pirmdiena, 2017. gada 26. jūnijs

Analītiskais ezoteriskums


Mūsdienu globālo sociālo problēmu analītikā un tajā skaitā planetāri ģeopolitiskajos projektos ir sastopams ezotēriskums tāpat kā ezotēriskums ir sastopams dažādu reliģiju interpretācijas kontekstā. Mūsdienās ir vairāki intelektuālās domas virzieni, kurus spilgti pavada ezotēriskums – apslēptu, slepenu, vienīgi izredzētajiem domātu un izprotamu konstrukciju klātbūtne. Tā tas, piemēram, ir t.s. integrālajā tradicionālismā, t.s. debess politikā, eirāzismā. Iemesls ir zināms. Tas ir visām ezotēriskajām konstrukcijām kopējs; proti, planetārā mēroga analītikai un plānošanai ir vajadzīgs kosmoloģiska vēriena pasaules uzskats, kas var būt tikai ezotēriski mistisks. Ģeodēziskā mistika (Šambalas mistiskā valsts) sastopama jezuītu ezotērikā. Vāciešu slavenās Ananerbes pasaules kundzības pamatojumā milzīga loma bija ezotēriskai mistikai par āriešu (nordisko) rasi, kā arī tibetiešu mūku ezotērikai, mandalas simboliskajai zīmei. Jūdaismā ir ezotēriska mācība kabala, kas radās XII gs., bet populāra kļuva no XVI gs. Tikai izredzētie ir spējīgi saprast Toras tekstu. Kosmiski mistisks mērogs ir ne tikai kabalistiem, bet arī ķīniešu daosiem. Visjaunākie (2017.g.) ķīniešu globalizācijas projekti „Vienotā likteņa tautu sadraudzība”  un „Lielais tējas ceļš” sakņojās senos ezotēriskos priekšstatos. Kosmisko fenomenu enerģētikas loma tiek akcentēta t.s. debess politikā, kuru ir izveidojuši it kā ļoti racionāli cilvēki – Krievijas armijas (PSRS) izlūkdienesta augstākie virsnieki. Viņi balstās uz ķīniešu ezotērisko pasaules uzskatu, kas atspoguļojās šodienas Ķīnas valsts politikā. Viņi, piemēram, savu analītiku un prognozes veido, ņemot vērā Zivs zvaigznāja ēras nomainīšanos ar Ūdensvīra zvaigznāja ēru, kad pāreja noslēdzās 2014.gadā. Viņi pašlaik saskata uz planētas sešus ievērojamākos konceptuālos centrus: 1) vindzori+rotšildi; 2) Vatikāna jaunais ordenis; 3) Vatikāna vecie ordeņi – Maltas, Teitoņu; 4) sufiji; 5) drakoni – ķīnieši ar savu „lielās vienotības laikmetu”; 6) netokrāti – hasidi, sapņojot par Lielo Eirāziju.






Konceptuālisti


Globālo sociālo problēmu analītiku veido cilvēki, kurus var dēvēt par konceptuālistiem. Viņi ir konceptuālo zināšanu demiurgi – radošais elements. Tā tas atspoguļojās gan šodienas problemātikas konceptuālajā apstrādē, gan nākotnes konceptuālajās prognozēs. Piemēram, nākotnes prognozēs svarīga ir konceptuālā atziņa par kultūras spējīgumu. Gaišas perspektīvas būs vienīgi tad, ja kultūra nākotnē būs spējīga līdzvērtīgi dot 1) jaunas tehnoloģijas, 2) nodrošināt humānismu un 3) mesiānismu. Kultūrai ir jābūt spējīgai līdzvērtīgi nodrošināt minētos labumus. Nedrīkst neeksistēt līdzvērtība starp jaunajām tehnoloģijām, humānismu un mesiānismu (kultūras spēju glābt, palīdzēt cilvēkiem). Lieta ir tā, ka mūsdienu nelaimju cēlonis ir minētās līdzvērtības izzušana. Kultūrā priekšplānā izvirzījās jaunās tehnoloģijas.  Kultūrā īpaši jaunās informācijas tehnoloģijas (JIT) izjauca nepieciešamo līdzvērtīgumu. JIT izjauca 1) tirgus ekonomiku (seno, tradicionālo) un 2) cilvēka apziņu, jo internets, sociālie tīkli rada mozaīkai līdzīgu pasaules ainu; cilvēku apgūtais izziņas materiāls ir bez vienotības, sistēmiskās uztveres, izpratnes, interpretācijas. No kultūrā nepieciešamās līdzvērtības katra savā veidā atdalījās arī humānisms un mesiānisms. Abi labumi zaudē savu jēgu. Nav vairs īsti skaidrs, vai pasaule (kultūra) eksistē priekš peļņas jeb priekš cilvēka. Valsts ir pārstājusi rupēties par cilvēkiem, sabiedrības vajadzībām. Valsts izvairās no sociālā mesiānisma funkcijas. Valsts piekāpjās transnacionālajām korporācijām, kurām nav nekādas intereses par humānismu un mesiānismu. Bizness ir kļuvis spēcīgāks par valsti. Bizness rada jaunas tehnoloģijas, nedomājot par „liekajiem cilvēkiem” jauno tehnoloģiju ieviešanas rezultātā. Par viņiem nedomā arī valsts, kura agrāk centās harmonizēt jauno tehnoloģiju ieviešanu ar „lieko cilvēku” nodarbinātības iespējām. Varas inteliģence piekāpjās agresīvajiem filistriem, kas veido finansu afēristu un politiķu gados jaunu cilvēku kontingentu.






