trešdiena, 2016. gada 13. aprīlis

Ekstravagance



   Vēsture ir gadījuma cariste nepieciešamības caristē. Nepieciešamības cariste ir cilvēku vajadzību cariste. Cilvēks mainās un mainās viņa vajadzības. Gadījuma cariste ir cilvēka nepieciešamības diktētie gadījumi – to summa (cariste). Visjaunāko laiku nepieciešamības caristei piemīt ekstravagance. Tai ir daudzi piemēri. Tagad vēsturisko pārmaiņu aģenti vairs nav ražošana, kapitāls, tirgus, bet demokrātija, cilvēktiesības. Tā ir spekulācija. Cilvēku nepieciešamība ražot, tirgot, izmantot kapitālu saglabājās. Tikai cilvēki vairs nevēlās par to atklāti un tieši runāt. Viņiem ir it kā apnikušas sarunas par ražošanu, tirgu, kapitālu. Tā ir cilvēku šī laika vajadzība – sarunu par elementāri tiešām norisēm aizstāt ar spekulatīvu tēmu iztirzājumu. Cita ekstravagance ir tehnoloģiskās racionalitātes aizstāšana ar politisko racionalitāti, diskursu koncentrējot ap politiku, bet nevis savas eksistences nodrošināšanas tehnoloģisko segmentu. Visriebīgākā ekstravagance ir progresa apoloģētikas aizstāšana ar homoseksuālisma apoloģētiku, kas tagad Rietumu cilvēkam ir galvenā vajadzība. Homoseksuālisms tiek pārvērst par progresa liecību.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru