Garīguma struktūra

·       Katra indivīda substancionālā specifika ir viņa garīguma specifika: individuāli oriģināla attieksme pret sevi un pret ārējo pasauli, spējot uztvert, piemēram, masu bezprāta simptomus jau ilgi pirms tam, kad par masu bezprāta klātbūtni ir nostiprinājies vispārējs viedoklis.

·       No indivīda garīguma specifikas ir atkarīga realitātes sociālā konstruēšana, sociumā saskatot kaut ko savu un tikai viņa izpratnē eksistējošu.

·       Indivīda garīguma struktūrā ietilpst spēja sevī uzsūkt un pārdzīvot laikmeta problēmas, tendences, sāpes.

·       Indivīda garīguma struktūrā var ietilpt tas apziņas komplekss, ko var dēvēt par eksistenciālo drāmu. Indivīds tādā gadījumā kļūst patiesības liecinieks savas eksistences jēgai un kopumā tai metafiziskajai problemātikai, kas attiecas uz cilvēka esības pamatiem.

·       Garīguma struktūrā var dominējoši ietilpt, piemēram, ironija kā domāšanas stils, sevis un ārējās pasaules vērtēšanas metode. Ironija var izpausties dažādi. Var būt ironija kā specifisks noliegums, kad viss tiek noliegts, lai formulētu jaunu ideju, konceptu u.tml. Ironija tāpat var liecināt par indivīdu kā eksperimentējošu labdari, kad noliegums ir sākums pozitīvam vērtējumam.

·       Garīguma struktūru jebkurā gadījumā (jebkurā cilvēkā) ietekmē laikmets jeb precīzāk – laikmeta kultūra. Īpaši sakāpināta tāda ietekme ir t.s. pārejas laikmetos, kad strauji mainās kultūra: rodas jauna attieksme pret realitāti, ieviešas jauna vērtību un normu sistēma. Divu atšķirīgu laikmetu krustpunktā garīguma struktūra var jūtīgi reaģēt, sākot ar ironiskumu un beidzot ar traģiskumu attieksmē pret visu jauno – jaunā saturu un tā autoriem.

Refleksiju fragmenti (2)

§  Valstij, kura vēlas būt pasaules valdniece, nekad nav sabiedrotie. Tā ir valsts – ģeopolitiskā vientuļniece. Tādai valstij var vienīgi pielīst, censties pakalpot. Tāpēc Otto fon Bismarks esot teicis: lielas valstis ir laupītājas, mazas valstis ir prostitūtas.

§  Elektorāta konjunktūrai, tirgus konjunktūrai Rietumu civilizācijā nav pakļauta vienīgi Bekingemas pils. Iespējams, tāpēc ir dzimusi slavenā rekomendācija: kaut kas sliktāks par naidošanos ar anglosakšiem ir draudzība ar anglosakšiem.

§  Ne vienmēr ir saprotams, kas ir sliktāk – nodevība jeb muļķība.

§  Valsts veidošanās sākas nevis ekonomikā, militārajā jomā, bet vērtību un ideālu formulējumos turpmākajai dzīvei.

§  XXI gs. sākumā parādījās jauna un skaista ilūzija: planētas sabiedrība ar vienotu likteni.

§  Aukstā kara mentalitātes vietā Rietumu civilizācijā XXI gs. nostiprinājās rusofobijas mentalitāte.

§  Viens ir valstiskuma institūciju morālā novecošana un formu izsīkšana, pavisam kaut kas cits ir valstiksuma formu apzināta kropļošana vai kropļojumi idiotu dēļ.

§  XXI gs. planētu pārklāja jauns intelektuālais viruss – postpatiesība. Jēdzienu “post-truth” izdomāja blogers Dēvids Roberts 2010.gadā.

§  Ja postpatiesība ir cilvēkos, tad cilvēki vairs nav cilvēki, bet postcilvēki.

§  Ja postpatiesībai ir iespējams formēt globālo realitāti, tad tā vairs nav globālā realitāte, bet globālā postrealitāte.

Cilvēks eksistenciālajā filosofijā

Ja filosofa pozīciju nosaka viņa personība, tad arī eksistenciālās filosofijas pārstāvja pozīciju nosaka viņa personība. Tātad ir sastopami cilvēki, kuru domāšanas saturs, domāšanas stils un domāšanas patoss atbilst tai specifikai, kura ir t.s. eksistenciālās filosofijas pamatā. Turklāt atziņu par to, ka filosofa pozīciju nosaka viņa personība, ir formulējuši eksistenciālās filosofijas pamatlicēji. Viņi ir pārliecināti, ka filosofija nevar būt objektīva (atrauta no cilvēka personības), bet varbūt tikai subjektīva (sakņota cilvēka personībā). Vēl viņi saka, ka patiesība ir cilvēkā, bet nevis viņa zināšanās. Tāpēc patiesība ir personiska – eksistenciāla. Hamleta vārdiem “būt vai nebūt” ir tikai subjektīva nozīme. “Patiesības stihija” (Hēgelis) ir cilvēka subjektīvā stihija. Eksistenciālās filosofijas atziņām pretēja rakstura atziņas ir pozitīvismam, kam galvenais ir jutekliski uztvertās zināšanas; pozitīvismā patiesība ir jutekliski iegūtās patiesības. Tiesa, filosofija jau senāk spēja nošķirt spontānās jeb intuitīvās zināšanas no refleksīvajām (ar prātu iegūtajām) zināšanām. Sena ir arī atziņa, ka cilvēku nevar “sistematizēt” - iekļaut strukturētu zināšanu sistēmā. Cilvēks ir “sistēma Dievam” (Kirkegors), bet filosofs dzīvo “Dieva templī” – dzīvo tikai savā filosofijā. Filosofs nevis dzīvo, lai domātu, bet gan domā, lai dzīvotu. Tā ir tipiska eksistenciālās filosofijas tēze. Vēl tiek piebilsts, ka ar mehānikas likumiem nevar izskaidrot garīgos procesus.

XX gadsimta melnā seja

Apkopojot galvenos notikumus aizvadītajā XX gadsimtā, uzskaitījumā ir jāiekļauj šādi notikumi:

·       divi Pasaules kari,

·       atomieroču izgatavošana un pielietošana,

·       ķīmisko un bioloģisko ieroču izgatavošana un pielietošana,

·       masu kultūras rašanās un masu kultūras industrijas izveidošana,

·       TV un interneta iekļaušana masu komunikācijā,

·       slepenu nevalstisko planetārās vadības struktūru izveidošana,

·       narkotiku propaganda un izmantošana “lieko” iedzīvotāju “utilizācijai”,

·       homoseksuālisma legalizācija un propaganda,

·       SPID izmantošana “lieko” iedzīvotāju “utilizācijai”,

·       finansu kapitālisma rašanās,

·       mākslas un literatūras postmodernistiskā degradācija,

·       morālo, intelektuālo, kognitīvo vērtību devalvācija,

·       sociālisma ideoloģijas kompromitēšana,

·       proletariāta šķiras izzušana,

·       planetāri globālā demogrāfiskā pāreja,

·       eiropeīdu rases novecošana un izmiršana,

·       atsacīšanās no zelta kā naudas ekvivalenta,

·       vienpolārās pasaules pārvaldīšanas modeļa īstenošana,

·       terorisma projekti specdienestu darbībā.