosofijā, nākas jautāt par brīvības sekām. Brīvībai, izrādās, var būt drausmīgas sekas – totāla destrukcija un tumsonība visos dzīves segmentos. Latvieši uzskatāmi parāda it kā absurdo iespēju brīvībai kļūt par drausmīgu seku ieganstu. Redzam, ka neko labu nav devusi ne politiskā brīvība, ne garīgā brīvība izglītībā, zinātnē u.c. Protams, politiskā brīvība Latvijā pēc PSRS sabrukuma ir relatīva. Var pat teikt, ka nekāda politiskā brīvība netika iegūta. Vismaz valstiskuma sfērā. Politiskā brīvība vienīgi atsaucās uz iespēju dibināt partijas, veikt noteiktu politisko darbību saskaņā ar noteiktām idejām. Taču arī šī brīvība ir relatīva – nedrīkst apdraudēt ģeokrātisko valstiskumu. Garīgā brīvība izglītībā, zinātnē u.c. ir teorētiski un praktiski ideālāka, jo ģeokrātiskajiem saimniekiem neinteresē kāpināt latviešu intelektuālo un morālo līmeni. Latvieši ir atstāti intelektuālajā un morālajā savvaļā. Un, lūk, tieši garīgās brīvības izmantošanas rezultāts liek runāt par brīvības traģiku. Šī brīvība ir stimulējusi vienīgi latviešu tumsonības uzplaukumu, bet nevis patiesu un dziļu garīgumu, kas ir iespējams vienīgi garīgās brīvības apstākļos. Atklājās, ka latviešu mentalitātei garīgā brīvība ir daudz bīstamāka nekā politiskā, ekonomiskā brīvība. Latviešu mentālā tumsonība garīgās brīvības apstākļos iegūst vēl lielāku destruktīvo enerģiju nekā padomju laika garīgajā nebrīvībā, kad latviešu tumsonība nebija tik izteikta kā tagad.

trešdiena, 2016. gada 13. janvāris

Bezcerība


   Bezcerība pārņem, lasot jauno latviešu darbus. Bezcerība ir tāpēc, ka nav redzamas minimālas pozitīvās pārmaiņas. Bezcerība ir arī tāpēc, ka nav saprotams process. Iespējams, tas ir galvenais bezcerības avots. Proti, nav saprotams izglītības process augstskolās. Nav saprotams, kā pēc augstskolas var nezināt, kas ir pasaules uzskats, kas ir ideoloģija, propaganda. Nesen tikos ar šausmīgu tekstu, kura autoriem (socioloģiskā pētījuma kolektīvam) pasaules uzskats un ideoloģija ir viens un tas pats. Ar tādu fantastisku aplamību tikos pirmo reizi. Neslēpšu – pamatīgi apjuku!
   Vienam latviešu neizglītotam, bet nekaunīgam puisim (lien publiskajā telpā ar savu tumsonību) propaganda ir melu izplatīšana. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē to, ka viņš nekur literatūrā nav paskatījies, kas ir propaganda. Viņš nav uzskatījis par vajadzīgu noskaidrot zinātnes viedokli par propagandu. Viņš nav atvēris vārdnīcu, enciklopēdiju. Viņš muld to, kas ir ienācis prātā viņa tukšajā, bet nekaunīgajā galvā. Visā pasaulē propaganda ir informācijas izplatīšana sabiedriskajai domai. Taču šim latviešu jaunajam stulbenim propaganda ir melu izplatīšana.

   Šodienas medijos nepārtraukti nākas tikties ar tādu tumsonību, kas nebija sastopama padomju laikā. Padomju laikā varēja būt un bieži arī bija izpratnes šaurība, attieksmes primitivitāte, materiāla nepietiekama izpēte. Taču nekad nebija pilnīgas muļķības terminoloģijā, jēdzienu definējumos, jēdzienu pielietojumā. Tagad visvairāk kaitina tik tikko minētais. Lasot kādu tekstu, tūlīt nākas apstāties jau pie pirmā nepareizi lietotā jēdziena. Skaidri ir redzams, ka autors visu raksta, tā teikt, pats no savas galvas. Kā jau minēju, viņš nav paskatījies vārdnīcā, enciklopēdijā, nav studējis speciālo literatūru. Viņš nav ieguvis zināšanas elementārā līmenī. Ne velti viens latviešu idiots saka, ka „zinātniskajā darbā tu vari rakstīt ko tu gribi”. Tā arī notiek. Bet tas izraisa bezcerību. Tiekamies ar tumsonību. Un tumsonība vienmēr izraisa bezcerību. Latviešu jaunā inteliģence stumdās kā tumsoņu populācija. Tumsonībai ir fatāls raksturs. Tāpēc arī bezcerība kļūst nenovēršama. Saprotams, tas tā attīstās galvenokārt tāpēc, ka arī vecāko paaudžu humanitāro zinātņu, filosofijas, sociālo zinātņu inteliģence (pasniedzēji) nav vērtīgs cilvēciskais un profesionālais kapitāls, nespējot un pat necenšoties apturēt tumsonības plūdus. Neesmu sastapies ar tekstiem, kuros būtu nosodītas terminoloģiskās aplamības un vispār nekaunīgais paradums līst ar savu aplamo „viedokli” publiskajā telpā.