trešdiena, 2019. gada 27. februāris

Mūsdienu zinātne



§  Mūsdienu zinātne nonāk neērtā situācijā, kad nākas tikties ar “mūžīgo patiesību” (veritas internelles) un “praktisko patiesību” (veritas de fait). Tas pats notiek saskarsmē ar eidētiskām (ārējām, redzamām) patiesībām un logosa (iekšējām, jēgas) patiesībām. Zinātnes ceļā vienmēr ir izvēle starp loģiku un eidētiku, diskursu un intuīciju, prātu un sirdi. Tā tas ir arī mūsdienās. Šo izvēli var izmantot nekorekti un var izmantot konstruktīvi.
§  Mūsdienu zinātnei nav viegli piedalīties disputā par cilvēku iedzimto nevienlīdzību, tautas tradīciju sakrālo nozīmi, sociālās hierarhijas svarīgumu, ideoloģiju un ezoteriskumu, sociāli politisko racionālismu un poētiskās racionalitātes izbalēšanu, darba reliģiju un garīguma stigmu, “vadāmo revolūciju” un “humanitāro intervenci”, sabiedrības liberālās transformācijas tādām tendencēm kā agresivitāte, masu emocionālie uzplūdi, provokatīvisms, institualizētā korupcija, korpokrātijas varaskāre, refleksu spēju izmainīt domāšanu, biznesa sociālo dresūru, ģimenes uzspiesto represīvo ideoloģiju un “seksuālo revolūciju” kā neoliberālisma ieroci, stulbuma emanāciju (izdalīšanos, izstarošanu, izplūšanu), slepenajiem “vēstures saimniekiem” (Dizraeli), reālo varu un slepeno varu, konvencionālo zinātni un zinātni, pasaules pārvaldīšanas triādi: transnacionālās struktūras – specdienesti – universitātes un fondi.
§  Mūsdienu zinātnes ceļā nostājas postmodernisma patiesības interpretācija; proti, jautājums par patiesības neatkarību un patiesības atkarību no patiesības deklarētāja sociālā, mantiskā, politiskā statusa.
§  Mūsdienu zinātnes ceļā nostājas arī iracionāli fenomeni: ezotēriska prakse, mistiskas mācības.
§  Mūsdienu zinātne saduras ar kultūras aksiomātikas nihilismu; respektīvi, kultūrā pieņemto normu noliegšanu, kultūras normu “plurālismu”.
§  Mūsdienās saglabājas sociālo un humanitāro zinātņu metodoloģiskā specifika. Tāpēc pastāv kognitīvās robežas starp sociālajām un humanitārajām zinātnēm, un dabas zinātnēm, nepieļaujot metodoloģisko konverģenci (pakāpenisku tuvināšanos). Joprojām aktuāls ir jautājums par robežu starp zinātniskajām zināšanām un nezinātniskajām zināšanām.
§  Sociālās un humanitārās zinātnes mūsdienās tāpat kā agrāk cenšas iegūt zināšanas par cilvēku un sabiedrību. Tās ir mākslinieciskās, ikdienišķās dzīves pieredzes, filosofiskās, reliģiskās, mitoloģiskās, morālās, politiskās, tiesību zināšanas, kuras viens gudrs vīrs nosauca par “acīm neredzamām zināšanām”.
§  Mūsdienu zinātne ir sākusi plaši un kompleksi (piem., kulturoloģijā) interesēties par cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas virsbioloģiskajiem regulātoriem; proti, kultūras regulātoriem.
§  Mūsdienās slavena kļūst bioloģiskā ģenētika, genomā noskaidrojot to, kas tiek mantots no iepriekšējās bioevolūcijas.
§  Arī mūsdienās saglabājas tēze, ka zinātne var visu pētīt, bet tikai ar diviem nosacījumiem: 1) objektivitāte un 2) priekšmetīgums.
§  Mūsdienās racionalitāte tiek iedalīta klasiskajā, neklasiskajā un postneklasiskajā racionalitātē, kas reizē kļūst zinātnes attīstības galveno etapu apzīmējums. Klasiskās racionalitātes (klasiskās zinātnes) pētīšanas priekšmets ir mehānistiskas, vienkāršas sistēmas; neklasiskās racionalitātes (neklasiskās zinātnes) pētīšanas priekšmets ir sarežģītas pašorganizējošas sistēmas; postneklasiskās racionalitātes (postneklasiskās zinātnes) pētīšanas priekšmets ir sarežgītas pašattīstības sistēmas. Dabas zinātnēs mūsdienās ir postneklasiskais periods – sarežģītu pašattīstības sistēmu pētīšana.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru