sestdiena, 2017. gada 22. jūlijs

Minisentences


§  Tautai var pārmest sirsnīguma, laipnības, atklātības trūkumu.
§  Angļiem esot specifisks (differentia specifica) nominālisms – tieksme noliegt universālijas kā īpašus abstraktus objektus, kuri pastāv neatkarīgi no konkrētajiem objektiem.
§  Tagad ir cieņā savdabīgs respektabilitātes eidoss (respektabilitātes redzamā forma), kā pamatā ir patiesības un melu jocīga polaritāte: no vienas puses mocoši vēlas patiesību, taču tajā pašā laikā sēž melu peļķē līdz ausīm, jo ir pārliecināti par savu melu patiesību un uz meliem balstītās dzīves lielo vērtību.
§  Šodienas (2017) leksiskais dēmons mīl un popularizē tādus vārdus kā postcilvēks, deģenerāts, psihopāts.
§  Jēdzienu teoloģijā visu izšķir lietoto jēdzienu pareizība vai nepareizība.
§  Ja sakām, ka ir transcendentāla kriminālā valsts, tad tas nozīmē, ka valsts krimināla paliks līdz pasaules galam – uz visiem laikiem un visos apstākļos.
§  Endēmiska histērija – tāda histērija, kura sastopama tikai noteiktā vidē.
§  Jēdziena „pilsoniskā sabiedrība” lietošana lielā mērā ir tikai dekorācijas maiņa, no skatuves nostumjot seno jēdzienu „tauta”. Dekorāciju maiņa liecina par lingvistiskā terorisma izplatību.
§  Cilvēkus var iedalīt atkarībā no runāšanas lomas viņu esamībā: 1) domāju (klusu) – tātad esmu; 2) runāju – tātad esmu; otrā daļa domāt spēj vienīgi runājot.
§  Mūsdienās vārdi „demokrātija” un „populisms” ir sinonīmi.
§  Tagad cilvēciskuma mērs ir prasme lietot „No problem!”, „Super!”, „Okei!”.
§  Kurš maz domā, dzīvojot ilgi.
§  Ebreja lielākais grēks esot aizmirst, ka viņš ir cara dēls.
§  Tautas pašsaglabāšanās instinkts funkcionē ar tradīciju, vēstures, ticības, paražu palīdzību, pateicoties uzticībai pagātnei; ebreji neskumstot par pagātni, jo viņiem pagātne ir iekļauta tagadnē, bet nevis pārvērsta par muzejisku eksponātu; ebreji orientējās tikai uz tagadni, labi zinot, ka tagadnē ir iekļauta arī pagātne.
§  Aktuāls esot jautājums, vai ebreji spēj eksistēt bez judofobijas.
§  Vārdi „nacionālisms” un „sociālisms” ir franču izcelsmes.
§  Delikātums var dzīvē vairāk traucēt nekā piesardzība.
§  Ebreju paruna: kurš netic brīnumiem, nav reālists.
§  Konfūcijs: pasauli pārvalda zīmes un simboli, bet nevis vārdi un likumi; Rietumu civilizācijā pasauli pārvalda vārdi: reliģiskie, ideoloģiskie.







piektdiena, 2017. gada 21. jūlijs

Sacelšanās


Tautas permanentā bojāeja ir acīmredzama: novecošana, izmiršana, aizklīšana svešumā, kriminālā valsts, noziegumu brīvība, ģeopolitiskā un militārā okupācija, zagšana, nabadzība, alkoholisms, narkomānija, tumsonība ZA līmenī, izglītības devalvācija, cilvēku sadegšana, bērnu pazušana, valdošās kliķes algu palielināšana, darba ņēmēju nodokļu paaugstināšana, idiotisms Rīgas pils un Bruņinieku nama līmenī, perversijas medijos, izstāžu zālēs, muzeju izstādēs, uz skatuves, pederasti valdībā un radošajā kultūrā, sektantisms un šarlatānims ticības sfērā, ezotēriski murgi ar doktora grādu, profesora amatu, akadēmiķa titulu. Jautājums ir pats par sevi saprotams: kāpēc tauta nesaceļas? Kāpēc nav neviens sociālais spēks, kas gribētu mēģināt piebremzēt tautas bojāeju? Kādi ir vēsturiskie, kultūras priekšnoteikumi tādai pacietībai? Jeb varbūt ir naivi to visu jautāt un viss ir saistīts ar tautas attīstības līmeni? Tauta varbūt ir tik neattīstīta, ka nav spējīga analītiski (pat intuitīvi) izprast savu nožēlojamo stāvokli? Varbūt neattīstītām tautām tāda „dzīve” ir pieņemama? Ja atmetam attīstības faktoru un izturamies pret tautu kā normālu formāciju, tad ir iespējams apcerēt iemeslu pacietībai. Piemēram, iemesls var būt vēsturisks un arhetipisks: cilvēks var paļauties tikai uz sevi; viensētā dzīvojošs cilvēks, kurš ir pakļauts baronu neierobežotai varai, var paļauties tikai uz sevi, jo viņam nav kam lūgt palīdzību; tādiem cilvēkiem vietējā vara ir vislielākais ienaidnieks, bet „lielā” vara (cars pēc tam, kad tas kļuva „lielā vara”) ir draugs. Kad nebija „lielās varas”, tad no naidīgās vietējās varas varēja bēgt (uz Rīgu, piem.). Padomju „lielā vara” (Maskava) vietējai varai lika kalpot vietējiem cilvēkiem; tas izdevās; vismaz padomju cilvēkos tika iepotēts, ka vara kalpo cilvēkiem; LR ir krimināla vara; tā kalpo tikai kriminālajām aprindām; tagad tautai nav „lielās varas”, kas varētu būt draugs. Tas viss kopumā atkal ļoti pamatīgi atdzīvina arhetipisko nostādni, ka katrs var paļauties tikai uz sevi. Protams, pacietības izpratnē vēl ir daudzi vērā ņemami faktori.







trešdiena, 2017. gada 19. jūlijs

Relevantas nianses


·        Relevantas nianses (tādas, kas noteiktā laikā, vietā vai aspektā ir svarīgas) vienmēr ir jācenšās saglabāt un tālu nenolikt, jo tās kuru katru brīdi var ievajadzēties.
·        Rietumu mūsdienu cilvēku apziņas dezinfekcija, dezinsekcija, dezaktivācija kļūst ar katru dienu aktuālāka nepieciešamība, jo iracionālisma, debilitātes plūdi vēršas plašumā. Minētajos procesos nāktos atbrīvoties materiālisma kulta (vēdera kulta), idejiskā plurālisma demagoģijas, neoliberālisma antihumānisma, postmodernisma realizētā prāta un dvēseles piesārņošanas, kā arī rusofobijas, kas Rietumu cilvēkiem aizvadītajos dažos gados ir kļuvusi par ieganstu rast „ienaidnieku”, uz kuru histēriski izgāst savu neveselīgo enerģiju.
·        Dēmoss kā absurda glabātājs; iniciācijas anomija; haoss kā teorija; ilūziju gūstekņi; demokrātija ar firmas zīmi „Made in USA”; lūk, dažas nianses mūsdienu portretā.
·        ANO prognoze 2017.g.: 2050.g. – 9,8 miljardi; 2100.g. – 11, 2 miljardi; 47 neattīstītās valstīs fertilitātes koeficients ir 4,3; gadā pašlaik dzimst 83 milj.
·        Mūsdienās visbiežāk tiek runāts par demokrātiju bez sabiedrības, psiholoģiju bez psihes, teoloģiju bez Dieva.
·        Tam, kuru Dievs vēlas iznīcināt, viņš vispirms atņem prātu.
·        Ko cilvēks visvairāk vēlas? Laimi! Kas traucē to sasniegt? Nepieciešamība domāt! Domāšana kā apgrūtinājums, apdraudējums, miera traucējums, nevēlama nepieciešamība. Laime var būt kā filosofiska izpausme; var būt arī kā politiska izpausme. Angļiem laime esot varas griba.
·        Tautas atšķiras genotipiski („asinis”) un arhetipiski (kultūra). Tāpēc katrai tautai ir sava patiesība, sava pasaules aina un savs nākotnes redzējums.
·        Inteliģence – tautas garīgais ordenis tiešā un netiešā veidā; jezuīti – tiešā veidā.
·        Apgaismība XVIII gs. ieviesa materiālismu: dabas likumu diktatūru, nomainot Dieva diktatūru – Dieva augstāko tikumisko likumu.







Mistika

Tautas kultūras virzība nav loģiski secīgs process, kā arī nav process, kas būtu līdzīgs dabas likumiem. Tautas kultūra drīzāk ir līdzīga mistiski sintēzētai garīgajai darbībai, kuru nav iespējams līdz galam izskaidrot ar prāta spriedumiem vai padarīt saprotamu, perfekti formulējot celoņus un simtprocentīgi nosakot to ietekmi. Vienmēr paliks kaut kas līdz galam nenoskaidrojams, nesaprotams, neprognozējams, nevadāms. Runāt par tautas kultūru nozīmē atsegt reliģiskās, filosofiskās, tikumiskās, zinātniskās, estētiskās augstākās vērtības, kas principā mistiski nosaka kultūras ritmu, auru, kultūras komponentu iekšējās sakarības.

svētdiena, 2017. gada 9. jūlijs

Regress (2)


Ø  Regress var būt kā vēsturiskais projekts. Šo absurdo iespēju apliecina postsociālisma zemju virzība „perestroikas” rezultātā. LR, KF principā XX gs. nogalē sāka virzīties saskaņā ar regresīvu trajektoriju, izveidojot kriminālas valstis ar noziegumu brīvību un necenšoties kavēt tautas degradāciju un deģenerāciju, slīkšanu nabadzībā un izmiršanu.
Ø  Pret progresu un regresu var izturēties kā pret attīstības divām formām.
Ø  Sekli racionālistiskais un pragmātiskais prieks (optimisms) par progresu faktiski ir apziņas vienpusība un nepilnvērtība attieksmē pret dzīves īstenību, kurā ne mazāka loma ir regresam.
Ø  Attīstība ir process virzībā uz agrāk nesasniegtu rezultātu. Rezultāts var būt dažāds: labs-ļoti labs, ne visai labs, slikts, ļoti slikts, ne visai slikts.
Ø  Attīstība nav viens un tas pats, kas evolūcija; evolūcija ir pakāpenisks process, galvenokārt kvantitatīvo izmaiņu process. Attīstība ir sistēmas komplicētības pieaugums, sistēmas apjoma palielināšanās.
Ø  Attīstības rezultāts var būt diverģence – daudzveidības palielināšanās; var būt arī konverģence – daudzveidības samazināšanās.
Ø  Progress ir saistīts ar sistēmas organizācijas pilnveidošanos; taču vispār progress ir kritiski uzlūkojams jēdziens: kas vieniem ir progress, tas citiem var būt regress; viss ir atkarīgs no kritērijiem, vērtību sistēmas.
Ø  Progresīvas attīstības galvenās formas ir reformas un revolūcija.
Ø  Regresīva attīstība ir attīstība uz sliktākām, nepilnvērtīgākām, primitīvākām formām.






Civilizācija


Pasaules civilizācijas ir pasaules etnokulturālās liecības. Katra civilizācija dzīvo savā vēsturiskajā laikā, vērtību sistēmā, savā enerģijas un informācijas laukā, ar savu kultūras kodu. Civilizācija ir galvenā laika un telpas cilvēciskā organizācijas forma, kurai ir tikai tai raksturīga aura. Katra civilizācija ir noslēgta garīgā telpa ar noteiktām pazīmēm. Dabas loģika un likumsakarības norāda, ka visās parādībās ir plusi un mīnusi, plēsoņas un zāles ēdāji; tā ir arī cilvēku populācijā – civilizācijas un anticivilizācijas. Katrai civilizācijai cilvēces vēsturē ir sava loma. Tikai ne visai ir skaidrs, kas dala šīs lomas. Rietumu civilizāciju var uzskatīt par visriebīgāko, visnežēlīgāko civilizāciju ar mistisku cietsirdību cilvēkiem pret cilvēkiem, fantomu velmi pakļaut, izmantot citas civilizācijas. Seno grieķu kultūra bija ēģiptiešu un finiķiešu kultūras mantojuma turpinātāja. Grieķu-romiešu (antīkā) civilizācija nav Eiropas civilizācija, bet Vidusjūras baseina zemju civilizācija. Rietumu civilizācijas vienīgā forma saskarsmē ar ārējo pasauli ir agresija. Tas bija Toinbija viedoklis.






Toinbija pieeja (2)


o   Visumu mēs pazīstam tik lielā mērā, cik lielā mērā ir mūsu spējas to iepazīt kā veselumu. Grieķu pasaules uzskata pamatā bija Visuma elpa, bet nevis lokāla elpa. Uz Visuma fona grieķu-romiešu un Rietumu civilizācijas ir laikabiedri. Civilizācijas saskarās, un no šīs saskarsmes rodas neliela sabiedrība – Augstākās reliģijas, no kurām neviena nevar būt izzināma tikai mūsu pasaules, Zemes, robežās. Augstākajās reliģijās Zemes vēsture ir tikai viens no Debess Caristes dzīves aspektiem, kad mūsu Zeme ir maza province šajā caristē. Tā vēsture pāriet teoloģijā, un vēsture nonāk Dieva kompetencē.
o   Civilizāciju daudzumu var pielīdzināt tautu daudzumam, kad katra tauta ir zināma civilizācija ar savu specifiku.
o   Izskaidrojot kultūru dažādību, XIX gs. valdīja divas teorijas: 1) rases teorija: rase rada garīgo dažādību; resp., kultūru dažādību; 2) cikliskās teorijas.
o   Civilizācijas norieta laikā brīvība pārvēršās avantūrismā. Augusta pasludinātā Pax Romana bija tikai atelpa pirms nāves.
o   Eshils esot teicis, ka zināšanas nāk reizē ar ciešanām. Jauna civilizācija (labāka) rodas, izciešot vecās (sliktākās) civilizācijas bojāeju.
o   Tagad (1947.g.) visās nelaimēs vaino komunismu. Pirms simts gadiem vainoja islamu, jo par komunismu neviens neko nezināja. Kādreiz islams eiropiešu sirdīs izraisīja histēriju, ko XX gs. izraisa komunisms.
o   Cilvēci posta 1) karš un 2) šķiru cīņa.
o   Visu civilizāciju bojāejas iemesls ir karš vai šķiru cīņa jeb abu faktoru kombinācija. Visu nosaka cilvēku pirmatnējais grēks – cilvēku dabas tumšā puse.
o   Toinbijs (1889-1975) raksta, ka viņa paaudze saprata Rietumu civilizācijas trauslumu un iespēju piedzīvot tādu pašu bēdīgu likteni, kādu piedzīvoja citas civilizācijas – acteku, inku, šumeru, hetu. 20 civilizācijas gāja bojā; ies bojā arī Rietumu civilizācija.
o   Rietumu civilizācijas glābšanai Toinbijs ierosina: 1) izveidot pasaules valdības konstitucionāli korporatīvu sistēmu; 2) atrast kompromisu ekonomikā; 3) laicīgās institūcijas atgriezt uz reliģiskajiem pamatiem.
o   Toinbijs: mums ir jūdu attieksme pret grāmatu kā svētumu, Dieva vārdu, talmudiskā attieksme, vēlēšanās dzīvi skatīt grāmatu kategorijās; grieķiem grāmata bija ne tikai tās saturs, bet arī atslēga grāmatas autora izpratnei.







Stratifikācijas radikālisms


§  XIX gs. Rietumu civilizācijā radikāli mainījās sociālā stratifikācija: 1) noslēdzās buržuāzijas ģenēze, apliecinot sevi kā patstāvīgas sociālās pašapziņas subjektu ar savu valstiskumu; 2) sākās un izvērtās plašumā proletariāta ģenēze, iegūstot sociālo pašapziņu; 3) nostiprinājās t.s. masu cilvēku, vidusmēra cilvēku, vienkāršo cilvēku, parasto cilvēku sociālais fenomens, kļūstot teorētiskās domas priekšmets. Radikālās sociālās izmaiņas nosacīja eiropeīdu straujā dzimstība XIX gs., pirmkārt un galvenokārt radot jauna tipa fenomenus – masu kultūru, masu komunikāciju, „masu cilvēkus”. Rietumu civilizācijā pirmo reizi nācās sastapties un analītiski pievērsties izteiktām masu parādībām.
§  XX gs. t.s. masu cilvēks kļuva dzīves galvenais varonis un prioritārā persona ar savu kultūras formātu – masu kultūru, kā arī valstiskumu – sociālisma iekārtu. XX gs. otrajā pusē proletariāts kā šķira izšķīda t.s. vidusšķirā, kura savukārt degradējās (lumpenizācijas procesā) XX gs. beigās. XX gs. beigās proletariāts zaudēja savu valstiskumu. XX gs. nogalē buržuāzijā izdalījās atsevišķs strats – jaunburžuāzija, kas veidojās no finansu afēristiem un transnacionālo korporāciju klerkiem, akcionāriem. Visu XX gs. saglabājās un  faktiski progresēja masu kultūra, izvēršoties kā masu kultūras produkcijas industrija. Masu komunikācija XX gs. beigās degradējās (monetārisma procesā), kļūstot par biznesa patstāvīgu nozari.
§  XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā konstatējama jauna tipa hominīdu strauja ģenēze – postcilvēku ģenēze. Intelektuālā, morālā, kognitīvā plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem kļūst arvien platāka, apliecinot divu dažādu saprāta līmeņu pastāvēšanu, kad postcilvēku apziņas saturs un loģika pilnā mērā nesaskan ar cilvēku apziņas saturu un loģiku. Postcilvēki enerģiski veido savu garīgo kultūru, kas ir masu kultūras jauns variants. Masu kultūras elementus var saskatīt, taču postcilvēku kultūra no cilvēku viedokļa ir fundamentāla masu kultūras izkropļošana. Tādējādi nākas runāt par postcilvēku postkultūras veidošanos. Postkultūra nav pieņema tam cilvēku sociālajam stratam, ko dēvē par t.s. masu cilvēkiem. Masu kultūras kvalitāte nav salīdzināma ar postkultūras kvalitāti, kas cilvēkus atbaida un  pret ko cilvēki izturās ar dziļu riebumu.







