Zemnieki un pilsēta

   Pirmatnējais cilvēks atsevišķu sociālo filosofu ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas sev kaut ko atraut no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai pēc zemkopības rašanās. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Zemnieka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka viensēta ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī patstāvībai un privātīpašumam. Kas zemniekam ir viņa viensēta, tas kulturālam cilvēkam  ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai. Pilsēta liecina par pastāvību un patstāvību. Turpretī civilizācijas (kultūras norieta laikmeta) cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs un atkal tāpat kā vēsturiskajā pirmatnībā ir kļuvis mikrokosms – nepazīst pat savus kaimiņus. Frāze „Ubi bene ibi patria” (kur labi, tur dzimtene) ir pareiza pirms kultūras (pirmatnējās mežonības) periodā (tas ir ļoti mākslīgs pieņēmums, jo kultūra ir vienmēr, kamēr ir cilvēks, kultūra ir arī pirmatnējās mežonības stadijā) un pēckultūras periodā, kad kultūra degradējas civilizācijā (arī ļoti mākslīgs pieņēmums). Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture. Pilsēta ir cilvēku masu dvēsele, kura reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne, izglītība ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei. Tas ir jāņem vērā, tipisku zemnieku (dzimtcilvēku) tautu analītikā, ja redzam, ka attiecīgajai tautai ir vienaldzīga attieksme un pat naidīga attieksme pret izglītību, mākslu, zinātni, reliģiju, kulturoloģiju, kultūras jēdzienu vispār. Minētā attieksme nav aprobežotības, mietpilsonības, tumsonības izpausme, bet gan zemnieka (dzimtcilvēka) mentalitātes izpausme, kurai ir tūkstošgadīga ģenētiski determinētā bāze.