trešdiena, 2015. gada 30. septembris

Reglaments



   Katrā sociāli ekonomiskajā formācijā ir savs sabiedrības uzvedības reglaments. Kapitālismā kā pašslavinātā demokrātiskā iekārtā arī ir savs sabiedrības uzvedības reglaments: tabu – aizliegumu sistēma, sistēmiskie aizliegumi, nepareiza domāšana un pareiza domāšana. Mūsdienu kapitālismā par to spilgti liecina politkorektuma, tolerances un uzskatu plurālisma ideoloģija, kā arī, protams, demokrātijas manipulatīvi demagoģiskā interpretācija. Savukārt sociālismā sabiedrības uzvedības reglamentā bija tādi elementi kā antielitārisms, antikriminalitāte. Sociālisma vara un ideoloģija centās nepieļaut elitārisma formēšanos, kā arī nepieļāva priekšstatu par kriminalitātes saistību ar valsts varu. Sociālisma pareizajā domāšanā neietilpa uzskats, ka ir elite un varas saplūšana ar kriminālajām aprindām. Tāpēc pēcpadomju dzīves sākumā uzplauka valdošās kliķes elitomānija un, protams, izvērtās ciniska no tautas neslēpta saplūšana ar kriminalitāti, „elitēm” veidojot varas bandas. Pēcpadomju dzīvē tūlīt priekšplānā nonāca sociālisma laikā nepareizās domāšanas saturs, jaunajos politiskajos un ideoloģiskajos apstākļos kļūstot par pareizas domāšanas saturu. Neapšaubāmi, tāda metamorfoze lieliski raksturo padomju cilvēku (labi izglītoto indivīdu) niecīgo cilvēcisko kvalitāti, kas ir aptvērusi milzīgas masas un pat atsevišķas nelielas tautas. 

Jēdzieni un intonācija



   Katrā laikmetā ir savi populāri jēdzieni un to lietošanas intonācija. Jēdzienu lomu attiecīgajā laikmetā vislabāk raksturo to filosofiskā, kulturoloģiskā un publicistiskā intonācija. Jēdzienus var mantot no iepriekšējiem laikmetiem. Taču jēdzienu intonācija netiek mantota. Jēdzienu intonācija iegūst jaunu semantisko auru (zemtekstu, asociācijas), kas saskan ar attiecīgā laikmeta garīgo tonalitāti, attiecīgā laikmeta idejiskajām interesēm un idejiskajām vajadzībām. Mūsdienām raksturīgu intonāciju iegūst tādi jēdzieni (jēdzienu kopas) kā tehnoloģiskais genocīds, tehnoloģiskā diktatūra, tehnotronās pasaules karš, tehnotronais ultimāts, tehnotronā kapitulācija, tehnotronā koncentrācijas nometne.

Krīzes perioda funkcionalitāte



   Visas kultūras un kultūras atsevišķu segmentu vērtība izpaužās sarežģītos krīzes periodos. Kultūras autoru (attiecīgās tautas) pilsoniskā, politiskā, morālā, zinātniskā, publicistiskā pozīcija sarežģītos krīzes periodos atklājās pilnā mērā. Tā tas notiek tāpēc, ka sarežģīti krīzes periodi stimulē tautas garīgā un intelektuālā potenciāla un spēka maksimālu koncentrāciju. Šī koncentrācija veidojās saspringtā atmosfērā, kad visa kultūra un atsevišķi tās segmenti izgaismojās vislielākajā spožumā, atklājot visdažādākos negludumus, nepilnības, substancionālo nevērtību, aplamību, pasionaritātes trūkumu utt. Tajā pašā laikā šajā spožumā atklājās arī tas viss, kas ir pozitīvs attiecīgajā kultūrā un tās atsevišķajos segmentos. Tā rezultātā sarežģītas krīzes periodam ir savdabīga funkcionalitāte – atklāt attiecīgās kultūras (tautas) vērtību, kvalitatīvo stāvokli, konkrētas nepilnības un konkrētas pilnvērtības. 

