Refleksijas par Eiropu

o   Pēckara retorika par Eiropas vienotību patiesībā ir retorika par homogēnas kontinentālās zonas izveidošanu, kurā valda standarta komunikācija starp tautām un valstīm, kurām ir pieņemami universāli spēles noteikumi. Tautas un valstis brīvprātīgi izliekas būt visas vienādas, katra aizmirstot par savu unikālo iedabu. Turklāt tautas un valstis izveido centralizētu pārvaldi, atsakoties no jebkāda veida lokālās iniciatīvas un labprātīgi piekrītot lokālās iniciatīvas sodīšanai (ES galvenā iniciatīvas un nepaklausības sodīšanas forma – naudas sods).

o   ES izveidošana Eiropā iedibina jauna tipa ksenofobiju: citos saskata nevis līdzvērtīgu un savā ziņā cienījamu konkurentu, bet gan saskata apkarojamu ienaidnieku, kas nepakļaujas kopējiem spēles noteikumiem un tāpēc ir radikāli sodāms. Jaunā tipa ksenofobija pilnā mērā atbilst eiropeīdu saprāta un morāles pagrimumam  - vispārējai iracionalitātei un amoralitātei.

o   XXI gs. sākumā Eiropā sastopamā pāreja no hipertrofētā neoliberālisma uz nobriedušu konservatīvismu sekmē neoliberālisma jaunus melus: esot vērojama nevis neoliberālisma krīze, bet gan demokrātijas krīze. Melīgā atsaukšanās uz „demokrātiju” neoliberālisma diskursā saglabājas, jo nespēj izdomāt jaunu terminoloģiju sava stāvokļa izskaidrošanai.

o   XXI gs. sākumā ES zemes tāpat kā citu teritoriju uz planētas skar t.s. biznesa ģeopolitika: visu procesu pamatā ir nauda, peļņa, dolāra ietekme utt. Klasiskās ģeopolitikas vietā (ideoloģiskās un politiskās ietekmes) ir stājusies biznesa ģeopolitika (finansiālā ietekme).

o   Par prāta krīzi Eiropas intelektuālajās aprindās debatē jau no XIX gs. beigām. Spilgtākais debatētājs – Nīče. Spilgtākais viņa pieejas turpinātājs – Špenglers.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija (noteikta stadija) ir neoliberālisma un postmodernisma masveida panākumi (ideoloģiskie un pat juridiskie), revidējot un pat atceļot tradicionālos tabu: incests, pedofīlija, homoseksuālisms.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir t.s. reputācijas menedžmenta rašanās: praktiski galvenokārt „melnā piāra” formā un teorētiski reputācijas menedžmenta zinātnisko pētījumu formā.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir masu apziņā veiksmīgi iepotētā ideja, ka cilvēks lieliski spēj dzīvot bez jebkādiem garīgajiem mērķiem, lietu un parādību jēgas izpratnes, normām un vērtībām.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir attieksmē pret kultūras funkciju, kad sociuma masu priekšstatos no kultūras vairs netiek gaidīta un pieprasīta funkcija neskaidro pārvērt skaidrajā, nepatieso pārvērt patiesajā, neredzamo pārvērt redzamajā, nesaprotamo pārvērst saprotamajā. Tādējādi ir notikusi kultūras funkcijas, kultūras patosa diskreditācija. Nostiprinājusies ir kultūras nenoteiktības („nenoteiktības plurālisma”!?) filosofija un ideoloģija. Sekas: amorfisms, iracionālisms, kognitīvais debilisms. Visdziļākās sekas: degradācija un deģenerācija.

o   Eiropeīdu prāta krīzes zināma kulminācija ir laimes aizstāšana ar baudu: eidemonisma aizstāšana ar hēdonismu. Vairs nav populārs eidemonisms – velme par augstāko cilvēka dzīves vērtību uzskatīt laimi un par galveno rīcības tikumīguma kritēriju uzskatīt tieksmi pēc laimes. Tā vietā ir populārs hēdonisms -  eksaltēta velme par cilvēka rīcības vienīgo motīvu, augstāko mērķi un tikumības kritēriju atzīt baudu. Šī velme ir dominējošā „jauneklīgā liberālisma” aprindās – neoliberālisma un postmodernisma traumētajā jaunajā paaudzē.