Mākslas pīlāra nevajadzība postcivilizācijā

   Jauna tipa civilizācijas veidošanās Rietumu civilizācijā tika satraucoši saskatīta jau pirms laba laika. No XX gs. 70.gadiem sākās tādas parādības un tendences, kurām nebija nekāda idejiskā sakara ar līdzšinējo Rietumu civilizāciju. Spilgtākais piemērs ir postmodernisms, kas skaidri un gaiši deklarē iepriekšējā kultūras mantojuma nevajadzību, jau pašā sakumā ieviesa un popularizēja pilnīgi unikālus garīgās darbības risinājumus, kuriem nebija nekā kopēja ar agrāko filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārajām un sociālajām zināšanām.

   Pandēmija negaidīti (sociuma masām un lielā mērā arī globālo sociālo procesu analītikai, bet nevis cilvēces dažādu nākotnes paradigmu scenāriju autoriem “pasaules valdnieku” uzdevumā) kļuva apliecinājums civilizācijas totālas transformācijas nenovēršamībai. Pandēmija apliecina, ka cilvēces milzīga daļa un ne tikai Rietumu zemju iedzīvotāji ir potenciāli gatava akceptēt pilnīgi jaunas kultūras formas, dzīvi jauna tipa civilizācijā, kurai faktiski neder jēdziens “civilizācija” un piemērotāks ir jaunvārds “postcivilizācija”.

   Ar jēdzienu “civilizācija” apzīmē augstu sabiedrību, tās garīgās un materiālās attīstības augstu pakāpi, kā arī materiālās vērtības, sadzīves apstākļus, kas tapuši augstā sabiedrības garīgās un materiālās kultūras attīstības pakāpē. Savukārt jēdziens “civilizēt” apzīmē procesu, ļaudis izvedot no mežonības vai barbarisma. Tāpat apzīmē procesu, kad kādu tautu tuvina augstāk attīstītu tautu kultūras līmenim un tādējādi padara vairāk civilizētu. Tas, kas ir vērojams no XX gs.70. gadiem, neliecina par civilizēšanas procesu. Nekādā gadījumā neliecina par velmi sasniegt kultūras augstāku līmeni. Liecina vienīgi par civilizācijas degradāciju un deģenerāciju. Patiesībā civilizācijas vietā rodas ontoloģiski izteikta un idejiski nepārprotama postcivilizācija.

   Postcivilizācijā nebūs vajadzīga māksla, kas vienmēr ir bijusi viens no galvenajiem civilizācijas pīlāriem. Precīzāk jāsaka: postcivilizācijai nebūs vajadzīga māksla tās klasiskajā ontoloģiskajā izpausmē, kad galvenā kategorija ir “skaistais”. Postcivilizācijā cilvēki (jeb “cilvēki 2.0”/”postcilvēki”) eksistēs bez skaistā kā vitāli svarīgas un dvēseliski smalkas enerģijas avotu. Rietumu civilizācijā māksla bija spējīga ne tikai garīgi bagātināt cilvēkus, bet arī bija spējīga saglabāt valsti, kā arī sagraut valsti, kā tas bija ar “sociālistiskā reālisma” mākslu Padomju Savienībā un “rases ideālam” atbilstošo mākslu nacistiskajā Vācijā. Postmodernisma uzvara Rietumu civilizācijā ir kļuvusi apķēzīšanas estētikas uzvara. Šo estētiku māca skolās, praktiski realizē mākslas akadēmijās un turpmākajā dzīvē, kad ir sastopamas tikai “akcijas”, “instalācijas”, “performances”, “hepeningi”. Postmodernisms izskauž valsts, sabiedrības, inteliģences atbildību par sociuma estētisko seju. Rietumu civilizācijas lepnums klasiskā māksla un tradicionālā estētika jau lielā mērā ir izmesta no jaunatnes izglītības programmām un estētiskās audzināšanas vispārējā izglītībā.

   Pandēmijas laikā populāra ir atziņa, ka dzīve pēc pandēmijas būs citādāka nekā dzīve pirms pandēmijas. Tā ir taisnība. Pēc pandēmijas postcivilizācijas formāti nostiprināsies un iegūs jaunu elpu. Civilizācijas vietā turpinās progresēt postcivilizācija. Par to visskaudrāk liecina ne tikai “baltās” rases, bet arī citu rasu destruktīvais garīgais līmenis. Tas ir tik melns līmenis, ka vairs nav atgriežams līdzšinējā izskatā. Un nav nekāda spēka, kas gribētu kaut ko saglābt. Arī paši cilvēki to nevar izdarīt, jo cilvēku lielākā daļa ir apmierināta ar savas sejas jauno krāsu. Pandēmijas satelītus histēriju, paniku, ekonomikas sabrukumu, mediju melus, politiķu nelietības, valdību absurdos lēmumus, veselo cilvēku izolāciju un pašizolāciju atbalsta tautu masas.