Vārds „gudrība” šodien nav modē.
Ja kādu raksturo ar vārdu „gudrība”, tad to uztver kā ironisku izteikumu. Šodien
gudrība nav reāli sastopama. Tā nav vienīgā izpausme cilvēku darbībā, uzvedībā
un komunikācijā. Gudrību visur ir izkonkurējusi muļķība – veselā saprāta
trūkums. Ja modē (laikmeta iezīme) nav gudrība, tad nevar būt arī filosofija kā
cilvēka prāta un gara aicinājums. Var būt vienīgi filosofija kā profesija,
kuras centrā ir filosofijas vēsture. Tāpēc šodien iecienītā tēma par
filosofijas nāvi ir pilnā mērā pamatota. Ja nav gudrības prakse, tad nevar būt
arī filosofijas prakse.
Vārds „filosofija”, kā zināms,
sastāv no divām daļām: filo + sofija = mīlestība + gudrība. Tādējādi filosofija
ir gudrības mīlestība. Bet tas savukārt nozīmē, ka filosofija tiecas pēc „iekšējā”
– visu izpausmju būtības, jēgas, pamatmērķa u.tml. Cilvēks var dzīvot bez „iekšējā”.
Taču „iekšējais” ir visu izpausmju fundaments un esamības ass. Cilvēks var bez
tā iztikt. Cilvēks var nepievērsties „iekšējam”. Filosofs, kuram filosofija ir
viņa esamības aicinājums, bez „iekšējā” nevar eksistēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru