Sabiedrības turbulentas virzības (demogrāfiskās pārejas
laikmeta, revolūcijas, valsts/impērijas/civilizācijas sabrukuma, rases
izmiršanas, kara, ekonomiskās krīzes) periodos, kad iracionālisms,
deformācijas, haotiskums, degradācija plūst pāri malai visos dzīves procesos,
aktuāla kļūst stabilitātes problēma. Stabilitāte tradicionāli ir dzīves procesu
norma, kritērijs, nepieciešamība. Taču turbulentas virzības periodos
stabilitāte izzūd un nākas konstatēt stabilitātes trūkumu. Attieksmē pret
stabilitāti izveidojas jocīga situācija. Zūd cerība atjaunot un ieviest
stabilitāti. Tāpēc sāk jaunā veidā izturēties pret stabilitātes kategoriju. Stabilitātei
tiek izvirzīti jauni kritēriji. Rodas jauna stabilitātes izpratne. Radikāli
izmainās stabilitātes definīcija vispār. Visai šai transformācijai pamatā ir
tēze par stabilitāti kā pārmaiņu plūsmu. Proti, stabilitāte nav relatīvas
nemainības stāvoklis, bet gan nemitīgu pārmaiņu stāvoklis. Pret stabilitāti
pārtrauc izturēties kā pret stāvokļa, īpašību, raksturlielumu nemainību un
noturību attiecīgajos apstākļos. Stabilitātes kritēriji vairs nav nemainīgums
un pastāvīgums, bet gan nemitīgu pārmaiņu plūsma. Tādējādi tiekamies ar neizprotamu,
neloģisku, antiintelektuālu kognitīvo pieeju: izzinātājdarbība tiek pakļauta
iracionālisma, deformāciju, haotiskuma, degradācijas progresam. Cilvēks necīnās
pret negatīvām tendencēm. Cilvēks pieskaņojas negatīvām tendencēm. Tas savukārt
liecina par cilvēciskuma būtiskām izmaiņām cilvēkā. Sabiedrības turbulentā
virzība ir tik fundamentāla, ka spēj izmainīt cilvēka garīgo satvaru.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru