Grēksūdzes procedūra

Grēksūdzes procedūru nosaka baznīca. Tā ir smalka procedūra. Par to raksta biezas grāmatas. Grēkus var izsūdzēt mūkam, svētam cilvēkam, Dievam, baznīcēniem. Grēkus var prasīt izsūdzēt katru nedēļu, reizi mēnesī, gadā. Eksistē speciālas instrukcijas grēku izsūdzēšanai. No 1215.gada grēki jāizsūdz katram ticīgajam, kurš ir vecāks par 14 gadiem. Lutera mācība veidoja jaunu pieeju attieksmē pret grēkošanu. Galvenās tēzes: cilvēka daba ir grēcīga; var piedot tikai atsevišķus grēkus, bet nevar piedot cilvēka grēcīgo dabu; cilvēkam ir jātic tam, ka viņa grēki ir piedoti; viss ir atkarīgs no cilvēka sirdsapziņas. Aktuāls ir jautājums, vai luterisma attieksme pret grēkošanu atsaucās uz zagšanas izplatību, biznesa amoralitāti, tieksmi pēc bagātības, par ko rakstīja Vēbers, saskatot principiālu atšķirību starp katoļu un protestantu izturēšanos saimnieciskajā darbībā. Varbūt luterisms veicināja ne tikai biznesu, bet arī negodīgumu biznesā. Biznesmenis zināja, ka viņš ir grēcīgs radījums un tāpēc nebaidījās grēkot, jo vienalga viņš paliks grēcīgs līdz kapa malai. Luterisms bija morāli un psiholoģiski izdevīgs buržuāzijai, kas strauji radās pēc Reformācijas. Atsevišķa sfēra ir soterioloģija – mācība par cilvēka dvēseles atpestīšanu no ļaunuma; cilvēkam ir divas iespējas – pilnveidoties vai pagrimt; atpestīšana no ļaunuma ir kultūras dominante; cilvēka dzīves asis ir taisnīgums, svētums un grēcība.