Garīguma modernizācija

·       Konceptuālā vara vienmēr ir ideoloģiskā vara, un tā galvenokārt ir notēmēta uz t.s. mazo cilvēku, tautas masām, masu cilvēku, mietpilsoni. Tāds cilvēks ir sadzīves cilvēks un ģimenes cilvēks, jo viņa apziņa riņķo ap sadzīvi un ģimeni. PSRS sabiedrība bija izteikta masu cilvēku sabiedrība. Šī tipa sabiedrība pastāvēja tīrā veidā – bez elites (aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, t.s. klasiskās inteliģences ar tās garīgumu un garīgās brīvības fanātismu). Masu cilvēkam darbs, amats ir sadzīves komforta ieguves veids, bet nevis misija noteiktu ideālu vārdā. Masu cilvēki ir labi un vajadzīgi, ja viņi godīgi strādā un rūpējas par ģimeni. Slikti ir tad, ja masu cilvēki ietiecas tādās sfērās, kuras neatbilst viņu cilvēciskajam potenciālam. Piem., ietiecas politikā, administrēšanā.

·       Padomju Savienībā tika veikta ideoloģiskā darbība, kuru var dēvēt par garīguma modernizāciju. Šī darbība tika veikta, tiecoties no proletariāta un zemniecības izveidot t.s. padomju inteliģenci. No “vecā” aristokrātiskā un buržuāziskā garīguma tika pārņemts daudz, taču tika arī daudz modernizēts atbilstoši valdošajai sociālistiskajai ideoloģijai. Tika formēti tādi garīguma aspekti kā padomju patriotisms, šķiriskā apziņa, partejiskuma apziņa, darbs ne tikai kā cilvēka materiālo vajadzību apmierināšanas veids, bet arī garīgās dzīves organiska sastāvdaļa. PSRS ideologi centās spodrināt garīguma autoritāti un reputāciju, nepieļaujot publiskajā telpā garīguma noniecināšanu, kas ir masu cilvēka tipiska stihija.

·       Garīguma modernizācija XX gs. notika arī Rietumu sabiedrībā. Pamatā šis process riņķoja ap etnisko, nacionālo, politisko atvērtību, kosmopolītisko apziņu, to, ko tagad dēvē par globālismu. Tādi Rietumu garīguma modernizētāji kā Herberts Velss, Bertrams Rasels, Teodors Adorno, Tomass Hakslijs pievērsās “cilvēciskajai ekoloģijai”, “pasaules valdībai”. Viņi aicināja pārvarēt nacionāli šauro skatījumu uz pasauli, tiekties visu vērtēt cilvēces mērogā. Rietumos sastopamo garīguma modernizāciju nākas uzskatīt par globālisma mentalitātes veidošanu. Tā sākās jau XX gs. pirmajā pusē bez jēdziena “globālisms”.

Materiāli Eiropas patiesajai sejai

§  Būtiski ir daži psiholoģiskie momenti. EP ir formāla intitūcija, lai simbolizētu eirointegrāciju un imitētu eiropeisko tautu pārstāvniecību parlamenta formā. Īstenībā eiropiešu tautām ir minimāla interese par EP un vēl minimālāka uzticība tās darbībai, neizjūtot nekādu EP vajadzību. EP no “vecajām” valstīm parasti tiek ievēlēti politiķi, kuri savā zemē ir izsmēluši iespējas kaut ko labu izdarīt tautai un valstij; viņiem vairs nav politiskās ambīcijas savā zemē; principā tas ir nolietots materiāls. EP no “jaunajām” valstīm var ievēlēt cilvēkus, kuri balotējas deputāta lielās algas dēļ, labi apzinoties nespēju kaut ko ietekmēt un reāli izdarīt parlamentā.

§  Elektorāta aktivitāte vienmēr ir niecīga. Vēlēšanās piedalās mazāk kā puse no elektorāta. Eiropieši labi apzinās, ka EP viņu dzīvē neko neizmainīs. Rietumeiropieši ir pragmātiķi, viņi savā valstī nekad neievēl nepieredzējušus un neprofesionālus cilvēkus. Taču viņi vienaldzīgi izturas pret EP deputātu kandidātu kvalitāti.

§  T.s. eirooptimisti, faktiski – kolaboranti, pirmsvēlēšanu aģitācijā sabiedrību baida ar dažādiem ES sagraušanas projektiem (Krieviju, Ķīnu). Tas kaitina rietumeiropiešu lielu daļu, jo tādējādi var rasties priekšstats, it kā Eiropa bez ES nevar pastāvēt un ES ir eiropiešu sapnis, ideāls, pēdējā cerība u.tml., kas, protams, tā nav. Jocīgi ir tas, ka EP priekšvēlēšanu kampaņā centrā ir nevis pats parlaments, bet ES.

§  2019.gada maija EP vēlēšanās karikatūrisks stāvoklis bija Lielbritānijai. Tā izstājas no ES, taču piedalījās EP vēlēšanās. Tas ir absurds. Vēlēšanās uzvarēja partija “Breksit” Naidžela Faradža vadībā, apmēram par 20% apsteidzot pārējās partijas. Būtu amizanti, ja tas tā nebūtu noticis.

§  Francijā Makrona partija, Vācijā Merkeles partija zaudēja. Vācijā uzvarēja liberālā “zaļo” partija, jo vāciešiem joprojām ir paniskas bailes no nacionālistiskuma ideoloģijas.

§  EP tāpat kā jebkuru vēlēšanu rezultātu nosaka katras valsts tiesiskā kultūra, tautas politiskā izglītotība, tautas patriotisma līmenis, politiskās atbildības izpratne. Tas ir būtisks faktors, dziļi ietekmējot Eiropas vienotības perspektīvas. Atšķirības ir lielas; katrā valstī ir sava kulturoloģiskā specifika, tautas vispārējās attīstības pakāpe. Atšķirības traucē Eiropas vienotību. Turklāt ne visi vienādā mērā izturas pret Eiropas vienotības ideju, saskatot šajā idejā samākslotību, politisko intrigu kādu spēku interesēs. Daudzi pret Eiropas vienotības ideju izturas kā pret politiskās demagoģijas elementu.

§  EP pēc 2019.gada maija vēlēšanām pārsvars joprojām būs tiem, kuri vēlas saglabāt ES. Tie ir kristīgie demokrāti + sociālisti + demokrāti + sociāldemokrāti. Taču viņi ieguva mazāk vietu parlamentā nekā 2014.gada vēlēšanās. EP turpmāk būs pārstāvētas 9 politiskās grupas + “citi” (30 vietas no 751 vietas).

§  Nacionālistiskuma ideoloģiju vēlēšanās visvairāk atbalstīja Itālijā, Francijā, Lielbritānijā, kā arī Polijā, Horvātijā, Slovēnijā; Ungārijā Viktora Orbana partiju “Fides” atbalstīja 52% no vēlētājiem. Austrijā Sebastjana Kurca partiju atbalstīja 35,4%, Itālijas partiju “Līga” (vada Salvini) atbalstīja 35%.  

                      

Globālisms

·       Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija.

·       Globālismā, neskatoties uz tā vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu.

·       Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes, atšķirību un robežu izzušanu.

·       Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes.

·       Ideoloģiskais globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību, inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra.

·       Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”.

·       Ideoloģiskā globālisma oponents ir kļuvis nacionālistiskums – nacionālistiskuma ideoloģija, kas ir suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas idejiskais kodols.

                      

Refleksiju fragmenti (5)

§  Ja brīvība ir obligāta norma, ko ideoloģiski uzspiež neoliberālisms, tad tā vairs nav brīvība, bet demagoģiski rafinēti noformēta nebrīvība. Ja politisko, nacionālo, valstisko vienaldzību (indiferenci) cenšas padarīt par normu, kā to dara neoliberālisms, tad sabrūk valstiskās suverenitātes institūts un sociuma dzīves kārtība vispār. Tāds stāvoklis ir izdevīgs vienīgi modernajai kolonizācijai vārdā “globalizācija”. Tauta bez valsts degradējas. Valsts ir tautas kolektīvās vienotības garants. Ja nav valsts, tad nav arī tautas kā kolektīvs subjekts.

§  Masu sabiedrības tipiskākais pārstāvis Das Man (Haidegers) jau sen ir kļuvis agresīvs un cietsirdīgs, jo jūt, ka no viņa baidās, viņam cenšas pielabināties un izpatikt, priekš viņa ir radīta masu izglītība, “tautas varas” ideoloģija, masu kultūras industrija, masu mediji, masu ražošana.

§  Brīvības, vienlīdzības, pašcieņas apziņu nevar radīt tehniskā ceļā ar tehnoloģiskām metodēm. Nepieciešamas ir psiholoģiski dziļi motivētas ideoloģiskās konstrukcijas. Haidegers tādu nākotnes ideoloģiju dēvēja par “jauno humānismu”. Mūsdienu liela nelaime ir humānisma nepareiza formulēšana, humānismam uzspiežot visus divkosīgā “plurālisma” veidus – patiesības plurālismu, morālo plurālismu, uzskatu plurālismu utt. “Jaunā humānisma” realizācija nav iedomājama bez radikālām izmaiņām cilvēkā, cilvēku atbrīvojot no Das Man mentalitātes, kas noteikti ir utopisks mērķis. Atbrīvošanās no Das Man mentalitātes ir cilvēka iekšējās brīvības panākšana, kad brīvība (tās visi aspekti) ir metafiziski izjusts garīgais fenomens.

§  Kvantitāte vienmēr ir vājums un nepilnvērtība. Kvalitāte vienmēr ir spēks un pilnvērtība. Masu sabiedrības galvenais atribūts “kvantitāte” sabojā jebkuru ideju, pasākumu, darbu, domu, priekšlikumu. Masas ir vājuma iemiesojums; jo lielāka masa, jo tajā ir mazāk īstu cilvēku un īsts cilvēciskums.

§  Tādi slaveni jēdzieni kā “republika” un “demokrātija” jau no XIX gs. sākuma tika uztverti kā nedabiski izteikumi;  skan skaisti, bet dzīves praksē vienalga ir terors, asinsizliešana, sociāli politisko procesu virzītāji praktiski ir mazizglītoti izlecēji, parvēniji, kuriem nav pat īsti saprotams, kas ir “republika” un kas ir “demokrātija”.

§  Vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka vēršanās pret “saimniekiem” ir sākusies no apakšas, bet   varas augšas (elite, inteliģence) ir tikai centusies sakārtot apakšas rīcību; boļševiki 1919.-1920.g. arī tikai sakārtoja zemnieku un strādnieku sākto asinsizliešanu – “saimnieku” masveidīgo nogalināšanu.

§  Var droši uzskatīt, ka Ļeņins, Staļins, Čerčils, Hitlers, Gandi, Neru, Rūzvelts, de Gols pieder vienai politiskajai kultūrai – tai kultūrai, kas nosaka nacionālisma, liberālisma un komunisma politisko teoriju kopīgos konceptuālos principus un mērķus. Visi no viņiem bija atkarīgi no masu sabiedrības prāta un gara, masu inteliģences intelektuālā potenciāla un morālā līmeņa, masu elektorāta kaprīzēm un neprognozējamības, masu mediju izmantošanas politiskajos un ideoloģiskajos procesos.

§  Markss nebaidījās atzīt tautu dabisko nevienādību; viņš rakstīja, ka “pasaules tirgu un mūsdienu ražošanas spēkus ir jāpakļauj visvairāk attīstīto tautu vispārējai kontrolei”.

§  Drīkst secināt: civilizācijas progress ir komunikācijas līdzekļu (transporta, sakaru) progress, ļaujot satikties un sazināties visā planētā. Tiesa, tāds progress veicina arī netaisnību, nevienlīdzību, paverdzināšanu, “globalizāciju” kā jauna tipa kolonizāciju planētas mērogā.

§  Rietumu civilizācijā strauji samazinās to cilvēku skaits, kuriem garīgās intereses ir lielākas nekā materiālās intereses. Viņu vietā stājas cilvēki, 1) kuriem ģimene nav dzīves organizatoriskais, institucionālais pamats un vērtība, 2) kuri atsakās dzemdēt bērnus dzīves baudīšanas labā, 3) kuri ar prieku atsakās no valstiskās suverenitātes, 4) kuri atsakās no tautas kā vienota subjekta, 5) kuri atsakās no senču garīgā mantojuma, 6) kuri jūsmo par poliamoriju – ētisko uzskatu sistēmu, kad viens cilvēks var “mīlēt” daudzus vienlaicīgi.

§  Postmodernisma korifeji ir Batajs, Liotars, Delezs, Bodrijars; galvenie jēdzieni – simulakrs, simulācija, kods, rizoma, šizoanalīze.

§  Agrāk klasiskajā izglītībā dominēja vēsturiskums, pārmantojamība, sistēmiskums, loģiskums, secība, racionalitāte. Masu izglītībā dominē antivēsturiskums, fragmentārisms, aloģiskums, nesistēmiskums, iracionālisms.

§  Informācijas milzīgais apjoms internetā sekmē informācijas inflāciju: informācijas plūdi nepārvēršas zināšanās, zūd uzticamība informācijai.

                      

Refleksiju fragmenti (4)

§  Uzvarētāji mēdz atdarināt uzvarētos; īpaši tad, ja uzvarētāji attīstības ziņā ir nabadzīgāki par uzvarētajiem; vēsture zina šādus atdarināšanas gadījumus: Roma atdarināja Jūdeju, arābi – persiešus, turki – arābus, bizantiešus, spāņi – indiāņus, mongoļi – ķīniešus, madjāri – ģermāņus, spāņi – arābus, krievi – vāciešus (pēc 1945.g.); vestgoti, ostgoti, teitoņi, ķelti, angļi, sakši atdarināja romiešus.

§  Markss nemīlēja proletariātu, Freids bija vienaldzīgs pret seksu, Nabokovam skolā bija vājas sekmes krievu valodā, Teodors Hercls (cionisma pamatlicējs) nemīlēja ebrejus un vēlējās būt prūšu aristokrāts.

§  Rietumu galvenā stratēģiskā līnija ir modernizācija: uzskats, ka dzīves progresu var panākt tehnoloģiski, nemainot cilvēku dabu.

§  Austrumeiropā XX gs. nogalē modernizācijas mānija bija pamatā soc.sistēmas sagraušanai, “perestroikai”, vēloties “atgriezties Eiropā” u.tml. Taču cilvēku resursu kvalitāte izrādījās tik bēdīga, ka modernizācija pārvērtās katastrofā.

§  XXI gs. Rietumu civilizācijā galvenais kļūst globalizācijas un tradicionālisma konfrontācija. Abi koncepti ir eklektiski, izmantojot dažādus konceptuālos risinājumus.

§  Lai 2008.gada krīzes laikā glābtu Rietumu banku eliti, tika nodrukāti ne mazāk kā 4 triljoni dolāru.

                      

Refleksiju fragmenti (3)

·       Postpatiesība, “feiki”, “dīpfeiki” ir cilvēces evolūcijas rezultāts. Tas nav vienīgi rases izmiršanas loģikas rezultāts, kad bojāejas fatālisms neveicina racionālu diskursu un nenovēršamais liktenis veicina dažāda veida iracionālismu.

·       Pasaule, dzīves īstenība cilvēka smadzenēs neatspoguļojas precīzi, jo sava loma ir zināšanām, emocijām, temperamentam, koriģējot realitātes doto materiālu. To ironiski bieži dēvē par subjektīvu pieeju. Taču faktiski objektīva pieeja nevar būt. Var būt tikai subjektīva pieeja. Cilvēks nevar neņemt vērā savas zināšanas utt.

·       Ticamība informācijai ir lielāka, ja informācija atbilst mūsu pieredzei.

·       Cilvēki par citu cilvēku nedarbiem vairāk interesējas nekā par saviem nedarbiem.

·       Tomass Džefersons vēstulē Džonam Ādamsam brīnījās, kā tik ilgi var jūsmot par Platonu.

·       Nodevības veidi ir dažādi: banāla laulības pārkāpšana, kolēģa denuncēšana, kolaboracionisms, spiegošana, kompradorisms. Nodevības motivācija ir sarežģīta: nauda, karjera, patmīlība, šantāža, skaudība, naids. Nodevības simboli: Jūda, Karalis Lirs.

·       Dievam ir vajadzīgs Velns; tādu vajadzību nosaka dialektika.

·       Anglosakši pret inteliģenci izturas kā pret varas dienesta dalībnieci (Intelligence Service).

·       Luijs XIV, Saules karalis: “Valsts esmu es” (L’etat c’est moi).

·       Kisindžers par valstīm bez suverenitātes teica, ka tām “nav savs telefona numurs”.

·       Kalpojot varai, nav gara kaislības, prāta lidojums, bet ir tikai ziņojumu teksti.

·       Dievs komunicē ar cilvēkiem notikumu valodā; katrs notikums ir Dieva saruna ar cilvēkiem.

·       Muļķības rezultāti un nodevības rezultāti ne ar ko neatšķiras.

·       Feminismam ir daudzi varianti. Jaunākie varianti: anarhofeminisms, kiberfeminisms, ekofeminisms.

·       Sabiedrības drošību mūsdienās apdraud narkotizācija, alkoholizācija, šizofrēnizācija, debilizācija.

·       Sabiedrības drošībai ir divi slāņi: emocionālā drošība un intelektuālā drošība.

·       Apziņas šizofrēnizācijas atsevišķs variants ir apziņas dialoģizācija, kas ir apziņas “pluralizēšanas” maskēts veids, sagraujot monoloģiskās zinātnes un monoloģiskās tradīcijas autoritāti (vienas patiesības autoritāti).

·       Rietumu civilizācijā ir iespējamas 95.tēzes par Rietumu civilizācijas norietu.

·       Gēnu rediģēšanas tehnoloģija (CRISPR) ir no 2013.gada. 2017.gadā Kalifornijā bija pirmā operācija, lai rediģētu pieauguša cilvēka genomu.

                      

Sabiedriskās apziņas nianses

Ø  Zinātniskā interese par sabiedrisko apziņu sākās tikai XIX gadsimtā. Tas bija laiks, kad Eiropā krasi pieauga iedzīvotāju skaits un radās tādi jauni sociālie fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu kultūra. Šo fenomenu fiksēšana un analīze turpinājās XX gadsimtā.

Ø  Pirms zinātniskā diskursa par masu sabiedrību un tās sabiedrisko apziņu vispirms bija pūļa analītika. Pūlis bija vēsturiski vienmēr sastopams. Pūļa skaidrojumi bija pazīstami   no antīkā laikmeta. Tāpēc masu sabiedrības klātbūtne vispirms netiešā veidā atspoguļojās pūļa analītikā. Tā tas bija G.Lebona darbos.

Ø  Masu sabiedrības un masu apziņas pirmo plašāko zinātnisko skaidrojumu veica H.Ortega-i-Gasets XX gadsimta pirmajā pusē.

Ø  Sabiedriskās apziņas jēdzienu Rietumos pirmais lietoja izcilais franču sociologs Emīls Djurkheims. Tiesa, viņš nelietoja jēdzienu “sabiedriskā apziņa”, bet lietoja jēdzienu “kolektīvā apziņa” (Counscience collective). Jēdziens “sabiedriskā apziņa” tiek lietots marksismā. Pirmais šo jēdzienu esot lietojis Ļeņins 1895.gadā.

Ø  Par sabiedrisko apziņu parasti sauc sabiedrībā sastopamo kolektīvo priekšstatu summu. Sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes līmeni.

Ø  Sabiedrībā kolektīva priekšstatu summa varēja rasties, pateicoties masu komunikācijai un masu izglītotībai. Tāpēc joprojām par sabiedriskās apziņas galveno faktoru uzskata medijus, kuri dziļi ietekmē sabiedrisko apziņu. Kā zināms, masu komunikācija vispirms sākās ar preses rašanos un straujo uzplaukumu XIX gs. nogalē, radio un TV izmantošanu XX gadsimtā. XX un XXI gadsimta mijā masu komukācijas līdzekļiem (MKL) pievienojās interneta sociālie resursi. Būtisks sabiedriskās apziņas ietekmēšanas līdzeklis ir masu garīgā kultūra (īpaši kino).

MKL spēj ietekmēt cilvēku dzīvi visā tās daudzveidībā. Būtiski ietekmē domāšanas saturu – tēmas, idejisko ievirzi. MKL nosaka domāšanas stilu, jaunu vērtību rašanos, kā arī kontrvērtību funkcionēšanu.

Ø  Sabiedriskās apziņas fenomenā ietilpst tas, ko dēvē par sabiedrisko domu. Ar tik tikko minēto jēdzienu apzīmē sabiedrības viedokli, kas ir aktuāls zināmā laika periodā. Sabiedriskā doma ir ikdienišķa (relatīvi īslaicīga) izpausme atšķirībā no sabiedriskās apziņas, kas var stabili funkcionēt ilgu laiku. MKL nosaka sabiedrisko domu. Turklāt var būt tāds sabiedriskās domas potenciāls, kas var būtiski izmainīt sabiedrisko apziņu relatīvi ātrā tempā.

Ø  Apziņa ir individuāla parādība, taču to ietekmē vide (kultūra): vecāki, radi, draugi, kultūras simbolika utt.

Ø  Apziņas individualitātes (orģinalitātes, patstāvības) līmenis cilvēkiem ir dažāds atkarībā no intelektuālās, garīgās attīstības pakāpes, kā arī no izglītotības, erudīcijas apjoma. Tas atsaucas uz sabiedrisko apziņu – tās monolītumu. Tāpēc aktuāls ir jautājums par sabiedriskās apziņas subjektu. Nākas zināt, vai viena tipa sabiedriskā apziņa aptver visu sabiedrību jeb katrai sociālajai grupai sabiedrībā ir sava specifiska sabiedriskā apziņa. Masu sabiedrības (masu cilvēku) sabiedriskajā apziņā ļoti liela loma ir domāšanas šabloniskumam, depersonalizētībai, masu kultūras stereotipiem, MKL propagandētajam materiālam.

Ø  Sabiedrības dzīvi regulē ne tikai likumi, konstitūcija. Regulē arī morāle, kas pulsē sabiedrībā. Tāpēc ļoti liela loma sabiedriskajā apziņā ir morāli tikumiskajam komponentam, kas praktiski funkcionē kā sabiedrības dzīves kvalitātes motors.

Ø   Djurkheims: “Tikumība ir nepieciešamais minimums, bez kura nevar iztikt, tā ir ikdienas maize, bez kuras sabiedrība nevar dzīvot”.

Ø  Zinātne sabiedriskajā apziņā saskata divus līmeņus: 1) ikdienišķi praktisko, kas ir psiholoģiskā izpausme, un 2) zinātniski teorētisko, kas ir ideoloģiskā izpausme. Tāpēc sabiedriskās apziņas attīstībā liela loma ir izglītībai, kura ietekmē zinātniski teorētisko līmeni, sniedzot klasiskas zināšanas par dzīves visiem aspektiem – materiālo un garīgo sfēru.

Ø  Cilvēkus vieno zināšanu kolektīvais raksturs. Zināšanas vieno sabiedrisko apziņu.

Ø  Cilvēks piedzimst ar instinktiem un spējām, kas ļauj viņam attīstīties. Cilvēkā neiedzimst zināšanas; zināšanas cilvēks iegūst no sabiedrības tajā pastāvošās izglītības ceļā. Zināšanām ir noteikts skatījums uz dzīvi, noteikta vērtību sistēma; var teikt – zināšanas ir sabiedrība katrā cilvēkā.

Ø  Dzīves laikā izpaužas katra cilvēka individuālā pieredze atkarībā no viņa prāta spējām, psihiskā satvara.

Ø  Katrā cilvēkā ir divas apziņas – individuālā, tikai attiecīgajam cilvēkam piemītošā, apziņa un sabiedriskā apziņa, kas ir kopēja noteiktam sociālajam stratam.

Ø  Jau tika minēts, ka sabiedriskā apziņa apliecina sabiedrības garīgo stāvokli – dzīves īstenības uztveres un izpratnes kvalitatīvo pakāpi. Šajā ziņā jautājums ir par to, cik dziļi un objektīvi sabiedrība izprot dzīves realitāti. Sabiedriskās apziņas kvalitāti nosaka sabiedrības kompetence realitātes izpratnē.

Ø  Cilvēki nespēj ilgi pretoties ideoloģiskajai iedarbībai; kad šī nespēja izvēršas zināmā cinismā un nihilismā, cilvēkiem zūd atbildība par notiekošo valstī, sabiedrībā, tautā; zūd solidaritātes apziņa, līdzcietība, patriotisms. Tas viss liecina par sabiedriskās apziņas degradāciju.