v Insaita loma ir milzīga jebkurā garīgās darbības
sfērā. No angļu valodas (insight –
iedziļināšanās būtībā) atvasinātais vārds raksturo ļoti dziļu parādību – pēkšņu
intuitīvu problēmu aptveršanu bez loģiskās analīzes palīdzības. Intelektuālajā
procesā insaits ir salīdzināms ar zibenss spērienu skaidrās debesīs. Psihologi
ar jēdzienu „insaits” apzīmē atskārsmi, apjēgšanas momentu domāšanas procesā, jaunas
idejas rašanos, intuitīvās domāšanas rezultātu. Ja zibenss spēriens ir bīstams,
tad insaits ir labdabīgs. Kopējais ir negaidītība, pēkšņums, pārsteigums. Ja
zibenss spēriena sekas var būt sliktas, tad insaita sekas ir labas – radoši stimulējošas,
konstruktīvi perspektīvas, analītiski aktuālas, kognitīvi vērtīgas. Insaita
seku populārs noformējums var būt atsevišķas tēzes, hipotēzes, kā arī
refleksijas, ja runa ir par pašanalīzi, apceri, pārdomām, domu un pārdzīvojumu
izvērtējumu. Insaits kā refleksijas liecina par teorētiskās darbības veidu,
savas rīcības un tās likumsakarību izzināšanu. Respektīvi, liecina par cilvēka
pašizziņu, savu pārdzīvojumu un pārdomu uztveršanu un apcerēšanu.
v Vara, statuss, ortodoksija (nelokāma
sekošana kādai mācībai) jebkurā sociumā balstās nevis uz savu iekšējo (satura imanento)
spēku, bet gan uz fizisko spēku (nodrošina speciālas institūcijas) un
autoritāti. Zinātnē vara, statuss, ortodoksija balstās tikai uz autoritāti,
kuru speciāli veido, sargā un aktīvi izmanto noteiktu politisko, ideoloģisko
mērķu sasniegšanai. Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā ir ļoti populāra
autoritātes (ar profesora, akadēmiķa titulu, Nobela prēmiju apgādātu kadru) veidošana
zinātnē, nebaidoties devalvēt zinātni kā cilvēka prāta sasniegumu un varenības
apliecinājumu.
v XXI gadsimta Austrumeiropas
intelektuālās dzīves saknes ir proletariāta un zemniecības saknes, kuras
mantotas no XX gadsimta.
v Noteikti ir sastopami patoloģiski
postmodernisti. Tie ir indivīdi, kuri tēlo māksliniekus, pateicoties sava
organisma novirzei no normas. Identifikāciju „plurālisms” to pieļauj. Arī
garīgi un fiziski slimi cilvēki var nodarboties ar „mākslu”; tas tiek publiski
akceptēts. Turklāt postmodernisma „poētika” atļauj „radoši” atveidot jebkuru saturu
un formu bez minimālas ēstētiskās vērtības. Patoloģiskie postmodernisti izmanto
izkārnījumus, „cilvēka miesas ēšanu” u.tml. perversijas.
v Faktu bagātība vēl nav domu bagātība.
Faktu fetišizēšana bez domām ātri pārvēršas demagoģijā, bezjēdzīgā diskursā.
v Zinātnieku izolacionisks snobisms nav
reta parādība. Zinātnieku izolacionisks snobisms paver plašas iespējas
šarlatāniem. Ja zinātnieki norobežojas no sociuma, nevēlas piedalīties sociuma
izglītošanas darbā, nevēlas sociumu iepazīstināt ar zinātniskās izziņas
rezultātiem, tad viņu vietā stājas šarlatāni, nekautrējoties sociumu apgaismot
ar šarlatānismu. Visjaunākajos laikos šarlatānisma izplatības viens no
galvenajiem cēloņiem ir zinātnieku izolacioniskais snobisms – pretenzijas uz pārākumu
intelektuālajā jomā.
v Vienīgi cilvēki var radīt simbolus,
domāt pagātnes un nākotnes kategorijās. Taču cilvēku evolūcijā ir atšķirības
minēto privilēģiju izmantošanā. Teiksim, XXI gadsimta sākuma „baltajiem”
cilvēkiem zūd spējas uztvert metaforiski simboliskus risinājumus; zūd spējas
adekvāti reaģēt saskarsmē ar māksliniecisko (simbolisko) nosacītību; tāpat zūd
interese par pagātni un nākotni; dominē tagadne. Nepieciešama jauna gradācija –
postcilvēki.
v Pasaule nekad nebūs ideāla. Cilvēkiem ar
to ir grūti samierināties. Kad risinām kādu „pasaules problēmu”, kuru ir
izraisījuši noteikti apstākļi, mēs radām jaunus apstākļus, kuros rodas jaunas „pasaules
problēmas”. Respektīvi, problēmu risināšana vienmēr izraisa jaunas problēmas,
kas atspoguļo pasaules ideāluma trūkumu un „pasaules problēmu” dinamiku.
v Parcelācija ir sadalīšanās sīkākās,
savstarpēji saistītās vienībās. Vai drīkstam par parcelāciju dēvēt Jaunajos
laikos zinātnes moderno sadalīšanos dažādās specifiskās zinātniskajās disciplīnās?
Domājams, nedrīkstam, jo grūti saskatīt jauno zinātnisko disciplīnu savstarpējo
vienotību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru