Brīvība

·       Cilvēkā var apspiest brīvības alkas un brīvības nepieciešamības sajūtu. Padomju ideoloģija to spēja veiksmīgi realizēt, cilvēkā apspiežot brīvības vajadzību jebkurā brīvības reālajā aspektā – politiskajā, mākslinieciskajā, zinātniskajā, profesionālajā u.c. Taču padomju ideoloģijā bija arī pozitīvs moments; cilvēka brīvība tika slavēta ekonomiskās apspiestības kontekstā; cilvēks tika pārliecināts par kapitālisma u.c. formāciju ekonomiskās apspiestības atņemto brīvību. Saprotams, ekonomiskā apspiestība netika saskatīta sociālismā, kaut gan sociālismā ekonomiskā apspiestība izpaudās tādā svarīgā jomā kā cilvēka privātā iniciatīva. Sociālisma ideoloģija cilvēkā nostiprināja naidu pret jebkura veida ekonomisko pakļautību un no tās gūto labumu atsevišķā ekspluatatoru slānī.

·       Cilvēka apziņa ir saudzējams un aizsargājams fenomens. Cilvēka apziņa ir speciāli jāaizsargā no degradācijas un sabrukuma. Tas ir ideoloģijas uzdevums un ideoloģisko institūtu (mediju, baznīcas, sabiedrisko organizāciju) pienākums. Cilvēka apziņā var iznīkt brīvības alkas un brīvības nepieciešamības sajūta. Tas var notikt masveidā. Par to liecina konkrēti novērojumi.

·       Cilvēkam politiskā brīvība un savas zemes nacionālā brīvība/neatkarība brīvības veidu hierarhijā var ieņemt visaugstāko vietu. Nacionālās neatkarības ilgas mēdz būt spēcīgas pat tajā ziņā, ka cilvēks nebaidās atdalīties no attīstības ziņā augstākas tautas, kuras pārvaldījumā viņš ir atradies daudzus gadsimtus. Politiskā brīvība ir svarīgāka par attīstību, progresu, labklājību.

·       Brīvības fundamentālisms (maksimāla dzīve brīvībā) iespējams tikai brīvībā dzīvojot, bet nevis dzīvojot verdzībā, impēriskā pakļautībā, ģeopolitiskā pakļautībā, konfederācijas sastāvā. Dzīvojot citu pakļautībā un citu sastāvā, brīvība ir tikai nosacīta vērtība un perspektīva iespējamība, bet nevis pilnasinīga apziņas nostādne. Tādos apstākļos brīvība nav pašvērtība, bet vērtība citu vērtību iegūšanai. Cilvēks var vienīgi sapņot iegūt politisko brīvību, radošo brīvību u.tml.

·       Valda atziņa, ka augstāk par brīvību nav nekas. Brīvību nedrīkst ziedot kaut kādu mērķu realizēšanai. Brīvību nedrīkst ziedot, lai „iekļūtu Eiropā”.

·       Brīvības izpratne tāpat kā citas garīgās izpratnes ir atkarīga no izglītotības, dabiskās inteliģences, tikumiskuma audzināšanas, pašcieņas, altruisma, gribas autonomijas, pašpilnveidošanās instinkta, patriotiskuma dziļuma.

·       Brīvības izpratne ir atkarīga arī no kolektīvās (tautas) politiskās pieredzes; ja ir šīs pieredzes deficīts un nebija adekvāti kolektīvie apstākļi brīvības izjušanai, tad cilvēka individuālā brīvības izpratne var būt bāla, pret brīvību neizturoties kā pret visaugstāko vērtību, kuras sniegtais labums pārsniedz jebkuru citu iespējamo labumu.