Minoritāšu intervence

Globālo sociālo problēmu analītikā minoritāšu intervence tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem cilvēces apdraudējumiem XXI gadsimtā. Minoritāšu intervence (iejaukšanās) ir totāla un fundamentāla, un tai ir sistēmiski visaptverošs raksturs. Dažkārt lieto apzīmējumu “minoritāšu sacelšanās”, atceroties Ortegas-i-Gaseta slaveno jēdzienu “masu sacelšanās”. Faktiski minoritāšu sacelšanās nav tas pats, kas masu sacelšanās. Minoritāšu sacelšanās ir kaut kas drausmīgāks, jo apdraud cilvēciskuma pastāvēšanu, civilizētības pastāvēšanu, kultūras pastāvēšanu. Pats bīstamākais, saprotams, ir apdraudējums cilvēciskuma pastāvēšanai, tā vietā ģenerējot postcilvēciskumu. Nākas runāt nevis par sacelšanos, bet par intervenci. Masu sacelšanās XX gs. sākumā galvenokārt bija kvantitatīva izpausme, veicinot masu ražošanu, masu komunikāciju, masu garīgās kultūras industrijas attīstību. Masu sacelšanās neiznīcināja t.s. augsto/elitāro kultūru. Neapšaubāmi, masveidīgums nebija iespējams bez kvalitātes degradācijas. Taču kvalitātes degradācija nebija primārais masu sacelšanās vēsturiskajā procesā. Turpretī minoritāšu intervencē primārais ir kvalitātes degradācija un t.s. augstās/elitārās kultūras iznīcināšana. Minoritātes pašas par sevi ir minoritātes – mazākums. Minoritātes attiecībā pret sociumu ir mazākums, un tāpēc tās nevar rīkoties ar vairākuma (majoritātes) spēku, izmantojot fizisko pārākumu savu interešu nodrošināšanā. Minoritātes var vienīgi graut kvalitāti, realizēt kvalitātes degradācijas ideoloģiju atbilstoši savai filosofijai, estētikai, sociālajai politikai, sociālizācijas formātiem. Minoritātes cenšas izvirzīties sabiedrisko diskusiju priekšgalā, cenšas publiski propagandēt sevi un savas vērtības. Minoritātes nekaunās no enerģiskas un regulāras pašprezentācijas. Minoritātes sevi pasniedz kā brendu. Minoritātes cenšas kultūrā vairot anomisko potenciālu – kultūras tradicionālo formu nefunkcionēšanu, tās aizstājot ar minoritāšu esamībai nepieciešamām formām. Mūsdienu pasaulē minoritāšu intervence ir daudzveidīga. Sabiedrības dzīvē nekaunīgi iejaucas un savas normas, vērtības uzspiež etniskās, seksuālās, reliģiskās, sociālo tīklu, dažādu subkultūru, psihiski anormālu, morāli patoloģisko radījumu minoritātes. Minoritāšu intervence izraisa sociālās organizācijas jaunas kārtības rašanos, jaunas morāles rašanos, jaunas politikas un jaunu ideoloģisko kompleksu rašanos. Minoritāšu intervence sekmē jaunu antropoloģisko situāciju (cilvēka biopsiholoģiskās izmaiņas), cilvēka identitātes destrukciju, “Post-human world” veidošanos.