Cilvēktiesības


Cilvēktiesības ir spēcīgs arguments polemikā par daudziem jautājumiem. Tik spēcīgs, ka ne reti pārvēršās klajā demagoģijā. Noteikti nākas nošķirt cilvēktiesības kā ideoloģijas sastāvdaļu un cilvēktiesības kā dzīves morālo prasību, normu, vērtību. Cilvēktiesības kā ideoloģijas sastāvdaļa reālajā dzīvē devalvē cilvēktiesību humāno būtību. Rietumu neoliberālisma ideoloģija cilvēktiesības ir pārvērtušas par marķieri, fiksējot piederību Rietumu civilizācijai it kā citās civilizācijās nedzīvotu cilvēki un uz viņiem neattiektos cilvēktiesības. Rietumu civilizācijā cilvēktiesības nāca masveidā modē XX gs. 70.gados sakarā ar dzimumu līdztiesības problemātikas uzkurināšanu. Cilvēktiesības vienmēr ir bijušas aukstā kara ierocis. Tā tas bija Rietumu un PSRS aukstā kara laikā, tā tas turpinās tagad Rietumu rusofobijā, kā arī attieksmē pret Ķīnu, Ziemeļkoreju un citām zemēm, ja nepieciešams kritizēt to iekšpolitiku. ASV, pasaulē visietekmīgākā ģeopolitiskā aģentūra, cilvēktiesību retoriku izmanto savu planetāro interešu realizācijā. Cilvēktiesības kā analītiskā shēma tiek izmantotas pasaules valstu politisko iekārtu kvalificēšanā saskaņā ar amerikāņu priekšstatiem par valsti un pilnā mērā ignorējot nacionālo specifiku valstiskuma jomā. Savukārt Rietumeiropā aizvadītajos dažos gadu desmitos cilvēktiesības ir spēcīgs arguments polemikā par minoritāšu tiesībām. Praktiski – migrantu tiesībām. Cilvēktiesības tika sasaistītas ar multikulturālisma politiku. Nesen Rietumeiropā nāca modē politiskā tēze par multikulturālisma politikas izgāšanos Vācijā un citur. Protams, tā ir melīga tēze, jo multikulturālisma politika Rietumos pastāvēja tikai uz papīra un politiķu runās. Nevar izgāsties tas, kas nekad nav reāli bijis. Katrā ziņā nepieciešamība nošķirt cilvēktiesības kā ideoloģijas sastāvdaļu un cilvēktiesības kā dzīves morālo prasību, normu, vērtību rada visdažādākos izkropļojumus. Tiek apliecināts, ka pasludināt tiesības un praktiski izmantot pasludinātās tiesības nebūt nav viens un tas pats. Neoliberālisma ideoloģija par cilvēktiesībām krasi kontrastē ar cilvēktiesību praksi Rietumu zemēs. Katrā valstī vienmēr atradīsies kādas intereses, kas ir valstiski, nacionāli, politiski, ekonomiski, militāri svarīgākas par cilvēktiesību interesēm.






trešdiena, 2017. gada 21. jūnijs

Materiālisma civilizācija


Jēdziens „materiālisms” radās nesen, to izdomāja Leibnics, kurš dzīvoja XVII-XVIII gs. mijā. Mūsdienās ir sastopams atvasinājums „materiālisma civilizācija”, to attiecinot uz pragmātisko pieeju dzīvei, izziņai, zinātnei, vispārējo orientāciju uz reāliem fenomeniem. Šajā civilizācijā pragmātisms tiek saukts par veselo saprātu; tiek atzītas tikai jutekliski iegūtās zināšanas. Valoda, kas vienmēr liecina par domāšanas tipu, neatzīst metaforas, tēlainu stilistiku. Naidīgi izturās pret tiem, kuri pasaules uztveres pragmatizācijā saskata pašapmānu. Nav pieņemama atziņa, ka pragmātisms veicina vienaldzību pret patiesību, kas nav iespējama bez metafizikas. Materiālisma civilizācijā dzīves centrā ir ražošana, komercija, finanses, politika. Pret cilvēkiem izturās, ņemot vērā viņu materiālo stāvokli. Cilvēku dzīves kritērijs ir materiālā labklājība. Materiālisma civilizācijā ir sastopams „vēsturiskais materiālisms”. Tā pamatā ir tēze, ka cilvēces vēsture ir ekonomiskā vēsture, kā arī šķiru cīņas vēsture. Materiālisma civilizācija ir Rietumu civilizācija, kuru melīgi dēvē par kristiānisma civilizāciju, Bībeles civilizāciju, kaut gan eiropeīdu civilizācijā jau vairākus gadsimtus valda antireliģiska apziņa, materiālistiski, bet nevis reliģiski, orientēta apziņa. Rietumu materiālisma civilizācijā dominē pašapmāns, kam ir ideoloģisks, politisks, savtīgs mērķis. Lai sasniegtu šo mērķi, Rietumu materiālisma civilizācijā kalpo masu komunikācija, masu ideoloģiskā zombēšana, meli, demagoģija. Tas, ar ko lepojās materiālisma civilizācija, ir pagrimuma, norieta, bojāejas cēlonis, sākot ar racionālismu, progresu, individuālismu, demokrātiju un beidzot ar brīvu izvēli dzemdēt vai nedzemdēt bērnus. Materiālisma civilizācijā valdošā garīgā atmosfēra ir veicinājusi Rietumu ļaužu alkas pēc prozelītisma: jaunas ticības, faktiski sektantisma, pieņemšanu vai jaunas politiskās, filosofiskās, ekonomiskās mācības pieņemšanu un aklu dievināšanu. Prozelītisms faktiski ir kulta, elku pastāvīga nepieciešamība, kad garam, prātam un dvēselei nepārtraukti ir vajadzīgs kaut kāds jauns vispārējās dievināšanas un pielūkšanas objekts. Visjaunākajos laikos tādi objekti kļūst homoseksuālisti, perversiju autori „mākslā”. Prozelītisms dara aklus: cilvēki nav spējīgi apjēgt savu kaislību infernālo raksturu. Prozelītisms kā intelektuālais un morālais debesskrāpis materiālisma civilizācijā kļūst savdabīga bāka jūras krastā, norādot ceļu uz elli. Materiālisma civilizācijā nav vietas metafiziskajai doktrīnai, kas atbalsta vienīgi garīgumu, tīru domu, ideju, tēzi, teoriju bez praktiskā labuma radīšanas, kā doktrīna aptverot visu dzīvi, visas realitātes, esamības formas un atbalstot vienīgi tīru intelektu.








Socioloģiskie novērojumi


§  Politiskās domāšanas līmenis ir adekvāts domāšanas tipam attiecīgajā laikā; tāpēc sociālā sfēra, politiskā sfēra ir sekundāra; primārā ir garīgā sfēra; tajā skaitā metafizikas vieta garīgajā sfērā, spējot domāšanu orientēt uz visbūtiskākajiem, ideāli abstraktajiem, jautājumiem. Vara, īsta vara, vienmēr nāk no „augšas”; tātad no garīgās varas, kura sankcionē politisko varu; citi varianti ir parodijas.
§  Vēsturē sociālā haosa avots ir cilvēku vienlīdzības (t.i., vienādības) fetišizēšana, kas, protams, ir liela viltība, ideoloģiskā demagoģija, neņemot vērā katrā cilvēkā iedzimto individuālo specifiku un tās nosacīto cilvēku nevienlīdzību (nevienādību).
§  Jēdziens „vienlīdzība” Rietumu sabiedriskajā apziņā nostiprinājās XVIII gs. pateicoties jēdziena hipnotizējošajai iedarbībai, kas saskanēja ar ļaužu masu uztveres līmeni – prasību pēc „humāniem” jēdzieniem un humānām domas konstrukcijām. Jēdziens „vienlīdzība” tāpat kā citi jēdzieni citos laikos neradās spontāni, pašiniciatīvi. Jēdziens saskanēja ar sabiedrības idejisko noskaņojumu. Jēdziens kalpoja tā laika elitei konfrontācijā ar baznīcu, tās diktatūras vietā vēloties ieviest „demokrātiju” un „demokrātiskumu” attieksmē pret cilvēku. Par modīgo dogmu „vienlīdzība” diskusijas nenotiek tāpat kā diskusijas vienmēr nenotiek par jebkurām modīgām dogmām. Diskusijas netiek pieļautas. Jēdziena apzīmētais koncepts tiek pasniegts kā absolūta patiesība, cilvēkos izraisot sentimentālu reakciju un demokrātiskas ilūzijas. Jēdziens „vienlīdzība” viegli pārvar terminoloģiski kritisko saprotamības/nesaprotamības robežu, tāpēc masām ir ātri uztverams un strauji ieviešās sabiedrības kolektīvajā domāšanā. Cilvēkiem patīk dabas dotās hierarhijas noliegšana un būt visiem „vienlīdzīgiem”. Tas kāpina pašapziņu, pašvērtību.
§  Demokrātijas ideoloģiskais pamatojums ir neloģisks. Tauta nevar būt vienlaicīgi „vadāmais” un „vadītājs”. Taču „vadītāji” (elite) tautai iestāsta, ka tauta pati valda, un tauta tam labprāt tic. Neloģiskuma retušēšanai tika izdomāta „vispārējā balsošana”, balsotāju „vairākuma” ticība, ka balsotāju „vairākums” valda, kaut gan šo balsotāju „vairākumu” „mazākums” (elite) var viegli vadīt sev vēlamā virzienā.
§  Masu psiholoģija liecina, ka mentālās reakcijas, kuras rodas pūlī apvienotiem indivīdiem, izpaužās kolektīvās psihozes formā un atbilst viszemākajam intelekta līmenim, kāds sastopams pūlī esošajiem indivīdiem.
§  Demokrātiskā (t.i., pseidodemokrātiskā) egalitārā tendence izlīdzinoši, nolīdzinoši atzīst principu, ka visiem cilvēkiem jādod vienādas tiesības un iespējas. Tajā skaitā vienādas tiesības un iespējas nepiedalīties sabiedrības labā veltītos pasākumos. Egalitārā tendence sasaucās ar individualizācijas tendenci, kas dzīvē izraisa asus konfliktus starp cilvēkiem, kuri vēlas darboties sabiedrības labā un cilvēkiem, kuri nevēlas to darīt un nav spējīgi sevī izvēlēties kompromisu kolektīvo interešu vārdā. Tādējādi sociālo interešu ceļā ir stājies gan egalitārisms, gan individuālisms, katrs savā veidā spējot attaisnot savu nevēlēšanos darboties sabiedrības labā.
§  Demokrātiskuma ideoloģija tiecās noliegt elites ideju un varas esamību; demokrātija tiek pretstatīta aristokrātijai, kas etimoloģiski nozīmē „labāko vara”, „elites vara”; praktiski demokrātija balstās uz kvantitāti, bet aristokrātija balstās uz kvalitāti; īsta elite var būt tikai intelektuālā elite; aristokrātija asociējās ar intelektuālo eliti; buržuāzija asociējās ar parvēniju „eliti”. No sociālā haosa vienīgais glābšanās ceļš ir intelektuālisma atdzīvināšana, radot intelektuālo eliti.




otrdiena, 2017. gada 20. jūnijs

Individuālisms


Mūsdienās par individuālismu sauc morāles principu, kā arī socioloģisko un ētisko mācību, kuras pamatā ir indivīda autonomija, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Šajā vārdnīcās lasāmajā definīcijā ir daudzi zemūdens akmeņi, kā arī viltīga demagoģija. Piemēram, ko nozīmē „absolūta brīvība” un „absolūtas tiesības”? Viltīga demagoģija ir indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm. Tāpēc individuālismu dēvē par profanāciju – izkropļošanu, sagrozīšanu, primitivizēšanu, kas patiesībā ir necienīga izturēšanās pret cilvēku, ideoloģiski devalvējot cilvēka cienījamību, nozīmīgumu. Individuālisms ir sagrāvis tradicionālo kognitīvo struktūru attieksmē pret cilvēku. Individuālismu var uzskatīt par Rietumu civilizācijas sabrukuma lielāko iemeslu un Rietumu cilvēku lielāko nelaimi, uzkurinot eiropeīdos piezemētākās, primitīvākās cilvēciskās īpašības, kuras ir pretrunā un kaitīgas jebkādam patiesam garīgumam un patiesam intelektam. Individuālisms neatzīst intelektuālo intuīciju un metafiziskās zināšanas, izraisa intelektuālo anarhiju – pašmērķīgas oriģinalitātes tendenci. Individuālismā attīstās ideju, zināšanu personalizācija, pierakstot idejas, zināšanas sev, kas nebija iespējams tradicionālajā civilizācijā. Individuālismā eksistē patiesības noliegšana, patiesības vietā prioritāti piešķirot empīrismam, pragmātiskai lietderībai. Jaunajos laikos Rietumu intelektuālajā domā nostiprinātajā kartezismā (cenšanās racionālistiski traktēt dabu un domāšanu) atspoguļojās laikmetā valdošā tieksme visu racionalizēt dabā un cilvēka domāšanā. Individuālisma izpausme reliģijā ir protestantisms, kas laika gaitā radīja „viedokļu plurālismu”; proti, doktrīnu, ka katra cilvēka viedoklis ir jāuzklausa pat tad, ja tas nebalstās uz zināšanām. „Brīvais kriticisms”, „kriticisma plurālisms” patiesībā stimulē liekulību, melus, demagoģiju, zombēšanu, nepatiesības izplatīšanos, reliģijā veicina sektantismu – katrs drīkst izveidot savu sektu!? Individuālisms uzbūvēja amorālisma platformu, jo arī morāles normas tiek traktētas no „plurālisma” pozīcijām. Individuālisms nostiprināja individuālistisko fantāziju laikmetu, kurā zināšanām vairs nav nekāda loma.




