Refleksiju kripatas (1)

·       Globālajā inovāciju ekosistēmā visi nav vienādi; visas valstis nav vienādā situācijā, kaut gan visām valstīm var būt vienādas ambīcijas. Runa ir par tehnoloģiskās valsts statusu – spēju radīt jaunumus zinātnē un zinātniski tehnoloģiskajā sfērā. Tāds statuss nav visām valstīm, kaut gan visas valstis var censties to iegūt, lolojot ambiciozu mērķi kļūt tehnoloģiski pilnvērtīgai valstij.

·       Savas evolūcijas gaitā cilvēks izmainās. Galvenokārt izmainās garīgajā ziņā; izmainās sociālās attiecības starp cilvēkiem. Zinātne ir pierādījusi arī bioloģiskās izmaiņas cilvēkā. Cilvēka izmaiņas lielā mērā nosaka pats cilvēks. Tas notiek ar viņa radītās kultūras palīdzību. Cilvēks kultūrā rada kaut ko jaunu, un šis jaunais var izmainīt savu autoru. Dators, mobilais telefons, internets un tā sociālie tīkli veido cilvēku ar atrofētām smadzenēm; smadzeņu viena daļa netiek aktīvi izmantota un atrofējas; saka, ka tādu cilvēku ar atrofētām smadzenēm apzināti rada tie, kuri kontrolē attiecīgo tehnoloģiju pielietošanu un vēlas radīt vadāmus bioobjektus. Lielā mērā Rietumeiropā populārā „kompetenču izglītība” veicina smadzeņu atrofiju un bioobjektu radīšanu. Minētā izglītība ir vienpusīga; cilvēks ar vienpusīgu izglītību nevar neko jaunu radīt, jo viņam nav vispusīgas zināšanas, kas ir viens no pamatnosacījumiem jaunrades procesā, veicinot jaunu ideju uzplaiksnījumu.

·       Proletariāts kā šķira strauji samazinās, izzūd. Proletariāta viena daļa no rūpnīcām novirzās uz šova biznesu, kas aizvadītajos gados ievērojami paplašinās.

·       Romas pāvests Francisks: „Internets ir Dieva dāvana. Droši kļūsim par digitālās pasaules pilsoņiem”.

·       Ekonomiskās brīvības, tirgus brīvības fanātiķi, neoliberālisma ekonomikas avoti un propagandētāji – Haijeks, Fridmans, Monpelerīna (no 1947.g.) biedrība 70.-80.gados; Džefrijs Saks – „prihvatizācijas” stūrmanis Krievijā.

·       Antropomorfs velns – cilvēkam līdzīgs velns/nezvērs; kopš XX gs. 70.gadiem Rietumu civilizācijā vairs netiek stingri nošķirta Dieva pasaule un Velna pasaule.

·       Pašcieņa ir garīgās autonomijas sajūta; tā nav privilēģētības sajūta, bet gan atbildības un taisnīguma sajūta pret citiem.

·       Morāle nav patīkama lieta; cilvēks tiek novirzīts noteiktās sliedēs, viņš zaudē patstāvību, viņā rodas neveiklības sajūta sakarā ar rīcības un uzvedības ierobežošanu; no morāles nevar gaidīt kaut ko tādu, kas stimulētu maksimālu patstāvību rīkoties saskaņā ar savu gribu; morāli var uzskatīt par sava veida sodu.

·       Nevis iespējams, bet faktiski reāli eksistē kosmiskais determinisms; kosmiskais determinisms izvēršas kosmiskajā pesimismā un kosmiskajā fatālismā, apzinoties mūsu niecību kosmosa priekšā.

·       Eksistē tāda sociāli psiholoģiskā izpausme kā kolektīvās kopdarbības instinkts; tāds instinkts var būt tautai vai kādam citam sociālajam kolektīvam; šis instinkts liek kaut ko kolektīvi izdarīt, kolektīvi sevi aizsargāt; var būt tautas bez kolektīvā instinkta, kad tās pārstāvji individuāli ir gudri, apdāvināti, talantīgi, darbaspējīgi, radoši, taču kolektīvi pilnīgi bezspēcīgi un katrā kolektīvajā aizsākumā tūlīt prevalē savstarpējais naidīgums, kas pārvelk svītru jebkurai kolektīvajai iniciatīvai.

·       Svarīgi ir izprast un apspriest procesu kopainu; teiksim, deģenerācijas kopainu, postcivilizācijas ģenēzes kopainu, bet nevis atsevišķas detaļas; aizraujoties ar detaļām, zaudējam kopējo jēgu.

·       Cilvēki ir sākuši enerģiski atbrīvoties no cilvēciskuma, lai pēc iespējas ātrāk kļūtu postcilvēki.

·       Robotu pasaule ir tehnoloģiskās dehumanizācijas pasaule; darbs esot cilvēku (pērtiķi !?) padarījis par cilvēku; robotu laikmetā cilvēki zaudē darbu; tātad zaudē arī cilvēciskumu; robotu ieviešana veicina cilvēka atsvešinātību no cilvēka; zūd cilvēciski autentiska eksistence; tiek uzspiesta izvēle dzīvot kā cilvēkam jeb veģetēt kā postcilvēkam.