Tauta

   Valsts var attīstīt tikai to vērtību sistēmu, kura ir tautas garā un prātā. Valsts nevar mākslīgi uzspiest citu tautu vērtību sistēmu, kas vienmēr ir noteiktas mākslīgas ideoloģiskās sistēmas uzspiešana un kurai ir savas doktrīnas saskaņā ar svešās valdošās elites interesēm.

   Tāds viedoklis dominēja vēsturiski ilgu laiku. Vēsturiski ilgu laiku bija aizdomas, ka tautu var vadīt un ar tautu var manipulēt. Tagad šīs aizdomas ir izvērsušās stabilā un legālā konstatācijā. Valdošās elites publiski nekaunās atzīt, ka tauta ir vadāms fenomens un tas ir normāli.

   Agrāk bija zināms viedoklis par tautas aizstāvjiem. Tauta pati sevi neaizstāv. Tas bija skaidrs. Skaidrs bija arī tas (jaunajos laikos), ka tautu aizstāv tās inteliģence. Inteliģences misija ir kalpot tautai, realizējot apgaismības un sociāli politiskos projektus

   Jau 19.-20.gs. mijā aktuāls kļuva jautājums par inteliģences kvalitāti. Eiropā tas bija starptautiska rakstura jautājums, jo inteliģences kvalitāte (nespēja aizsargāt tautu) izraisīja bažas un neapmierinātību daudzās zemēs. Īpaši tajās zemēs, ar kuru tautu valdošā elite veica grandiozas manipulācijas.

   Tās Austrumeiropas tautas, ar kurām 20.gs. beigās sāka grandiozi manipulēt Rietumu (ASV) valdošā elite, uzspiežot t.s. liberālās demokrātijas, patērēšanas sabiedrības, hēdonisma vērtības, visvairāk izjuta savas inteliģences palīdzības nepieciešamību, jo tautas intuitīvi pretojās „eiropeiskās kultūras augstākajiem sasniegumiem”.

   Tautas intuitīvi saprata, ka tām uzspiež svešas un organiski nepieņemamas vērtības. Taču Austrumeiropas daudzās zemēs ar Latviju priekšgalā inteliģence izrādījās ļoti vāja, neapzinīga, nelojāla savai tautai, uzpērkama, zombējama, pakalpīga, nodevīga. Atsevišķām tautām (latviešiem) inteliģences līmenis ne reti ir noslīdējis līdz deģenerātu pakāpei, kas var ļoti negatīvi atsaukties uz attiecīgās tautas likteni – pastāvēšanas un saglabāšanās iespējām. Tautas dzīve bez savas inteliģences ir dzīve bez galvas un sirds – prāta un sirdsapziņas. Saprotams, tā nav dzīve, bet nīkuļošana, nevarot sagaidīt savu pēdējo stundu.

   Krievijas inteliģences kāda daļa ir spējīga palīdzēt tautai saglabāt un attīstīt savas kultūras vērtību sistēmu. Tauta to redz un jūtas gandarīta par inteliģences misijas realizāciju. Taču otra inteliģences daļa (5.un 6.kolonna) tautu tūlīt nosauca par „тупое быдло”, jo atsakās „eiropeizēties”.

Viltība

   Amerikāņu valdošā kliķe necīnās ar individuālo viedokli un necenšās aizbāzt muti atsevišķiem cilvēkiem. Amerikāņu valdošā kliķe maksimāli propagandē vajadzīgo viedokli, lai noslāpētu opozīcijas viedokli. Tāpēc rodas iespaids par vārda brīvību un demokrātiju, kas ASV faktiski funkcionē viltīgā un valdošajai kliķei izdevīgā veidā.

Likumsakarība

   Labi ir zināms, ka pastāv milzīga atšķirība starp augšupejošu valsti un lejupejošu valsti. Augšupejoša valsts atbalsta talantīgus un dedzīgus cilvēkus. Lejupejoša valsts atbalsta tikai viduvējības un dažāda ranga deģenerātus, kas ir idejiski un organizatoriski impotenti cilvēki un kuriem ir zems morālais līmenis.

   Vēsturiskās likumsakarības vienmēr iet roku rokā ar psiholoģiskajām likumsakarībām. Piemēram, jo radikālāki sociālie pārkārtojumi, jo lielāks pieprasījums pēc idejiski radikāliem cilvēkiem.