Tradicionālisms


Integrālā tradicionālisma pamatlicēja Genona ieskatā kristiānisma pasaule sāka irt XIV gs.; sairšanas sekas bija Atdzimšana, Reformācija, atraujoties no Tradīcijas (mistiski ezotēriski skaidrota pirmsākuma, kas ir pazaudēts). Atdzimšanā atraušanās no Tradīcijas notika mākslā un zinātnē; Reformācijā – reliģijā. Atdzimšana faktiski bija grieķu-romiešu civilizācijas imitācija – mākslīga ideoloģiskā darbība un ārējo formu atdarināšana bez gara un dvēseles. Zinātne sāka pievērsties empīriski iegūtā materiāla izpētei, lai gūtu praktisku labumu. Atdzimšanas populārākais jēdziens „humānisms” bija cilvēku orientēšana uz piezemētām lietām, piezemētu attieksmi pret cilvēku, kad cilvēciskums faktiski ir savu instinktu apmierināšana, materiālo vajadzību apmierināšana; humānisma kaislība cilvēkos tika uzkurināta tādā mērā, ka neviens vairs to nespēja apmierināt, kas tāpēc stimulēja šķiru cīņu, sociāldarvinismu, sociālo cīņu vispār.
Tradicionālisma pasaules uzskats vienmēr visos laikos paliek viens un tas pats. Šī pasaules uzskata pamatā ir intelektuālie principi, kuros atspoguļojās metafiziskas zināšanas jeb Sophia Perennis – mūžīgā gudrība. Piemēram, princips par primordiālo tradīciju (lat. primordialis – sākotnējais, pirmradītais, īstais). Tradicionālismā par primordiālo tradīciju dēvē garīguma sākotnējo saturu, kura centrs ir metafiziskā mācība par pirmprincipu un tā manifestācija simbolos, kuri pāriet no viena laikmeta uz otru laikmetu un vienmēr liecina par pirmprincipa klātbūtni. Citiem vārdiem sakot, tradicionālisms akcentē visu parādību un procesu sākumu, un tradīciju cienīt sākumu; primordiālā tradīcija ir tradīcija cienīt sākumu; šo sākumu var iegūt, pateicoties intelektuālajai intuīcijai; zināšanas par sākumu ir absolūtas zināšanas jeb metafiziskas zināšanas; patiesas metafiziskas zināšanas var iegūt tikai ar intelektuālās intuīcijas palīdzību. Antīkajā kultūrā, viduslaikos nebija domāšanas racionālisms Dekarta variantā, kas nostūma malā intelektuālo intuīciju, kuru atzina antīkajā kultūrā un viduslaikos. Pēc Dekarta tīrā garīguma vietā sāka dod priekšroku matērijas apjūsmošanai – evolucionismam, progresa filosofijai, pozitīvismam. Rietumu racionālisms fanātiski tiecās pēc darbības ātruma, darbības daudzveidības, darbības nepārtrauktības, darbības rezultātiem. Rietumu racionālismam neinteresē Tradīcija.



pirmdiena, 2017. gada 19. jūnijs

Evolucionisms


No XVIII gs. beigām Rietumu antropoloģija (humanitārā doma) bībeliskajam baznīcas kreacionismam (dzīvo dabu skaidro kā Dieva radītu) centās pretstatīt evolucionismu, kas ieviesās astronomijā, ģeoloģijā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā; arī sociālajā un kultūras antropoloģijā, kuru V.Ostvalds XX gs. sākumā ieteica apvienot kulturoloģijā. 1768.gadā skotu filosofs Ādams Fergusons rakstīja, ka  cilvēce evolucionē; evolucionēšana notiek, pārejot no vienas stadijas uz otru stadiju šādā variantā: mežonība – barbarisms – civilizācija. Evolucionisma izmantošanai bija sliktas sekas. Izziņas un izpratnes procesi tika vienkāršoti, primitīvi shematizēti; marksisms jūsmoja par evolucionismu, jo tas bija gaismas stars baznīcas izplatītajā tumsā. Evolucionisma kulminācija kļuva darvinisms. Evolucionisms atsacījās no metaforizācijas saskarsmē ar neformalizējamu materiālu. Principā apgūt, apdomāt neformalizējamu materiālu var tikai ar metaforu palīdzību. Piemēram, šodienas demogrāfisko pāreju nākas metaforizēt, jo pamatā nespējam to izskaidrot. Ar spēju metaforizēt cilvēks atšķiras un, cerams, vienmēr atšķirsies no gudrām mašīnām; cilvēka metaforiskā valoda atšķiras no mašīnu valodas. Evolucionisms pamatīgi apslāpēja metafizikas enerģiju, metafizikas vajadzības izpratni kā zināšanu transcendentālo avotu. Cilvēki sāka kaunēties no metafizikas – tieksmes izprast būtību un pievērsties tam, kas nav formalizējams sausā racionāli loģiskā konstrukcijā. Metafizikas nostumšana malā neļauj intelektuāli, emocionāli, garīgi balstīties uz parādību, tradīciju, procesu, tendenču pirmsākumiem.





Pašapmāna ideoloģija



Tikai metafiziska svētība var iedegt gara uguni jauniem elites varoņdarbiem. Elites pašapmāna ideoloģija (pašiedvesma, kas balstīta uz pašapmānu) faktiski iznīcināja ugunskuru, kas elitei ir vajadzīgs savas misijas pilnvērtīgai realizācijai. Elites degradācija ir pašas elites sev noorganizētās degradācijas rezultāts. Vai kādreiz (piem., XVIII gs.) pašapmāna ideoloģija tika izvēlēta apzināti jeb tā ieviesās, nostiprinājās un vērsās plašumā, kā arī ieguva sev kategoriskā imperatīva autoritāti, neapzināti? Vai ir vajadzīgs šāds jautājums? Domāju, nav vajadzīgs. Pašapmāna saturs toreiz bija un joprojām ir „skaists”, „humāns”, „cilvēcisks”. Tas patika un patīk elitei. Elite tajā nesaskatīja neko draudīgu perspektīvā, ko šodien mēs saskatām. Piemēram, kas varēja kādreiz būt draudīgs apgaismības projektam, cilvēktiesību projektam XX gadsimta pirmajā pusē, individuālisma filosofijai XVIII gadsimtā, kad individuālisma filosofija sludināja maksimālu gādību par cilvēku un cilvēks tika pasludināts par dzīves galveno vērtību? Tāds retorisks jautājums attiecās arī uz racionālismu – racionālisma dievināšanu. Neviens nevarēja no elites toreiz zināt, ka „prāta baznīca” (lieliskais racionālisms) nodzēsīs ugunskuru pašā elitē, kad racionālisms ir veicinājis elites vitalitātes zudumu, kad racionālisms visu izvērsa pragmātismā, materiālismā, merkantilismā (sīkumainā aprēķinā) un aizmigloja skatu uz metafiziku, to nostumjot prāta un gara dzīves perifērijā. Neviens nevarēja zināt individuālisma filosofijas rūgtās sekas; piem., jo lielāka individualizācija, jo grūtāk kaut ko izdarīt visa sociuma labā. Individualizācijas maksimālais rezultāts pašlaik ir sociālais haoss - sociuma procesu haotizācija, kad cilvēkus spēj apvienot tikai kāds ienaidnieks. Tikai vēršanās pret kādu ienaidnieku mazina individualizācijas fanātismu un ir iespējama kolektīva darbība; kopīgais ienaidnieks superindividualizētajiem eiropeīdiem kļūst kaut kāds kopīgs „projekts’. Individualizācijas filosofija neveicina kalpošanu cilvēkiem – tautai, valsts nācijai. Tā vien liekas, ka eiropeīdi nemaz nevēlās mainīt līdzšinējo līmeni, kad krustā sisti par palīdzību cilvēkiem ir tikai divi – Prometējs un J.Kristus.

Toinbija pieeja



Civilizācijas bojāejas iemesli: 1) mazākuma (elites) radošo spēku pagrimums; 2) vairākums (tauta) pārtrauc brīvprātīgi atdarināt mazākumu (eliti); 3) sociālās vienotības sabrukums (elite atraujās no tautas; tauta nemācās no elites un neklausa eliti). Svarīgs iemesls ir iekšējā nestabilitāte. Civilizācijas bojāejas 3 fāzes: 1) civilizācijas lūzums, 2) civilizācijas sapūšana, 3) civilizācijas izzušana. Civilizācijas bojāejas laikā ir četra veida cilvēki, kuri visi dzīvo zināmu ilūziju varā: 1) arhaisti – vēlas atgriezt pagātni; 2) futūristi – vēlas ar spēku saglabāt tagadni; 3) vienaldzīgie; 4) reliģiskie glābēji – liek visas cerības uz Dievu.

"Kosmiskie joki"



Par cilvēkiem kā „kosmiskā joka upuriem” rakstīja Toinbijs. Kosmisko faktoru ietekme uz bioenerģētiskajiem un sociālajiem procesiem principā netiek apšaubīta. Bet tas notiek vienīgi hipotētiski abstraktā līmenī vai humoristiskā formā. Gumiļevs etniskos „pasionāros grūdienus” arī izskaidroja kā kosmiskās iedarbības rezultātu uz Zemes. Tāda svētīga iedarbība varot ilgt 1-1,5 gadus un skar Zemi šaurā joslā (200-300 km). Kosmiskā apstarojuma rezultātā rodas pasionāru populāciju grupa, kura enerģiski pārkārto savu dzīvi. Sastopams viedoklis, ka kosmiskās iedarbības cikla beigas reizē ir arī Rietumu civilizācijas beigas.

otrdiena, 2017. gada 13. jūnijs

Alarmisms



Jēdziens „alarmisms” cēlies no franču valodas (alarmisme –trauksme). Jēdzienu lieto sociālo procesu raksturojumā, kad zināmiem notikumiem nākas pievērst īpašu uzmanību, jo tie sabiedrībā var izraisīt lielas grūtības un draudīgas sekas. Jēdziens populārs bija XX gs. 70.gados sakarā ar t.s. pasaules globālo problēmu fiksāciju Romas kluba analītiskajos pārskatos. Trauksmi izraisīja ūdens, pārtikas produktu nepietiekamība, dabas piesārņošana, cilvēku lielā dzimstība. Alarmisms kā sociāla parādība ir radniecīgs citām sociālajām parādībām. Piemēram, pesimismam un t.s. pasaules skumjām (Weltschmerz; mal du siecle). Pesimisms ir mūžsena izpausme, sastopama Bībelē - Vecajā derībā (Ekliziasts, II, 17). Buda bija pesimists; pesimisti bija Seneka, romantisma literāti Bairons, Leopardi, Šatobrians, Missē, Heine u.c. Pesimisms ir viens no eiropeīdu filosofiskās domas galvenajiem novirzieniem, pret Eiropas/Rietumu civilizāciju/kultūru izturoties ļoti kritiski. Zināma kvintesence šajā ziņā ir Špenglera slavenā grāmata, piedāvājot bioevolūcionistiskas metaforas. M.Vēbers pesimistiski bēdājās par kapitālisma izkropļošanos birokratizācijā un patērēšanas hēdonismā. Iļja Mečņikovs rakstīja par pesimisma izplatību jaunatnes aprindās. Eshatoloģiska retorika bija izplatīta Eiropā viduslaikos. XXI gadsimtā pesimisms uzplaukst, jo Rietumu civilizācijas/kultūras stāvoklis vairs nav tikai krīzes spazmātiska epizode, bet neapšaubāma bojāejas liecība. Nevar būt runas par krīzi kā ciklisku korekciju pasaules ekonomikas un politikas strukturālajā disproporcijā. Tiekamies ar kaut ko intriģējošāku un fundamentālāku. Jēdzienu „pasaules skumjas” izdomāja vācu rakstnieks Žans Pols 1810.gadā. Tas ļoti iepatikās literāri radošiem cilvēkiem.

Diahronija





Mūsdienās Rietumu civilizācijas bojāejas laikmetā spilgti izpaužās diahronijas trūkums; proti, loģiski secīgas virzības trūkums, kad parādības un procesi savā vēsturiskajā virzībā pakāpeniski sasniedz jaunu kvalitatīvu un kvantitatīvu līmeni. Teiksim, pret cilvēces evolūciju ir pamats izturēties kā pret diahronisku parādību. Senatnē valdošo mežonību un mīta lomu cilvēku apziņā pakāpeniski nomainīja civilizētība ar logosu cilvēka apziņā, kad ar jēdzienu „logoss” vienā vārdā apzīmē cilvēka apziņas stāvokli, kura struktūrā ietilpst jēdzieni, kategorijas, definīcijas, domas, slēdzieni, sakarības, pamati, principi, cēloņi, argumentācija, pierādījumi, pētījumi, hipotēzes, teorijas, metodes, likumi, zinātne, sapratne, prāts, vārds, teikums, izteikums, izklāsts, runa, saruna, patiesība. Tādējādi jēdziens „logoss” apzīmē to visu, kas tradicionāli asociējās ar cilvēka normālu intelektuālo darbību, balstoties uz veselo saprātu, loģiskumu, racionalitāti, zināšanām utt. Logosa pretmets ir mīts, kas ir izdomājums, nostāsts, kas neatbilst patiesībai. Tiek uzskatīts, ka mīts cilvēka evolūcijā bija vissenākais apziņas saturs. Cilvēks garīgi pilnveidojās un laika gaitā mītu apziņā nomainīja logoss. Turpretī mūsdienās nākas konstatēt logosa izzušanu, un logosa vietā atkal sāk dominēt mīts, kas liecina par atgriešanos mežonībā un kolektīvās bezapziņas sfērā, ko savā laikā analizēja Jungs. Mežonība ir sava veida sociālās kolektīvās bezapziņas sfēra, kurā valda arhetipi, mīti. Sociālās kolektīvās bezapziņas sfēras pretmets ir sociālā logosa sfēra, kad sabiedrisko apziņu nosaka logoss, bet nevis arhetipi un mīti, kā tas ir sociālās kolektīvās bezapziņas sfērā. Protams, tagad mēs zinām, ka cilvēces vēsturē sabiedriskajā apziņā mīti un arhetipi nekad nav pilnā mērā izzuduši. Sabiedriskajā apziņā vienmēr ir eksistējusi sociālās kolektīvās bezapziņas sfērā kopā ar sociālā logosa sfēru. Citiem vārdiem sakot, sabiedriskā apziņa vienmēr ir sastāvējusi no patiesības (logosa) un himēriskuma (nerealizējamas fantāzijas augļiem). Tātad runa var būt tikai par dominēšanu, prioritāti, tendenciozitāti, kad zināmā laika posmā un zināmos sociālajos apstākļos priekšroka ir patiesībai vai himēriskumam. XX gadsimtā eiropeīdu kontingentā sociālā logosa sfērā strauji nostiprinājās hēdonisms, jutekliskums, materiālisms, izturoties pret īstenību no baudas, emocionāli jutekliskas, labuma un izdevīguma viedokļa. Par sociālā logosa sfēras degradāciju Rietumos rakstīja daudzi zinātnieki (sociologi) un filosofi. Savukārt XX gadsimta beigās uzmanība tika pievērsta sociuma fundamentālai kvalitatīvai metamorfozei; respektīvi, pagrimumam. Logosa inflācija kļuva ikdienišķa izpausme. Mūsu gadsimta sākumā nācās atzīt postcilvēku ģenēzi, apliecinot diahronijas trūkumu.

svētdiena, 2017. gada 11. jūnijs

Planētas demogrāfija


v  Līdz XX gs. 30.gadiem planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu nodrošināja eiropeīdi. 1800.gadā viņi bija 22% no planētas iedzīvotājiem, 1930.gadā – apmēram 30%. 2050.gadā paredzēts – 10% (tikai katrs desmitais cilvēks uz planētas būs eiropeīds).
v  Dzimstību veicināja tehnoloģiju attīstība, bet nevis pretēji – it kā dzimstības pieaugums stimulēja izdomāt jaunu tehnoloģiju.
v  Kosmisko faktoru ietekme uz bioenerģētiskajiem un sociālajiem procesiem principā netiek apšaubīta. Bet tas notiek vienīgi hipotētiski abstraktā līmenī.
v  Demogrāfiskais stāvoklis kā tehnoloģiju un psiholoģijas attiecību parametrs.

v  Speciālisti zina par kosmosa enerģijas paisuma izmantošanu ķīniešu stratēģiskajā domāšanā un īpaši nākotnes plānošanā; kosmosa enerģijas paisumu ir jāprot izmantot savā politikā; tāds esot ķīniešu viedoklis.

Socioloģiskas refleksijas


·         Mūžsenā problēma: cilvēks piedzimst brīvs, taču visu mūžu nodzīvo kā vergs, kādam pakļaujoties, kaut gan var tēlot brīvu cilvēku. Otra mūžsenā problēma: cilvēki piedzimst vienlīdzīgi, nodzīvo mūžu nevienlīdzīgi.
·         Kants: prāts nav vajadzīgs, lai cilvēks apmierinātu savas dabiskās vajadzības; prāts ir vajadzīgs, lai izveidotu kultūru; kāds prāts – tāda kultūra. Kultūru nosaka cilvēka apziņa, emocijas, griba, intuīcija, instinkti.
·         No XVI gs. eiropeīdu saimnieciskajā darbībā izpaudās tirgus paplašināšanas nepieciešamība, ko var uzskatīt par ekonomiskās globalizācijas sākumu.
·         XX gs. sākumā uz planētas bija tikai četras ekonomiskās sistēmas: brītu, vācu, amerikāņu, japāņu; PSRS faktiski bija vācu sistēmas filiāle. Pēc II Pasaules kara uz planētas saglabājās divas sistēmas: amerikāņu un PSRS; pēc 1988.gada palika tikai viena sistēma – amerikāņu, kura tiecās saimniekot uz visas planētas, tādējādi pamatoti lietojot globalizācijas jēdzienu.
·         Sociālajā politikā katrai tautai ir savas noslieksmes; bet tā tas bija senāk, kad interkulturālajai komunikācijai vēl nebija tik dziļas sekas etnosu garīgajā asimilācijā; interkulturālās komunikācijas laikmetā tautu sociālās prasības vienādojās. Tas attiecās arī uz attīstības ideālu, kurš senāk katrai tautai bija savādāks; ne visas tautas vienādā mērā interesējās par attīstību, progresu. Evolūcijas un progresīvas attīstības ideja ir Jauno laiku izdomājums, kad „Bībeles mentalitāte” pārveidojās „tirgoņu mentalitātē”, kurā dominē nepārtraukti augšupejošas pasaules izjūta, prasība, akceptēšana. Ķīnieši neatzina progresa ideju; viņu ieskatā tehnoloģiskie atklājumi nekļūst labākas dzīves garants. Progresa ideoloģija ir Rietumu civilizācijas (eiropeīdu) auklējums. Viduslaikos Rietumos vēl nebija koncepts „bērnība”. Pret bērniem izturējās tāpat kā pret visu pārējo vecumu cilvēkiem. Progresa ideoloģija radīja bērnības konceptu. Tas notika XVII gs. labākas nākotnes vārdā.
·         Līdz XIX gs. vidum cilvēcē nevar konstatēt progresu dzīves kvalitātē, uzturā, fiziskās veselības rādītājos, mūža vidējā ilguma pieaugumā. Gluži pretēji: XIV-XVIII gs. pilsētnieki bija visnabadzīgākie, visizsalkušākie, visslimīgākie, visneilgāk dzīvojošie cilvēki. Pilsēta kā progresīvas dzīves telpa nostiprinājās tikai XX gs.
·         Cilvēces vēsturiskajā kopainā ir vairākas tendences, kuras apliecina noteiktu pieaugumu: 1) tehniskā varenība pieaug; 2) cilvēku skaits pieaug; 3) sociālās organizācijas komplicētība pieaug.
·         Darvinisma pamatojums ir dīvains, loģiski pretrunīgs: 1) izdzīvošanu nodrošina piemērošanās, 2) taču piemērošanās kritērijs ir panākumi izdzīvošanā.
·         Dzīves apstākļu uzlabošanās (kultūra) uzvarēja Darvina izslavēto dabisko izlasi. Taču tas nozīmē, ka samazinās cilvēku dzīvotspēja. Garantējot visu bērnu izdzīvošanu, uzkrājās ģenētiskā krava, kurai ir eksponenciāls raksturs. Tā rezultātā katra jaunā paaudze virzās kā bioloģiski mazāk piemērota dzīvei – ar mazāku dzīvotspēju. Tāpēc katra jaunā paaudze ir vēl vairāk atkarīga no mākslīgās vides (kultūras). Lai izdzīvotu, nepieciešama arvien mākslīgāka dzīves vide. Respektīvi, nemitīga palīdzība (medicīna u.c.) un šīs palīdzības modernizācija.
·         Sociālās organizācijas komplicētība prasa noteiktu intelektuālo līmeni; sociālās organizācijas komplicētības pieaugums prasa intelektuālā līmeņa pieaugumu. Tas nozīmē zināšanu pieaugumu, spēju izprast cēloņu-seku procesus, darbības-atbildības mēroga pakārtotību, darbības-slavas vai soda attiecības, mērķa uzturēšanu, emociju kontroli, ilglaicīgu programmu plānveidīgu izpildi, valsts darbinieku spēju sevi identificēt ar dažādām sociālajām grupām, izprotot to velmes, vajadzības, prasmi pacietīgi gaidīt ilglaicīgu programmu rezultātu.
·         Racionālās domāšana prioritāte veicināja cilvēka un dabas harmonijas izzušanu; cilvēki kļuva cietsirdīgāki, bezdvēseliskāki, agresīvāki gan viens pret otru, gan pret dabu.
·         P.Sorokins: visas lielās morāles sistēmas ir nostiprinājušās katastrofālos laikmetos. Vai tas attiecās arī uz mūsdienām? Vai eiropeīdu katastrofa (izmiršana, debilizācija) dzemdēs jaunu lielu morāles sistēmu? Vai tā būs postcilvēku morāles sistēma?

·         Plaisa starp tehnoloģiju (spēku) un psiholoģiju (gudrību) palielinās. Taču tajā pašā laikā tehnoloģija bez psiholoģijas nav iespējama. Tehnoloģiju rada cilvēka gudrība. Kāpēc tiek runāts par plaisas palielināšanos? Vai tas attiecās uz cilvēku masu nespēju tikt līdzi ar savu gudrību tehnoloģijas attīstībai?

Humānisms



Eiropā humānisma koncepcija no X-XI gs.; ieviesa arābi, kuriem humānisms bija tas pats, kas ateisms; humānisms nostiprinājās Itālijā XIV-XV gs., bet XVI gs. izplatījās/nostiprinājās visā Eiropā; XVII-XVIII gs. humānisma ideoloģija sasniedza kulmināciju franču apgaismības projektā. Humānisma 3 fundamentāli postulāti (demagoģija): 1) cilvēks ir fiziski un garīgi pilnvērtīga būtne; cilvēks dabā ieņem privilēģētu stāvokli, aicināts būt dabas saimnieks un izmantotājs; 2) katrs cilvēks ir mikrokosmoss; 3) cilvēka prāts ir spējīgs pārveidot Dieva radīto pasauli, padarot to skaistāku (tēze bija oriģināla agresija pret reliģiju, jo humānisms kļuva ateisms ne tikai arābiem, bet arī eiropiešiem).

Nianses


§  Cilvēku un dzīvnieku koncentrācijas pieaugums vairo agresiju: cilvēku un dzīvnieku savstarpējo naidīgumu. Respektīvi, planētas iedzīvotāju skaita grandiozais pieaugums vairo cilvēces iekšējo spriedzi, kā sekas var būt t.s. civilizāciju konflikti, kari, terora akti, atsevišķas slepkavības, reliģiskais genocīds, dzimstības samazināšanas slepenās programmas, planētas iedzīvotāju skaita slepenās programmas utt.
§  Katrā gadsimtā karos iet bojā 4% - 1% no planētas iedzīvotājiem.
§  Jaunākais epistemoloģiskais atklājums: zināšanas ir atkarīgas no to „nesēja”, kā arī ārējās vides, kura ietekmē zināšanu ieguvi (pētījumus).
§  Tīri analītiskas zināšanas nav iespējamas; pozitīvisms ir prāva ilūzija; jaunākajos laikos sākās intuīcijas atzīšana, subjektīvisma klātbūnes atzišana izziņas procesos; sākās jauns gnozeoloģiskais laikmets, kas ir nosaukts par postneklasiskās zinātnes laikmetu.
§  Katra jauna parādība ir attiecīgās sistēmas atbilde pēc noteiktu apstākļu izveidošanos, kā rezultāts ir jaunā parādība.
§  Egocentrisms ir entropijas izpausme sociālajā dzīvē.
§  Līdzsvarots stāvoklis un līnijisks process ir tikai pārejas momenti nelīdzsvarotajā un nelīnijiskajā pasaulē.
§  Prognoze vienmēr balstās uz ekstrapolāciju – parādības daļas/fragmenta/elementa novērošanā iegūto secinājumu attiecināšana uz visu parādību. Tāpēc galvenais ir jautājums, ko ir vērts ekstrapolēt.
§  Zinātne par pašorganizāciju tiek dēvēta dažādi: Vācija – sinerģētika (Hagens); Francijā – disipatīvo struktūru teorija (Prigožins); ASV – dinamiskā haosa teorija (Feigenbaums); Latiņamerikā – autopoēzes teorija (Maturano); Krievijā – sinerģija vai nelīnijiskā dinamika (Kurdjumovs).
§  Sinerģētika ir zinātne par stabilu nelīdzsvarotību; attīstību kā nelīdzsvarotības saglabāšanas funkciju.



sestdiena, 2017. gada 10. jūnijs

Substancionālās prasības


Attieksme pret idejām, principiem, tēzēm, uzskatiem, atziņām var būt dažāda. Var būt divi varianti. Pirmkārt, attieksmi var nosacīt funkcionālās prasības; tas nozīmē, ka viss tiek pieskaņots parādību un procesu mainīgajai konjunktūrai, konkrētām materiālistiskām, pragmatiskām vajadzībām. Piemēram, neoliberālisma vajadzībām. Otrkārt, attieksmi var nosacīt substancionālās prasības; tas nozīmē, ka viss tiek pieskaņots parādību un procesu būtībai, patiesības vajadzībai, bet nevis kaut kādiem ārējiem aprēķiniem. Piemēram, garīgumam un morālajai stabilitātei cilvēkos.


svētdiena, 2017. gada 4. jūnijs

Limitētā refleksija



Refleksijas mēdz būt dažādas. 1) Tā teikt, ikdienišķais variants: apcere, pārdomas, domu un pārdzīvojumu izvērtējums, ko cilvēks realizē nepārtraukti. 2) Filosofiskais un zinātniskais variants: teorētiskās darbības veids, savas rīcības un tās likumsakarību izzināšana un formulēšana. 3) Psiholoģiskais variants: cilvēka pašizziņa, savu pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršana un apcerēšana. Refleksiju limits pastāv otrajā variantā. Plašākā nozīmē drīkst teikt, ka mūsu teorētiskā darbība ir limitēta, piemēram, demogrāfijas jautājumos; konkrēti – demogrāfiskās pārejas izskaidrojumā. Saskarsmē ar atbildi par demogrāfiskās pārejas iemesliem mūsu intelektuālie resursi ir nepietiekami. Aiz refleksijas robežām ir demogrāfiskās pārejas izskaidrojums. Izprotam sinerģijas klātbūtni – cilvēces sinerģiju (pašorganizācijas principu). Bet tas arī viss. Cilvēces sinerģiju (pašorganizāciju) noteikti ietekmē vēl kaut kāds spēks, kas meklējams kosmosā. Šis spēks ir cilvēces sinerģijas metafiziskais avots un tajā skaitā demogrāfiskās pārejas metafiziskais avots. Bet to mēs nevaram droši apgalvot. Varam dalīties vienīgi ar konceptuāli mistiskām refleksijām – sava veida kosmisko konspiroloģiju.

Etniskā renesanse


XXI gs. globālo sociālo problēmu analītiķi saskata etnisko renesansi – masu interesi par etnisko identitāti. Etniskā renesanse ir starptautiskā tendence. Iespējams, tā ir savdabīga pretreakcija globalizācijai, kas sevī ietver etnisko nivelēšanu. Cits iemesls – „baltās” rases izmiršana, kas arī var kāpināt interesi par etnosu/tautu kā izmiršanas novēršanas līdzekli, kolektīvi pievēršoties demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai. Vēl viens iemesls etniskai renesansei var būt neoliberālisma uzbrukums, akcentējot galēju individuālismu, kad indivīds tiek tik pamatīgi „individualizēts”, ka zaudē pamatus zem kājām un tauta/etnoss tiek izvēlēts kā aizsardzības līdzeklis. Tas saskan ar etnosa/tautas misiju kā psiholoģisko kopību, palīdzot cilvēkam 1) orientēties pasaulē un iegūt informāciju par pasauli, 2) saņemt dzīves vērtības un 3) vispār aizsargāt cilvēku sociāli un fiziski. Etniskai renesansei acīmredzot var būt tikai paliatīvs vēriens, – etniskā renesanse var būt tikai daļējs risinājums, pagaidu līdzeklis. Nākas stipri šaubīties, vai demogrāfiskā pāreja var tikt pārvarēta, ierobežota ar etniskās renesanses projektu. Tāpat nākas šaubīties par etniskās renesanses spēju uzvarēt neoliberālisma enerģijas galveno dzinēju alkātību un egoismu. Neoliberālisms cilvēkos strauji iznīdē taisnīguma, patiesības, līdzcietības un īstenības dziļas izpratnes spēju, talantu. Pat vēlēšanos dzīvot „ar galvu”. Empātija kā fundamentāla nacionālā iezīme strauji izzūd neoliberālisma morālajā atmosfērā. Cilvēkos izzūd spēja un vēlēšanās iedziļināties citu cilvēku pārdzīvojumos, problēmās. Cilvēks nevar paļauties uz citu cilvēku atbalsta. Praktiski tas nozīmē, ka nevar paļauties uz etnosa/tautas atbalstu. Etniskā renesanse netiek galā ar tādām problēmām kā attiecīgās tautas morāli psiholoģiskie arhetipi personīgās labklājības, bagātības vairošanas, egoistisko impulsu jomā. Etniskā renesanse nevar pilnā mērā atdzīvināt kolektīvisma instinktus – kolektīvisma kā dzīves jēgas izpratni. Kolektīvisma instinktu apklusina egoistiskais instinkts.