Ļaunuma utilitārisms

·       Utilitārisms ir cenšanās visur panākt derīgumu, gūt labumu. Utilitārisms ir normatīva programma, kad attiecīgā izpausme ir derīga no morālā viedokļa. Savukārt derīgums rodas tad, ja cilvēkā ir laimes sajūta, apmierinātība, labklājības apzināšanās, prieks par savu velmju apmierināšanu un interešu realizāciju. Utilitārisms nav iespējams bez praktiskās racionalitātes, kura var figurēt divējādi – no pozitīvā viedokļa un no negatīvā viedokļa. Ļaunums (ļaundabīgums, ļaundarība, ļaunošanās, ļaunprātība) var būt vienots ar derīgumu, tieksmi gūt labumu. Ļaunums var būt derīgs no morālā viedokļa, sagādājot cilvēkā zināmu gandarījumu. Tādā gadījumā cilvēka morāles kodeksā ietilpst ļaunuma utilitārisms.

·       Cilvēkam ir prāts un altruisma nepieciešamības izpratne, priekšstats par labu rīcību un sliktu rīcību. Taču cilvēks kļūst ļaundaris, un ļaundarība ieņem viņa esamībā noteiktu darbības, uzvedības un komunikācijas slāni. Ļaundabīgumam var būt visdažādākās formas: naidīgums, graušana, atriebīgums, neapvaldāms nicīgums, agresivitāte, vandālisms, sadisms, terorisms, amorālisms.

·       Mūsdienās ļaunuma aktīva forma ir cilvēku pašiznīcināšanās mānija – suicidāls gars. Tas izpaušas agresīvā un paštīksmīgā manierē lepoties ar dzimstības katastrofālo samazināšanos, degradācijas un deģenerācijas pieaugumu, kad eksaltēti jūsmo par perversijām, seksuālām deviancēm, it kā atsacīšanās no sabiedrībā pieņemtajiem standartiem būtu goda lieta un liecinātu par indivīda modernumu.

·       Problemātiska ir ļaunuma izcelsme, struktūra, praktiskie varianti. Ļaunumu apskata no dažādām pozīcijām – morāles, filosofijas, ontoloģijas, antropoloģijas, socioloģijas.

·       Ļaunumu rada bailes, bezpalīdzība, fatālisms. Sastopams uzskats, ka ļaunums nav nejaušība, barbarisma pazīme, psihiskā apmātība.

·       Labs ir tikai tas, kas ir saprātīgs, ar prātu aptverams. Tā uzskatīja Platons, Sokrāts, Aristotelis, Kants.

·       Filosofijā ir viedoklis, ka ļaunums ir vajadzīgs, attaisnojams, tas ir pelnīts. Tāpat tiek filosofēts, ka cilvēkā ir gan labais, gan ļaunais.

·       Psihoanalīze atklāja, ka ļaunums cilvēkā ir neierobežots. Eksistē tieksme nogalināt. Tāda tieksme neesot citām dzīvajām būtnēm. Sadisti ir tikai cilvēki.

·       Civilizācijas progresa satelīts ir destruktivitātes pieaugums.

Tagadnes elementi (13)

v  Pandēmija aicina pārskatīt t.s. atvērtās sabiedrības konceptu, ko sludina Rietumu oligarhijas uzdevumā pakalpīgā akadēmiskā vide, mediji, politiķi. Koncepts pastāv vēsturiski neilgi. To sāka musināt pēc II Pasaules kara. Līdz šim nebija tāds globāls iemesls kā pandēmija, lai tās kontekstā aksioloģiski nonāktu atvērtās sabiedrības koncepts. Tagad ir pienācis tāds laiks, un, lūk, izrādās, ka pandēmijas apstākļos atvērtā sabiedrība ir milzīgs drauds epidēmijas izplatībai. Pret epidēmiju/pandēmiju visefektīvākais ir sabiedrības izolācija, sabiedrības noslēgtība, valstu robežu slēgšana, starptautiskā transporta un starptautiskās satiksmes apturēšana.

v  Pandēmijai ir sociāli nivelējošs gars. Pandēmija nolīdzina atšķirības starp bagātām valstīm un nabadzīgām valstīm. Pandēmija nešķiro valstis pēc to materiālās bagātības apjoma. Pasaules visbagātākā valsts ASV izjūt pandēmijas apdraudējumu tādā pašā mērā kā pasaules visnabadzīgākās valstis.

v  Mūsdienās pandēmija nav tikai medicīniska un dabas stihiska izpausme. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku, kriptostratēģiju – slepenu intelektuāli stratēģisko darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis.

v  Koronavīrusa pandēmijas modelēšana notika Ņujorkā 2019.gada 18.oktobrī stratēģiskajā spēlē ar nosaukumu “Event 201”.

v  Koronavīrusa izraisītā pandēmija cilvēkus novirza digitālajā pasaulē – interneta pasaulē. Pašizolācija, attālināts darbs un attālinātas mācības ir organiska atkarība no digitālās pasaules.

Interesantākais jautājums

Pašlaik interesantākais ir jautājums “Kā tas viss noslēgsies?”; proti, kā cilvēce izies no “vadāmās pandēmijas” – cilvēces vēsturē unikālā notikuma. Tāds unikāls notikums pat sapņos nerādījās, krietni pārspējot līdzšinējo jau aprasto iracionālitātes līmeni un iracionalitātei aptverot visu cilvēci. Tas ir pirmais cilvēces mēroga bezprāts. Tas viss ir tik sakāpināts, ka nav saprotams, kā no tā cilvēce izies praktiski. Noteikti nevarēs iziet tāpat kā no "Grētas" u.tml. manipulācijām, pārtraucot publikācijas medijos un sākot jaunu tēmu vai sākot vairākas tēmas vienlaicīgi. Turklāt "Grēta" aptvēra galvenokārt tikai iracionālos "baltos". Turklāt galvenie "baltie" (Tramps, Putins) nepievienojās "Grētas" iracionālo fanu auditorijai. Ap "Grētu" viss bija tradicionāli, primitīvi, nodrāzti, vulgāri. Ap “Grētu” nebija nekā tehnoloģiski inovatīva. Zināma novitāte bija bērna izmantošana politiskajās mahinācijās. Taču kaut kas līdzīgs bija sastopams arī agrāk, kad politiķi nekaunējās izvēlēties amorālus paņēmienus. Tagad ir savādāk ar "vadāmo pandēmiju". Planētas sociuma ideoloģiskā sensitivitāte ir pandēmiska izpausme. Tādējādi cilvēces bezprāts tagad ir kļuvis lielāks bieds nekā kāda vīrusa izraisītā pandēmija. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.). Tiem, kuri strādā, tagad ir daudz problēmu. Noteikti kāds tiks pie lielas naudas bez darba, sadalot miljardus (ASV sadalīs apm. 80 miljardus). Tramps noteikti visu saprot, taču ir spiests tēlot patriotu, jo gaidāmas vēlēšanas. Krievijā arī ir daudzi "patriotiski" gājieni, taču Putins, intelektuālā elite, ārstu un medicīnas zinātnieku elite nepievienojas eiropiešu politiķu, kolēģu histērijai. Statistika par gripu ir pilnīgi nesamērojama ar statistiku par koronavīrusa izraisīto slimību. Tiek ignorēti epidēmijas klasiskie kritēriji. Pulsē jauna tipa planetāra mēroga bezprāts. Piemēram, no “Grētas” bija viegli iziet, jo manipulācija bija tikai mediāla – balstījās uz informatīvo zombēšanu. Ar “vadāmo pandēmiju” tā nav. Tā ir vienota ar konkrētām dzīves empīriskajām norisēm – cilvēki pārtrauc strādāt, mācīties, apmeklēt pasākumus, lidot, ceļot, tiek slēgtas valstu robežas, tiek izsludināts ārkārtējais stāvoklis, tiek izpirkti pārtikas produkti, tiek dalīti miljardi...Taču bezprāta maratons nevar bezgalīgi ilgi turpināties.

Lielākais bieds

Pašlaik lielākais bieds ir nevis koronavīruss (epidēmija, pandēmija), bet gan cilvēces nenormālais psihiskais stāvoklis. Un tāds apgalvojums nebūt nav fantasmagorija – murgu vīzija, ieskats, kas veidojies slimīgā iztēlē. Tas viss, kas notiek ap koronavīrusu, apliecina, cik liela apdraudētība ir pārņēmusi visu cilvēci. 2020.gads noteikti ir sākums kaut kam visaptveroši briesmīgam, ko neviens nevar apturēt. Ir zaudēta kontrole pār cilvēci. Pasaules valdošās struktūras ir zaudējušas kontroli. Faktiski pašas valdošās struktūras ir pārņēmis psihiskais sabrukums – paškontroles zaudēšana. Biedēt savas valsts iedzīvotājus ar to, ka 70% no viņiem saslims ar koronavīrusu, var vienīgi kanclers, kurš pats nav īsti psihiski vesels. Panikas sākums nav “tautā”, bet gan valdošajās politiskajās aprindās – varas elitē. Valdību vīri un valdību sievas nepārtraukti mētājas ar pretrunīgiem izteikumiem, katru stundu sakot kaut ko jaunu, kas noliedz iepriekš teikto vai ir tikpat nesakarīgs kā līdz šim teiktais. Taču pats galvenais ir cilvēces psihiskais stāvoklis – planetāri masveidīgās histērijas garīgais potenciāls, panikas veicināšanas neierobežotība, nekaunēšanās par padošanos psihozes uzkurinātājiem, nespēja un nevēlēšanās balstīties uz veselo saprātu. Cilvēces psihiskais stāvoklis ir tāds, ka var tikt pieļauts un atbalstīts atomkarš, nacisma atdzimšana, piedots Hitleram, noliegts holokausts u.tml. Nekad vēl cilvēce nebija tik pamatīgi pakļauta totālai manipulācijai, un nekad vēl cilvēce nebija tik pieļāvīga, sastopoties ar refleksīvo vadīšanu. Ja agrāk samērā viegli bija ideoloģiski apdullināt atsevišķas tautas, tad tagad tiek ideoloģiski apdullināta visa cilvēce un visi tās sociālie strati. Apdullināšanas rezultāts ir vienāds gan intelektuāli apdāvinātākajā slānī, gan pelēko zvirbuļu masās. Tāds rezultāts ir iespējams vienīgi psihiski apdraudētā kontingentā, un tāds kontingents biedē vairāk nekā jebkura epidēmija vai jebkura pandēmija. Tiekamies ar demogrāfiskās pārejas sekām. Nenormālo psihisko stāvokli nosaka nenormālā demogrāfiskā virzība: no vienas puses nenormālā izmiršana, bet no otras puses nenormālā dzimstība. Abas nenormālības solidāri un konģeniāli nosaka kopējo cilvēces apziņu – nenormālo psihisko stāvokli.

Tagadnes elementi (12)

§  Mietpilsoniskā ticība dabas likumam (instinktam) “iegūt sev pēc iespējas vairāk” ne reti tiek ideoloģiski stimulēta. Neoliberālisma ideoloģija ar savu materiālistisko pasaules uzskatu un merkantilismu dzīves orientācijā ir spilgts piemērs tik tikko minētā dabas likuma stimulēšanā sociuma visos slāņos. Tas veicina tēzes “cilvēks cilvēkam vilks” saglabāšanos un aktīvo lomu dzīves taktikā un stratēģijā. Kapitālismā “sev iegūšanas tieksmei” ir fatāls raksturs – iepriekšējas nolemtības, nenovēršamības autoritāte. Cita ceļa nav. Kapitālismā ir tikai viens ceļš – katram vairot savu naudu un mantu. Tos, kuri atgādina par altruismu, apsaukā par politiskajiem diletantiem, ideālistiski naiviem cilvēkiem un pat par neveiksminiekiem. Altruisma izplatību neveicina piemērošanās instinkts. Cilvēkos šis instinkts ir spēcīgi attīstīts, piemērojoties dzīvei attiecīgajā vidē. Kapitālisma dzīves videi nav nekā kopēja ar altruismu. Īpaši tas attiecas uz masu cilvēkiem, jo altruisms nav iespējams bez noteikta intelektuālā potenciāla, kad attīstīts saprāts kļūst altruisma dzinējspēks.

§  Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) sekas jau tagad atklāj vairākas tendences izmirstošajā un novecojošajā eiropeīdu rasē, kā arī citās rasēs ar nenormāli augstu dzimstību. Viena no tādām tendencēm ir iespēja cilvēku darbībai, uzvedībai un komunikācijai notikt bez zinātniskās racionalitātes un bez veselā saprāta racionalitātes. Tā vietā ir iracionālisms, debilitāte, veselā saprāta trūkums. Cita tendence ir atsacīšanās no morāli tikumiskām normām, tā vietā priekšroku dodot perversijām un amoralitātei.

§  Mūsu laikmeta atribūti:

-       Sociālo sistēmu vadības krīze; jaunu humanitāro tehnoloģiju nepieciešamība;

-       Mūsdienu krīze aptver politisko, ekonomisko, sociālo un garīgo segmentu; tā ir sistēmiskā krīze;

-       Vidusšķira nav kreatīva; inteliģence nav kreatīva un nevar būt sociuma valdošais un sociuma virzošais spēks;

-       Pastāv demokrātijas anglu-sakšu modelis (primārās ir intereses);

-       Sociālās vadības subjekti (varas institūti) atzīst tikai savas intereses, un tas vairs netiek ideoloģiski, retoriski, demagoģiski nomaskēts no tautas;

-       Zinātniskās zināšanas sociālajā vadībā tiek ignorētas vai pat tādas zināšanas neeksistē politiskajās aprindās;

-       Politiskajai varai daudzās zemēs ir lielas problēmas – sociālpolitiski metodoloģiskās (sociālajā vadībā), kognitīvās (politoloģiskajās u.c. veida zināšanās), leģitīmās (ir tikai sociuma niecīgas daļas atbalsts) , ētiskās (nacionālā nodevība, sociālais cinisms, nihilisms).

-       Politiskās un sociālās vadības kadriem ir svešs filosofiskais konstruktīvisms, kas ir visu zināšanu un visas zināšanās balstītas darbības pamats.

Tagadnes elementi (11)

·       Demogrāfiskās pārejas rezultāts XXI gs. otrajā pusē var būt “krāsaino rasu” migrantu getoizācija un varas iegūšana. Vispirms geto kļūs Eiropas pilsētu mikrorajoni (reāli tas jau ir noticis demogrāfiskās pārejas (1960-2050) pirmajā pusē XX gs. beigās). Pēc tam geto formātu iegūs galvaspilsētu piepilsētas (piem., Francijā, Zviedrijā tas jau ir noticis). Tam sekos Eiropas galvaspilsētu nonākšana migrantu rokās un beigu beigās Eiropas valstu nonākšana migrantu pārvaldījumā.

·       Labi ir zināms, ka “Āfrika” nav pieradusi strādāt. Tāpēc ir aktuāls jautājums, kas ceps maizi migrantiem un viņu vietā strādās pēc tam, kad demogrāfiskās pārejas izraisītās planetāri globālās migrācijas rezultātā Eiropa būs nonākusi “Āfrikas” pārvaldījumā. Saprotams, visi “baltie” neizmirs, un tāpēc viņi var kļūt par “Āfrikas” proletariātu, vergiem, dzimtcilvēkiem, vasaļiem, intelektuālajiem un ekonomiskajiem kalpiem, sadzīves apkalpotājiem u.tml.

·       Pašlaik kļūst labi redzams, ka t.s. sabiedriskā doma ir mākslīgi sintezēts specifisks produkts, kolosāls simulakrs, pasaules mediju koncernu ideoloģiskā darba rezultāts.

·       Rietumu kultūrā vienmēr ir eksistējusi filosofisko zināšanu pāreja eksistenciālās zināšanās - empīriski vajadzīgā jēgā, kad filosofiskās zināšanas nodrošina sociuma eksistenci. Citiem vārdiem sakot, filosofija vienmēr kalpoja dzīves realitātei, to idejiski spēcinot un nostiprinot. Tagad Rietumu kultūrā tas vairs nenotiek tādā apjomā kā  notika vēsturiski vēl nesen (līdz XX gs. 70.gadiem). Tagad, dzīves reālajos procesos strauji pieaugot profānu un debilu manifestāciju skaitam, filosofijas zināšanas nav vajadzīgas, un sociuma liela daļa nemaz neprot izmantot filosofiskās zināšanas. Ne velti paši filosofi tagad izsakās par filosofijas nāvi Rietumu kultūrā.

·       Visjaunākajā laikā mentālās aksiomātikas statusu iegūst secinājumi par postcilvēku un postkultūras rašanos, konjunktūras un konformisma reputācijas uzplaukumu, t.s. finansu kapitālisma finansiālo parazītismu, ģeopolitisko personāžu un ģeopolitiskās stratēģijas leģitimitāti, nacionālās valsts konceptuālo arhaismu.