Specifika

   Viena vietējā dāma rekomendē: “Es novēlu visiem Latvijas iedzīvotājiem apzināties savu vērtību kā cilvēkiem un kā latviešiem”. Tātad latvieši nav tikai cilvēki, bet vēl kaut kas cits. Šī riebīgi kroplā atziņa latviešiem patīk. Pseidointelektuāļu mēslu bedre “Rīgas Laiks” jau ir apsiekalojusi šo riebīgo kroplību. Tādu riebīgu kroplību var pateikt tikai riebīgs kroplis. To arī pasaka riebīgs kroplis – pederasta māte. Sieviete, kas dzemdējusi pederastu. Vai tad var būt vēl kaut kas riebīgi kroplāks?  

   Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka latviešiem piemīt kaut kāda specifiska aprobežotība, kas nav sastopama krieviem, baltkrieviem, poļiem, ebrejiem. Tas patiešām ir kaut kas īpašs, kas piemīt latviešiem. Piemēram, ebreju vecāki bērnus jau no mazotnes māca neakcentēt savu etnisko izcelsmi. Ebrejs uz ielas ir tāds pats cilvēks kā visi citi cilvēki. Viņš nedrīkst ar kaut ko izcelties. Savukārt vietējā dāma māca latviešus būt ne tikai cilvēkiem, bet arī kaut kam īpašam atšķirībā no pārējiem cilvēkiem. Tāda rekomendācija, protams, ir specifiski aprobežota. Tāpēc aktuāls uzdevums ir šo specifiku leksiski noformēt.

   Latviešu specifiskā aprobežotība konkrēti izpaužās nespējā neko paveikt pilnā mērā, kad paveiktajā fiksējās attiecīgais materiāls visā savā pilnībā. Latvieši uz visu lūkojās specifiski šauri, kas automātiski liecina par noteiktu aprobežotību. Latviešu zināšanas un vērtējumi visbiežāk ir šauri, nepilnīgi un galu galā aprobežoti. Kāpēc tā notiek? Kā rodas šī specifiskā aprobežotība? Kāpēc veidojās minētās nepilnības zināšanās un vērtējumos?

   Iemesls ir nespējā fiksēt un akcentēt galveno. Tas ir labi zināms, ka latvieši nekad nekoncentrē savu uzmanību galvenajam. To esmu pats novērojis augstskolā, dzīvē; esmu dzirdējis kolēģu un citu cilvēku žēlošanos par latviešu nespēju saskatīt galveno un pievērsties galvenajam. Vienmēr uzmanība ir pievērsta sekundārajam vai pat tikai ārējai formai un simboliskajām asociācijām, bet nevis visdziļākajai jēgai. Tā, piemēram, izgl.un zin.ministra kandidāts Šadurskis 2016.gada februāra sākumā par savu galveno uzdevumu saskata tikumisko audzināšanu, bet nevis nepieciešamību revidēt visu izglītības sistēmu atbilstoši Rietumu civilizācijas vispārējās izglītības līmenim.

   Acīmredzot nespēja pievērst uzmanību galvenajam atsaucās uz zināšanu un vērtējumu nepilnību. Latvieši neiegūst zināšanas par patiesību, būtību, kodolu, galveno u.tml. Latvieši neprot novērtēt patiesāko, būtiskāko, kodolu, galveno u.tml. Tāpēc rodas specifiska aprobežotība gan zināšanās, gan vērtējumos.

   Kā to pārvarēt? Kas jādara, lai latvieši sāktu pievērst uzmanību galvenajam? Domājams, viss ir atkarīgs no audzināšanas un izglītības procesa, kurā jau no mazām dienām ir jāiemāca saskatīt galveno gan zināšanās, gan vērtējumos.