trešdiena, 2017. gada 5. jūlijs

Individuālisms (2)

Protestantismam no XVI gs. ir milzīga loma jaunas garīgās sistēmas radīšanā, centrā izvirzot individuālismu, kā arī pakāpeniski uzkurinot mācību par demokrātiju, kas kādreiz Aristoteļa ieskatā bija vissliktākā valdīšanas forma. Individuālisma virzība vienā pajūgā ar demokrātiju aizsāka eiropiešu pašapmāna kampaņu, kas, piem., XX gs. otrajā pusē papildinājās ar tādiem pašapmānīgiem projektiem kā cilvēktiesības, tolerance, politkorektums, uzskatu plurālisms. Protestantismā indivīds pats veido savas attiecības ar Dievu bez starpniekiem. Individam uzticētā reliģiskā patstāvība ātri izvērtās ateismā. Indivīdam dotā patstāvība vienmēr slikti beidzās arī citos dzīves prakses segmentos. Piem., uzskatu plurālisms ir izraisījis totālu anarhiju cilvēku zināšanās, attieksmē pret vērtībām (zinātniskajām, mākslinieciskajām). Protestantismu var uzskatīt par plebeju sacelšanos pret sociuma kvalificēto daļu – eliti, intelektuāļiem, izglītotiem cilvēkiem vispār. Individuālisma un demokrātijas fetišizēšana ir izraisījusi sociuma nekvalificētās daļas kolosālas ambīcijas un agresivitāti pret visu, kas neatbilst plebeju izpratnei, zināšanām, gaumei, morālei utt. Protestantisma aizsākto individuālisma kultu no XX gs. otrās puses aktīvi turpina neoliberālisms ar savu liberālās demokrātijas, liberālās modernizācijas projektu. Šis projekts izraisa indivīda kardinālu atrautību ne tikai no sabiedrības, bet arī no garīguma, ģimenes, kultūras tradīcijām, cilvēces vispār. Apzināti musinot homoseksuālismu un dažādas seksuālās perversijas, neoliberālisms indivīdu atrauj arī no dzimtes piederības; faktiski no cilvēciskuma vispār, kā rezultātā rodas jauns hominīda tips – postcilvēks. Neoliberālisma ideoloģijā dominējošā individuālisma slavināšana ir novedusi pie Eiropas savdabības zuduma, eiropiešu intelekta zuduma, domas zema līmeņa, kad eiropietis pats ir uzzīmējis savu karikatūru. Eiropa kļūst arvien stulbāka, piesūcās ar postmodernisma smirdoņu, zaudē valstisko suverenitāti, atļauj ieplūst migrantiem, kuriem var piedāvāt vienīgi savu morālo un intelektuālo pagrimumu. Tas viss ir individuālisma kulta rezultāts pēc ideoloģijas, audzināšanas un skološanas realizētās cilvēku dezorientācijas, panākot cilvēku pareizo priekšstatu zudumu pašiem par sevi un savas dzīves jēgu.  






otrdiena, 2017. gada 4. jūlijs

Nesaderība



Savdabīgi Rietumu kultūras neapskaužamo likteni izprata sociālais filosofs Leo Štrauss (1899-1973). 1952.gadā lekcijā viņš izsacījās par draudiem „Rietumu tradīcijai”, kā viņš dēvēja klasisko (antīko) mantojumu un tā turpināšanās iespējas Eiropā, kad kultūra sastāv no diviem elementiem – ebreju elementa un seno grieķu elementa. Viņa ieskatā tie ir divi nesaderīgi elementi, divas nesaderīgas saknes „Rietumu tradīcijai”. Ebreju elementa centrā ir ticība, seno grieķu elementa centrā ir filosofija. Starp ticību un filosofiju pastāv antagonisms. Abi elementi saka, ka cilvēkam ir vajadzīgs tikai kaut kas viens. Tikai katram elementam šis „kaut kas viens” ir savs. Bībele (ebreji) saka, kas tas viens ir mīlestība. Filosofija (senie grieķi) saka, ka tas viens ir brīva izziņa. Rietumu kultūras vēsture ir permanenta hronika, cenšoties izvēlēties kompromisu vai sintēzi starp abiem principiem – mīlestību un izziņas brīvību. Filosofija nevēlas kļūt ticības kalpone; ticība nevēlas kļūt filosofijas kalpone. Rietumu kultūras politiskā vēsture atbilst seno grieķu elementam. Politikas mērķis ir brīvība un impērija ( vara ir nenoteikts fenomens, tāpēc labāk ir runāt par brīvību un impēriju kā jebkuras politikas būtību).

pirmdiena, 2017. gada 3. jūlijs

Regress (1)



Rietumu neoliberālisma paradigmā homoseksuālismam un citām dzimumdzīves deviācijām ir konkrēta antropoloģiskā misija. Tā ir nelegāla, atklāti nedeklarēta misija. Taču tā nav arī liels noslēpums. 1972.gadā Romas klubs savā pirmajā ziņojumā konstatēja dzimstības strauju pieaugumu uz planētas. Tolaik jau bija sākusies demogrāfiskā pāreja, un „krāsainajās” rasēs dzimstība nenormāli pieauga līdz apm. 2000.gadam. Dzimstības samazināšanai Romas klubs un citi „pasaules valdnieki” izvēlējās homoseksuālisma propagandu. 1973.gadā ASV homoseksuālismu izsvītroja no slimību saraksta un atzina kā normu. 1990.gadā kā normu atzina Vispasaules veselības aizsardzības organizācija. 70.gados homoseksuālismu sāka propagandēt postmodernisma „filosofija” un „māksla”: M.Fuko, F.Merkurijs, E.Džons, M.Džeksons. Viņi tika speciāli „piarēti” Rietumu medijos, akadēmiskajā vidē, jaunatnē utt. 1989.g. Dānijā pirmo reizi reģistrēja viendzimumu pāra laulību. Mērķis sagraut ģimeni. 2017.g. jūnijā pat Vācija oficiāli atzīst viendzimumu laulības.

Internacionalizēšana


Internacionalizēšanu cilvēku līmenī iesāka tāds liberālisma variants kā marksisms un īpaši marksisms-ļeņinisms ar saviem internacionālisma projektiem pasaules proletariātam. Proletariāts tika uzskatīts par starptautisku fenomenu; proletariāta tauta (latvieši sociālās izcelsmes ziņā ir ideāla proletariāta tauta) tika orientēta uz sadarbību, savstarpēju palīdzību starp tautām. Katram proletārietim bija jābūt internacionālistam. No 1864.gada tika izveidotas četras „Internacionāles” kā starptautiskās asociācijas sociālistisko vai komunistisko partiju mērķu sasniegšanai. 1919.-1943.g. pastāvēja PSRS pārzinātā „Kominterne” – komunistisko partiju apvienība. Proletariāta internacionalizēšanai milzīgs pārbaudījums bija I Pasaules karš. Katras valsts proletariāts tomēr priekšroku deva nacionālajām savas valsts interesēm. Vienīgi Krievijas boļševiki proletariātu aicināja nekalpot savai valstij un rekomendēja nacionāli nodevīgu izturēšanos – bēgt no dienesta armijā. Dezertieri bija arī latviešu strēlnieki, kuri pameta fronti Daugavas krastos un devās palīgā Ļeņinam, Trockim u.c. Izjuka strēlnieku deklarētā misija – aizsargāt Tēvzemi. Latviešu strēlnieki kļuva Tēvzemes nodevēji, paklausot Ļeņina solījumam Latvijai dot brīvību, kas arī faktiski notika, jo boļševiku Krievija deva latviešiem neatkarību, kaut gan pēc Pilsoņu kara latviešu nacionālā nodevība turpinājās jaunā veidā – daudzi strēlnieki palika Maskavā un citur, lai aktīvi iesaistītos „komunisma celtniecībā”. Padomju laikā Maskavas latviešus uzskatīja par „visīstākajiem latviešiem”, principā Tēvzemes nodevējus latviešu tautā gratulējot visaugstāk. Pēc II Pasaules kara no proletariāta internacionalizēšanās tehnoloģiju pārņēma Rietumu buržuāzija, izveidojot transnacionālo korporāciju internacionalizēto inteliģenci, kura būtībā arī ir Tēvzemes nodevēju banda, jo neaizstāv savas valsts intereses. Šī banda ir neoliberālisma un postmodernisma apdullinātu indivīdu kasta, Rietumu izglītības, sabiedrisko organizāciju fondu bērni. Viņi pārējos apsaukā par izolacionistiem, valstiski represīvajiem, kā arī lūzeriem u.tml.






