Eiropā cilvēktiesību ideoloģija pastāv no 1789.gada, kad Francijā tika izstrādāts
pirmais dokuments cilvēktiesību jomā. Cilvēktiesību ideoloģija ir it kā humāna
un morāli cēla pozīcija. Taču tā ir ļoti bīstama un indīga ideoloģija,
pretrunīga pozīcija un pozīcija ar dubultiem standartiem, meliem,
falsifikācijām, zombēšanu u.tml. Franči toreiz ar savu deklarāciju centās
attaisnot genocīdu, vēlēšanos sagraut tradicionālo sociālo struktūru. Eiropā
tradicionāli valdošā grupa bija garīdznieki un karavīri. Valstis pārvaldīja
kristīgie monarhi. Pret viņiem bija vērsta cilvēktiesību deklarācija,
balstoties uz lozungu „Dieva nav!” un Dieva vietā piedāvājot materiālistisko
orientāciju – visu nosaka prāts, materiālistiskā zinātne. Tas veicināja ateisma
plūdus, dzīvniecisku izlaidību, kas mūsdienās ir sasniegusi zināmu kulmināciju
un likvidējusi jebkādas cerības apturēt „balto” cilvēku morālo pagrimumu.
Cilvēktiesību ideoloģijas aizsegā Francijā iznīcināja garīdzniekus, deklarācija
bija vērsta pret aristokrātiju. Asiņainie notikumi Vandejā ir vēsturiski pirmais
simbols cilvēktiesību ideoloģijai. Mūsdienu Latvijā (arī Krievijā) spilgts
cilvēktiesību ideoloģijas bīstamības piemērs ir ebreju aizraušanās ar „cilvēktiesībām”,
tādējādi maskējot savus patiesos materiālistiski alkātīgos mērķus. Latvijas
cilēviči pēc PSRS sabrukuma tūlīt kļuva aktīvi „cilvēktiesību” fani, tādējādi
sev nodrošinot politiskās karjeras iespējamību. Latvijas krievu diasporas tiesiski
nožēlojamais stāvoklis ir šo cilēviču darbības rezultāts „cilvēktiesību” jomā.
Acīmredzot krievu diaspora ir pelnījusi tādus "aizstāvjus" kā cilēviči, ja tā savu augstāko izglītību uzticēja tādiem deģenerātiem kā Buka, Ņikiforovs, Djakons, pirmajiem diviem nododot arī Русский мир apsaimniekošanu.
AtbildētDzēstŠo komentāru ir noņēmis autors.
AtbildētDzēst