pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

Dzīves jēga


   Skeptiķi saka: dzīves jēga neeksistē. Jēdziens „dzīves jēga” ir mākslīgi izdomāts. Cilvēks ir radies bez noteikta eksistenciālā mērķa. Ja nav mērķis, tad nevar būt dzīves jēga.
   Radikālie darvinisti skaidro: cilvēka instinktos ir ietverti visi dzīves mērķi.
   Filosofi čalo: dzīves jēga ir mistiskās, reliģiskās apziņas sastāvdaļa.
   Diktatori zina: visiem cilvēkiem ir viens mērķis – dzīvot diktatūras normu gaisotnē.
   Demokrāti spiedz: katram cilvēkam ir sava dzīves jēga, savi dzīves mērķi.
  Sociologi prāto: dzīves jēga un izpratne par dzīves jēgu ietilpst pasaules uzskatā; ja nav stabils pasaules uzskats, tad nav stabila izpratne par dzīves jēgu; ja nav skaidrs pasaules uzskats un skaidra izpratne par dzīves jēgu, tad sākās dažādas problēmas: sociālās, individuālās (alkoholisms, narkomānija, klaidonība).
  Kulturoloģija teoretizē: dzīves jēga ir vienota ar kultūras attīstību; dzīves jēga nosaka kultūras attīstību; dzīves jēgu var uzskatīt par kultūras attīstības faktoru; no dzīves jēgas definīcijas ir atkarīga kultūras attīstība.
  Abstraktie humānisti domā: katrs cilvēks izvēlās savu dzīves jēgu, iztēlojoties dabisko izvēles brīvību, patstāvības un neatkarības iespējas, kuras nosaka vispārējās cilvēktiesības. 

svētdiena, 2014. gada 28. decembris

Gēni



   Katrs cilvēks ir unikāls veidojums. Unikāla ir katra cilvēka gēnu kombinācija, kas mantota no vecākiem, vecvecākiem. Katrs indivīds ir konkrēts genotips. Katra indivīda genotips ietilpst cilvēces genofondā. Ģenētiskā informācija galvenokārt atrodas hromosomās. Cilvēkam ir 23 hromosomu pāri. Viens pāris atbild par evolūcijas izmaiņām. Gēna darbība ir atkarīga no saistības ar citiem gēniem. Gēnu terapija ļauj izlabot iedzimtos defektus bez iejaukšanās genofondā. Genofonds izmainās pakāpeniski. Par to liecina cilvēka mūža ilguma nemitīgā palielināšanās cilvēka evolūcijas laikā. Velmi pārvaldīt cilvēku genofondu veicina biotehnoloģiju, cilvēka genoma atšifrētāju, gēnu inženierijas ambīcijas. Gēnu ceļā nostājās ambiciozā kultūra.

Indokrinācija


   Indokrinācija ir eiropeīdu klasiska īpašība, par katru cenu vēloties citus sistemātiski un ilgstoši pamācīt vai ideoloģiski zombēt, lai citi bez ierunām pieņemtu Rietumu dzīves veidu, domāšanu, izglītību, saimniekošanas formātus utt. Indokrinācija ir vienota ar eiropeīdu velmi citus pakļaut un izmantot. Pašlaik ASV politikas stratēģija ir indokrinācijas spilgts piemērs, vēloties valdīt uz planētas. Eiropeīdi nemaz nav spējīgi izjust un respektēt kognitīvo disonansi starp ilgām un praksi no indokrinācijas viedokļa. Eiropeīdu ģeopolitiskā mentalitāte ir akla mentalitāte, nespējot pārvarēt indokrinācijas maldus. Eiropeīdu indokrinācija ir novedusi pie tā, ka Eiropa ir vēsturiski visļaunākais un visagresīvākais kontinents, - par to liecina kari, fašims, nacisms, komunisms, Osvencima, I un II, un III Pasaules karš. Protams, eiropeīdu pārvaldītā Ziemeļamerika cenšas atņemt Eiropas godu būt visļaunākajiem un visagresīvākajiem uz planētas. Taču eiropeīdi 2002.- 2014.gadā zaudēja agrākās indokrinācijas sasniegumus. Islama valsts aktivitātes iezīmē eiropeīdu kolapsu planētas kundzībā.
  




pirmdiena, 2014. gada 15. decembris

Vērtību pētījums



   Rietumos pazīstama ir Ronald Inglehart un Christian Welzel darbība, organizējot Vispasaules vērtību pētījumu no postmateriālistiskās orientācijas viedokļa. Angļu valodā plašs materiāls tika publicēts 2005.gadā, krievu valodā – 2011.gadā. Minētie zinātnieki uzskata, ka aizvadīto 30 gadu laikā materiālisma vērtības nomaina postmateriālisma vērtības. Pētījumus sāka vispirms Rietumeiropā no 1981.gada, bet no 90.g. sākuma visā pasaulē – apm. 100 valstīs reizi piecos gados (worldvaluessurvey.org). 2003.gadā tika izstrādāta cilvēces attīstības teorija, kad cilvēka dzīves stadijas nosaka vērtības. Ja dzīves stadijā ir problemātiski iegūt materiālās vērtības un labumu (ēdienu, mājokli, drošību), tad ir vienas vērtības. Turpretī, ja cilvēks dzīvo industriālā sabiedrībā, tad augstu vērtē autoritāti, racionālismu, kārtību, drošību. Sabiedrībā, kurā nav jādomā par ēdienu, mājokli, drošību, parādās jaunas vērtības: tolerances ideja, pilsoniskā līdzdalība, dabas aizsardzība, pašizziņa. Cilvēka attīstības teorijas pamatā ir ideja, ka attīstība ir izvēles iespēju pieaugums. Sastopama emancipācijas tendence: pieaugot labklājībai, pieaug neuzticība autoritātēm, dzimumlīdztiesības prasības, vēršanās pret politisko eliti.

piektdiena, 2014. gada 5. decembris

Tektoloģija, kulturoloģija, kibernētika, sinerģētika


   Starpdisciplinārās pieejas alkas uzplauka XX gs. sākumā. Izpausmes veidi vairāki. Tajā skaitā A.Bogdanova velme radīt tektoloģiju un V.Ostvalda ierosinājums jaunajai zinātnei kulturoloģijai.
   Starpdisciplinārās pieejas vēsturiskā ģenēze sākās XVI-XVIII gs., kad zinātniskā doma cilvēku un sabiedrību uzlūkoja kā dabas sistēmas sastāvdaļu (Bekons, Dekarts, Leibnics). XIX gs. zinātnes krasi nodalās. Rodas divi atzari: zinātnes par dabu un zinātnes par garīgo kultūru. XX gs. notiek abu atzaru savdabīga tuvošanās. To veicina tādu kategoriju kā informācija, sistēma, struktūra, funkcija, vadība, sakari popularitāte un universālais izmantojums gan dabas zinātnēs, gan humanitārajās zinātnēs.
   Sinerģētikas jēdzienu pirmais lietoja ASV dizainers un arhitekts Ričards Fullers. Terminu „pārtvēra” Hermanis Hakens 1977.gadā. Sinerģētika kļuva universāla evolūcijas teorija. Kibernētika – universāla vadības teorija.
   Sinerģētika ir atvērtu sistēmu pētniecība. Pētnieciskais materiāls – sistēmas apakšsistēmas. Sinerģētiku var uzskatīt par zinātnisko metodi, pētot parādību rašanās iemeslus, attīstības stabilitāti un mainību. Sinerģētika ir sava veida domāšanas stils. Tāpat kā kulturoloģiskais domāšanas stils. Sinerģētika aizraujās ar katastrofu teoriju, haosa teoriju, fizisko kinētiku.  
   Sinerģētikai patīk nelīdzsvarotu sistēmu pētniecība: fizisko, kīmisko, bioloģisko, ekoloģisko, arī sociālo. Tās ir sistēmas, kurām piemīt pašorganizācijas princips. Sinerģētikai sistēmu pašorganizācija interesē gan kā nejaušību prioritāte, gan kā nepieciešamība. Tas tāpēc, ka haoss ir kārtības priekšnoteikums, taču kārtība vispār ir ļoti nestabila izpausme. Kārtība ir niecīgs slānis starp haosa diviem slāņiem.
  





