trešdiena, 2019. gada 13. novembris

Tagadnes elementi (7)



·       Mūsdienu analītiskajā antropoloģijā atsvešinātības tēma nav mazāk aktuāla un varbūt pat ir daudz vairāk aktuāla nekā Marksa laikā, kad viņš Rietumu intelektuālajos diskursos aizsāka šo tēmu. Marksam atsvešinātības avots bija kapitālistiskā ekspluatācija, kas pamatā asociējās ar rūpniecisko ražošanu un proletariāta atsvešinātību šajā darbībā. Mūsdienās atsvešinātības spēka līnijas neattiecas tikai uz ekonomiku. Par to jau diskutēja eksistenciālisma filosofija, atsvešinātību saistot ar cilvēka apziņas (savas eksistenciālās esamības izpratnes) specifiku. Mūsdienu pasaulē ir iespējami totāli atsvešināti cilvēki; viņi ir formāli un mehānistiski iekļauti mūsdienu pasaules dzīves stihijā, un viņi ārēji iesaistās reālajās dzīves norisēs; taču tajā pašā laikā viņi iekšēji ir pilnīgi atrauti no īstenības, viņi dzīvo bez organiskiem sakariem, emocionālās līdzdalības, kopīgām vērtībām utt. Tādiem cilvēkiem atsvešinātība funkcionē kā programma, eksistenciālā stratēģija, savas dzīves jēgas un misijas pamatojums. Tādi cilvēki ir sava veida antropoloģiskā versija – faktiski radikāla subversija. Kultūrā ir subkultūras, cilvēku populācijā ir subversijas.
·       Instalācijas formāts ir ne tikai postmodernisma kroplībās. Instalācijas formāts ir arī politiskajās kroplībās – politisko partiju koalīcijās valsts pārvaldībā. Arī politiskajā sfērā tagad var būt no dažādiem materiāliem veidotas kompozīcijas. Arī politiskajā sfērā tāpat kā postmodernismā valda princips: jo nesaderīgāki materiāli, jo “skaistāk”.
·       Ģenētiskais faktors ietekmē to, ko var saukt par tautas intelektu. Tautas labklājību nosaka tautas intelekta līmenis, bet nevis labklājība nosaka tautas intelekta līmeni.
·       Analīze ir zinātniskās un filosofiskās metodes svarīga sastāvdaļa. Taču analīze praktiski tiek lietota ļoti dažādi. Analīzes klasiskais variants ir fundamentālo elementu atlase un izolēšana, lai pierādītu hipotēzi vai analītiskās intuīcijas pareizību utt.
·       Rietumu kultūrās sociālais regulators ir likums; aktuāla ir seno romiešu tēze “Lai sabrūk pasaule, bet valda likums”. Sastopama tēze “Kamēr valda likumi, pasaule neies bojā”. Taču mēdz būt arī kultūras, kurās sociālais regulators ir sirdsapziņa un taisnīguma prasība; tādās kultūrās taisnīgums ir svarīgāks par likumu.
·       Vitenbergā 1517.gadā prezentētās 95 tēzes patiesībā bija finansu darbības (kapitāla uzkrāšanas) leģitimācija Dieva acīs un kristiānisma mācībā. Tika gaidīts Dieva atbalsts kapitālismam, kura centrā ir kapitāls un tā iegūšana ar visdažādākajiem paņēmieniem.
·       Populārs ir ideoloģiskais modelis, kura pamatā ir nacionālā identitāte. Diemžēl šajā modelī reti izdodas sabalansēt nacismu un iecietību, saprātu un bezprātu, nacionālismu un šovinismu.
  




Nav komentāru:

Komentāra publicēšana