Kultūras politika

   Globālo sociālo problēmu analītikā diezgan plaši tiek runāts par kultūras politiku globalizācijas laikmetā.

   Saruna par kultūras politiku globalizācijas laikmetā diemžēl pa lielākai daļai iegūst samērā deklaratīvu raksturu. Dominē skaistas un it kā vērtīgas ieceres, kuru leksiskais noformējums faktiski ir deklaratīvs. Tāpēc nākas fiksēt politiskās ieceres atsevišķu tēžu veidā.

   Tiek runāts par nepieciešamību tautas mentalitāti pieskaņot globalizācijas laikmeta mentalitātei. Domātas ir tādas garīgās iezīmes kā kosmopolītisms, skatījums uz pasauli kā vienotu globālu fenomenu, planetāri globālās telpas izjūta un izmantošana domāšanā.

    Svarīgs uzdevums ir attiecīgās tautas/sabiedrības intereses saskaņot ar t.s. globālizācijas interesēm. Šajā gadījumā runa ir par globālo transnacionālo struktūru interesēm un nepieciešamību tajās iekļauties, aizstāvot savas nacionālās intereses.

   Jāgatavojās tam, ka globalizācijas procesi dinamiski turpināsies un nākotnē radikāli izmainīsies kultūras vide. Būs jaunas vērtības un to hierarhija. Tam ir jāgatavojās savlaicīgi.

   Kultūras politikā ir jāparedz kultūras vides izmaiņas, tām morāli ir jāgatavo cilvēciskais kapitāls.

   Sociālais taisnīgums un politiskā stabilitāte ir jāplāno, sabalansējot ar tirgus ekonomiku un valsts kapitālismu.

   Jaunā kultūras politika nozīmē valsts kultūras dzīves prioritāšu maiņu. Nākas apzināties, ka iekļaušanās globālajā pasaulē nevar notikt bez atsacīšanās no savdabības un bez pakļaušanās unifikācijai. Var teikt – bez iekļaušanās globālajos procesos cienīgā veidā.

   Iekļaušanos globālajos procesos var uzskatīt par modernizācijas procesu. Kas traucē modernizāciju?

   Traucē vairāki faktori:

- arhaiska sociāli kulturoloģiskā sistēma;

- iedzīvotāju sociālo un politisko brīvību trūkums;

- paražas, kuras ierobežo cilvēku iniciatīvu;

- tradicionālo/arhaisko vērtību dominēšana ikdienas dzīvē;

- sabiedrības pārspīlētā velme kontrolēt personību.

   Minētie un citi trūkumi ir jāpārvar ne tikai juridiskajā ceļā, bet galvenais – sabiedriskās apziņas sfērā; jālokalizē tradicionālās/arhaiskās tradīcijas ģimenē.

   Kāda kultūras vide ir jārada? Kādi resursi var to radīt?

   Atbilde ir valsts ideoloģijā; valstij ir jāizlemj, ko tā vēlas un cik krasi ir spējīga pārvarēt konservatīvi paternālistisko pieeju.

   Valsts ideoloģijas mērķi ir jāsaskaņo ar tautas mentalitāti. Mērķiem ir jāsaskan ar sabiedrības dzīves līmeni, sabiedrisko morāli un idejām par modernizāciju, modernizācijas izpratni un akceptu sabiedriskajā domā.