pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Cerību ideoloģijas aklums



Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas valstis, un tiem, kuri vēlas nostiprināt savu kundzību; proti, vēlas dzīvot vienpolārā pasaulē – ASV pārvaldītā pasaulē. Frontes ir vairākas: politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā, reliģiskā, garīgās kultūras fronte. Taču var teikt, ka patiesībā ir tikai viena fronte: neoliberālisma un konservatīvisma cīņas fronte. Tajā eksistē cerību ideoloģija. Katrā frontes pusē ir sava cerību ideoloģija, taču faktiski tās ir tipoloģiski līdzīgas ideoloģijas. Frontes abās pusēs neņem vērā demogrāfiskās pārejas lomu. Eksistē draudīgs analītiskais aklums. Cerību ideoloģijā neeksistē demogrāfiskā pāreja; Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases norietu demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) neviens nevar apturēt. Tam piemīt fatālisms - nenovēršams liktenis. Tāpēc saprātīgāk būtu nevis cīnīties par pasaules pārvaldīšanu, bet gan apvienot spēkus, lai atvieglotu, mazinātu kopējā liktenī sastopamās sāpes. Diemžēl cerību ideoloģija īstenībā ir ideoloģiskais debilisms, nožēlojama intermēdija starp Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases “sākumu un galu”, bet nevis “galu un sākumu”.

sestdiena, 2019. gada 19. oktobris

Demokrātijas pilsonība jeb tumsonības pilsonība



Attieksme pret demokrātiju vēsturiski jau no paša sākuma bija divdomīga: no vienas puses gaiša realitāte, bet no otras puses tumsonības liecība, jo demokrātijai neviens pa īstam neticēja cilvēku bioloģiskās nevienādības dēļ un cilvēku pārvaldīšanas drastiskā principa nepieciešamības dēļ. Cilvēki nav visi vienādi; cilvēki ir dažādi. Cilvēku pārvaldīšana nav iespējama bez voluntārisma – bez noteiktas gribas realizācijas. Pie tam noteiktas gribas realizācijai parasti ir vajadzīgs spēks un katrā ziņā ir vajadzīga spēka demonstrācija. Un tas nebūt nav tikai morāli psiholoģiskais spēks, bet var būt un visbiežāk mēdz būt militārais, policejiskais spēks. Pozitīvi argumentējoša atsauksme uz antīko (sengrieķu) demokrātijas konceptu ir pašapmāns, informācijas noklusēšana. Tādā gadījumā netiek ņemts vērā antīkā laikmeta sociuma apzinātais, tradicionālais, konsekventais, kategoriskais dalījums divās daļās: 1) cilvēka statusa cienīgā daļa un 2) cilvēka statusa necienīgā daļa, uz kuru neattiecas ne tikai demokrātija, bet arī viss pārējais, kas saistīts ar lūkošanos uz dzīvo būtni kā cilvēku. “Dēmos” (tauta) bija tikai pirmajā daļā ietilpstošie indivīdi – “pilsoņi” (brīvie iedzīvotāji). “Dēmosā” (tautā) neietilpa vergi un dažāda veida “nepilsoņi”. Citiem vārdiem sakot, demokrātija attiecās tikai uz sociuma cilvēciski vērtīgāko daļu, kura spēja izprast un pielietot demokrātiju. Bet tāda izpratne un pielietošana balstījās uz politisko iecietību, atbildību, gatavību pakļauties “Dēmosa” varai (demokrātijai). Tātad pamatā balstījās uz relatīvi augstu intelektuālo, morālo, izglītotības, inteliģences pakāpi. Demokrātija nav savienojama ar tumsonību, aprobežotību, morāli tikumisko nestabilitāti. Demokrātija ir garīgi pilnvērtīgu cilvēku pilsonība, bet nevis tumsonības pilsonība. Demokrātijai nevar būt reali nekā kopēja ar masu sabiedrību, masu cilvēkiem, masu garīgo kultūru. Tādā sabiedrībā jebkuršs diskurss par demokrātiju ir nekaunīgi meli vai labākajā gadījumā ne visai cēla ideoloģiskā pozīcija, lai apvaldītu un kontrolētu “pūli”, “tautu”, “nāciju”. Masu sabiedrības ideologi, demokrātijas ortodoksi, var tikai piedāvāt bezjēdzīgu demokrātijas permanentu slavināšanu, kas patiesībā ir, Nīčes vārdiem sakot, “sabiedrības avots cilvēka tirāniskai degradācijai”. Tādi ideologi var sagaidīt verbālos aplausus tikai tajā sociuma daļā, kurai ideoloģiski publiskā trepanācija sagādā zemcilvēcisku baudu. Masu cilvēkos demokrātija asociējas ar vienlīdzības principu un politiskās varas vienlīdzīgu sadali starp pilsoņiem. Masu cilvēki nav spējīgi atzīt, ka demokrātija vienmēr kādu sociuma daļu ignorē: vergus, nabagus, sievietes, aristokrātus, nepilsoņus. Visjaunākajos laikos demokrātija neņem vērā tautu, nāciju, kas ir politiskās un ideoloģiskās manipulācijas objekts, kad šīs manipulācijas subjekts ir oligarhija, kurai ir ļoti viegli ekspluatēt jēdzienu “demokrātija” tā semantiskās nenoteiktības dēļ.

ceturtdiena, 2019. gada 17. oktobris

Pašcieņas problēma



Iracionālisma, garīgās degradācijas un deģenerācijas laikmetā ir novērojama viena dīvaina izpausme – pašcieņas zudums, pašcieņas vajadzības neatzīšana, pašcieņas trūkuma masveidība. Nākas pieņemt, ka tik tikko nosauktais laikmets nevar pastāvēt, ja cilvēkiem ir pašcieņa. Tāpat nākas pieņemt, ka tik tikko nosauktā laikmeta sekas ir pašcieņas likvidācija. Ja cilvēkam nav pašcieņas, tad viņam ir grūti izprast pašcieņas būtību un pašcieņas vajadzību, bet galvenais – pašcieņas svētīgo lomu cilvēka garīgajā esamībā. Pašcieņa nodrošina cilvēkā cilvēciskumu, cienīgu attieksmi pret citiem. Pašcieņa palīdz cilvēkam iegūt un saglabāt garīgo brīvību, kā arī palīdz morāli psiholoģiski pretoties apvainojumiem, pazemojumiem, necienīgai attieksmei. Citi cilvēki parasti neciena tos cilvēkus, kuriem trūkst pašcieņas. Pašcieņa veicina citu cilvēku cienīgu attieksmi. Pašcieņai ir sociālās terapijas funkcija: pašcienīgu cilvēku īpatsvars sabiedrībā atsaucas uz attiecīgās sabiedrības morālo līmeni, taisnīgumu, labestību cilvēku savstarpējās attiecībās. Ja sabiedrībā dominē cilvēki bez pašcieņas, tad tādā sabiedrībā cilvēciskumam ir grūti pastāvēt.

trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Tagadnes elementi (6)



§  Finansu kapitālisma galvenais personāžs ir gados jauni cilvēki, kuri nekautrējas pievērsties finansu spekulācijām. Ne visus no viņiem var dēvēt par “self-made man”. Daudzi ir parvēniji – iznireļi, cilvēki, kuri cēlušies no sabiedrības zemākajiem slāņiem, iekļuvuši bagātnieku aprindās un cenšas tos atdarināt.
§  Rietumos ir izdotas grāmatas par talanta un augsti attīstīta prāta lomu mūsdienu sabiedrībā. Grāmatās ir kopīgs secinājums: mūsdienu kapitālismā visu izšķir apstākļu veiksmīga sakritība, tas, kurā valstī dzīvo, kādā ģimenē dzimis; talantam un gudrībai nav izšķirošā loma karjerā, bagātību iegūšanā; visu izšķir ārējie apstākļi.
§  Valsts institūta degradācijas laikmetā un sociālās nevienlīdzības dinamikas apstākļos aktuāls kļūst nacionālā sociālisma koncepts. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt nacionālo debilismu, kas noteikti ir viens no galvenajiem faktoriem mūsdienu nelaimēs.
§  Demokrātija mūsdienās nekalpo sabiedrībai, bet kalpo tikai tās atsevišķiem slāņiem kā ideoloģiskais sargs; demokrātija tāpēc tiek pasniegta kā mediju šovs, lai sabiedrības masas pārliecinātu par demokrātijas esamību.
§  Mūsdienās degradējas ne tikai demokrātijas koncepts, bet arī liberālisma koncepts, tā vietā rodoties liberālisma simulakram – neoliberālismam. Liberālisms ir kļuvis kā ekspluatācijas viltīga ideoloģija. Vairs nefunkcionē liberālisma vēsturiski klasiskā politiskā doktrīna: vara kalpo cilvēkiem, bet nevis cilvēki kalpo varai; valsts nav Dievs – absolūts, augstākā vērtība, bet gan ir cilvēku radīts instruments savas esamības organizēšanai un savu interešu realizācijai, aizsardzībai; tautas griba stāv pāri varas gribai. Klasiskajā liberālismā lielākās vērtības ir brīvība, prāts, racionālisms, sabiedrība kontrolē varu. Neoliberālismā turpretī visos jautājumos figurē dubultie standarti. Morālais, politiskais, ekonomiskais, sociālais duālisms ir neoliberālisma norma.

otrdiena, 2019. gada 1. oktobris

Tagadnes elementi (5)


·       Pašlaik, tipiskā pārejas laikmetā, aktuāla ir likumsakarība: tam, kurš jaunībā nebija liberāls maksimālists, nav sirds, bet tam, kurš brieduma gados nekļuva konservatīvs tradicionālists, nav laba galva. Pārejas laikmetā vajadzīgi abi tipi. Ja prevalē naidīga attieksme pret pagātnes mantojumu, tad visvairāk ir vajadzīgi konservatīvi tradicionālisti.
·       Civilizācijas, atsevišķu tautu totāla sabrukuma laikā politiski sociālo projektu svarīgs realizācijas instruments kļūst vadāmā kolektīvā psihoze.
·       Radusies ir jauna disidentu šķira: disidents-antiglobālists. Šī šķira rodas valstīs-kompradoros. Tās ir valstis, kuru valdošā elite, inteliģence masveidā atbalsta globālisma konceptu un globālisma ideoloģiju, nosodot un vajājot tos cilvēkus, kuriem tas nav pieņemams un kuri vēlas saglabāt savas tautas un savas valsts suverenitāti.
·       T.s. ceturtās ekonomiskās teorijas (proti, finansu kapitālisma) konceptuālais profils ir atbaidošs. Finansu kapitālisma diriģētās korporācijas uzspiež alkātīgu, netaisnīgu, graujošu paradigmu. Taču tā tam esot jābūt. Tā izpaužas liktenis, kas virza cilvēkā cilvēciskuma demontāžu.
·       Zinātnē nav noslēpums, ka ar speciāli organizētas un saturiski piepildītas izglītības palīdzību un epistemoloģisko stratēģiju palīdzību cilvēkam var iedvest jebkuru priekšstatu par sevi un pasauli; var iedvest ideālismu, materiālismu, fašismu utt.
·       Kapitālisma fatāla slimība ir nevienlīdzība. Pret nevienlīdzību visvairāk mīl izsacīties globālās nevienlīdzības autori: Pasaules banka, Starptautiskais valūtas fonds u.c. finansu kapitālisma figuranti.
·       Brīvības jēdziens ir populārs joprojām Rietumu civilizācijā. Tikai tas tagad ir brīvības kults bez atbildības; tā tagad ir melošana par brīvību pēc tam, kad brīvība ir nonākusi ģeopolitiskā spēka rokās vai no brīvības ar prieku atsacījās, lai iestātos kādā konfederācijā.
Tagad nekādā gadījumā nedominē brīvība kā iespēja sevi ziedot citu labā, tautas un valsts labā; tagad brīvību uztver kā iespēju baudīt dzīvi, būt apmierinātam ar dzīvi

trešdiena, 2019. gada 25. septembris

Modernā banalitāte



Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu. Pašlaik moderna banalitāte ir žēlošanās par Rietumu civilizācijas bojāeju, “baltās” rases degradāciju un deģenerāciju. Tāda žēlošanās vairs nav nekas jauns. Tāda žēlošanās vairs neliecina par oriģinalitāti, jo netiek pateikts kaut kas pirmreizīgs, savdabīgs, īpatns. Rietumu civilizācijas bojāeja un eiropeīdu garīgais sabrukums ir aksioma. Tātad fakts, kas bez pierādījuma tiek pieņemts par patiesību. Doto bēdīgo apgalvojumu nevajag apgādāt ar konkrētiem piemēriem, pārliecinošiem argumentiem u.tml. Par civilizācijas sabrukumu liecina ļoti daudzas izpausmes. Spilgti liecina, piemēram, valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas formas degradācija. Nonākšana līdz valsts organizēšanai bija civilizētības fundamentāls sasniegums. Tagad valsts vērtība ir apdraudēta. Temperamentīgā esejistikā tiek rakstīts par “valstīm-paklīdenēm”, “neizdevušām valstīm”, “revizionistiskām valstīm”. Cenšoties glābt valsts reputāciju, tiek aicināts radīt “jaunu humānismu”, “jaunu apgaismību”, “postkonservatīvismu”. Zūd ticība mazināt vai likvidēt globālisma ideoloģiju, kas ir valsts reputācijas galvenais grāvējs. Daudzas valstis (piem., pat Krievijas Federācija) konstitucionāli nostiprina starptautisko tiesību normu prioritāti, tādējādi brīvprātīgi atsakoties no valstiskās suverenitātes. Tādas valstis var ietekmēt no ārpuses un vietējā elite nevēlas neko mainīt nacionālo interešu aizsardzībā. Mūslaiku galvenā politiskā problēma ir dilemma starp nacionālajām interesēm un globālismu, ko faktiski musina tikai viena valsts – ASV. Diemžēla ASV palīdz valstis-kompradores (ārvalsts atbalstītājas, tās aģents savā zemē). Rietumu civilizācijas katrā valstī tagad ir 1) nacionālie spēki un 2) globālisma spēki – kompradoriska elite. Globālisms vairs nav snaudoša metastāze (slimības perēklis) Rietumu civilizācijā.

sestdiena, 2019. gada 21. septembris

Citāts no A. Jakovļeva



Jakovļevs: “«После XX съезда в сверхузком кругу ближайших друзей и единомышленников мы часто обсуждали проблемы демократизации страны и общества. Избрали простой как кувалда метод пропаганды «идей» позднего Ленина. Надо было ясно, четко и внятно выделить феномен большевизма, отделив его от марксизма XIX века. А потому без устали говорили о «гениальности» позднего Ленина, о необходимости возврата к «ленинскому плану строительства социализма» через кооперацию, через государственный капитализм и т. д. …Разработали (разумеется, устно) следующий план: авторитетом Ленина ударить по Сталину, по сталинизму, а затем, в случае успеха, Плехановым и социал-демократией бить по Ленину, либерализмом и «нравственным социализмом» — по революционаризму вообще…».

trešdiena, 2019. gada 18. septembris

Tagadnes elementi (4)



·       Aristotelis politiku uzskatīja par “augstāko mākslu no mākslām”. Viņa ieskatā politika ir “ļaužu kolektīvās esamības augstākā forma”. Cilvēks ir “politiskais dzīvnieks”. Tas tāpēc, ka cilvēks ir domājošs dzīvnieks. Tātad cilvēks domā par valsti, sabiedrību, politiku. Mūsdienās, iespējams, Aristotelis izteiktos savādāk. Uz viņu noteiktu iespaidu atstātu vispārējā drūmā attieksme pret politiku cilvēku lielākajā daļā. Tagad politika iet kopsolī ar šarlatānismu. Ne reti ar agresīvu šarlatānismu, kā avots un balsts ir ikdienišķā apziņa. Ja politiku uzskata par “augstāko mākslu no mākslām”, tad šis uzskats nekādi nesaderas ar ikdienišķo apziņu, kas nespēj sasniegt kaut ko patiesi augstu nevienā garīgajā procesā. Mūsdienās ar politiku profesionāli nodarbojas “sociālie maugļi”, kuru morālais un prāta modulis smadzenēs ir pielīdzināms cilvēkiem-mazuļiem (maugļiem). Politikas sociālais prestižs mūsdienās ir niecīgs. To ir panākuši paši politiķi un viņu šarlatāniskā politika. Mūsdienās attieksmē pret politiku ir saskatāma globāla depresija.
·       “Mīkstais spēks” (vadāmais haoss) ir derīgs tikai tad, ja tauta nemīl varu un pastāv fundamentāla atsvešinātība pret varu. Ja tā nav, tad vara var darīt visu, ko vien vēlas, un “mīkstais spēks” nevar cerēt uz panākumiem. “Mīkstais spēks” ir bespēcīgs arī tajā gadījumā, ja tautā ir sastopama varas apātiska neatzīšana bez stingra negatīvisma varas vērtējumā. Iespējama arī “lepna uzticība” varai. Tā tas ir tajās tautās, kuru apziņā prevalē mazvērtības komplekss – bailes zaudēt valsti, ja tauta sāks protestējoši vērsties pret varu. Tāda tauta ir gatava varai piedot visu, un “lepnā uzticība” varai ir maksimāla.
·       Mūsdienās strauji samazinās t.s. kritiskās inteliģences apjoms un līdzdalība sociālajā analītikā. Kritiski domājošo, kritiski analizējošo intelektuālo publicistu, intelektuālo esejistu loma strauji samazinās. Vēsturiski socioloģiskie, kulturoloģiskie analītiķi kļūst retums. Viņu polēmiskā enerģija nav jūtama publiskajā telpā. Samazinās arī intelektuālā auditorija. Ar vien mazāk ir tādu indivīdu, kuri ciena un vēlas iepazīties ar atklātu, objektīvu sociāli politisko procesu iztirzājumu. Tādējādi varas, politikas un kritiskās analītikas konfliktu dinamika neeksistē, sociāli politiskais dinamisms izplēn.
·       Racionālas zināšanas ir komulatīvas (sakopojošas, koncentrējošas) zināšanas; tajās nav vietas fideismam – uzskatam, ka ticībai un atklāsmei zināšanu apguves un izziņas procesā ir prioritāte attieksmē pret prātu. Cita lieta, ja ar prātu ir problēmas. Tad zināšanas zaudē racionālismu un racionālisma vietā stājas emocionalitāte, ikdienišķās apziņas kaprīzes.
·       Vispārējs likums: jo lielāks informācijas apjoms, jo mazāks zināšanu apjoms.
·       Marksistiskā dogmātika nebija piemērota Krievijas agrārajai sabiedrībai; Krievijā 1917.g. nebija proletariāts un tāpēc nevarēja būt reāla proletariāta vara, proletariāta diktatūra. To tēloja boļševiku partija, kā arī citas partijas. Rietumos bija proletariāts, buržuāzija, industrializācija, urbanizācija, kas viss nebija Krievijā XX gs. sākumā.

ceturtdiena, 2019. gada 12. septembris

Absurda semantika



Absurds ir kaut kas tāds, kas neatbilst veselajam saprātam un ir aloģisks; proti, ir pretrunā loģikas likumiem. Absurds ir prāta stāvokļa atribūts, raksturojot prāta kvalitāti – prāta spēju vai nespēju funkcionēt adekvāti prāta fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par prāta nespēju funkcionēt atbilstoši fizioloģiskajai misijai. Absurds liecina par psihes neveselību – tā cilvēka īpašību kopuma neveselību, kas nevis materiāli vai enerģētiski, bet gan informacionāli regulē izturēšanos, cilvēkam dod iespēju domāt, just, gribēt, saprast, spriest. Absurda autors ir psihiski anormāls indivīds, un runa nav par Sokrāta un sofistu iecienīto paņēmienu strīdā kādu jautājumu novest līdz absurdam, kad kaut kas tiek apstiprināts un reizē noliegts. Absurds kā psihes neveselības apliecinājums producē īstenībā neeksistējošas izpausmes. Tāds absurds neizraisa komismu, ko izraisa Sokrāta un sofistu paņēmiens. Ja Homo ir aplaimots ar sapiens, tad Posthomo ir bez sapiens, demonstrējot postcilvēcisku domāšanu, kas neatbilst cilvēkam piemītošajam veselajam saprātam un liecina par absurdu. Cilvēks nonāk postcilvēka stāvoklī psihes nekrozes (atmiršanas) rezultātā.


otrdiena, 2019. gada 3. septembris

Tagadnes elementi (3)



§  Nākas lasīt – “personificēts ļaunums”. Ko tas nozīmē? Acīmredzot personificēts ļaunums ir atsevišķa indivīda pastrādāts ļaunums. Tāpat vārdu “personificēts” var attiecināt uz sociāliem veidojumiem; piem., varas institūcijām. Par personifikāciju sauc cilvēka spēju un īpašību piedēvēšanu dzīvniekiem, dabas parādībām, priekšmetiem, jēdzieniem. Piem., personificēts ļaunums var būt jēdzienam “valsts prezidents”, “premjerministrs”, “deputāts”. Personificēt nozīmē kā dzīvus cilvēkus attēlot abtraktas, sociālas, morālas, politiskas un cita veida parādības.
§  Visjaunākajos laikos (no XX gs. 70.gadiem) Rietumu civilizācijā progresa galvenais virzītājs ir minoritātes – etniskās, seksuālās, sociālās un cita veida minoritātes, uzsākot un aktīvi turpinot savu interešu aizstāvēšanu kā sociuma galveno uzdevumu. Tā ir kļuvusi sistēmiska problēma – tāda problēma, kas ir saistīta ar veseluma un daļu attieksmēm.
§  Tiek uzskatīts, ka vienādā līmenī nevar pastāvēt tādi svarīgi cilvēka/sabiedrības esamības faktori kā taisnīgums, brīvība un attīstība. No tik tikko nosauktajiem trim faktoriem iespējami ir tikai divi faktori, kuri var veidot dažādas kombinācijas bez trešā faktora. Tā, piemēram, var būt taisnīgums un brīvība, bet tādā gadījumā nav iespējama attīstība. Ja pastāv taisnīgums un attīstība, tad nav iespējama brīvība (šis variants bija sastopams fašismā, sociālismā, kā arī eksistē neoliberālismā).
§  Valstiskuma pamatatribūti ir iedzīvotāji un teritorija. Ja valsts zaudē iedzīvotājus un teritoriju, tad valstiskums ir apdraudēts un valsts sabrukums ir nenovēršams.
§  1975.gadā sagatavotais Trīspusējās komisijas ziņojums “The Crisis of Democrasy” bija veltīts attīstības tendenču vadāmībai. Turpmākajos gados praktiski pierādījās tas viss, kas tika minēts ziņojumā.
§  2009.gadā sakarā ar II Pasaules kara sākuma 70.gadadienu Rietumu ideoloģija sāka propagandēt sabiedrības apziņā kara jaunu koncepciju. Tajā tiek vienādots nacisms un staļinisms, par kara sākšanu atbildīga ir Vācija un PSRS, par noziegumu pasludina Molotova-Rībentropa paktu, par holokaustu atbildīga ir PSRS. Sākās II Pasaules kara vēstures jauna “interpretācija”. Tā ir vērsta pret Krieviju, kura nepakļaujas Rietumu diktatūrai. Jaunajā “interpretācijā” tiek apgalvots, ka cilvēci no nacisma un staļinisma izglāba amerikāņi. Krievija pretojas kara jaunajai koncepcijai. 2009.gada 15.maijā prezidents Medvedjevs izveidoja speciālu komisiju pret vēstures falsifikāciju. Taču vēsturiskais revizionisms neoliberālisma talārā turpina maldināt pasaules sabiedrisko domu.
§  Neoliberālisma kritikā ir sastopami tādi vērtējumi kā “neoliberālisma dzīvnieki”, “intelektuālais tuksnesis”, “morālais tuksnesis”.
§  Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē; neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības.
§  Neoliberālismā izpaužas hēdonisma demokratizācija un masovizācija, kā arī sabiedrības infantilizācija.


svētdiena, 2019. gada 11. augusts

Suverenitāte



§  Vārdam “suverenitāte” ir franču valodas (souverainete) un vācu valodas (souveranitat) izcelsme; tātad nav sengrieķu vai latīņu valodas izcelsme. Bet tas, protams, nenozīmē, ka suverenitāte ir vēsturiski jauns fenomens. Latviešu valodā svešvārds “suverenitāte” nozīmē “patstāvība”, “neatkarība”.
§  No XVI gs. franču literatūrā tiek rakstīts par suverēna (feodāļa, monarha) varu. 1648.gadā noslēgtajā slavenajā Vestfāles miera līgumā Eiropā pirmo reizi tiek atzīta valsts teritoriālā suverenitāte. Russo izstrādāja nacionālās suverenitātes koncepciju: tauta kā suverēns valstī. Par suverēnu dēvē personu, kam valstī pieder augstākā vara. Suverēns var būt ne tikai persona, bet arī tauta, kā tas ir Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijā.
§  Suverenitāte ir konceptuāls noformējums noteiktam intelektuālajam orientierim, apliecinot domāšanas kultūru, veicinot intelektuālās elites konsolidāciju, tautas un atsevišķu indivīdu numinozo pašapziņu, kad varenības izpausme konkretizējas neatkarīgā un ideāli patstāvīgā darbībā. Suverenitāte ir prāta noteikta attīstības pakāpe, pierādot indivīdu un sociālo kolektīvu nooģenēzes panākumus.
§  Eksistē suverenitātes misija, suverenitātes reputācijas vibrācijas, suverenitātes dreifēšana, suverenitātes ētika, suverenitātes evanģēlijs, suverenitātes filosofija.
§  Tagadnes (XXI gs. sākuma) suverenitātes filosofija prāto par suverenitātes relatīvo būtību. Suverenitāte neesot absolūta izpausme, bet tikai relatīva izpausme. Mēdz būt pilnīgāka vai mazāk pilnīga suverenitāte.
§  Suverenitātes jēdzienu visbiežāk attiecina uz valsti, raksturojot valsts patstāvību, neatkarību no citām valstīm. Taču vispār suverenitātes jēdzienu var lietot ļoti plaši visdažādāko parādību izskaidrojumā. Piemēram, aizvadītajos gados ir radies tāds jauns atvasinājums kā informācijas suverenitāte – valsts tiesības informācijas sfērā.
§  Mūsdienās ekonomisko suverenitāti saista ar brendiem. Ekonomiskā suverenitāte esot iespējama tikai tad, ja pašiem ir savi brendi. Ja savu brendu nav, tad ir citu brendu izmantošana. Bet tas nozīmē idejisko atkarību, vērtību un normu atkarību no citiem, atrašanos citu interešu varā.
§  Iespējama brīvprātīga atsacīšanās no suverenitātes. Iemesli var būt dažādi tādai rīcībai. Ļoti populārs iemesls ir bagātība. Bagātība vienmēr ir līdzeklis neatkarības likvidēšanai un pakļaušanai. Bagātība mēdz būt honorārs par nodevību, paklausību, kalpošanu, atbalstīšanu, piedalīšanos koalīcijā u.tml. Bagātība mēdz būt iemesls, lai atsacītos no suverenitātes. Tā tas var būt kolektīvā līmenī un individuālā līmenī.
§  Visjaunākajā laikmetā (no XIX gs. beigām) valstiskās suverenitātes autoritāti un reputāciju būtiski ietekmē ģeopolitika – ietekme bez tiešas fiziskās pakļautības. XXI gs. sākumā ģeopolitikas idejiskā bāze kļuva globālisma ideoloģija. Tās uzdevums ir pamatot planetāro diktatūtu – vienas valsts ģeopolitisko planetāro diktatūtu. Šīs ideoloģijas atbalstītāji ir t.s. radikālie humānisti, dažādas krāsas universālisti, utopisti, vispārcilvēcisko vērtību adepti, neoliberālisma piekritēji.
§  Tagad suverenitāte saskaras ne tikai ar talasokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar jūru) un tellurokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar zemi), bet saskaras arī ar aerokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar gaisu).
§  Tagad ģeopolitikas perspektīva ir totālais karš, kad valda totalitārisma loģika planetāro attiecību stratēģijā, militārajā jomā, diplomātijā. Tādā perspektīvā prioritāte ir totalitārismam kā likumam, nosakot vēsturiskās, juridiskās, nacionālās, ģeopolitiskās konstantes.
§  Tagad suverenitāte tiekas arī ar fenomenu, ko var dēvēt par individuālisma kundzību. Tas nozīmē atomāru indivīdu uzkundzēšanos. Tie ir indivīdi, kuri atsakās no tādiem cilvēcē tradicionāliem konceptiem kā tauta, valsts, dzimtene, nācija, patriotisms. Tie ir indivīdi, kuri atsakās arī no visa veida suverenitātes. Individuālisma kundzības pamats ir individuālā faktora fetišisms atrautībā no ģimenes, kultūras, tradīcijām, profesijas. Individuālisma kundzība ir vērtējama kā utopiska egalitāra himēra. Individuālisma kundzība pievērš uzmanību negaidītai tendencei: jo leksiski humānāki lozungi, jo antihumānāka sociālās dzīves īstenība.