piektdiena, 2015. gada 25. septembris

Sabiedriskā morāle


   Sabiedriskās morāles centrā ir jābūt likumības kultam, kad likumība ir sabiedrības locekļu svētākā lieta un likumības ievērošana ir katra sabiedrības locekļa morālais imperatīvs. Ja tas tā nav, tad ātri iestājās nelikumības kults. Tā tipiskākie atribūti ir visatļautība, tiesiskais nihilisms, šizofrēniska likumu interpretēšana, noziegumu brīvības akceptēšana.
   Sabiedriskās morāles centrā likumības kults var būt tikai tad, ja sabiedrībā likuma lomu izpilda cilvēku sirdsapziņa - ģenētiski sakņota tiesiskuma un taisnīguma apziņa kā tautas mentalitātes īpašība. To var veicināt tautas kultūra – tautā praktizētā reliģiski morālā, laicīgi tikumiskā audzināšana ģimenē, skolā, darbavietā. Ļoti liela loma ir adekvātai ideoloģijai, kas var panākt likumības kulta nostiprināšanos sabiedrības garīgajā klimatā. Tas ir klimats, kurā vispārpieņemta norma ir likumu ievērošana, kam seko ne tikai attiecīgie politiskās varas institūti, bet cilvēki paši saskaņā ar savu morālo pārliecību un iniciatīvu nelikumību novēršanā. Kultūras sasniegumi ģenētiski transformējās cilvēku gēnos – bioloģiskajos mehānismos. Zinātne tagad par šo mutācijas procesu zina jau diezgan daudz.




Substancionālās atšķirības




Starp cilvēku un postcilvēku nevar nepastāvēt substancionālās atšķirības.
Cilvēks dzīvo. Postcilvēks bauda dzīvi.
Cilvēks strādā. Postcilvēks gatavo projektu.
Cilvēks mācās. Postcilvēks izmanto izglītības pakalpojumu.
Cilvēkam ir zināšanas. Postcilvēkam ir informācija.
Cilvēks glezno. Postcilvēks gatavo mākslas projektu.
Cilvēks lūdz Dievu. Postcilvēks līksmo.
Cilvēks apmeklē izstādi. Postcilvēks apmeklē akciju.
Cilvēks lasa. Postcilvēks gremdējās grāmatu pasaulē.
Cilvēks ir skaists. Postcilvēks ir seksīgs.
Cilvēks skatās TV pārraidi. Postcilvēks skatās šovu.
Cilvēkiem sieviete var būt palaistuve. Postcilvēkiem sieviete var būt draiskule.
Cilvēks iepazīst cenas. Postcilvēks iepazīst supercenas.
Cilvēks saka, ka ir diena. Postcilvēks saka, ka ir nakts.
Cilvēks saka, ka 2x2=4. Postcilvēks saka, ka 2x2=5 (jeb tik, cik viņam attiecīgajā situācijā nepieciešams).
Cilvēkam ir ideāli. Postcilvēkam ir prioritātes.
Cilvēks izgudro. Postcilvēks rada inovācijas.
Cilvēks izgudro radiolu. Postcilvēks izgudro inovāciju klimatu.
Cilvēkam ir slava. Postcilvēkam ir atpazīstamība un „piārs”.
   Ja kāds vēlās, šo sarakstu var turpināt. Noteikti ir vēl citi piemēri. Tos vislabāk meklēt jauno latviešu vislielākajā informatīvajā mēslu bedrē – pederastu delfos.
   Dievs ir dialektiķis. Lai īstenotos dialektikas visdažādākajos pretstatos centrētie likumi, viņš ir radījis divus pretējus dzimumus – cilvēkus un postcilvēkus, kas ir kļuvis sinonīms etnonīmam „latvieši”.







sestdiena, 2015. gada 19. septembris

Divas nāves


   Filosofija vienmēr ir pievērsusies divām nāvēm – fiziskajai nāvei un garīgajai nāvei. Fiziskās nāves apcerē ne reti dominē interese par nāves bailēm, nāves priekšsajūtu, kā arī pēcnāves stāvokli, par ko izsakās mistiķi. Fiziskās nāves iztirzājumā, ja tā var teikt, ir lielāka konkrētība – fiziskās nāves precīzais fakts. Tas laika ziņā nav maināms; fiziskā nāve ir iestājusies tad, kad organisms ir miris.
   Savādāk ir ar garīgo nāvi, kas filosofijā (bet ne tikai; arī morālajā publicistikā, daiļliteratūrā) tiek aplūkota katrā vēsturiskajā laikmetā. Šajā jomā nav iespējama faktiskā konkrētība. Nav precīzi definējams, kad iestājās garīgā nāve. Protams, pats jautājums par garīgo nāvi ir abstrakts jautājums, metafizisks jautājums. Var līdz pasaules galam debatēt, kas ir garīgā nāve, kādi ir tās kritēriji, kā izpaužās garīgā nāve. Par to ir plaša bibliotēka.
   Vienprātība ir par to, ka garīgā nāve var iestāties ilgi pirms fiziskās nāves. Teiksim, cilvēks ēd, dzer, staigā, strādā, runā, raksta, taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dotais cilvēks ir garīgais līķis. Viņš garīgi ir miris. Universāls kritērijs ir garīguma trūkums. Garīgi mirušais cilvēks ir cilvēks bez garīguma. Protams, tas it kā būtu pats par sevi saprotams. Tāpēc nākas precizēt, kas liecina par garīguma trūkumu. Noteikti liecina nespēja patstāvīgi domāt, risināt analītiskus uzdevumus, nespēja fiksēt garīgās parādības dzīvē, mākslā, zinātnē, nespēja savā dzīvē vadīties no garīgiem ideāliem, garīgajām vērtībām, neizpratne, kas vispār ir garīgums (Latvijā pašlaik ļoti raksturīgi mūsdienu jauniešos).
   Divas nāves piemīt ne tikai atsevišķiem cilvēkiem, bet arī etniskām formācijām. Par tautas/civilizācijas garīgo nāvi runā ne tikai filosofi, bet arī zinātnieki. Tiek akcentēta īpaša fāze, kas liecina par etniskās formācijas garīgo nāvi. Arī latviešu tauta var turpināt ēst, izlaist gāzi, enerģiski darboties, dziedāt un dancot, zagt un melot, taču būs pilnīgi skaidrs, ka tā ir garīgi mirusi tauta bez normālas izglītības, zinātnes, mākslas un literatūras, morāles un tikumības. Etniskās formācijas fiziskā nāve var nebūt ilgu laiku. Taču garīgā nāve var būt drūms fakts krietnu laiku pirms attiecīgā etnosa izšķīšanas tautu kokteilī. Noteikti daudzi latvieši šodien var pat nesaprast, kāpēc tiek runāts par latviešu tautas nāvi. Viņi nespēj atšķirt fizisko nāvi no garīgās nāves.




piektdiena, 2015. gada 18. septembris

Atvieglotais variants


   Bijušajās padomju republikās tagad ir jālieto jauns jēdziens – atvieglotais variants. Tas attiecas ne tikai uz Latviju, bet arī uz Krieviju, kur šis jēdziens tika vispirms ieviests. Atsevišķi krievu zinātnieki izsakās par atviegloto variantu attiecībā uz izglītību. Tas nozīmē sekojošo. Pašlaik izglītības iestādēs par skolotājiem jau strādā tie cilvēki, kuri augstāko izglītību (arī vidējo izglītību) ieguva pēcpadomju laikā. Un, lūk, viņi izglītību ieguva saskaņā ar atviegloto variantu. Viņu izglītība neizjuta tās prasības, kas izglītībā bija padomju laikā. Viņi mācījās, studēja saskaņā ar atvieglotām prasībām. Tas nozīmē, ka viņu darbības rezultāts ar jauno paaudzi arī būs atvieglots.
   Izglītības līmenis pazeminās. Viens no iemesliem ir šis atvieglotais variants. Lai kaut kā cīnītos pret šo nelaimi, gudras iestādes (piem., mācību literatūras izdevniecības) neņem darbā redaktorus jaunākus par 40 gadiem. Atvieglotā varianta pārstāvji neprot literāro valodu. Minētā neoficiālā prakse ir Krievijas izdevniecībās.
   Atvieglotais variants noteikti neattiecās tikai uz izglītību. Tas attiecās uz visu kultūru. Latvijā tas izpaužās ļoti uzskatāmi. Man negribās minēt piemērus, jo tie nomāc ar savu grandiozo apjomu. Par augstāko izglītību nevēlos runāt. Uz augstskolām atnāk jaunieši ar ļoti primitīvām zināšanām. Nezina ne vēsturi, ne ģeogrāfiju, ne literatūras vēsturi. Par to, ka neprot rakstīt, arī nav vērts runāt. Savukārt studijas vispār nav saucamas par atviegloto variantu. Jāizdomā ir cits jēdziens procesam, kad var studēt bez speciālās literatūras lasīšanas, bez zinātnes utt.
   Ir radusies atvieglota kultūra vispār. Tā nav salīdzināma ar t.s. masu kultūru, kura cilvēkus šausmināja XX gadsimtā. Šodienas atvieglotā kultūra ir kaut kas nesalīdzināmi primitīvāks, seklāks, vulgārāks nekā t.s. masu kultūra.


ceturtdiena, 2015. gada 17. septembris

Bandas hermeneitika



   Valsts bandītisma (valsts bandas) analīzei speciālisti iesaka hermeneitiku. Jāizmanto ir hermeneitika: faktu, izteikumu, notikumu, sižetu atšifrēšana, interpretācija. Informācija jāaplūko, balstoties uz kontekstu, zemtekstu, citiem faktiem, citiem apstākļiem. Tas tāpēc, ka banda slēpj informāciju par savu darbību. Informācija par bandas darbību galvenokārt ir pieejama netiešā veidā; proti, ne no pašas bandas. Viens no galvenajiem informācijas avotiem var būt t.s. pētnieciskā žurnālistika, kura speciāli iedziļinās bandas darbībā un cenšas to atmaskot. Valsts bandītisma analītikā žurnālistikas sniegtā informācija var būt gandrīz vienīgais informācijas avots. Labs avots var būt arī oficiālā informācija par valsts bandītu darbību – valdības lēmumi, parlamenta likumi, kas tiek izstrādāti un pieņemti bandas interesēs. Tikai šīs informācijas izmantošana prasa lielu analītisko darbu: prasmi attiecīgi interpretēt oficiālos dokumentus, spēju tos sasaistīt ar agrākajiem dokumentiem, citu informāciju utt. Principā pie mums Latvija valsts bandas atšifrēšana neprasa milzīgu intelektuālo potenciālu. Jo primitīvāka tauta, jo primitīvāks tās valdības bandītisms, jo bandīti taču nāk no primitīvās tautas. Ne reti valsts bandītisms iegūst īpaši primitīvu raksturu. To veicina nesodamība, noziegumu brīvība. Savā visatļautībā valsts bandīti zaudē galvu, izturās pavirši, iracionāli. Tādās reizēs nav nepieciešama speciāla analītiskā sagatavotība, lai konstatētu valsts bandītismu. Latviešu patoloģiskais stulbums ļoti uzskatāmi atsaucās uz latviešu valstiskā bandītisma primitīvismu.

trešdiena, 2015. gada 9. septembris

Rases entropija



   Entropija ir parādību un procesu pāreja zemākā stāvoklī, izdalot zināmu enerģiju. „Baltās” rases entropija ir izteikta jau labu laiku – no XX gs. 70.gadiem, kad jau 10 gadus virzījās ārprātīgā demogrāfiskā pāreja un eiropeīdu liktenis jau bija zināms – izmiršana, novecošana. Eiropeīdu entropijas izdalītā enerģija vispirms bija postmodernisma murgi, pēc tam tos papildināja homoseksuālisma legalizācija, iracionālisma uzplūdi, dzīves realitātes šizofrenizācija, maniakālā alkātība, veselā saprāta trūkums politikā, ekonomikā, izglītībā. Eiropeīdu entropijas piemērs ir ES varas elites pelēcība un nekompetence, idiotiskā aizbildināšanās ar tolerances un politkorektuma nepieciešamību, milzīgie melu plūdi informācijas telpā. Vārdu sakot, eiropeīdu entropija uzskatāmi izpaužās nespējā sev nodrošināt normālu dzīvi un pašiem padziļinot savu antropoloģisko katastrofu. Skaidrs, ka latviešu valdošā kliķe arī ir minētās entropijas sastāvdaļa. Ņemot vērā etnosa attīstības līmeni, ļoti spilgta sastāvdaļa.

Guru komplekss


   Uz cittautiešu fona ļoti izceļās latviešu garīgais komplekss, kuru var nosaukt par guru kompleksu. Gan ikdienas dzīvē var sastapt, gan publiskajā telpā (medijos, Internetā) var sastapt latviešus, kuru galvenā esamības jēga ir visiem pierādīt, ka viņš ir visgudrākais, visvaronīgākais, vislielākais nacionālais labdaris, pirmais un galvenais organizātors, novitātes autors utt., u.tml. Šie latvieši cenšas pārliecināt, ka bez viņiem nekas nebūtu noticis, nekas nebūtu noorganizēts, izdomāts, realizēts utt. Turklāt vienmēr īpaši tiek akcentēta prioritāte, primārums; proti, dotais latvietis ir bijis pirmais. Dotais latvietis ir pirmais izdomājis kādu jēdzienu, teoriju. Viņš ir pirmais pateicis kādu patiesību, pirmais uzrakstījis rakstu, pirmais novērtējis utt., bet citi ir viņa ideju, domu, ierosinājumu, tēmu, sižetu zagļi, kuri viņam grib atņemt pirmā godu.
   Guru komplekss ir sastopams visās sfērās, kurās ir iespējams fiksēt pirmo autoru. Jocīgākais, ka ir sastopams arī tādās sfērās, kurās pirmo autoru praktiski nav iespējams fiksēt. Teiksim, idiotiski būtu censties noskaidrot, kurš ir latviešu lielākais Lāčplēsis. Respektīvi, „brīvības” cīņas līderis nelietīgās „perestroikas” gados.

   Tomēr guru komplekss nerimstās. Tas nekas, ka smieklīga ir vairāku latviešu cīkstēšanās ap LTF izveidotāja statusu. Katrs no viņiem saka, ka izveidoja LTF un bija LTF izveidošanas idejas autors. Vēl smieklīgāka ir latviešu cīkstēšanās par tautas lielākā brīvības cīnītāja godu XX gs. nogalē. Šajā jomā joprojām nepārspēts ir Grantiņš, Šteins.