piektdiena, 2014. gada 5. decembris

Tektoloģija, kulturoloģija, kibernētika, sinerģētika


   Starpdisciplinārās pieejas alkas uzplauka XX gs. sākumā. Izpausmes veidi vairāki. Tajā skaitā A.Bogdanova velme radīt tektoloģiju un V.Ostvalda ierosinājums jaunajai zinātnei kulturoloģijai.
   Starpdisciplinārās pieejas vēsturiskā ģenēze sākās XVI-XVIII gs., kad zinātniskā doma cilvēku un sabiedrību uzlūkoja kā dabas sistēmas sastāvdaļu (Bekons, Dekarts, Leibnics). XIX gs. zinātnes krasi nodalās. Rodas divi atzari: zinātnes par dabu un zinātnes par garīgo kultūru. XX gs. notiek abu atzaru savdabīga tuvošanās. To veicina tādu kategoriju kā informācija, sistēma, struktūra, funkcija, vadība, sakari popularitāte un universālais izmantojums gan dabas zinātnēs, gan humanitārajās zinātnēs.
   Sinerģētikas jēdzienu pirmais lietoja ASV dizainers un arhitekts Ričards Fullers. Terminu „pārtvēra” Hermanis Hakens 1977.gadā. Sinerģētika kļuva universāla evolūcijas teorija. Kibernētika – universāla vadības teorija.
   Sinerģētika ir atvērtu sistēmu pētniecība. Pētnieciskais materiāls – sistēmas apakšsistēmas. Sinerģētiku var uzskatīt par zinātnisko metodi, pētot parādību rašanās iemeslus, attīstības stabilitāti un mainību. Sinerģētika ir sava veida domāšanas stils. Tāpat kā kulturoloģiskais domāšanas stils. Sinerģētika aizraujās ar katastrofu teoriju, haosa teoriju, fizisko kinētiku.  
   Sinerģētikai patīk nelīdzsvarotu sistēmu pētniecība: fizisko, kīmisko, bioloģisko, ekoloģisko, arī sociālo. Tās ir sistēmas, kurām piemīt pašorganizācijas princips. Sinerģētikai sistēmu pašorganizācija interesē gan kā nejaušību prioritāte, gan kā nepieciešamība. Tas tāpēc, ka haoss ir kārtības priekšnoteikums, taču kārtība vispār ir ļoti nestabila izpausme. Kārtība ir niecīgs slānis starp haosa diviem slāņiem.
  





Nav komentāru:

Komentāra publicēšana