otrdiena, 2018. gada 29. maijs

Galveni pilāri



Ikdienišķās apziņas un arī zinātniskās apziņas risinājumos visbiežāk netiek fiksēts galvenais; proti, tas, ka cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pilāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Cilvēku dzīvē tie ir galvenie pilāri (faktori), no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz jebkuru cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti, kas kā bumerangs var būt iniciators kultūras transformēšanai, kuru savukārt vienmēr stimulē cilvēku skaita izmaiņas. Minētie pilāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv specifiska mijiedarbība. Visretāk tiek minēta demogrāfijas loma. Par cilvēku dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita zinātnē ir izsacījušies ļoti nedaudzi vīri. Labāks stāvoklis ir ar kultūras lomas atzīšanu. Eksistē kultūras determinisma koncepcija, kas izklāstīta speciālās publikācijās. Ikdienišķajā apziņā ir savādāk, jo tajā vispār dominē aplams priekšstats par kultūru, ar to saprotot tikai dziedāšanu un dancošanu. Par mentalitātes lomu netiek plaši diskutēts, kaut gan mentalitātes loma zinātnē netiek noliegta. Var ironizēt: galvenais netiek fiksēts tāpēc, ka pēc galvenā fiksēšanas vairs nav par ko gari un plaši runāt. Ja nav pateikts galvenais, tad var gari un plaši runāt, teiksim, par kultūras funkcijām, dzimstības pieauguma vai samazināšanās iemesliem, cilvēku dzīves praksi bez norādes par mentalitātes izšķirošo lomu cilvēku gaitās. Respektīvi, var runāt par visu kaut ko bez apstājas. Turpretī, ja ir pateikts galvenais, nosaukti trīs pilāri, tad ne visai ērti runāt par dzīves prakses detaļām un pie tam ambiciozi tās pasludinot par galveno.





pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Etnoloģiskās nostādnes



Ø  Padomju Savienībā nelietoja jēdzienu „etnoloģija” (zinātne par tautām jeb etnosiem). Padomju Savienībā lietoja jēdzienu „etnogrāfija”. Padomju Savienībā tāpat nemēdza lietot jēdzienu „etnoss”, kas ir sinonīms jēdzienam „tauta”. Rietumos lietoja jēdzienu „etnoloģija”, kā arī jēdzienu „antropoloģija”. Etnoloģijas priekšmets ir sociālie kolektīvi (cilts, tauta, nācija) un to ģenēzes problemātika, etniskuma problemātika. Etnoloģija vienmēr ir pamatīgi izjūti politikas un ideoloģijas ietekmi. Visjaunākajos laikos šī ietekme pastiprinās sakarā ar nacionālisma renesansi. Etnoloģija tāpat ir stipri atkarīga no zinātniskās kompetences tādos jautājumos kā cilvēka izcelsme, tautu, rasu izcelsme. Politika un ideoloģija aktīvi izmanto zinātnes nespēju sniegt ideāli objektīvu atbildi uz šiem jautājumiem. Pie tam aktuāla ir likumsakarība: jo cilvēce kļūst vienotāka un mijietekmīgāka („globālāka”), jo intensīvāka un akūtāka kļūst velme saglabāt un nostiprināt etnisko identitāti, kuras galvenais instruments parasti ir nacionālisms. Etniskajā un rasu ziņā homogēnas populācijas uz Zemes kļūst arvien mazāk. Migrācija samērā īsā laikā spēj izmainīt jebkuru populāciju.
Ø  Mūsdienās, bet varbūt vienmēr tā ir bijis, etnoloģija un nacionālisms baro viens otru ar nekorektiem izteikumiem par tādiem jēdzieniem kā rase, tauta, nācija, etnoss, kultūra. Minētie jēdzieni tiek interpretēti ideoloģiskā uzdevumā un tendenciozi iekļauti ideoloģiskā kontekstā, nekautrējoties ignorēt attiecīgo jēdzienu terminoloģisko definīciju. Tā rīkojas ne tikai politiķi un ideologi, bet arī zinātnieki, kuru pakļautība politiskajai un ideoloģiskajai konjunktūrai visjaunākajos laikos manāmi pieaug (skat. Richard Handler grāmatu par Kvēbeku). Tāpēc zinātne atsakās no tautas jēdziena. Tā vietā lieto jēdzienu „etniskā grupa”, „etnoss”.
Ø  Etnoloģijas galvenos jēdzienus lieto ne tikai zinātnieki, bet arī politiķi un ideologi. Viņi jēdzienus lieto politiskā nozīmē. Viņi neizmanto zinātnieku terminoloģiju, nekonsultējas ar zinātniekiem. Arī daudzi zinātnieki rīkojas profesionāli bezatbildīgi ar jēdzieniem, izpatīkot nekompetentajiem politiķiem. Tā visa rezultātā etnoloģijas terminoloģiskais aparāts ir pamatīgi pakļauts dažādiem izkropļojumiem.
Ø  Pašlaik atbilde uz jautājumu „Kas ir tauta?” zinātnē ir šāda. Jēdzienu „tauta” lieto 1) politiskā nozīmē un 2) zinātniskā jeb etniskā nozīmē. Politiskā nozīmē „tauta” un „nācija” ir sinonīmi. Tauta ir valsts pilsoņi, valsts iedzīvotāji. Zinātniskā nozīmē „tauta” ir cilvēku kopums, kura pamatā ir kopīga valoda, kopīga versija (mīts) par kopīgo izcelsmi, kopīgi kultūras elementi, kopīga vēsturiskā pieredze, kopīgs nosaukums, kopīgi sevi saista ar noteiktu teritoriju, piemīt kopīgas solidaritātes jūtas. Piederību tautai (etnisko identitāti) nosaka divi faktori: bioloģiskais (rases) faktors un kultūras faktors. Zinātnē nav vienprātības par abiem faktoriem. Zinātnē var atsacīties no bioloģiskā faktora un akceptēt tikai kultūras faktoru. Var būt arī tā, ka akceptē tikai bioloģisko (rases) faktoru (skat.: Pierre L.van den Berghe (1933) bioevolūcionistisko pieeju). Tādā gadījumā kritizē kultūras determinismu, jo bioloģiskais faktors nosaka cilvēka uzvedību, darbību un komunikāciju. Mūsdienās atceras Maksa Vēbera formulēto etniskās grupas (tautas) definīciju; tā ir grupa, kuras locekļiem ir subjektīva ticība par savu kopīgo izcelsmi tāpēc, ka grupas locekļiem ir kopīgs fiziskais izskats vai paražas, vai abi kopā; kopīgas ir arī atmiņas par grupas migrāciju, kolonizāciju.
Ø  Zinātnē par nāciju tagad valda samērā liela vienprātība: nācija ir pilsoņu kopums valstī. Arī politikā tāda izpratne tagad ir populāra. Nācija var sastāvēt no etniski dažādām grupām (dažādu tautu pārstāvjiem). Nācija ir polietnisks veidojums ar dažādas pakāpes konsolidāciju politikā un kultūrā. Nācija ir semantiski metaforiska kategorija; tai ir politiskā un emocionālā leģitimitāte, bet nevis zinātniskā termina leģitimitāte. Ļeņins rakstīja par nāciju kā pilsoņu kopumu. Ķīniešiem nav nācijas jēdziens. Nāciju kā sinonīmu vārdam „valsts” ANO organizēšanas laikā ieviesa nekompetenti politiķi (Apvienoto nāciju (!?) organizācija). Nekompetenti politiķi KF konstitūcijā ierakstīja muļķību „Мы, многонациональный народ…”.
Ø  Kā zināms, rase, rases teorijas vēsturiski bijušas pakļautas vislielākajiem izkropļojumiem politikā un ideoloģijā, kā arī zinātnē, zinātniskās darbības aizsegā producējot šovinistisku šarlatānismu. Rasisms acīmredzot nekad negūs uzticību cilvēcē. Rases jēdziens, rasu atšķirības ir bijis iegansts sociālajai diskriminācijai, noziegumiem pret cilvēci. Zinātnei tagad ir skaidra atbilde uz jautājumu „Kas ir rase?”. Taču zinātne izvairās iesaistīties publiskos diskursos par rasi. Rase ir cilvēku grupa, kura izceļas ar bioloģiskajām īpatnībām un kuras ir vēsturiski mantotas. Izceļas arī ar sociāli konstruktīvo dzīves uztveri. Tas nozīmē, ka rases specifika veidojas bioloģiski un sociāli (kultūras faktors). Tradicionāli uz Zemes tiek fiksētas 3 „lielās” rases: eiropeīdu, mongoloīdu un negroīdu rase (negroīdu rasei ir vēl citi nosaukumi). Savukārt „lielās” rases tiek dalītas apakšgrupās. Taksonomijas pamatā ir ārējās fiziskās pazīmes: ādas krāsa, matu veidojums, sejas uzbūve, fiziskās atšķirības ķermeņa uzbūvē. Mūsdienās tiek ņemtas vērā ģenētiskās atšķirības (asins grupa, fermenti, olbaltumvielas u.c.). Rasu veidošanās esot vēsturiski bijusi atkarīga no 1) dabiskās izlases, 2) selekcijas izolācijas apstākļos, 3) ģenētiskā dreifa, 4) sociālās un kultūras selekcijas. Rases veidošanos saista ar klimatiskajiem apstākļiem, kaut gan mūsdienās par to izsakās rezervēti. Rasu esamība, saprotams, ir uzskatāms pierādījums bioloģiski, ģenētiski nosacītai fenotipiskajai daudzveidībai. Bioloģiskais, ģenētiskais faktors cilvēku grupu iedalījumā ir neapgāžams fakts. Taču vienalga kāda zinātnieku daļa tiecas retušēt šo faktu. Īpaši tas attiecas uz ģenētisko faktoru. Rase liecina par cilvēka piederību noteiktai fenotipiskajai apakšnodaļai. Cilvēka rases identitāte nevar mainīties kā var mainīties kultūras identitāte, nacionālā (valstiskās piederības) identitāte. Katra tauta ar savu bioloģisko, ģenētisko satvaru ir noteikta rase. Protams, arī tautas gars, mentalitāte, kultūra ietilpst šajā satvarā. Zinātnē tagad nostiprinās rases izpratne, rases apakšgrupu attiecinot uz etnisko grupu (tautu), kura fizioloģiski atšķiras no citām etniskajām grupām. Labi ir zināms, ka uz Zemes ir ļoti maz rases ziņā homogēnas sociālās grupas (tautas). Mūsdienu zinātne arvien plašāk pievēršas etnoģenētiskajām rekonstrukcijām. Arvien vairāk tiek uzzināts par morfoloģiskajām un ģenētiskajām atšķirībām, kas kļūst būtisks papildinājums rasu vizuālajām atšķirībām. Zinātnē visjaunākajos laikos ir sastopama „paplašinātā fenotipa” (extended phenotype) koncepcija par cilvēces evolūcijas laikā konstatējamo selekciju 3 līmeņos: 1) bioloģiskajā (gēnu) līmenī; 2) kultūras līmenī jeb memu līmenī (memi ir informācijas vienības, kas iedarbojas uz fenotipu (cilvēku) un kas tiek mantotas izglītības procesā un imitācijas procesā); 3) sociālajā līmenī, balstoties uz dzīves elementiem, kuri nosaka cilvēku sociālās lomas.
Ø  Etnoloģijā centrālā vieta ir etniskumam; proti, izpratnei par etniskumu. Zinātniski metodoloģiskā pieeja ir dažāda, kaut gan kopīgs ir viedoklis, ka paši cilvēki sevi klasificē kā etnosu (tautu). Tātad jebkurā metodoloģiskajā pieejā eksistē sociālās grupas pašapziņas moments. Sociālajai grupai ir jāapzinās sava specifiskā, identiskā patstāvība. Tāpēc droši var teikt, ka etniskums ir kultūras atšķirību sociālās organizācijas forma – paši cilvēki sevi organizē kā etnosu. Etniskuma pamatā ir 3 nosacījumi: 1) cilvēku grupas vienošanās par šīs grupas kopīgo teritoriju un kopīgo vēsturisko izcelsmi, vienas kopīgas valodas esamību, kopīgas materiālās un garīgās kultūras esamību; 2) politiski un ideoloģiski noformēts priekšstats par dzimteni (tēvzemi) un valsti; 3) atšķirības sajūta, kas veicina solidaritāti un kopīgu dažāda veida darbību, pašaizsardzību.
Ø  Zinātnē attieksmē pret etniskumu (etnosu) ir sastopamas 3 metodoloģiskās pieejas: 1) esenciālisms jeb primordiālisms: etnosa pamatā ir asinsradniecība un stabilas kopīgas īpašības; etnosa pamatā ir bioloģiskais faktors; 2) instrumentālisms: nepēta etnosa izcelsmi, bet pēta etniskumu kā līdzekli noteiktu kultūras mērķu sasniegšanai; etniskums kā instruments; etniskā identitāte ir apzināta izvēle noteiktā dzīves situācijā, lai iegūtu politisko, ekonomisko un cita veida labumu; 3) konstruktīvisms: etnoss ir konstrukts, kuru rada intelektuālajā darbībā atsevišķi indivīdu un indivīdu grupas (elite); mākslīgi rada etniskās tradīcijas; nevelta uzmanību bioloģiskajam faktoram; konstruktīvisma pielietotāji ir B.Andersons, P.Burdjē, E.Gelners, E.Hobsbaums, V.Tiškovs.
Ø  Frederiks Barts etniskumā par galveno atzīst etnisko robežu, bet nevis etniskuma materiālu (īpašības). Etniskā robeža ir etnosa identitātes robeža, kas attiecīgo etnosu nošķir no pārējiem etnosiem. Tas notiek pašidentifikācijas ceļā, kā arī citu etnosu identifikācijas ceļā. Etniskajā identitātē primārā ir sociālā organizācija (apzināta apvienošanās etnosā), bet nevis kultūras elementu komplekss kā etniskās identitātes stimuls. Etnisko grupu (etnosu) rašanās un to raksturojums ir vēsturisko, ekonomisko, politisko apstākļu rezultāts - vēsturiskās situācijas ietekmes rezultāts. Etniskumam ir sava dinamika un savs aprēķins. Etniskums ir apziņas rezultāts – identifikācijas rezultāts. Piederība etnosam ir atkarīga no 1) nolemtības apstākļiem un 2) pašizvēles. Etniskuma konstruēšanā galvenā loma ir etniskās grupas locekļu mobilizācijai, lai veiktu kolektīvu darbību ar politiskiem mērķiem. Par to parasti politika, ideoloģija klusē, slēpjot patiesos nolūkus. Etniskā retorika politikā bieži ir melīga, viltota, maskējot īstos mērķus. Etniskajā retorikā, ideoloģijā vienmēr tiek izmantota vēsture, cenšoties piesavināties etnosa pagātni tagadnes mērķu sasniegšanai. Vēsture tiek tendenciozi traktēta. Faktiski tendenciozi ir arī zinātnieki, noklusējot rases lomu etnosu veidošanās un pastāvēšanas procesā.
Ø  Fenotipiskās jeb vizuālās atšķirības starp tautām tikai aklais nevar saskatīt. Diskursā par etniskumu faktiski dominē ikdienišķais skatījums (akcentē vizuālās atšķirības, asinsradniecību) un politiski ideoloģiskais skatījums, kas arī akcentē to pašu vai vizuālās atšķirības vispār noliedz. Politiski ideoloģiskajā skatījumā un ikdienišķajā skatījumā valda priekšstats par kopīgo izcelsmi. Esenciālisma un konstruktīvisma simbioze ir reta parādība. Kultūra ir mēma. Kultūras valoda ir ideoloģija; kultūras vietā runā ideoloģija. Savukārt ideoloģijā figurē simboli-demiurgi. To funkcija ir etniskuma argumentācija un etnosa mobilizācija. Ebrejiem tāds simbols-demiurgs ir holokausts, armēņiem – turku genocīds, latviešiem – „okupācija”. Politizētā vidē etniskā identitāte ir hierarhiska substance, kuru cilvēks pats izvēlas vai viņam to uzspiež darīt. Politizētā vidē notiek etnisko identitāšu dreifēšana. Ķīnā tautas skaitīšanā atspoguļojas apmēram 400 etnosi, taču valstī oficiāli atzīst mazāk par 55 etnosiem. Valsts rada ne tikai nāciju, bet arī etnosus (tautas). Tā tas ir bijis Āfrikā, kur koloniālisti konstruēja cilšu nomenklatūru. Tā tas bija PSRS, tā tas ir KF. Tādā politikā etnoss kalpo politiskajiem līderiem, bet nevis politiskie līderi kalpo etnosam. Masu etnisko histēriju stimulē politiķi, ideologi. Tas viņiem izdodas tāpēc, ka cilvēkā mājo gan egoists, gan altruists, kas izpaužas etniskajā patriotismā.
Ø  Valsts varas spēks, valstī pastāvošā dzīves kārtība un dzīves labklājība būtiski atsaucas uz etnoloģiskajiem procesiem. No valsts ir atkarīga nācijas pašsajūta – kopējā pilsoniskā identitāte, tās stiprums un tās lojalitāte. Valstī viss ir atkarīgs no tā, kā izturas pret daudzveidību, bet nevis no pašas daudzveidības. Tikai valsts var radīt cilvēkos vēlēšanos valsti (LR), bet nevis teritoriju (Latviju), uzskatīt par dzimteni. Nākas atcerēties, ka politiskā asimilācija/integrācija notiek visātrāk, salīdzinot ar etnokulturālo asimilāciju/integrāciju; politiskā asimilācija/integrācija ne vienmēr sekmē etnokulturālo asimilāciju. Valstī esošā materiālā labklājība veicina asimilāciju/integrāciju; bet tas tā notiek tikai līdz brīdim, kad uzplaukst „sakņu” meklēšanas mānija; tad labklājība tiek izmantota nacionālismam.





sestdiena, 2018. gada 19. maijs

Insaita sekas



v Insaita loma ir milzīga jebkurā garīgās darbības sfērā. No angļu valodas (insight – iedziļināšanās būtībā) atvasinātais vārds raksturo ļoti dziļu parādību – pēkšņu intuitīvu problēmu aptveršanu bez loģiskās analīzes palīdzības. Intelektuālajā procesā insaits ir salīdzināms ar zibenss spērienu skaidrās debesīs. Psihologi ar jēdzienu „insaits” apzīmē atskārsmi, apjēgšanas momentu domāšanas procesā, jaunas idejas rašanos, intuitīvās domāšanas rezultātu. Ja zibenss spēriens ir bīstams, tad insaits ir labdabīgs. Kopējais ir negaidītība, pēkšņums, pārsteigums. Ja zibenss spēriena sekas var būt sliktas, tad insaita sekas ir labas – radoši stimulējošas, konstruktīvi perspektīvas, analītiski aktuālas, kognitīvi vērtīgas. Insaita seku populārs noformējums var būt atsevišķas tēzes, hipotēzes, kā arī refleksijas, ja runa ir par pašanalīzi, apceri, pārdomām, domu un pārdzīvojumu izvērtējumu. Insaits kā refleksijas liecina par teorētiskās darbības veidu, savas rīcības un tās likumsakarību izzināšanu. Respektīvi, liecina par cilvēka pašizziņu, savu pārdzīvojumu un pārdomu uztveršanu un apcerēšanu.
v Vara, statuss, ortodoksija (nelokāma sekošana kādai mācībai) jebkurā sociumā balstās nevis uz savu iekšējo (satura imanento) spēku, bet gan uz fizisko spēku (nodrošina speciālas institūcijas) un autoritāti. Zinātnē vara, statuss, ortodoksija balstās tikai uz autoritāti, kuru speciāli veido, sargā un aktīvi izmanto noteiktu politisko, ideoloģisko mērķu sasniegšanai. Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā ir ļoti populāra autoritātes (ar profesora, akadēmiķa titulu, Nobela prēmiju apgādātu kadru) veidošana zinātnē, nebaidoties devalvēt zinātni kā cilvēka prāta sasniegumu un varenības apliecinājumu.
v XXI gadsimta Austrumeiropas intelektuālās dzīves saknes ir proletariāta un zemniecības saknes, kuras mantotas no XX gadsimta.
v Noteikti ir sastopami patoloģiski postmodernisti. Tie ir indivīdi, kuri tēlo māksliniekus, pateicoties sava organisma novirzei no normas. Identifikāciju „plurālisms” to pieļauj. Arī garīgi un fiziski slimi cilvēki var nodarboties ar „mākslu”; tas tiek publiski akceptēts. Turklāt postmodernisma „poētika” atļauj „radoši” atveidot jebkuru saturu un formu bez minimālas ēstētiskās vērtības. Patoloģiskie postmodernisti izmanto izkārnījumus, „cilvēka miesas ēšanu” u.tml. perversijas.
v Faktu bagātība vēl nav domu bagātība. Faktu fetišizēšana bez domām ātri pārvēršas demagoģijā, bezjēdzīgā diskursā.
v Zinātnieku izolacionisks snobisms nav reta parādība. Zinātnieku izolacionisks snobisms paver plašas iespējas šarlatāniem. Ja zinātnieki norobežojas no sociuma, nevēlas piedalīties sociuma izglītošanas darbā, nevēlas sociumu iepazīstināt ar zinātniskās izziņas rezultātiem, tad viņu vietā stājas šarlatāni, nekautrējoties sociumu apgaismot ar šarlatānismu. Visjaunākajos laikos šarlatānisma izplatības viens no galvenajiem cēloņiem ir zinātnieku izolacioniskais snobisms – pretenzijas uz pārākumu intelektuālajā jomā.
v Vienīgi cilvēki var radīt simbolus, domāt pagātnes un nākotnes kategorijās. Taču cilvēku evolūcijā ir atšķirības minēto privilēģiju izmantošanā. Teiksim, XXI gadsimta sākuma „baltajiem” cilvēkiem zūd spējas uztvert metaforiski simboliskus risinājumus; zūd spējas adekvāti reaģēt saskarsmē ar māksliniecisko (simbolisko) nosacītību; tāpat zūd interese par pagātni un nākotni; dominē tagadne. Nepieciešama jauna gradācija – postcilvēki.
v Pasaule nekad nebūs ideāla. Cilvēkiem ar to ir grūti samierināties. Kad risinām kādu „pasaules problēmu”, kuru ir izraisījuši noteikti apstākļi, mēs radām jaunus apstākļus, kuros rodas jaunas „pasaules problēmas”. Respektīvi, problēmu risināšana vienmēr izraisa jaunas problēmas, kas atspoguļo pasaules ideāluma trūkumu un „pasaules problēmu” dinamiku.
v Parcelācija ir sadalīšanās sīkākās, savstarpēji saistītās vienībās. Vai drīkstam par parcelāciju dēvēt Jaunajos laikos zinātnes moderno sadalīšanos dažādās specifiskās zinātniskajās disciplīnās? Domājams, nedrīkstam, jo grūti saskatīt jauno zinātnisko disciplīnu savstarpējo vienotību.





trešdiena, 2018. gada 9. maijs

Norieta universālums



Rietumu civilizācijas norietam piemīt universālums – visu aptverošs, visur izplatīts un vispusīgs raksturs. Noriets attiecas uz civilizācijas visiem segmentiem. Tajā skaitā arī uz reliģisko segmentu. Pašlaik (2018.g.) jau ir sasniegts tāds līmenis, ka Rietumu intelektuāļi un  sabiedrības plaši slāņi atklāti izturas ar dziļu nicinājumu pret Romas pāvestu, kurš koķetē ar homoseksuālistiem, aicina neievērot katolicisma klasiskās dogmas, kā arī solidarizējas ar migrantiem, kuri nekaunīgi atsakās integrēties Eiropas kultūrā. Noriets reliģiskajā segmentā sākās ar Otro Vatikāna Koncilu, kas darbojās no 1962.gada 11.oktobra līdz 1965.gada 8.decembrim. Koncila mērķis bija Baznīcas reorganizācija. Faktiski Koncils realizēja pasaules uzskata revolūciju, katolicismā ieviešot tolerances principu un reliģiskā plurālisma akceptēšanu. Praktiski tas nozīmē kristiānisma izšķīšanu citās reliģijās un universālas sinkrētiskās reliģijas radīšanu. Saprotams, Otrā Vatikāna Koncila idejiskās tieksmes netika vienbalsīgi atbalstītas. Pretestība Vatikāna vadības aizsāktajai reliģiskajai politikai joprojām ir liela. Taču baznīcas noriets vienalga iet kopsolī ar Rietumu civilizācijas pamattendenci, un norieta universālums attiecas arī uz reliģisko segmentu.





pirmdiena, 2018. gada 7. maijs

Humānisma medaļa




Par humānisma medaļu var metaforiski dēvēt sociālo problēmu analītiku, kuras galvenais mērķis ir rūpes par cilvēka, tautas, valsts labklājību, balstoties uz cieņu pret cilvēkiem – humanitāti. Medaļai, kā zināms, ir divas puses: averss (medaļas priekšpuse) un reverss (medaļas otra puse). Sociālo problēmu analītikai tāpat kā medaļai iespējamas divas puses. Sociālo problēmu analītikas averss (priekšpuse) nosacīti var būt analītiskā darbība bez izteikta kritiskuma. Savukārt sociālo problēmu analītikas reverss (otra puse) nosacīti var būt analītiskā darbība, nevairoties no izteikta kritiskuma. Tādā gadījumā mietpilsoņi saka, ka visos dzīves procesos tiek saskatīts tikai sliktais un redzama vienīgi tieksme visu kritizēt. Filosofijā (protams, ne tikai filosofijā) tādā gadījumā tiek runāts par nihilismu kā pasaules redzējumu. Eiropas ideju vēsturē pat tiek īpaši nodalīta nihilisma tendence, sākot no Šopenhauera un kulmināciju sasniedzot Nīčes tekstos. Haidegers nihilismu uzskatīja par Rietumu filosofiskās domas maģistrāli. Nihilists ir izteikts kritiķis. Tātad cilvēks, kura domas nosaka kritiskums. Neapšaubāmi, sociālo problēmu analītikas rūpes par cilvēka, tautas, valsts labklājību reizē ir rūpes par patiesību – melu atmaskošana un patiesības paušana. Neapšaubāmi, šīs rūpes attiecas uz medaļas abām pusēm. Gan averss bez izteikta kritiskuma vēlas noskaidrot patiesību, gan reverss ar izteiktu kritiskumu vēlas noskaidrot patiesību. Diemžēl sabiedriskajā domā ir sastopama neizpratne par sociālo problēmu analītikas otru pusi. Sabiedriskajā domā mēdz būt nosodoša attieksme pret izteiktu kritiskumu. Sabiedriskajā domā netiek saprasts, ka reverss principā ne ar ko neatšķiras no aversa patiesības paušanā. Medaļas abas puses ir vienādā mērā tendendētas uz vienu un to pašu – patiesību, humanitāti. Ne vienmēr tiek izprasts aforisms par pesimistisko kritiskumu kā optimista teicamu informētību: „Pesimists ir labi informēts optimists”. Kādreiz ļoti precīzi rakstīja P.Čaadajevs: Я люблю свою страну, желаю ей славы, умею ценить высокие качества моего народа; но... я не научился любить свою родину с закрытыми глазами. Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненной головой, с запертыми устами... Я полагаю, что мы пришли после других для того, чтобы делать лучше их, чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и суеверия. “ Diemžēl sabiedriskajā domā ne reti ir prasība mīlēt cilvēku, tautu, valsti ar aizsietām acīm bez paškritikas. Netiek ņemta vērā paškritikas fundamentālā jēga. Respektīvi, tas, ka paškritiska analīze ir visefektīvākais ceļš būtības un patiesības noskaidrošanā un izpratnē. Bez paškritiskas analīzes nav iespējama attīstība, progress un pašrealizācija vispār.






svētdiena, 2018. gada 6. maijs

Politikas atribūti



Politikas būtiskas, nepieciešamas, substancionālas īpašības (atribūti) ir politikas identitāte un politikas suverenitāte. Bez šīm īpašībām politika nav iespējama. Politiskā identitāte norāda uz attiecīgās politikas sevišķumu, oriģinalitāti, savdabību. Bez tā politika nav politika, bet gan ir kaut kāda atgremošana, simulēšana, bezmērķība, nenoteiktība u.tml. Politiskās identitātes veidošana ir apzināts un speciāli organizēts process. Politiskās identitātes sākums ir pašnoteikšanās: nosakot, kas politika vēlas būt, uz kādiem pamatiem tā sevi būvē un ko tā vēlas sasniegt. Politikas identitātes veidošanas procesā ietilpst nepieciešamība noskaidrot, kas būs attiecīgās politikas piekritēju uzticības un kolektīvās apvienošanās (piem., elektorāta balsojuma) iemesls. Vai tā būs kāda atsevišķa ideja jeb ideju kopa, koncepcija, mācība jeb apvienošanās iemesls būs komplekss – vienots parādību kopums, veselums, sistēma, kuru veido idejiskā pozīcija pluss noteikti sociāli politiskie mērķi. Politiskā identitāte ir jāveido tā, lai tā būtu zināms pievilkšanas subjekts, vairāk vai mazāk masveidīgi attiecīgajai politikai piesaistot cilvēkus. Veidojot politisko identitāti, noteikti ir jāņem vērā un jāprognozē tie momenti, kuri var būt identitātes patoloģijas iegansts, jau pašā sākumā cilvēkos izraisot neapmierinātību, attiecīgās politikas ignorēšanu, neuzticību dotajai politiskajai identitātei. Sociumam piedāvātā politiskā identitāte vienmēr ir netiešs socioloģiskais tests – sociuma intelektuālās attīstības tests, sociuma politiskās apziņas līmeņa tests, sociuma politiskās uzvedības adekvātuma tests. Politiskajā identitātē noteikti ietilpst attieksme pret politisko suverenitāti. Proti, attiecīgās politikas velme būt vai nebūt idejiski un praktiski patstāvīgai, idejiski un praktiski neatkarīgai. Politikas severenitāte ir viens no galvenajiem garantiem attiecīgās politikas reputācijai – pozitīvam novērtējumam ļaužu apziņā.