ceturtdiena, 2016. gada 27. oktobris

Transcendentālais šarlatānisms un etniskais šarlatānisms


Kursīte enerģiski laiku pa laikam meņģējās ap to, ko viņa ar biedriem nosaukuši par „latviešu kultūras kanonu”. Viņi tajā ir aizmirsuši iekļaut latviešu jauno laiku šarlatānismu. Īpaši gribas pasvītrot – jauno laiku. Viens ir tad, kad šarlatānisma motīvi parādās neizglītotu arāju čivināšanā krogā vai ceļā uz mājām no kroga. Tagad arāji ir izglītoti. Analfabētisms latviešu populācijā jau sen likvidēts. Tāpēc pavisam kaut kas cits ir tad, kad šarlatānismu izrāda zinātņu doktori, profesori, akadēmiķi. Viņi ir sasmērējuši diva veida šarlatānismu: 1) transcendentālo šarlatānismu un 2) etnisko šarlatānismu. Abi veidi obligāti iekļaujami minētajā „kanonā”. Pirmā, transcendentālā šarlatānisma, spilgtākais paraugs ir Buiķis ar visām tik tikko nosauktajām akadēmiskajām regālijām. Viņš gaišo un zinātkāro latviešu tautu aplaimo ar murgošanu par savu iepriekšējo dzīvi un citām pārdabiskām bezjēdzībām. Kursīte ir spilgtākais paraugs etniskajam šarlatānismam. Arī viņai ir visas akadēmiskās regālijas. Viņa ir samuldējusi šausmīgas muļķības par latviešu folkloru un latviešu kultūru vispār.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru