trešdiena, 2014. gada 30. jūlijs

Ienaidnieks



   Zināšanu ienaidnieks ir zinātne tās organizatoriski formālistiskajā izpildījumā.
   Jau XII gs. Eiropas garīgajā dzīvē radās jauna kasta, kuru vēlāk nosauca par inteliģenci. Šīs kastas pamatā ir dabiskā atlase. Dabiskās atlases kritērijs/princips bioloģiskajā nozīmē ir spēja apgūt zināšanas un kļūt izglītotam. Inteliģences kastā var iekļūt vienīgi tie cilvēki, kuriem ir minētās spējas. Cilvēki dalās „docti” un „indocti”.
   Zināšanas kā bioloģiskā spēja, - ne visiem cilvēkiem Dievs ir devis šo spēju. To šodien ignorē un augstāko izglītību pārvērš masu parādībā – it kā visiem pieejamā dzīves labumā, neņemot vērā attiecīgo spēju nepieciešamību.
   Eiropā universitātes vienmēr ir radušās kā revolucionārs pasākums pret domas stagnāciju, konservatīvismu, korporatīvo klanu diktatūru. Kembridžā, Oksfordā, Salamankā, Monpeljē, Parīzē, Neapolē, Padujā, Tulūzā, Boloņā universitātes radās kā opozīcija baznīcas hegemonijai garīgajā dzīvē, kā arī vēršoties pret karaļu varu. Oksforda pat uzsāka karadarbību pret Romas pāvesta un karaļa manipulācijām, lai iegūtu savā varā universitātes.
   No XIII gs. eiropiešu politiskajā dzīvē ir trīs protagonisti: 1) garīgā baznīcas vara, 2) laicīgā vara un 3) profesionālās izglītības (studium) vara.
   No XIII gs. cīņā par politisko un garīgo varu iesaistās zinātne, zināšanas. Tas ir slikti. Studium saindējās ar varaskāri, politiskajām ambīcijām. Studium arī tiecās pēc varas – kundzības pār pasauli.
   Universitātes akadēmiskajās aprindās strauji nostiprinājās korporatīvā apziņa – piederība kastai un cenšanās kolektīvi aizsargāt savas kastas intereses. Sākās savas respektabilitātes pašslavēšana. Sākās dažādu statūtu sacerēšana un birokrātiska realizācija. Sākās merkantilisms un kastas norobežošanās no pārējās pasaules. Sākās stagnācija, konservatīvisms, zināšanas pārvērtās par pārakmeņojusies masku.
   Vārdu sakot, zināšanas ieguva jaunu ienaidnieku – universitātes varu. Ja pirmajā laikā zināšanu ienaidnieks bija baznīcas vara un karaļu vara, tad tagad radās trešā vara – pašas universitātes vara, zināšanu rašanās platformas vara.
   Sākās zinātnes kanonizācija. Ne reti politiskajās interesēs. Bekona slavenā frāze „zināšanas ir spēks” tika formulēta politiskajā kontekstā, lai pārvaldītu pasauli.
   Gēte rakstīja, ka XVI-XVII gs. atsevišķi zinātnieki ar savu zināšanu vispusību paši bija sava veida akadēmijas. Piemēram, Leibnics. Kad zināšanu apjoms sāka pieaugt, nolēma kolektīvi veikt to, kas vienam cilvēkam nav pa spēkam. Tā radās „kolektīvās akadēmijas”, kuras nomainīja „individuālās akadēmijas”.
   Zinātnes institucionalizācija, - tas ir raibs un nepatīkams process Eiropas garīgajā vēsturē.
   Zinātnieks var būt jebkurš cilvēks. Arī līdz tādai aplamai atziņai nonāca eiropieši, bet tas ir atsevišķs sižets eiropiešu garīgajā vēsturē. Saskaņā ar šo atziņu zinātniekam tika piemērots tikai viens kritērijs – nepieciešama universitātes dresūra (tagad saka – diploms).



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana