Jaunajos laikos modernisma projekts virzījās divos virzienos: 1) dabas
pakļaušana, dabisko vidi aizstājot ar tehnisko vidi; tas tika panākts ar
tehnoloģiju palīdzību; 2) pasaules vesternizācija, tradicionālo (arhaisko)
kultūru aizstāšana ar Rietumu moderno kultūru.
Pašlaik iegūstam rezumējošu atbildi par abu virzienu rezultātiem. Tie ir
šādi: 1) ekoloģiskā krīze/katastrofa; 2) nepieciešama universāli kolektīva
zinātne, kas var atbildēt uz visiem jautājumiem par pasaules kopējo attīstību
visās civilizācijās; tāda kolektīvā zinātne var būt kulturoloģija.
Kulturoloģija ir spējīga sniegt instrumentālas zināšanas, atklājot tos spēkus,
kas organizē procesus, bet ne tikai apraksta procesus.
Jaunajos laikos, kad Rietumu civilizācijā arvien vairāk un vairāk
izvērtās tendence visu vadīt un kontrolēt (dabu, sabiedrību, cilvēku),
intelektuālās kaislības rotēja ap velmi uzlabot vadību – cilvēces menedžmentu. Bet
tas praktiski nozīmē, ka nostiprinās vienveidība un mazinās daudzveidība –
dzīves garants uz Zemes. Daudzveidība var nebūt pa spēkam cilvēces
menedžmentam, kura spēks ir procesu vadības modelēšana ar nelielu modeļu
skaitu.
Vienveidības nostiprināšanās ir liels risks cilvēka esamībai. Pret
pasaules komplicētību un to visu, ko nevar sabāzt apriorās modernās
zinātniskajās shēmās, šodienas intelektuālās aprindas izturās rezervēti. Ne
reti tiek ignorēts tas, kas ir nesaprotams. Nesaprotamo var pat pasludināt par
progresa kaitēkli, kas ir nekavējoties jālikvidē. Tādējādi progresa ceļš ir
nevis rozēm kaisīts, bet kaisīts ar vienkāršotas racionalizācijas upuriem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru