Analītiskās nianses

§  Politiskās komunikācijas veids ir t.s. simboliskā politika – vizuālo tēlu izmantošana. Simboliskā politika nav domāta racionālai izpratnei, bet ir domāta emocionāli nosacītai izpratnei, emocionāli asociatīvai izpratnei. Simboliskā politika ir politiskā menedžmenta instruments, ņemot vērā to, ka simboliskā vara ir “kvazimaģiska” vara (Burdjē).

§  Simboliskā politika lielā mērā balstās uz kultūras kodu – sava veida “atslēgām” attiecīgās tautas kultūras identitātē. Kultūras kods ir tēli kā stereotipi tautas apziņā. Simboliskā politika to ņem vērā un izmanto attiecīgās “atslēgas”.

§  Demokrātijas izsmiešana ir sena tradīcija intelektuālajās aprindās. Borhess: “Demokrātija ir ļaunprātīga statistikas izmantošana”.

§  Tards XX gs. masu sabiedrības laikmetu sauca par “publikas laikmetu”. Kanetti rakstīja par “masu kristāliem”. Tā viņš dēvēja indivīdu grupu masu uzbudināšanai; var teikt – masu vadīšanai.

§  Intelektuālā intuīcija attiecīgo materiālu kā vienotu veselumu aptver vienā mirklī. Sastopams ir diskurss par mistisko intuīciju, eņģeļu intelektuālismu, mistisko realitāti.

§  Rietumu civilizācijas pagrimuma analītikā tiek izmantots htoniskums – tas, kas attiecas uz zemes un pazemes iemītniekiem, zemes un pazemes dievībām un gariem, tiem, kuri mīt zemē vai pazemē. Runa ir par esamības infernālo līmeni – esamības saistību ar elli, ellišķo. Tiek runāts par elli uz Zemes. Mūsdienās ir radusies elle uz Zemes. Pie tā ir nonācis Rietumu civilizācijas pagrimums, kad cilvēku dzīvi vada dēmoni, no kuriem ir atkarīga tautu karma (liktenis). Turklāt tiek saskatīts kaut kas drūmāks par elli. Uz Zemes ir iestājusies totāla tumsa – pilnīga bezizeja. Pat ellē nav bezizejas tumsa, jo iespraucās gaismas stari. Par esamības infernālo līmeni liecina, piemēram, postcilvēciskā eshatoloģija; proti, cilvēku bojāeja, pie kā noved postcilvēku invāzija, likvidējot cilvēku pastāvēšanas iespējas.

  

Tagadnes elementi (9)

·       Ķīniešiem ir sena paruna: “Aulekšot uz tīģera bez iespējas apstāties un nokāpt no tīģera”. Parunai, protams, ir noteikta jēga; cilvēks var nonākt fatālā stāvoklī, kad viņa dzīves trajektorija nav koriģējama. Tas attiecas arī uz sociālajiem kolektīviem; tajā skaitā tiem kolektīviem, kurus dēvē par rasi. Demogrāfiskā pāreja ir aulekšošana uz tīģera muguras “baltajai” rasei, kā arī “krāsainajām” rasēm. Demogrāfiskajai pārejai ir fatāls raksturs. Tas tā ir tāpēc, ka acīmredzot viss ir atkarīgs no kosmiski determinētiem spēkiem - kosmiskās enerģijas ietekmes uz Zemes iedzīvotājiem.

·       Demogrāfiskās pārejas stimulētā “baltās” rases pagrimuma mentalitāte (“dzīres mēra laikā”) aktīvi tiecas restaurēt mežonības primordiālo stihiju – vēsturiski sākotnējo stihiju pirmatnējās mežonības laikmetā. Tas ir konstatējams ne tikai garīgajos procesos, bet arī sava ķermeņa, savas frizūras noformējumā, kas ir analoģisks, piemēram, āfrikāņu cilšu pārstāvjiem. “Baltajā” rasē ir sastopams pretējs process domestikācijai, jo notiek atgriešanās savvaļas primātu līmenī.

·       Uz šodienas cilvēku mentalitāti noteikti nelabdabīgi atsaucas notikumu dinamika. Tagad notikumi virzās ātrāk nekā tos spējam apgūt, izprast, novērtēt. Notikumu liels klāsts paliek bez intelektuālās apguves un analītiskā novērtējuma. Kritiska kļūst intelektuālā atpalicība no dzīves notikumiem. Vēl nesen katra jauna kustība, jauns termins, jauna koncepcija tika analizēta un iekļauta noteiktā struktūrā. Tādējādi kultūra turpinājās kā secīgs process, bija kultūras kontinuitāte bez intelektuālajām pauzēm un nezaudējot stabilus intelektuālos orientierus. Vēl nesen neradās erozija vēsturiskajā pašapziņā. Tagad informācijas sabiedrības laikmetā ir radusies jocīga aina: mēs visu zinām, bet neko nesaprotam. Mēs esam lietas kursā par notikumiem, bet nepagūstam izprast to vajadzību un noderīgumu.

  

Prasības ideoloģijai

v  Antropoloģiskās katastrofas izpausmes veido grandiozu kompleksu – antropoloģisko kompleksu. Lai analizētu antropoloģisko katastrofu, nākas šajā kompleksā izdalīt atsevišķus segmentus, elementus, virzienus. Piemēram, morāli tikumiskās izmaiņas antropoloģiskās katastrofas rezultātā. Morāli tikumiskais segments ir pats svarīgākais cilvēka dzīvē. Tāds uzskats pastāv no Aristoteļa laika.

v  Ļoti būtisks antropoloģiskās katastrofas segments ir ideoloģija.

v  Cilvēks ir biosociāla būtne. Cilvēka socializācija nav tikai dzīve sabiedrībā. Cilvēka socializācija ir eksistēšana ar noteiktu dzīves jēgu un eksistēšana noteiktā vērtību vidē. Var teikt – noteiktas ideoloģijas vidē.

v  Ja nav stingri noteiktas ideoloģijas, tad var viegli manipulēt ar sabiedrību.

v  Atsevišķs ideoloģijas mērķis var būt naida veicināšana pret ideoloģiju. Ja ir naids pret ideoloģiju, tad tas praktiski liecina par vēlēšanos kalpot tai ideoloģijai, kura dotajos apstākļos ir izdevīga un kuras slavēšana ir piemērota savtīgām interesēm. Atziņa, ka cilvēks bez stabilas ideoloģijas pārvēršas dzīvniekā, ir pareiza un vēsturiski apstiprinājusies.

v  Ideoloģija nav skaisti lozungi, bet ir precīzi formulēti dzīves mērķi un dzīves vērtības.

v  Reliģija kā ideoloģija balstās uz ticību. Laicīgā ideoloģija balstās uz zinātnisko izziņu, racionālismu; laicīgajā ideoloģijā dzīves fenomenu interpretācija balstās uz faktiem, realitāti, zinātniski pierādītu patiesību.

v  Īsta ideoloģija nepieļauj karjerismu, konjunktūru, egoismu u.tml.

v  Ideoloģijas sociāli idejisko vērtību apliecina stāvoklis tajā sabiedrībā, kurai adresēta attiecīgā ideoloģija. Šis stāvoklis izpaužas sabiedriskajā apziņā.

v  Ideoloģija var sabiedrībā veicināt sociālo naidīgumu pret atsevišķām šķirām, atsevišķiem sabiedrības slāņiem; var veicināt sociālo naidīgumu pret dažādām normām un vērtībām, kā arī citām tautām un nācijām, citu sociāli politisko iekārtu, citu ideoloģiju utt.

v  Ideoloģijas retorika var būt atklāta, agresīva, ciniska, kā arī utopiska, demagoģiska un piepildīta ar publicistisku liriku, skaistām deklarācijām, emocionālām meditācijām, eksaltētu jūsmu.

v  Ideoloģijai jābūt priekšmetiskai, konceptuālai un analītiskai. Tāda ir tradicionālā prasība ideoloģijai. Ideoloģijai neklājas veicināt intelektuālo brīvību kā iespēju būt histēriskam, nekritiskam, tendenciozam. Ideoloģija nedrīkst veicināt idejisko rutīnu vai pat idiotisma rutīnu.

  

Tagadnes elementi (8)

§  2007.gadā amerikāņu zinātnieks, Nobela prēmijas laureāts (1987.g.) Robert Merton Solow (1924) pierādīja, ka datori neietekmē darba ražīguma pieaugumu ne tikai ASV, bet arī pārējā pasaulē. Palielina darba ražīgumu tikai pašu datoru ražošanā.

§  XX gs. vidū sāka strauji pieaugt interese par vadības teorijām. Pirmā radās kibernētika – vadības vispārējā teorija, kas balstās uz veselo saprātu un matemātikas modeļiem, lielu uzmanību pievēršot atgriezeniskajiem sakariem; respektīvi, jāzina, kā objekts reaģēs, kādu ietekmi atstās tā vadības rezultātā. Pēc kobernētikas sekoja sinerģētika – pašorganizācijas teorija. XX gs. nogalē radās vadāmā haosa teorija.

§  Vadības teoriju popularitāte veicināja pievērsties cilvēku vadības psiholoģiskajiem aspektiem. Tā, piemēram, tika noskaidrots, ka cilvēks var sekot līdzi 5-7 lēni mainīgiem fenomeniem vai 1-2 ātri mainīgiem fenomeniem; cilvēks var ņemt vērā tikai 5-7 faktorus; cilvēks var radoši strādāt ar 5-7 cilvēkiem.

§  Mūsdienu sociālajā filosofijā akcentē mūžseno metafizisko konfliktu starp tiem cilvēkiem, kuri vēlas vienīgi grābt priekš sevis, un starp tiem cilvēkiem, kuri gatavi atdot un palīdzēt. Tāpēc nevis šķiriskā pieeja ir galvenais sociuma klasifikācijas kritērijs, bet gan cilvēku attieksme pret savas esamības fundamentālajiem likumiem, kuri attiecas uz alkātību, mantkārību, egoismu, altruismu. Sociuma attīstības vērtējumos un prognozēšanā stratēģiskās konstantes ir jāformulē atkarībā no minētā mūžsenā metafiziskā konflikta.

§  Sociālā entropija ir sociālo subjektu sabrukšanas tendence. Tā attiecas uz tautu, valsti, sociālajām grupām, etniskajām un reliģiskajām grupām. Ja vara/elite nepretojas  sociālajai entropijai, tad sākas haoss, masveida bezatbildība, netaisnība, pieaug noziedzība, likumu ignorēšana, sabrūk ģimene kā sociālais institūts. Piemēram, sabrūk tauta kā zināms kopums, zināma vienota sociālā kopa. Šī kopuma vienotības vietā stājas individuālisms – atsevišķu indivīdu egoisms, atsevišķu indivīdu grupu (partiju, oligarhu klanu, korporāciju vadības) egoisms, kad tautas kolektīvo interešu vietā dominē individuāli egoistiskās intereses un vērtības, kuras visjaunākajā laikā tiek maskētas kā “globālisms”. Tautas nacionālās intereses un vērtības (piem., suverenitāte, neatkarība, brīvība) pārstāj eksistēt.

  

