pirmdiena, 2017. gada 19. jūnijs

Evolucionisms


No XVIII gs. beigām Rietumu antropoloģija (humanitārā doma) bībeliskajam baznīcas kreacionismam (dzīvo dabu skaidro kā Dieva radītu) centās pretstatīt evolucionismu, kas ieviesās astronomijā, ģeoloģijā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā; arī sociālajā un kultūras antropoloģijā, kuru V.Ostvalds XX gs. sākumā ieteica apvienot kulturoloģijā. 1768.gadā skotu filosofs Ādams Fergusons rakstīja, ka  cilvēce evolucionē; evolucionēšana notiek, pārejot no vienas stadijas uz otru stadiju šādā variantā: mežonība – barbarisms – civilizācija. Evolucionisma izmantošanai bija sliktas sekas. Izziņas un izpratnes procesi tika vienkāršoti, primitīvi shematizēti; marksisms jūsmoja par evolucionismu, jo tas bija gaismas stars baznīcas izplatītajā tumsā. Evolucionisma kulminācija kļuva darvinisms. Evolucionisms atsacījās no metaforizācijas saskarsmē ar neformalizējamu materiālu. Principā apgūt, apdomāt neformalizējamu materiālu var tikai ar metaforu palīdzību. Piemēram, šodienas demogrāfisko pāreju nākas metaforizēt, jo pamatā nespējam to izskaidrot. Ar spēju metaforizēt cilvēks atšķiras un, cerams, vienmēr atšķirsies no gudrām mašīnām; cilvēka metaforiskā valoda atšķiras no mašīnu valodas. Evolucionisms pamatīgi apslāpēja metafizikas enerģiju, metafizikas vajadzības izpratni kā zināšanu transcendentālo avotu. Cilvēki sāka kaunēties no metafizikas – tieksmes izprast būtību un pievērsties tam, kas nav formalizējams sausā racionāli loģiskā konstrukcijā. Metafizikas nostumšana malā neļauj intelektuāli, emocionāli, garīgi balstīties uz parādību, tradīciju, procesu, tendenču pirmsākumiem.





Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru