Alarmisms

Jēdziens „alarmisms” cēlies no franču valodas (alarmisme –trauksme). Jēdzienu lieto sociālo procesu raksturojumā, kad zināmiem notikumiem nākas pievērst īpašu uzmanību, jo tie sabiedrībā var izraisīt lielas grūtības un draudīgas sekas. Jēdziens populārs bija XX gs. 70.gados sakarā ar t.s. pasaules globālo problēmu fiksāciju Romas kluba analītiskajos pārskatos. Trauksmi izraisīja ūdens, pārtikas produktu nepietiekamība, dabas piesārņošana, cilvēku lielā dzimstība. Alarmisms kā sociāla parādība ir radniecīgs citām sociālajām parādībām. Piemēram, pesimismam un t.s. pasaules skumjām (Weltschmerz; mal du siecle). Pesimisms ir mūžsena izpausme, sastopama Bībelē - Vecajā derībā (Ekliziasts, II, 17). Buda bija pesimists; pesimisti bija Seneka, romantisma literāti Bairons, Leopardi, Šatobrians, Missē, Heine u.c. Pesimisms ir viens no eiropeīdu filosofiskās domas galvenajiem novirzieniem, pret Eiropas/Rietumu civilizāciju/kultūru izturoties ļoti kritiski. Zināma kvintesence šajā ziņā ir Špenglera slavenā grāmata, piedāvājot bioevolūcionistiskas metaforas. M.Vēbers pesimistiski bēdājās par kapitālisma izkropļošanos birokratizācijā un patērēšanas hēdonismā. Iļja Mečņikovs rakstīja par pesimisma izplatību jaunatnes aprindās. Eshatoloģiska retorika bija izplatīta Eiropā viduslaikos. XXI gadsimtā pesimisms uzplaukst, jo Rietumu civilizācijas/kultūras stāvoklis vairs nav tikai krīzes spazmātiska epizode, bet neapšaubāma bojāejas liecība. Nevar būt runas par krīzi kā ciklisku korekciju pasaules ekonomikas un politikas strukturālajā disproporcijā. Tiekamies ar kaut ko intriģējošāku un fundamentālāku. Jēdzienu „pasaules skumjas” izdomāja vācu rakstnieks Žans Pols 1810.gadā. Tas ļoti iepatikās literāri radošiem cilvēkiem.