Cilvēks

Cilvēks ir dabas sastāvdaļa. Pret to grūti iebilst. Pret to noteikti atsacīsies iebilst indivīdi, kuri paši sevi uzskata par “dabas bērniem” vai kuri jūsmo par cilvēka dziļo vienotību ar dabu kā Homo sapiens eksistenciālo pamatu. Tēma par cilvēka “atgriešanos dabā” vilina ne tikai filosofus-diletantus, bet arī rakstniekus, sociālos fantastus, kā arī nopietnus psihologus, etnologus. Jautājumā par cilvēku kā dabas sastāvdaļu ir viena būtiska problēma. Proti, cilvēka apzinātā velme atrauties no dabas un tās likumībām. Droši drīkst atzīt šīs velmes rašanos sensenos laikos, kad cilvēka un dabas vienotība vēl bija maksimāla, taču cilvēkā uzdīga kaut kāda urdoša atskarsme par šīs vienotības kaitīgumu un cilvēks sevi sāka morāli orientēt un praktiski organizēt, lai “izietu” no dabas un pārvarētu dabas likumu ietekmi. Zinātne par šī procesa sākumu neko nevar paskaidrot. Zinātne vienīgi intelektuāli intuitīvi pieļauj šī procesa realitāti, jo par to skaidri un gaiši liecina cilvēka vēsturiskā virzība, cilvēka mentālā (īpaši morāli tikumiskā) evolūcija un tās rezultāti. Cilvēks, apzināti atraujoties no dabas, pirmkārt un galvenokārt tiecās atbrīvoties no zvēru instinktiem. Savas evolūcijas pirmatnējībā cilvēks, domājams, būtiski neatšķīrās no dabā sastopamajiem zvēriem. Cilvēks nevēlējās būt zvērs. Cits jautājums ir par to, cik lielā mērā cilvēkam tas ir izdevies. Ne velti joprojām ir sastopama cilvēka salīdzināšana ar zvēru. Tāds salīdzinājums pieļauj, ka cilvēkā zvērs ir saglabājies. Tādu viedokli var sastapt viscienījamāko Rietumu filosofu tekstos. Komunisma, multikulturālisma neiespējamība tiek skaidrota ar cilvēka slikto (arī zvēra) dabu. Antropoloģiski humānistiski orientētā doma, saprotams, pret cilvēku izturas kā pret augšupejošu fenomenu; cilvēks atrodas nemitīgā pašpilnveidošanās procesā, kura elementi ir pašanalīze, pašvērtējums, paškritika, pašcieņa, pašapziņa. Cilvēkam lielā mērā ir izdevies atbrīvoties no principa ļaunumam atriebties ar ļaunumu. Cilvēks sevī nostiprināja piedošanas, iecietības kompleksu. Tiek uzskatīts, ka galvenais faktors cilvēka augšupejā ir gars. Cilvēku par cilvēku padara cilvēka gars. Gars pretojas visam sliktajam; gars paceļ cilvēku pāri visam ļaunajam, amorālajam, necienīgajam, nevērtīgajam. Ja cilvēks zaudē garu, tad cilvēks sabrūk. Bez gara cilvēkā sākas lejupslīde – mentālais pagrimums, intelektuālā degradācija, morāli tikumiskā deģenerācija. Labi ir zināms, ka mietpilsonība (cilvēces sērga no XX gadsimta) ir bezgarīgums. Mietpilsonis ir cilvēks bez garīguma. Cilvēks bez garīguma ir bīstamāks un šausmīgāks par zvēru. Zvēru vada noteikti instinkti, kas viņu “regulē”, nosaka viņa rīcības trajektoriju un robežas. Zvēram ir mēra sajūta. Mietpilsonis bez garīguma nepazīst mēra sajūtu. Ja nav garīguma, tad cilvēks paliek bez “menedžmenta”. “Balto” rasi postošās demogrāfiskās pārejas sekas arvien trakāk veicina garīguma lejupslīdi masu sabiedrībā (mietpilsoņu slānī), kad veselā saprāta vietā kūņojas iracionālisms un debilitāte.

Mentālā atombumba

Cilcēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām visefektīvāko līdzekli dzīvo būtņu fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva arī atombumbu dzīvo būtņu garīgajai (mentālajai) iznīcināšanai, neiznīcinot fiziski. Arī tas pagaidām ir visefektīvākais līdzeklis savā sfērā. Tik efektīvs līdzeklis garīgajai iznīcināšanai nav ne reliģiskā dogmātika, ne politiski ideoloģiskā dogmātika. Tas ir praktiski apstiprinājies. Šo līdzekli jāsauc par mentālo atombumbu. Runa ir par visdažādākā veida (politiskā, idejiskā, morālā u.c.) plurālismu kā kognitīvo (izzinātājdarbības) principu, kā epistemoloģisko (izziņas teorijas) principu un kā fundamentāla (normu un vērtību) relatīvisma principu. Plurālisms kā masu sabiedriskās apziņas fenomens ir jauna parādība. Tā ir apzināti ieviesta un konsekventi nostiprināta parādība neoliberālisma laikmetā. Plurālisma pamatā ir noteikta filosofiskā koncepcija un noteikta ontoloģiskā (dzīves reālās prakses) stratēģija. Filosofiskā koncepcija atzīst, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm, esamībām un tāpēc ir iespējami visdažādākie un tajā skaitā pretējie izskaidrojumi. Ontoloģiskā stratēģija ir vēlēšanās dot iespēju dažādiem sabiedrības slāņiem  un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, garīgajā kultūrā un citās jomās bez attiecīgās profesionālās kompetences un attiecīgajām specializētajām zināšanām. Plurālisms tādējādi iznīcina patiesības jēgu un zināšanu jēgu. Plurālisma prakses rezultātā nav iespējama patiesība un nav nepieciešamas zināšanas sava viedokļa prezentācijai. Plurālisms kā mentālā atombumba jau ir iznīcinājis cilvēces prāvu daļu, tajā iezombējot morālo bezatbildību, normu un vērtību fundamentālu relatīvismu, intelektuālo haosu, garīguma un ideālisma nihilismu. Mentālā atombumba ir guvusi tik grandiozus rezultātus tāpēc, ka sasaucas ar cilvēcisko instinktu iet pa vieglāko ceļu bez zināšanām, bez intelektuālās piepūles, bez jebkāda veida atbildības. Vārdu sakot, mentālā atombuma saderas ar cilvēcisko aprobežotību, neattīstību, neizglītotību, hipertrofētu pašpārliecinātību, idiotisku ambiciozitāti, kretīnisku paštaisnīgumu. Lūk, piemērs no mentālās atombumbas degradētās sabiedrības daļas: 1) “..muļķības, patiesā suverenitāte ir mūsdienu mīts”. Tātad savas valsts suverenitāte, Tēvzemes neatkarība, tautas politiskā brīvība sociuma kādā daļā vairs nav nekādas vērtības, dzīves nepieciešamība, pašcieņas apliecinājums.

  

Tagadnes elementi (7)

·       Mūsdienu analītiskajā antropoloģijā atsvešinātības tēma nav mazāk aktuāla un varbūt pat ir daudz vairāk aktuāla nekā Marksa laikā, kad viņš Rietumu intelektuālajos diskursos aizsāka šo tēmu. Marksam atsvešinātības avots bija kapitālistiskā ekspluatācija, kas pamatā asociējās ar rūpniecisko ražošanu un proletariāta atsvešinātību šajā darbībā. Mūsdienās atsvešinātības spēka līnijas neattiecas tikai uz ekonomiku. Par to jau diskutēja eksistenciālisma filosofija, atsvešinātību saistot ar cilvēka apziņas (savas eksistenciālās esamības izpratnes) specifiku. Mūsdienu pasaulē ir iespējami totāli atsvešināti cilvēki; viņi ir formāli un mehānistiski iekļauti mūsdienu pasaules dzīves stihijā, un viņi ārēji iesaistās reālajās dzīves norisēs; taču tajā pašā laikā viņi iekšēji ir pilnīgi atrauti no īstenības, viņi dzīvo bez organiskiem sakariem, emocionālās līdzdalības, kopīgām vērtībām utt. Tādiem cilvēkiem atsvešinātība funkcionē kā programma, eksistenciālā stratēģija, savas dzīves jēgas un misijas pamatojums. Tādi cilvēki ir sava veida antropoloģiskā versija – faktiski radikāla subversija. Kultūrā ir subkultūras, cilvēku populācijā ir subversijas.

·       Instalācijas formāts ir ne tikai postmodernisma kroplībās. Instalācijas formāts ir arī politiskajās kroplībās – politisko partiju koalīcijās valsts pārvaldībā. Arī politiskajā sfērā tagad var būt no dažādiem materiāliem veidotas kompozīcijas. Arī politiskajā sfērā tāpat kā postmodernismā valda princips: jo nesaderīgāki materiāli, jo “skaistāk”.

·       Ģenētiskais faktors ietekmē to, ko var saukt par tautas intelektu. Tautas labklājību nosaka tautas intelekta līmenis, bet nevis labklājība nosaka tautas intelekta līmeni.

·       Analīze ir zinātniskās un filosofiskās metodes svarīga sastāvdaļa. Taču analīze praktiski tiek lietota ļoti dažādi. Analīzes klasiskais variants ir fundamentālo elementu atlase un izolēšana, lai pierādītu hipotēzi vai analītiskās intuīcijas pareizību utt.

·       Rietumu kultūrās sociālais regulators ir likums; aktuāla ir seno romiešu tēze “Lai sabrūk pasaule, bet valda likums”. Sastopama tēze “Kamēr valda likumi, pasaule neies bojā”. Taču mēdz būt arī kultūras, kurās sociālais regulators ir sirdsapziņa un taisnīguma prasība; tādās kultūrās taisnīgums ir svarīgāks par likumu.

·       Vitenbergā 1517.gadā prezentētās 95 tēzes patiesībā bija finansu darbības (kapitāla uzkrāšanas) leģitimācija Dieva acīs un kristiānisma mācībā. Tika gaidīts Dieva atbalsts kapitālismam, kura centrā ir kapitāls un tā iegūšana ar visdažādākajiem paņēmieniem.

·       Populārs ir ideoloģiskais modelis, kura pamatā ir nacionālā identitāte. Diemžēl šajā modelī reti izdodas sabalansēt nacismu un iecietību, saprātu un bezprātu, nacionālismu un šovinismu.