ceturtdiena, 2014. gada 4. decembris

Kosmoglobālistika


   Kosmoglobālistikas avots ir antropokosmisms: K.Ciolkovskis, V.Vernadskis, A.Čiževskis, N.Holodnijs. Pamatā ir ideja par cilvēci kā vienotu veselumu, kas ir saistīts ar biosfēru, ģeogrāfisko vidi, kosmosu. Valda globālais evolucionisms kā vispārzinātniskais princips.
   Kosmoglobālistikas interešu centrā ir biopsihosocioģenēze: ilglaicīgo klimatisko svārstību ietekme uz dabu, cilvēku. Tiek analizēta periodiskā sistēma kosmisko procesu cikliem un to vienotībai ar procesiem uz Zemes.
   Tā, piemēram, cilvēces likteni nosaka paleoklimatiskais cikls. Liela loma Mēness konstelācijai, kas ilgst 1620 gadus ar 810 gadus ilgu aukstuma iestāšanos un 810 gadus ilgu globālo sasilšanu: 1) aukstums: 3912.-3102.g.p.m.ē., 2292.-1482.g.p.m.ē., 672.g.p.m.ē.-138.g., 948.-1758.g.; 2) sasilšana: 138.-948.g., 1758.-2568.g.
   Cikli nosaka Pasaules okeāna svārstības. Sasilšana izraisa sausumu, ūdens trūkumu.
   Rietumos antropokosmisma speciālists Sven Otto Pettersson (1848-1941), vācu paleoklimatologs Heinrihs Hartmuts.


piektdiena, 2014. gada 14. novembris

Spējas


   Kultūrai ir daudzas spējas. Piemēram, kultūras hermeneitikas spējas – iztulkošanas, izskaidrošanas spēja.
   Kultūras atsevišķa spēja ir kulturoloģiskais transcendentālisms – prognozēšanas spēja un spēja izskaidrot visbūtiskākos jautājumos.
   Kultūras transcendentālismā ietilpst kultūras apriorisms – spēja strādāt ar pirmspieredzes konstrukcijām. Jo spēcīgāks ir kultūras apriorisms, jo vairāk var prognozēt nākotni. Kultūras apriorisms izmanto tradīciju stabilitāti, vērtību sakausētību, normu un ideālu patstāvību. Kultūras apriorisms palīdz prognozēt ne tikai parādības, bet arī reakciju saskarsmē ar attiecīgajām parādībām. Var veidot antientropu stratēģiju. Var paredzēt notikumu jēgu, jēgas potenciālu, bet ne tikai pašu notikumu formālo seju.
   Kultūras transcendentāli apriorā pasaule eksistē divās formās: 1) programmas formā, ko nosaka kultūras vispārējā tradīcija (kultūras stereotipi, arhetipi),  2) morālās un estētiskās reakcijas formā (attieksmē pret parādībām). Pirmā forma rada līnijisku, pārmantotu, komulatīvu ainu; otrā forma sniedz atbildi uz izaicinājumu.

   Kultūra sevī iemieso pašorganizāciju tik lielā mērā, cik lielā mērā to pieļauj kultūras autori.

ceturtdiena, 2014. gada 13. novembris

Hipotēze par kultūru


   Hipotēze par kultūru ir šāda: mūsdienu zinātniskās domas attīstības stadijā programmēšanas pamats būs nevis eksperimentālā jeb „stingrā” zinātne, bet kultūra.
   Kultūra kā ticējumu un normu, tradīciju un vērtību kopums nosaka attīstības programmas – notikumu attīstības iespējamās trajektorijas. Lai kultūrai piešķirtu šādu statusu, nepieciešams pārvarēt ekonomiskā, tehnoloģiskā un cita veida determinismu. Faktiski determinisma fetišismu, pakļaujot domāšanu t.s. objektīvajām likumsakarībām. Teiksim, velme visu izskaidrot no ekonomiskā viedokļa joprojām ir ļoti populāra.
   Mūsdienu fenomenoloģija māca, ka visas sabiedriskās sistēmas, institūti un procesi ir atkarīgi no cilvēka. Tā ir daļēja patiesība. Reāli cilvēka darbība, uzvedība un komunikācija fokusējās tajā grandiozajā kompleksā, ko sauc par kultūru. Kultūra ir primārā. Visa ārējā pasaule uz cilvēku iedarbojās ar kultūras starpniecību. Kultūra ģenerē vērtējumus, interpretāciju, izpratni, zināšanas, izjūtas. Kultūra izkārto akcentus, jēgu, nozīmību, radot cilvēka dzīvei visdažādākās programmas.


Nākotne


   Jautājums ir nevis par to, kas mūs gaida nākotnē, bet gan par to, kādu nākotni mēs esam izveidojuši šodienas darbos, kādu nākotni esam provocējuši ar savu rīcību un prātu. Ne velti pastāv tas, ko var saukt par futuroloģisko transcendentālo pseidoprognozēšanu. Tā ir nākotnes plānošana bez šodienas prāta klātbūtnes.
   Uz nākotni atsauksies šodienas pasaules komponenti: komplicētība, nenosakamība, stohastiskums, determinisma neiespējamība, bifurkācija, haoss, polivariantums bifurkācijas punktos, nelīnijiskie procesi. Minētie kompenenti ir mūsu prāta elementi. Tā ir mūsu šodienas izpratne, kas noteikti atsauksies uz nākotni.



trešdiena, 2014. gada 12. novembris

Aktieris



   Neoliberālisms ir lielisks aktieris. Neoliberālisms tēlo, ka tam neinteresē vara. Faktiski neoliberālisms bez varas sabrūk, jo priekšroku iegūst valsts sociāli patriotiskā darbība, kurā neoliberālisms tikai traucē. Ja neoliberālisti netiek pie varas, tad iestājās valsts sociālās attīstības laikmets, kā tas ir Krievijā no 2000.gada. Principā arī ASV pie varas nav neoliberālisti. ASV tikai tēlo neoliberālisma apoloģētus. Tas notiek ASV valsts interesēs, vēloties ekspluatēt visu pārējo planētu. Planēta nav dumja, un neoliberālisms ir spiests regulāri mainīt lomas savā izrādē. Kad vienu lomu atmasko un tā ir kompromitēta, tad tūlīt izvēlās citu lomu. Tāds liktenis ir tādām lomām kā „atvērta sabiedrība” (jāļauj savās mājās saimniekot arī citiem), „valsts-minimums” (valsts neiejaucās ekonomikā, sociālajā sfērā, valstij nav reāli sevi jāaizsargā, bet jāpaļauj „brīvai konkurencei”), „demokrātiskuma ieviešana” (neoliberālistiem nepakļāvīgas varas likvidēšana ar spēku), „tirgus dabiskā atlase” (sociāldarvinisma ideoloģija). 