svētdiena, 2017. gada 2. jūlijs

Prioritāte


Kam ir jābūt prioritātei, veidojot valsti, nodrošinot valstiskuma pastāvēšanu un vēloties valstī pārvarēt krīzi? Kas ir galvenais spēks, bez kā nav iespējami minētie procesi? Kas ir primārais un tādējādi kam ir jābūt prioritātei? Sākums ir cilvēki un tas cilvēku kopums, uz kuru var attiecināt jēdzienu „tauta”. Pēc tam seko atziņa, ka tautā apvienotajiem cilvēkiem ir katram pašapziņa un šajā pašapziņā ir noteikti priekšstati par valsti, valstiskumu un valsts krīzi. Individuālā pašapziņa summējās tautas pašapziņā. Tas ir abstrakts summējums, bet reāli sastopams veidojums, jo tautas kolektīvā pašapziņa var izpausties, piemēram, kolektīvā gribā. Tālāk nākas zināt, ka tautas pašapziņa ir dvēseles un gara sfēra, kas raksturo attiecīgo tautu. Ne velti angļu, franču, viduslaiku latīņu valodā ir vārds „identification”. Ar šo jēdzienu apzīmē to pašu, ko mēs līdz šim saucām par pašapziņu – atsevišķu indivīdu un tautas pašapziņu. Pašapziņa jeb identifikācija ir tāpatības konstatēšana, kaut kā pazīšana, atpazīšana, process, kurā cilvēks savās jūtās, domās un darbībā apzināti vai neapzināti pārņem cita cilvēka raksturīgākās īpašības vai arī mēģina tās attēlot, izspēlēt. Tāds ir dotā svešvārda „identifikācija” skaidrojums. Zinot, ka pašapziņa ir dvēseles un gara sfēra, ir fiksējama prioritāte, veidojot valsti, nodrošinot valstiskuma pastāvēšanu un vēloties valstī pārvarēt krīzi. Loģiski, ka prioritātei ir jābūt garīgajam, lai nenonāktu konfliktā ar pašapziņu, kas, atkārtoju, ir dvēseles un gara sfēra. Savukārt garīgajam un kolektīvi garīgajam ir jābūt augstākajam svarīgākajos procesos, kad, piemēram, 1) garīgais ir augstāks par materiālo, 2) sabiedrības intereses ir augstākas par individuālajām interesēm, 3) taisnīgums ir augstāks par likumu, 4) kalpošana sabiedrībai ir augstāka par naudas, mantas iegūšanu, 5) vara ir augstāka par privātīpašumu un ideālais variants ir tad, kad vara apvieno vienā varas subjektā garīgo varu, militāro varu un laicīgo varu. Garīgā prioritāte ir aktuāla arī valsts krīzes pārvarēšanā, kad ir radikāli jāmaina ideoloģija, lai vēlamajā virzienā ietekmētu tautas pašapziņu (cilvēku dvēseles un gara sfēru). Jaunajā ideoloģijā ir jāveic 1) jēdzienu maiņa, lai izmainītu dzīves jēgu, 2) jāmaina rituāli un 3) jaunā ietērpā jāformulē nākotnes mērķis.