svētdiena, 2014. gada 13. aprīlis

Prioritāte



   Par dabu mēs zinām nesalīdzināmi vairāk nekā paši par sevi. Dabaszinātņu attīstība ir grandioza. Taču sociālās un humanitārās zinātnes nevar lepoties ar zinātnisko rezultātu lielu apjomu. Tas ir pamatoti, jo cilvēkā (raksturā, darbībā, uzvedībā, komunikācijā) nebūt viss pakļaujas formalizētai analīzei. Tādas cilvēka esamības sfēras kā reliģija, māksla, morāle vispār nepakļaujas stingrai zinātniskajai izpētei. Var tikai interpretēt saskaņā ar interpretācijas autora zināšanām, viedokli, gaumi u.tml. Pie tam interpretācija pati par sevi pārvēršās par jaunu patstāvīgu radošo izpausmi, kā tas ir literatūrzinātnē, mākslas zinātnē. Piemēram, literatūras kritika un mākslas kritika ir patstāvīga jaunrades sfēra.
   Mēs zinām daudzus dabas likumus. Taču maz ir likumu par cilvēku sociālo organizāciju. Sociālo realitāti rada cilvēks, kas ir darbības subjekts, bet tāpēc viņš nevar pakļauties transindividuāliem likumiem – cilvēku sabiedrības evolūcijas likumiem. Cilvēka individualitāte neļauj pakļauties transindividuāliem likumiem.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana