otrdiena, 2019. gada 19. novembris

Cilvēks



Cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Pret to grūti iebilst. Pret to noteikti atsacīsies iebilst indivīdi, kuri paši sevi uzskata par “dabas bērniem” vai kuri jūsmo par cilvēka dziļo vienotību ar dabu kā Homo sapiens eksistenciālo pamatu. Tēma par cilvēka “atgriešanos dabā” vilina ne tikai filosofus-diletantus, bet arī rakstniekus, sociālos fantastus, kā arī nopietnus psihologus, etnologus. Jautājumā par cilvēku kā dabas sastāvdaļu ir viena būtiska problēma. Proti, cilvēka apzinātā velme atrauties no dabas un tās likumībām. Droši drīkst atzīt šīs velmes rašanos sensenos laikos, kad cilvēka un dabas vienotība vēl bija maksimāla, taču cilvēkā uzdīga kaut kāda urdoša atskarsme par šīs vienotības kaitīgumu un cilvēks sevi sāka morāli orientēt un praktiski organizēt, lai “izietu” no dabas un pārvarētu dabas likumu ietekmi. Zinātne par šī procesa sākumu neko nevar paskaidrot. Zinātne vienīgi intelektuāli intuitīvi pieļauj šī procesa realitāti, jo par to skaidri un gaiši liecina cilvēka vēsturiskā virzība, cilvēka mentālā (īpaši morāli tikumiskā) evolūcija un tās rezultāti. Cilvēks, apzināti atraujoties no dabas, pirmkārt un galvenokārt tiecās atbrīvoties no zvēru instinktiem. Savas evolūcijas pirmatnējībā cilvēks, domājams, būtiski neatšķīrās no dabā sastopamajiem zvēriem. Cilvēks nevēlējās būt zvērs. Cits jautājums ir par to, cik lielā mērā cilvēkam tas ir izdevies. Ne velti joprojām ir sastopama cilvēka salīdzināšana ar zvēru. Tāds salīdzinājums pieļauj, ka cilvēkā zvērs ir saglabājies. Tādu viedokli var sastapt viscienījamāko Rietumu filosofu tekstos. Komunisma, multikulturālisma neiespējamība tiek skaidrota ar cilvēka slikto (arī zvēra) dabu. Antropoloģiski humānistiski orientētā doma, saprotams, pret cilvēku izturas kā pret augšupejošu fenomenu; cilvēks atrodas nemitīgā pašpilnveidošanās procesā, kura elementi ir pašanalīze, pašvērtējums, paškritika, pašcieņa, pašapziņa. Cilvēkam lielā mērā ir izdevies atbrīvoties no principa ļaunumam atriebties ar ļaunumu. Cilvēks sevī nostiprināja piedošanas, iecietības kompleksu. Tiek uzskatīts, ka galvenais faktors cilvēka augšupejā ir gars. Cilvēku par cilvēku padara cilvēka gars. Gars pretojas visam sliktajam; gars paceļ cilvēku pāri visam ļaunajam, amorālajam, necienīgajam, nevērtīgajam. Ja cilvēks zaudē garu, tad cilvēks sabrūk. Bez gara cilvēkā sākas lejupslīde – mentālais pagrimums, intelektuālā degradācija, morāli tikumiskā deģenerācija. Labi ir zināms, ka mietpilsonība (cilvēces sērga no XX gadsimta) ir bezgarīgums. Mietpilsonis ir cilvēks bez garīguma. Cilvēks bez garīguma ir bīstamāks un šausmīgāks par zvēru. Zvēru vada noteikti instinkti, kas viņu “regulē”, nosaka viņa rīcības trajektoriju un robežas. Zvēram ir mēra sajūta. Mietpilsonis bez garīguma nepazīst mēra sajūtu. Ja nav garīguma, tad cilvēks paliek bez “menedžmenta”. “Balto” rasi postošās demogrāfiskās pārejas sekas arvien trakāk veicina garīguma lejupslīdi masu sabiedrībā (mietpilsoņu slānī), kad veselā saprāta vietā kūņojas iracionālisms un debilitāte.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana