Taisnīgums

   Platonam taisnīgums ir tad, ja katrs cilvēks zina savu vietu. Viņa „valstī” ir taisnīgums, bet nav brīvība; proti, demokrātija. Platonam nepatika demokrātija, kad katrs nejēga var iejaukties tajos jautājumos, par kuriem viņam nav nekāds priekšstats. Demokrātijā ir brīvība, bet nav taisnīguma. Atkārtojam: Platonam taisnīgums ir tad, ja cilvēks nodarbojās ar to, ko viņam atvēl darīt daba, bet nevis viņa paša iegribas un izdoma. Platona ieskatā taisnīgums nevar būt tad, ja valda nejauši cilvēki un pūļa mīluļi. Taisnīgums nevar būt tad, ja nevienam neinteresē, vai valdnieki ir vai nav spējīgi valdīt, kā tas ir pēcpadomju latviešu aizgaldā. Brīvības un taisnīguma nesaderību, nesavienojamību atzina arī Kārlis Markss. Viņš brīdināja, ka ekonomiskajā brīvībā bagātie kļūst vēl bagātāki, bet nabadzīgie kļūst vēl nabadzīgāki. To tagad izbauda arī stulbie latvieši, kuri nekad nesapratīs Edmunda Bērka vārdus: „Viss, kas nepieciešams ļaunuma triumfam, ir labo cilvēku bezdarbība”. Latviešu aizgaldā labie cilvēki ir sastopami. Taču viņi ir tik niecīgā skaitā un tik lielā mērā no dažādu nelietīgu un nekaunīgu ciltsbrāļu puses nomākti un iebiedēti, ka viņus nemaz negribas uzskatīt par labiem cilvēkiem. Jāšaubās, vai gļēvi trusīši ir labi cilvēki. Labs cilvēks bez savas pašcieņas nav iespējams. Pašcieņas trūkums ir latviešu prioritāte. Arī taisnīgums nav iespējams bez pašcieņas. Tāpēc latviešiem tas ir svešs garīgais fenomens.