piektdiena, 2019. gada 9. augusts

Tagadnes elementi (2)



·       Cilvēces vēsturē līdz šim ir sastopami trīs sabiedrības tipi: 1) tradicionālā sabiedrība, 2) modernā sabiedrība un 3) postmodernā sabiedrība, kura ir izveidojusies Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem. Ja modernās sabiedrība galvenās iezīmes ir apgaismība, racionālisms, humānisms, zinātniskais pozitīvisms, morāles normas kā kategoriskais imperatīvs, tad postmodernās sabiedrības galvenās iezīmes it pilnīgi pretējas tik tikko minētajām modernās sabiedrības iezīmēm. Ja modernajā sabiedrībā politika ir sociāli atbildīga darbība, tad postmodernajā sabiedrībā politika ir politiskā butaforija – neīsts “krāšņums”.
·       Neviens negribēs noliegt postmodernajā sabiedrībā acīmredzamo: patērēšanas kultu, dzīves baudīšanas kultu, garīguma izsmiešanu, Mamona dievināšanu, morālo “plurālismu”. To, ka tas viss ir sastopams, neviens negribēs noliegt. Taču svarīgākais ir saprast, ka tas viss nav galvenais, kas notiek ar cilvēkiem postmodernajā sabiedrībā. Galvenais ir nevis tas, kas ir acīmredzams, tātad ārēji fiksējams. Galvenais ir tas, kas notiek cilvēku dvēselēs – garīgajā pasaulē, kā parasti sakām. Droši var teikt, ka ārēji fiksējamais nebūt pilnā mērā atspoguļo to, kas notiek iekšienē. Cilvēku ārējā “fasāde” nebūt neliecina par cilvēka iekšējās “fasādes” briesmīgumu. Postmodernajā sabiedrībā cilvēka garīgā pasaule zaudē cilvēciskumu.
·       Visjaunākajā laikā Rietumu elites pārstāvji tiešā veidā nepiedalās valsts pārvaldīšanā. Viņi valsts pārvaldīšanai nolīgsts inteliģences pārstāvjus, kuri kalpo elitei. Tā rezultātā prezidenti, ministri, deputāti ir deleģēti pārvaldītāji, kuriem nav tiesības mainīt valsts modeli. Elite saglabā varu, un tikai elite var mainīt valsts modeli. Tāpēc izveidojas šizofrēniska aina: ja tiek parlamentam un valdībai pieprasīts mainīt valsts modeli, tad tāds pieprasījums ir nepareizi adresēts un nevar tikt izpildīts. Ja tauta/nācija vēlas mainīt valsts modeli, tad tai ir jāpanāk šīs maiņas akceptēšana elitē. Taču praktiski tauta/nācija nekad nepieprasa valsts modeļa maiņu. Tauta/nācija (ļaužu masas) parasti nevēlas kaut ko radikāli mainīt, ja ir pieejama barība, jumts virs galvas, iespēja radīt pēcnācējus. Valsts modeļa maiņa vienmēr ir elites pasākums un notiek elites iekšējo (no sabiedrības rūpīgi slēpto) diskusiju rezultātā. Lai notiktu valsts modeļa maiņa, jābūt elites attiecīgajai ieinteresētībai.




sestdiena, 2019. gada 20. jūlijs

Morāle un intelekts



v  Altruisma, nesavtīgas gādības par citiem un gatavības uzupurēties citu labā, izcelsme vienmēr ir nodarbinājusi intelektuāļus – filosofus, rakstniekus. Izcelsme tiek saskatīta divējāda: 1. dievišķā izcelsme un 2.audzināšanas un izglītošanas izcelsme; proti, sociālās vides ietekme, plašāk – kultūras ietekme. Otrajā variantā audzināšana un izglītošana ir monopolists altruisma iedzīvināšanā. Taču šo monopolistu neatzīst tie, kuri atzīst ētikas normu iedzimtību, ētisko reakciju iedzimtību, agresivitāti, egoismu, plēsīgumu kā iedzimtas īpašības. Psihiskās un neiroloģiskās patoloģijas iedzimst smadzenēs.
v  Vidusmēra cilvēks (masu cilvēks) nemēdz būt altruists, jo pašaizliedzīgi rūpējas tikai par sevi un savu ģimeni. Politisko amatpersonu kontingentā mūsdienās sastopamais altruisma trūkums ir saistīts ar vidusmēra cilvēku nonākšanu parlamentos, valdībās, valsts institūtu vadībā. Vidusmēra cilvēki ir mietpilsonības kalpi, pseidomākslinieciskuma, pseidozinātniskuma, pseidopolitikas, pseidoideoloģijas kalpi, jo nekad viņu darbību necaurstrāvo nesavtīga kalpošana nacionāli kolektīvai idejai, ideālam, mērķim, uzdevumam u.tml. Uz vidusmēra cilvēku neattiecas latīņu teiciens “Gudrs un humāns” (Homo sapiens et humanus).
v  Freids apcerē “Vienas ilūzijas nākotne” (1927) neatzina atšķirību starp civilizāciju un kultūru. Civilizēts cilvēks ir tas pats, kas kulturāls cilvēks – kultūras iemiesojums. Freida ieskatā cilvēks dumpojas pret kultūru, kas neļauj viņam iegūt labumu pēc saviem ieskatiem un sev izdevīgā veidā. Cilvēks prot pakļaut dabu, taču netiek galā ar citu cilvēku pakļaušanu un kultūras pakļaušanu sev. Kultūra nespēj iztikt bez piespiešanas, kā arī bez mazākuma kundzības pār masām, jo masas ir tuvredzīgas un kroplas; masas nemīl atsacīties no savas galvenās stihijas – labuma gūšanas. Masu pārstāvji vienmēr viens otru atbalsta visatļautībā un izlaidībā. Tikai tiem, kurus masas atzīst par vadoņiem, ir iespēja pievērst masu darbam un pašatsacīšanās iespējai. Viss ir labi, ja par vadoņiem kļūst personības ar izpratni par dzīves nepieciešamībām un vadoņi paši ir atsacījušies no savām iegribām. Ja vadoņi masām pakļaujas vairāk nekā masas pakļaujas vadoņiem, tad sākas masu tirānija. Prāta pierādījumi ir bezspēcīgi pret cilvēku kaislībām; cilvēkiem nav spontāna darba mīlestības, nav pašaizliedzības un atsacīšanās no labumiem. Cilvēces kāda daļa vienmēr būs asociāla.
v  Morāle vienmēr ir atkarīga no intelekta. Tā uzskatīja Sokrāts, Kants. Voltērs cienīja zināšanas kā līdzekli pret tumsonību – amoralitātes avotu, kā arī avotu bailēm, aizspriedumiem, agresijai, naidīgumam. Russo pret cilvēku izturējās kā pret “dabas bērnu”, kas piedzimis kā “tīra lapa” un kuru piemēro dzīvei apkārtējā vide.
v  Morāli mēdz uzskatīt par mākslīgu izdomājumu, lai nodrošinātu cilvēku pastāvēšanu. Morāle ir vajadzīga sabiedrībai, lai pakļautu indivīdus kolektīvajām interesēm.
v  Morāles normas var ievērot arī muļķis. Vienīgi var atšķirties iemesli, kas gudram cilvēkam būs citi nekā muļķim.
v  Kultūras morālo normu un vērtību interiorizācija (apgūšana, sev par saistošu atzīšana) nav gaidāma no imbeciliem; ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav spējīgi vai nevēlas atzīt un apgūt normas un vērtības, pretojas šai nepieciešamībai, tad kultūra iet bojā.

Evolūcijas aspekti



§  Gribas brīvība neeksistē pati par sevi. Gribas brīvība ir atkarīga no bioloģiskā mantojuma – bioloģiskās iedzimtības.
§  Smadzeņu darbību var ietekmēt ķīmiski (piem., ar alkoholu). Smadzeņu iekaisumi iedzimtības rezultātā rada pedofīlus, homoseksuālistus, noziedzniekus, imbecilus.
§  Cilvēku DNK mutācija notiek nepārtraukti, un to neietekmē radiācija, Saules aktivitāte, kultūra. Tas ir pašorganizācijas process. Mutācija ir ģenētiskās mainības avots; bez mutācijas nebūtu evolūcijas un cilvēciskās daudzveidības. Tēvs un māte dažādi ietekmē bērnu ar mutācijām. No tēva mutācijām bērns saņem daudz vairāk nekā no mātes mutācijām.
§  Vācijā nacisti esot sterilizējuši apm. 400 000 “nevērtīgos” – iedzimtības ziņā bīstamos.
§  Katra sevi cienoša valsts organizē ģenētiskās konsultācijas, lai nepieļautu kroplību turpināšanos.
§  ASV sterilizācija sākās 1907.gadā Indiānas štatā saskaņā ar atbilstošu likumu (pirmais tāda satura likums pasaulē!?). Līdz 1974.gadam Indiānas štatā sterilizēja 2,5 tūkstošus, lai nepieļautu noziedzības, izvarošanas, idiotisma izplatību. Sterilizēja arī pederastus, seksuāli neizvēlīgas sievietes. Oregonas štatā sterilizēja līdz 1983.gadam. ASV pavisam kopā ir sterilizēti apm. 60 000 “nevērtīgie”, lai nepieļautu epilepsijas, imbecilitātes, vājprātības izplatību.
§  Zviedrijā plaša valsts programma sterilizācijai bija no XX gs. 30.gadu beigām līdz 50.gadiem. Zviedrijā darbojās eigēnikas likums 1934.-1976.g. Minētajos gados sterilizēja 31 000 eigēnikas likumā fiksētos “klientus”. Zviedrijā centās atbrīvoties no iedzimtām slimībām un psihiskām novirzēm. 1922.g. Upsalā tika nodibināts Rasu bioloģijas valsts institūts. 1909.gadā Zviedrijā izveidoja “Zviedru rases higienas biedrību”.
§  No vides/kultūras un iedzimtības ir atkarīgi instinkti, temperaments, uzbudinātība, prāts, atmiņa, darbības tieksmes, spējas, talants, rakstura īpašības, emocionālās reakcijas, pašaizsardzības instinkti, egoisms, altruisms.
§  Visi garīgie procesi ir atkarīgi no nervu šūnu īpašībām, smadzeņu anatomijas un arhitektūras.
§  Jēdziens “eigēnika” ir no 1869.gada F.Galtona grāmatā “Talanta mantošana, tā likumi un sekas”. Ar doto jēdzienu apzīmē labu īpašību palielināšanu un selekciju, vēršoties pret kaitīgu iedzimtību, ar ko mūsdienās nodarbojas medicīnas ģenētika – šodienas eigēnika.
§  Eiropiešu dzimstības bumam XIX gs. ir noteiktas sekas: krasi pieauga vidusmēra cilvēku skaits jeb t.s. masu cilvēku skaits; Eiropā/Rietumu civilizācijā izveidojās masu sabiedrība ar masu kultūru, kuras progress turpinās XXI gs.; masu sabiedrībā noteicošā loma kļuva vidusmēra cilvēkiem, viņi ieguva iespēju diktēt sabiedrības dzīves noteikumus, tos uzspiežot visam sociumam; tiek uzskatīts, ka vidusmēra cilvēks totālu uzvaru guva XX gs. 70.gados, kad to sāka apkalpot postmodernisms un neoliberālisms.
§  Planetārās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) sekas ir “balto” cilvēku izmiršana, novecošana un bojāejas mentalitātes nostiprināšanās.
§  Mūsdienu ģenētika ir pierādījusi neiespējamību selekcijas veidā izveidot īpaši gudru cilvēku slāni.
§  Valsts pienākums ir kontrolēt dzimstību. To var darīt dažādi. Tajā skaitā sniedzot eigēniskus padomus jaunlaulātajiem, atbalstot zinātnes pētījumus par psihisko īpašību (slimību) ģenētisko faktoru. Valsts politika nepieļauj spēka pielietošanu eigēnisko uzdevumu risināšanā. Bez eigēnisko uzdevumu risināšanas valsts un starptautiskajā mērogā ir iespējama cilvēces ģenētiskā katastrofa.
§  Humānistiskā pozīcija nenosaka konkrētus sociālos soļus evolūcijas regulēšanā, taču noliedz priekšlikumus cilvēka ģenētiskajā mākslīgajā konstruēšanā. Ģenētiskā inženierija ir bīstama.
§  Rietumu civilizācijā un citās civilizācijās veiktā sterilizācija faktiski neko nedeva. Tāds ir mūsdienu zinātnes viedoklis. Iedzimtās slimības ir recesīvas (spējīgas atkāpties uz kādu laiku). Gēni, kuros iemiesojas iedzimtās slimības, ir plaši sastopamai cilvēku populācijā. Nenormālo gēnu likvidēšanai nav jēgas, jo dabiskā selekcija nepieļauj to attīstību. Likvidēto nenormālo gēnu vietā rodas jaunas mutācijas. Jaunākie pētījumi ģenētikā liecina par dabiskās izlases turpināšanos cilvēcē. Par to liecina procesi cilvēka genomā.

piektdiena, 2019. gada 19. jūlijs

Pirmskara apstākļi



·       ASV admirālis, Pentagona šefa Ramsfelda padomnieks, 2001.g. Pentagonā izveidotā “Office of Force Transformation” vadītājs Artūrs Cebrovskis (Arthur K. CebrowskiAugust 13, 1942 – November 12, 2005): “Valstis, kuras nepakļaujas globalizācijai un nav gatavas pieņemt amerikāņu pasaules kārtību, ir jāpakļauj ar krāsainajām revolūcijām un ar to palīdzību jāpakļauj Rietumiem. Valstīm, kuras piekrīt globalizācijai, pirmkārt, ir jākļūst Rietumu civilizācijas kultūras daļai, tas ir, tām ir jāpieņem Rietumu vērtības, un, otrkārt, no tām tiek prasīts nodot Rietumu korporācijām dabas resursus”.
·       ASV globālisma politika principā nav nekas jauns. Proti, var atkārtoties sekas. Pirms I Pasaules kara arī bija globālas pretrunas starp planētas valstīm (īpaši Eirāzijas un Ziemeļamerikas), kuras spēja atrisināt tikai karš. Kara un miera cikls var būt arī tagad tāds pats, kāds bija agrāk: pirmskara apstākļi – karš – pēckara apstākļi. Pret ASV globālisma politiku tagad nākas izturēties kā pret pirmskara apstākļu elementu.
·       ASV tiecas izveidot uz planētas vertikālu hierarhiju ar sevi virsotnē, taču savu velmi pasniedz kā horizontālas hierarhijas (“integrācijas”) veidošanu. Tam netic, un meli sāk kaitināt; redzams, ka ASV melošanā nespēj pati apstāties un nāksies to militāri apstādināt. Meli ir ASV/Rietumu korporatīvās intereses maskēt ar “cilvēces interesēm”.
·       ASV tiecas padarīt sevi varenu uz citu tautu/valstu rēķina, nebaidoties nostāties pret pārējo cilvēci/planētu.
·       ASV izmanto provokācijas kā stratēģijas sastāvdaļu; ne reti provokācijas kļūst debilizācijas sastāvdaļa. Nesaprātīgo politiķu (īpaši Eiropas) pieļautās kļūdas tiek izmantotas, radot savdabīgu “kļūdu stratēģisko politizāciju un popularizāciju”.

ceturtdiena, 2019. gada 18. jūlijs

No zinātnes portreta



·       Zinātniekam ir jābūt brīvam no teoloģiskajiem, politiskajiem, ideoloģiskajiem, metafiziski dogmātiskajiem, materiālajiem, administratīvajiem ierobežojumiem. Tāda brīvība ir iespējama ne tikai teorētiski. Viss ir atkarīgs ne tik daudz no pašiem zinātniekiem kā no sociālās vides attieksmes pret zinātni – valsts varas attieksmes, zinātnisko institūciju vadības attieksmes pret zinātnieku darbības specifiku. Jābūt ir dziļai izpratnei par zinātnes attīstības nosacījumiem.
·       Ja tiek runāts par zinātnisko darbību kā profesionālo darbību, tad zinātni dažkārt izskaidro sekojoši: 1. zinātne ir kognitīvās socializācijas īpašs tips; 2. zinātne ir izziņas priekšmetiskā specializācija; 3. zinātne ir izziņas īpašu metožu pielietošana; 4. zinātnei ir jābūt sociālā institūta statusam sabiedrībā; 5. zinātnei ir jāsaņem materiālā atlīdzība.
·       Zinātne vienmēr ir organiski vienota ar attiecīgā laikmeta logosu, ētosu, sociuma mentalitāti, sociālās dzīves tendencēm, vajadzībām, ideāliem, sapņiem par nākotni. To visu kopumā dēvē par laikmeta garu.
·       Zinātne jūtas komfortabli, ja sabiedrības plaši slāņi tiecas pēc izziņas, zināšanām, patiesības, jaunu fenomenu iepazīšanas un sabiedrībā ir dzīva interese par zinātnes sasniegumiem. Ja tas nav sabiedrībā, tad zinātne noslēdzas sevī, kļūst apātiska, evristiski pasīva un pat neauglīga.
·       Zinātnes attīstība nevar būt auglīga, ja laikmeta garā dominē patērēšanas intereses, cilvēku apziņa koncentrēta karjerai, panākumiem par katru cenu, atalgojumam, varas un bagātības iegūšanai. Par tādu laikmeta garu saka, ka to pārvalda Sātans.




otrdiena, 2019. gada 16. jūlijs

Putina neprecizitāte



Slavenajā intervijā ārzemju medijam Putins teica: “Vēl [Rietumos] ir mūsdienu tā saucamā liberālā ideja, tā, manuprāt, sevi ir pilnīgi izsmēlusi” (Ivara Prūša tulkojums). Tas nav zinātniski precīzi. Faktiski ir sevi izsmēlusi neoliberālisma ideja (konkrēti - neoliberālisma politika un ideoloģija). Liberālisms un neoliberālisms nav viens un tas pats tāpat kā marksisms un neomarksisms nav viens un tas pats. Liberālisms ir pozitīvi konstruktīva koncepcija. Liberālisms ir spējīgs vienmēr saglabāties kā dzīves prakses modelis, tāpat arī kā dzīves sociālās organizācijas ideāls, mērķis, sapnis u.tml. Vēsturiski klasiskā liberālisma pamatā ir vārda, ticības, preses brīvība, šķiru privilēģiju atcelšana, brīva starptautiskā tirdzniecība, maksimāla indivīda brīvība, valsts neiejaukšanās ekonomiskajos procesos, iecietība kā morāli tikumiskā vērtība. Liberālā konceptuālā pieeja nav sociuma drauds, bieds, degradācijas un deģenerācijas avots. Liberālisms tāpat kā komunisms ir humāni optimistisks un pozitīvs projekts. Turklāt reāli īstenojams projekts, ko nevar teikt par komunismu. Tas, kas tagad Rietumos ir sevi pilnīgi izsmēlis, ir neoliberālisms – manipulatīva ideoloģiskā konstrukcija finansu kapitālisma un kriminālā kapitālisma (Krievijā, Ukrainā, Latvijā u.c.) spekulāciju maskēšanai. Turpretī liberālisms kā ticība sociālās kārtības iespējamībai nav sevi izsmēlis.




Tagadnes elementi (1)



·       Kapitālisma sākuma posmā un arī vēlāk līdz XX gs. otrai pusei aktuāls bija klasiskais filosofiskais liberālisms, centrā izvirzot pārstāvniecisku valdīšanu (tauta izvēlas tautas kalpus), vārda, ticības, preses brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību, maksimālu indivīda brīvību, valsts neiejaukšanos ekonomiskajos procesos, iecietību kā morāli tikumisko vērtību. XX gs. otrajā pusē liberālisms kā klasiska filosofiskā kategorija tika atmests. Sākās neoliberālisma ēra, kas tagad ir sabrukusi – zaudējusi autoritāti un reputāciju, jo kapitālisms ir izvērties finansu spekulāciju un emisijas formā. Var teikt – radies ir spekulatīvs finansu kapitālisms, bet bijušajās sociālisma zemēs dažviet radies kriminālais kapitālisms (Krievijā, Latvijā, Ukrainā u.c.).
·       Kapitālisma degradācijas rezultātā ir sabrucis sociālās kontroles institūts. Sabiedrība vairs nekontrolē varas pārstāvnieciskās struktūras (tautas kalpu darbu). Notikusi ir savdabīga kriminalizācijas racionalizēšana (likumdošanā iestrādātā noziegumu brīvība; organizētās noziedzības legalizācija).
·       Spekulatīvajā finansu kapitālismā politiskās varas kliķei inteliģence sniedz tehnisko un morālo atbalstu. Opozīcija neeksistē.
·       Spekulatīvajā finansu kapitālismā ir globālisma ideoloģija – nacionālās suverenitātes ideoloģijas atmešana. Tāpēc nav sastopams irredentisms – valsts politika tautas, nācijas saliedēšanai (nacionālisma variants).
·       Bijušo sociālisma zemju ļaužu masas nebija gatavas līdzdarboties racionāli veidotā politiskajā praksē; politiskās apziņas līmenis un politisko zināšanu līmenis inteliģencē bija nepietiekams klasiskā kapitālisma iekārtas veidošanai. Nostiprinājās pseidopolitika, kurai jāmaskē kriminālā kapitālisma galvenā izpausme – organizētā noziedzība.
·       Spekulatīvā finansu kapitālisma politiskajās struktūrās (to kadros) nostiprinās debilizācija (E.Makrons: “Eiropa – kaut kas nenopietns!”).



sestdiena, 2019. gada 29. jūnijs

Diskusijas sofistika



Mūsdienu masu izglītībā ir jauniešu izglītošanas veids, kuru nosaucu par diskusijas sofistiku. Ar vārdu “diskusija” tiek apzīmēta strīdīga, neskaidra jautājuma publiska apspriešana. Savukārt ar vārdu “sofistika” tiek apzīmēta viltīga paņēmiena izmantošana (lat. sophisma), jo diskusijas sofistikā apzināti tiek pieļauta loģiska un metodoloģiska kļūda – nepareiza, maldinoša pieeja, kas ārēji liekas pareiza. Lieta ir tā, ka masu izglītībā tiek slavēta un veicināta jauniešu prasme diskutēt - izteikt un aizstāvēt savu viedokli par visdažādākajiem jautājumiem. Tādas prasmes radīšana jauniešos tiek sludināta kā viens no galvenajiem mūsdienu izglītības mērķiem. Turklāt šīs prasmes nepieciešamība tiek retoriski argumentēti papildināta ar plurālisma svētīguma akcentēšanu; proti, iespējami ir visdažādākie viedokļi un katram viedoklim var būt patiesības spēks; viena patiesība neeksistē, eksistē daudzas patiesības u.tml. Jauniešiem tas ir jāzina un jāņem vērā diskusijā. Diskusijas sofistika principā ir ļoti nevēlama, kognitīvi un morāli kaitīga izglītības politikas sastāvdaļa. Galvenais negatīvais cēlonis ir tieksme jauniešiem iemācīt diskutēt bez zināšanām par attiecīgo diskusijas jautājumu. Diskusijas sofistika praktiski ir pašmērķīgas darbības stimulēšana, kad jauniešiem nākas diskutēt diskutēšanas dēļ pat bez elementārām zināšanām, kuras var nebūt tādiem jauniem cilvēkiem, kuri vēl tikai mācās vispārizglītojošā skolā, nav studējuši un tātad nav apguvuši nevienu zinātnisko disciplīnu adekvātā līmenī. Jauniešiem tiek iezombēts, ka viņi drīkst diskutēt bez zināšanām un izteikt savu viedokli par to, par ko viņiem faktiski nav nekādu nopietnu zināšanu. Diskusijas sofistikas sekas ir drausmīgas: 1) tiek devalvēta zināšanu svētība; 2) tiek sagrauta ticība patiesībai; 3) tiek mazināta velme iegūt zināšanas; 4) tiek nostiprināta amorāla norma izteikties par to, par ko pašam nav nekādas izpratnes; 5) tiek uzspiesta “plurālisma filosofija” kā indivīda un sociuma apziņas dogma; 6) tiek grauta zinātnes reputācija - zinātnes vajadzība un zinātnisko zināšanu loma cilvēku esamībā.