Kultūras antipātijas



   Kultūra neieredz pašpārliecinātu monotonismu, pedantisku skrupulozitāti. Kultūrai nepatīk „sasniegumi”, „stabilitāte”, „uzvaras”, „lielas mācības”, „progress”, „attīstība”, „aktuālas koncepcijas”. Kultūra nemīl to un tos, kuri kalpo, pielien, slavē. Kultūra nemīl varu. Kultūrai nepatīk, ja neņem vērā tās metafizisko būtību: matērija seko garam, bet nevis gars seko matērijai. Kultūra uzskata, ka nevis „kalkulātors” nosaka cilvēku dzīvi, bet kultūra nosaka cilvēku dzīvi – ticējumus, vērtības, normas. 

otrdiena, 2014. gada 11. novembris

Globālā prognozēšana


   Globālās prognozēšanas iespējas ir dažādas, ņemot vērā valsts apjomu, potenciālu un planetārās ambīcijas. Lielas valstis sludina pasauli bez robežām un barjerām, jo tas tām ir izdevīgi. Tāda ideoloģija paver iespēju paplašināt tirgu, piekļūt dabas resursiem, nostiprināt politisko ietekmi mazākās valstīs. Ideoloģija ir skaista. Kurš gan spēs iebilst pret vārdiem par robežu atvēršanu un barjeru likvidēšanu. Atvērtas sabiedrības propaganda ir lielo valstu (īpaši ASV) starptautiskās ideoloģijas svarīga tēze. Tas nekas, ka pasaule tiek skaidrota sociālā darvinisma garā kā jaunas dabiskās atlases telpa. Cilvēku vietā atlase tiek veikta valstu līmenī. Izdzīvot ir tiesības vienīgi lielām un spēcīgām valstīm. Pārējām ir jāpakļaujas uzvarētājiem. Tāpēc pārējām valstīm (nelielām, mazām) ir vajadzīgi savas aizsardzības protekcionistiskie mehānismi. Asimetriskums starp „elektronisko sādžu” (informācijas atvērtību sludina lielas valstis) un „informācijas imperiālismu” (sludina vājas valstis) globālajā prognozēšanā kļūst ļoti aktuāls.
   Globālajā prognozēšanā jāņem vērā jaunās iespējas starptautiskajā menedžmentā. Šodien ir jauni „ieroči” – finansiāli ekonomiskie, politiskie, militāri tehnoloģiskie. Šodien ir jaunas iespējas vadīšanā – var citas valstis vadīt no attāluma, var izmantot peldošus valūtas kursus, īslaicīgas spekulatīvas finansu operācijas, var ekspropriēt nacionālos uzkrājumus un padarīt mazvērtīgu simtiem miljonu cilvēku darbu. Tas ir iespējams lielā mērā tāpēc, ka ir pavājinājusies cilvēciskā kvalitāte. Var uzpirkt daudzus cilvēkus, kuriem nekas nav svēts.
   Nākotnē nedrīkst saglabāties daudzi šodienas formāti: ekoloģiskajā ziņā, morālās izvirtības jomā. Nedrīkst turpināties elites pieņemto lēmumu niecīgā kvalitāte, bagātības un nabadzības polarizācija. Tomēr ir jāņem vērā, ka marksistiskās futuroloģijas fiasko parādīja, ka nākotni nevar prognozēt. Mūsdienu neoliberālisms vēl cer, ka spēj prognozēt nākotni. Tas var izrādīties bezcerīgs sapnis. Īpaši tad, ja pasliktināsies cilvēciskā kvalitāte un morālā izvirtība netiks samazināta.
   Mūsu nākotnes prognozēšanas spējas ir atkarīgas no kultūras atmiņas. Ja nav skaidrība par pagātni, nevar būt skaidrība par nākotni.
   Uz mūsu nākotni var atsaukties arī tādas izpausmes kā cilvēka esamības kosmiskā determinētība (mūsu prasme to ņemt vērā); interesanti, ka tradicionālajā sabiedrībā cilvēki saprata kosmisko determinētību – dabas nosacīto cikliskumu, atkarību no Saules, dabas vispār.





pirmdiena, 2014. gada 10. novembris

Kultūras politika


   Globālo sociālo problēmu analītikā diezgan plaši tiek runāts par kultūras politiku globalizācijas laikmetā.
   Saruna par kultūras politiku globalizācijas laikmetā diemžēl pa lielākai daļai iegūst samērā deklaratīvu raksturu. Dominē skaistas un it kā vērtīgas ieceres, kuru leksiskais noformējums faktiski ir deklaratīvs. Tāpēc nākas fiksēt politiskās ieceres atsevišķu tēžu veidā.
   Tiek runāts par nepieciešamību tautas mentalitāti pieskaņot globalizācijas laikmeta mentalitātei. Domātas ir tādas garīgās iezīmes kā kosmopolītisms, skatījums uz pasauli kā vienotu globālu fenomenu, planetāri globālās telpas izjūta un izmantošana domāšanā.
    Svarīgs uzdevums ir attiecīgās tautas/sabiedrības intereses saskaņot ar t.s. globālizācijas interesēm. Šajā gadījumā runa ir par globālo transnacionālo struktūru interesēm un nepieciešamību tajās iekļauties, aizstāvot savas nacionālās intereses.
   Jāgatavojās tam, ka globalizācijas procesi dinamiski turpināsies un nākotnē radikāli izmainīsies kultūras vide. Būs jaunas vērtības un to hierarhija. Tam ir jāgatavojās savlaicīgi.
   Kultūras politikā ir jāparedz kultūras vides izmaiņas, tām morāli ir jāgatavo cilvēciskais kapitāls.
   Sociālais taisnīgums un politiskā stabilitāte ir jāplāno, sabalansējot ar tirgus ekonomiku un valsts kapitālismu.
   Jaunā kultūras politika nozīmē valsts kultūras dzīves prioritāšu maiņu. Nākas apzināties, ka iekļaušanās globālajā pasaulē nevar notikt bez atsacīšanās no savdabības un bez pakļaušanās unifikācijai. Var teikt – bez iekļaušanās globālajos procesos cienīgā veidā.
   Iekļaušanos globālajos procesos var uzskatīt par modernizācijas procesu. Kas traucē modernizāciju?
   Traucē vairāki faktori:
- arhaiska sociāli kulturoloģiskā sistēma;
- iedzīvotāju sociālo un politisko brīvību trūkums;
- paražas, kuras ierobežo cilvēku iniciatīvu;
- tradicionālo/arhaisko vērtību dominēšana ikdienas dzīvē;
- sabiedrības pārspīlētā velme kontrolēt personību.
   Minētie un citi trūkumi ir jāpārvar ne tikai juridiskajā ceļā, bet galvenais – sabiedriskās apziņas sfērā; jālokalizē tradicionālās/arhaiskās tradīcijas ģimenē.
   Kāda kultūras vide ir jārada? Kādi resursi var to radīt?
   Atbilde ir valsts ideoloģijā; valstij ir jāizlemj, ko tā vēlas un cik krasi ir spējīga pārvarēt konservatīvi paternālistisko pieeju.
   Valsts ideoloģijas mērķi ir jāsaskaņo ar tautas mentalitāti. Mērķiem ir jāsaskan ar sabiedrības dzīves līmeni, sabiedrisko morāli un idejām par modernizāciju, modernizācijas izpratni un akceptu sabiedriskajā domā.



Nookosmoloģijas secinājumi


   Nookosmoloģija ir jauna kultūras parādība. No 20.gs. 80.gadiem. Tai ir veltīti interneta resursi. Vienā no tiem ir ievietoti secinājumi, analizējot t.s. metakontaktus. Pastāv īpaša metakontaktu tehnoloģija. Pateicoties tai ir iegūti šādi secinājumi:
- katrs uztver pasauli savas apziņas robežās; tāpēc sarunas laikā ir jāņem vērā otra cilvēka iespējas;
- nekas nenotiek nejauši; jebkuram notikumam ir iemesls;
- cilvēka dzīve ir kā algoritms – tā ir izvēles rinda;
- cilvēka rašanās mērķis ir padarīt pasauli labāku, sevi pilnveidojot darbā;
- darbs atšķiras no nervozas raustīšanās ar to, ka darba rezultātā pasaule kļūst labāka;
- ideja atšķiras no lozungiem ar to, ka idejai ir realizācijas ceļš;
- labā voluntāra realizācija neskaitās ļaunums;
- labais drīkst sist ar dūrēm, lai aizstāvētos;
- jebkuru cilvēku dzīvē virza viņa intereses;
- brīvība ir izvēles brīvība;
- mīlestība ir harmonijas sajūta;
- ticība ir stabili priekšstati;
- intuīcija ir cilvēkā iedzimta īpašība iegūt tikai viņam paredzēto informāciju;
- veselais saprāts ir vērtējoša kategorija tam, kas gaidāms vai tiek plānots, ņemot vērā notikumu attīstības rezultātus;
- personība ir tas cilvēks, kas harmoniski atbilst Pasaules likumiem, bet ne tas cilvēks, kurš tiecas sevi pasniegt kā personību;
- izziņas ceļā jums ir jābūt gatavam, ka jaunās zināšanas var nesaskanēt ar līdzšinējām zināšanām;
- drošības jomā nav jēdzieni „labi” vai „slikti”; ir tikai izpratne „kā viss norisinās īstenībā”;
- māksla ir atsevišķu cilvēku spējas, kā arī atsevišķu civilizāciju spējas uzkrāt, realizēt un glabāt informācijas apmaiņas produktus to lietotājiem pieņemamā veidā;
- ģenialitātes formula - ikviens mākslas darbs kļūst ģeniāls, izpildot virkni nosacījumus, no kuriem galvenais ir sekojošais: attiecīgajā darbā ieguldītās pozitīvās enerģijas daudzumam ir jābūt līdzvērtīgam darba mērķim; spēja akumulēt pozitīvo enerģiju ilgu laiku (vai uz visiem laikiem) ir kritērijs, ka paveikto var uzskatīt par ģeniālu darbu.


Projekta virzieni


   Jaunajos laikos modernisma projekts virzījās divos virzienos: 1) dabas pakļaušana, dabisko vidi aizstājot ar tehnisko vidi; tas tika panākts ar tehnoloģiju palīdzību; 2) pasaules vesternizācija, tradicionālo (arhaisko) kultūru aizstāšana ar Rietumu moderno kultūru.
   Pašlaik iegūstam rezumējošu atbildi par abu virzienu rezultātiem. Tie ir šādi: 1) ekoloģiskā krīze/katastrofa; 2) nepieciešama universāli kolektīva zinātne, kas var atbildēt uz visiem jautājumiem par pasaules kopējo attīstību visās civilizācijās; tāda kolektīvā zinātne var būt kulturoloģija. Kulturoloģija ir spējīga sniegt instrumentālas zināšanas, atklājot tos spēkus, kas organizē procesus, bet ne tikai apraksta procesus.
   Jaunajos laikos, kad Rietumu civilizācijā arvien vairāk un vairāk izvērtās tendence visu vadīt un kontrolēt (dabu, sabiedrību, cilvēku), intelektuālās kaislības rotēja ap velmi uzlabot vadību – cilvēces menedžmentu. Bet tas praktiski nozīmē, ka nostiprinās vienveidība un mazinās daudzveidība – dzīves garants uz Zemes. Daudzveidība var nebūt pa spēkam cilvēces menedžmentam, kura spēks ir procesu vadības modelēšana ar nelielu modeļu skaitu.
   Vienveidības nostiprināšanās ir liels risks cilvēka esamībai. Pret pasaules komplicētību un to visu, ko nevar sabāzt apriorās modernās zinātniskajās shēmās, šodienas intelektuālās aprindas izturās rezervēti. Ne reti tiek ignorēts tas, kas ir nesaprotams. Nesaprotamo var pat pasludināt par progresa kaitēkli, kas ir nekavējoties jālikvidē. Tādējādi progresa ceļš ir nevis rozēm kaisīts, bet kaisīts ar vienkāršotas racionalizācijas upuriem.




pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Likumsakarības


   Kultūra nestāv uz vietas. Kultūra ir dinamiska sistēma. To saprot katrs cilvēks, jo nepārtraukti tiekas ar savas dzīves izmaiņām, ārējo faktoru nemitīgo ietekmi uz savu dzīvi. Šie ārējie faktori nemitīgi mainās.
   Var uzskatīt, ka vēsturisko izmaiņu laikā kultūrā pieaug strukturālā un funkcionālā komplicētība. Kā sakām, kultūra progresē, jo komplicētības pieaugums mums asociējās ar progresu. Kultūras struktūrā ienāk jauni komplicētāki artefakti. Starp kultūras artefaktiem rodas arvien izteiktākas strukturālās sakarības, organizējot artefaktu funkcijas.
   Var uzskatīt, ka kultūras vēsturiskajā mainībā ir saskatāmas noteiktas likumsakarības. Vēsturiskā mainība vienmēr notiek noteiktos pamatvirzienos, kurus var saukt par likumsakarībām.
   Likumsakarību konstatācija ir zinātnes sfēra un ietilpst zinātnieku kompetencē. Likumsakarību konstatācija var notikt noteiktas analītiskās darbības rezultātā, apkopojot un kristalizējot kultūras vēsturisko pieredzi. Ikdienas dzīvē likumsakarības var palīdzēt risināt daudzus jautājumus. Ja mēs zinām kultūras attīstības likumsakarības, tad mums ir iespējams prognozēt nākotni, prognozēt savas izredzes vēsturiskajā perspektīvā u.tml.
   Zinātniskā doma var fiksēt dažādas kultūras vēsturiskās mainības likumsakarības. Piemēram, šādas likumsakarības.
   1) Pieaug cilvēku darbības specializācija. XIX gs. beigās par šo likumsakarību rakstīja E.Dirkheims. Viņa ieskatā galvenā loma ir tehnoloģijas specializācijas pieaugumam, kam cilvēki ir spiesti piemēroties. Jautājums ir atklāts. Kas ir primārais? Tehnoloģija jeb cilvēku tieksme specializēties, jeb tieksme radīt specializētu tehnoloģiju? Iespējams, primārā ir demogrāfija: lai visus nodrošinātu, optimālākais veids ir ražošanas specializācija.
   2) Kultūras izmaiņu ātrums ir atkarīgs no kultūras savdabības: jo niecīgāka savdabība, jo izmaiņu temps ir straujāks. Savdabības akcentēšana izraisa pretestību kultūras izmaiņām, – kultūras dinamika nav strauja.
   3) Kultūras attīstība ir vienota ar personības brīvību attiecīgajā kultūrā. Tātad vienota ar sociālās brīvības parametriem dotajā kultūrā. Jo sarežģītāka ir sociālā struktūra, jo mazāka kontrole pār cilvēkiem.




svētdiena, 2014. gada 26. oktobris

Saimnieciskais faktors


   Kultūras virzības kopējo tonalitāti nosaka dažādi attiecīgās kultūras iekšējie faktori. Taču mēdz būt faktori, kas līdzvērtīgi atsaucās uz daudzām kultūrām, visas civilizācijas kultūrām. Šo faktoru pamatā ir cilvēka bioloģiskās un intelektuālās būtības analoģiskums. Principā cilvēki rīkojās analoģiski neatkarīgi no savas piederības noteiktas tautas kultūrai.
   Tāds līdzvērtīgs faktors ir saimnieciskās darbības faktors. Tas var vienādā mērā ietekmēt daudzas kultūras. Planētas globalizācijas apstākļos var ietekmēt pat planētas visu civilizāciju kultūras.
   Ar ko ir raksturīgs mūsdienu saimnieciskais faktors?
   1) Ļoti augsts zinātniski tehniskais līmenis.
   2) Tas nosaka ļoti sazarotu darba dalīšanu.
   3) Ļoti sazarotā darba dalīšana ir sasniegta ar patērēšanas mākslīgu stimulēšanu.
   4) Krīzes laikā, kad patērēšanas mākslīgā stimulēšana vairs nenotiek, darba dalīšana var samazināties.
   5) Tā rezultātā samazināsies arī zinātniski tehnoloģiskais līmenis uz visas planētas.
   6) Neviens nezina, ko nozīmē ekonomika pēc krīzes (no 2008.g.), cik dziļi var notikt darba dalīšanas samazināšanās, zinātniski tehnoloģiskā līmeņa samazināšanās.
   7) ASV no 80.gadiem sāka mākslīgi stimulēt patērēšanu, lai attīstītu tehnoloģijas un palielinātu darba dalīšanu, taču piedzīvoja 2008.g. krīzi. Acīmredzot, pastāv kaut kāda robeža patērēšanas mākslīgajā stimulēšanā, kuru nedrīkst pārkāpt.  




sestdiena, 2014. gada 25. oktobris

Dažas refleksijas


   Kas ir kultūra?
   Kultūra ir īpaša programma (programmas) cilvēku sociālajai uzvedībai, darbībai un komunikācijai, nosakot šiem procesiem kārtību un konstruktīvu raksturu intelektuālās, mākslinieciskās, reliģiskās, ekonomiskās, zinātniskās, etnogrāfiskās, folkloristiskās un citās formās.
   Šajā definīcijā visstrīdīgākais ir jautājumā par „kārtību un konstruktīvu raksturu”. Labi saprotams, ka kultūrā eksistē arī kaut kas pretējs kārtībai un konstruktīvam raksturam.
*
   Manipulēt ir visvieglāk ar apātiskiem cilvēkiem un agresīviem cilvēkiem. Agresīvo cilvēku agresivitātes saknes ir apātiskums, cenšoties ar savu agresiju apliecināt savu esamību.
*
   Nīče: Wille zur Macht (varas griba).
*
   Dabiskais izolacionisms ir mentalitātes iezīme: hipertrofēts paštaisnīgums, aprobežotība, savas mazvērtības intuitīva atskarsme, kas veicina naidu pret svešo un bailes no svešā.
*
   Sācies ir aukstais pilsoņu karš starp cilvēkiem un postcilvēkiem, kuriem labā roka nezina, ko dara kreisā roka.




piektdiena, 2014. gada 24. oktobris

Sākums


   Antropoloģijā jēdzienu „kultūra” kā tehnisku terminu ieviesa Edward Tylor – antropoloģijas pamatlicējs, slavenās grāmatas „Pirmatnējā kultūra” (1871) autors. Viņš sevi uzskatīja par etnogrāfu.
   XIX gs. divas grāmatas sarakstīja Gustav Klemn (1802-1867). Abu grāmatu nosaukumā ir vārds „kultūra”.
   Pirmo koncepciju par kultūru kā uzvedību izstrādāja A.R.Radcliffe-Brown. Viņš interesējās par kultūru kā abstrakciju, kultūru kā sociālie signāli, kultūru kā psihiskās aizsardzības mehānismu, kultūru kā uzvedības abstrakciju.
   Vilhelms Ostvalds 1909.gadā pirmais ierunājās par jaunas zinātnes – kulturoloģijas – nepieciešamību. Viņš kultūru uzskatīja kā faktoru kopumu, kas kalpo sociālajam progresam, cilvēka un sabiedrības pilnveidošanai. Viņa ieskatā kultūra aptver cilvēka specifiskās īpašības, atšķirot Homo sapiens no citām dzīvajām būtnēm.
   XX gs. pret kultūru kā sistēmu izturējās Benedict Ruth, Herbert Spencer, L.A.White, Robert H.Lowie.
   L.A.White apcere „The Science of Culture” ir radikāls pagrieza punkts kultūras modernajā izpratnē. Viņam kultūra ir dinamiska pašorganizācijas interaktīva iekšēji vienota sistēma, kurai nav bioloģiskā iedaba. Kultūra ir Homo sapiens bioloģiskās esamības uzturētājs. Tātad: palīdz cilvēkam kā bioloģiskai būtnei dzīvot.
   XX gs. otrajā pusē Rietumos liela loma bija Clifford Geertz uzskatiem. Viņam kultūra ir zīmju sistēma; kultūras zīmes rada cilvēks un lasa pats cilvēks; zīmju analīze ir cilvēka darbības analīze un cilvēka uztveres analīze.





svētdiena, 2014. gada 5. oktobris

Jaunā sintēze


   Skaidri ir redzams, ka pie mums nelietība ir progresējusi. Radusies ir jauna tipa nelietība – nelietība sintēzē ar debilitāti. Jaunā tipa nelietība ir redzama politikā, augstākās izglītības biznesā, valsts iestāžu darbībā. Jaunā tipa nelietība ir redzama arī tik psihiski jūtīgā sfērā kā žurnālistika. Turklāt žurnālistikā nelietību un debilitāti satuvina Interneta iespējas. Internets paver iespēju garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem tēlot žurnālistus (ekspertus, analītiķus, speciālistus), ievietojot savus “viedokļus” komentāros u.c. Internetā iespējamā anonimitāte (iespēja noslēpties aiz “nika”) ir viens ko galvenajiem katalizatoriem nelietības un debilitātes sintēzē. Minēto sintēzi atsevišķos gadījumos stimulē arī mediju (Interneta portālu) redakcijas nepārdomātā attieksme. Piemēram, publicējot tekstus ar “niku”. Turklāt publicējot tādus tekstus ar “niku”, kuros ir debili noķengāti citi darbi, kuru autori savus tekstus ir publicējuši ar īsto vārdu un uzvārdu. Tāda pieeja žurnālistikā (bet ne tikai žurnālistikā) normālā sabiedrībā tradicionāli tiek uzskatīta par denunciāciju. Diemžēl tāda pieeja žurnālistikā ir sastopama. Taču sevi cienoša žurnālistika, žurnālistika ar stabilu morāli profesionālo stāju, no šīs pieejas atsakās. Pats par sevi ir skaidrs, ka tādā gadījumā nevar būt runa ne par kādu polemiku, diskusiju. Runa var būt vienīgi par zemisku velmi kādu noķēngāt, gļēvi slēpjoties, lai neviens neuzzinātu denuncētāja vārdu. Polemikā, diskusijā var izmantot un izmanto pseidonīmu. Taču tādā gadījumā valda klasiska norma: pseidonīma lietotāja īstais vārds ir zināms ja ne visai sabiedrībai, tad vismaz ir zināms kādai sabiedrības daļai un vienmēr ir zināms attiecīgā medija redakcijai. Ne velti žurnālistu/publicistu biogrāfijās līdzās īstajam vārdam tiek norādīti arī viņu izmantotie pseidonīmi. Paldies Dievam, arī pie mums Internetā jau ir izveidojusies stabila morāli pamatota tradīcija nekomunicēt ar tiem, kuri mazdūšīgi slēpjas aiz “nika”. Zināms ir arī tas, ka nopietnos portālos nepublicē “darbus”, kurus ir atsūtījuši autori ar “niku”.




pirmdiena, 2014. gada 29. septembris

Mentālais genocīds



   Neirofiziologi jau apmēram 40 gadus zina, kā vadīt dzīvos organismus. Tas praktiski nozīmē – kā pārvaldīt dzīvos organismus. Eksistē vairāki veidi. Zinātnieki vispirms smadzenēs konstatēja centrus, kas atbild par bailēm un niknumu. Pēc tam konstatēja pozitīvo emociju vadības centrus, atbildot par apmierinātību, slavināšanu. Zinātne vēlāk uzzināja par psihotehnoloģijām – iespēju vadīt sociālās grupas. Galvenokārt tās ir datortehnoloģijas, kas ļauj precīzi diagnosticēt un regulēt cilvēka psihisko un fizisko stāvokli, ietiecoties viņa zemapziņā. Eksistē divi galvenie psihotehnoloģiskie procesi: psihoanalīze un psihoregulācija. Galvenie faktori ir valoda, tēli. Psihoregulācijas rezultātā var stimulēt bailes, agresiju, naidu. Zinātne tagad ir samērā kompetenta arī par elektromagnētisko izstarojumu distancionālo iedarbošanos uz augstāko nervu darbību cilvēkā, kas skar uzmanības, atmiņas, mācību, lēmumu pieņemšanas mehānismus. Elektromagnētiskā lauka, kā arī lāzera staru iedarbība var izraisīt nāvi.

15%



   Rietumu zinātne ir aprēķinājusi masu fenomenu un elitāro fenomenu proporcionālās attiecības. Ja elitārajā fenomenā iespiežas 15% masu fenomens, tad sākās elitārā fenomena profanācija, devalvācija, sistēmas transformācija, sistēmas sašķelšanās. No elitārās sistēmas var atšķelties kāda daļa, kas nevēlas pakļauties masu fenomena 15% ietekmei un vēlas saglabāt agrāko elitāro statusu. Taču faktiski tas nozīmē, ka masu fenomenam ir izdevies realizēt noteiktu destruktīvo darbību. Agrākā elitārā sistēma ir sagrauta, un turpmāk tā nefunkcionēs agrākajā apjomā, jo no agrākā apjoma elitārā sistēma pati atdod zināmu daļu masu fenomenam. Masu fenomens nevar svinēt pilnīgu uzvaru, jo elitārā sistēma pati par sevi kā elitāra sistēma turpina pastāvēt, taču var svinēt daļēju uzvaru.

trešdiena, 2014. gada 24. septembris

Terminoloģija


   Par izglītību jau pastāv jauna terminoloģija. Tā ir izveidojusies pakalpojumu ekonomikas terminoloģiskajā kontekstā, izmantojot pakalpojumu ekonomikas vispārējo jauno vārdu krājumu.
   Jaunie termini ir šādi: izglītības pakalpojums, klients, cena, tirgus attiecības, izglītības ekonomiskā efektivitāte u.c.
   Par jauno terminoloģiju diskutē zinātnieki, jo izglītības komerciālizācijas procesu apkalpo vesela rinda speciālistu, kuriem patīk izglītības pielāgošana neoliberālisma retorikai.
   Tā, piemēram, zinātniskā diskusija turpinās par termina „izglītības pakalpojums” definīciju. Nav vienotība par klientiem; proti, ko uzskatīt par izglītības pakalpojuma klientiem (skolēnus, studentus, klausītājus utt.).
   Jauno attieksmi pret izglītību zinātnieki pamato ar argumentu, ka tirgus attiecības dominē visā kultūrā. Savukārt cilvēks vienmēr esot bijis patērētājs, bet ne tikai radītājs. Kultūras visi artefakti ir prece vai pakalpojums.
   Neoliberālisma ideoloģija jau ir pamatīgi iezombējusi sabiedriskajā apziņā domu, ka bezmaksas izglītība nav labums, bet gan ļaunums. Sabiedriskā doma jau ir pārliecināta, ka par izglītību ir jāmaksā, ir jāpērk izglītības pakalpojums.
   Neoliberālisma ekonomiskā retorika savukārt izplata viedokli, ka izglītībai ir noteikta ekonomiskā efektivitāte. Tas ir normāli, ka katra valsts rūpējās par izglītības rentabilitāti un ekonomisko efektivitāti.





otrdiena, 2014. gada 23. septembris

Protesti

   Pret izglītības komerciālizāciju 2006.-2009.gadā aktīvi protestēja studenti ASV,Grieķijā, Čīlē, Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Izraēlā, Itālijā, Horvātijā, Nīderlandē, Francijā, Polijā, Maķedonijā, Austrijā, Šveicē, Spānijā u.c. Atsevišķās zemēs studentiem pievienojās skolēni un licejisti, kā arī pasniedzēji (piem., Francijā).
   Izglītības komerciālizācija izpaužās dažādi – katrā zemē var būt savas specifiskās iezīmes. Taču kopīgais ir tas, ka valstis samazina budžeta izdevumus izglītībai, privātais bizness iespiežas izglītības sfērā, pat privatizējot universitātes. Kopīgais ir arī neoliberālisma tirgus ideoloģijas ekspansija izglītībā; mācību iestādes sāk orientēties uz „tirgu” un vēlas būt „rentablas”.
   Eiropā savukārt lielu postu nodara t.s. Boloņas process. Tā mērķis ir izglītības unifikācija, atbrīvošanās no nerentablām specialitātēm (piem., Bizantijas studijas, Austrumu studijas), kas neatbilst „mūsdienu tirgus prasībām”.
   Studentu protestu metodes bija dažādas. Taču dominēja atsacīšanās no pilsoniskās sabiedrības klasiskajām metodēm – piketēšanas, petīciju rakstīšanas, velobraucienu maršiem u.tml. Minētās metodes nedarbojās. Tās var dēvēt par „karnevāliskajām” metodēm, kuras politiskā vara ignorē.
   Vispopulārākā forma kļuva universitātes „okupācija”. Tas nozīmē, ka studenti ieņem galvenās auditorijas un neļauj tur lasīt lekcijas. To vietā studenti auditorijās debatē par savām problēmām. Šī forma bija cieņā Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā, Itālijā, Spānijā.
   Īpaši enerģiskā veidā šī forma tika praktizēta Kalifornijas universitātēs, „okupējot” atsevišķus mācību korpusus un administrācijas ēkas. ASV studiju maksa tika palielināta par 32%. Kalifornijas studenti tāpēc protestēja ļoti enerģiski. Viņus varēja izdzīt no „okupētajām” telpām, atsevišķus studentus varēja arestēt. Taču nākamajā dienā studenti atkal „okupēja” kādu ēku. Eiropā aktīvi protestētāji bija horvātu studenti.
   Zīmīgi, ka nekur studenti neuzticējās savu arodbiedrību līderiem un sabiedrisko organizāciju līderiem, jo viņi praktiski darbojās universitātes administrācijas interesēs.



otrdiena, 2014. gada 16. septembris

Konstitūcija

Bieži savos tekstos atgādinu par nenormāli daudzajām loģiskajām, gramatiskajām un stilistiskajām kļūdām Satversmē. Tas ir ļoti nopietni. Pārāk nopietni. Mana pozīcija ir vienkārša: kamēr netiks izlabotas kļūdas Satversmē, latviešu tautu nevar uzskatīt par pilnvērtīgu tautu. Katras tautas dzīvē ir tāds līmenis, kurā nedrīkst būt neviena kļūda (visplašākajā nozīmē). Valsts konstitūcija arī pieder minētajam līmenim. Tautai ir jāprot uzrakstīt savas valsts konstitūciju.

trešdiena, 2014. gada 30. jūlijs

Ienaidnieks



   Zināšanu ienaidnieks ir zinātne tās organizatoriski formālistiskajā izpildījumā.
   Jau XII gs. Eiropas garīgajā dzīvē radās jauna kasta, kuru vēlāk nosauca par inteliģenci. Šīs kastas pamatā ir dabiskā atlase. Dabiskās atlases kritērijs/princips bioloģiskajā nozīmē ir spēja apgūt zināšanas un kļūt izglītotam. Inteliģences kastā var iekļūt vienīgi tie cilvēki, kuriem ir minētās spējas. Cilvēki dalās „docti” un „indocti”.
   Zināšanas kā bioloģiskā spēja, - ne visiem cilvēkiem Dievs ir devis šo spēju. To šodien ignorē un augstāko izglītību pārvērš masu parādībā – it kā visiem pieejamā dzīves labumā, neņemot vērā attiecīgo spēju nepieciešamību.
   Eiropā universitātes vienmēr ir radušās kā revolucionārs pasākums pret domas stagnāciju, konservatīvismu, korporatīvo klanu diktatūru. Kembridžā, Oksfordā, Salamankā, Monpeljē, Parīzē, Neapolē, Padujā, Tulūzā, Boloņā universitātes radās kā opozīcija baznīcas hegemonijai garīgajā dzīvē, kā arī vēršoties pret karaļu varu. Oksforda pat uzsāka karadarbību pret Romas pāvesta un karaļa manipulācijām, lai iegūtu savā varā universitātes.
   No XIII gs. eiropiešu politiskajā dzīvē ir trīs protagonisti: 1) garīgā baznīcas vara, 2) laicīgā vara un 3) profesionālās izglītības (studium) vara.
   No XIII gs. cīņā par politisko un garīgo varu iesaistās zinātne, zināšanas. Tas ir slikti. Studium saindējās ar varaskāri, politiskajām ambīcijām. Studium arī tiecās pēc varas – kundzības pār pasauli.
   Universitātes akadēmiskajās aprindās strauji nostiprinājās korporatīvā apziņa – piederība kastai un cenšanās kolektīvi aizsargāt savas kastas intereses. Sākās savas respektabilitātes pašslavēšana. Sākās dažādu statūtu sacerēšana un birokrātiska realizācija. Sākās merkantilisms un kastas norobežošanās no pārējās pasaules. Sākās stagnācija, konservatīvisms, zināšanas pārvērtās par pārakmeņojusies masku.
   Vārdu sakot, zināšanas ieguva jaunu ienaidnieku – universitātes varu. Ja pirmajā laikā zināšanu ienaidnieks bija baznīcas vara un karaļu vara, tad tagad radās trešā vara – pašas universitātes vara, zināšanu rašanās platformas vara.
   Sākās zinātnes kanonizācija. Ne reti politiskajās interesēs. Bekona slavenā frāze „zināšanas ir spēks” tika formulēta politiskajā kontekstā, lai pārvaldītu pasauli.
   Gēte rakstīja, ka XVI-XVII gs. atsevišķi zinātnieki ar savu zināšanu vispusību paši bija sava veida akadēmijas. Piemēram, Leibnics. Kad zināšanu apjoms sāka pieaugt, nolēma kolektīvi veikt to, kas vienam cilvēkam nav pa spēkam. Tā radās „kolektīvās akadēmijas”, kuras nomainīja „individuālās akadēmijas”.
   Zinātnes institucionalizācija, - tas ir raibs un nepatīkams process Eiropas garīgajā vēsturē.
   Zinātnieks var būt jebkurš cilvēks. Arī līdz tādai aplamai atziņai nonāca eiropieši, bet tas ir atsevišķs sižets eiropiešu garīgajā vēsturē. Saskaņā ar šo atziņu zinātniekam tika piemērots tikai viens kritērijs – nepieciešama universitātes dresūra (tagad saka – diploms).



otrdiena, 2014. gada 29. jūlijs

Zinātne



   Zinātne praktiski attīstās saskaņā ar sociālajiem nosacījumiem un socializācijas nosacījumiem. Zinātne reāli ir viens no cilvēku socializācijas veidiem, dodot cilvēkiem iespēju iegūt dzīves labumus un dzīves panākumus (grādus, akadēmiskos nosaukumus, akadēmiskos amatus, akadēmiskos u.c. apbalvojumus, atalgojumu, privilēģijas).
   Reāli tas nozīmē, ka profesionālo, intelektuālo, idejisko autoritāti var nomainīt rangu, amatu, grādu, akadēmisko nosaukumu autoritāte. Par lieliem zinātniekiem tiek pasludināti lieli priekšnieki. Visbiežāk – parazinātnes autoritātes.
   Zinātnē ir radies balasts, kas sevi aizsargā, sevi korporatīvi nodrošina; zinātnisko interešu vietā faktiski dominē tieksme saglabāt zinātnes sniegtos labumus.
   Antons Čehovs mīlēja kariķēt pseidozinātniekus, kuri tēlo lielus vīrus-zinātniekus, bet ja „заглянешь в душу – обыкновенный крокодил”.
   Angļu valodā eksistē attiecīga terminoloģija – conventional science, conventional scholarship.
   Mūsdienās zinātne ir hierarhiska un rigoroza izpausme. Zinātne tikai ideālā variantā ir patiesības meklējumi.
   Zinātnē mūsdienās ietilpst arī parazinātne, antizinātne, pseidozinātne. Zinātne ir kļuvusi masu fenomens, masu parādība, kurā apgrozās masu cilvēki un visi procesi notiek saskaņā ar masu komunikācijas un masu pasākumu loģiku, formātiem, atmosfēru, rituāliem, leksisko ietērpu.



pirmdiena, 2014. gada 28. jūlijs

Mitoloģija



   Padomju laikā bija oficiālā valsts mitoloģija un pagrīdes mitoloģija – „ķēķa” kritiskā un hiperkritiskā mitoloģija.
   „Perestroikas” musinātās „atklātības” laikā pagrīdes mitoloģija ieguva legālu raksturu. Radās pat aprobežota mode kritizēt partiju, specdienestus, formējot jaunu mitoloģiju par PSRS, PSKP, VDK.
   90.gadu sākumā veco varu vairs nevajadzēja kritizēt. Radās jaunās varas kritika. Tā radās padomju kanonu kritikas vietā; proti, veco padomju laiku opozīciju nomainīja jauna pēcpadomju laiku opozīcija. Galvenais iemesls – „prihvatizācija”; vēlāk – nacionālās suverenitātes nodevība, inteliģences deģeneratīvais raksturs, „politiķu” cinisms un muļķības, vispārējas zagšanas un blēdību („shēmu”) ēras iestāšanās, traģiskā atskārsme par tautas patieso cilvēcisko potenciālu un vērtību.
   21.gs. radās arī padomju laiku retrospektīvā mitoloģija – mitoloģija par padomju laiku priekšrocībām. Īpaši morāli tikumiskajā ziņā, sastopoties ar mūsdienu sabiedrības vispārējo morālo un intelektuālo pagrimumu.
   21.gs. 10.gados radās nacionālā „veiksmes stāsta” hipertrofētā mitoloģija – valdošās kriminālās kliķes oficiālā mitoloģija.
   Noteikti jāņem vērā, ka pēcpadomju laikā graujoša loma bija Rietumu neoliberālisma mitoloģijai, zombējoši izkropļojot divas pēcpadomju jauniešu paaudzes (99%). Rietumu neoliberālisma mitoloģija funkcionē paralēli vietējās valdošās kriminālās kliķes ideoloģiskajiem murgiem – mitoloģijai.
   Vēl noteikti jāņem vērā, ka visam minētajam LR paralēli funkcionē arī amerikāņu ideoloģiskais/mitoloģiskais „specprojekts” – Krievijas un krievu tautas difamācija, ko vietējie tipi realizē īpaši paklausīgi un centīgi, atbilstoši savai nodevīgajai un nepateicīgajai dvēselei. Krievijas un krievu difamācija formē atsevišķu mitoloģiju.



Ideāls



   Sociālajos procesos viena no galvenajām kategorijām ir vērtības kategorija. Vērtības formēšanās process ir sarežģīts.
   Vērtības funkcionālā būtība arī ir komplicēta. Vērtības reizē ir sabiedrības attiecīgo centienu mērķis, kā arī kritērijs un ideāls.
   Vērtību formēšanā cilvēks vairāk vai mazāk balstās uz zināmu algoritmu. Pirmajā vietā var būt ideāla fiksācija un tieksme sasniegt ideālu.
   Ideāls ir tēls. Sākotnējā instinktīvajā daļā – morāli neitrāls tēls. Tas var būt emocionāli un semantiski nenoteikts tēls.
   Ideāla intelektuālais, verbālais, semantiskais tēla noformējums rodas tad, kad sākās ceļš uz konkrētu mērķi, rodās konkrēta mērķa apziņa un tieksme katrā ziņā sasniegt konkrēto mērķi.
   Pēc tam rodas vērtības: resursu kvalitāte, nosacījumi, noteikumi konkrētā mērķa sasniegšanai, kas var novest pie ideāla,- ideāls iegūst noteiktu intelektuālo, verbālo, semantisko noformējumu. Tas kļūst konkrēts – piepildīts ar konkrētu saturu.
   Shematiski var izdalīt šādas stadijas: 1) ideāla noformēšana, 2) mērķu noteikšana, 3) līdzekļu izvēle.
   Konkrētu ideālu tipi ir visdažādākie: taisnīgas sabiedrības ideāls, politiskās darbības ideāls, morāles ideāls u.c.


svētdiena, 2014. gada 27. jūlijs

Vītols-1

Витол Эдуард Арнольдович Кандидат философских наук. В 1987 г. окончил Харьковский авиационный институт им. Н.Е.Жуковского (Национальный аэрокосмический университет Украины) по специальности «Самолетостроение». В 1987-1995 гг. занимался научно-исследовательcкими и опытно-конструкторскими разработками в рамках проекта по созданию новой авиационной техники. Преподавал философию, культурологию, экологию и концепции современного естествознания в ряде российских вузов: Санкт-Петербургская академия культуры и искусств, Ростовский государственный строительный университет, Южно-Российский гуманитарный институт. В 1997 г. в Ростовском государственном университете защитил кандидатскую диссертацию по теме «Философско-космологическая концепция глобального эволюционизма». Руководил центром «Глобальные исследования». Действительный член Российской академии прогнозирования (2004 г.), Международной академии исследований будущего (2004 г.), Международного философско-космологического общества (2006 г). Автор нескольких монографий, учебных пособий и десятков статей по проблемам эволюции планетарных и космических систем. Область интересов и специализация: проблемы формирования новой картины мира, эволюция Вселенной, прогнозирование развития глобальных планетарных структур, футурология, типологизация современного эволюционизма.
web-сайт: www.mirfuture.narod.ru

globcentr@inbox.ru

Vītols

Vēl viens latvietis, par kuru jau zināju agrāk - lasīju viņa rakstu:
Витол Эдуард Арнольдович - кандидат философских наук Действительный член Российской академии прогнозирования, Международной академии исследований будущего, Международного философско-космологического общества Область научных интересов – космология, теория познания, концепции современного естествознания, научная картина мира, общая теория эволюции

Prizma



   Mūsdienu pasaulē patērēšanas kaislību pārņemtajā sabiedrībā tagad daudzi ir aizmirsuši, ka cilvēks ir kultūras būtne; t.i., cilvēka dzīves īstenības uztveri nosaka kultūras prizma. Tas praktiski nozīmē, ka cilvēks savu darbību, uzvedību un komunikāciju organizē nevis saskaņā ar biheivioristisko shēmu (stimuls-reakcija), bet balstoties uz nemitīgu hermeneitisko procedūru, kad dzīves īstenības fakti tiek interpretēti saskaņā ar iepriekšēju jēdzienisko shēmu, bet pati šī shēma tiek rekonstruēta un koriģēta jauno dzīves faktu ietekmē. Saskarsmē ar katru dzīves reālo situāciju cilvēks reaģē saskaņā ar savu kultūras identitāti. Kultūras garīgās shēmas ir primārais cilvēka dzīves īstenības uztverē.

sestdiena, 2014. gada 26. jūlijs

Jansons

Nejauši šodien ieguvu šādu informāciju (latviešu "guglā" neko neatradu):
Janson, H[orst] W[oldemar], known as "Peter"

Date born: October 4, 1913

Place born: St Petersburg, Russia

Date died: September 30, 1982

Place died: (train between Zurich and Milan)

Renaissance sculpture specialist, chairman and professor of the department of art, New York University, 1949-1979; wrote the famous survey of art history. Janson was born to Friedrich Janson (1875-1927) and Helene Porsch (Janson) (1879-1974). His parents were of Swedish and Latvian extraction living in Russia. The family moved to Hamburg after the Russian Revolution, where Janson graduated from the Wilhelms Gymnasium in 1932. He studied at Munich and then at the new art history program at the university in Hamburg where he was a student of Erwin Panofsky. He was a part of the so-called Hamburg school of art history whose other students included William Heckscher, Lotte Brand Philip, and Klaus Hinrichsen (b. 1927) and Liselotte Müller. In 1935, at the suggestion of Panofsky, who had fled Germany in 1933 for the United States, Alfred Barr, director of the Museum of Modern Art in New York, sponsored Janson as an immigrant to the United States where he had been awarded a Charles Holtzer fellowship at Harvard University. Janson studied at Harvard between 1935-1942 under Chandler R. Post and Paul J. Sachs. He became close and lifelong friends with fellow Harvard art-history student Syndey J. Freedberg. Janson worked at the Worcester Museum of Art, Worcester, MA, 1938, while pursuing his graduate degree and then at the University of Iowa, 1938-1941. According to his son, Anthony, Janson drew the ire of the chairman of the Iowa department of art, the painter Grant Wood, for taking art students to see a Picasso show in Chicago. In 1941 he left Iowa for Washington University in St. Louis, MO, and an assistant professorship, marrying Dora Heineberg, an art-history undergraduate at Radcliffe, the same year. His Ph.D. was awarded from Harvard in 1942 on the subject of Michelozzo. His family remained in Germany during World War II, where his brother, fighting for the Nazis, was killed in 1943. During World War II, when many universities had been converted to soldier training camps, Janson lectured on physics and Russian to American soldiers in St Louis. He became a citizen in 1943. In 1946 he was appointed associate professor of art history.Janson left Missouri for New York in 1949 where he was appointed professor and chairman of the department of art at New York University. He remained chair for twenty-five years, developing the undergraduate (Washington Square) program into one of the finest in the nation. He was adjunct faculty at the Institute of Fine Arts, the graduate program at NYU, though frictions developed between the graduate faculty and Janson. He was awarded a Guggenheim fellowship for 1952-1953. That same year he published Apes and Ape Lore in the Middle Ages and the Renaissance, for which he was a recipient of the Charles Rufus Morey Prize from the College Art Association. In 1957, using the initial work of the late Jenö Lányi, Janson published a book on Donatello, The Sculpture of Donatello, which was again awarded a Morey Prize from the College Art Association. In 1959. Janson issued a book of plates of the monuments of art history, titled Key Monuments of the History of Art, to aid his undergraduates in their student of art since the availability of good personal study images was not then available. He followed this in a work co-written with his wife, Dora, with a survey of Western art, their History of Art. It grew over the years to be the best-selling textbook of any subject in the United States and, known simply as "Janson," was for years was the standard text. Janson's interests turned to nineteenth-century art in later years. In 1974 Janson delivered the Mellon lectures at the National Gallery of Art in Washington, DC on 19th-century sculpture. Together with Peter Fusco (b. 1945), he organized a show of that era sculpture for the Los Angeles County Museum of art in 1980. Janson was awarded an honorary doctorate from the Institute of Fine Arts in 1981. He was working on revisions of his Mellon lecture for a book at the time of his death on a train between Italy and Switzerland. Because Janson's appointment at NYU was primarily at the undergraduate level, he had few Ph.D. students compared to others of his profile at the University. His students (at Washington University) included Irving Lavin and Marilyn Aronberg Lavin.

Janson's work, especially his Ape lore book, show the influence of the Hamburg school/Warburg influence. The book focuses on the history of art or styles as much as it does mythological phenomenon and its manifestation in material culture. Janson 1962 History of Art was an instant best seller, contrasting it from the other predominant art-history text, Art Through the Ages by Helen Gardner, which by its numerous posthumous revisions treated art as a history of styles. Janson's book came under criticism in later years for its lack of women artists. Subsequent editions written by his son, Anthony F. Janson (b. 1943), altered this. 

piektdiena, 2014. gada 25. jūlijs

Pasaules valdība



   Kas ir „pasaules valdība”? Kas tai ir galvenais?
   „Pasaules valdība” ir ekonomikas valdība, un galvenais tai ir peļņa. Tādēļ tā propagandē liberālismu. Tādēļ tā iznīcina visas citas vērtības – garīgās kultūras, morāles, ideoloģiskās vērtības. Tādēļ tā atzīst, propagandē un atļauj pastāvēt tikai viena tipa vērtībai – liberālā tirgus vērtībai.
   „Pasaules valdība” ir transnacionālais kapitālisms. Precīzāk: transnacionālā kapitālisma menedžeris. Tas ir menedžeris, kas iznīcina nacionālo satvaru, specifiku. Nacionālais kritērijs tiek noliegts. Jebkuras valsts, sabiedrības kritērijs ir tikai viens – ekonomika. Savukārt ekonomikas kritērijs arī ir tikai viens – peļņa.


Pasaules uzskats



   Pasaules uzskats ir cilvēka metodoloģiskā pieeja saskarsmē ar ārējo un iekšējo pasauli. Tāpat kā jebkura metodoloģija, arī šī metodoloģija balstās uz noteiktiem elementiem.
   Pasaules uzskata elementus var izkārtot zināmā secībā.
   Pasaules uzskats sākās ar vērtību sistēmas elementiem: labais-ļaunais, pieļaujamais-nepieļaujamais, primārais-sekundārais, skaistais-neglītais, godīgais-negodīgais, patiesais-nepatiesais utt.
   Pēc tam veidojās garīgās kultūras matrica: morāles normas, estētiskās normas, politiskās normas, sociālās komunikācijas normas, saimnieciskās darbības normas utt.