Šarls de Golls

   ASV hegemonijai Eiropā savā laikā visasāk pretojās Francija, kad prezidents bija Šarls de Golss. Viņš atklāti veica vairākus pasākumus pret amerikāņu uzkundzēšanos savā zemē un Eiropā vispār.

   Viņš nosūtīja uz ASV kuģi ar 750 milj.dolāru, lai tos apmainītu pret zeltu un zeltu nogādātu Francijā.

   Viņš izdzina NATO štabu no Francijas, izdzina 29 amerikāņu karabāzes un apm. 35 000 karavīrus. Francija izstājās no NATO.

   Viņš palielināja savas valsts zelta rezerves no 500 kg līdz 4200 tonnām.

Meli

   Viena no Rietumu lielākajām nelietībām ir pierakstīt sev uzvaru II Pasaules karā, apzināti noklusējot PSRS lomu fašisma iznīcināšanā.

   Statistika ir šāda.

   No karadarbības 1418 dienām karadarbība vācu-PSRS frontē bija 1320 dienas, bet Rietumu frontē – 293 dienas.

   Vācu-PSRS frontes garums bija 3000-6200 km, Rietumu frontes – 800 km.

   Vācu-PSRS frontē Vācija zaudēja 73% no karavīriem.

  

Debespolitika

   Krievijā pēcpadomju gados ir sastopams tāds intelektuālais virziens kā debespolitika (небополитика). To attīsta armijas bijušie izlūki un speciālo dienestu analītiķi, kuri savā laikā studējuši Военный институт иностранных языков Красной Армии.

   Internetā savos saitos viņi debespolitiku definē kā laika un gara doktrīnu. Salīdzinoši: ģeopolitika ir telpas un sociuma doktrīna. Viņu ieskatā sirdsapziņa ir zināšanu transinformatīvais līmenis. Ticība stimulē garu. Gars atmodina sirdsapziņu. Sirdsapziņa ir iedzimtā patiesība. Bet patiesība ir patiesība realitātē.

   Debespolitika pievēršās globālo procesu prognozēšanai. Tā, piemēram, Krievijā būstiskas pārmaiņas notiks 2012.-2015.gadā, uzvara būs 2015.-2027.gadā.

   Progenozēšanā tiek izmantota kosmoloģiska rakstura informācija par Visuma procesiem un to saistību ar sociālajiem procesiem uz Zemes. Eksistē tēze: pasaules izglābšanās ir cilvēkā; cilvēka izglābšanās ir cilvēcē; cilvēces izglābšanās ir pasaules uzbūvē. Uzvaras rezultāts: baltā paradigma pasaulē valdīs, to dos Krievija, uzvarēs gara brīvība.

   Debespolitikas autori uzskata, ka pastāv trīs zināšanu veidi: 1)ezoteriskas slepenas zināšanas, 2) zinātniskās zināšanas un 3) reliģiskās zināšanas.

   Debespolitikas autori saka, ka konkurencē uzvar tas, kas kontrolē nākotni. Bet nākotnē visu izšķir sirdsapziņa. Pasaule nepastāv bez iracionālā.

  

Anarhists

   Paul Karl Feuerabend (1924-1994) slavenākā grāmata saucas „Pret metodi. Izziņas anarhistiskās teorijas apraksts”.

   Autora pārliecībā zinātne ne ar ko neatšķiras no mīta. Racionalitāte ierobežo cilvēka radošās spējas, radošo brīvību un tāpēc arī zinātni ir jāatbrīvo no racionalitātes.

   Zinātnei der viss, kas veicina panākumus. Zinātnieks, kurš aizstāv savas idejas, drīkst tās propagandēt – politiski, ideoloģiski, izmantojot visdažādākos paņēmienus, pat psiholoģiski zombējot.

   Brīvā sabiedrībā zinātnei ir jāatbrīvojās no sava šovinisma, pārākuma apziņas, izcilās vietas kultūrā.

   Zinātnei ir jāatbrīvojās no valsts gādības.

   Autors zinātnes attīstības kontekstā priekšroku dod plurālismam, anarhistiskai un antiscientiskai pieejai. Viņa gnozeoloģiskā attieksme pret zinātni ir tipiski postmodernistiska attieksme.