Slodze

Lai cilvēks būtu cilvēks, bet nevis himēra, monstrs, cilvēkam nākas nepārtraukti noslogot savu apziņu; apziņai nākas nepārtraukti strādāt, nepārtraukti nākas izvēlēties noteiktu slodzi apziņai. Tā uzskata speciālisti, filosofi, cilvēki ar augsti attīstītu pašanalīzi, secinot par slodzes vitālo lomu viņu garīgajā veselībā. Slodzes veids var būt tieksme dzīves raibajā un haotiskajā materiālā atlasīt galveno, svarīgāko, vajadzīgāko, nozīmīgāko. Tāda veida slodze dzīves materiālu cilvēka apziņā sakārto pozitīvā un konstruktīvā mentālajā hierarhijā, cilvēkam būtiski palīdzot eksistēt dzīves īstenībā. Dzīves materiāla sakārtošana un mentālās hierarhijas veidošana cilvēkā notiek izglītības ieguves laikā, tādos procesos kā domāšana, analīze, lasīšana, pasākumu apmeklēšana. Tas viss palīdz cilvēkam atmest nerelevanto, palīdz uztvert tendences un palīdz secināt likumsakarības. Cilvēka apziņa ir noslogota un saglabā noteiktu „formu”, kā saka sportisti. Taču cilvēka mentālā līmeņa saglabāšanu vai nesaglabāšanu var ietekmēt valdošā ideoloģija. Padomju ideoloģija, piemēram, nepārtraukti aicināja cilvēkus būt garīgi aktīviem, domājošiem, radošiem. Padomju ideoloģija aicināja uz dzīvi lūkoties ar saprāta acīm, censties dzīvē saskatīt vērtīgāko, paliekošāko, noderīgāko. Padomju ideoloģijai bija sava vērtību sistēma, savi uzskati par pasauli, sabiedrību, cilvēku. Centrā bija materiālistiskais pasaules uzskats un marksistiskā orientācija. Bet tas neizslēdza tik tikko minēto padomju ideoloģijas pozitīvo pieeju cilvēka mentālā līmeņa attīstībai. Padomju ideoloģija rūpējās par cilvēka mentālā līmeņa stāvokli. Padomju ideoloģijai nebija pieņemams pasīvs, apātisks, vienaldzīgs cilvēka apziņas stāvoklis. Par cilvēka mentālā līmeņa stāvokli interesējas arī neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Tai ir noteikts priekšstats, kādam ir jābūt cilvēka apziņas stāvoklim. Tas ir pretējs padomju ideoloģijas pieejai cilvēka apziņai. Saprotams, neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija tieši un atklāti neaicina cilvēkus pārstāt noslogot apziņu. Tik zemā līmenī vēl nav nolaidusies neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Tā rīkojas viltīgi: sludina ideoloģijas atmiršanu un nevajadzību. Dažas postpadomju zemes to ir ļoti neapdomīgi ņēmušas vērā un pat konstitūcijā pasludinājušas valsts atsacīšanos no ideoloģijas. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija Rietumu civilizācijā līdz XXI gs. sākumam ir panākusi ļoti daudz cilvēka apziņas transformēšanā; praktiski, iemidzināšanā, dezaktivizēšanā, degradācijā, deģenerācijā. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģijas galvenie mehānismi ir tādi dekonstruktīvi, graujoši koncepti kā viedokļu plurālisms, vērtību relatīvisms, patiesības neesamība. Praktiski šie graujošie koncepti panāk kardināli pretēju viedokļu izplatību publiskajā telpā, likvidē kognitīvās paradigmas, īstenības sistēmisku, hierarhiju un tā vietā ievieš un nostiprina haosu. Tā rezultātā cilvēks nogurst veidot savā apziņā vērtību vertikāli, hierarhiju, fiksēt galveno, svarīgāko, vajadzīgāko. Cilvēks sāk pakļauties fragmentārisma haosam, bet galvenais – zaudē apziņas mentālo aktivitāti un pārstāj noslogot apziņu. Tas noved pie sociuma šizofrenizācijas, debilizācijas. Pazemināts mentālais līmenis tiek konstatēts politiskajā elitē, inteliģencē, kura projecē savas pazeminātās apziņas stāvokli uz tautas masām, kuras arī, atklāti sakot, sāk jukt prātā. Sociumā sāk izpausties idiotiski risinājumi; sociuma darbība, uzvedība, komunikācija zaudē stabilitāti, konstruktivitāti, jēgu vispār. Ja cilvēku apziņas līmenis ir pazeminājies līdz kritiskai robežai, tad sociālajās norisēs uzpeld monstri, šarlatāni, postcilvēki, idioti, himēras. Cilvēku apziņa (gars) ir aizmigusi letarģiskā miegā, bet dvēsele vēl ir nomodā un prasa izklaidi, baudas, intrigas, seklas un perversas izpriecas. Sociumā nostiprinās vienaldzība pret dzīves augstām idejām, dzīves jēgu, dzīves vērtībām. Sastopama ideālu un vērtību izsmiešana, ņirgāšanās par patiesības nepieciešamību. Ekonomikas modelī sāk dominēt spekulāciju stimulēšana, cilvēkos izpaužas psiholoģiskā un fiziskā patoloģija. Sāk figurēt tāds šausmīgs „koncepts” kā starpdzimumu cilvēks, par ko pirmo reizi cilvēci iepriecināja eiropieši 2017.gadā.