Jautājumi

   Jautājumi ir vairāki. Atbildes uz šiem jautājumiem var palīdzēt vērtēt latviešu tautas kulturoloģiskās evolūcijas/attīstības rezultātus/iespējas/kritiskos momentus. Jautājumi ir šādi.

   Vai teicamā padomju izglītība deva respektējamu ieguldījumu latviešu tautas vispārējā attīstībā, ņemot vērā dzimtcilvēku mentalitātes stabilizāciju daudzās paaudzēs? Vai teicamā padomju izglītība būtiski ietekmēja ģenētiski formēto tumsonību un aprobežotību? Vai teicamā padomju izglītība pēc PSRS sabrukuma palīdz latviešiem pretoties postmodernistiski liberālajai ideoloģijai, kultūras normām, formātiem utt.? Vai teicamā padomju izglītība ir garantējusi ģenētiski determinētās kulturoloģiskās atražošanas laikā jaunajās paaudzēs stabilu priekšstatu par garīgumu un tā svētīgumu cilvēka esamībā?

   Atbildot uz minētajiem jautājumiem, nākas ņemt vērā vairākus novērojumus jau no 90.gadu sākuma. 1) Jau 90.gadu sākumā studējošās jaunatnes aprindās un jauniešu veidotajos Rīgas medijos bija plaši izplatīta prasība padzīt no mācību iestādēm „vecos kadrus”. Viņus visbiežāk sauca par „vecajiem marasmatiķiem”. Tātad teicamā padomju izglītība nebija latviešos pietiekamā mērā nostiprinājusi priekšstatu par paaudžu kontinuitātes kulturoloģiskajiem aspektiem. Saglabājās tradicionālā tumsonība un aprobežotība. 2) Jau 90.gadu sākumā t.s. radošā jaunatne fanātiski nodevās postmodernisma vājprātam. Tātad teicamā padomju izglītība nebija latviešos spējusi radīt stabilu priekšstatu par mākslu, estētiskajām vērtībām, mākslas sūtību utt. 3) Jau 90.gadu sākumā latviešu inteliģence demonstratīvi novērsās no krievu kultūras – zinātnes, mākslas. Tātad vitāli nesaprata/neorientējās cilvēces māksliniecisko un zinātnisko sasniegumu hierarhijā; bija gatava patiesas vērtības aizstāt ar surogātiem. 4) Jau 90.gadu sākumā latviešu inteliģences vidējā un vecākā paaudze nespēja turpināt teicamās padomju izglītības tradīcijas, pat apzināti atsakoties no šīm tradīcijām „Boloņas procesa” vārdā.